TIESAS SPRIEDUMS

1987. gada 12. martā (*)

Pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību – Alus tirdzniecība

Lieta 178/84

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv galvenais juriskonsults [Principal Legal Adviser] R. K. Bero [R. C. Béraud] un Komisijas Juridiskā dienesta loceklis J. Zaks [J. Sack], kas norādījuši adresi Luksemburgā, Komisijas Juridiskā dienesta locekļa Dž. Kremļa [G. Kremlis] birojā, Žana Monē [Jean Monnet] ēkā Kiršbergā, Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Vācijas Federatīvo Republiku, ko pārstāv Federālās Ekonomikas ministrijas padomnieks [Ministerialrat] M. Zeidels [M. Seidel], Federālās Jaunatnes, ģimenes lietu un veselības ministrijas padomnieks J. Dītrihs [J. Dietrih], advokāts [Rechtsanwalt] no Ķelnes [Cologne] J. Zēdemunde [J. Sedemund] un Minsteres Universitātes tiesību zinātņu profesors R. Lūkess [R. Lukes], pārstāvji, kas norādījuši adresi Luksemburgā, Vācijas Federatīvās Republikas vēstniecības pirmā sekretāra birojā, 20-22 avenue E. Reuter,

atbildētāja,

par “tīrības prasības” [“Reinheitsgebot”] piemērošanu alum, ko ieved no citām dalībvalstīm.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs lords Makenzijs Stjuarts [Mackenzie Stuart], palātu priekšsēdētāji Ī. Galmo [Y. Galmot], K. Kakuris [C. Kakouris], T. F. O’Higinss [T. F. O’Higgins] un F. Šokveilers [F. Schockweiler], tiesneši G. Bosko [G. Bosco], T. Kopmanss [T. Koopmans], O. Dūe [O. Due], U. Everlings [U. Everling], K. Bālmans [K. Bahlman], R. Žoljē [R. Joliet], Ž. K. Moitiņju di Almeida [J. C. Moitinho de Almeida] un H. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodriguez Iglesias],

ģenerāladvokāts sers Gordons Slinns [Gordon Slynn],

sekretārs H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē pēc mutvārdu tiesas sēdēm 1986. gada 13. un 14. maijā,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 1986. gada 18. septembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar pieteikumu, kas 1984. gada 6. jūlijā iesniegts Tiesas kancelejā, Eiropas Kopienu Komisija atbilstoši EEK līguma 169. pantam cēla prasību par to, lai tiktu atzīts, ka Vācijas Federatīvā Republika, aizliedzot citā dalībvalstī likumīgi ražota un pārdošanā laista alus tirdzniecību gadījumā, ja šis alus neatbilst 1952. gada 14. marta Alus nodokļa likuma [Biersteuergesetz] (Bundesgesetzblatt I, 149. lpp.) 9. un 10. panta prasībām, nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Līguma 30. pants.

2       Informācija par šīs lietas faktiem, tiesvedības gaitu un pušu argumentiem ir izklāstīta tiesas sēdes ziņojumā un turpmāk šajā spriedumā tiks pieminēta vai iztirzāta tikai tiktāl, ciktāl tas nepieciešams Tiesas argumentācijai.

 Piemērojamie valsts tiesību akti

3       Procesa laikā Tiesā Vācijas valdība sniedza pārskatu par tās tiesību aktiem attiecībā uz alu, un šo pārskatu Komisija nav apstrīdējusi, un tas jāatzīst par pieņemamu, iztiesājot šo lietu.

4       Ciktāl tas attiecas uz šo lietu, Alus nodokļa likums ietver, no vienas puses, ražošanas noteikumus, kuri attiecas tikai uz alus darītavām Vācijas Federatīvajā Republikā un, no otras puses, noteikumus par nosaukuma “Bier” (alus) lietošanu, kas ir attiecināmi gan uz Vācijas Federatīvajā Republikā brūvētu alu, gan uz importētu alu.

5       Alus ražošanas noteikumi ir izklāstīti Alus nodokļa likuma 9. pantā. Šā likuma 9. panta 1. punkts paredz, ka zemas fermentācijas alus var tikt ražots tikai no iesala, kas gatavots no miežiem, apiņiem, rauga un ūdens. Likuma 9. panta 2. punktā noteiktas tādas pašas prasības augstas fermentācijas alus ražošanas procesam, tomēr atļaujot izmantot arī citu iesalu un tehniski tīru cukurniedru cukuru, cukurbiešu cukuru, kā arī glikozi un krāsvielas, kas iegūtas no minētajiem cukura veidiem. 9. panta 3. punktā noteikts, ka iesals ir visas graudaugu kultūras, kuras iespējams mākslīgi izdiedzēt. Šajā sakarā jāpiebilst, ka saskaņā ar 1952. gada 14. marta Alus nodokļa likuma īstenošanas noteikumu [Durchfuehrungsbestimmungen zum Biersteuergesetz] (Bundesgesetzblatt I, 153. lpp.) 17. panta 4. punktu rīsi, kukurūza un sorgo nav graudaugi Alus nodokļa likuma 9. panta 3. punkta izpratnē. Saskaņā ar Alus nodokļa likuma 9. panta 7. punktu īpašos gadījumos, pamatojoties uz pieteikumu, var noteikt izņēmumu no 9. panta 1. un 2. punktā paredzētajiem ražošanas noteikumiem attiecībā uz īpašu alus veidu, eksportam paredzēta alus vai zinātniskiem eksperimentiem paredzēta alus ražošanu. Turklāt saskaņā ar 9. panta 8. punktu 9. panta 1. un 2. punkts nav piemērojams alus darītavām, kuras ražo alu tikai savām vajadzībām [Hausbrauer]. Par Alus nodokļa likuma 9. pantā noteikto ražošanas noteikumu pārkāpumu var uzlikt naudas sodu saskaņā ar 18. panta 1. punkta 1. apakšpunktu.

6       Noteikumi attiecībā uz nosaukuma “Bier” izmantošanu tirdzniecībā paredzēti Alus nodokļa likuma 10. pantā. Saskaņā ar šo pantu raudzētus dzērienus ar nosaukumu “Bier” (alus) – kā atsevišķu nosaukumu vai kā salikta nosaukuma elementu, vai ar citiem nosaukumiem vai kā grafiskus attēlus, kuri rada iespaidu, ka konkrētais dzēriens ir alus – var pārdot tikai tad, ja tie atbilst Alus nodokļa likuma 9. panta 1., 2., 4., 5. un 6. punktā paredzētajām prasībām. Šis noteikums paredz relatīvu tirdzniecības aizliegumu tādā nozīmē, ka dzērienus, kas nav ražoti saskaņā ar iepriekš minētajiem ražošanas noteikumiem, var pārdot ar citiem nosaukumiem, ja šie nosaukumi nepārkāpj 10. pantā paredzētos ierobežojumus. Par šo nosaukuma noteikumu pārkāpumu var uzlikt naudas sodu saskaņā ar Alus nodokļa likuma 18. panta 1. punkta 4. apakšpunktu.

7       Ja alus satur piedevas, tā ievešanu Vācijas Federatīvajā Republikā turklāt ierobežo ar pilnīgu tirdzniecības aizliegumu, kas noteikts ar citu tiesību normu, proti, 11. panta 1. punkta 2. apakšpunktu 1974. gada 15. augusta Likumā par pārtikas produktu, tabakas izstrādājumu, kosmētikas līdzekļu un citu preču tirdzniecību [Gesetz über den Verkehr mit Lebensmittenln, Tabakerzeugnissen, kosmetischen Mitteln und sonstigen Bedarfsgegenständen] (BundesgesetzblattI, 1945. lpp., turpmāk tekstā – “Pārtikas produktu likums”).

8       Saskaņā ar Pārtikas produktu likumu, kura pamatā ir veselības preventīvas aizsardzības apsvērumi, faktiski ir aizliegtas visas piedevas, kas vien nav atļautas. Likuma 2. pantā piedevas definētas kā “vielas, kas paredzētas pievienošanai pārtikas produktiem, lai ietekmētu to raksturlielumus vai piešķirtu noteiktas īpašības un radītu noteiktu iedarbību”. Šī definīcija neietver “dabiskas izcelsmes vai dabiskas izcelsmes vielām ķīmiski identiskas vielas, kuras saskaņā ar vispārējām tirdzniecības paražām galvenokārt tiek izmantotas to barības, smaržas vai garšas uzlabošanas vērtības dēļ vai kā stimulants, kā arī dzeramo ūdeni un galda ūdeni”.

9       Pārtikas produktu likuma 11. panta 1. punkta 1. apakšpunktā aizliegta neatļautu piedevu izmantošana – tīrā veidā vai sajauktu ar citām vielām – ražošanā vai tirdzniecībai paredzētu pārtikas produktu profesionālai apstrādāšanai. Šā panta 2. punkta 1. apakšpunktā un 3. punktā ir precizēts, ka šis aizliegums neattiecas uz pārstrādes palīglīdzekļiem un fermentiem. Šā panta 2. punkta 1. apakšpunktā noteikts, ka pārstrādes palīglīdzekļi ir “piedevas, kas atdalītas no pārtikas produkta pilnīgi vai tādā apjomā, ka patērētājam paredzētā produktā tās ir tikai kā tehniski nenovēršami un tehnoloģiski nenozīmīgi pārpalikumi no veselības, smaržas un garšas viedokļa nenozīmīgos daudzumos”.

10     Pārtikas produktu likuma 11. panta 1. punkta 2. apakšpunktā aizliegts tirgot produktus, kuri ražoti vai apstrādāti, pārkāpjot minētā panta 1. punkta 1. apakšpunktā noteikto ražošanas aizliegumu, vai kuri neatbilst noteikumiem, kas pieņemti atbilstoši 12. panta 1. punktam. Saskaņā ar 12. panta 1. punktu, pamatojoties uz Bundesrāta [Bundesrat] apstiprinātiem un valdības pieņemtiem noteikumiem, var atļaut dažu piedevu vispārīgu izmantošanu, izmantošanu atsevišķos pārtikas produktos vai noteiktos izmantošanas nolūkos, ja šāda atļauja ir saderīga ar patērētāju tiesību aizsardzību no tehnoloģijas, pārtikas un uztura prasību viedokļa. Attiecīgās atļaujas dotas 1981. gada 22. decembra Noteikumu par atļautajām pārtikas piedevām [Verordnung über die Zulassung von Zusatzstoffen zu Lebensmitteln] (BGBl I, 1633. lpp., turpmāk tekstā – “Noteikumi par piedevām”) pielikumos.

11     Alum kā pārtikas produktam ir piemērojami tiesību akti par piedevām, bet to reglamentē arī īpaši noteikumi. Alus nodokļa likuma 9. pantā paredzētie ražošanas noteikumi aizliedz izmantot visas vielas, tostarp piedevas, kas nav uzskaitītas šajā likumā. Tātad šie noteikumi ir īpaši noteikumi Noteikumu par piedevām 1. panta 3. punkta nozīmē. Šī norma paredz, ka Noteikumi par piedevām neskar citus noteikumus, kas aizliedz, ierobežo vai atļauj piedevu izmantošanu atsevišķos pārtikas produktos. Tādējādi alus ražošanā nedrīkst izmantot piedevas, kas atļautas vispārējai izmantošanai vai noteiktos izmantošanas nolūkos saskaņā ar Noteikumu par piedevām pielikumiem. Attiecībā uz alu atļauto piedevu kopējā vai atsevišķā izmantošana saskaņā ar Noteikumiem par piedevām ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos. Tomēr šis izņēmums attiecas tikai uz vielām, kuras Pārtikas produktu likumā izpratnē ir piedevas un uz kuru izmantošanu neattiecas Pārtikas produktu likumā, kas pieņemts pēc Alus nodokļa likuma, paredzētais izņēmums. Tātad aizliegums alus ražošanā izmantot piedevas neietver pārstrādes palīglīdzekļu un fermentu izmantošanu.

12     No tā izriet, ka Pārtikas produktu likuma 11. panta 1. punkta 2. apakšpunkts saistībā ar Alus nodokļa likuma 9. pantu paredz, ka Vācijas Federatīvajā Republikā aizliegts importēt alu, kas satur vielas, uz kurām attiecas Pārtikas produktu likuma 11. panta 1. punkta 1. apakšpunktā paredzētais piedevu izmantošanas aizliegums.

 Par prāvas priekšmetu

13     Vispirms ir jānosaka, vai lieta attiecas tikai uz aizliegumu tirgot ar nosaukumu “Bier” (alus) citās dalībvalstīs ražotu alu, kas neatbilst Alus nodokļa likuma 9. panta noteikumiem, vai arī tā attiecas arī uz tāda alus importa aizliegumu, kurš satur piedevas, kas ir atļautas to izcelsmes dalībvalstī, bet aizliegtas Vācijas Federatīvajā Republikā.

14     Komisijas brīdinājuma vēstulē Vācijas Federatīvajai Republikai norādītie iebildumi bija vērsti pret Alus nodokļa likuma 9. un 10. pantu tiktāl, ciktāl tie aizliedz tāda citās dalībvalstīs likumīgi ražota alus importu Vācijas Federatīvajā Republikā, kas nav brūvēts saskaņā ar noteikumiem, kurus piemēro Vācijas Federatīvajā Republikā. Komisija uzskatīja, ka šādu tirdzniecības aizliegumu nevar attaisnot ar vispārējas nozīmes interešu apsvērumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību vai sabiedrības veselības aizsardzību.

15     Vācijas valdība savā atbildes vēstulē argumentēja, ka tiesību normas attiecībā uz alus tīrību ir svarīgas, lai aizsargātu sabiedrības veselību, jo, lietojot alus ražošanā tikai Alus nodokļa likuma 9. pantā noteiktās izejvielas, varētu izvairīties no piedevu lietošanas. Komisijas loceklim adresētajā 1982. gada 15. decembra papildu vēstulē Vācijas valdība vēlreiz atkārtoja šo argumentu, paskaidrojot, ka prasība lietot tikai Alus nodokļa likuma 9. pantā minētās izejvielas ietver piedevu lietošanas aizliegumu, kura mērķis ir aizsargāt sabiedrības veselību.

16     Komisija savā argumentētajā atzinumā atbalstīja savu viedokli. Tā uzskatīja – fakts, ka saskaņā ar Vācijas tīrības prasību brūvētais alus var tikt ražots bez piedevām, nevar vispārējā veidā izslēgt tehnoloģisku nepieciešamību izmantot piedevas tādā alū, kas brūvēts saskaņā ar citām tradīcijām vai, izmantojot citas izejvielas. Komisija uzskata, ka jautājumu par tehnoloģisku nepieciešamību izmantot piedevas var izlemt, tikai ņemot vērā izmantotās ražošanas metodes un attiecībā uz noteiktām piedevām.

17     Savā atbildē uz šo argumentēto atzinumu Vācijas valdība atkārtoja savus argumentus par preventīvu veselības aizsardzību, kas saskaņā ar valdības viedokli pamato Alus nodokļa likuma 9. un 10. panta noteikumus. Tomēr vēstulē nav precīza skaidrojuma par šo tiesību aktu precīzo darbības jomu, kā arī par to saistību ar Noteikumiem par piedevām.

18     Komisija, pamatojot savu prasības pieteikumu, norāda uz šķēršļiem importam, ko ir izraisījusi Alus nodokļa likuma piemērošana alum, kurš ražots citās dalībvalstīs no citām izejvielām vai ar šajās valstīs atļautām piedevām.

19     Vācijas valdība savā iebildumu rakstā norādīja, ka alus tīrības noteikumi ietverti divos atsevišķos, bet papildinošos tiesību aktos, un ka tā ir sniegusi iepriekš minēto tiesību aktu raksturojumu.

20     Savā replikā Komisija izklāstīja savus atsevišķos iebildumus gan par Alus nodokļa likuma 10. panta noteikumiem par nosaukumu, gan par absolūtu aizliegumu attiecībā uz piedevu lietošanas alū. Pēc Komisijas domām, Vācijas valdības iesniegtais piemērojamo tiesību aktu pilnīgais raksturojums būtiski nemaina faktus šajā lietā. Komisija uzsver, ka tās prasība nav vērsta tieši pret Alus nodokļa likuma 9. un 10. pantu, bet gan pret tāda alus tirdzniecības vispārēju aizliegumu, kas ražots citās dalībvalstīs un neatbilst šajos noteikumos paredzētajiem ražošanas kritērijiem. Komisija uzskata, ka šā aizlieguma precīzs likumdošanas pamats nav svarīga.

21     Šajos apstākļos ir divi iemesli, kuri ļauj uzskatīt, ka prasība vienlaikus ir vērsta gan pret tirdzniecības aizliegumu attiecībā uz alu ar nosaukumu “Bier” (alus), kas ražots citās dalībvalstīs saskaņā ar noteikumiem, kuri neatbilst Alus nodokļa likuma 9. pantam, gan pret aizliegumu importēt alu, kas satur piedevas, kuru izmantošana ir atļauta izcelsmes dalībvalstī, bet aizliegta Vācijas Federatīvajā Republikā.

22     Pirmkārt, Komisija identificēja valsts pienākumu neizpildes būtību pirmstiesas procesa sākumā. Tā apstrīdēja tāda alus tirdzniecības aizliegumu, kas ir importēts Vācijas Federatīvajā Republikā no citām dalībvalstīm un nav brūvēts saskaņā ar Vācijas Federatīvajā Republikā spēkā esošajiem noteikumiem. Tā norādīja uz Alus nodokļa likuma 9. pantu tikai tādēļ, lai konkretizētu šos noteikumus. Kā izklāstīja Vācijas valdība, 9. panta darbības joma ietver ne tikai izejvielas, bet arī piedevas. Turklāt argumenti, ko Komisija izvirzīja pirmstiesas procesā par absolūta piedevu aizlieguma neatbilstību, pierāda, ka tās prasības priekšmets šajā lietā ir minētais aizliegums.

23     Otrkārt, ir jānorāda, ka Vācijas valdība kopš procesa sākuma savai aizstāvībai galvenokārt sniegusi argumentus par piedevām un sabiedrības veselības aizsardzību, kas, pirmkārt, nozīmē to, ka tā ir sapratusi un atzinusi, ka prasības priekšmets attiecas arī uz piedevu lietošanas absolūtu aizliegumu, un, otrkārt, izslēdz to, ka šajā sakarā ir aizskartas tās tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu.

 Aizliegums pārdot alu ar nosaukumu “Bier” (alus), kas neatbilst Alus nodokļa likuma 9. panta prasībām

24     Vispirms ir jānorāda, ka Alus nodokļa likuma 9. pantā paredzētie ražošanas noteikumi paši par sevi nav pasākums ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, kas ir pretrunā ar EEK līguma 30. pantu, jo šo prasību piemēro tikai alus darītavām Vācijas Federatīvajā Republikā. Alus nodokļa likuma 9. pants šajā lietā tiek skatīts tiktāl, ciktāl uz šo pantu atsaucas šī likuma 10. pants, kas attiecas gan uz Vācijā ražotiem, gan no citām dalībvalstīm importētiem produktiem, nosakot dzērienus, kuru tirdzniecībai var izmantot nosaukumu “Bier” (alus).

25     Attiecībā uz šo normu par nosaukumu Komisija pieļauj, ka tikmēr, kamēr Kopienas līmenī nav veikta saskaņošana, dalībvalstis principā drīkst pieņemt noteikumus attiecībā uz alkoholisko dzērienu ražošanu, sastāvu un tirdzniecību. Tomēr tā uzsver, ka pretrunā ar Kopienas tiesībām ir tādi noteikumi, kas tāpat kā Alus nodokļa likuma 10. pants aizliedz izmantot vispārīgus nosaukumus tādu produktu tirdzniecībai, kuri ir daļēji ražoti no citām izejvielām – kā rīsi un kukurūza – nevis no tām, kuru izmantošana ražošanā dalībvalsts teritorijā ir paredzēta. Jebkurā gadījumā šādi noteikumi pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai aizsargātu Vācijas patērētāju intereses, jo mērķi varētu sasniegt, izmantojot etiķetes vai brīdinājumus. Tāpēc šie noteikumi rada tādus šķēršļus tirdzniecībai, kas ir aizliegti saskaņā ar EEK līguma 30. pantu.

26     Vispirms Vācijas valdība centās attaisnot savus tiesību aktus, pamatojoties uz sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumiem. Tā apgalvoja, ka no Alus nodokļa likuma 9. pantā atļautajām izejvielām atšķirīgu vielu izmantošana obligāti izraisīs piedevu izmantošanu. Tomēr tiesas sēdes laikā Vācijas valdība atzina, ka vienīgais Alus nodokļa likuma 10. panta, kas ir tikai norma par nosaukumu, mērķis ir bijis aizsargāt patērētāju intereses. Pēc tās domām, nosaukums “Bier” (alus) patērētājiem saistītos ar dzērienu, kas ir gatavots tikai no Alus nodokļa likuma 9. pantā paredzētajām izejvielām. Tātad ir nepieciešams aizsargāt patērētājus pret maldināšanu attiecībā uz produkta raksturu, kas ļauj domāt, ka “tīrības prasībai” neatbilstošs dzēriens ar nosaukumu “Bier” (alus) tomēr atbilst šai prasībai. Vācijas valdība apgalvo, ka tās noteikumu mērķis nav protekcionisms. Šajā ziņā tā uzsvēra, ka izejvielām, kuru lietošanu nosaka Alus nodokļa likuma 9. panta 1. un 2. punkts, nav obligāti jābūt attiecīgās valsts izcelsmes izejvielām un ka nosaukuma “Bier” izmantošana ir atļauta ražotājam, kas laiž pārdošanā produktus, kuri atbilst minētajiem noteikumiem, un šos noteikumus var viegli izpildīt arī ārpus Vācijas Federatīvās Republikas.

27     Vispirms ir jāatgādina Tiesas pastāvīgā judikatūra (galvenokārt Tiesas 1974. gada 11. jūlija spriedums lietā 8/74, Prokurors/Dasonville, Recueil, 837. lpp.), saskaņā ar kuru EEK līguma 30. pantā noteiktais aizliegums pasākumiem ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību attiecas uz “jebkuru dalībvalstu tiesisko regulējumu, kas tieši vai netieši, faktiski vai iespējami varētu ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību”.

28     Turklāt ir jānorāda, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras (it īpaši 1979. gada 20. februāra spriedums lietā 120/78 Rewe-Zentral AG/ Bundesmonopolverwaltung fuer Branntwein, Recueil, 649. lpp., un 1982. gada 10. novembra spriedums lietā 261/81 Walter Rau Lebensmittelwerke/De Smedt PvbA, Recueil, 3961. lpp.) izriet, ka “apstākļos, kad nav kopīgu noteikumu, kas regulē attiecīgo produktu tirdzniecību, brīvas (preču) aprites šķēršļi Kopienā, kuri rodas no atšķirībām valstu tiesību aktos, ir jāakceptē, ja šie tiesību akti ir vienādi piemērojami vietējām un importētām precēm un ja tos var attaisnot kā nepieciešamus, lai ievērotu imperatīvas nozīmes prasības, kas inter alia attiecas uz patērētāju tiesību aizsardzību. Šādiem noteikumiem ir jābūt samērīgiem ar izvirzīto mērķi. Ja dalībvalstij ir iespēja izvēlēties dažādus pasākumus viena un tā paša mērķa sasniegšanai, tai ir jāizvēlas tādi līdzekļi, kas rada vismazāk šķēršļu preču brīvai apritei”.

29     Netiek apstrīdēts, ka Alus nodokļa likuma 10. panta piemērošana alum, kura izcelsme ir citās dalībvalstīs un kura ražošanai ir likumīgi izmantotas izejvielas, kas nav iesala mieži, un it īpaši rīsi un kukurūza, spēj radīt šķērsli tā importam Vācijas Federatīvajā Republikā.

30     Tādēļ ir jāpārbauda, vai šā noteikuma piemērošanu var attaisnot ar imperatīvas nozīmes prasībām, kas saistītas ar patērētāju interešu aizsardzību.

31     Vācijas valdības arguments par to, ka Alus nodokļa likuma 10. panta prasības ir obligāts priekšnoteikums Vācijas patērētāju tiesību aizsardzībai, jo patērētāju apziņā nosaukums “Bier”(alus) ir nedalāmi saistīts ar dzērienu, kas ražots tikai no Alus nodokļa likuma 9. pantā noteiktajām sastāvdaļām, ir jānoraida.

32     Pirmkārt, arī dalībvalsts patērētāju priekšstati, kas dažādās dalībvalstīs atšķiras, laika gaitā var attīstīties. Jāpiebilst, ka kopējā tirgus izveide ir viens no galvenajiem faktoriem, kam var būt liela nozīme šādas attīstības veicināšanā. Lai gan noteikumi patērētāju aizsardzībai pret maldināšanu ļauj ņemt vērā šādu attīstību, tāda veida tiesību norma, kāda ietverta Alus nodokļa likuma 10. pantā, to neļauj. Kā Tiesa to jau ir norādījusi citā kontekstā (1980. gada 27. februāra spriedums lietā 170/78 Komisija/Apvienotā Karaliste, Recueil, 417. lpp.), dalībvalsts tiesību akti nedrīkst “konkretizēt patērētāju paradumus, lai, apmierinot šos paradumus, stiprinātu vietējo ražotāju priekšrocības”.

33     Otrkārt, vācu nosaukumam “Bier” (alus) citās Kopienas dalībvalstīs atbilstošie nosaukumi ir sugas vārdi, kas raksturo rūgšanas rezultātā uz miežu iesala bāzes iegūtu dzērienu, kurš tiek ražots tikai no šā iesala vai arī papildus izmantojot rīsus vai kukurūzu. Kā redzams Kopējā muitas tarifa iedaļā 22.03, tāda pati pieeja ir arī Kopienas tiesībās. Vācijas likumdevējs pats šādi izmantojis nosaukumu “Bier” (alus) Alus nodokļa likuma 9. panta 7. un 8. punktā attiecībā uz dzērieniem, kas neatbilst šā paša panta 1. un 2. punktā paredzētajiem ražošanas noteikumiem.

34     Vācu nosaukumu “Bier” (alus) un tam līdzvērtīgos nosaukumus citu Kopienas dalībvalstu valodās tādējādi nevar attiecināt tikai uz alu, kas ražots saskaņā ar Vācijas Federatīvajā Republikā spēkā esošajiem noteikumiem.

35     Jāatzīst, ka centieni sniegt patērētājiem, kuri no noteiktām izejvielām ražotam alum piedēvē konkrētas īpašības, iespēju izdarīt savu izvēli, ņemot vērā šādus apsvērumus, ir likumīgi. Tomēr, kā Tiesa jau ir uzsvērusi (1981. gada 9. decembra spriedums lietā 193/80 Komisija/Itālija, Recueil, 3019. lpp.), šādu iespēju ir iespējams nodrošināt ar līdzekļiem, kuri nerada šķēršļus tādu produktu importam, kas tiek likumīgi ražoti un pārdoti citās dalībvalstīs, un, it īpaši, “obligāti pievienojot prasībām atbilstošu etiķeti, kurā norādītas pārdodamā produkta īpašības”. Norādot izejvielas, kas izmantotas alus ražošanā, “šāda pieeja ļautu patērētājam izdarīt savu izvēli, zinot visus lietas apstākļus, un nodrošinātu pārredzamību tirdzniecībā un piedāvājumos sabiedrībai”. Jāpiebilst, ka šī patērētāju obligātās informēšanas sistēma nedrīkst ietvert tāda alus negatīvu vērtējumu, kurš neatbilst Alus nodokļa likuma 9. panta prasībām.

36     Pretēji Vācijas valdības viedoklim šāda patērētāju informēšanas sistēma var ideāli darboties pat tāda produkta gadījumā, kas līdzīgi alum netiek noteikti piegādāts patērētājam pudelēs vai bundžās, kam var piestiprināt attiecīgos uzrakstus. Arī tas ir noteikts Vācijas tiesību aktos. Iepriekš minētā tiesību akta – Alus nodokļa likuma īstenošanas noteikumu – 26. panta 1. un 2. punkts paredz patērētāju informēšanas sistēmu attiecībā uz atsevišķu veidu alu – pat ja tas tiek pārdots no mucām, noteiktajai informācijai ir jābūt uz mucām un sifoniem.

37     No iepriekš minētā izriet, ka, piemērojot no citām dalībvalstīm importētam, tajās likumīgi ražotam un pārdotam alum Alus nodokļa likuma 10. pantā paredzētos noteikumus par nosaukumu, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EEK līguma 30. pants.

 Par piedevas saturoša alus tirdzniecības absolūtu aizliegumu

38     Komisija uzskata, ka piedevas saturoša alus tirdzniecības absolūts aizliegums attiecībā uz piedevas saturošu alu nav attaisnojams ar sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumiem. Tā uzskata, ka citas dalībvalstis ļoti stingri kontrolē piedevu izmantošanu pārtikas produktos un kādas piedevas lietošanu atļauj tikai pēc tam, kad rūpīgās pārbaudēs konstatēts tās nekaitīgums. Saskaņā ar Komisijas viedokli ir jāpieņem, ka alus, kas ražots citās dalībvalstīs un satur šajās valstīs atļautas piedevas, nevar būt bīstams sabiedrības veselībai. Komisija norāda – ja Vācijas Federatīvā Republika iebilst pret alus importu, tai ir pienākums pierādīt, ka šāds alus ir bīstams sabiedrības veselībai. Komisija uzskata, ka šajā gadījumā šāds pierādījums netika sniegts. Jebkurā gadījumā noteikumi par piedevām, kas tiek piemēroti alum Vācijas Federatīvajā Republikā, nav samērīgi, jo tie pilnīgi aizliedz piedevu izmantošanu, toties noteikumi attiecībā uz citiem dzērieniem, tādiem kā atspirdzinošie dzērieni, neapšaubāmi ir elastīgāki.

39     Vācijas valdība uzskata, ka, ņemot vērā tādu piedevu lietošanas radīto risku, kuru ilgstoša iedarbība vēl nav zināma, un it īpaši ņemot vērā risku, kas rodas, piedevām uzkrājoties organismā un mijiedarbojoties ar citām vielām, tādām kā alkohols, iespēju robežās ir jāierobežo uzņemamo piedevu daudzums. Tā kā Vācijā alus kā produkts tiek plaši patērēts, Vācijas valdība uzskata, ka ir īpaši vēlams aizliegt jebkuras piedevas izmantošanu tā ražošanā, it īpaši, ja piedevu izmantošana nav tehnoloģiski nepieciešama un Alus nodokļa likumā noteikto sastāvdaļu lietošana ļauj no tās izvairīties. Šajos apstākļos Vācijas noteikumus par alus piedevām pilnīgi attaisno nepieciešamība aizsargāt sabiedrības veselību un nepārkāpt samērīguma principu.

40     Netiek apstrīdēts, ka aizliegums laist pārdošanā piedevas saturošu alu ir šķērslis tāda alus importam no citām dalībvalstīm, kas satur šajās valstīs atļautas piedevas, un tādēļ uz to attiecas EEK līguma 30. pants. Tomēr ir jāpārliecinās, vai šā aizlieguma piemērošanu var attaisnot ar Līguma 36. pantu, pamatojoties uz cilvēku veselības aizsardzību.

41     Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru (it īpaši 1983. gada 14. jūlija spriedums lietā 174/82 Sandoz BV, Recueil, 2445. lpp.), “tā kā zinātniskās pētniecības pašreizējā stadijā vēl ir neskaidrības, dalībvalstīm saskaņošanas neesamības gadījumā jāizlemj, kādā mērā aizsargāt cilvēku veselību un dzīvību, tomēr ņemot vērā prasības par preču brīvu apriti Kopienā”.

42     Kā redzams Tiesas nolēmumos (un it īpaši iepriekš minētajā 1983. gada 14. jūlija spriedumā lietā Sandoz BV, 1985. gada 10. decembra spriedumā lietā 247/84 Motte, Recueil, 3887. lpp., un 1986. gada 6. maija spriedumā lietā 304/84 Ministere Public/Muller, Recueil, 1511. lpp.), šādos apstākļos Kopienas tiesības neiestājas pret to, ka dalībvalstis pieņem tiesību aktus, kuros paredz, ka piedevu izmantošanai visos produktos, atsevišķos produktos vai atsevišķos izmantošanas veidos ir jāsaņem iepriekšēja atļauja saskaņā ar vispārpiemērojamu tiesību aktu. Šādi tiesību akti atbilst veselības aizsardzības leģitīmajam mērķim, proti, nepieciešamībai ierobežot pārtikas piedevu nekontrolējamu lietošanu.

43     Tomēr tirdzniecības aizlieguma piemērošana produktiem, kas satur ražotājā dalībvalstī atļautas, bet importētājā valstī aizliegtas piedevas, ir pieļaujama tikai tiktāl, ciktāl tas atbilst Līguma 36. panta prasībām atbilstoši Tiesas veiktajai šā panta interpretācijai.

44     Ir jāatceras, pirmkārt, ka iepriekš minētajos spriedumos lietās Sandoz, Motte un Muller attiecībā uz Līguma 36. panta pēdējā teikumā ietverto samērīguma principu Tiesa ir secinājusi, ka aizliegums laist pārdošanā ražotājā valstī atļautas, bet importētājā valstī aizliegtas piedevas saturošus produktus ir jāierobežo tiktāl, ciktāl tas ir faktiski nepieciešams, lai nodrošinātu sabiedrības veselības aizsardzību. Tāpat Tiesa šajā sakarā ir secinājusi, ka konkrētas citā dalībvalstī atļautas piedevas izmantošana ir jāatļauj, importējot produktus no šīs valsts, tādēļ ka, ņemot vērā, pirmkārt, starptautisko zinātnisko pētījumu un it īpaši Kopienas Pārtikas zinātniskās komitejas, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) Pārtikas kodeksa Komisijas un Pasaules Veselības organizācijas pētījumu rezultātus un, otrkārt, importētājā valstī dominējošos pārtikas patēriņa paradumus, šī piedeva nerada draudus sabiedrības veselībai un tā ir reāli vajadzīga, it īpaši tehnoloģiskā ziņā.

45     Otrkārt, ir jāatgādina, ka – saskaņā ar Tiesas konstatējumu iepriekš minētajā 1986. gada 6. maija spriedumā lietā Muller – samērīguma princips paredz, ka tirgotājiem viegli pieejamas procedūras veidā un saprātīgā termiņā ir jābūt iespējai pieprasīt un saņemt atļauju izmantot atsevišķas piedevas, kuru lietošana jāatļauj ar vispārpiemērojamu tiesību aktu.

46     Ir jānorāda, ka tirgotājiem jābūt iespējai pārsūdzēt nepamatotu atļaujas piešķiršanas atteikumu tiesā. Neskarot importētājas dalībvalsts kompetento iestāžu tiesības pieprasīt tirgotājiem sniegt to rīcībā esošo informāciju, kas var būt noderīga faktu izvērtēšanā, šīm iestādēm jāpierāda – kā Tiesa to jau ir nospriedusi iepriekš minētajā 1986. gada 6. maija spriedumā lietā Muller – ka aizliegums ir attaisnojams ar tās iedzīvotāju veselības aizsardzības apsvērumiem.

47     Ir jāpiebilst, ka alum piemērojamie Vācijas noteikumi par piedevām, pirmkārt, aizliedz nevis dažu piedevu izmantošanu, kas attaisnojams ar iespējamo risku saistībā ar Vācijas iedzīvotāju pārtikas patēriņa paradumiem, bet gan visu citās dalībvalstīs atļautu piedevu izmantošanu un, otrkārt, šajos noteikumos nav paredzēta nekāda procedūra, kā tirgotāji var saņemt tādu atļauju izmantot šo konkrēto piedevu alus ražošanā, kas tiek piešķirta saskaņā ar vispārpiemērojamu tiesību aktu.

48     Pamatojoties uz ekspertu ziņojumiem, Vācijas valdība saistībā ar piedevu kaitīgumu norādīja uz risku, ko izraisa piedevu uzņemšana kopumā. Tā apgalvo, ka preventīvas veselības aizsardzības apsvērumu dēļ ir jāierobežo ar pārtiku uzņemtu piedevu daudzums un ka it īpaši ieteicams pavisam aizliegt to izmantošanu alus – produkta, ko plaši patērē Vācijas iedzīvotāji, – ražošanā.

49     Tomēr no Vācijas valdības iesniegtā, lietošanai dažādos pārtikas produktos atļauto piedevu saraksta izriet, ka dažas citās dalībvalstīs alus ražošanā atļautas piedevas visu vai gandrīz visu dzērienu ražošanā pieļauj arī Vācijas tiesību akti, it īpaši Noteikumi par piedevām. Lai attaisnotu stingrāku noteikumu piemērošanu attiecībā uz alu, nepietiek tikai ar atsauci uz riskiem, kas potenciāli rodas kopumā no piedevu uzņemšanas ar pārtiku, un faktu, ka alus tiek plaši patērēts.

50     Attiecībā uz nepieciešamību pēc piedevām, it īpaši tehnoloģisku nepieciešamību, Vācijas valdība norādīja, ka šādas nepieciešamības nav, ja alus tiek ražots saskaņā ar Alus nodokļa likuma 9. panta prasībām.

51     Jāuzsver, ka vienīgi ar norādi uz faktu, ka alu iespējams ražot bez piedevām, ja to ražo no Vācijas Federatīvajā Republikā noteiktajām izejvielām, nepietiek, lai izslēgtu iespēju, ka dažas piedevas var atzīt par tehnoloģiski nepieciešamām. Šāda tehnoloģiskās nepieciešamības jēdziena interpretācija, kuras iznākumā priekšroka tiek dota valsts ražošanas metodēm, rada slēpta veida tirdzniecības starp dalībvalstīm ierobežojumu.

52     Tehnoloģiskās nepieciešamības jēdziens ir jānovērtē, ņemot vērā izmantotās izejvielas un ņemot vērā vērtējumu, ko ir veikušas to dalībvalstu iestādes, kurās produkts likumīgi ražots un laists pārdošanā. Tāpat ir jāņem vērā starptautisko zinātnisko pētījumu rezultāti, it īpaši Kopienas Pārtikas zinātniskās komitejas, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO), Pārtikas kodeksa Komisijas un Pasaules Veselības organizācijas pētījumu rezultāti.

53     Tādēļ, ciktāl Vācijas noteikumos par piedevu izmantošanu alus ražošanā ir ietverts absolūts aizliegums izmantot piedevas, to piemērošana attiecībā uz alu, kas tiek importēts no citām dalībvalstīm, neatbilst Kopienas tiesību prasībām, kā tas noteikts Tiesas judikatūrā, jo šāds aizliegums ir pretrunā ar samērīguma principu, un tāpēc uz to neattiecas EEK līguma 36. pantā paredzētais izņēmums.

54     Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāatzīst, ka, aizliedzot tāda alus tirdzniecību, kas ir likumīgi ražots un laists pārdošanā citā dalībvalstī, bet neatbilst Alus nodokļa likuma 9. un 10. panta prasībām, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Līguma 30. pants.

 Par tiesāšanās izdevumiem

55     Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā Vācijas Federatīvajai Republikai spriedums nav labvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa nospriež:

1)      aizliedzot tāda alus tirdzniecību, kas ir likumīgi ražots un laists pārdošanā citā dalībvalstī, bet neatbilst Alus nodokļa likuma 9. un 10. panta prasībām, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Līguma 30. pants;

2)      Vācijas Federatīvā Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Rodgríguez Iglesias

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1987. gada 12. martā.

* Tiesvedības valoda – vācu.