TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2009. gada 29. oktobrī (*)
Kopējais muitas tarifs – Kombinētā nomenklatūra – Tarifu klasifikācija – Saldēti vistas gaļas gabali vai subprodukti – Igaunijas pievienošanās – Pārejas pasākumi – Lauksaimniecības produkti – Liekie krājumi – Regula (EK) Nr. 1972/2003
Lieta C‑140/08
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Tallinna Halduskohus (Igaunija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2008. gada 19. martā un kas Tiesā reģistrēts 2008. gada 7. aprīlī, tiesvedībā
Rakvere Lihakombinaat AS
pret
Põllumajandusministeerium,
Maksu- ja Tolliameti Ida maksu- ja tollikeskus.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: otrās palātas priekšsēdētājs, kas pilda trešās palātas priekšsēdētāja pienākumus, H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], tiesneši P. Linda [P. Lindh] (referente), A. Ross [A. Rosas], U. Lehmuss [U. Lõhmus], un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev],
ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo Kolomers [D. Ruiz‑Jarabo Colomer],
sekretāre S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 3. septembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Rakvere Lihakombinaat AS vārdā – K. Kasks [K. Kask], advokaat,
– Igaunijas valdības vārdā – L. Uibo [L. Uibo], pārstāvis,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – A. Siposs [A. Sipos], E. Cerepa‑Lakombe [H. Tserepa‑Lacombe] un K. Sāremēla‑Stoilova [K. Saaremäel‑Stoilov], pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 1987. gada 23. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV L 256, 1. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 2003. gada 11. septembra Regulu (EK) Nr. 1789/2003 (OV L 281, 1. lpp.), I pielikuma interpretāciju, kā arī Komisijas 2003. gada 10. novembra Regulas (EK) Nr. 1972/2003 par pārejas posma pasākumiem, kas jānosaka attiecībā uz lauksaimniecības produktu tirdzniecību Čehijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas pievienošanās dēļ (OV L 293, 3. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 2004. gada 10. februāra Regulu (EK) Nr. 230/2004 (OV L 39, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1972/2003”), interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar prāvu starp Rakvere Lihakombinaat AS (turpmāk tekstā – “RLK”) un Põllumajandusminister (zemkopības ministrs), kā arī Maksu- ja Tolliameti Ida maksu- ja tollikeskus (Nodokļu un muitas dienesta Nodokļu un muitas ziemeļu pārvalde; turpmāk tekstā – “MTA”) jautājumā par maksājuma noteikšanu par saldētas vistas gaļas liekajiem krājumiem.
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesības
Kombinētā nomenklatūra
3 Kombinētā nomenklatūra (turpmāk tekstā – “KN”), kas ieviesta ar Regulu Nr. 2658/87, ir balstīta uz pasaules mērogā preču aprakstīšanas un kodēšanas harmonizētu sistēmu (turpmāk tekstā – “HS”), kuru izstrādājusi Muitas sadarbības padome, kas vēlāk kļuvusi par Pasaules Muitas organizāciju un izveidota ar 1983. gada 14. jūnijā Briselē noslēgtu starptautisku konvenciju, kura Kopienas vārdā ir apstiprināta ar Padomes 1987. gada 7. aprīļa Lēmumu 87/369/EEK (OV L 198, 1. lpp.). KN ir pārņemtas no HS sešu ciparu pozīcijas un apakšpozīcijas, un vienīgi septītais un astotais cipars veido tai īpašas KN apakšgrupas.
4 HS 2002. gada redakcijā pozīcijai 0207, kas ietilpst 2. nodaļā un kuras nosaukums ir “Putnu gaļa (minēta pozīcijā 0105) un gaļas subprodukti, svaigi, dzesināti vai saldēti”, ir apakšpozīcija vistas gaļas klasifikācijai – 0207 14, kuras nosaukums ir “gabali un subprodukti, saldēti”.
5 Atbilstoši HS 2. nodaļas vispārīgajiem apsvērumiem un paskaidrojošajām piezīmēm attiecībā uz gaļu un subproduktiem:
“Šī nodaļa attiecas uz gaļu un liemeņiem (tas ir, dzīvnieka ķermeni ar vai bez galvas), sadalītiem uz pusēm [..], četrās daļās, gabalos utt., subproduktiem, visu dzīvnieku gaļas vai subproduktu miltiem un pulveriem [..], kas domāti lietošanai cilvēku pārtikā.
[..]
Vispārīgā veidā subproduktus var iedalīt četrās kategorijās:
1) Subprodukti, kurus izmanto galvenokārt cilvēku pārtikā, kā galva un tās gabali (tostarp ausis), kājas, astes, mēles, sirdis, spārni, krūtsgabali, taukplēves, kakli, aizkrūtes dziedzeri.
2) Subprodukti, kurus var izmantot tikai farmaceitisko produktu ražošanā, kā žultspūšļi, virsnieres, placentas.
3) Subprodukti, kurus var izmantot cilvēku pārtikā vai farmaceitisko produktu ražošanā, kā aknas, nieres, plaušas, smadzenes, aizkuņģa dziedzeris, liesas, kaulu smadzenes, olnīcas, dzemdes, sēklinieki, tesmeņi vairogdziedzeri, hipofīzes.
4) Subprodukti, kā āda, kurus var izmantot cilvēku pārtikā, kā arī citiem mērķiem (ādas izstrādājumu ražošanai, piemēram).
[..]
Šī nodaļa attiecas uz gaļu un subproduktiem tikai turpmāk minētajos veidos, neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav viegli termiski apstrādāti ar karstu ūdeni vai tvaiku (kā tvaicēšana vai blanšēšana), kas nav īsts vārīšanas process:
1) Svaigi [..]
2) Atdzesēti [..]
3) Saldēti [..]
4) Sālīti vai piesūcināti ar sāli, žāvēti vai kūpināti.
[..]
Gaļa un subprodukti iepriekš 1)–4) apakšpunktā minētajos veidos ietilpst šajā nodaļā, pat ja tie ir [..] sadalīti gabalos, šķēlēs vai samalti.”
6 Pamata lietas faktiem piemērojamā KN redakcija izriet no Regulas Nr. 1789/2003, kura stājās spēkā 2004. gada 1. janvārī. Tās otrajā daļā ietilpst muitas tarifa tabula. Šīs daļas I sadaļas nosaukums ir “Dzīvi dzīvnieki; dzīvnieku izcelsmes produkti” un tajā ietilpst 2. nodaļa ar nosaukumu “Gaļa un ēdami gaļas subprodukti”, kurā ir pozīcija 0207 ar šādu tekstu:
“0207 Putnu gaļa (minēta pozīcijā 0105) un gaļas subprodukti, svaigi, dzesināti vai saldēti:
– gaiļa vai vistas:
[..]
0207 14 – – gabali un subprodukti, saldēti:
– – – gabali:
0207 14 10 – – – – bez kauliem
[..]
– – –Subprodukti:
0207 14 91 – – – – Aknas
0207 14 99 – – – – citi”.
7 Eiropas Kopienu Kombinētās nomenklatūras paskaidrojošās piezīmēs, kas publicētas 2002. gada 23. oktobrī (OV L 256, 1. lpp.), vispārīgie skaidrojumi Nr. 2, 4 un 5 attiecībā uz KN otrās daļas I sadaļas 2. nodaļu ir šādi:
“2. Šajā nodaļā vārdu “gaļa” un “subprodukti” nozīme ir tāda, kā norādīts šīs [2.] nodaļas HS vispārīgos skaidrojumos.
[..]
4. Šīs nodaļas HS vispārīgos skaidrojumos ir dotas norādes arī par atšķirībām starp šajā nodaļā minēto gaļu un subproduktiem un 16. nodaļā minēto gaļu un subproduktiem. Tomēr šajā nodaļā ir iekļauti gaļas subprodukti, kas ir jēli, kapāti vai malti vai smalki sacirsti bez tālākas apstrādes, iepakoti plastmasas iepakojumā (arī desu veidā) vienīgi kraušanas darbu vai to transportēšanas ērtībai.
5. Šķirojot gaļas izcirtņus ar un bez kauliem, skrimšļi un cīpslas netiek uzskatītas par kauliem.”
8 Paskaidrojošā piezīme attiecībā uz apakšpozīcijām 0207 14 10 līdz 0207 14 99 norāda, ka apakšpozīciju 0207 13 10 līdz 0207 13 99 paskaidrojošās piezīmes ir piemērojamas mutatis mutandis. Pēdējās minētās ir šādas:
“0207 13 10 bez kauliem
Šajā apakšpozīcijā ietilpst mājputnu gaļa bez kauliem, neatkarīgi no tā, no kādas liemeņa daļas tā nākusi.
[..]
0207 13 99 citādi
Šajā apakšpozīcijā ietilpst pārtikā lietojami subprodukti, konkrēti, sirdis, sekstes un pasekstes, bet neietilpst aknas.
Šajā apakšpozīcijā ietilpst arī mājputnu pēdas (pleznas).”
9 Vispārīgos KN interpretācijas noteikumos, kas ietverti tās pirmās daļas I sadaļas A apakšiedaļā, tostarp noteikts:
“[KN] preces klasificē saskaņā ar šādiem principiem.
1. Sadaļu, nodaļu un apakšnodaļu virsraksti doti tikai ērtības labad; juridiski klasifikāciju nosaka pozīciju ieraksti un sadaļu un nodaļu piezīmes, kā arī tālāk izklāstītie noteikumi, ja vien pozīcijās un piezīmēs nav noteikts citādi.
2. [..]
b) jebkura atsauce uz kādu materiālu vai vielu pozīcijā attiecas arī uz šā materiāla vai vielas sajaukumu vai apvienojumu ar citiem materiāliem vai vielām. [..] Preces, kas izgatavotas no vairākiem materiāliem vai vielām [..], klasificē atbilstoši 3. noteikumam.
3. Ja piemērojot 2. noteikuma b) punktu vai cita iemesla dēļ preces šķietami var klasificēt divās vai vairākās pozīcijās, klasifikāciju izdara šādi:
a) priekšroku dod pozīcijai, kurā ir konkrētāks preces apraksts, nevis pozīcijām, kurās preces apraksts ir vispārīgāks. Ja tomēr katra no divām vai vairākām pozīcijām attiecas tikai uz daļu materiālu vai vielu, kas ietilpst jauktās vai saliktās precēs [..], tad šādas pozīcijas uzskata par vienlīdz konkrētām pat tad, ja kādā no tām preču apraksts ir pilnīgāks vai precīzāks;
b) ja sajaukumus, saliktas preces, kas izgatavotas no dažādiem materiāliem vai sastāv no dažādiem komponentiem, kā arī preces, kas iesaiņotas komplektos mazumtirdzniecībai, nevar klasificēt atbilstīgi šā noteikuma a) punktam, tās klasificē pēc materiāliem vai sastāvdaļām, kas nosaka preces pamatīpašības, ja vien šo principu iespējams piemērot.
[..]”
Regula Nr. 1972/2003
10 Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp.), 41. panta pirmajā daļā Eiropas Kopienu Komisijai ir ļauts paredzēt pasākumus, lai atvieglotu jauno dalībvalstu pāreju uz kopējās lauksaimniecības politikas sistēmu. Šos pārejas posma pasākumus “var īstenot trīs gados pēc pievienošanās dienas, un tos piemēro tikai minētajā laikposmā”. Pamatojoties tieši uz šo tiesību normu, Komisija ir pieņēmusi Regulu Nr. 1972/2003.
11 Regulas Nr. 1972/2003 preambulas pirmajā apsvērumā ir noteikts, ka tās mērķis ir “izvairīties no tirdzniecības novirzes riska, kas var ietekmēt lauksaimniecības tirgu kopīgo organizāciju tādēļ, ka 2004. gada 1. maijā Eiropas Savienībai pievienosies desmit jaunas valstis”. Ņemot vērā šos riskus, minētās regulas preambulas trešajā apsvērumā ir uzsvērts, ka ir “jāizstrādā noteikumi soda maksājumu iekasēšanai par liekajiem krājumiem jaunajās dalībvalstīs”.
12 Tādēļ Regulas Nr. 1972/2003 4. panta 1. punktā ir noteikta prasība, lai jaunās dalībvalstis par 2004. gada 1. maijā brīvā apgrozībā esošu produktu liekajiem krājumiem iekasētu maksājumus no to īpašniekiem. Šī paša panta 5. punktā ir precizēts, ka šis pienākums Igaunijas gadījumā īpaši attiecas uz produktiem ar KN kodu 0207 14 10.
13 Šīs regulas 4. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Lai noteiktu katra īpašnieka liekos krājumus, jaunās dalībvalstis jo īpaši ņem vērā šo:
a) vidējos krājumus gados pirms pievienošanās;
b) tirdzniecības modeli gados pirms pievienošanās;
c) apstākļus, kādos krājumi izveidojušies.
Lieko krājumu jēdziens attiecas uz produktiem, ko ieved jaunajās dalībvalstīs vai kas cēlušies no jaunajām dalībvalstīm. Lieko krājumu jēdziens attiecas arī uz produktiem, kas paredzēti jauno dalībvalstu tirgum.
[..]”
14 Lai nodrošinātu, ka maksājumu par liekajiem krājumiem piemēro pareizi, regulas 4. panta 4. punktā ir paredzēts, ka jaunās dalībvalstis nekavējoties veic 2004. gada 1. maijā pieejamo krājumu uzskaiti. Šim nolūkam jaunās dalībvalstis vēlākais līdz 2004. gada 31. oktobrim paziņo Komisijai liekajos krājumos esošo produktu daudzumus.
15 Atbilstoši tās 10. pantam Regula Nr. 1972/2003 bija piemērojama no 2004. gada 1. maija līdz 2007. gada 30. aprīlim.
Regula Nr. 853/2004
16 Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 853/2004, ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku (OV L 139, 55. lpp., un labojumi – OV L 226, 22. lpp.), I pielikuma 1.14. punktā mehāniski atdalīta gaļa (turpmāk tekstā – “MAG”) ir definēta šādi:
“ir produkts, kas iegūts, atdalot gaļu no gaļas kauliem pēc atkaulošanas vai no mājputnu liemeņiem, izmantojot mehāniskus līdzekļus, kā rezultātā tiek zaudēta vai izmainīta muskuļu šķiedru struktūra”.
Valsts tiesības
17 2004. gada 7. aprīlī Igaunijas parlaments pieņēma Likumu par lieko krājumu maksājumiem (Üleliigse laovaru tasu seadus, RT I 2004, 30, 203).
18 Ar 2006. gada 5. oktobra spriedumu Riigikohus (Augstākā tiesa) pasludināja šā likuma 6. panta 1. punktu par nepiemērojamu, jo tas esot pretrunā Regulai Nr. 1972/2003. Minētā tiesa uzskatīja, ka šajā tiesību normā paredzētais pienākums pārejas krājumu aprēķinā piemērot koeficientu 1,2 neļaujot pietiekami atšķirīgi attiekties pret katru uzņēmēju.
19 Lai izpildītu šo nolēmumu, 2007. gada 25. janvārī Igaunijas parlaments minētajā likumā izdarīja vairākus grozījumus. 2007. gada 16. februārī tas stājās spēkā pamata lietā piemērojamajā redakcijā (RT I 2007, 12, 65; turpmāk tekstā – “ÜLTS”) un to ar atpakaļejošu spēku piemēro notikumiem, kas iestājušies pēc 2004. gada 1. maija.
20 Atbilstoši ÜLTS 7. pantam “liekie krājumi” ir starpība starp 2004. gada 1. maijā valdījumā faktiski esošo daudzumu un pārejas krājumiem.
21 ÜLTS 6. pantā jēdziens “pārejas krājumi” ir definēts kā gada vidējais krājumu apjoms pēdējos četros gados pirms Igaunijas Republikas pievienošanās Savienībai (2000.–2003. gads), to reizinot ar 1,2. Lai šo noteikumu saudzējošāk piemērotu attiecībā uz uzņēmējiem, kuri šajos četros atsauces gados nav veikuši attiecīgo darbību, minētajā 6. pantā ir paredzēti divi īpaši noteikumi pārejas krājumu aprēķināšanai. Pirmkārt, uzņēmējam, kura darbība attiecīgajā tirgū tika uzsākta pēc 2003. gada, jāpierāda, ka tā krājumi 2004. gada 1. maijā atbilst “[..] apjomam, kuru tas būtu parasti saražojis, pārdevis vai kā citādi par atlīdzību vai bez atlīdzības atsavinājis vai ieguvis”. Otrkārt, to starpā esošajiem uzņēmējiem, kuri darbojušies vismaz vienu gadu, pārejas krājumi ir “vidējais krājumu apjoms, kāds tas ir 1. maijā pēdējos darbības gados” vai 2003. gada 1. maijā, to reizinot ar 1,2.
22 Saskaņā ar ÜLTS 10. pantu pārejas krājumus un liekos krājumus aprēķina Zemkopības ministrija, pamatojoties uz uzņēmēja deklarācijām. Pēc tā pamatota lūguma minētā ministrija var ņemt vērā noteiktus faktorus, ar kuriem krājumu pieaugums var tikt izskaidrots, to nesaistot ar spekulāciju, kā, piemēram, uzņēmēja ražošanas, pārstrādes vai pārdošanas apjoma pieaugumu iepriekšējā gadā, lauksaimniecības produktu nogatavošanās laiku, apstākli, ka krājumi izveidoti pirms 2003. gada trešā ceturkšņa, izvešanas vai pārdošanas apjoma samazinājumu no uzņēmēja gribas neatkarīgu iemeslu dēļ vai citus ar to nesaistītus apstākļus.
23 Pēdējos no minētajiem noteikumiem papildina ÜLTS 23. pants, kurā noteikti vairāki gadījumi, kuros pārejas krājumus var koriģēt palielinot, ja tie ir saistāmi ar uzņēmēja saimnieciskās darbības izvēršanu laikposmā no 2003. gada 1. maija līdz 2006. gada 1. maijam.
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
24 RLK ir Igaunijā reģistrēts pārtikas ražošanas uzņēmums. Savu produktu ražošanā tas izmanto mehāniski atdalītus saldētus vistas gaļas gabalus, sauktus par MAG.
25 Ar 2007. gada 20. marta lēmumu Zemkopības ministrija konstatēja, ka RLK pieder 83 462 kilogrami saldētu vistas gaļas gabalu liekie krājumi. 2007. gada 30. aprīlī MTA šajā sakarā izdeva paziņojumu par maksājumu par EEK 1 337 237 (aptuveni EUR 90 000 atbilstoši šobrīd spēkā esošajai maiņas likmei), pamatojoties uz maksājumu par liekajiem krājumiem.
26 Prasības ietvaros, ko RLK par šo paziņojumu cēla iesniedzējtiesā, tas apgalvo, ka attiecīgie produkti neietilpst apakšpozīcijā 0207 14 10, bet gan apakšpozīcijā 0207 14 99, no kā izriet, ka tiem nevar piemērot minēto maksājumu. Šie produkti nemaz neesot saldēti vistas gaļas gabali, bet gan biezenis no gaļas gabaliem un mīkstajiem audiem, kas iegūti, mehāniski apstrādājot vistas. Turklāt RLK uzskata, ka dažas ÜLTS normas par lieko krājumu aprēķināšanu ir pretrunā Regulai Nr. 1972/2003.
27 Tā kā Tallinna Halduskohus radās šaubas par pamata lietā apskatāmo produktu klasifikāciju un Regulas Nr. 1972/2003 interpretāciju, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai saldēta [MAG] (jēdziens [..] pirmoreiz ir definēts [..] Regulas (EK) [Nr. 853/2004] [..] I Pielikuma 1.14. punktā) 2004. gada 1. maijā spēkā esošajā redakcijā ir jāklasificē ar [..] KN kodu 0207 14 10 vai ar KN kodu 0207 14 99?
2) Ja [1.] jautājumā minētais produkts ir jāklasificē ar KN kodu 0207 14 10 [..]:
a) Vai tas nav saderīgi ar [..] Regulas [Nr. 1972/2003] 4. panta 1. un 2. punktu, ja tirgus dalībnieka lieko krājumu daudzumu nosaka tādā veidā, ka no lieko [sic] krājumu daudzuma (kā pārnesamiem krājumiem) automātiski tiek atskaitīts tirgus dalībnieka vidējo krājumu daudzums, kas ir bijis viņa rīcībā 1. maijā pēdējos četros gados pirms 2004. gada 1. maija, reizinot ar koeficientu 1,2?
b) Ja atbilde ir apstiprinoša, vai tādā gadījumā atbilde būtu atšķirīga, ja, nosakot pārnesamo un lieko krājumu daudzumu, var ņemt vērā arī tirgus dalībnieka ražošanas, pārstrādes vai pārdošanas apjomu pieaugumu, lauksaimniecības produkta nogatavošanās laiku, krājumu veidošanas laiku, kā arī citus, no tirgus dalībnieka neatkarīgus apstākļus?
3) Vai tas ir saderīgi ar [..] Regulas [Nr. 1972/2003] mērķi, ja maksājumu par liekajiem krājumiem paaugstina arī tādā gadījumā, ja konstatē, ka 2004. gada 1. maijā tirgus dalībniekam ir liekie krājumi, bet viņš pierāda, ka, realizējot liekos krājumus pēc 2004. gada 1. maija, viņš faktiski nav guvis priekšrocības sakarā ar cenu starpību?”
Ievada jautājums
28 RLK apgalvo, ka tam neesot saistošas nedz Regula Nr. 1789/2003, nedz Regula Nr. 1972/2003, jo dienā, kad Igaunijas Republika pievienojās Savienībai, tās nebija publicētas igauņu valodā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Tas atsaucas uz 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑161/06 Skoma‑Lux (Krājums, I‑10841. lpp.).
29 RLK uzskata, ka regulas Nr. 1972/2003 nepiemērojamība turklāt liedz piemērot arī ÜLTS, jo tā sākotnējā redakcijā, kas oficiāli publicēta 2004. gada 27. aprīlī, ir virkne atsauču uz šo regulu. Tas uzsver, ka ÜLTS novēlota publicēšana neesot ļāvusi uzņēmējiem būt pietiekami informētiem par kārtību, kādā, sākot no 2004. gada 1. maija, noteic piemērojamo maksājumu par liekajiem krājumiem.
30 Lai arī lēmumā par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to nav vaicāts, lai iesniedzējtiesai sniegtu skaidrojumu, ir jāatgādina, ka tādu Kopienu iestādes pieņemtu tiesību aktu kā Regula Nr. 1789/2003 un Regula Nr. 1972/2003 nevar piemērot dalībvalsts fiziskai vai juridiskai personai, pirms šīm personām nav bijusi iespēja uzzināt par šo tiesību aktu no pienācīgas izziņošanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (iepriekš minētais spriedums lietā Skoma‑Lux, 37. punkts).
31 Šā sprieduma 10. punktā minētā pievienošanās akta 58. pantā ir paredzēts, ka “Padomes, Komisijas vai Eiropas Centrālās bankas sagatavotie un pirms pievienošanās pieņemtie iestāžu un Eiropas Centrālās bankas akti no pievienošanās dienas ir autentiski čehu, igauņu, ungāru, latviešu, lietuviešu, maltiešu, poļu, slovāku un slovēņu valodā saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā dokumenti pašreizējās vienpadsmit valodās. Tos publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, ja tie tāpat ir publicēti pašreizējās valodās.”
32 Tiesa jau ir atzinusi, ka šis pants neļauj dalībvalsts personām noteikt pienākumus, kas paredzēti Kopienu tiesību aktā, kurš nav ticis publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī jaunās dalībvalsts valodā, kas ir Eiropas Savienības oficiālā valoda, pat ja šīs personas ir varējušas uzzināt par šī tiesību akta esamību kā citādi. Tomēr apstāklis, ka Kopienu regula nav piemērojama tās dalībvalsts privātpersonām, kuras valodā tā nav publicēta, nekādi neietekmē to, ka tās normas kā daļa no acquis communautaire ir saistošas attiecīgajai dalībvalstij no pievienošanās brīža (iepriekš minētais spriedums lietā Skoma‑Lux, 51. un 59. punkts).
33 2004. gada 7. aprīlī pieņemdama ÜLTS tā sākotnējā redakcijā, Igaunijas Republika ir izpildījusi no Regulas Nr. 1972/2003 izrietošos pienākumus, paredzot maksājumu par lauksaimniecības produktu liekajiem krājumiem un nosakot tā aprēķina kārtību. Tādējādi ar ÜLTS Igaunijā tika paredzēti privātpersonām saistoši pienākumi, kaut gan minēto regulu nedrīkst tām piemērot, pirms tās nav varējušas ar to iepazīties attiecīgajā publikācijā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī šīs dalībvalsts valodā.
34 Ņemot vērā šos apstākļus, Tiesa jau ir atzinusi, ka no iepriekš minētā sprieduma lietā Skoma‑Lux izrietošais noteikums neliedz privātpersonām piemērot Regulas Nr. 1972/2003 normas, kuras ir pārņemtas ÜLTS. Tomēr šo noteikumu piemērošanas jomu varētu attiecināt uz pārējiem gadījumiem, kad Igaunijas iestādes kādas šīs regulas normas, kuras nav transponētas ÜLTS, varētu piemērot privātpersonām pirms minētās regulas oficiālas izziņošanas igauņu valodā. Attiecīgajā gadījumā, lai pārliecinātos par šādu apstākļu esamību, ÜLTS interpretācija ir valsts tiesas ziņā (2009. gada 4. jūnija spriedums lietā C‑560/07 Balbiino, Krājums, I‑0000. lpp., 32. punkts).
35 Regulā Nr. 1972/2003 ir paredzēti produkti, kuriem piemēro maksājumu par liekajiem krājumiem, norādot KN apakšpozīcijas, kurās attiecīgie produkti ietilpst. Tādēļ iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai un kādā mērā valsts tiesībās bija pārņemta no Regulas Nr. 1789/2003 izrietošā KN, kas attiecināma uz faktiem pamata lietā, pirms šīs regulas oficiālās publikācijas igauņu valodā, kas ļautu arī privātpersonām iepazīties ar muitas tarifa apakšpozīcijas 0207 14, kas piemērojama pamata lietā, saturu un struktūru.
Par pirmo jautājumu
36 Iesniedzējtiesa vaicā, vai vistas MAG ietilpst muitas tarifa apakšpozīcijā 0207 14 10 vai 0207 14 99.
Tiesai iesniegtie apsvērumi
37 RLK uzskata, ka saldēta vistas MAG nav pielīdzināma atkaulotiem vistas gaļas gabaliem, kuri ietilpst apakšpozīcijā 0207 14 10. Ņemot vērā saldētas vistas MAG īpašības un definīciju, kāda ir atrodama Regulas Nr. 853/2004 I pielikuma 1.14. punktā, šis produkts būtu klasificējams apakšpozīcijā 0207 14 99.
38 RLK norāda, ka laika posmā no 2004. gada 16. februāra līdz 1. maijam ar valsts tiesību noteikumiem MAG tika klasificēta apakšpozīcijā 0207 14 99 11. Tādēļ nebija gaidāms, ka šī tarifa klasifikācija vēlāk tiks apšaubīta.
39 Igaunijas valdība uzskata, ka pirmais jautājums ir jāizskata, ņemot vērā tikai to KN, kura bija spēkā 2004. gada 1. maijā. Tam, ka valsts tiesību noteikumi, ar kuriem MAG tika klasificēta apakšpozīcijā 0207 14 99 11, bija spēkā laikā no 2004. gada 16. februāra līdz 1. maijam, nav nozīmes. Tomēr šī valdība uzsver, ka 2002. gadā, atbildot uz RLK lūgumu noteikt saistošo tarifu, muitas iestādes pauda nostāju par labu saldētas vistas MAG klasificēšanai apakšpozīcijā 0207 14 10. Atbilstoši šim lēmumam prasītājs pamata lietā turpināja ievest šo produktu līdz 2004. gada 1. maijam, lai gan kopš 2004. gada 16. februāra spēkā bija stājies Igaunijas tiesiskais regulējums, ar kuru šis produkts tika klasificēts apakšpozīcijā 0207 14 99 11.
40 Igaunijas valdība atgādina, ka saskaņā ar KN paskaidrojošajām piezīmēm apakšpozīcijā 0207 14 99 ietilpst tostarp “pārtikā lietojami subprodukti, konkrēti, sirdis, sekstes un pasekstes, bet neietilpst aknas”. Ir skaidrs, ka pamata lietā apskatāmajos produktos neietilpst neviens no minēto veidu subproduktiem. Tarifa klasifikācija esot jānosaka atbilstoši šo produktu, šajā gadījumā vistas gaļas, būtiskajām īpašībām. Tādēļ saldēta vistas MAG ietilpstot apakšpozīcijā 0207 14 10.
41 Komisija piekrīt šim viedoklim. Nedz apakšpozīciju 0207 14 10 un 0207 14 99 aprakstos, nedz to paskaidrojošajās piezīmēs neesot skaidru norāžu par atšķirībām starp gaļu un subproduktiem. Attiecīgo produktu apraksts neatbilstot subproduktu jēdzienam, bet ietilpstot vistu un gaiļu gaļas atkaulotu gabalu kategorijā, uz kuru attiecas apakšpozīcija 0207 14 10.
Tiesas atbilde
42 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai nodrošinātu tiesisko drošību un kontroles iespējas, noteicošais kritērijs preču klasifikācijai pēc tarifiem vispārējā veidā ir to objektīvās īpašības un pazīmes, kas definētas KN pozīciju un sadaļu vai nodaļu piezīmēs (it īpaši skat. 2007. gada 15. februāra spriedumu lietā C‑183/06 RUMA, Krājums, I‑1559. lpp., 27. punkts, kā arī 2007. gada 27. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑208/06 un C‑209/06 Medion un Canon Deutschland, Krājums, I‑7963. lpp., 34. punkts).
43 Tiesa jau ir nospriedusi, ka KN, kā arī HS skaidrojošajām piezīmēm savukārt ir būtiska nozīme dažādu tarifu pozīciju piemērošanas jomas interpretācijā, tomēr tām nav obligāta juridiska spēka. Līdz ar to minēto piezīmju saturam ir jābūt saderīgam ar KN normām un tās nevar grozīt šo normu piemērošanas jomu (2005. gada 15. septembra spriedums lietā C‑495/03 Intermodal Transports, Krājums, I‑8151. lpp., 48. punkts; 2005. gada 8. decembra spriedums lietā C‑445/04 Possehl Erzkontor, Krājums, I‑10721. lpp., 20. punkts, un 2006. gada 16. februāra spriedums lietā C‑500/04 Proxxon, Krājums, I‑1545. lpp., 22. punkts).
44 Tā kā apakšpozīcijas 0207 14 99 tekstā ir tikai vārds “citādi”, ir jāatsaucas uz pozīciju 0207 kopumā. No minētās pozīcijas teksta “Putnu gaļa (minēta pozīcijā 0105) un gaļas subprodukti, svaigi, dzesināti vai saldēti” izriet, ka tā attiecas uz vistas gaļu un subproduktiem, kas domāti lietošanai cilvēku pārtikā.
45 Attiecībā uz saldētiem vistas gaļas gabaliem un subproduktiem, kuri ietilpst apakšpozīcijā 0207 14, kura ir vienīgā piemērojamā pamatā lietā, KN ir nošķirti, no vienas puses, gaļas “gabali” un, no otras, “subprodukti”, turklāt pēdējie savukārt ir iedalīti divās apakškategorijās, no kurām vienā īpaši ietilpst aknas (0207 14 91) un otrajā, pārpalikušajā, ietilpst visi pārējie subproduktu veidi (0207 14 99).
46 Tā kā apakšpozīcijā 0207 14 nav citu kategoriju kā vien gaļas gabali un subprodukti, šajā apakšpozīcijā ietilpstošu produktu, kurš neietilpst vienā no šīm kategorijām, var tikai klasificēt otrā no šim kategorijām. Ir jāatgādina, ka šāda apakšpozīcijas 0207 14 struktūra ir saderīga ar vārda “subprodukti” vārda jēgu, kas apzīmē cilvēku pārtikā izmantojamas dzīvnieku daļas, kuras nav gaļa.
47 Tādēļ ir jāpārbauda, vai tādi produkti kā pamata lietā apskatāmie ietilpst – kā to apgalvo RLK – citu subproduktu, kas nav aknas, kategorijā, kura ietilpst apakšpozīcijā 0207 14 99.
48 KN paskaidrojošajās piezīmēs ir izklāstīts, ka šī apakšpozīcija attiecas uz pārtikā lietojamiem subproduktiem, kā, sirdis, sekstes, pasekstes, kā arī gaiļu un vistu kājas.
49 Šajā gadījumā gan no iesniedzējtiesas lēmuma, gan arī no Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka apskatāmie produkti pirms to sasaldēšanas ir biezenis no gaļas atlikumiem un mīkstajiem audiem, kas iegūts, samaļot ar gaļu klātus kaulus, kas atbilst MAG definīcijai Regulas Nr. 853/2004 I pielikuma 1.14. punktā.
50 No tā izriet, ka tādi produkti kā pamata lietā apskatāmie nav klasificējami apakšpozīcijā 0207 14 99, jo to būtiskās īpašības un objektīvās iezīmes nav tādas kā šajā apakšpozīcijā paredzētajiem subproduktiem.
51 Tādējādi šie produkti ietilpst apakšpozīcijā 0207 14 10.
52 Visbeidzot, apstāklis, ka pirms Igaunijas Republikas pievienošanās Igaunijas muitas iestādes saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu šādu produktu klasificēja citā apakšpozīcijā, neietekmē Kopienu tiesiskā regulējuma, kurš šajā dalībvalstī ir piemērojams kopš 2004. gada 1. maija, interpretāciju.
53 Ņemot vērā šos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regula Nr. 2658/87, kas grozīta ar Regulu Nr. 1789/2003, ir interpretējama tādējādi, ka tādi produkti kā pamata lietā apskatāmie, kas sastāv no saldētas MAG, kura iegūta mehāniski atkaulojot vistu un gaiļu gaļu, un kas paredzēti lietošanai cilvēku pārtikā, ir klasificējami KN apakšpozīcijā 0207 14 10.
Par otrā jautājuma pirmo daļu
54 Iesniedzējtiesa jautā, vai Regulas Nr. 1972/2003 4. panta 1. un 2. punktam ir pretrunā ÜLTS paredzētā metode uzņēmēja lieko krājumu aprēķināšanai, atbilstoši kurai pārejas krājumiem piemēro koeficientu 1,2.
Tiesai iesniegtie apsvērumi
55 RLK uzskata, ka ar Regulas Nr. 1972/2003 4. pantu ir pretrunā ÜLTS 6. pantā noteiktā pārejas krājumu aprēķina metode, paredzot koeficienta 1,2 piemērošanu, jo ar šo metodi nav iespējams precīzi noteikt šos krājumus un nodrošināt maksājuma par liekajiem krājumiem samērīgumu.
56 Igaunijas valdība apgalvo pretējo, ka šis reizināšanas koeficients esot likumīgs, jo tas esot saderīgs ar Regulas Nr. 1972/2003 mērķi. Tā apgalvo, ka ar minēto regulu šāda koeficienta izmantošana netiekot nedz aizliegta, nedz izslēgta un dalībvalstīm esot dota iespēja izvēlēties vietējiem apstākļiem pielāgotu aprēķina metodi. Minētais koeficients ļautu palielināt visu uzņēmēju pārejas krājumu daudzumu, lai ņemtu vērā ekonomikas pieaugumu gados pirms Igaunijas Republikas pievienošanās Savienībai.
57 Komisija rakstveida iesniegumos atbalstīja RLK viedokli, bet vēlāk tiesas sēdē pievienojās Igaunijas valdības viedoklim.
Tiesas atbilde
58 Tiesa jau ir atzinusi, ka Regulas Nr. 1972/2003 4. panta 2. punktā nav nevienas tiesību normas, kurā dalībvalstīm būtu noteikts vai aizliegts lieko krājumu aprēķināšanas mērķiem uzņēmēju pārejas krājumiem vienveidīgi piemērot reizināšanas koeficientu (iepriekš minētais spriedums lietā Balbiino, 47. punkts).
59 Šajā normā ir paredzēts, ka, lai noteiktu katra īpašnieka liekos krājumus, jaunās dalībvalstis it īpaši ņem vērā “vidējos krājumus gados pirms pievienošanās”. Gadījumā, ja nav konkrētāku normu par atsauces laikposmu vai krājumu vidējā rādītāja aprēķina metodi, ar šāda formulējuma palīdzību dalībvalstīm tiek piešķirta rīcības brīvība, lai noteiktu kritērijus, pamatojoties uz kuriem tiek transponēti norādījumi, ievērojot attiecīgas regulas mērķus un vispārīgos Kopienu tiesību principus (iepriekš minētais spriedums lietā Balbiino, 37. punkts).
60 Regulas Nr. 1972/2003 4. panta 2. punktā neizsmeļoši ir uzskaitīti noteikti kritēriji uzņēmēju lieko krājumu aprēķinam, dalībvalstīm vajadzības gadījumā ļaujot tos papildināt atbilstoši tām piešķirtajai rīcības brīvībai (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Balbiino, 47. punkts).
61 Koeficienta 1,2 piemērošana pārejas krājumiem prima facie ir izdevīga uzņēmējiem, jo tās mērķis ir samazināt liekos krājumus. No Igaunijas valdības sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka šis koeficients tika noteikts, pamatojoties uz laikā no 2000. gada līdz 2004. gadam novēroto lauksaimniecības produktu ražošanas pieauguma apjomu Igaunijā. Tādējādi šis koeficients ļauj aktualizēt krājumu vidējos rādītājus, kas konstatēti no 2000. gada 1. maija līdz 2003. gada 1. maijam, ņemot vērā šo apjomu, un spēt noteikt pārejas krājumus – un līdz ar to liekos krājumus –, samērīgi atspoguļojot laikā no 2000. gada 1. maija līdz 2004. gada 1. maijam Igaunijas lauksaimniecības nozarē kopumā novērotā pieauguma izmaiņas. Turklāt tas palīdz apzināt pamatu 2004. gada 1. maijā esošo krājumu objektīvai salīdzināšanai ar krājumu vidējiem rādītājiem 1. maijā četros iepriekšējos gados (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Balbiino, 48. punkts).
62 Ievērojot šīs iezīmes, šāda koeficienta izvēle neapdraud nedz Regulas Nr. 1972/2003 sasniedzamos mērķus, nedz arī samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Balbiino, 49. punkts).
63 Tādēļ jāsecina, ka Regulas Nr. 1972/2003 4. panta 2. punkts pārejas krājumu aprēķināšanai neliedz piemērot tādu reizināšanas koeficientu kā ÜLTS 6. panta 1. punktā izmantotais (iepriekš minētais spriedums lietā Balbiino, 50. punkts).
64 Šajos apstākļos uz otrā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1972/2003 4. panta 2. punkts neliedz tādu valsts tiesību normu kā ÜLTS 6. pants, saskaņā ar kuru uzņēmēja liekos krājumus nosaka, no krājumiem, kas faktiski atradās tā valdījumā 2004. gada 1. maijā, atņemot pārejas krājumus, ar kuriem tiek saprasts valdījumā esošo krājumu vidējais rādītājs 1. maijā pēdējos četros gados, to reizinot ar koeficientu 1,2, kas atbilst attiecīgajā dalībvalstī tajā pašā laikposmā novērotajam lauksaimniecības produktu ražošanas pieaugumam.
Par otrā jautājuma otro daļu
65 Ņemot vērā atbildi uz otrā jautājuma pirmo daļu, nav jāatbild uz šī jautājuma otro daļu.
Par trešo jautājumu
66 Iesniedzējtiesa vaicā, vai ar Regulu Nr. 1972/2003 tiek pieļauts iekasēt maksājumu par uzņēmēja liekajiem krājumiem pat tad, ja tas spēj pierādīt, ka no šo krājumu tirdzniecības pēc 2004. gada 1. maija tas nav guvis peļņu.
Tiesai iesniegtie apsvērumi
67 RLK uzsver, ka Regulas Nr. 1972/2003 mērķis ir cīņa ar spekulāciju. Pamata lietā jebkāda spekulācija esot izslēgta. Pirmkārt, pamata lieta aplūkojamo produktu raksturs nepieļauj nekādu patvaļīgu cenas noteikšanu spekulatīvos nolūkos. Saldētas vistas MAG cenu Igaunijas Republikas pievienošanās neesot ietekmējusi. Kopienā par šādiem produktiem nevar saņemt nekādas eksporta kompensācijas un neļauj izmantot nekādus atbalsta mehānismus, kuru pamatā ir atšķirība starp Kopienas un pasaules tirgu. Otrkārt, visi RLK iepirktie daudzumi esot domāti pašu vajadzībām un atbilstot normāliem krājumiem, kādi tie ir ražošanas procesa laikā.
68 RLK uzskata, ka maksājuma par liekajiem krājumiem ieviešanai ir jāatbilst samērīguma principam un Kopienu tiesību vispārīgajiem principiem, šajā sakarā atsaucoties uz 2001. gada 11. oktobra rīkojumu lietā C‑30/00 William Hinton & Sons (Recueil, I‑7511. lpp.). Tā kā pamata lietā no liekajiem krājumiem netiek gūta nekāda peļņa, RLK uzskata, ka tam uzliktais maksājums ir nesamērīgs. Ja ar Regulu Nr. 1972/2003 būtu jānosaka maksājums tādos apstākļos kā pamata lietā, šī regula būtu jāatzīst par spēkā neesošu, ņemot vērā samērīguma principu. Nav vairs runas par preventīvu maksājumu sistēmu, bet gan par sankciju režīmu sodīšanai par noteiktu produktu valdījumu.
69 Igaunijas valdība un Komisija uzskata, ka maksājuma uzlikšana uzņēmējam, kurš nav guvis peļņu no lieko krājumu pārdošanas, atbilst Regulas Nr. 1972/2003 mērķim.
70 Komisija uzskata, ka šī regula patiesībā ir paredzēta nevis uzņēmēju darbības apspiešanai, bet gan tirgu kopīgās organizācijas raitas funkcionēšanas nodrošināšanai atbilstoši Eiropas Kopienas vispārējām interesēm.
Tiesas atbilde
71 No Regulas Nr. 1972/2003 preambulas pirmā un trešā apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir saglabāt tirgu kopīgās organizācijas, ar soda maksājumu sistēmas par jaunajās dalībvalstīs esošajiem liekajiem krājumiem palīdzību novēršot noteiktu lauksaimniecības produktu mākslīgu pārvietošanu uz to teritoriju, gaidot paplašināšanos. Proti, ir jānovērš nenormālu tirdzniecības plūsmu traucējošā ietekme uz tirgu kopīgo organizāciju (iepriekš minētais spriedums lietā Balbiino, 57. punkts).
72 Šīs regulas mērķis ir nevis sodīt par uzņēmēju spekulatīvo darbību, bet gan, no vienas puses, ar soda maksājumu mehānisma palīdzību novērst krājumu veidošanu spekulatīviem mērķiem un, no otras puses, izlīdzināt to valdītāju gaidāmās ekonomiskās priekšrocības (iepriekš minētais spriedums lietā Balbiino, 69. punkts).
73 Tādēļ Regulā Nr. 1972/2003 paredzētais maksājums par liekajiem krājumiem ir paredzēts kopīgo lauksaimniecības tirgu organizāciju aizsardzībai un ir piemērojams visiem liekajiem krājumiem minētās regulas izpratnē neatkarīgi no tā, vai to turētāji no to pārdošanas faktiski ir guvuši peļņu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Balbiino, 71. punkts).
74 Tādēļ uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka ar Regulu Nr. 1972/2003 tiek pieļauts iekasēt maksājumu par uzņēmēja liekajiem krājumiem pat tad, ja tas spēj pierādīt, ka no šo krājumu tirdzniecības pēc 2004. gada 1. maija tas nav guvis peļņu.
Par tiesāšanās izdevumiem
75 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
1) Padomes 1987. gada 23. jūlija Regula (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu, kas grozīta ar Komisijas 2003. gada 11. septembra Regulu (EK) Nr. 1789/2003, ir interpretējama tādējādi, ka tādi produkti kā pamata lietā apskatāmie, kas sastāv no saldētas mehāniski atdalītas gaļas, kura iegūta, mehāniski atkaulojot vistu un gaiļu gaļu, un kas paredzēti lietošanai cilvēku pārtikā, ir klasificējami Kombinētās nomenklatūras apakšpozīcijā 0207 14 10;
2) Komisijas 2003. gada 10. novembra Regulas (EK) Nr. 1972/2003 par pārejas posma pasākumiem, kas jānosaka attiecībā uz lauksaimniecības produktu tirdzniecību Čehijas Republikas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas pievienošanās dēļ, kas grozīta ar Komisijas 2004. gada 10. februāra Regulu (EK) Nr. 230/2004, 4. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas neaizliedz tādu valsts tiesību normu kā Likuma par lieko krājumu maksājumiem (Üleliigse laovaru tasu seadus), kas grozīts ar 2007. gada 25. janvārī pieņemto likumu, 6. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru uzņēmēja liekos krājumus nosaka, no krājumiem, kas faktiski atradās tā valdījumā 2004. gada 1. maijā, atņemot pārejas krājumus, ar kuriem tiek saprasts valdījumā esošo krājumu vidējais rādītājs 1. maijā pēdējos četros gados, to reizinot ar koeficientu 1,2, kas atbilst attiecīgajā dalībvalstī tajā pašā laikposmā novērotajam lauksaimniecības produktu ražošanas pieaugumam;
3) ar Regulu Nr. 1972/2003 tiek pieļauts iekasēt maksājumu par uzņēmēja liekajiem krājumiem pat tad, ja tas spēj pierādīt, ka no šo krājumu tirdzniecības pēc 2004. gada 1. maija tas nav guvis peļņu.
[Paraksti]