EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)

2013. gada 19. februārī

Lieta F‑17/11

BB

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Līgumdarbinieks – Uz noteiktu laiku noslēgta līguma nepagarināšana – Prasība atcelt tiesību aktu – Prasība par zaudējumu atlīdzību

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš EAEK līgumam ir piemērojams saskaņā ar tā 106.a pantu, un ar ko BB lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Komisijas institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – ‟AHCC”), lēmumu nepagarināt viņas līgumdarbinieka līgumu, kas netieši izriet no 2010. gada 28. aprīļa paziņojuma, kurš mutiski tika darīts zināms 2010. gada 7. maijā, kā arī lēmumu, ar ko ir noraidīta sūdzība, un, otrkārt, atlīdzināt ciesto mantisko un morālo kaitējumu, kas tai ir ticis nodarīts

Nolēmums Prasību noraidīt. Komisija sedz savus un atlīdzina vienu trešdaļu no BB tiesāšanās izdevumiem. BB sedz divas trešdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem pats.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Līgumdarbinieki – Pieņemšana darbā – Uz noteiktu laiku noslēgta līguma pagarināšana – Administrācijas novērtējuma brīvība – Pārbaude tiesā – Robežas

(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 85. panta 1. punkts)

2.      Ierēdņi – Līgumdarbinieki – Administrācijas pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses – Labas pārvaldības princips – Apjoms – Pārbaude tiesā – Robežas

3.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Pienākums – Taisnīguma prasību ņemšana vērā – Lietas dalībnieka, kuram spriedums ir labvēlīgs, pienākums segt daļu no tiesāšanās izdevumiem

(Civildienesta tiesas Reglamenta 87. panta 1. punkts un 88. pants)

1.      Līgumdarbiniekam, ar kuru ir noslēgts līgums uz noteiktu laiku, principā nav nekādu tiesību uz viņa līguma pagarināšanu, jo tā ir tikai vienkārši iespēja, kas ir pakļauta nosacījumam, ka šī līguma pagarināšana notiek atbilstoši dienesta interesēm.

Atšķirībā no ierēdņiem, kuru nodarbinātības stabilitāte ir garantēta Civildienesta noteikumos, uz līgumdarbiniekiem attiecas cita kārtība, pamatojoties uz kuru tiek noslēgts darba līgums ar attiecīgo iestādi. No Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 85. panta 1. punkta izriet, ka darba tiesisko attiecību ilgums starp iestādi un līgumdarbinieku, kurš ir minēts šīs kārtības 3.a pantā un pieņemts darbā uz noteiktu laiku, tiek reglamentēts tieši starp pusēm noslēgtajā līgumā ietvertajos noteikumos.

Kaut arī administrācijai ir plaša novērtējuma brīvība līgumu pagarināšanas jomā, Civildienesta tiesa, kas ir saņēmusi prasību atcelt tiesību aktu, kurš ir pieņemts, īstenojot šādas pilnvaras, tomēr veic likumības pārbaudi, kas izpaužas vairākos veidos. Runājot par prasību atcelt lēmumu par līgumdarbinieka līguma nepagarināšanu, kas ir nelabvēlīgs akts, Savienības tiesai, veicot kontroli, ir jāpārbauda tikai tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, izvērtējot dienesta intereses, kuras var pamatot šo lēmumu, un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras, kā arī ir jāpārbauda, vai administrācija ir izpildījusi savu rūpības pienākumu, ja tai ir jāpauž nostāja par līguma, kas to saistījis ar kādu no tās darbiniekiem, turpināšanu.

Tādējādi Civildienesta tiesas pienākums prasītāja izvirzīto pamatu ietvaros ir pārbaudīt, vai administrācija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu to faktu vērtējumā, kurus tā ir izmantojusi apstrīdētā lēmuma pieņemšanai. Taču situācijā, kad administrācijai ir atzīta plaša novērtējuma brīvība, lai konstatētu, ka administrācija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, kas var pamatot lēmuma, kurš ir pieņemts, pamatojoties uz šādu vērtējumu, atcelšanu, pierādījumiem, kas ir jāsniedz prasītājam, ir jābūt pietiekamiem, lai atspēkotu administrācijas veiktā faktu vērtējuma ticamību.

(skat. 57.–60. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1996. gada 12. decembris, T‑380/94 AIUFFASS un AKT/Komisija, 59. punkts; 2002. gada 17. oktobris, T‑330/00 un T‑114/01 Cocchi un Hainz/Komisija, 82. punkts; 2003. gada 6. februāris, T‑7/01 Pyres/Komisija, 64. punkts; 2008. gada 12. februāris, T‑289/03 BUPA u.c./Komisija, 221. punkts.

Civildienesta tiesa: 2008. gada 27. novembris, F‑35/07 Klug/EMEA, 68. punkts; 2010. gada 23. novembris, F‑8/10 Gheysens/Padome, 75. punkts; 2011. gada 15. aprīlis F‑72/09 un F‑17/10 Daake/ITSB, 41. punkts; 2012. gada 13. jūnijs, F‑105/11 Davids/Komisija, 36. punkts; 2012. gada 13. jūnijs, F‑63/11 Macchia/Komisija, 47. un 49. punkts, par kuru ir iesniegta apelācijas sūdzība Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑368/12 P.

2.      Rūpības pienākums, kā arī labas administrācijas princips it īpaši nozīmē, ka, ja kompetentā iestāde pieņem lēmumus saistībā ar ierēdņa vai darbinieka situāciju un to dara, īstenojot savu plašo novērtējuma brīvību, tā ņem vērā visu informāciju, kurai var būt ietekme uz tās lēmumu; to darot, tās pienākums ir ņemt vērā ne tikai dienesta intereses, bet arī attiecīgā ierēdņa vai darbinieka intereses. Ņemot vērā tieši novērtējuma brīvības, kas iestādēm ir dienesta interešu novērtēšanā, apjomu, Savienības tiesas kontrole tomēr attiecas tikai uz jautājumu, vai kompetentā iestāde ir ievērojusi saprātīgas robežas un savu novērtējuma brīvību nav izmantojusi kļūdaini.

(skat. 61. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: Macchia/Komisija, minēts iepriekš, 50. punkts un tajā minētā judikatūra.

3.      Atbilstoši Civildienesta tiesas Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot šā reglamenta II sadaļas 8. nodaļas pārējos noteikumus, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr saskaņā ar šī Reglamenta 88. pantu lietas dalībniekam – pat tad, ja tam spriedums ir labvēlīgs – var piespriest daļēji vai pat pilnībā atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to pamato tā rīcība, tostarp pirms tiesvedības ierosināšanas, it īpaši ja tā pretējai pusei ir radījusi izdevumus, kuri atzīti par nepamatotiem vai apzinātiem.

Tomēr šī Reglamenta 88. pants tiek piemērots ne tikai gadījumos, kad administrācija ir radījusi prasītājam nepamatotus vai apzinātus izdevumus. Tādējādi iestāde, kurai spriedums ir labvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevums un atlīdzina daļu no prasītāja tiesāšanās izdevumiem, ja neatlaidība, ar kādu tiek norādīts uz prasības nepieņemamību, pamatojoties uz jau vairākus gadus spēkā neesošu judikatūru, pat necenšoties izskaidrot iemeslus, kas tai ir likusi neņemt vērā Tiesas jauno judikatūru, Civildienesta tiesai lika nolemt, pirmkārt, ka ir nepieciešama otrreizēja procesuālo rakstu apmaiņa un, otrkārt, ka ir jāuzaicina lietas dalībnieki uz tiesas sēdi, lai tie izteiktu savus apsvērumus par minēto judikatūru, kas noteikti prasītājam radīja papildu izdevumus saistībā ar viņa pārstāvību un kurus varēja novērst.

(skat. 85., 87. un 88. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: Daake/ITSB, minēts iepriekš.