TIESAS SPRIEDUMS

1998. gada 16. jūnijā (*)

EEK un Dienvidslāvijas sadarbības nolīgums – Tirdzniecības koncesiju apturēšana – Vīnes Konvencija par starptautisko līgumu tiesībām – Rebus sic stantibus noteikums

Lieta C‑162/96

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 177. pantam iesniegusi Bundesfinanzhof, lai prāvā, kuru iztiesā šī tiesa, starp

A. Racke GmbH & Co.

un

Hauptzollamt Mainz

saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, vai ir spēkā Padomes 1991. gada 11. novembra Regula (EEK) Nr. 3300/91, ar kuru aptur tirdzniecības koncesijas, ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienas un Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sadarbības nolīgums (OV L 315, 1. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātas priekšsēdētāji K. Gulmans [C. Gulmann], H. Ragnemalms [H. Ragnemalm] un M. Vatelē [M. Wathelet], tiesneši Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida], P. J. Dž. Kapteins [P. J. G. Kapteyn] (referents), Dž. L. Marejs [J. L. Murray], D. E. O. Edvards [D. A. O. Edward], G. Hiršs [G. Hirsch], P. Janns [P. Jann] un L. Sevons [L. Sevón],

ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs],

sekretāre D. Lautermane-Ibo [D. Louterman-Hubeau], galvenā administratore,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesnieguši:

–       A. Racke GmbH & Co. vārdā – Dītrihs Ēle [Dietrich Ehle], advokāts no Ķelnes,

–       Eiropas Savienības Padomes vārdā – Jirgens Hūbers [Jürgen Huber] un Mikails Vicendzats [Micail Vitsentzatos], juriskonsulti, un Antonio Tanka [Antonio Tanca], juridiskā dienesta loceklis, pārstāvji,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – Jerns Zakss [Jörn Sack], juriskonsults, un Barbara Brantnere [Barbara Brandtner], juridiskā dienesta locekle, pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko 1997. gada 15. jūlija tiesas sēdē snieguši A. Racke GmbH & Co., Padome un Komisija,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 1997. gada 4. decembra sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar 1996. gada 7. marta rīkojumu, kas Tiesā saņemts 1996. gada 13. maijā, Bundesfinanzhof [Federālā finanšu tiesa] saskaņā ar EK līguma 177. pantu uzdeva Tiesai divus prejudiciālus jautājumus par to, vai ir spēkā Padomes 1991. gada 11. novembra Regula (EEK) Nr. 3300/91, ar kuru aptur tirdzniecības koncesijas, ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienas un Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sadarbības nolīgums (OV L 315, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).

2       Šie jautājumi tika ierosināti tiesvedībā starp A. Racke GmbH & Co. (turpmāk tekstā – “Racke”) un Hauptzollamt Mainz [Maincas Galvenā muitas pārvalde] par muitas parādu, kas radies, ievedot Vācijā noteiktu daudzumu Dienvidslāvijas Sociālistiskajā Federatīvajā Republikā ražota vīna.

 Atbilstošās tiesību normas

3       1980. gada 2. aprīlī Belgradā Eiropas Ekonomikas kopienas dalībvalstis un Kopiena, no vienas puses, un Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika (turpmāk tekstā – “Dienvidslāvija”), no otras puses, parakstīja Eiropas Ekonomikas kopienas un Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sadarbības nolīgumu (turpmāk tekstā – “sadarbības nolīgums”), kas Kopienas vārdā tika apstiprināts ar Padomes 1983. gada 24. janvāra Regulu (EEK) Nr. 314/83 (OV L 41, 1. lpp.).

4       Pēc grozījumiem, ko sadarbības nolīguma 22. pantā ieviesa ar 4. pantu no šī nolīguma papildprotokola, kas izveido jaunu tirdzniecības režīmu (turpmāk tekstā – “papildprotokols”) un kas Kopienas vārdā tika apstiprināts ar Padomes 1987. gada 21. decembra Lēmumu 87/605/EEK (OV L 389, 72. lpp.), šī 22. panta redakcija ir šāda:

“1) Muitas nodokļi par tādu Dienvidslāvijā ražotu svaigu vīnogu vīnu importu Kopienā, kas iekļauti kopējā muitas tarifa apakšpozīcijā 22.05 ex C I un ex C II un pildīti traukos ar tilpumu līdz diviem litriem, Kopienas gada tarifa kvotas limita 12 000 hektolitru apjomā tiek samazināti par 30 %. Importa apjomam, kas pārsniedz minēto kvotu, Kopiena piemēro muitas nodokļus, kas paredzēti 4. punkta noteikumos,

[..]

3) Šī panta 1. un 2. punkts ir spēkā līdz brīdim, kad 1. punktā nosaukto vīnu muitas nodokļu apmēri, kas paredzēti saistībā ar 4. punktā minēto pakāpenisko muitas nodokļu atcelšanu, būs samazināti par 30 %, kā noteikts 1. punktā.

4) Muitas nodokļi par tādu Dienvidslāvijā ražotu svaigu vīnogu vīnu importu Kopienā, kas iekļauti Kopējā muitas tarifa apakšpozīcijā 22.05 C I un C II, tiek atcelti saskaņā ar 2. panta 1. un 2. punkta noteikumiem papildprotokolā, kas izveido jaunu tirdzniecības režīmu. Šis noteikums piemērojams Kopienas gada tarifa kvotas limitam 545 000 hektolitru apjomā. Importa apjomam, kas pārsniedz minēto kvotu, Kopiena piemēro muitas nodokļus, kas paredzēti kopējā muitas tarifā.

[..]”

5       Atbilstoši papildprotokola 2. panta 1. punktam muitas nodokļi, kas saskaņā ar sadarbības nolīgumu piemērojami importam Kopienā, bija pakāpeniski jāatceļ tādos pašos laika periodos un tādā pašā apmērā, kā noteikts Aktā par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos (OV 1985, L 302, 23. lpp.), un attiecībā uz tiem pašiem produktiem, kas no Spānijas un Portugāles tika ievesti valstīs, kas bija Kopienas dalībvalstis 1985. gada 31. decembrī. Ja spēkā esošie muitas nodokļi Spānijas produktu importam valstīs, kas bija Kopienas dalībvalstis 1985. gada 31. decembrī, atšķīrās no muitas nodokļiem Portugāles produktu importam, Dienvidslāvijā ražotajiem produktiem bija jāpiemēro augstākā no abām likmēm. Saskaņā ar 2. panta 2. punktu gadījumā, ja muitas nodokļi Dienvidslāvijai būtu zemāki nekā Spānijai, Portugālei vai abām šīm valstīm, [nodokļu] atcelšanas process būtu jāsāk, tiklīdz muitas nodokļi tādiem pašiem produktiem no Spānijas un Portugāles būtu kļuvuši mazāki nekā nodokļi, kas piemērojami Dienvidslāvijā ražotiem produktiem.

6       Saskaņā ar 1. pantu Padomes 1990. gada 19. novembra Regulā (EEK) Nr. 3413/90, ar ko atver Kopienas tarifu kvotas dažiem produktiem, kuru izcelsme ir Dienvidslāvijā, un paredz šo kvotu pārvaldi (1991) (OV L 335, 26. lpp.), muitas nodokļi, kas piemērojami Dienvidslāvijā ražota svaigu vīnogu vīna importam Kopienā un kas atbilst KN kodiem ex 2204 21 un 2204 29, tika atbilstoši apturēti 3,6, 4,4, 4,8 vai 5,6 ECU/hl apmērā laikam no 1991. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim tarifa kvotas limita 545 000 hl apjomā. Regulas Nr. 3413/90 2., 3. un 4. pants paredzēja noteikt sīkākus kvotu saņemšanas noteikumus attiecīgo produktu importētājiem.

7       Sadarbības nolīgums saskaņā ar tā 60. pantu tika noslēgts uz neierobežotu laiku. Taču katra puse var šo nolīgumu denonsēt, paziņojot otrai pusei. Nolīgums zaudē spēku sešus mēnešus pēc šāda paziņojuma dienas.

8       Ar 1991. gada 11. novembra Lēmumu Nr. 91/586/EOTK, EEK, kas paredz apturēt Eiropas Kopienas, tās dalībvalstu un Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas nolīgumu piemērošanu (OV L 315, 47. lpp.), Padome un dalībvalstu valdību pārstāvji, tiekoties Padomes sanāksmē, nekavējoties apturēja sadarbības nolīguma piemērošanu šī lēmuma preambulas otrajā, trešajā, ceturtajā un piektajā apsvērumā minēto iemeslu dēļ:

“tā kā savās 1991. gada 5. un 28. oktobra deklarācijās Eiropas Kopiena un tās dalībvalstis, tiekoties Eiropas politiskās sadarbības ietvaros, ņēma vērā krīzi Dienvidslāvijā; tā kā ANO Drošības padome Rezolūcijā 713 (1991) izteica bažas, ka šādas situācijas paildzināšana ir radījusi draudus starptautiskajam mieram un drošībai;

tā kā karadarbība un tās radītās sekas ekonomiskajās un tirdzniecības attiecībās gan Dienvidslāvijas republiku starpā, gan attiecībās ar Kopienu izraisa krasas pārmaiņas nosacījumos, ar kuriem tika noslēgts Eiropas Ekonomikas kopienas un Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sadarbības nolīgums un tā protokoli, kā arī Nolīgums par Eiropas Ogļu un tērauda kopienu; tā kā tās liek apšaubīt šādu nolīgumu un protokolu piemērošanu;

tā kā pārsūdzība, ko uzsākusi Eiropas Kopiena un tās dalībvalstis, 1991. gada 6. oktobrī tiekoties Hārzaulensā [Haarzuilens] Eiropas politiskās sadarbības sanāksmē, kas pieprasa ievērot vienošanos par pamieru, ko 1991. gada 4. oktobrī panāca Hāgā, nav ņemta vērā;

tā kā 1991. gada 6. oktobra deklarācijā Eiropas Kopiena un tās dalībvalstis, tiekoties Eiropas politiskās sadarbības sanāksmē, paziņoja par lēmumu pārtraukt nolīgumus starp Kopienu un Dienvidslāviju, ja netiks ievērota 1991. gada 4. oktobrī Hāgā panāktā vienošanās starp konfliktā iesaistītajām pusēm, piedaloties Eiropas Kopienu Padomes priekšsēdētājam un Konferences par Dienvidslāviju priekšsēdētājam.”

9       Ar apstrīdētās regulas 1. pantu tika apturētas tirdzniecības koncesijas, ko piešķir sadarbības nolīgums vai kas piešķirtas saskaņā ar to. Tās 3. pantā noteikts, ka regula stājas spēkā dienā, kad tā publicēta Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī – 1991. gada 15. novembrī.

10     Regulas preambulas pirmajā, otrajā, trešajā un ceturtajā apsvērumā atkārtoti norādīti iemesli, kas minēti Lēmuma 91/586 preambulā un izklāstīti iepriekš.

11     Saskaņā ar sadarbības nolīguma 60. pantu Padome pieņēma 1991. gada 25. novembra Lēmumu Nr. 91/602/EEK, ar kuru tiek denonsēts Sadarbības nolīgums starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Dienvidslāvijas Sociālistisko Federatīvo Republiku (OV L 325, 23. lpp.). Saskaņā ar tā 2. pantu šis lēmums, ar kuru tika denonsēts nolīgums un visi ar to saistītie protokoli un akti, stājās spēkā publicēšanas dienā – 1991. gada 27. novembrī.

12     Ar 1991. gada 2. decembra Regulu (EEK) Nr. 3567/91 par noteikumiem, kas piemērojami, ievedot produktus, kuru izcelsme ir Bosnijas un Hercegovinas Republikā, Horvātijas Republikā, Maķedonijas Republikā un Slovēnijas Republikā (OV L 342, 1. lpp.), Padome šīm republikām attiecībā uz konkrētiem produktiem piemēroja tirdzniecības noteikumus, kas būtībā bija ekvivalenti sadarbības nolīguma noteikumiem, ko Kopiena bija apturējusi, tomēr tajos netika iekļauti vīni.

13     Ar Padomes 1992. gada 3. februāra Regulu (EEK) Nr. 545/92 par noteikumiem, kas piemērojami, ievedot Kopienā produktus, kuru izcelsme ir Horvātijas Republikā, Slovēnijas Republikā un Bosnijas un Hercegovinas, Maķedonijas un Melnkalnes Dienvidslāvijas Republikās (OV L 63, 1. lpp.), šie noteikumi palika spēkā arī 1992. gadā un tos attiecināja arī uz noteiktiem lauksaimniecības produktiem, ieskaitot svaigu vīnogu vīnus, kuru izcelsme ir minētajās republikās un kas atbilst KN kodiem ex 2204 21 un 2204 29. Tādējādi Regulas Nr. 545/92 6. pants noteica, ka attiecībā uz šādiem vīniem ievedmuitas nodokļi ir jāsamazina līdz likmei 3,2 ECU/hl gada kvotas limita 545 000 hl apjomā.

14     Saskaņā ar 1. pantu Padomes 1992. gada 3. februāra Regulā (EEK) Nr. 547/92, ar ko atver Kopienas tarifu kvotas dažiem produktiem, kuru izcelsme ir Horvātijas Republikā, Slovēnijas Republikā un Bosnijas un Hercegovinas, Maķedonijas un Melnkalnes Dienvidslāvijas Republikās, un ar kuru paredz šo kvotu pārvaldi (OV L 63, 41. lpp.), muitas nodokļi, kas piemērojami, ievedot Kopienā svaigu vīnogu vīnu, kura izcelsme ir minētajās republikās un kas atbilst KN kodiem ex 2204 21 un 2204 29, tika apturēti 2,4, 2,9, 3,2 vai 3,7 ECU/hl apmērā laikam no 1992. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim tarifa kvotas limita 545 000 hl apjomā. Šīs regulas 2.–4. pants noteica sīkākus kvotu saņemšanas noteikumus attiecīgo produktu importētājiem.

 Pamata prāva

15     Laikā no 1990. gada 6. novembra līdz 1992. gada 27. aprīlim Racke atmuitoja uzglabāšanai uzņēmuma privātajā muitas noliktavā vīnus, kas bija ievesti no Kosovas vīna audzēšanas reģiona. 1992. gada 7. maijā uzņēmums deklarēja, ka preces laistas brīvā apgrozībā, piemērojot preferenciālās muitas nodokļu likmes, kas paredzētas sadarbības nolīgumā.

16     Tomēr ar 1992. gada 27. maija lēmumu Hauptzollamt Mainz pieprasīja, lai tiktu samaksāta starpība starp muitas nodokļa likmi trešām valstīm un preferenciālo likmi, jo šie vīni bija ievesti no Serbijas.

17     Apstrīdot šo lēmumu, Racke vērsās ar prasību Finanzgericht [Finanšu tiesa], kas to apmierināja attiecībā uz vīniem, kas importēti līdz 1991. gada 15. novembrim, bet pārējā daļā noraidīja, pamatojot savu lēmumu ar to, ka sadarbības nolīgumā piešķirto tirdzniecības koncesiju apturēšana, ko paredz apstrīdētā regula, ir attaisnojama sakarā ar to, ka ir notikušas būtiskas situācijas pārmaiņas, proti, Dienvidslāvijā ir karš.

18     Iesniedzot par šo lēmumu sūdzību (Revision), Racke vērsās Bundesfinanzhof, kas vispirms izskatīja jautājumu, vai sadarbības nolīguma vienpusēja apturēšana atbilst nosacījumiem, kas minēti 62. panta 1. punktā 1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk tekstā – “Vīnes Konvencija”).

19     Vīnes Konvencijas 62. pants paredz, ka:

“1. Būtiska maiņa apstākļos atšķirībā no tiem, kas pastāvējuši līguma noslēgšanas brīdī un ko dalībnieki nebija paredzējuši, nevar tikt izmantota par pamatu, lai pārtrauktu līguma darbību vai izstātos no tā, izņemot gadījumus, kad:

a) attiecīgo apstākļu pastāvēšana veidojusi būtisku pamatu dalībnieku piekrišanai līguma saistošajam raksturam;

b) apstākļu maiņa būtiski mainījusi to saistību apjomu, kas būtu pildāmas saskaņā ar līgumu.

[..]

3. Ja saskaņā ar iepriekšējiem punktiem dalībnieks var atsaukties uz būtisku apstākļu maiņu kā pamatu līguma darbības pārtraukšanai vai, lai izstātos no tā, tad tas var arī atsaukties uz šo maiņu kā pamatu līguma darbības apturēšanai.”

20     Pēc iesniedzējtiesas domām, Dienvidslāvijas sadalīšanās vairākās jaunās valstīs un karadarbība Dienvidslāvijā – faktori, kas uzskatāmi par politiskām pārmaiņām – ir radījuši būtiskas pārmaiņas galvenajos apstākļos, uz ko balstījās vienošanās, kuru noslēdza ar sadarbības nolīgumu saistītās līgumslēdzējas puses. No otras puses, nevarētu apgalvot, ka šīs pārmaiņas būtu būtiski mainījušas to saistību apjomu, ko noteica sadarbības nolīgums, kas būtībā bija tirdzniecības līgums.

21     Bundesfinanzhof tālāk apsver, vai, ievērojot Vīnes Konvencijas 65. pantu, bija pieļaujams apturēt sadarbības nolīgumu bez iepriekšēja paziņojuma un nekavējoties, vai bija īpaša steidzamība un vai laiks līdz attiecīgo muitas nodokļu maksāšanai bija pietiekami ilgs, lai varētu novērst iespējamos procesuālos trūkumus.

22     Vīnes Konvencijas 65. panta 1. punkts paredz, ka pusei, kas saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem atsaucas uz kādu iemeslu, lai līgumu pārtrauktu, no tā atkāptos vai apturētu tā darbību, ir jāinformē pārējās puses. Paziņojumā jānorāda, kādus pasākumus paredzēts veikt attiecībā uz līgumu un kādi ir to iemesli. Vīnes Konvencijas 65. panta 2. punkts tālāk paredz, ka tad, ja pēc noteikta perioda beigām, kam – izņemot īpašas steidzamības gadījumus – jābūt vismaz trīs mēneši pēc paziņojuma saņemšanas, neviena puse nav iebildusi, puse, kas izdarījusi paziņojumu, var īstenot paredzētos pasākumus saskaņā ar 67. pantā noteikto procedūru. Vīnes Konvencijas 65. panta 3. punkts paredz, ka tad, ja kāda no pusēm ir iebildusi, pusēm jācenšas rast risinājumu, izmantojot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 33. pantā norādītos līdzekļus.

23     Ievērojot šos apsvērumus, Bundesfinanzhof nolēma pārtraukt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1) Vai ir spēkā Padomes 1991. gada 11. novembra Regula (EEK) Nr. 3300/91, ar kuru aptur tirdzniecības koncesijas, ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienas un Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sadarbības nolīgums (OV L 315, 1. lpp.)?

2) Ja tā nav spēkā:

Kādas tam ir sekas attiecībā uz muitas nodokļiem, kas 1992. gada maija sākumā piemēroti Serbijas izcelsmes vīniem, kas ievesti laikā no 1991. gada novembra vidus līdz 1992. gada aprīlim un atmuitoti uzglabāšanai muitas noliktavā?

Vai ir piemērojami ar kvotām saistītie preferenciālie muitas nodokļi, kas 1992. gadā noteikti vīniem, kuru izcelsme ir bijušajā Dienvidslāvijas teritorijā, izņemot Serbiju?”

 Par pirmo jautājumu

24     Vispirms ir jānorāda, ka, lai gan Vīnes Konvencija nav saistoša ne Kopienai, ne visām tās dalībvalstīm, vairāki no tās noteikumiem, ieskaitot 62. pantu, atspoguļo starptautisko tiesību normas, ar ko konkrētos nosacījumos tiek īstenots princips, saskaņā ar kuru apstākļu pārmaiņu dēļ līgums var zaudēt spēku vai tikt apturēts. Tādējādi Starptautiskā tiesa ir lēmusi, ka “šis princips, kā arī nosacījumi un izņēmumi, kas uz to attiecas, ir iekļauti 62. pantā Vīnes Konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām, ko visādā ziņā var uzskatīt par esošo paražu tiesību normu kodifikāciju attiecībā uz līgumattiecību pārtraukšanu apstākļu pārmaiņu dēļ” (1973. gada 2. februāra spriedums lietā “Fisheries Jurisdiction” Apvienotā Karaliste pret Islandi, ICJ Reports, 1973, 3. lpp., 36. punkts).

 Par Tiesas kompetenci

25     Komisija šaubās par Tiesas kompetenci pieņemt lēmumu attiecībā uz pirmo jautājumu, jo tas saistīts ar to, vai apstrīdētā regula ir spēkā saskaņā ar starptautisko paražu tiesību normām. Lai arī šī regula ir Kopienu tiesību akts Līguma 177. panta pirmās daļas b) apakšpunkta izpratnē, prejudiciālā nolēmuma procedūra nepieļauj argumentāciju, kas būtu pamatota tikai ar starptautiskajām tiesībām un it īpaši ar principiem, kas attiecas uz līgumu pārtraukšanu un to darbības apturēšanu.

26     Kā Tiesa jau atzinusi 1972. gada 12. decembra spriedumā apvienotajās lietās no 21/72 līdz 24/72 International Fruit Company u.c. (Recueil, 1219. lpp., 5. punkts), saskaņā ar Līguma 177. pantu Tiesas kompetenci lemt par Kopienu iestāžu aktu spēkā esamību nevar ierobežot, pamatojoties uz iemesliem, kuru dēļ šo aktu spēkā esamība tiek apstrīdēta.

27     Tā kā šī kompetence attiecas uz jebkuru iemeslu, kura dēļ šie akti var zaudēt spēku, Tiesai ir pienākums pārbaudīt, vai to spēkā esamību var ietekmēt tas, ka tie ir pretrunā kādai starptautisko tiesību normai (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās International Fruit Company u.c., 6. punkts).

28     Tāpēc jāatzīst, ka Tiesas kompetencē ir pieņemt lēmumu attiecībā uz pirmo prejudiciālo jautājumu.

 Par apstrīdētās regulas spēkā esamību

29     Jānorāda, ka jautājums par to, vai apstrīdētā regula ir spēkā saskaņā ar starptautiskajām paražu tiesību normām, ir radies kā blakus jautājums strīdā, kurā Racke pieprasa, lai tiktu piemērotas muitas nodokļu preferenciālās likmes, ko paredz sadarbības nolīguma 22. pants.

30     Līdz ar to vispirms jāpārliecinās, vai 22. panta 4. punkts, kas saskaņā ar to kvotu regulu mērķi, kas minētas prejudiciāla nolēmuma lūgumā, ir piemērojams pamattiesvedībā izskatāmajā gadījumā, var personām tieši piešķirt tiesības uz preferenciālu muitas režīmu.

31     Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru noteikums, kas ietverts Kopienas un trešo valstu noslēgtā nolīgumā, ir jāuzskata par tieši piemērojamu, ja, ievērojot tā formulējumu un paša nolīguma mērķi un būtību, tajā ir paredzēts skaidrs un precīzs pienākums, kura ieviešanai vai darbībai nav jāpieņem nekādi tālāki pasākumi (skat. it īpaši 1987. gada 30. septembra spriedumu lietā 12/86 Demirel, Recueil, 3719. lpp., 14. punkts).

32     Lai noteiktu, vai sadarbības nolīguma 22. panta 4. punktā ietvertais noteikums atbilst minētajiem kritērijiem, vispirms jāpievērš uzmanība tā formulējumam.

33     Jau pašā noteikuma formulējumā ir norādīts, ka ir nepieciešami Kopienu tiesību akti, lai to varētu ieviest un lai varētu atvērt Kopienas gada tarifa kvotu saskaņā ar nosacījumiem, kas ietverti papildprotokola 2. panta 1. un 2. punktā, turklāt Kopienai attiecībā uz šo tiesību aktu pieņemšanu netiek dota nekāda rīcības brīvība. Kopienai ir uzlikts pienākums noteiktā laika posmā precīzi aprēķināt muitas nodokļus pēc šiem noteikumiem.

34     Tātad attiecībā uz preferenciālo muitas režīmu, ko paredz sadarbības nolīguma 22. panta 4. punkts, tas var piešķirt tiesības, uz ko personas var atsaukties valstu tiesās.

35     Turklāt šis secinājums apstiprinās, arī analizējot konkrētā nolīguma mērķi un būtību, proti, nolīgumu, kura daļa ir 22. panta 4. punkts.

36     Sadarbības nolīguma mērķis ir veicināt tirdzniecības attīstību starp līgumslēdzējām pusēm un pakāpeniski atcelt šķēršļus, kas būtiski ietekmē šo tirdzniecību. Pēc šī liberalizācijas procesa pirmā posma beigām 1985. gada 30. jūnijā papildprotokolā bija paredzēts tālākais tirdzniecības režīms. Tieši šajā kontekstā 22. panta 4. punkts pēc grozījumiem, kas ieviesti ar papildprotokola 4. pantu, konkrētiem vīniem nosaka Kopienas tarifa kvotu, kuras robežās jāatceļ muitas nodokļi importam Kopienā.

37     Tālāk jāapsver, vai, tiesā atsaucoties uz preferenciālo muitas režīmu, ko piešķir sadarbības nolīguma 22. panta 4. punkts (ar grozījumiem), persona var prasīt, lai tiktu atzīts, ka, ņemot vērā starptautisko paražu tiesību normas, nav spēkā apstrīdētā regula, ar kuru no 1991. gada 15. novembra tiek apturētas minētajā nolīgumā noteiktās tirdzniecības koncesijas.

38     Šajā ziņā Tiesa uzsver, ka apstrīdētās regulas pieņemšanu loģiski un juridiski sagatavoja Lēmuma Nr. 91/586, ar kuru tika apturēta sadarbības nolīguma piemērošana starptautiskā līmenī, pieņemšana. Savukārt apstrīdētā regula bija jāpieņem tāpēc, ka nolīgumā noteiktās tirdzniecības koncesijas bija iepriekš ieviestas ar Kopienas iekšējiem noteikumiem.

39     Padome uzskata, ka, ņemot vērā, ka starptautiskajās tiesībās nav saistošā veidā noteikts, kas jādara, lai novērstu šo tiesību pārkāpšanas sekas, tas, ka ar Lēmumu Nr. 91/586 šo tiesību normas varētu būt pārkāptas, nebūt nenozīmē, ka jāatsāk piemērot sadarbības nolīgumu un ka tāpēc apstrīdētā regula Kopienas līmenī jāatzīst par spēkā neesošu, jo tā ir pretrunā atjaunotajam nolīgumam. Par starptautisko tiesību pārkāpuma izdarīšanu var sodīt arī, piemēram, liekot atlīdzināt zaudējumus, bet atstājot sadarbības nolīguma darbību apturētu. Tāpēc, lemjot par apstrīdētās regulas spēkā esamību, Tiesai nav jāpārbauda, vai sadarbības nolīguma apturēšana ar Lēmumu Nr. 91/586 pārkāpj starptautisko tiesību normas.

40     Vispirms jāatzīst, ka iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecas tikai uz apstrīdētās regulas spēkā esamību saskaņā ar starptautisko paražu tiesību normām.

41     Tāpat ir jāuzsver – ciktāl tas attiecas uz Kopienu, nolīgums, ko Padome noslēgusi ar trešo valsti saskaņā ar EK līguma noteikumiem, ir Kopienu iestādes tiesību akts, un šāda nolīguma noteikumi ir Kopienu tiesību neatņemama sastāvdaļa (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Demirel, 7. punkts).

42     Ja apstrīdētā regula būtu jāatzīst par spēkā neesošu, ar sadarbības nolīgumu piešķirtās tirdzniecības koncesijas Kopienu tiesībās paliktu spēkā, līdz Kopiena šo nolīgumu pārtrauktu saskaņā ar piemērojamām starptautisko tiesību normām.

43     Tātad, ja apstrīdētā regula tiktu atzīta par spēkā neesošu tāpēc, ka tā ir pretrunā starptautisko paražu tiesību normām, personas varētu tieši atsaukties uz preferenciālo režīmu, ko tām piešķir sadarbības nolīgums.

44     Savukārt Komisija apšauba, vai starptautisko tiesību normas, uz kurām atsaucas rīkojums par prejudiciāla nolēmuma lūgumu, var uzskatīt par Kopienu tiesību sistēmas sastāvdaļu, ņemot vērā, ka EK līgumā tas nav skaidri noteikts. Lai apstrīdētu kādas regulas spēkā esamību, persona var pamatoties uz attiecībām starp viņu un Kopienu, taču tai nav tiesību pamatoties uz tiesiskajām attiecībām, kas pastāv starp Kopienu un trešo valsti un ietilpst starptautisko tiesību jomā.

45     Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar 1992. gada 24. novembra spriedumu lietā C‑286/90 Poulsen un Diva Navigation (Recueil, I‑6019. lpp., 9. punkts) Eiropas Kopienai savu kompetenču īstenošanā ir jāievēro starptautiskās tiesības. Tāpēc tai, pieņemot regulu, ar kuru tiek apturētas tirdzniecības koncesijas, kas piešķirtas ar trešo valsti noslēgtā nolīgumā vai saskaņā ar to, jāievēro starptautisko paražu tiesību normas.

46     Tātad starptautisko paražu tiesību normas, kas attiecas uz gadījumiem, kad būtiski mainījušos apstākļu dēļ līgumattiecības tiek pārtrauktas vai apturētas, ir saistošas Kopienu iestādēm un ir Kopienu tiesību sistēmas sastāvdaļa.

47     Tomēr jāatzīst, ka šajā gadījumā [prasītājs] cita starpā apstrīd Kopienu regulas spēkā esamību saskaņā ar minētajām normām, lai atsauktos uz tiesībām, kas izriet tieši no Kopienas nolīguma ar trešo valsti. Tāpēc šī lieta nav saistīta ar minēto normu tiešo iedarbību.

48     Racke atsaucas uz starptautisko paražu tiesību pamatnormām, apstrīdot šo regulu, kas pieņemta saskaņā ar šiem noteikumiem un atņem Racke tiesības uz preferenciālu režīmu, ko tam piešķir sadarbības nolīgums (par līdzīgu situāciju saistībā ar līgumtiesību pamatnoteikumiem skat. 1991. gada 7. maija spriedumu lietā C‑69/89 Nakajima/Padome, Recueil, I‑2069. lpp., 31. punkts).

49     Noteikumi, uz kuriem Racke atsaucas, ir izņēmums attiecībā uz principu pacta sunt servanda, kas ir jebkuras tiesiskās kārtības un it īpaši starptautiskās tiesiskās kārtības pamatprincips. Attiecībā uz starptautiskajām tiesībām šis princips prasa, lai līgumi pusēm būtu saistoši un puses tos pildītu labā ticībā (skat. Vīnes Konvencijas 26. pantu).

50     Šī principa nozīmīgumu ir uzsvērusi arī Starptautiskā tiesa, kas ir lēmusi, ka “līgumattiecību stabilitātei nepieciešams, lai uz apstākļu būtiskām pārmaiņām varētu atsaukties tikai izņēmumu gadījumos” (1997. gada 25. septembra spriedums lietā “Gabcíkovo-Nagymaros Project” Ungārija pret Slovākiju, 104. punkts, ICJ Reports vēl nav publicēts).

51     Šādos apstākļos personai, kas tiesā atsaucas uz tiesībām, kas tai rodas tieši no nolīguma ar trešo valsti, nevar liegt apstrīdēt tādas regulas spēkā esamību, ar kuru ir apturētas ar šo nolīgumu piešķirtās tirdzniecības koncesijas un kas neļauj tai uz šo nolīgumu pamatoties; tieši tāpat tai, apstrīdot šo regulu, nevar liegt atsaukties uz saistībām, kas izriet no starptautisko paražu tiesību normām, kas regulē līgumattiecību pārtraukšanu un apturēšanu.

52     Taču tādēļ, ka minētās normas ir sarežģītas un daži jēdzieni, uz ko tās atsaucas, nav precīzi, tiesas kontrole – it īpaši saistībā ar prejudiciālu jautājumu par spēkā esamību – ir jāattiecina tikai uz jautājumu, vai Padome, pieņemot regulu par [koncesiju] apturēšanu, ir pieļāvusi acīmredzamas kļūdas, novērtējot šo normu piemērošanas nosacījumus.

53     Lai varētu runāt par līguma pārtraukšanu vai apturēšanu būtiski mainījušos apstākļu dēļ, starptautiskās paražu tiesības, kā tās kodificētas Vīnes Konvencijas 62. panta 1. punktā, paredz divus nosacījumus. Pirmkārt, šo apstākļu pastāvēšanai ir jābūt bijušam svarīgam pamatam pušu piekrišanai uzņemties līguma saistības; otrkārt, šo pārmaiņu sekām ir krasi jāmaina to saistību apjoms, kas vēl jāpilda saskaņā ar līgumu.

54     Attiecībā uz pirmo nosacījumu sadarbības nolīguma preambula noteic, ka līgumslēdzējas puses ir stingri apņēmušās “veicināt saimnieciskās, finansiālās un tirdzniecības sadarbības attīstību un dažādošanu, lai sekmētu līdzsvarotākas un uzlabotas tirdzniecības struktūras veidošanos un palielinātu tās apjomu, kā arī uzlabotu savu iedzīvotāju labklājību”, un ka pusēm jāapzinās “vajadzība ņemt vērā jauno situāciju, ko radījusi Kopienas paplašināšanās, un pastiprināt esošās kaimiņattiecības, lai veidotu saskaņotākas ekonomikas un tirdzniecības attiecības starp Kopienu un Dienvidslāvijas Sociālistisko Federatīvo Republiku”. Saskaņā ar šiem apsvērumiem nolīguma 1. pants paredz, ka nolīguma “mērķis ir veicināt vispusīgu Līgumslēdzēju pušu sadarbību, lai sniegtu ieguldījumu Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas ekonomiskajā un sociālajā attīstībā un padziļinātu Līgumslēdzēju pušu attiecības”.

55     Ņemot vērā tik apjomīgu mērķi, miera saglabāšana Dienvidslāvijā, kas ir nepieciešama labām kaimiņattiecībām, kā arī tādu institūciju, kas spēj nodrošināt nolīgumā paredzētās sadarbības ieviešanu visā Dienvidslāvijas teritorijā, pastāvēšana bija svarīgs nosacījums, lai varētu uzsākt un turpināt nolīgumā paredzēto sadarbību.

56     Attiecībā uz otro nosacījumu nevar apgalvot, ka Padome pieļāvusi acīmredzamu kļūdu novērtējumā, apstrīdētās regulas preambulas otrajā apsvērumā atzīstot, ka “karadarbība un tās radītās sekas ekonomiskajās un tirdzniecības attiecībās gan Dienvidslāvijas republiku starpā, gan attiecībās ar Kopienu izraisa krasas pārmaiņas nosacījumos, ar kuriem tika noslēgts Eiropas Ekonomikas kopienas un Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sadarbības nolīgums un tā protokoli”, un ka “tās liek apšaubīt šādu nolīgumu un protokolu piemērošanu”.

57     Lai gan Racke ir taisnība, sakot, ka noteikta apjoma tirdzniecībai ar Dienvidslāviju bija jāturpinās un ka Kopiena būtu varējusi turpināt piemērot tarifu koncesijas, tomēr – kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 93. punktā – lai varētu piemērot attiecīgās starptautisko paražu tiesību normas, nav obligāti jābūt neiespējamai līguma saistību pildīšanai un pēc Dienvidslāvijas sadalīšanās nebija jēgas turpināt piemērot atvieglojumus, kuru mērķis bija veicināt tirdzniecību.

58     Runājot par iesniedzējtiesas rīkojumā uzdoto jautājumu, vai, ievērojot Vīnes Konvencijas 65. pantu, bija pieļaujams apturēt sadarbības nolīgumu bez iepriekšēja paziņojuma un nekavējoties, ir jāatzīst, ka 1991. gada 5., 6. un 28. oktobra kopīgajos paziņojumos Kopiena un dalībvalstis paziņoja, ka tās pieņems ierobežojošus pasākumus pret tām pusēm, kas neievēro 1991. gada 4. oktobra vienošanos par pamieru, ko tās parakstījušas, piedaloties Padomes priekšsēdētājam un Konferences par Dienvidslāviju priekšsēdētājam; turklāt Kopiena šīs vienošanās noslēgšanas laikā informēja, ka pārtrauks sadarbības nolīgumu gadījumā, ja pamiers netiks ievērots (Bull. CE 10‑1991, 1.4.6., 1.4.7. un 1.4.16. punkts).

59     Pat ja šādi paziņojumi neatbilst formālajām prasībām, kas noteiktas [Vīnes Konvencijas 65. pantā], jānorāda, ka tajā paredzētās specifiskās procedūras prasības nepieder starptautiskajām paražu tiesībām.

60     Tāpēc ir jāatzīst, ka, izskatot pirmo jautājumu, nav atrasts neviens faktors, kura dēļ varētu zaudēt spēku regula, ar kuru tiek apturētas [koncesijas].

61     Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, par otro jautājumu Tiesai nav jālemj.

 Par tiesāšanās izdevumiem

62     Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Padomei un Komisijai, kuras iesniedza apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai ar 1996. gada 7. marta rīkojumu uzdevusi Bundesfinanzhof, nospriež:

izskatot iesniegtos jautājumus, nav atrasts neviens faktors, kura dēļ varētu zaudēt spēku Padomes 1991. gada 11. novembra Regula (EEK) Nr. 3300/91, ar kuru aptur tirdzniecības koncesijas, ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienas un Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sadarbības nolīgums.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē 1998. gada 16. jūnijā Luksemburgā.

* Tiesvedības valoda – vācu.