TIESAS SPRIEDUMS

1966. gada 13. jūlijā (*)

Apvienotās lietas 56/64 un 58/64

Établissements Consten S.à.R.L., Kurbvuā [Courbevoie] (Sēna [Seine]),

prasītāja lietā 56/64,

ko pārstāv Parīzes Apelācijas instances tiesas [Cour d'Appel de Paris] advokāts Ž. Lasjē [J. Lassier] un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Ž. Veltera birojā: J. Welter, avocat-avoué, 6, rueWilly-Goergen,

un

Grundig-Verkaufs-GmbH, Vācijas sabiedrība ar ierobežotu atbildību, Firta [Fürth] (Bavārija),

prasītāja lietā 58/64,

ko pārstāv tās vadītājs Makss Grundigs [Max Grundig], kam palīdz H. Helmans [H. Hellmann] un K. Feifers [K. Pfeiffer] no Ķelnes Advokātu kolēģijas, un kas norādījusi adresi Luksemburgā, A. Neijensa birojā: A. Neyens, avocat-avoué, 9, ruedesGlacis,

ko atbalsta

Itālijas Republikas valdība, kuru pārstāv pilnvarotais ministrs [Ministro Plenipotenziario] un Ārlietu ministrijas Juridiskā departamenta diplomātiskajos jautājumos vadītāja vietnieks A. Mareska [A. Maresca], pārstāvis, kam palīdz valsts ģenerāladvokāta vietnieks P. Peronači [P. Peronaci], un kura norādījusi adresi Luksemburgā, Itālijas vēstniecībā, 5, rue Marie-Adélaïde,

persona, kas iestājusies abās lietās,

Vācijas Federatīvās Republikas valdība, kuru pārstāv ministrijas padomnieks [Ministerialrat] U. Everlings [U. Everling] un valdības padomnieks [Regierungsrat] H. Peterss [H. Peters] un kura norādījusi adresi Luksemburgā, Vācijas Federatīvās Republikas vēstniecības kancelejā, 3, boulevardRoyal,

persona, kas iestājusies lietā 58/64,

pret

Eiropas Ekonomikas Kopienas Komisiju,

kuru pārstāv tās juriskonsulti Ž. Letaleks [G. Le Tallec] (lietā 56/64) un J. Tīzings [J. Thiesing] (lietā 58/64), pārstāvji, un kura norādījusi adresi Luksemburgā, secrétariat du Service juridique des exécutifs européens, 2, place de Metz,

atbildētāja,

ko atbalsta

Willy Leissner, akciju sabiedrība, Strasbūra, kuru pārstāv K. Laps [C. Lapp] no Strasbūras Advokātu kolēģijas un kura norādījusi adresi Luksemburgā H. Glēzenera birojā: H. Glaesener, notaire, 20, rue Glesener,

UNEF, Francijas sabiedrība ar ierobežotu atbildību, Parīze, kuru pārstāv Parīzes Apelācijas tiesas advokāts R. Kolins [R. Collin] un Briseles Apelācijas tiesas advokāts P. A. Franks [P. A. Franck] un kura norādījusi adresi Luksemburgā, E. Ārenta birojā: E. Arendt, avocat-avoué, 6, rueWilly Goergen,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību atcelt Komisijas 1964. gada 23. septembra lēmumu par procedūru saskaņā ar Līguma 85. pantu (IV/A-00004-03344 Grundig – Consten).

TIESA

šādā sastāvā: tiesas priekšsēdētājs Š. L. Amms [Ch. L. Hammes], palātu priekšsēdētāji L. Delvo [L. Delvaux] un V. Štrauss [W. Strauß], tiesneši A. M. Donners [A. M. Donner], A. Trabuki [A. Trabucchi] (referents), R. Lekūrs [R. Lecourt] un R. Monako [R. Monaco],

ģenerāladvokāts K. Rēmers [K. Roemer],

sekretārs A. van Houte [A. Van Houtte],

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Par iebildumu attiecībā uz apstrīdētā tiesību akta kvalifikāciju

Prasītāja Consten norāda, ka ir izdarīts būtisks procesuāls pārkāpums, jo “Oficiālajā Vēstnesī” publicētajā dokumentā apstrīdētais tiesību akts ir kvalificēts kā direktīva, lai gan šādu tiesību aktu nevar adresēt indivīdiem.

Ja tiesību akts ir adresēts īpaši norādītiem uzņēmumiem, autentisks ir tikai dokuments, kas oficiāli paziņots adresātiem. Attiecīgajā tekstā ir jābūt frāzei “Komisija ir pieņēmusi šo lēmumu”.

Tādēļ šis arguments nav pamatots.

 Par iebildumiem saistībā ar aizstāvības tiesību pārkāpumu

Prasītāja Consten norāda, ka Komisija, nedarot tai zināmus visus lietas materiālus, ir pārkāpusi aizstāvības tiesības.

Prasītāja Grundig izvirza to pašu iebildumu, it īpaši attiecībā uz diviem dokumentiem, kas saņemti no Francijas un Vācijas iestādēm un ko Komisija ir ņēmusi vērā, pieņemot lēmumu.

Lietas izskatīšana Komisijā par Līguma 85. panta piemērošanu ir administratīva procedūra, kas paredz, ka ieinteresētajām personām ir jābūt iespējai pirms lēmuma pieņemšanas izteikt savus apsvērumus par iebildumiem, kas pret tām izvirzīti un kas, pēc Komisijas uzskatiem, ir jāņem vērā. Tādēļ šīm personām ir jābūt informētām par faktiem, ar kuriem ir pamatoti šie iebildumi. Tomēr nav vajadzības darīt tām zināmus visus lietas materiālus. No šīs lietas ir acīmredzams, ka Komisijas 1963. gada 20. decembra paziņojums ietver visus faktus, kas ir jāzina, lai noskaidrotu, kādi iebildumi ir ņemti vērā. Prasītājas atbilstoši noteikumiem saņēma minētā paziņojuma eksemplāru un varēja sniegt rakstveida un mutvārdu apsvērumus. Apstrīdētajā lēmumā ir ņemti vērā tikai tie iebildumi, kas tika izskatīti minētajā procedūrā.

Prasītāja Consten apgalvo, ka attiecīgais lēmums nav spēkā arī tāpēc, ka ir pārkāptas aizstāvības tiesības, jo tajā nav ņemti vērā galvenie argumenti, ko tā izteikusi Komisijai, it īpaši lūgumi veikt papildu izmeklēšanu.

Šādās ārpustiesas procedūrās vadībai nav jāsniedz pamatojums, kādēļ tā ir noraidījusi lietas dalībnieku argumentus.

Tāpēc nav konstatēts, ka procedūras laikā Komisijā būtu pārkāptas lietas dalībnieku aizstāvības tiesības.

Arguments nav pamatots.

 Par iebildumu saistībā ar pārkāpuma konstatējuma iekļaušanu lēmuma rezolutīvajā daļā

Vācijas valdība apgalvo, ka ir izdarīts būtisks procesuāls pārkāpums, jo pārkāpuma konstatējums bija jāiekļauj tikai lēmuma pamatojumā, bet ne rezolutīvajā daļā.

Šis konstatējums ir pamats lietas dalībnieku pienākumam izbeigt pārkāpumu. Šī konstatējuma ietekme uz attiecīgo uzņēmumu juridisko stāvokli nav atkarīga no tā, kurā lēmuma daļā tas ir ietverts.

Tāpēc šajā iebildumā nav juridisku interešu un tas ir jānoraida.

 Par pamatiem saistībā ar 85. panta 1. punkta piemērojamību ekskluzīvās izplatīšanas līgumiem

Prasītājas apgalvo, ka 85. panta 1. punktā minētais aizliegums attiecas tikai uz tā sauktajiem horizontālajiem nolīgumiem.

Turklāt Itālijas valdība apgalvo, ka ekskluzīvās izplatīšanas līgumi nav “nolīgumi uzņēmumu starpā” minētās normas izpratnē, jo lietas dalībnieki nav vienādā stāvoklī.

Attiecībā uz minētajiem līgumiem konkurences brīvību var aizsargāt tikai atbilstoši Līguma 86. pantam.

Ne 85., ne 86. panta formulējums nedod iemeslu uzskatīt, ka atšķirīgās piemērošanas jomas ir jāattiecina uz katru no minētajiem pantiem atbilstoši ekonomikas līmenim, kādā darbojas līgumslēdzējas puses.

Līguma 85. pants vispārīgi attiecas uz visiem nolīgumiem, kas izkropļo konkurenci kopējā tirgū, un neparedz atšķirību starp minētajiem nolīgumiem neatkarīgi no tā, vai tie noslēgti starp konkurentiem, kuri darbojas vienā ekonomikas procesa līmenī, vai starp nekonkurējošām personām, kas darbojas atšķirīgos līmeņos.

Principā atšķirības nav pieļaujamas, ja tās neparedz Līgums.

Turklāt 85. panta iespējamo piemērošanu ekskluzīvās izplatīšanas līgumam nevar noraidīt tikai tādēļ, ka koncedents un koncesionārs nav savstarpēji konkurenti un neatrodas vienādā stāvoklī.

Līguma 85. panta 1. punkta nozīmē konkurenci var izkropļot ne tikai ar nolīgumiem, kas to ierobežo starp līgumslēdzējām pusēm, bet arī ar nolīgumiem, kuri nepieļauj vai ierobežo konkurenci, kura varētu būt starp kādu no līgumslēdzējām pusēm un trešām personām.

Tāpēc nav svarīgi, vai līgumslēdzējas puses ir vienādas ekonomiskā stāvokļa un ekonomiskās darbības ziņā.

Turklāt, noslēdzot šādu nolīgumu, līgumslēdzējas puses, nepieļaujot vai ierobežojot trešo personu konkurenci attiecībā uz attiecīgajiem produktiem, var mēģināt radīt vai nodrošināt sev tādas nepamatotas priekšrocības uz patērētāju vai lietotāju rēķina, kas ir pretrunā ar 85. panta vispārējiem mērķiem.

Tātad ir iespējams, ka, ļaunprātīgi neizmantojot dominējošu stāvokli, nolīgums starp uzņēmējiem, kas darbojas dažādos līmeņos, var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un vienlaikus tā mērķis vai sekas var būt konkurences nepieļaušana, ierobežošana vai izkropļošana, tādējādi pārkāpjot 85. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu.

Turklāt ir bezjēdzīgi salīdzināt, no vienas puses, situāciju, uz kuru attiecas 85. pants un kurā atrodas ražotājs, kas ar ekskluzīvu izplatīšanas līgumu ir saistīts ar savu produktu izplatītāju, un, no otras puses, tā ražotāja stāvokli, kurš savā uzņēmējdarbībā iekļauj pats savu produktu izplatīšanu, izmantojot dažādus līdzekļus, piemēram, ar tirdzniecības pārstāvju starpniecību, un uz kuru neattiecas 85. pants.

Abas šīs situācijas ir juridiski atšķirīgas, un tās turklāt ir jāvērtē atšķirīgi, jo divām tirdzniecības organizācijām, no kurām viena ir iekļauta ražotāja uzņēmumā, bet otra nav, ne vienmēr ir vienāda efektivitāte.

Ņemot vērā Līguma 85. panta formulējumu, ir aizliegts vairāku uzņēmumu savstarpējs nolīgums – ar noteikumu, ka ir ievēroti pārējie nosacījumi; tādējādi tas nav piemērojams, ja viens uzņēmums savu izplatīšanas tīklu iekļauj savā uzņēmējsabiedrībā, taču tādēļ nevar secināt, ka ar līgumu radītā situācija, kas izriet no nolīguma starp ražošanas un izplatīšanas uzņēmumu, kļūst juridiski pieņemama, izmantojot vienkāršu ekonomikas analoģijas procesu, kurš jebkurā gadījumā ir nepilnīgs un ir pretrunā ar minēto pantu.

Turklāt, lai gan pirmajā gadījumā Līguma 85. pantā bija paredzēts ņemt vērā uzņēmuma iekšējo organizāciju un apstrīdēt to saskaņā ar 86. pantu tikai tad, ja tās dēļ tiek ļaunprātīgi izmantots dominējošais stāvoklis, to pašu atrunu nevar attiecināt uz gadījumiem, kad starp diviem dažādiem uzņēmumiem noslēgta nolīguma dēļ ir radušies konkurences ierobežojumi, kas tādā gadījumā ir vienkārši jāaizliedz.

Visbeidzot, nolīgums starp ražotāju un izplatītāju, kas varētu būt noslēgts tādēļ, lai mēģinātu atjaunot tirdzniecības ierobežojumus starp dalībvalstīm, varētu būt pretrunā ar Kopienas pamatmērķiem.

Līgums, kura preambulā un tekstā noteiktais mērķis ir atcelt šķēršļus starp valstīm un kura vairākās normās ir pausta ļoti noraidoša attieksme pret šo šķēršļu atjaunošanu, nevarētu ļaut uzņēmumiem no jauna radīt šādus šķēršļus.

Līguma 85. panta 1. punkts atbilst šim mērķim, pat ja nolīgumi ir noslēgti starp uzņēmumiem, kas darbojas dažādos ekonomikas procesa līmeņos.

Tāpēc iepriekš minētie argumenti nav pamatoti.

 Par iebildumu, kas pamatots ar Padomes Regulu Nr. 19/65

Prasītāja Grundig šaubās par to, vai 85. panta 1. punktā paredzētais aizliegums bija piemērojams attiecīgajam nolīgumam, pirms tika pieņemta Padomes Regula Nr. 19/65 par 85. panta 3. punkta piemērošanu atsevišķām līgumu kategorijām.

Prasītāja šo argumentu pirmo reizi minēja tikai replikā.

Šādu kavēšanos neattaisno tas, ka minētā regula tika pieņemta pēc attiecīgā prasības pieteikuma iesniegšanas.

Šis arguments būtībā ir vērsts uz to, ka pirms minētās regulas pieņemšanas Komisija nebūtu varējusi piemērot 85. panta 1. punktu, jo tai nebija tiesību piešķirt atbrīvojumus attiecībā uz nolīgumu kategorijām.

Ņemot vērā, ka attiecīgā situācija bija radusies pirms Regulas Nr. 19/65 pieņemšanas, šī regula nevar būt tāds jauns fakts Reglamenta 42. panta nozīmē, ar ko var attaisnot kavēšanos norādīt minēto argumentu.

Tāpēc šis iebildums nav pieņemams.

 Par iebildumiem attiecībā uz jēdzienu “nolīgumi, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm”

Prasītājas un Vācijas valdība apgalvo, ka Komisija ir pamatojusies uz nepareizu jēdziena “nolīgums, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm” interpretāciju un nav pierādījusi, ka šī tirdzniecība būtu intensīvāka, ja nebūtu apstrīdētā nolīguma.

Atbildētāja atbild, ka 85. panta 1. punktā paredzētais nosacījums ir izpildīts, ja tirdzniecība starp dalībvalstīm konkrētā nolīguma rezultātā attīstās citādi, nekā tā būtu attīstījusies, ja nebūtu ar nolīgumu noteikto ierobežojumu, un ja šā nolīguma ietekme uz tirgus nosacījumiem sasniedz konkrētu pakāpi.

Tā tas ir arī šajā gadījumā, it īpaši ņemot vērā šķēršļus, ko kopējā tirgū radījis apstrīdētais nolīgums attiecībā uz Grundig produktu importu uz Franciju un eksportu no tās.

Jēdziens “nolīgums, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm” ir paredzēts, lai tiesību aktos, kas reglamentē nolīgumus, noteiktu robežu starp jomām, uz kurām attiecas attiecīgi Kopienu tiesības un valstu tiesību akti. Uz konkurences ierobežojumu, ko rada nolīgums, 85. pantā ietvertais Kopienu tiesību aizliegums attiecas tikai tiktāl, ciktāl nolīgums var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm; citādi aizliegums uz to neattiecas.

Šajā sakarā īpaši svarīgi ir tas, vai nolīgums var radīt tiešu vai netiešu, faktisku vai iespējamu dalībvalstu savstarpējas tirdzniecības brīvības apdraudējumu, kas varētu kaitēt dalībvalstu vienotā tirgus mērķu sasniegšanai.

Tādējādi tas, ka nolīgums veicina dalībvalstu savstarpējās tirdzniecības apjomu – pat ievērojamu, palielināšanos, nav pietiekams iemels, lai nepieļautu iespēju, ka nolīgums var “iespaidot” šādu tirdzniecību iepriekš minētajā veidā.

Šajā gadījumā līgums starp Grundig un Consten, no vienas puses, liedzot citiem uzņēmumiem, izņemot Consten, importēt Francijā Grundig produktus, un, no otras puses, aizliedzot izvest šos produktus atpakaļ uz citām kopējā tirgus valstīm, neapšaubāmi iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

Šie tirdzniecības brīvības ierobežojumi, kā arī ierobežojumi, kas varētu rasties trešām personām, uzņēmumam Consten reģistrējot Francijā preču zīmi “GINT”, ar ko Grundig marķē visus savus produktus, ir pietiekami, lai atbilstu minētajam nosacījumam.

Tāpēc šajā ziņā izvirzītie iebildumi ir jānoraida.

 Par iebildumiem saistībā ar konkurences ierobežojuma kritēriju

Prasītājas un Vācijas valdība apgalvo, ka, tā kā Komisija ir veikusi pārbaudi tikai attiecībā uz Grundig produktiem, lēmums ir pamatots ar nepareizu konkurences jēdziena un 85. panta 1. punktā ietvertās aizlieguma sistēmas [interpretāciju].

Šis jēdziens īpaši attiecas uz konkurenci starp līdzīgiem dažādu preču zīmju produktiem.

Komisijai pirms paziņošanas, ka 85. panta 1. punkts ir piemērojams, pamatojoties uz pieņemamu piemērojamību [rule of reason], vajadzēja apsvērt apstrīdētā līguma ekonomisko ietekmi uz konkurenci starp dažādām preču zīmēm.

Pastāv pieņēmums, ka vertikālie ekskluzīvās izplatīšanas līgumi nekaitē konkurencei un ka šajā gadījumā nav iemesla šo pieņēmumu apstrīdēt.

Tieši pretēji – attiecīgais līgums ir palielinājis konkurenci starp līdzīgiem dažādu preču zīmju produktiem.

Konkurences brīvības princips attiecas uz dažādiem konkurences posmiem un aspektiem.

Lai gan konkurence starp ražotājiem pārsvarā ir daudz lielāka nekā konkurence starp vienas preču zīmes produktu izplatītājiem, no tā nevar secināt, ka uz nolīgumu, kas paredzēts, lai ierobežotu pēdējo minēto konkurences veidu, nebūtu jāattiecina 85. panta 1. punktā paredzētais aizliegums tikai tāpēc vien, ka tas varētu palielināt pirmo minēto konkurences veidu.

Turklāt, lai piemērotu 85. panta 1. punktu, nav jāņem vērā nolīguma konkrētā ietekme, ja ir acīmredzams, ka tā mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci.

Tāpēc tas vien, ka apstrīdētajā lēmumā nekādi nav analizēta nolīguma ietekme uz konkurenci starp līdzīgiem dažādu preču zīmju produktiem, nav lēmuma nepilnība.

Tādējādi ir tikai jānosaka, vai Komisija ir rīkojusies pareizi, apstrīdētajā lēmumā piemērojot apstrīdētajam nolīgumam 85. panta 1. punktā noteikto aizliegumu vienīgi attiecībā uz tādas konkurences ierobežošanu, ko radījuši tikai Grundig produkti.

Apstrīdētajā lēmumā konstatētais pārkāpums ir tādas pilnīgās teritoriālās aizsardzības rezultāts, kas ar minēto līgumu radīta par labu Consten, pamatojoties uz Francijas tiesībām.

Prasītājas tādējādi ir vēlējušās novērst Grundig produktu konkurences iespēju vairumtirdzniecības līmenī līgumā noteiktajā teritorijā, izmantojot galvenokārt divas metodes.

Pirmkārt, Grundig apņēmās pat netieši nepiegādāt trešām personām produktus, kas ir paredzēti līgumā noteiktajam reģionam.

Šādu saistību ierobežojošās pazīmes ir acīmredzamas, ja tās aplūko, ņemot vērā eksporta aizliegumu, kas tika noteikts ne tikai Consten, bet arī visiem pārējiem Grundig ekskluzīvajiem koncesionāriem, kā arī Vācijas vairumtirgotājiem.

Otrkārt, Consten veiktā “GINT” preču zīmes, ar ko Grundig marķē visus savus produktus, reģistrācija Francijā ir paredzēta, lai palielinātu apstrīdētajā nolīgumā paredzēto aizsardzību pret risku, ka varētu notikt Grundig produktu paralēlais imports Francijā, un aizsardzību, kas paredzēta attiecībā uz rūpnieciskā īpašuma tiesībām.

Tādējādi neviena trešā persona nevarēja importēt Grundig produktus no citām Kopienas dalībvalstīm, lai tos pārdotu tālāk Francijā, neuzņemoties lielu risku.

Atbildētāja ir pareizi ņēmusi vērā visu Grundig izveidoto izplatīšanas sistēmu.

Lai raksturotu faktisko ar līgumu izveidoto situāciju, līgums ir jāaplūko, ievērojot ekonomiskos un juridiskos apstākļus, ko lietas dalībnieki ir ņēmuši vērā, šo līgumu noslēdzot; to nevar uzskatīt par nepamatotu iejaukšanos juridiskos darījumos vai tiesiskajā stāvoklī, par ko nebija procedūra Komisijā.

Iepriekš konstatētās situācijas rezultātā Francijas tirgus ir nošķirts un attiecīgajiem produktiem ir iespējams noteikt cenas, ko neietekmē efektīva konkurence.

Turklāt, jo vairāk ražotājiem veicas, individualizējot preču zīmi no patērētāja viedokļa, jo vairāk mazinās ražotāju konkurences efektivitāte.

Ņemot vērā izplatīšanas izmaksu lielo ietekmi uz kopējo pašizmaksu, ir svarīgi vecināt konkurenci arī starp preču izplatītājiem.

Preču izplatītāju centienus veicina konkurence starp tās pašas preču zīmes produktu izplatītājiem.

Tā kā nolīguma mērķis ir nošķirt Grundig produktu Francijas tirgu un attiecībā uz plaši pazīstama zīmola produktiem mākslīgi saglabāt atsevišķus valstu tirgus Kopienā, tas kropļo konkurenci kopējā tirgū.

Tāpēc apstrīdētajā lēmumā bija pareizi atzīts, ka attiecīgais nolīgums ir 85. panta 1. punkta pārkāpums; nekādi papildu apsvērumi neatkarīgi no tā, vai tie attiecas uz ekonomikas datiem (cenu starpība Francijā un Vācijā, izvirzīto prasību piemērojamība visam attiecīgās ierīces veidam, Consten radušos izmaksu apmērs) vai uz to kritēriju pareizību, pamatojoties uz kuriem Komisija ir salīdzinājusi stāvokli Francijas un Vācijas tirgos, kā arī nolīguma iespējamā labvēlīgā ietekme citos aspektos, ņemot vērā iepriekš minētos ierobežojumus, nekādā ziņā nevar būt iemesls citādam risinājumam saskaņā ar 85. panta 1. punktu.

 Par iebildumiem saistībā ar aizlieguma apjomu

Prasītāja Grundig un Vācijas valdība pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā uz tām līguma klauzulām, attiecībā uz kurām nav konstatēta tāda ietekme, kas varētu ierobežot konkurenci, nav attiecinājusi atbrīvojumu no aizlieguma un tādējādi nav sīkāk noteikusi pārkāpumu.

No apstrīdētā lēmuma pamatojuma, kā arī no tā 3. panta izriet, ka rezolutīvās daļas 1. punktā konstatētais pārkāpums nav saistīts ar Grundig apņemšanos Francijā tieši piegādāt produktus tikai Consten.

Minēto pārkāpumu rada klauzulas, kas kopā ar ekskluzīvu tiesību piešķiršanu ir paredzētas, lai, pamatojoties uz valstu tiesību aktiem, ierobežotu Grundig produktu paralēlo importu Francijā, nosakot pilnīgu teritoriālu aizsardzību par labu ekskluzīvajam koncesionāram.

Līguma 85. panta 2. punkta noteikums par to, ka visi nolīgumi, kas ir aizliegti saskaņā ar 85. pantu, automātiski nav spēkā, attiecas tikai uz tām nolīguma daļām, uz kurām attiecas aizliegums, vai uz visu nolīgumu, ja šādas tā daļas nav nodalāmas no paša nolīguma.

Tāpēc Komisijai vajadzēja vai nu tikai apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā paziņot, ka pārkāpums attiecas tikai uz tām nolīguma daļām, uz kurām attiecas aizliegums, vai arī tai vajadzēja lēmuma pamatojumā izklāstīt iemeslus, kādēļ tā neuzskata, ka minētās daļas ir nošķiramas no pārējā nolīguma.

Tomēr no lēmuma 1. panta izriet, ka konstatētais pārkāpums attiecas uz nolīgumu kopumā, lai gan Komisija nav pienācīgi norādījusi iemeslus, kādēļ par spēkā neesošu vajadzēja pasludināt nolīgumu kopumā, ja netika konstatēts, ka visas klauzulas veido 85. panta 1. punkta pārkāpumu.

Tieši pretēji, situācija, kas atzīta par nesaderīgu ar 85. panta 1. punktu, nav radusies visu līguma klauzulu un tā kopējo seku dēļ, bet gan atsevišķu klauzulu dēļ, kuras ietvertas 1957. gada 1. aprīļa nolīgumā par pilnīgu teritoriālo aizsardzību, kā arī papildu nolīgumā par preču zīmi “GINT”.

Tāpēc apstrīdētā lēmuma 1. pants ir jāatceļ, jo tajā visas nolīguma klauzulas bez pienācīga pamatojuma ir atzītas par spēkā neesošām atbilstoši 85. panta 2. punktam.

 Par pamatiem saistībā ar pārkāpuma konstatējumu attiecībā uz nolīgumu par preču zīmi “GINT”

Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi EEK līguma 36., 222. un 234. pantu un turklāt ir pārsniegusi savas pilnvaras, paziņojot, ka nolīgums par preču zīmes “GINT” reģistrēšanu Francijā bijis paredzēts, lai nodrošinātu pilnīgu teritoriālo aizsardzību par labu Consten, un tādējādi apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 3. pantā nepieļaujot iespēju, ka Consten varētu aizstāvēt savas tiesības atbilstoši tiesību aktiem par preču zīmēm, lai radītu šķēršļus paralēlajam importam.

Prasītājas apgalvo, ka kritizēto ietekmi uz konkurenci ir radījis nevis nolīgums, bet preču zīmes reģistrācija atbilstoši Francijas tiesību aktiem, kas preču zīmes īpašniekam dod pirmtiesības, no kurām atbilstoši valsts tiesību aktiem izriet pilnīga teritoriālā aizsardzība.

Consten līgumā piešķirtās tiesības kā vienīgajam uzņēmumam, kas Francijā var izmantot preču zīmi “GINT”, kuru līdzīgi var izmantot citās valstīs, ir paredzētas, lai varētu kontrolēt un ierobežot paralēlo importu.

Tādējādi nolīgums, saskaņā ar kuru Grundig, kas ir šīs preču zīmes īpašnieks, atbilstoši starptautiskai reģistrācijai ir pilnvarojis Consten reģistrēt to savā vārdā Francijā, ierobežo konkurenci.

Lai gan Consten atbilstoši preču zīmes “GINT” reģistrācijai saskaņā ar Francijas tiesību aktiem tiek uzskatīta par to tiesību sākotnējo īpašnieci, kas attiecas uz minēto preču zīmi, tomēr Consten to ir varējusi reģistrēt, pamatojoties uz pirms tam noslēgto nolīgumu ar Grundig.

Tāpēc uz minēto nolīgumu var attiecināt 85. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu.

Aizliegums nebūtu spēkā, ja Consten varētu turpināt izmantot preču zīmi, lai sasniegtu tādu pašu mērķi, kāds noteikts nolīgumā, kurš tika atzīts par prettiesisku.

Līguma 36., 222. un 234. pantā, uz kuriem atsaucas prasītājas, nav izslēgta jebkāda veida Kopienas tiesību ietekme uz valsts rūpnieciskā īpašuma tiesību izmantošanu.

Līguma 36. pants, kas ierobežo Līguma I sadaļas 2. nodaļā ietverto tirdzniecības liberalizācijas noteikumu darbības jomu, nevar ierobežot 85. panta piemērošanas jomu.

Līguma 222. pantā ir noteikts, ka “Līgums nekādi neietekmē dalībvalstu tiesību aktus, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu”.

Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 3. pantā ietvertais rīkojums neizmantot tiesības, ko paredz valsts tiesību akti par preču zīmēm, lai nepieļautu paralēlo importu, neskar šo tiesību piešķiršanu, bet tikai ierobežo to izmantošanu tiktāl, ciktāl tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu 85. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma īstenošanu.

Komisijas pilnvaras izdot šādu lēmumu, kas paredzētas Padomes Regulas Nr. 17/62 3. pantā, ir saderīgas ar Kopienas konkurences tiesību sistēmu, ko veido noteikumi par tūlītējām sekām, kuri nekavējoties kļūst saistoši indivīdiem.

Šāda sistēma tās iepriekš norādītā rakstura un darbības dēļ nepieļauj to tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, kas paredzētas valstu tiesību aktos par preču zīmēm, lai mazinātu Kopienu tiesību aktu par nolīgumiem efektivitāti.

Līguma 234. pants, kura mērķis ir aizsargāt trešo valstu tiesības, šajā gadījumā nav piemērojams.

Tāpēc iepriekš minētie argumenti nav pamatoti.

 Par iebildumiem par attiecīgo trešo personu neuzklausīšanu

Prasītājas un Vācijas valdība apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 3. pants faktiski attiecas uz Grundig produktu izplatīšanu kopējā tirgū kopumā.

Tādējādi Komisija esot pārsniegusi savas pilnvaras un neesot ņēmusi vērā visu ieinteresēto personu tiesības tikt uzklausītām.

Aizliegums, kas ar iepriekš minēto 3. pantu noteikts Grundig, liedzot tā izplatītājiem un ekskluzīvajiem koncesionāriem veikt eksportu uz Franciju, ir tās pilnīgās teritoriālās aizsardzības aizlieguma sekas, kas noteikta par labu Consten.

Tādējādi šis aizliegums nepārsniedz tās procedūras jomu, kuras rezultātā 85. panta 1. punkts tika piemērots nolīgumam starp Grundig un Consten.

Turklāt apstrīdētais lēmums tieši neietekmē to nolīgumu juridisko spēku, kas noslēgti starp Grundig un vairumtirgotājiem un citiem koncesionāriem, izņemot Consten.

Apstrīdētais lēmums tikai ierobežo Grundig rīcības brīvību attiecībā uz tā produktu paralēlo importu uz Franciju.

Kaut gan ir vēlams, lai Komisija, ja vien iespējams, attiecinātu izmeklēšanu uz personām, kuras varētu skart Komisijas lēmumi, vienīgi ieinteresētība nepieļaut tā nolīguma atzīšanu par prettiesisku, attiecībā uz kuru tās nav līgumslēdzējas puses, lai tādējādi saglabātu priekšrocības, ko tās faktiski gūst no situācijas, kura radusies nolīguma dēļ, nevar būt pietiekams pamatojums, lai Komisijai dotu tiesības pēc savas ierosmes aicināt pārējos Grundig koncesionārus piedalīties tiesvedībā, kas skar attiecības starp Consten un Grundig.

Tāpēc šis arguments nav pamatots.

 Par iebildumiem saistībā ar 85. panta 3. punkta piemērošanu

 Par piemērošanas nosacījumiem

Prasītājas, ko dažos jautājumos atbalsta Vācijas valdība, cita starpā apgalvo, ka visi nosacījumi tā atbrīvojuma piemērošanai, kura esamība ir noliegta apstrīdētajā lēmumā, šajā gadījumā ir ievēroti.

Atbildētāja atsaucas uz to, ka ieinteresētajiem uzņēmumiem ir jāpierāda, ka atbrīvojuma piemērošanai izvirzītie nosacījumi ir izpildīti.

Uzņēmumiem ir tiesības prasīt, lai Komisija pienācīgi izskatītu viņu lūgumus piemērot 85. panta 3. punktu.

Tādēļ Komisija nedrīkst pieprasīt tikai to, lai uzņēmumi pierāda, ka ir izpildīti atbrīvojuma piemērošanai izvirzītie nosacījumi, bet, pamatojoties uz labas pārvaldības principu, tai ir jāpiedalās attiecīgo faktu un apstākļu noskaidrošanā, izmantojot tai pieejamos līdzekļus.

Turklāt Komisijas pilnvaru īstenošana noteikti ietver sarežģītu ekonomisku jautājumu vērtējumus.

Veicot tiesas kontroli attiecībā uz šiem vērtējumiem, ir jāņem vērā šis [sarežģītais] raksturs un jāpārbauda tikai faktu atbilstība un to juridiskā kvalifikācija, ko veikusi Komisija.

Šāda kontrole vispirms ir jāveic attiecībā uz lēmumu pamatojumu, kurā ir jābūt izklāstītiem faktiem un apsvērumiem, ar ko pamatoti minētie vērtējumi.

Apstrīdētajā lēmumā ir noteikts, ka galvenais iemesls atteikumam piemērot atbrīvojumu ir tas, ka nav izpildīts 85. panta 3. punkta a) apakšpunktā ietvertais nosacījums.

Vācijas valdība iebilst, ka minētais lēmums nesniedz atbildi uz jautājumu, vai faktorus, it īpaši iepriekšējus pasūtījumus, garantijas remontu un klientu apkalpošanu, kuru labvēlīgo ietekmi ir atzinusi Komisija, varētu saglabāt, ja nebūtu pilnīgas teritoriālās aizsardzības.

Apstrīdētajā lēmumā tikai kā pieņēmums ir atzīts, ka attiecīgais ekskluzīvās izplatīšanas līgums veicina ražošanu un izplatīšanu.

Apstrīdētajā lēmumā ir aplūkots jautājums par to, “vai preču izplatīšanas uzlabošanu, izmantojot ekskluzīvās izplatīšanas līgumu, vairs nevar nodrošināt, ja pieļauj paralēlo importu”.

Izskatot argumentus par iepriekšējiem pasūtījumiem, tirgu novērošanu, garantijas remontu un klientu apkalpošanu, lēmumā ir secināts, ka “nav minēts vai norādīts neviens cits iemesls, kas liktu šķēršļus pilnīgai teritoriālai aizsardzībai”.

Jautājums par to, vai ir uzlabojusies attiecīgo preču ražošana vai izplatīšana, kas vajadzīga, lai varētu piemērot atbrīvojumu, ir jāizvērtē, ņemot vērā 85. panta būtību.

Pirmkārt, šo uzlabojumu nevar identificēt ar visām priekšrocībām, ko līgumslēdzējas puses no tā iegūst, veicot ražošanas vai izplatīšanas darbības; šīs priekšrocības pārsvarā nav apstrīdamas un pierāda, ka nolīgums kopumā ir vajadzīgs šādam uzlabojumam šādā izpratnē.

Šī subjektīvā metode, saskaņā ar kuru jēdziena “uzlabojums” saturs ir atkarīgs no attiecīgo līgumisko attiecību īpašajām iezīmēm, neatbilst 85. panta mērķiem.

Turklāt pats fakts, ka Līgums paredz, ka konkurences ierobežojumam ir jābūt “vajadzīgam”, lai nodrošinātu attiecīgo uzlabojumu, skaidri norāda, cik nozīmīgam jābūt šādam uzlabojumam.

Šim uzlabojumam īpaši ir jārada tāda veida jūtamas objektīvas priekšrocības, kas kompensē nepilnības, ko tas rada konkurences jomā.

Vācijas valdības arguments, kas pamatots ar domu, ka ir jāsaglabā visas minētā nolīguma daļas, kuras veicina attiecīgo uzlabojumu tā, kā to iecerējušas līgumslēdzējas puses, nozīmē, ka uz jautājumu par to, vai visas šīs daļas ir ne tikai labvēlīgas, bet arī vajadzīgas attiecīgo preču ražošanas un izplatīšanas uzlabošanai, jau ir atbildēts apstiprinoši.

Šis arguments ir izteikts ne tikai tādēļ, lai mazinātu minēto prasību, ka uzlabojumam jābūt vajadzīgam, bet arī lai līdzās citām sekām rūpes par līgumslēdzēju pušu īpašajām interesēm apvienotu ar objektīviem uzlabojumiem, ko paredz Līgums.

Otrkārt, Komisijai savā vērtējumā par to dažādo elementu salīdzinošo nozīmīgumu, kas tai iesniegti izskatīšanai, vajadzēja gan izvērtēt šo elementu efektivitāti attiecībā pret objektīvi konstatējamu uzlabojumu preču ražošanā un izplatīšanā, gan arī nolemt, vai iegūtais rezultāts būtu pietiekams, lai uzskatītu, ka atbilstošie konkurences ierobežojumi ir vajadzīgi.

Arguments, kas pamatots ar vajadzību saglabāt visas līgumslēdzēju pušu vienošanās tiktāl, ciktāl tās var veicināt paredzēto uzlabojumu, nevar būt saderīgs ar iepriekš minēto viedokli.

Tāpēc Vācijas federālās valdības iebildums, kas pamatots ar nepareiziem pieņēmumiem, nevar padarīt Komisijas vērtējumu par spēkā neesošu.

Prasītājas apgalvo, ka, pieļaujot paralēlo importu, ekskluzīvais pārstāvis vairs nevarēs veikt plānošanu perspektīvā.

Zināma nenoteiktība ir raksturīga visām turpmāku pārdošanas iespēju prognozēm.

Šādām prognozēm faktiski ir jāpamatojas uz vairākiem mainīgiem un ar risku saistītiem faktoriem.

Paralēlā importa pieļaušana patiešām var palielināt risku koncesionāram, kas iepriekš pasūta konkrētu tādu preču daudzumu, kuras tas, pēc tā uzskatiem, varēs pārdot.

Tomēr šāds risks ir raksturīgs jebkāda veida komercdarbībai un tādējādi nevar būt pamatojums īpašai aizsardzībai šajā jomā.

Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā nav, pamatojoties uz konkrētiem faktiem, aplūkojusi jautājumu par to, vai ir iespējams nodrošināt garantijas remontu un klientu apkalpošanu bez pilnīgas teritoriālās aizsardzības.

Prasītājas īpaši uzsver preču zīmes Grundig reputācijas nozīmi minēto pakalpojumu pienācīgā sniegšanā attiecībā uz visām Grundig ierīcēm, kas laistas tirgū.

Ja tiktu pieļauts paralēlais imports, Consten būs spiesta atteikt šos pakalpojumus attiecībā uz ierīcēm, ko importējuši tās konkurenti, kuri paši pienācīgi nenodrošina šos pakalpojumus.

Šāds atteikums arī būtu pretrunā ar patērētāju interesēm.

Attiecībā uz bezmaksas garantijas pakalpojumiem lēmumā ir noteikts, ka pircējs savas tiesības uz šādu garantiju var īstenot tikai attiecībā pret savu piegādātāju, ievērojot nosacījumus, par ko notikusi vienošanās.

Prasītājas šo apgalvojumu būtībā neapstrīd.

Bažas par kaitējumu, ko Grundig produktu reputācijai varētu nodarīt nepienācīgi pakalpojumi, šajos apstākļos nešķiet pamatotas.

Consten galvenais konkurents UNEF, kas Grundig produktus Francijā ir sācis pārdot vēlāk nekā Consten un kam bija jāuzņemas liels risks, tomēr veic bezmaksas garantijas remontu un klientu apkalpošanu par atlīdzību, pamatojoties uz nosacījumiem, kuri kopumā acīmredzot nav kaitējuši Grundig preču zīmes reputācijai.

Turklāt nekas neliedz prasītājām, izmantojot attiecīgu reklāmu, informēt patērētājus par pakalpojumu veidu un citām priekšrocībām, ko piedāvā Grundig produktu oficiālais izplatīšanas tīkls.

Tāpēc nav taisnība, ka paralēlie importētāji tādā pašā mērā gūst labumu no Consten veiktās reklāmas.

Tāpēc prasītāju izvirzītie iebildumi nav pamatoti.

Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā nav aplūkojusi jautājumu par to, vai pilnīga teritoriālā aizsardzība vēl joprojām bija vajadzīga, lai amortizētu ievērojamās izmaksas, kas Consten radušās, ieviešot Grundig produktus Francijas tirgū.

Atbildētāja iebilst, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas tai nekas nebija zināms par izmaksām, kas saistītas ar ievešanu tirgū un nav amortizētas.

Šis atbildētājas apgalvojums nav apstrīdēts.

Komisijai nevar prasīt pēc savas ierosmes veikt izmeklēšanu šajā jautājumā.

Turklāt prasītāju arguments būtībā ir tāds, ka koncesionārs nebūtu pieņēmis saskaņotos nosacījumus bez pilnīgas teritoriālās aizsardzības.

Tomēr šis fakts nav saistīts ar 85. panta 3. punktā minētajiem izplatīšanas uzlabojumiem.

Tāpēc šis iebildums ir jānoraida.

Turklāt prasītāja Grundig apgalvo, ka bez pilnīgas teritoriālās aizsardzības ekskluzīvais izplatītājs nepiekristu uzņemties tirgus novērošanai vajadzīgās izmaksas, jo no tā centieniem varētu gūt labumu paralēlie importētāji.

Atbildētāja iebilst, ka no šādas tirgus novērošanas, kas ļauj produktiem, kuri paredzēti eksportam uz Franciju, veikt tehniskus uzlabojumus atbilstoši Francijas patērētāju vēlmēm, labumu var gūt tikai Consten.

Consten kā ekskluzīvais koncesionārs – apstrīdētajā lēmumā tas netiek apstrīdēts – būtu vienīgais uzņēmums, kas saņem ierīces ar īpaši Francijas tirgum pielāgotām īpašībām.

Tāpēc šis iebildums nav pamatots.

Iebildumi, kas izvirzīti par to lēmuma daļu, kas attiecas uz 85. panta 3. punkta a) apakšpunktā minētā nosacījuma izpildi attiecīgajā gadījumā, aplūkojot tos gan atsevišķi, gan kopumā, nešķiet pamatoti.

Tā kā nosacījumi, kas jāizpilda, lai varētu piemērot 85. panta 3. punktā paredzēto atbrīvojumu, ir kumulatīvi, tad argumenti par pārējiem pamatiem attiecībā uz atbrīvojumu nav jāaplūko.

 Par nosacīta atbrīvojuma nepiemērošanu

Tā kā prasītāja Grundig uzskata, ka atteikums piemērot atbrīvojumu ir pamatots ar pilnīgas teritoriālās aizsardzības esamību par labu Consten, tā apgalvo, ka saskaņā ar Padomes Regulas Nr. 17/62 7. panta 1. daļu Komisijai vismaz vajadzēja atļaut noslēgt ekskluzīvās izplatīšanas līgumu ar nosacījumu, ka netiks radīti šķēršļi paralēlajam importam.

Tā kā šāda nosacīta atbrīvojuma nav, lēmuma rezolutīvajā daļā ir pārsniegts lēmuma pamatojums, kā arī lēmuma mērķis, proti, aizliegt pilnīgu teritoriālo aizsardzību.

Apstrīdētā lēmuma daļēja atcelšana šī iebilduma turpmāku izskatīšanu padara nevajadzīgu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 69. panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki paši pilnībā vai daļēji sedz savus tiesāšanās izdevumus.

Šajā gadījumā tā ir.

Tādēļ tiesāšanās izdevumus, no vienas puses, sedz prasītājas un Itālijas Republikas un Vācijas Federatīvās Republikas valdības kā personas, kas iestājušās lietā, un, no otras puses, atbildētāja un uzņēmumi Leissner un UNEF kā personas, kas iestājušās lietā.

Ņemot vērā procesuālos dokumentus,

uzklausījusi tiesneša–referenta ziņojumu,

uzklausījusi lietas dalībnieku apsvērumus,

uzklausījusi ģenerāladvokāta secinājumus,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas Kopienas līgumu un īpaši tā 3., 36., 85., 86., 222. un 234. pantu,

ņemot vērā Padomes Regulu Nr. 17/62 un Regulu Nr. 19/65,

ņemot vērā Protokolu par Eiropas Ekonomikas Kopienas Tiesas Statūtiem,

ņemot vērā Tiesas Reglamentu,

noraidījusi visus citus plašos vai pretrunīgos argumentus, Tiesa nospriež:

1)      Eiropas Ekonomikas Kopienas Komisijas 1964. gada 23. septembra lēmums par procedūru saskaņā ar Līguma 85. pantu (IV-A/00004-03344 Grundig – Consten), kas publicēts 1964. gada 20. oktobra “Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī” (2545.–2564. lpp.), ir atcelts tiktāl, ciktāl tā 1. pantā ir noteikts, ka ar 1957. gada 1. aprīļa līgumu kopumā ir pārkāpts 85. pants, ieskaitot minētā līguma daļas, kas neveido minēto pārkāpumu;

2)      pārējā daļā prasības lietās 56/64 un 58/64 tiek noraidītas kā nepamatotas;

3)      prasītājas, atbildētāja un personas, kas iestājušās lietā, sedz katra savus tiesāšanās izdevumus.

Monaco

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1966. gada 13. jūlijā.

* Tiesvedības valoda – franču.