Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 30. janvārī Eiropas Komisija iesniedza par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2018. gada 21. novembra spriedumu lietā T-587/16 HM/Eiropas Komisija

(Lieta C-70/19 P)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji: T. S. Bohr, G. Gattinara)

Otrs lietas dalībnieks: HM

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi

atcelt Vispārējās tiesas 2018. gada 21. novembra spriedumu lietā T-587/16 HM/Komisija;

nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā;

atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem, kas radušies pirmajā instancē un apelācijas instancē, pieņemšanu.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatošanai Komisija izvirza divus pamatus.

Ar pirmo pamatu, kuram ir trīs daļas, tiek apgalvots, ka, sadalot pilnvaras starp atlases komisiju un Eiropas Personāla atlases biroju (EPSO), Vispārējā tiesa esot pieļāvusi juridisku kļūdu.

Šī pamata pirmajā daļā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir juridiski kļūdaini kvalificējusi apstrīdēto tiesību aktu, proti, EPSO 2015. gada 17. augusta lēmumu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārskatīšanas lūgumu novēlošanās dēļ nenodot atlases komisijai. Par to tika paziņots atbilstoši EPSO saskaņā ar Vispārīgo noteikumu par konkursiem 3.1.3. iedaļā piešķirto kompetenci veikt visu saraksti ar kandidātiem.

Otrajā daļā Komisija pauž nostāju, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi juridisku kļūdu, interpretēdama Vispārīgos noteikumus. Šo Vispārīgo noteikumu 3.4.3. iedaļa ir jāskata ne tikai kopsakarā ar 3.1.3. iedaļu, bet arī ņemot vērā 3.4.3. iedaļas – kurā EPSO ir piešķirtas pilnvaras veikt iekšējo pārskatīšanas procedūru – formulējumu un mērķi.

Trešajā daļā tiek pārmests, ka ir pieļauta juridiska kļūda, interpretējot Civildienesta noteikumu III pielikuma 7. pantu. Apstrīdētais paziņojums esot administratīvi tehnisks tiesību akts, kura mērķis esot nodrošināt vienotu kritēriju piemērošanu konkursos saskaņā ar minētā 7. panta 1. punktu. Tas atbilstot arī EPSO atlases komisijas palīga lomai, kā Vispārējā tiesa to ir norādījusi spriedumā T-361/10 P Komisija/Pachitis 1 .

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka, interpretēdama pamatu attiecībā uz tiesību akta izdevēja kompetences neesamību, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi juridisku kļūdu. Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi, vai pēc kļūdas saistībā ar kompetences neesamību novēršanas būtu jāpieņem tiesību akts ar tādu pašu vai tomēr ar citu saturu. Šīs pārbaudes neesamības dēļ Vispārējā tiesa neesot varējusi atcelt apstrīdēto tiesību aktu.

____________

1 ECLI:EU:T:2011:742.