TIESAS SPRIEDUMS

1982. gada 6. jūlijā (*)

Publiski uzņēmumi – Finansiālo attiecību ar valsti pārskatāmība

Apvienotās lietas 188/80, 189/80 un 190/80,

188/80

Francijas Republika, kuru kā Francijas valdības pārstāvji pārstāv Ž. Gijoms [G. Guillaume] un viņa vietnieks F. Moro Defaržs [P. Moreau Defarges] un kas norādījusi adresi Francijas vēstniecībā Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv tās juriskonsults B. van der Ešs [B. van der Esch], kam palīdz Komisijas Juridiskā dienesta loceklis Dž. Marenko [G. Marenco], un kas norādījusi adresi Luksemburgā, office of legal adviserO. Montalto, Jean Monnet building, Kirchberg,

atbildētāja,

kuru atbalsta

Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv A. Boss [A. Bos], pārstāvis,

un

Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv Federālās Ekonomikas ministrijas ministra padomnieks M. Zeidels [M. Seidel] un Ķelnes Oberlandesgericht advokāts A. Deringers [A. Deringer], pārstāvji,

189/80

Itālijas Republika, ko pārstāv A. Skiljante [A. Squillante], Diplomātisko strīdu, līgumu un likumdošanas jautājumu dienesta vadītājs, pārstāvis, kam palīdz I. M. Bragulja [I.  M. Braguglia], avvocato dello Stato, un kas norādījusi adresi Itālijas vēstniecībā Luksemburgā,

prasītāja,

kuru atbalsta

Francijas Republika, ko pārstāv Ž. Gijoms, pārstāvis, kam palīdz viņa vietnieks A. Karneluti [A. Carneluti],

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv tās juriskonsults B. van der Ešs, pārstāvis, kam palīdz Komisijas juridiskā dienesta loceklis S. Fabro [S. Fabbro], un kas norādījusi adresi Luksemburgā, office of legal adviserO. Montalto, Jean Monnet building, Kirchberg,

atbildētāja,

kuru atbalsta

Nīderlandes Karaliste

un

Vācijas Federatīvā Republika,

190/80

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv V. H. Godvins [W. H. Godwin], Treasury Solicitor, pārstāvis, un kas norādījusi adresi Lielbritānijas vēstniecībā Luksemburgā,

prasītāja,

kuru atbalsta

Francijas Republika, ko pārstāv Ž. Gijoms, pārstāvis, kam palīdz viņa vietnieks A. Karneluti,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv tās juriskonsults B. van der Ešs, pārstāvis, kam palīdz Komisijas juridiskā dienesta loceklis P. J. Kuijpers [P. J. Kuyper], un kas norādījusi adresi Luksemburgā, office of M. Cervino, legal adviser, Jean Monnet building, Kirhberg,

atbildētāja,

kuru atbalsta

Nīderlandes Karaliste

un

Vācijas Federatīvā Republika,

par prasību saskaņā ar EEK līguma 173. pantu atcelt Komisijas 1980. gada 25. jūnija Direktīvu 80/723/EEK par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārskatāmību (OV L 195, 35. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs Ž. Mertenss de Vilmarss [J. Mertens de Wilmars], palātu priekšsēdētāji Ā. Tufē [A. Touffait] un O. Dūe [O. Due], tiesneši P. Peskatore [P. Pescatore], Makenzijs Stjuarts [Mackenzie Stuart], A. O’Kīfs [A. O`Keeffe], T. Kopmanss [T. Koopmans], A. Hlors [A. Chloros] un F. Greviss [F. Grevisse],

ģenerāladvokāts G. Reišls [G. Reischl],

tiesas sekretārs P. Heims [P. Heim]

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar prasības pieteikumiem, kas Tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 1980. gada 16., 18. un 19. septembrī, Francijas Republika, Itālijas Republika un Apvienotā Karaliste saskaņā ar EEK līguma 173. panta pirmo daļu ir iesniegušas trīs prasības, lai panāktu, ka tiek atcelta Komisijas 1980. gada 25. jūnija Direktīva 80/723/EEK par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārskatāmību (OV L 195, 35. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva”). Vācijas Federatīvā Republika un Nīderlandes Karaliste ir iestājušās lietā, lai atbalstītu Komisijas prasījumus.

2       Direktīva, kas pieņemta, pamatojoties uz Līguma 90. panta 3. punktu, noteic, ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, lai piecus gadus tiktu glabāti un būtu pieejami dati par valsts līdzekļiem, kurus valsts iestādes piešķīrušas publiskajiem uzņēmumiem, kā arī par to, kā minētie uzņēmumi šos līdzekļus faktiski izmantojuši. No Direktīvas preambulas izriet, ka tās galvenais mērķis ir efektīvi piemērot publiskajiem uzņēmumiem Līguma 92. un 93. panta noteikumus, kas attiecas uz valsts atbalstu. Turklāt preambulā uzsvērts vienlīdzīgas attieksmes princips attiecībā uz publiskiem un privātiem uzņēmumiem, kā arī pārskatāmības nepieciešamība sarežģītajās finansiālajās attiecībās starp iepriekš minētajiem uzņēmumiem un dalībvalstīm.

3       Lai gan atsevišķos punktos prasītāju valstu valdību izvirzītie prasības pamati ir atšķirīgi, kopumā tos var rezumēt šādi:

–       Komisijas kompetences trūkums;

–       vajadzības trūkums un samērīguma principa neievērošana;

–       publisko uzņēmumu diskriminācija;

–       Līguma 90., 92. un 93. panta pārkāpums, ņemot vērā, ka Direktīva nosaka publiska uzņēmuma un valsts atbalsta jēdzienu;

–       to noteikumu neievērošana, kas definē EEK, EOTK un EAEK līgumu piemērošanas jomu;

–       pamatojuma trūkums Direktīvā un vienlīdzības principa neievērošana attiecībā uz izņēmumiem, kurus tā nosaka.

Pirmais prasības pamats (Komisijas kompetences trūkums)

4       Saskaņā ar Apvienotās Karalistes valdības viedokli, pieņemot apstrīdēto direktīvu, Komisija ir pārkāpusi pamatprincipus, kas reglamentē pilnvaru un atbildības sadali starp Kopienas iestādēm. No Līguma noteikumiem attiecībā uz iestādēm izriet, ka visa likumdošanas vara pieder Padomei, bet Komisijas pilnvarās ietilpst tikai uzraudzība un īstenošana. Šādu pilnvaru sadali apstiprina īpaši deleģējoši Līguma noteikumi, no kuriem gandrīz visi piešķir Padomei pilnvaras pieņemt regulas un direktīvas. Tāds pats pilnvaru sadalījums tostarp attiecas uz konkurences noteikumiem. Šie noteikumi piešķir Komisijai uzraudzības funkcijas, turpretim likumdošanas vara tai ir piešķirta tikai tad, ja šāds deleģējums skaidri noteikts ar kādu Padomes aktu.

5       Tāpat saskaņā ar Apvienotās Karalistes valdības viedokli Līguma noteikumi, kuri izņēmuma kārtā piešķir Komisijai pilnvaras pieņemt direktīvas, jāinterpretē, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus. Direktīvas, kuras pieņem Komisija, nav tādas pašas kā Padomes pieņemtās. Padomes direktīvās var būt iekļautas vispārējas tiesību normas, ar kurām vajadzības gadījumā var noteikt jaunus pienākumus dalībvalstīm, toties Komisijas pieņemto direktīvu mērķis ir tikai novērst kādu īpašu situāciju vienā vai vairākās dalībvalstīs. Līguma 90. panta 3. punkta gadījumā šāds ierobežots mērķis izriet no paša noteikuma formulējuma, saskaņā ar kuru Komisija “adresē” dalībvalstīm attiecīgas direktīvas vai lēmumus.

6       Šim argumentam tomēr nav pamatojuma Līguma noteikumos, kuri nosaka iestāžu darbību. Saskaņā ar 4. pantu Komisijai jāpiedalās Kopienas uzdevumu īstenošanā tāpat kā citām iestādēm, kuras katra darbojas saskaņā ar pilnvarām, kādas piešķirtas ar Līgumu. Līguma 155. pants – izmantojot gandrīz tādu pašu formulējumu, kāds 145. pantā izmantots attiecībā uz tādu pašu Padomes funkciju, – paredz, ka Komisija var pieņemt lēmumus Līgumā noteiktajos gadījumos. Turklāt tās nodaļas noteikumi, kurā vispārēji izklāstītas normas, kas saistītas ar iestāžu pieņemto tiesību aktu iedarbību un saturu, tostarp 189. panta normas, pretēji tam, kā uzskata Apvienotā Karaliste, nenošķir vispārēji piemērojamas direktīvas un direktīvas, kas nosaka īpašus pasākumus. Saskaņā ar minētā panta pirmo daļu Komisijai tāpat kā Padomei ir pilnvaras pieņemt direktīvas saskaņā ar Līguma noteikumiem. Tātad Komisijas pilnvaru apjoms, kas noteikts īpašos Līguma noteikumos, nav jāatvasina no vispārēja principa, bet no konkrētā noteikuma, šajā gadījumā – 90. panta interpretācijas, ņemot vērā tā mērķi un vietu Līguma sistēmā.

7       Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, nevar izdarīt nekādus secinājumus no fakta, ka lielākā daļa pārējo Līguma īpašo noteikumu, kas nosaka pilnvaras pieņemt vispārēja rakstura tiesību aktus, piešķir šīs pilnvaras Padomei, kas pieņem lēmumu pēc Komisijas priekšlikuma. Tāpat nav iespējams nošķirt noteikumus, ar kuriem nosaka direktīvu pieņemšanu, ņemot vērā to, vai tajos lietots termins “pieņem” vai “adresē”. Saskaņā ar 189. pantu gan Padomes, gan Komisijas direktīvas un lēmumi ir adresēti pusēm, kuras attiecībā uz direktīvām vienmēr ir dalībvalstis. Noteikumos, kas paredz dalībvalstīm adresētu direktīvu un lēmumu pieņemšanu, “adresēt” ir tikai visbiežāk lietotais apzīmējums.

8       Lai pamatotu prasības pamatu par Komisijas kompetences trūkumu, trīs prasītāju valstu valdības apgalvo, ka apstrīdētajā direktīvā ietvertās normas vajadzēja pieņemt Padomei. Tā kā Direktīvas mērķis ir panākt, lai Komisija varētu nodrošināt, ka dalībvalstis saskaņā ar 93. panta 3. punktu ievēro pienākumu paziņot tai par plāniem piešķirt vai mainīt valsts atbalstu, un tā kā 94. pants piešķir Padomei pilnvaras noteikt minētā punkta piemērošanas nosacījumus, šādu normu pieņemšana saskaņā ar šo pantu ir Padomes kompetencē. Katrā ziņā šādas normas ir Padomes kompetencē saskaņā ar 213. pantu vai pakārtoti – 235. pantu. Tādējādi, tā kā šī ir Padomes kompetences joma, pēc prasītāju valstu valdību domām, nav iespējams atzīt, ka Komisijai piemīt vienlaicīga kompetence saskaņā ar citiem Līguma noteikumiem.

9       Komisija, kuru atbalsta Vācijas Federatīvās Republikas valdība, uzstāj, ka Direktīva attiecas uz pasākumiem pirms 93. pantā paredzētās procedūras un tāpēc 94. pants nav piemērojams. Komisija tāpat apgalvo, ka 213. pants neattiecas uz informāciju, kas ir dalībvalstu rīcībā un kura tām ir jāsniedz Komisijai pēc tās pieprasījuma, ievērojot vispārējo sadarbības pienākumu, kas noteikts 5. pantā. Arī 235. pants nav piemērojams, jo tajā paredzēts priekšnoteikums, ka nav citu rīcības pilnvaru. Nīderlandes valdība savukārt sevišķi uzsver 90. panta īpašo raksturu un nozīmību.

10     Prasītāju valstu valdību argumenti attiecībā uz 213. un 235. pantu ir noraidāmi. 213. pants, kas atrodas Līguma vispārējo un beigu noteikumu daļā, patiešām neskar pilnvaras, kuras Komisijai piešķir Līguma īpašie noteikumi. 235. pantu Komisijas norādītā iemesla dēļ nevar uzskatīt par piemērojamu šajā gadījumā.

11     No otras puses, lai novērtētu argumentu par 94. pantu, šā panta noteikumi ir jāsalīdzina ar 90. panta noteikumiem, ņemot vērā abu pantu priekšmetu un mērķi.

12     Šajā ziņā jānorāda, ka minētajiem noteikumiem ir atšķirīgi priekšmeti. 94. pants ietilpst to noteikumu kopumā, kuri reglamentē valstu piešķirtā atbalsta jomu neatkarīgi no tā veida un saņēmējiem. Turpretī 90. pants attiecas vienīgi uz uzņēmumiem, par kuru darbību valstīm ir jāuzņemas īpaša atbildība tāpēc, ka tām ir liela ietekme uz šo uzņēmumu darbību. Šajā pantā uzsvērts, ka uz minētajiem uzņēmumiem, ņemot vērā 2. punktā ietvertos noteikumus, attiecas visi Līguma noteikumi, saskaņā ar Līguma 90. pantu dalībvalstīm attiecībās ar šiem uzņēmumiem ir jāievēro šie noteikumi, un tas noteic, ka Komisijai šajā ziņā ir uzraudzības pienākums, kura izpildi vajadzības gadījumā var nodrošināt, pieņemot dalībvalstīm adresētas direktīvas un lēmumus.

13     Papildus tam, ka minētajiem noteikumiem ir dažādi priekšmeti, atšķirīgi ir arī nosacījumi, kas paredzēti to pilnvaru īstenošanai, kuras šie noteikumi piešķir Padomei un Komisijai. 94. pants ļauj Padomei pieņemt jebkādas regulas, kas nepieciešamas, lai piemērotu 92. un 93. pantu. Turpretī ar 90. panta 3. punktu Komisijai piešķirtās pilnvaras attiecas vienīgi uz direktīvām un lēmumiem, kas vajadzīgi, lai efektīvi īstenotu uzraudzības pienākumu, kuru tai uzliek minētais punkts.

14     Salīdzinājumā ar Padomes pilnvarām, kuras tai nosaka 94. pants, pilnvaras, kuras 90. panta 3. punkts piešķir Komisijai, tiek īstenotas specifiskā jomā un ar nosacījumiem, kas paredzēti atbilstoši šā panta mērķim. Tātad Komisijas pilnvaras pieņemt apstrīdēto direktīvu ir atkarīgas no vajadzībām, kas saistītas ar 90. pantā noteikto uzraudzības pienākumu; iespēja, ka normas varētu pieņemt Padome, izmantojot savas vispārējās pilnvaras saskaņā ar 94. pantu un ietverot noteikumus, kuri skar specifisko publiskiem uzņēmumiem piešķirtā atbalsta jomu, neliedz šīs pilnvaras īstenot arī Komisijai.

15     Ņemot vērā šos apsvērumus, pirmais prasītāju valstu valdību izvirzītais prasības pamats ir noraidāms.

 Otrais prasības pamats (vajadzības trūkums)

16     Francijas un Itālijas valdības uzskata, ka Direktīvas noteikumi nav vajadzīgi, lai Komisija efektīvi spētu īstenot savu 90. pantā noteikto uzraudzības pienākumu. Šīs valdības uzskata, ka valsts un publiskie uzņēmumi attiecībā uz finansēm ir pilnībā juridiski nošķirti. Līdzekļi, kurus valsts iestādes piešķīrušas publiskiem uzņēmumiem, ir atspoguļoti budžeta likumdošanas pasākumos, kā arī uzņēmumu gada pārskatos un ziņojumos. Demokrātiskā sabiedrībā par valsts un publisko uzņēmumu attiecībām pieejamā informācija ir vismaz tikpat pilnīga kā informācija par valsts attiecībām ar privātiem uzņēmumiem un daudz sīkāka nekā informācija, kas skar privāto uzņēmumu savstarpējās attiecības.

17     Komisija atsaucas uz ceturto un piekto Direktīvas apsvērumu, kuri apstiprina, ka valsts iestāžu un publisko uzņēmumu finansiālo attiecību sarežģītība kavē Komisiju īstenot uzraudzības pienākumu un ka Līguma noteikumus attiecībā uz atbalstu publiskiem un privātiem uzņēmumiem atbilstoši un efektīvi varēs piemērot tikai tad, ja šīs finansiālās attiecības būs pārskatāmas. Mutvārdu procesa laikā Komisija un Vācijas Federatīvās Republikas valdība minēja piemērus, lai parādītu, ka šīs attiecības nav bijušas tik pārskatāmas, lai Komisija spētu noteikt, vai publiskiem uzņēmumiem ir vai nav piešķirts valsts atbalsts.

18     Ņemot vērā publisko uzņēmumu daudzveidību dažādās dalībvalstīs, kā arī šo uzņēmumu darbības sazarotību, ir nenovēršami, ka šo uzņēmumu finansiālās attiecības ar valsts iestādēm ir ļoti dažādas, bieži vien sarežģītas un grūti kontrolējamas, pat ņemot vērā tos publicētās informācijas avotus, uz kuriem ir atsaukušās prasītāju valstu valdības. Šādos apstākļos Komisijai nenoliedzami ir jāmeklē papildu informācija par šīm attiecībām, ieviešot visām dalībvalstīm un visiem attiecīgajiem uzņēmumiem vienādus kritērijus. Attiecībā uz šo kritēriju precīzu noteikšanu prasītāju valstu valdības nav konstatējušas, ka Komisija būtu pārkāpusi rīcības brīvību, kas tai piešķirta ar 90. panta 3. punktu.

19     Tādējādi prasības pamats par vajadzības trūkumu ir noraidāms. Tas attiecas arī uz kritiku par samērīguma trūkumu, kuru Komisijai it īpaši izteikusi Itālijas valdība.

 Trešais prasības pamats (publisko uzņēmumu diskriminācija salīdzinājumā ar privātajiem uzņēmumiem)

20     Francijas un Itālijas valdības apgalvo, ka gan no 222. panta, gan no 90. panta izriet, ka pret publiskajiem un privātajiem uzņēmumiem jāizturas vienlīdzīgi. Tomēr saskaņā ar Direktīvu publiskie uzņēmumi atrodas nelabvēlīgākā situācijā nekā privātie, it īpaši tāpēc, ka uz publiskajiem uzņēmumiem attiecas tādi īpaši pienākumi attiecībā uz pārskatiem, kuri neattiecas uz privātajiem uzņēmumiem.

21     Šajā ziņā jāatceras, ka vienlīdzības princips, uz kuru atsaucas valdības saistībā ar attiecībām starp publiskajiem uzņēmumiem un privātajiem uzņēmumiem vispār, paredz, ka abi uzņēmumu veidi atrodas salīdzināmās situācijās. Privātie uzņēmumi, ievērojot spēkā esošos tiesību aktus, savu ražošanas un tirdzniecības stratēģiju nosaka, ņemot vērā rentabilitātes prasības. Turpretī publisko uzņēmumu lēmumus var ietekmēt citi faktori, kas saistīti ar to, ka valsts iestādēm jāievēro sabiedrības intereses, kas var ietekmēt iepriekš minētos lēmumus. Šādu faktoru ietekmes ekonomiskās un finansiālās sekas izraisa īpašu finansiālo attiecību veidošanos starp šiem uzņēmumiem un valsts iestādēm, kas atšķiras no tām, kādas pastāv starp valsts iestādēm un privātajiem uzņēmumiem. Tā kā Direktīva attiecas tieši uz šīm īpašajām finansiālajām attiecībām, prasības pamatu par diskrimināciju nevar pieņemt.

 Ceturtais prasības pamats (Līguma 90., 92. un 93. panta pārkāpums attiecībā uz Direktīvā definēto publiska uzņēmuma un valsts atbalsta jēdzienu)

22     Francijas un Itālijas valdības aizstāv viedokli, ka Direktīvas 2. un 3. pants bez juridiska pamata paplašina Līguma 90., 92. un 93. panta noteikumus, kuros noteikts publiska uzņēmuma jēdziens un finansiālās attiecības, kas saskaņā ar Komisijas viedokli var veidot valsts atbalstu.

23     Šī kritika nav pamatota. Attiecībā uz tām finansiālajām attiecībām, kas definētas 3. pantā un uz kurām attiecas Direktīvas normas, jākonstatē, ka Komisija nav centusies definēt Līguma 92. un 93. pantā minēto atbalsta jēdzienu, bet tikai noteikusi tos finanšu darījumus, par kuriem tai jābūt informētai, lai pārliecinātos, vai attiecīgajam uzņēmumam dalībvalsts nav piešķīrusi atbalstu, neizpildot pienākumu paziņot par to Komisijai saskaņā ar 93. panta 3. punktu. Kā minēts iepriekš attiecībā uz otro prasības pamatu, nav konstatēts, ka Komisija tādējādi būtu pārkāpusi savu rīcības brīvību, ko tai piešķir 90. panta 3. punkts.

24     Attiecībā uz 2. panta noteikumiem, kas nosaka publiska uzņēmuma jēdzienu šīs direktīvas izpratnē, ir jāuzsver, ka šo noteikumu mērķis nav definēt publiska uzņēmuma jēdzienu, kas parādās Līguma 90. pantā, bet gan noteikt kritērijus, kas vajadzīgi, lai norobežotu tos uzņēmumus, uz kuru finansiālajām attiecībām ar valsts iestādēm attiecas Direktīvā noteiktais pienākums sniegt informāciju. Lai novērtētu šo norobežojumu, kas turklāt ir nepieciešams, lai dalībvalstīm būtu skaidrs šīs direktīvas uzlikto pienākumu apjoms, noteiktie kritēriji ir jāsalīdzina ar apsvērumiem, kas ir pamatā uzraudzības pienākumam, kuru Komisijai uzliek 90. pants.

25     Saskaņā ar Direktīvas 2. pantu publisks uzņēmums ir jebkurš uzņēmums, kurā valsts iestādes var tieši vai netieši īstenot dominējošu ietekmi. Šādu ietekmi saskaņā ar otro daļu izprot kā situāciju, kad valsts iestādes tieši vai netieši ir īpašnieces lielākajai daļai uzņēmuma parakstītā kapitāla, kontrolē balsu vairākumu vai kad tās var iecelt vairāk nekā pusi no attiecīgā uzņēmuma vadības, pārvaldes vai uzraudzības struktūru locekļiem.

26     Kā Tiesa iepriekš ir norādījusi, 90. panta noteikumi Līgumā ir iekļauti tieši šīs ietekmes dēļ, ko valsts iestādes var izmantot attiecībā uz publisko uzņēmumu komerciāliem lēmumiem. Tā var izpausties gan kā finansiāla dalība, gan kā normas, kas attiecas uz uzņēmuma vadību. Izvēloties tos pašus kritērijus, lai noteiktu finansiālās attiecības, par kurām Komisijai jāiegūst informācija 90. panta 3. punktā noteikto uzraudzības pienākumu īstenošanai, Komisija nav pārkāpusi rīcības brīvību, kuru tai piešķir minētais noteikums.

27     Tādējādi arī ceturtais prasības pamats ir noraidāms.

 Piektais prasības pamats (to noteikumu neievērošana, kas definē EEK, EOTK un EAEK līgumu piemērošanas jomu)

28     Francijas valdība uzsver, ka Direktīvas 2. pantā ietvertā publiska uzņēmuma definīcija ir vispārīga un ka 4. pantā minētais izņēmums attiecībā uz enerģētikas nozari, tostarp uz kodolenerģiju, urāna ražošanu un bagātināšanu, apstarotas degvielas pārstrādi un plutoniju saturošu materiālu sagatavošanu, norāda, ka Direktīvu, ievērojot šo atrunu, piemēro publiskiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas EOTK un EAEK līgums. Tā kā sekundāro tiesību akts, kas pieņemts saskaņā ar EEK līgumu, nevar reglamentēt jautājumu, uz kuru attiecas citu līgumu pozitīvie noteikumi, Francijas valdība pakārtoti lūdz atcelt Direktīvu tiktāl, ciktāl tā skar uzņēmumus, kuru darbību reglamentē EOTK un EAEK līgums.

29     Komisija atzīst, ka saskaņā ar EEK līguma 232. panta 1. punktu un EOTK līguma noteikumiem par atbalstu, ko piešķir uzņēmumiem, uz kuriem attiecas šis līgums, Direktīvu uz šādiem uzņēmumiem attiecināt nevar. Saistībā ar kodolenerģijas nozares uzņēmumiem Komisija apgalvo, ka EAEK līgumā nav noteikumu par valsts atbalstu. EEK līguma 92. un 93. pants un tātad arī Direktīva ir piemērojama šīs nozares uzņēmumiem, ievērojot izņēmumus, kas skaidri noteikti Direktīvas 4. pantā.

30     Saskaņā ar EEK līguma 232. panta 1. punktu tā noteikumi nemaina EOTK līguma noteikumus, sevišķi attiecībā uz dalībvalstu tiesībām un pienākumiem, šīs Kopienas iestāžu pilnvarām un EOTK līguma normām, kas paredzētas kopēja ogļu un tērauda tirgus darbības regulēšanai.

31     Tā kā 90. panta 3. punkts attiecas tieši uz iestāžu pilnvarām un apstrīdētā direktīva uzliek dalībvalstīm pienākumus atbalsta sniegšanas jomā, par kuru EOTK līgumā ir ietvertas normas, kas attiecas uz dalībvalstīm un uzņēmumiem, kuri darbojas ogļu un tērauda tirgū, no EEK līguma 232. panta izriet, ka apstrīdēto direktīvu nevar piemērot attiecībās ar šādiem uzņēmumiem. Tāpēc Direktīvu šajā punktā nevar uzskatīt par nelikumīgu, lai gan juridiskās skaidrības nolūkos neapšaubāmi būtu vēlams, lai tas, ka Direktīvu nepiemēro šiem uzņēmumiem, būtu saprotams no Direktīvas teksta.

32     Savukārt attiecībā uz saistību ar EAEK līgumu EEK līguma 232. panta 2. punkts tikai noteic, ka EEK līguma noteikumi nevar atkāpties no EAEK līguma noteikumiem. Francijas valdība nav pierādījusi, ka Direktīvas noteikumi atkāptos no EAEK līguma noteikumiem. Līdz ar to šis prasības pamats nav pieņemams.

Sestais prasības pamats (pamatojuma trūkums Direktīvā un vienlīdzības principa neievērošana attiecībā uz izņēmumiem, kurus tā nosaka)

33     Direktīvas 4. pants paredz, ka līdztekus enerģētikas nozarei Direktīva netiek piemērota tādiem publiskiem uzņēmumiem, kuru apgrozījums bez nodokļiem divu iepriekšējo finanšu gadu laikā kopā nav sasniedzis 40 miljonus Eiropas norēķinu vienību, uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus, ievērojami neietekmējot tirdzniecību starp dalībvalstīm, kā arī uzņēmumiem, kas darbojas ūdens, transporta, pasta un sakaru un kredīta nozarēs.

34     Itālijas valdība uzskata, ka šie izņēmumi izraisa nemotivētu diskrimināciju. Tā arī uzskata, ka šādus nozaru izņēmumus var atļaut vienīgi tad, ja attiecīgajā nozarē Kopienā nav konkurences.

35     Papildus tam, ka šis prasības pamats paplašina Direktīvas piemērošanas jomu, tas nav pamatots. Direktīvas preambulas divpadsmitais apsvērums patiešām noteic, ka šo direktīvu nevajadzētu attiecināt uz nozarēm, uz kurām neattiecas konkurences noteikumi vai uz kurām jau attiecas īpaši Kopienas pasākumi, kas garantē pietiekamu pārskatāmību; tāpat to nevajadzētu attiecināt uz publiskiem uzņēmumiem nozarēs, kurām būtu jāpiemēro atsevišķi noteikumi, kā arī uz tāda mēroga publiskiem uzņēmumiem, kuros neattaisnotos veikt pārskatāmības nodrošināšanai vajadzīgo administratīvo darbu.. Šie apsvērumi, no kuriem vismaz viens attiecas uz katru nozari, uz kuru neattiecas Direktīvas 4. pants, ietver pietiekami objektīvus kritērijus, lai attaisnotu izņēmumu no Direktīvas piemērošanas jomas.

36     Tāpēc ir jāsecina, ka visu trīs valdību celtajās prasībās nav nekāda pamatojuma, lai apstrīdēto direktīvu atceltu kaut vai daļēji. Līdz ar to šīs prasības ir noraidāmas.

 Par tiesāšanās izdevumiem

37     Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

38     Tā kā trim prasītāju valstu valdībām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāsedz tiesāšanās izdevumi. Tas pats attiecas arī uz Francijas valdību, kas ir persona, kas iestājusies apvienotajās lietās 189/80 un 190/80.

39     No valdībām, kas iestājušās lietā Komisijas prasījumu atbalstam, vienīgi Nīderlandes valdība ir lūgusi piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tādējādi Francijas Republikai, Itālijas Republikai un Apvienotajai Karalistei jāsedz ne tikai savi, bet arī Komisijas un Nīderlandes Karalistes tiesāšanās izdevumi.

Ar šādu pamatojumu

TIESA

nospriež:

1)      prasības noraidīt;

2)      Francijas Republika, Itālijas Republika un Apvienotā Karaliste sedz ne tikai savus tiesāšanās izdevumus, bet arī Komisijas un Nīderlandes Karalistes tiesāšanās izdevumus.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1982. gada 6. jūlijā.

* Tiesvedības valoda – franču.