TIESAS SPRIEDUMS

1986. gada 15. maijā (*)

Vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm – Bruņots palīgpolicijas darbinieks

Lieta 222/84

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegusi Industrial Tribunal of Northern Ireland Belfāstā, lai tiesvedībā starp

Marguerite Johnston

un

Chief Constable of the Royal Ulster Constabulary

saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm (OV L 39, 40. lpp.), un EEK līguma 224. pantu.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs Makenzijs Stjuarts [Mackenzie Stuart], palātu priekšsēdētāji T. Kopmanss [T. Koopmans], U. Everlings [U. Everling], K. Bālmans [K. Bahlmann] un R. Žolijē [R. Joliet], tiesneši O. Dūe [O. Due], Ī. Galmo [Y. Galmot], K. Kakuris [C. Kakouris] un T. F. O’Higinss [T. F. O’Higgins],

ģenerāladvokāts M. Darmons [M. Darmon],

sekretārs P. Heims [P. Heim],

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko sniedza:

–       Margeritas Džonstones [Marguerite Johnston] vārdā gan rakstveidā, gan mutvārdos – A. Lesters [A. Lester], QC, un D. Smits [D. Smyth], barrister, ko pilnvarojuši Murphy, Kerr & Co, solicitors,

–       Apvienotās Karalistes vārdā rakstveidā – S. Dž. Heja [S. J. Hay] no Treasury Solicitor’sDepartment, pārstāve, piedaloties E. Kempbelam [A. Campbell] no Senior Crown Counsel un R. Plenderam [R. Plender], barrister, kā arī mutvārdos – F. Džeikobss [F. Jacobs], QC, un R. Plenders, barrister,

–       Dānijas Karalistes vārdā mutvārdos – L. Mikālsens [L. Mikaelsen],

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā gan rakstveidā, gan mutvārdos – A. Toledano Laredo [A. ToledanoLaredo], galvenais juriskonsults, un J. Kurals [J. Currall], juridiskā dienesta loceklis,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 1986. gada 28. janvārī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar 1984. gada 8. augusta lēmumu, kas Tiesai iesniegts 4. septembrī, Industrial Tribunal of Northern Ireland [Ziemeļīrijas Darba tiesa] Belfastā atbilstoši EEK līguma 177. pantam ir uzdevusi vairākus jautājumus prejudiciāla nolēmuma saņemšanai par to, kā interpretēt Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvu 76/207 par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm (OV L 39, 40. lpp.), un EEK līguma 224. pantu.

2       Šie jautājumi ir uzdoti saistībā ar strīdu starp Margeritu Džonstoni un Royal Ulster Constabulary [Olsteras Karaliskā policija (turpmāk tekstā – RUC)] Chief Constable [prefekts]. Minētā prefekta kompetencē ir iecelt rezerves policistus RUCReserve [rezerve] Ziemeļīrijā un it īpaši pilnas slodzes darbam, pamatojoties uz RUCFull-time Reserve [pilnas slodzes rezerve] trīs gadu laika periodam noslēgtiem un atjaunojamiem līgumiem. Tiesvedības pamatā ir Chief Constable atteikums atjaunot M. Džonstones, RUCFull-time Reserve policistes, līgumu un nodrošināt viņai profesionālas mācības šaujamieroču lietošanā.

3       No lēmuma uzdot prejudiciālu jautājumu izriet, ka Royal Ulster Constabulary Reserve (Appointment and Conditions of Service) Regulations (NI) 1973 [1973. gada noteikumi par Olsteras Karaliskās policijas rezervi (Iecelšana amatā un dienesta nosacījumi)], kas reglamentē iecelšanas kārtību un darba noteikumus palīgpolicijā, neparedz atšķirīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, kas būtu svarīga šajā gadījumā. Turklāt no 10. un 19. panta Sex Discrimination (Northern Ireland) Order, 1976 – SI 1976, n° 1042 (NI 15) [Ziemeļīrijas Dzimumu diskriminācijas dekrēts], kas ievieš noteikumus, kuru mērķis ir nepieļaut diskrimināciju dzimuma dēļ un īstenot vienlīdzības principu attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, izriet, ka darbam policijā ir piemērojams diskriminācijas aizliegums un ka pret vīriešiem un sievietēm šajā ziņā nav jābūt atšķirīgai attieksmei, izņemot prasības attiecībā uz augumu, uniformu, ekipējumu vai uz piemaksām uniformai vai ekipējumam. Tomēr atbilstoši Sex Discrimination Order 53. panta 1. punktam neviens no šiem noteikumiem, kas aizliedz diskrimināciju,

“nevar atzīt par nelikumīgu aktu, kas pieņemts, lai saglabātu valsts drošību vai aizsargātu sabiedrības drošību vai sabiedrisko kārtību”,

un atbilstoši šā panta 2. punktam

“ministra vai viņa vārdā parakstīta apliecība, kas apliecina, ka tajā norādītais akts ir pieņemts vienā no 1. punktā minēto nolūku dēļ, ir neapstrīdams pierādījums tam, ka šis akts ir pieņemts šādā nolūkā”.

4       Apvienotajā Karalistē policistiem, pildot pienākumus, izņemot īpašas operācijas, parasti nav šaujamieroču, un šajā ziņā nav nekādu atšķirību starp vīriešiem un sievietēm. Tā kā pēdējos gados Ziemeļīrijā ir audzis uzbrukumos nogalinātu policistu skaits, RUC Chief Constable prefekts uzskatīja, ka šī prakse jāmaina. Viņš nolēma, ka vīrieši RUC un RUC Reserve, pildot parastos pienākumus, būs bruņoti ar šaujamieročiem, bet sievietes nebūs ar tiem bruņotas un viņām netiks rīkotas ieroču lietošanas mācības.

5       Šajos apstākļos Chief Constable 1980. gadā nolēma, ka sieviešu daudzums RUC ir pietiekams īpašajiem uzdevumiem, kurus parasti uztic sievietēm. Tā kā parastie policijas uzdevumi bieži saistīti ar darbībām, kurās ir vajadzīgi ieroči, viņš uzskatīja, ka šie uzdevumi vairs nav jāuztic sievietēm, un nolēma piedāvāt vai atjaunot līgumus sievietēm RUC Full-time Reserve tikai tad, ja viņām būtu jāpilda sievietēm paredzētie uzdevumi. Pēc šā lēmuma pieņemšanas neviens līgums RUC Full-time Reserve vairs netika piedāvāts vai atjaunots sievietēm, izņemot vienu gadījumu.

6       Saskaņā ar iesniedzējtiesas lēmumu M. Džonstone no 1974. gada līdz 1980. gadam bija RUC Full-time Reserve policiste. Kā ierindas policiste viņa veiksmīgi pildīja vispārējos uzdevumus, piemēram, dežurēja policijas iecirknī, piedalījās mobilajās patruļās, vadīja patruļas transportu un piedalījās personu kratīšanā policijas iecirknī. Pildot šos uzdevumus, viņa nebija bruņota, un parasti ārpus policijas iecirkņa viņu pavadīja bruņots RUC Full-time Reserve policists vīrietis. 1980. gadā Chief Constable atteicās atjaunot līgumu ar viņu, pamatojoties uz iepriekš minēto jauno politiku attiecībā uz RUC Full-time Reserve policistēm sievietēm.

7       Lēmumu par atteikumu atjaunot līgumu un apmācīt rīkoties ar šaujamieročiem, kas tika pieņemts saskaņā ar jauno politiku, M. Džonstone pārsūdzēja Darba tiesā, norādot, ka viņa cietusi no nelikumīgas diskriminācijas, kuru aizliedz Sex Discrimination Order.

8       Tiesvedībā, kas noritēja Industrial Tribunal, Chief Constable iesniedza Secretary of State [ministra] apliecību, ar kuru šis Apvienotās Karalistes valdības ministrs saskaņā ar iepriekš minētā Sex Discrimination Order 53. pantu apliecināja, ka “akts, ar kuru Royal Ulster Constabulary atteicās piedāvāt Margeritai Džonstonei jaunu pilnas slodzes darbu Royal Ulster Constabulary Reserve, ir pieņemts, lai: a) aizsargātu valsts drošību, un b) aizsargātu sabiedrības drošību un sabiedrisko kārtību”.

9       M. Džonstone atsaucās uz Direktīvu 76/207. Direktīvas mērķis saskaņā ar tās 1. pantu ir īstenot principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, tostarp paaugstināšanu amatā, attiecībā uz profesionālo mācību un darba nosacījumiem. Šis princips saskaņā ar 2. panta 1. punktu nozīmē, ka nedrīkst būt nekādas diskriminācijas dzimuma dēļ, tomēr ievērojot izņēmumus, ko pieļauj 2. panta 2. un 3. punkts. Šā principa piemērošanas nolūkos dažādās nozarēs 3.–5. pants uzdod dalībvalstīm atcelt normatīvos un administratīvos aktus, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, un grozīt tos normatīvos un administratīvos aktus, kuru sākotnējā saistība ar aizsardzību vairs nav pamatota. Saskaņā ar 6. pantu ikvienai personai, kura uzskata, ka tai ar diskrimināciju nodarīts kaitējums, ir jābūt iespējai celt prasību tiesā.

10     Lai varētu pieņemt lēmumu par šo strīdu, Industrial Tribunal ir uzdevusi Tiesai šādus jautājumus:

1)      “Vai, ņemot vērā Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvas 76/207 noteikumus un arī lietas apstākļus, šī direktīva jāinterpretē tā, ka tā ļauj dalībvalstij neattiecināt šo direktīvu uz diskrimināciju dzimuma dēļ attiecībā uz darba iespējām, ja šī diskriminācija notikusi, lai aizsargātu valsts drošību vai sabiedrības drošību, vai sabiedrisko kārtību?

2)      Vai šī direktīva, ņemot vērā tās noteikumus un arī lietas apstākļus, ļauj kvalificēt bruņota rezerves policista pilnas slodzes darbu vai mācības šaujamieroču lietošanā kā profesionālo darbību un vajadzības gadījumā – ar to saistītās mācības, kurās to būtības vai izpildes dēļ dzimums ir noteicošais faktors 2. panta 2. punkta nozīmē?

3)      Kādi principi un kritēriji dalībvalstīm jāpiemēro, lai noteiktu, vai “darba ņēmēja dzimums ir noteicošais faktors” 2. panta 2. punkta nozīmē, no vienas puses, attiecībā uz bruņotā rezerves policista “profesionālo darbību” un, no otras puses, attiecībā uz “mācībām, kas ar to saistītas” to būtības vai izpildes dēļ?

4)      Vai politika, ko piemēro policijas prefekts, kas saskaņā ar tiesību aktiem ir atbildīgs par policijas vadību un kontroli, un saskaņā ar kuru rezerves policistēm nav jānēsā šaujamieroči, ņemot vērā lietas apstākļus, var būt “noteikums, kas attiecas uz sieviešu aizsardzību” 2. panta 3. punkta nozīmē, vai “administratīvs akts”, kas pieņemts “saistībā ar aizsardzību” Direktīvas 3. panta 2. punkta c) apakšpunkta nozīmē?

5)      Ja atbilde uz 4. jautājumu ir apstiprinoša – kādi principi un kritēriji dalībvalstīm jāpiemēro, lai noteiktu, vai “saistība ar aizsardzību” ir “pamatota” 3. panta 2. punkta c) apakšpunkta nozīmē?

6)      Vai šajos apstākļos pieteikuma iesniedzēja tiesā var atsaukties uz vienlīdzīgas attieksmes principu, kas ietverts attiecīgajos Direktīvas noteikumos?

7)      Ja atbilde uz 6. jautājumu ir apstiprinoša:

a)      Vai EEK līguma 224. pants jāinterpretē tā, ka tas ļauj dalībvalstīm gadījumos, kad ir nozīmīgi iekšēji nemieri, kas traucē uzturēt sabiedrisko kārtību un likumību, nepildīt pienākumus, kurus parastos apstākļos tām (vai darba devējiem, uz kuriem attiecas dalībvalstu jurisdikcija) pienāktos pildīt, kā to nosaka Direktīva?

b)      Ja tas tā ir, vai indivīds var atsaukties uz to, ka šī dalībvalsts nav apspriedusies ar citām dalībvalstīm, un tādējādi liegt šai dalībvalstij atsaukties uz EEK līguma 224. pantu?”

11     Lai uz šiem jautājumiem varētu sniegt atbildes, kas palīdzētu pamata prāvā, ir jāprecizē situācija, par kuru Industrial Tribunal jāpieņem lēmums. Kā izriet no lēmuma, ar kuru lūgts prejudiciāls nolēmums, Chief Constable tiesvedībā, kas norisinājās Industrial Tribunal, atzina, ka tas var pamatot savu nostāju vienīgi ar Sex Discrimination Order 53. pantu. M. Džonstone savukārt atzina, ka Secretary of State izsniegtā apliecība, ja tiktu piemērotas tikai valsts tiesību normas, liegtu viņai jebkādu pārsūdzības iespēju, un pamatojās uz Direktīvas noteikumiem, lai novērstu Sex Discrimination Order 53. panta sekas.

12     Tātad Industrial Tribunal uzdoto jautājumu mērķis ir uzzināt, pirmkārt, vai tas, ka tāda norma kā Sex Discrimination Order 53. panta 2. punkts valsts tiesai liedz pilnībā īstenot tiesas kontroli, atbilst Kopienu tiesībām un Direktīvai 76/207 (daļa no sestā jautājuma). Nākamais Industrial Tribunal uzdoto jautājumu mērķis ir novērtēt, vai un ar kādiem nosacījumiem Direktīvas noteikumi šādās situācijās pieļauj dažādu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm policijas darbā valsts drošības aizsardzības apsvērumu dēļ, kā teikts Sex Discrimination Order 53. panta 1. punktā (no pirmā līdz piektajam jautājumam). Turklāt ar uzdotajiem jautājumiem jānoskaidro, vai Direktīvas noteikumus vajadzības gadījumā var izmantot pret pretrunīgu valsts tiesību normu (sestā jautājuma otrā daļa). Visbeidzot, atkarībā no atbildēm uz šiem jautājumiem Industrial Tribunal varētu rasties jautājums par to, vai dalībvalsts var atsaukties uz EEK līguma 224. pantu, lai līdzīgos gadījumos izvairītos no pienākumiem, kurus Direktīva tai uzliek (septītais jautājums).

 Tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli

13     Vispirms ir jāizskata tā sestā jautājuma daļa, kuras mērķis ir uzzināt, vai Kopienu tiesības, it īpaši Direktīva 76/207/EEK, uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, lai to tiesas efektīvi kontrolētu, kā tiek ievēroti šīs direktīvas noteikumi un tie valsts tiesību aktu noteikumi, kas paredzēti tās īstenošanai.

14     Saskaņā ar M. Džonstones viedokli Sex Discrimination Order 53. panta 2. punkts ir pretrunā Direktīvas 6. pantam, jo liedz kompetentai valsts tiesai īstenot tiesas kontroli.

15     Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka Direktīvas 6. pants neuzliek dalībvalstīm pienākumu attiecināt tiesas kontroli uz katru jautājumu, kurš varētu rasties, piemērojot Direktīvu, pat ja tas saistīts ar valsts un sabiedrības drošību. Noteikumi par pierādīšanas līdzekļiem, piemēram, Sex Discrimination Order 53. panta 2. punktā paredzētais noteikums, valstu procesuālajās tiesībās ir bieži sastopami. To pamato fakts, ka valsts drošības un sabiedrības drošības jautājumus pienācīgi var izvērtēt tikai kompetents politiskas varas pārstāvis, proti, ministrs, kurš izsniedz attiecīgo apliecību.

16     Komisija uzskata, ka atzīt ministra apliecībai spēku, kāds tai paredzēts Sex Discrimination Order 53. panta 2. punktā, nozīmētu liegt jebkādu tiesas kontroli un tas būtu pretrunā Kopienu tiesību pamatprincipam un minētās direktīvas 6. pantam.

17     Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka Direktīvas 6. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu to tiesību sistēmā ieviest pasākumus, kas nepieciešami, lai ikvienai personai, kas uzskata, ka tai nodarīts kaitējums diskriminācijas dēļ, būtu iespēja “celt prasību tiesā”. No šīs normas izriet, ka dalībvalstīm ir pienākums veikt pietiekami efektīvus pasākumus, lai sasniegtu Direktīvas mērķi un panāktu, ka uz tādējādi piešķirtām tiesībām attiecīgās personas varētu faktiski atsaukties valstu tiesās.

18     Minētajā pantā noteiktajā tiesas kontrolē izpaužas vispārējs tiesību princips, kas ir dalībvalstīm kopēju konstitucionālu tradīciju pamatā. Šis princips nostiprināts arī 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā. Kā atzīts Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgā deklarācijā 1977. gada 5. aprīlī (OV C 103, 1. lpp.) un Tiesas judikatūrā, Kopienu tiesībās ir jāņem vērā principi, uz kuriem pamatojas šī konvencija.

19     Saskaņā ar Direktīvas 6. pantu, ko interpretē, ņemot vērā iepriekš minēto vispārējo principu, ikvienai personai ir tiesības uz iespēju vērsties kompetentā tiesā pret aktiem, kas, pēc tās domām, apdraud Direktīvā 76/207 paredzēto vienlīdzīgo attieksmi pret vīriešiem un sievietēm. Dalībvalstu kompetencē ir nodrošināt efektīvu tiesas kontroli attiecībā uz to, kā tiek ievērotas Kopienu tiesību normas un valsts tiesību normas, kuru mērķis ir īstenot Direktīvā paredzētās tiesības.

20     Norma, kas tāpat kā Sex Discrimination Order 53. panta 2. punkts paredz, ka konkrētajai apliecībai līdzīga apliecība jāuzskata par neapstrīdamu pierādījumu tam, ka ir ievēroti nosacījumi, ar kādiem pieļaujama atkāpe no vienlīdzīgas attieksmes principa, ļauj kompetentajam varas pārstāvim liegt indivīdam iespēju tiesā aizstāvēt Direktīvā atzītās tiesības. Tāda norma tāpēc ir pretrunā efektīvas tiesas kontroles principam, ko nostiprina Direktīvas 6. pants.

21     Tāpēc uz šo Industrial Tribunal uzdotā sestā jautājuma daļu ir jāatbild tā, ka efektīvas tiesas kontroles princips, kas noteikts Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvas 76/207 6. pantā, neļauj atzīt par neapstrīdamu pierādījumu valsts iestādes vai amatpersonas izdotu apliecību, kurā norādīts, ka ir ievēroti nepieciešamie nosacījumi, lai valsts drošības aizsardzības nolūkos atkāptos no principa, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, tādējādi liedzot īstenot tiesu kontroli.

 Direktīvas 76/207 piemērojamība pasākumiem, kas veikti, lai aizsargātu sabiedrības drošību

22     Nākamais jāizskata Industrial Tribunal pirmais jautājums, ar kuru tā vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā, ka Direktīvā 76/207 nav konkrēta noteikuma attiecībā uz pasākumiem, ko veic valsts drošības aizsardzības nolūkā vai sabiedriskās kārtības un it īpaši sabiedrības drošības aizsardzības nolūkā, minētā direktīva ir piemērojama tādiem pasākumiem.

23     M. Džonstone uzskata, ka iepriekšminētajā nolūkā nav paredzētas nekādas vispārīgas atkāpes no vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipa, kas nebūtu saistītas ar konkrētām profesijām, to darba specifiku un apstākļiem. Tāda atkāpe, kas pieļauta tikai tāpēc, ka diskriminācijas mērķis ir sabiedrības drošības aizsardzība, dotu dalībvalstīm iespēju vienpusēji izvairīties no pienākumiem, kurus tām uzliek minētā direktīva.

24     Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka drošības klauzulas EEK līguma 36., 48., 56., 66., 223. un 224. pantā apliecina, ka nedz līgums, nedz no tā atvasinātās tiesības neattiecas uz jomām, kuras skar Industrial Tribunal jautājums, un neierobežo dalībvalstu pilnvaras veikt pasākumus, kurus tās uzskata par lietderīgiem vai nepieciešamiem šiem mērķiem. Pirmajā jautājumā minētie pasākumi tāpēc nepieder Direktīvas piemērošanas jomai.

25     Saskaņā ar Komisijas ieteikumu interpretēt Direktīvu, ņemot vērā EEK līguma 224. pantu, proti, īpašos minētajā pantā paredzētos apstākļos un ar noteikumu, ka ir nodrošināta tiesas kontrole, atkāpes no vienlīdzīgas attieksmes principa sabiedrības drošības apsvērumu dēļ varētu būt pamatotas pat tad, ja Direktīvas 2. panta 2. un 3. punkta striktie nosacījumi nav ievēroti.

26     Šajā ziņā ir jākonstatē, ka atkāpes, kas piemērojamas sabiedrības drošības apdraudējuma gadījumos, Līgums paredz tikai 36., 48., 56., 223. un 224. pantā, kas attiecas uz skaidri noteiktiem izņēmuma gadījumiem. Tā kā šo pantu piemērojums ir ierobežots, tos nevar interpretēt paplašināti un no tiem nevar secināt, ka Līgumā būtu paredzēts vispārējs noteikums attiecībā uz visiem pasākumiem, kas tiek veikti sabiedrības drošības apsvērumu dēļ. Vispārējas atrunas atzīšana attiecībā uz ikvienu Kopienu tiesību normu neatkarīgi no Līgumā paredzētajām konkrētajām prasībām varētu apdraudēt Kopienu tiesību saistošo būtību un vienotu piemērošanu.

27     No tā izriet, ka attiecībā uz principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, nav nekādas vispārējas atrunas saistībā ar sabiedrības drošības apsvērumu dēļ veiktiem pasākumiem, ja vien netiek piemērots Līguma 224. pants, kas attiecas uz ārkārtas situāciju un tiek iztirzāts septītajā jautājumā. Tāpēc fakti, kas likuši kompetentajai amatpersonai atsaukties uz vajadzību aizsargāt sabiedrības drošību, ir jāņem vērā, pirmkārt, saistībā ar Direktīvas īpašo noteikumu piemērošanu.

28     Tāpēc uz pirmo jautājumu ir jāatbild tā, ka diskriminācija dzimuma dēļ, kas notikusi sabiedrības drošības aizsardzības nolūkā, jāizvērtē, ņemot vērā atkāpes, ko attiecībā uz principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, pieļauj Direktīva 76/207.

 Atkāpes, kas pieļaujamas profesionālās darbības dēļ

29     Otrais un trešais Industrial Tribunal jautājums ir par to, kā interpretējama atkāpe no vienlīdzīgas attieksmes principa, ko paredz Direktīvas 2. panta 2. punkts, lai varētu novērtēt, vai šī atkāpe piemērojama tām atšķirībām attieksmē, par kurām notiek tiesvedība. Tāpēc Industrial Tribunal vēlas uzzināt kritērijus un principus, saskaņā ar kuriem ir iespējams noteikt, vai tāda darbība kā šī, par ko ir runa šajā lietā, pieder pie darbībām, kurās to “būtības vai izpildes dēļ darba ņēmēja dzimums ir noteicošais faktors”.

30     M. Džonstone uzskata, ka uz šo jautājumu nav iespējams dot tik vispārīgu atbildi. Viņa vienmēr godprātīgi veikusi savus pienākumus policijā, un sievietes būtu pilnībā spējīgas apgūt šaujamieroču lietošanas iemaņas. Industrial Tribunal kompetencē ir novērtēt, vai attiecībā uz konkrētiem uzdevumiem, kas viņai jāveic, ir iespējama atkāpe, pamatojoties uz Direktīvas 2. panta 2. punktu. Šī norma nenozīmē, ka viņai varētu pilnībā liegt jebkādu darbu RUC Full-time Reserve.

31     Saskaņā ar Apvienotās Karalistes valdības viedokli dalībvalstīm ir rīcības brīvība, lai novērtētu, vai valsts drošības, sabiedriskās kārtības un sabiedrības drošības prasību dēļ darbu policijā nevar veikt ar šaujamieročiem bruņotas sievietes. Dalībvalstis varētu ņemt vērā tādus kritērijus kā dažāda dzimuma indivīdu fiziskā spēka atšķirība, iespējamā sabiedrības reakcija uz bruņotām policistēm sievietēm un viņām draudošo uzbrukumu iespējamība. Tā kā Chief Constable lēmums pieņemts, piemērojot minētos kritērijus, uz to attiecas Direktīvas 2. panta 2. punkts.

32     Komisija uzskata, ka nevis darba būtības, bet izpildes nosacījumu dēļ bruņota policista darbu varētu uzskatīt par darbu, kurā dzimums ir noteicošais faktors. Atkāpe tomēr jāpamato ar īpašiem uzdevumiem, nevis ar amatu kopumā. It īpaši būtu jāievēro samērīguma princips. Valsts tiesas kompetencē būtu no šī viedokļa izvērtēt attiecīgo diskrimināciju.

33     Šajā ziņā vispirms jākonstatē, ka, lai gan sabiedrības drošības aizsardzības prasību dēļ iestādes, kuru pārziņā ir policija Ziemeļīrijā, nolēma atkāpties no normas, ko vispārīgi piemēro citās Apvienotās Karalistes daļās un kas paredz, ka policija parasto pienākumu izpildes laikā nav bruņota, šis lēmums nekādi nav saistīts ar vīriešu vai sieviešu nošķiršanu un tāpēc tam nav piemērojams vienlīdzīgas attieksmes princips. Saistībā ar Direktīvas noteikumiem ir jāizvērtē tikai Chief Constable lēmums par to, ka sievietes nebūs nedz bruņotas ar šaujamieročiem, nedz apmācītas to lietošanā, ka vispārīgi policijas uzdevumi turpmāk tiks uzticēti bruņotiem vīriešiem un ka netiks atjaunoti RUC Full-time Reserve līgumi ar sievietēm, kurām tāpat kā M. Džonstonei agrāk tika uzticēti vispārīgi policijas uzdevumi.

34     Tā kā no iesniedzējtiesas lēmuma ir skaidrs, ka Sex Discrimination Order saskaņā ar konkrētu tiesību normu ir piemērojams darbam policijā un ka attiecībā uz to nav paredzēti nekādi atšķirīgi noteikumi vīriešiem un sievietēm, tad pati policijas darba specifika nav uzskatāma par pamatu, lai attaisnotu apstrīdēto diskrimināciju. Toties ir jāizvērtē, vai dzimums ir noteicošais faktors saistībā ar īpašajiem darba apstākļiem, kas raksturoti iesniedzējtiesas lēmumā.

35     Kā izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, Chief Constable īpašu politiku attiecībā uz sievietēm RUC Full-time Reserve īstenoja tāpēc, ka uzskatīja, ka tad, ja sievietes būtu bruņotas ar šaujamieročiem, viņas daudz biežāk varētu kļūt par uzbrukumu upuriem un viņu ieroči varētu nonākt uzbrucēju rokās, ka sabiedrība nelabvēlīgi uztvertu to, ka sievietes ir bruņotas, kas būtu pretrunā neapbruņotas policijas ideālam, kā arī tāpēc, ka bruņotu sieviešu darbība nebūtu tik lietderīga policijas sociālajā darbā, kas saistīts ar ģimenēm un bērniem un kur viņu palīdzība tiek īpaši augstu vērtēta. Chief Constable tādējādi pamatoja savu politiku ar īpašiem policijas darba apstākļiem Ziemeļīrijā, kuros jāņem vērā sabiedrības drošības aizsardzības prasības nozīmīgu iekšzemes nemieru gadījumā.

36     Lai konstatētu, vai uz tādu pamatojumu var attiekties Direktīvas 2. panta 2. punkts, vispirms jānorāda, ka šī norma, kas ir atkāpe no individuālām tiesībām, kuras noteiktas Direktīvā, ir interpretējama sašaurināti. Tomēr ir jāatzīst, ka bruņotu rezerves policistu darba izpildi nosaka apstākļi, kuros šo darbu veic. Šajā ziņā nevar noliegt iespēju, ka nozīmīgu iekšzemes nemieru gadījumā apstāklis, ka sievietēm policistēm ir šaujamieroči, varētu viņām radīt papildu risku kļūt par uzbrukumu upuriem un tāpēc varētu neatbilst sabiedrības drošības prasībām.

37     Tādos apstākļos dažu policijas darbību nosacījumi var būt tādi, ka dzimums ir noteicošais faktors to izpildei. Tādā gadījumā dalībvalsts var paredzēt, ka šo uzdevumu izpilde un ar to saistītās profesionālās mācības attiecas tikai uz vīriešiem. Saskaņā ar Direktīvas 9. panta 2. punktu tādā gadījumā dalībvalstīm ir pienākums regulāri izvērtēt attiecīgās darbības, lai izlemtu, vai, ņemot vērā situāciju sabiedrībā, atkāpes no Direktīvas vispārējās sistēmas var saglabāt.

38     Nosakot, ciktāl var izdarīt atkāpes no individuālajām tiesībām, piemēram, no Direktīvā paredzētās vienlīdzīgās attieksmes pret vīriešiem un sievietēm, ir jāievēro samērīguma princips, kas ir viens no vispārējiem tiesību principiem, kuri ir Kopienas tiesiskās kārtības pamatā. Šis princips paredz, ka atkāpes nepārsniedz to, kas ir lietderīgi un nepieciešams konkrētā mērķa sasniegšanai, kā arī paredz, ka vienlīdzīgas attieksmes princips cik iespējams jāsaskaņo ar sabiedrības drošības prasībām, kuras ir noteicošais faktors attiecīgās darbības izpildē.

39     Saskaņā ar kompetenču sadali, ko paredz EEK līguma 177. pants, valsts tiesai ir jālemj par to, vai Chief Constable lēmums ir pietiekami pamatots un attaisno konkrēto pasākumu, kas veikts M. Džonstones gadījumā. Tās kompetencē ir arī rūpēties par samērīguma principa ievērošanu un konstatēt, vai no atteikuma atjaunot M. Džonstones līgumu nebija iespējams izvairīties, dodot sievietēm uzdevumus, kurus, neapdraudot izvirzītos mērķus, varētu veikt bez ieročiem.

40     Tāpēc atbilde uz otro un trešo Industrial Tribunal uzdoto jautājumu ir tāda, ka Direktīvas 76/207 2. panta 2. punkts ir jāinterpretē tā, ka, pieņemot lēmumu par to, vai policista darba apstākļu dēļ dzimums šajā profesijā ir noteicošais faktors, dalībvalsts var ņemt vērā sabiedrības drošības aizsardzības prasības, lai, ņemot vērā iekšzemes situāciju, kurai raksturīgi bieži uzbrukumi, vispārīgus policijas uzdevumus uzticētu ar šaujamieročiem apbruņotiem vīriešiem.

 Atkāpes, kas pieļaujamas sievietes aizsardzības nolūkos

41     Industrial Tribunal ar ceturto un piekto jautājumu lūdz, lai Tiesa interpretē jēdzienu “sievietes aizsardzība” Direktīvas 2. panta 3. punkta nozīmē, kā arī jēdzienu “saistība ar aizsardzību” 3. panta 2. punkta c) apakšpunkta nozīmē, kuri ir ietekmējuši dažas valstu tiesību aktu normas, lai šī tiesa varētu novērtēt, vai dažāda attieksme šajā gadījumā ir uzskatāma par atkāpi no vienlīdzīgas attieksmes principa, kas pieļaujama minēto apsvērumu dēļ.

42     Saskaņā ar M. Džonstones viedokli minētie panti ir interpretējami sašaurināti un to mērķis ir tikai nodrošināt īpašu attieksmi pret sievietēm, lai aizsargātu viņu veselību un drošību grūtniecības vai maternitātes gadījumā. Nevar uzskatīt, ka tāds mērķis ir sieviešu pilnīgai izslēgšanai no bruņota dienesta policijā.

43     Apvienotās Karalistes valdība dara zināmu, ka politika, kas tiek īstenota attiecībā uz RUC Full-time Reserve esošajām sievietēm, ir paredzēta sieviešu aizsardzībai, lai viņas nekļūtu par uzbrukumu upuriem. Jēdziens “sievietes aizsardzība” varētu ietvert šādu mērķi nopietnu nemieru laikā. Komisija arī uzskata, ka īpašo situāciju, kāda pastāv Ziemeļīrijā, un briesmas, kas tās dēļ draud ar šaujamieročiem bruņotām sievietēm policistēm, var ņemt vērā sieviešu aizsardzības apsvērumu dēļ.

44     Šajā ziņā ir jāuzsver, ka Direktīvas 2. panta 3. punkts, kas nosaka arī 3. panta 2. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomu, tāpat kā Direktīvas 2. panta 2. punkts ir jāinterpretē sašaurināti. No skaidras norādes uz grūtniecību un maternitāti izriet, ka Direktīvas mērķis ir nodrošināt, no vienas puses, sievietes bioloģiskā stāvokļa aizsardzību un, no otras puses, īpašas attiecības starp sievieti un viņas bērnu. Tātad šī Direktīvas norma neļauj sievietēm liegt nodarboties ar kādu darbu, pamatojoties uz to, ka, pēc sabiedrības domām, viņas vairāk nekā vīrieši jāpasargā no riskiem, kas vienādi attiecas uz vīriešiem un sievietēm un atšķiras no īpašiem apstākļiem, kuros nepieciešama sievietes aizsardzība, kā norādīts iepriekš.

45     Nevar apgalvot, ka risks un briesmas, kas varētu apdraudēt sievietes, pildot policistu pienākumus Ziemeļīrijā, atšķirtos no riska un briesmām, kas apdraud vīriešus, kuri pilda tos pašus pienākumus. Pilnīga sieviešu atstumšana no šīs profesionālās darbības sabiedrības drošības aizsardzības nolūkos vispārīga riska dēļ, kas neapdraud īpaši sievietes, nepieder pie atšķirīgās attieksmes, ko sieviešu aizsardzības nolūkos pieļauj Direktīvas 2. panta 3. punkts.

46     Tāpēc uz Industrial Tribunal ceturto un piekto jautājumu ir jāatbild tā, ka atšķirīgā attieksme pret vīriešiem un sievietēm, ko sieviešu aizsardzības nolūkos pieļauj Direktīvas 76/207 2. panta 3. punkts, neattiecas uz risku un briesmām, kas neapdraud īpaši sievietes, bet skar visus bruņotus policistus, kuri pilda savus pienākumus konkrētajā situācijā.

 Direktīvas 76/207 iedarbība

47     Industrial Tribunal ar sesto jautājumu vēlas noskaidrot, vai indivīds attiecīgajā tiesvedībā valsts tiesā var atsaukties uz Direktīvas noteikumiem. Ņemot vērā iepriekš minēto, šis jautājums īpaši attiecināms uz Direktīvas 2. un 6. pantu.

48     M. Džonstone uzskata, ka Direktīvas 2. panta 1. punkts ir pietiekami precīza beznosacījumu norma, lai tai būtu tieša iedarbība. Uz to var atsaukties, vēršoties pret Chief Constable kā pret valsts varas pārstāvi. Katrā ziņā Direktīvai, viņasprāt, ir tieša un horizontāla iedarbība pat attiecībā uz indivīdiem.

49     Saskaņā ar Apvienotās Karalistes valdības viedokli Direktīvas 2. panta 1. punkts ir norma, uz kuru attiecas nosacījumi tādā ziņā, ka dalībvalstis pēc saviem ieskatiem var paredzēt atkāpes no tās. Chief Constable ir konstitucionāli neatkarīgs no valsts, un šis gadījums uz viņu attiecas tikai kā uz darba devēju; šādās attiecībās Direktīvai nav tiešas iedarbības.

50     Komisija uzskata, ka lietu var izlemt saskaņā ar valsts tiesībām un ka nav vajadzības pieņemt lēmumu par Direktīvas 2. un 3. panta tiešo iedarbību.

51     Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka visos gadījumos, kuros Direktīva ir pareizi īstenota, tā ietekmē indivīdus ar attiecīgās dalībvalsts veiktu piemērošanas pasākumu starpniecību. Tāpēc jautājums par to, vai uz 2. panta 1. punktu var atsaukties valsts tiesā, nav pamatots, ja nav šaubu par to, ka valsts tiesībās šī norma ir īstenota.

52     Atkāpe no vienlīdzības principa, ko saskaņā ar iepriekšminēto pieļauj 2. panta 2. punkts, ir tikai dalībvalstu izvēles iespēja. Valsts tiesas kompetencē ir noteikt, vai valsts tiesību normās šī iespēja ir izmantota, un novērtēt tās saturu. Jautājums par to, vai indivīds var atsaukties uz Direktīvas pantu, lai novērstu valsts tiesību aktos paredzētu atkāpi, rastos tikai tad, ja šī atkāpe pārsniegtu Direktīvas 2. panta 2. punktā pieļauto izņēmumu robežas.

53     Šajā gadījumā vispirms jānorāda, kā Tiesa to jau noteikusi 1984. gada 10. aprīļa spriedumos (lietā 14/83 von Colson un Kamann, Recueil, 1891. lpp.; lietā 79/83 Harz, Recueil, 1921. lpp.), ka dalībvalstu pienākums panākt direktīvā paredzēto rezultātu, kā arī to pienākums, pamatojoties uz Līguma 5. pantu, veikt visus vispārējos vai individuālos pasākumus, lai nodrošinātu šā pienākuma izpildi, ir saistošs visām dalībvalstu iestādēm, tostarp tiesām saskaņā ar to kompetenci. No tā izriet, ka, piemērojot valsts tiesības un it īpaši dalībvalstu tiesību aktu noteikumus, kas ir pieņemti tieši Direktīvas 76/207 īstenošanai, valsts tiesām ir jāinterpretē valsts tiesības, ņemot vērā Direktīvas tekstu un mērķi, lai sasniegtu EEK līguma 189. panta 3. punktā paredzēto rezultātu. Tāpēc Industrial Tribunal ir jāinterpretē Sex Discrimination Order noteikumi un it īpaši tā 53. panta 1. punkts, ņemot vērā Direktīvas noteikumus saskaņā ar iepriekš izklāstīto interpretāciju, lai tai būtu pilnīga iedarbība.

54     Ja, ņemot vērā iepriekš minēto, tomēr rastos jautājums par to, vai indivīds var atsaukties uz direktīvu, vēršoties pret valsts tiesību aktos paredzētu atkāpi, ir jāatgādina Tiesas judikatūra (skat., piemēram, 1982. gada 19. janvāra spriedumu lietā 8/81 Becker, Recueil, 53. lpp.). Proti, Tiesa nesen savā 1986. gada 26. februāra spriedumā lietā 152/84 Marshall (Recueil, 723. lpp.) nosprieda, ka daži Direktīvas 76/207 noteikumi satura ziņā ir pietiekami precīzi beznosacījumu noteikumi un ka indivīdi var uz tiem atsaukties, vēršoties pret dalībvalsti, ja tā ir tos transponējusi nepareizi.

55     Šis secinājums iepriekšminētajā 1986. gada 26. februāra spriedumā izdarīts attiecībā uz Direktīvas 2. panta 1. punktā paredzētā vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu atlaišanas nosacījumiem, kas minēti 5. panta 1. punktā. Tas pats attiecas uz 2. panta 1. punktā paredzētā principa piemērošanu 3. panta 1. punkta un 4. panta nosacījumiem, kas attiecas uz iespējām iegūt darba vietu, profesionālo izglītību un kvalifikācijas celšanu un par kuriem ir runa šajā gadījumā.

56     Tāpat ar minēto 1986. gada 26. februāra spriedumu Tiesa noteica, ka indivīdi var atsaukties uz direktīvu, vēršoties pret valsts iestādi, neatkarīgi no tā, vai iestāde darbojas kā darba devējs, vai kā valsts varas īstenotāja. Attiecībā uz tādu valsts varas īstenotāju kā Chief Constable jānorāda, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas lēmumu šis ierēdnis ir atbildīgs par policijas dienestu vadīšanu. Tāds valsts varas pārstāvis, kuru valsts pilnvarojusi sabiedriskās kārtības un sabiedrības drošības uzturēšanai, nedarbojas kā indivīds, lai kādas būtu viņa attiecības ar citām valsts iestādēm. Tas nevar izmantot savā labā apstākli, ka valsts, kuru tas pārstāv, neievēro Kopienu tiesības.

57     Tāpēc uz sesto jautājumu ir jāatbild tā, ka indivīds var prasīt, lai valsts iestādes vai amatpersonas, kas ir pilnvarotas uzturēt sabiedrisko kārtību un sabiedrības drošību un darbojas kā darba devējs, piemērotu principu par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, ko paredz Direktīvas 76/207 2. panta 1. punkts, jomās, kas minētas 3. panta 1. punktā un 4. pantā attiecībā uz iespējām iegūt darba vietu, profesionālo izglītību un kvalifikācijas celšanu, lai atceltu valsts tiesību aktos paredzētu atkāpi no minētā principa, ja šī atkāpe neatbilst 2. panta 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem.

58     Attiecībā uz Direktīvas 6. pantu, kas, kā jau norādīts, arī ir piemērojams šajā gadījumā, Tiesa savos iepriekš minētajos 1984. gada 10. aprīļa spriedumos ir noteikusi, ka attiecībā uz sankcijām par diskrimināciju minētajā pantā nav nekādu pietiekami precīzu beznosacījumu pienākumu, uz kuriem varētu atsaukties indivīds. No otras puses, interpretējot minēto pantu saskaņā ar tajā ietverto vispārējo principu, no tā izriet, ka katrai personai, kas uzskata, ka tai ir nodarīts kaitējums nevienlīdzīgas attieksmes dēļ pret vīriešiem un sievietēm, jābūt pieejamiem efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, un tādējādi šis noteikums ir pietiekami precīzs beznosacījumu noteikums, lai uz to varētu atsaukties, vēršoties pret dalībvalsti, kura nenodrošina tā pilnīgu piemērošanu savā tiesiskajā regulējumā.

59     Tāpēc atbilde uz šo sestā jautājuma daļu ir šāda: saskaņā ar 6. panta noteikumu katrai personai, kas uzskata, ka tai ir nodarīts kaitējums nevienlīdzīgas attieksmes dēļ pret vīriešiem un sievietēm, ir jābūt pieejamiem efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un uz šo noteikumu indivīdi var atsaukties, vēršoties pret dalībvalsti, kas nav nodrošinājusi minētā noteikuma pilnīgu piemērošanu savā tiesiskajā regulējumā.

 EEK līguma 224. pants

60     Attiecībā uz septīto jautājumu par 224. panta interpretāciju no iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 76/207 2. panta 2. punkts ļauj dalībvalstij ņemt vērā sabiedrības drošības aizsardzības prasības gadījumā, kas līdzīgs šim. Attiecībā uz prasību, lai tiesa nodrošina Direktīvas noteikumu ievērošanas kontroli, lietas fakti un Tiesā izklāstītie apsvērumi neļauj uzskatīt, ka nopietni iekšzemes nemieri Ziemeļīrijā dara neiespējamu tiesas kontroli vai ka pasākumus, kas nepieciešami sabiedrības drošības aizsardzībai, šāda kontrole padarītu neefektīvus. Šādos apstākļos jautājums par to, vai dalībvalsts var atsaukties uz EEK līguma 224. pantu, lai izvairītos no pienākumiem, kurus tai uzliek Kopienu tiesības un it īpaši minētā direktīva, šajā gadījumā nerodas.

61     Ņemot vērā atbildes uz citiem jautājumiem, septītais jautājums nav pamatots.

 Par tiesāšanās izdevumiem

62     Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Apvienotās Karalistes valdībai un Dānijas valdībai, kā arī Eiropas Kopienu Komisijai, kuras Tiesā iesniegušas apsvērumus, nav atlīdzināmi. Tā kā šī tiesvedība ir stadija procesā, ko izskata valsts tiesa, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz Industrial Tribunal of Northern Ireland jautājumiem, kas iesniegti ar 1984. gada 8. augusta lēmumu, nospriež:

1)      efektīvas tiesas kontroles princips, kas noteikts Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvas 76/207 6. pantā, neļauj uzskatīt, ka par neapstrīdamu pierādījumu, uz kuru neattiecas tiesas kontrole, varētu atzīt valsts iestādes vai amatpersonas izdotu apliecību, kurā apgalvots, ka ir ievēroti nosacījumi, kas pamato atkāpi no principa, kurš paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm sabiedrības drošības aizsardzības nolūkos. Saskaņā ar 6. panta noteikumu katrai personai, kas uzskata, ka tai ir nodarīts kaitējums nevienlīdzīgas attieksmes dēļ pret vīriešiem un sievietēm, ir jābūt pieejamiem efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un uz šo noteikumu indivīdi var atsaukties, vēršoties pret dalībvalsti, kas nav nodrošinājusi minētā noteikuma pilnīgu piemērošanu savā tiesiskajā regulējumā;

2)      diskriminācija dzimuma dēļ, kas notikusi sabiedrības drošības aizsardzības nolūkā, jāizvērtē, ņemot vērā atkāpes, kas Direktīvā 76/207 noteiktas attiecībā uz principu, kurš paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm;

3)      Direktīvas 76/207 2. panta 2. punkts jāinterpretē tā, ka, izvērtējot, vai policista darba apstākļu dēļ dzimums šajā profesijā ir noteicošais faktors, dalībvalsts var ņemt vērā sabiedrības drošības aizsardzības prasības, lai, ievērojot iekšzemes situāciju, kurai raksturīgi bieži uzbrukumi, vispārīgus policijas uzdevumus paredzētu ar ieročiem bruņotiem vīriešiem;

4)      atšķirīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm, ko pieļauj Direktīvas 76/207 2. panta 3. punkts sieviešu aizsardzības nolūkos, neietver risku un briesmas, kas apdraud ne tikai sievietes, bet visus bruņotos policistus, kuri pilda savus pienākumus attiecīgajā situācijā;

5)      indivīdi no valsts iestādes vai amatpersonas, kas ir pilnvarota uzturēt sabiedrisko kārtību un sabiedrības drošību un darbojas kā darba devējs, var prasīt piemērot principu par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, ko paredz Direktīvas 76/207 2. panta 1. punkts, jomās, kas minētas 3. panta 1. punktā un 4. pantā attiecībā uz iespējām iegūt darba vietu, profesionālo izglītību un kvalifikācijas celšanu, lai atceltu valsts tiesību aktos paredzētu atkāpi no minētā principa, ja šī atkāpe neatbilst 2. panta 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1986. gada 15. maijā.

* Tiesvedības valoda – angļu.