Apelācijas sūdzība, ko 2020. gada 5. februārī Sigrid Dickmanns iesniedza par Vispārējās tiesas (sestā palāta) 2019. gada 18. novembra rīkojumu lietā T-181/19 Sigrid Dickmanns/Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

(Lieta C-63/20 P)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Sigrid Dickmanns (pārstāvis: H. Tettenborn, advokāts)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

pilnībā atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (sestā palāta) 2019. gada 18. novembra rīkojumu lietā T-181/19 un pēc šī rīkojuma atcelšanas nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai;

piespriest Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) atlīdzināt apelācijas tiesvedībā Tiesā radušos tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pamato savu apelācijas sūdzību tikai ar vienu apelācijas sūdzības pamatu, proti, ar Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta, it īpaši 90. panta 2. punkta kļūdainu interpretāciju un piemērošanu; vienlaikus pastāvot apelācijas sūdzības iesniedzējas pamattiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu un labu pārvaldību plaša apjoma pārkāpums.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa esot nepamatoti uzskatījusi viņas atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam iesniegto sūdzību par iesniegtu ar nokavējumu. Šī sūdzība esot tikusi iesniegta trīs mēnešu laikā no EUIPO motivēta lēmuma pieņemšanas, tomēr tā neesot tikusi iesniegta trīs mēnešu laikā no pirms tam saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta trešā teikuma trešo ievilkumu notikušās viņas iesniegta pieteikuma netiešas noraidīšanas.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā ziņā iebilst, ka Vispārējās tiesas veiktā Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta interpretācija esot pretrunā šīs tiesību normas formulējumam. Viņas sūdzība esot attiekusies nevis uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta trešā teikuma trešajā ievilkumā minēto netiešo noraidīšanu, bet uz viņai atbilstoši šo pašu noteikumu 90. panta 2. punkta trešā teikuma otrajam ievilkumam paziņotu lēmumu, un tādējādi saskaņā ar formulējumu esot pieņemama. Nedz no Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta trešā teikuma, nedz no 90. panta 2. punkta trešā teikuma otrā ievilkuma, nedz arī no 90. panta 2. punkta trešā teikuma trešā ievilkuma neizrietot, ka, ja pieteikums ir noraidīts netieši, otrais ievilkums nebūtu piemērojams vai ka prioritāri būtu piemērojams trešais ievilkums. EUIPO tiešā noraidīšana neesot bijusi arī vienīgi iepriekš notikušas netiešas noraidīšanas apstiprinājums, un tas tā esot jau tāpēc vien, ka EUIPO nav atsaucies uz netiešu noraidīšanu. Turklāt vienkāršam apstiprinājumam neatbilstoši elementi, it īpaši pamatojums, liekot secināt, ka ticis pieņemts jauns lēmums.

Turpinot, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz to, ka Vispārējās tiesas veiktā interpretācija esot pretrunā Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta otrā un trešā teikuma jēgai un mērķim, kā arī tiesiskās drošības mērķim. Šī regulējuma jēga un mērķis esot vispirms pieteikuma iesniedzēja aizsardzība, nevis tas, lai iecēlējinstitūcija gūtu labumu no pienākuma neizpildes procesuālajā ziņā, kā tas būtu Vispārējās tiesas veiktās interpretācijas rezultātā. Apelācijas sūdzības iesniedzējas ierosinātā interpretācija daudz labāk atbilstot tiesiskās drošības mērķim. No vienas puses, tā atbilstot Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta formulējumam un nepārvēršot – kā tas esot Vispārējās tiesas veiktās interpretācijas gadījumā – šo formulējumu tā pretstatā. No otras puses, atbilstoši Vispārējās tiesas veiktajai interpretācijai termiņa garums pēc iecēlējinstitūcijas tieša un pamatota lēmuma būtu atšķirīgs atkarībā no tā, vai pirms tam ir vai nav ticis pieņemts netiešs lēmums.

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka esot plaši pārkāptas tās pamattiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu un labu pārvaldību. Tiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu pārkāpumu radot it īpaši tas, ka iecēlējinstitūcija varētu izmantot pienākuma neizpildi (runājot par pienākumu četru mēnešu laikā lemt par lūgumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktam) tam, lai patvaļīgi saīsinātu termiņu, kurā pieteikuma iesniedzējs var reaģēt uz iecēlējinstitūcijas paziņotiem noraidīšanas motīviem. Turklāt, izmantojot Vispārējās tiesas veikto interpretāciju, pieteikuma iesniedzējam esot būtiski lielāks risks zaudēt tiesvedībā saistībā ar termiņa kavējumu, ņemot vērā Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta otrā teikuma un trešā teikuma otrā ievilkuma pretējo formulējumu. Bez tam, Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta pamattiesībām atbilstošā interpretācija varot radīt tikai apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto rezultātu.

____________