Prasība, kas celta 2018. gada 3. oktobrī – Polijas Republika/Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome

(Lieta C-626/18)

Tiesvedības valoda – poļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Polijas Republika (pārstāvis: B. Majczyna)

Atbildētāji: Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome

Prasītājas prasījumi

atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/957 (2018. gada 28. jūnijs), ar ko groza Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā 1 , 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 1. panta 2. panta b) apakšpunktu, kā arī 3. panta 3. punktu;

piespriest Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pakārtoti, ja Tiesa uzskata, ka apstrīdētās Direktīvas (ES) 2018/957 tiesību normas nevar tikt nodalītas no pārējās direktīvas, nemainot tās būtību, Polijas Republika lūdz atcelt Direktīvu (ES) 2018/957 pilnībā.

Pamati un galvenie argumenti

Polijas Republika attiecībā uz apstrīdētajām Direktīvas 2018/957 tiesību normām izvirza šādus pamatus:

1)    pamats par LESD 56. pantā aizliegtu ierobežojumu ieviešanu pakalpojumu sniegšanas brīvībā Savienības iekšienē attiecībā uz dalībvalstu pilsoņiem, kuriem ir savs uzņēmums kādā dalībvalstī, kas nav pakalpojuma saņēmēja dalībvalsts:

a)    nosakot dalībvalstīm pienākumu garantēt norīkotiem darba ņēmējiem tādu atalgojumu, tai skaitā likmes par virsstundām, kas ir noteikts saskaņā ar norīkojuma valsts tiesību aktiem vai praksi (1. panta 2. punkta a) apakšpunkts),

b)    nosakot dalībvalstīm pienākumu garantēt norīkotiem darba ņēmējiem principā visus piemērojamos nodarbinātības noteikumus, kas ir paredzēti norīkojuma valsts tiesību aktos vai praksē, ja viena norīkotā darba ņēmēja faktiskais norīkojuma ilgums vai tādu darba ņēmēju norīkojuma kopējais ilgums, kuri viens otru aizstāj tā paša uzdevuma izpildei, pārsniedz 12 mēnešus, bet, ja pakalpojuma sniedzējs iesniedz motivētu paziņojumu, – 18 mēnešus (1. panta 2. punkta b) apakšpunkts);

2)    pamats par LESD 53. panta 1. punkta un 62. panta pārkāpumu, paredzot uz šo direktīvas tiesību normu pamata pasākumus, kuru mērķis nav atvieglot pašnodarbinātas darbības veikšanu (pārrobežu pakalpojumu sniegšanas atvieglošana), bet kuri ir pretēji šim mērķim;

3)    pamats par LESD 53. panta 1. punkta un 62. panta, lasot tos kopsakarā ar LESD 58. panta 1. punktu, pārkāpumu, piemērojot apstrīdēto direktīvu autotransporta nozarei (3. panta 3. punkts).

Polijas Republika it īpaši apgalvo, ka apstrīdēto tiesību normu par norīkoto darba ņēmēju atalgojumu galvenais mērķis ir ierobežot pakalpojumu sniegšanas brīvību, palielinot pakalpojumu sniedzēju slogu, tādējādi likvidējot viņu konkurences priekšrocību, kas izriet no zemākām atalgojuma likmēm viņu izcelsmes dalībvalstī. Ieviestie grozījumi izraisot pārrobežu pakalpojumu sniedzēju diskrimināciju. Šie grozījumi neesot pamatoti ar vispārējo interešu apsvērumiem, it īpaši ar darba ņēmēju sociālās aizsardzības un godīgas konkurences apsvērumiem. Turklāt tie esot pretrunā samērīguma prasībai.

____________

1 OV L 173, 16. lpp.