Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 18. decembrī iesniedza Szegedi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Ungārija) – SA un SA juniors/Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél-alföldi Regionális Igazgatóság un Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság

(Lieta C-925/19 PPU)

Tiesvedības valoda – ungāru

Iesniedzējtiesa

Szegedi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság

Pamatlietas puses

Prasītāji: SA un SA juniors

Atbildētājas: Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél-alföldi Regionális Igazgatóság un Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság

Prejudiciālie jautājumi

[jauns nepieņemamības pamats]

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (pārstrādāta versija) (turpmāk tekstā – “Procedūru direktīva”) 1 33. panta noteikumi par nepieņemamiem pieteikumiem var tikt interpretēti tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru pieteikums patvēruma procedūrā ir nepieņemams, ja pieteikuma iesniedzējs ir ieradies Ungārijā caur valsti, kurā tas nebija pakļauts ne vajāšanai, ne smaga kaitējuma riskam, vai kurā tiek nodrošināts pienācīgs aizsardzības līmenis?

[patvēruma procedūras turpināšana]

a)    Vai Procedūru direktīvas 6. pants un 38. panta 4. punkts, kā arī tās 34. apsvērums, kuros ir noteikts pienākums izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, Pamattiesību hartas 18. panta (turpmāk tekstā – “Harta”) gaismā ir interpretējami tādējādi, ka dalībvalsts patvēruma jautājumos kompetentajai iestādei ir jānodrošina pieteikuma iesniedzējam iespēja uzsākt patvēruma procedūru gadījumā, ja tā nav pēc būtības izskatījusi patvēruma pieteikumu, atsaucoties uz nepieņemamības pamatu, kas ir minēts pirmajā prejudiciālajā jautājumā, un turpmāk ir noteikusi pieteikuma iesniedzēja atgriešanu uz trešo valsti, kas tomēr ir atteikusies viņu uzņemt?

b)    Gadījumā, ja atbilde uz otrā prejudiciālā jautājuma a) apakšpunktu ir apstiprinoša, kāds ir precīzs šī pienākuma saturs? Vai šis pienākums nozīmē nodrošināt iespēju iesniegt jaunu patvēruma pieteikumu, tādējādi izslēdzot turpmāko pieteikumu negatīvās sekas, kas ir minētas Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta d) apakšpunktā un 40. pantā, vai arī tas nozīmē pēc savas ierosmes uzsākt patvēruma procedūru?

c)    Gadījumā, ja atbilde uz otrā prejudiciālā jautājuma a) apakšpunktu ir apstiprinoša, vai, ņemot vērā arī Procedūru direktīvas 38. panta 4. punktu, dalībvalsts var, nemainoties faktiskajai situācijai, no jauna izskatīt pieteikuma pieņemamību šīs procedūras ietvaros (un tādējādi būtu iespējams piemērot jebkuru III nodaļā paredzēto procedūru, piemēram, atkal piemērojot nepieņemamības pamatu), vai arītai ir jāizskata pēc būtības patvēruma pieteikums saistībā ar izcelsmes valsti?

d)    Vai no Procedūru direktīvas 33. panta 1. punkta un 2. punkta b) un c) apakšpunkta, kā arī 35. un 38. panta, ņemot vērā Hartas 18. pantu, izriet, ka trešās valsts īstenota uzņemšana atpakaļ ir kumulatīvs nosacījums, lai piemērotu nepieņemamības pamatu, proti, lai pieņemtu lēmumu, kas balstās uz šo pamatu, vai arī pietiek tikai ar šī nosacījuma izpildes pārbaudi šāda lēmuma izpildes brīdī?

[tranzīta zona kā aizturēšanas vieta patvēruma procedūras ietvaros]

Uz nākamajiem jautājumiem ir jāatbild, ja saskaņā ar atbildi uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāuzsāk patvēruma procedūra.

a)    Vai Procedūru direktīvas 43. pants ir interpretējams tādējādi, ka nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas ļauj aizturēt pieteikuma iesniedzēju tranzīta zonā ilgāk par četrām nedēļām?

b)    Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (pārstrādāta versija) (turpmāk tekstā – “Uzņemšanas direktīva”) 2 2. panta h) apakšpunkts, kas ir piemērojams saskaņā ar Procedūru direktīvas 26. pantu, ņemot vērā Hartas 6. pantu un 52. panta 3. punktu, ir interpretējams tādējādi, ka izmitināšana tranzīta zonā tādos apstākļos, kādi pastāv pamatlietā (zona, ko nevar pēc savas gribas likumīgi pamest nevienā virzienā), ilgāk par četrām nedēļām, kas ir paredzētas Procedūru direktīvas 43. pantā, ir uzskatāma par aizturēšanu?

c)    Vai ar Uzņemšanas direktīvas 8. pantu, kas ir piemērojams saskaņā ar Procedūru direktīvas 26. pantu, ir saderīgs tas, ka pieteikuma iesniedzēja aizturēšana ilgāk par četrām nedēļām, kas ir paredzētas Procedūru direktīvas 43. pantā, notiek tikai tāpēc, ka pieteikuma iesniedzējs nevar nodrošināt savas (izmitināšanas un ēdināšanas) vajadzības, jo tam trūkst materiālo līdzekļu?

d)    Vai ar Uzņemšanas direktīvas 8. un 9. pantu, kas ir piemērojami saskaņā ar Procedūru direktīvas 26. pantu, ir saderīgs tas, ka izmitināšana, kas faktiski ir aizturēšana uz laiku, kas ir ilgāks par četrām nedēļām, kas ir paredzētas Procedūru direktīvas 43. pantā, nav tikusi noteikta ar aizturēšanas lēmumu, netiek nodrošināta tiesību aizsardzība tiesā, lai apstrīdētu aizturēšanas likumību un tās turpināšanu, faktiskā aizturēšana notiek, neizvērtējot tās nepieciešamību un samērīgumu vai tās iespējamās alternatīvas, un ne tās precīzs ilgums, ne brīdis, kad tā beigsies, nav noteikts?

e)    Vai Hartas 47. pantu var interpretēt tādējādi, ka tad, ja dalībvalsts tiesa saskaras ar acīmredzamu nelikumīgu aizturēšanu, tā var kā pagaidu pasākumu, līdz tiek pabeigta tiesvedība, likt iestādei noteikt trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās vietu, kas atrodas ārpus tranzīta zonas un kas nav aizturēšanas vieta?

[tranzīta zona kā aizturēšanas vieta ārvalstnieku uzraudzības iestādes jomā]

Uz nākamajiem jautājumiem ir jāatbild, ja saskaņā ar atbildi uz otro prejudiciālo jautājumu nav jāuzsāk patvēruma procedūra, bet gan procedūra ārvalstnieku uzraudzības iestādes jomā.

a)    Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (turpmāk tekstā – “Atgriešanās direktīva”) 3 , 17. un 24. apsvērums, kā arī 16. pants, ņemot vērā Hartas 6. pantu un 52. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka izmitināšana tranzīta zonā tādos apstākļos, kādi pastāv pamatlietā (zona, ko nevar pēc savas gribas likumīgi pamest nevienā virzienā), ir uzskatāma par brīvības atņemšanu šo normu izpratnē?

b)    Vai ar Atgriešanās direktīvas 16. apsvērumu un 15. panta 1. punktu, ņemot vērā Hartas 6. pantu un 52. panta 3. punktu, ir saderīgs tas, ka pieteikuma iesniedzēja – trešās valsts valstspiederīgā aizturēšana notiek tikai tāpēc, ka uz viņu attiecas atgriešanas pasākums un viņam trūkst materiālo līdzekļu savu (izmitināšanas un ēdināšanas) vajadzību nodrošināšanai?

c)    Vai ar Atgriešanās direktīvas 16. apsvērumu un 15. panta 2. punktu, ņemot vērā Hartas 6., 47. pantu un 52. panta 3. punktu, ir saderīgs tas, ka izmitināšana, kas faktiski ir aizturēšana, nav tikusi noteikta ar aizturēšanas lēmumu, netiek nodrošināta tiesību aizsardzība tiesā, lai apstrīdētu aizturēšanas likumību un tās turpināšanu, faktiskā aizturēšana notiek, neizvērtējot tās nepieciešamību un samērīgumu vai tās iespējamās alternatīvas?

d)    Vai Atgriešanās Direktīvas 15. panta 1. un 4. līdz 6. punktu, kā arī 16. apsvērumu, ņemot vērā Hartas 1., 4., 6. un 47. pantu, var interpretēt tādējādi, ka tiem pretrunā ir tas, ka aizturēšana notiek, nenosakot tās precīzu ilgumu, nedz arī brīdi, kad tā beigsies?

e)    Vai Savienības tiesības ir interpretējamas tādējādi, ka tad, ja dalībvalsts tiesa saskaras ar acīmredzamu nelikumīgu aizturēšanu, tā var kā pagaidu pasākumu, līdz tiek pabeigta tiesvedība, likt iestādei noteikt trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās vietu, kas atrodas ārpus tranzīta zonas un kas nav aizturēšanas vieta?

[efektīva tiesību aizsardzība attiecībā uz lēmumu, ar kuru tiek mainīta atgriešanās valsts]

Vai Atgriešanās direktīvas 13. pants, saskaņā ar kuru trešās valsts valstspiederīgajam tiek piešķirtas efektīvas tiesību aizsardzības tiesības, ceļot prasību par “ar atgriešanu saistītajiem lēmumiem”, ņemot vērā Hartas 47. pantu, ir interpretējams tādējādi, ka, ja valsts tiesiskajā regulējumā paredzētais tiesību aizsardzības līdzeklis nav efektīvs, tiesai vismaz vienu reizi ir jāpārbauda pieteikums, kas ir iesniegts par lēmumu, ar ko tiek mainīta atgriešanās valsts?

____________

1 OV2013, L 180, 60.lpp.

2 OV2013, L 180, 96.lpp.

3 OV 2008, L 348, 98. lpp.