TIESAS SPRIEDUMS

1997. gada 9. decembrī (*)

Preču brīva aprite – Lauksaimniecības produkti – Šķēršļi, kas radušies privātpersonu rīcības dēļ – Dalībvalstu pienākumi

Lieta C‑265/95

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv Hendriks van Līrs [Hendrik van Lier], juriskonsults, un Žans Fransiss Paskjē [Jean-Francis Pasquier], valsts civildienesta ierēdnis, kas nosūtīts uz [Komisijas] Juridisko dienestu, pārstāvji, kas norādījuši adresi Luksemburgā, Komisijas Juridiskā dienesta darbinieka birojā, Carlos      Gómez de la Cruz, Centre Wagner, Kirchberg,

prasītāja,

ko atbalsta

Spānijas Karaliste, ko pārstāv Alberto Hosē Navarro Gonsaless [Alberto José Navarro González], Kopienu juridiskās un institucionālās koordinācijas ģenerāldirektors, un Rozario Silva de Lapuerta [Rosario Silva de Lapuerta], abogado del Estado, pārstāve no Kopienu tiesvedības dienesta, pārstāvji, kas norādījuši adresi Luksemburgā, Spānijas vēstniecībā, 4-6, boulevard E. Servais,

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv Džons E. Kolinss [John E. Collins] no Treasury Solicitor’s Department, pārstāvis, kas norādījis adresi Luksemburgā, Apvienotās Karalistes vēstniecībā, 14, boulevard      Roosevelt,

personas, kas iestājušās lietā,

pret

Francijas Republiku, ko pārstāv Ārlietu ministrijas Juridisko lietu direktorāta direktora palīgs Žans Fransuā Dobells [Jean-François Dobelle], šā direktorāta direktora vietniece Katerina de Salensa [Catherine de Salins], šā direktorāta pilnvarotā pārstāve [chargé de mission] Anna de Burguēna [Anne de Bourgoing] un Ārlietu ministrijas sekretārs ārlietu jautājumos Filips Martinē [Philippe Martinet], pārstāvji, kas norādījuši adresi Luksemburgā, Francijas vēstniecībā, 8 B, boulevard Joseph II,

atbildētāja,

par prasību atzīt, ka, neveicot visus nepieciešamos un samērīgos pasākumus, lai privātpersonu rīcība neradītu šķēršļus augļu un dārzeņu brīvai apritei, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas izriet no lauksaimniecības produktu tirgu kopīgās organizācijas un EK līguma 30. panta kopā ar tā paša līguma 5. pantu.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātas priekšsēdētāji K. Gulmans [C. Gulmann], H. Ragnemalms [H. Ragnemalm], M. Vatelē [M. Wathelet] un R. Šintgens [R. Schintgen] (referents), tiesneši Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini], Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida], P. J. Dž. Kapteins [P. J. G. Kapteyn], Dž. L. Marejs [J. L. Murray], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], G. Hiršs [G. Hirsch] un P. Janns [P. Jann],

ģenerāladvokāts K. O. Lencs [C. O. Lenz],

sekretārs H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies lietas dalībnieku mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē 1997. gada 10. jūnijā, kurā Komisiju pārstāvēja Hendriks van Līrs un Žans Fransiss Paskjē, Spānijas Karalisti – Rozario Silva de Lapuerta un Francijas Republiku – Žans Fransuā Dobells un Ārlietu ministrijas Juridisko lietu direktorāta direktora vietniece Karīna Ripsāla‑Bellanžē [Kareen Ripsal‑Bellanger], pārstāve,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 1997. gada 9. jūlijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 1995. gada 4. augustā, Eiropas Kopienu Komisija atbilstoši EK līguma 169. pantam cēla prasību, lai tiktu atzīts, ka, neveicot visus nepieciešamos un samērīgos pasākumus, lai privātpersonu rīcība neradītu šķēršļus augļu un dārzeņu brīvai apritei, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas izriet no lauksaimniecības produktu tirgu kopīgās organizācijas un EK līguma 30. panta kopā ar tā paša līguma 5. pantu.

2       Komisija norāda, ka jau vairāk nekā desmit gadus tā ir regulāri saņēmusi sūdzības par Francijas iestāžu pasivitāti attiecībā uz vardarbības aktiem, ko privātpersonas un Francijas lauksaimnieku protesta grupas izdara attiecībā pret lauksaimniecības produktiem, kas ievesti no citām dalībvalstīm. Šie vardarbības akti izpaužas, pārtverot kravas furgonus, ar ko Francijā pārvadā importētus lauksaimniecības produktus, un iznīcinot to kravas, lietojot varmācību pret kravas furgonu vadītājiem, draudot Francijas lielveikaliem, kuros pārdod citu dalībvalstu izcelsmes lauksaimniecības produktus, kā arī bojājot šīs preces Francijas veikalu skatlogos.

3       Komisija ir konstatējusi, ka kopš 1993. gada dažas Francijas lauksaimnieku grupas, to skaitā organizācija ar nosaukumu Coordination rurale, ir īstenojušas sistemātisku kampaņu, kuras mērķis ir kontrolēt citu dalībvalstu lauksaimniecības produktu piedāvājumu, it īpaši draudot vairumtirgotājiem un mazumtirgotājiem, lai liktu tiem iepirkt tikai Francijā ražotus produktus, nosakot šo produktu minimālo pārdošanas cenu un organizējot pārbaudes, lai pārliecinātos, ka tirgotāji pilda dotos norādījumus.

4       No 1993. gada aprīļa līdz jūlijam šāda kampaņa īpaši bija vērsta pret Spānijas izcelsmes zemenēm. 1993. gada augustā un septembrī tāda pati kampaņa tika rīkota attiecībā uz tomātiem, kas ievesti no Beļģijas.

5       1994. gadā pret Spānijā audzētām zemenēm atkal tika vērsti tādi paši pasākumi, draudot tirdzniecības centriem un iznīcinot preces un transportlīdzekļus; divas reizes vienā un tajā pašā vietā divu nedēļu laikā norisinājās vardarbības akti, bet klātesošie kārtības sargi neveica nekādas darbības, lai nodrošinātu efektīvu aizsardzību kravas furgoniem un to kravām.

6       Komisija atsaucas arī uz citiem vandālisma gadījumiem, kas kavējuši Itālijas un Dānijas izcelsmes lauksaimniecības produktu brīvu apriti Francijā.

7       Pēc tam, kad Komisija šos jautājumus vairākkārt bija izvirzījusi sarunās ar Francijas iestādēm, tā secināja, ka, neveicot visus nepieciešamos un samērīgos pasākumus, lai privātpersonu rīcība neradītu šķēršļus lauksaimniecības produktu brīvai apritei, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas izriet no lauksaimniecības produktu tirgu kopīgās organizācijas un EK līguma 30. panta kopā ar tā paša līguma 5. pantu. Tāpēc 1994. gada 19. jūlija vēstulē Komisija saskaņā ar Līguma 169. pantu brīdināja Francijas valdību un pieprasīja, lai tā divu mēnešu laikā iesniedz apsvērumus par pienākumu neizpildi, kurā tā tiek vainota.

8       1994. gada 10. oktobra vēstulē Francijas valdība atbildēja, ka tā vienmēr ir stingri nosodījusi Francijas lauksaimnieku vandālisma aktus. Tā uzsvēra, ka tās veiktie preventīvie uzraudzības, aizsardzības un informācijas vākšanas pasākumi ir nodrošinājuši pārkāpumu skaita būtisku samazināšanos laikā no 1993. gada līdz 1994. gadam. Turklāt prokuratūras sistemātiski veiktā izmeklēšana apliecina Francijas iestāžu apņēmību apkarot jebkādas nelikumīgas darbības, kuru mērķis ir radīt šķēršļus citu dalībvalstu lauksaimniecības produktu importam. Tomēr šīs kaujas tipa operācijas, kas nav paredzamas un ko veic mazas, ļoti mobilas grupas, ārkārtīgi apgrūtina kārtības sargu darbu, un tas arī izskaidro, kāpēc ierosinātās krimināllietas bieži paliek bez rezultātiem. Visbeidzot, pret Coordination rurale darbībām, kas vērstas uz lauksaimniecības produktu tirgus regulēšanu, izmantojot draudus un preču iznīcināšanu, ir sākta procedūra Conseil de la concurrence (Konkurences padome).

9       Tomēr 1995. gada 20. aprīlī Francijas dienvidrietumos notika jauni, smagi incidenti, kuru laikā tika iznīcināti no Spānijas ievesti lauksaimniecības produkti.

10     Tāpēc 1995. gada 5. maijā Komisija saskaņā ar Līguma 169. panta pirmo daļu sniedza argumentētu atzinumu. Atzinumā Komisija norādīja, ka, neveicot visus nepieciešamos un samērīgos pasākumus, lai privātpersonu rīcība neradītu šķēršļus augļu un dārzeņu brīvai apritei, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas izriet no lauksaimniecības produktu tirgu kopīgās organizācijas un Līguma 30. panta kopā ar tā 5. pantu, un atbilstoši Līguma 169. panta otrajai daļai pieprasīja, lai Francijas Republika veic pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu atzinumā izvirzītās prasības viena mēneša laikā.

11     1995. gada 16. jūnijā Francijas valdība uzsvēra, ka ir veikusi visus iespējamos pasākumus, lai nodrošinātu preču brīvu apriti savā teritorijā, un ka ieviestie preventīvie pasākumi ir būtiski samazinājuši vardarbības aktu skaitu 1995. gadā. Valsts mērogā attiecīgās ministrijas ir vienojušās par vienotu rīcību cīņā pret vandālisma aktu atkārtošanos; tajā ir paredzēta pastiprināta uzraudzība, un prefektiem un kārtības sargiem ir noteikts rīkoties īpaši stingri. Turklāt vietējā mērogā brīdinājuma sistēmas ieviešana, kas izpaužas riskam pakļauto vietu stingrākā uzraudzībā, ir devusi iespēju novērst daudzus incidentus. Lai gan [preču] iznīcināšanas risku pilnībā novērst nav iespējams, jo šīs darbības nav paredzamas un tie ir atsevišķi akti, kuriem ir ļoti grūti noteikt atbildīgās personas, 1994. gadā Tribunal Correctionnel de Nîmes ir notiesājusi 24 lauksaimniekus par svešas mantas bojāšanu. Kopš 1994. gada 1. marta, kad stājās spēkā jaunā Kriminālkodeksa 322‑13. pants, cīņa pret īpašuma apdraudējumu ir kļuvusi daudz efektīvāka. Visbeidzot, valsts ir uzņēmusies atlīdzināt nodarītos zaudējumus un ir doti norādījumi paātrināt attiecīgajiem uzņēmējiem nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu.

12     Komisija tomēr norāda, ka 1995. gadā Francijas lauksaimniecības ministrs ir paziņojis, ka, lai gan viņš neatbalsta un nosoda lauksaimnieku vardarbības aktus, tomēr neplāno izmantot kārtības sargus, lai tos izbeigtu.

13     1995. gada 3. jūnijā pret trīs kravas furgoniem, kas pārvadāja no Spānijas ievestus augļus un dārzeņus, Francijas dienvidos tika vērsti vardarbības akti, kuros kārtības sargi neiejaucās. 1995. gada jūlija sākumā Francijas lauksaimnieki atkal iznīcināja no Itālijas un Spānijas ievestus augļus.

14     Tāpēc Komisija cēla šo prasību.

15     Ar 1996. gada 14. un 27. februāra rīkojumiem Tiesa atļāva attiecīgi Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei un Spānijas Karalistei iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

16     Pamatojot prasību, Komisija uzsver, ka Līguma 30. pants un augļu un dārzeņu tirgu kopīgā organizācija, kuru pamatā ir viens princips par tirdzniecības šķēršļu likvidēšanu, aizliedz importa kvantitatīvos ierobežojumus dalībvalstīs un citus pasākumus ar līdzvērtīgu iedarbību. Turklāt saskaņā ar Līguma 5. pantu dalībvalstīm ir jāveic visi attiecīgie pasākumi, lai nodrošinātu no Līguma izrietošo pienākumu izpildi.

17     Tāpēc transportlīdzekļu pārtveršana un citu dalībvalstu izcelsmes lauksaimniecības produktu bojāšana, kā arī nedrošības atmosfēra, ko izraisa Francijā novērotā situācija, kad dažādas lauksaimnieku organizācijas izsaka draudus citās dalībvalstīs ražotu augļu un dārzeņu izplatītājiem, ir šķērslis Kopienas iekšējai tirdzniecībai ar šiem produktiem, kurš dalībvalstij ir jānovērš, veicot piemērotus pasākumus, to skaitā pasākumus pret privātpersonām, kuras apdraud preču brīvu apriti.

18     Šajā lietā tas, ka nopietni incidenti gadu no gada ir turpinājuši traucēt citu dalībvalstu izcelsmes augļu un dārzeņu importu un tranzīta pārvadājumus Francijā, norāda, ka preventīvie un represīvie pasākumi, uz kuriem aizstāvoties ir norādījusi Francijas valdība, nav ne pietiekami, ne samērīgi, lai pārkāpumu izdarītājus reāli atturētu no jaunas un atkārtotas pārkāpumu izdarīšanas. Turklāt Komisijas rīcībā esošie fakti liecina, ka Francijas iestādes nav veikušas efektīvus pasākumus, lai novērstu Francijas lauksaimnieku vardarbības aktus vai lai sodītu viņus par tiem.

19     Spānijas valdība un Apvienotās Karalistes valdība atbalsta Komisijas prasījumus.

20     Savukārt Francijas valdība apgalvo, ka Komisijas prasība nav pamatota.

21     Francijas valdība tādējādi norāda, ka atbilstoši nosacījumiem, kas ir analogi tiem, kuri piemērojami līdzīgos valsts tiesību pārkāpumu gadījumos, tā ir izmantojusi visus nepieciešamos un samērīgos līdzekļus, lai novērstu privātpersonu darbības, kas kavē lauksaimniecības produktu brīvu apriti, un sodītu par tām. 1993. gadā īstenotie uzraudzības pasākumi ir ļāvuši būtiski samazināt turpmākajos gados notikušo vardarbības aktu skaitu.

22     Tomēr, ņemot vērā, pirmkārt, lielo kravas furgonu skaitu, ar ko Francijā pārvadā lauksaimniecības produktus, un to ļoti dažādos galamērķus, kā arī, otrkārt, to, ka lauksaimnieku darbības nav prognozējamas, jo viņi rīkojas mazās, kaujas tipa grupās, [preču] iznīcināšanas risku nav iespējams novērst pilnībā. Pēdējais minētais iemesls arī izskaidro, kāpēc ir tik grūti noteikt atbildīgās personas un pierādīt viņu personīgo līdzdalību vardarbības aktos, lai šīs personas varētu sistemātiski saukt pie atbildības un sodīt. Tomēr kopš 1994. gada vēl sešas personas ir notiesātas vai attiecībā uz tām tiek veikta izmeklēšana. Turklāt ir jāatzīst policijas iestāžu diskrecionārā vara izlemt, vai būtu jāiejaucas, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību. Katrā ziņā valsts šajos pārkāpumos cietušajiem izmaksā kompensācijas, pamatojoties uz valsts atbildību bez vainas. Tādējādi 1993., 1994. un 1995. gadā kā zaudējumu atlīdzība un procenti ir izmaksāti vairāk nekā 17 miljoni FRF.

23     Francijas valdība arī piebilst, ka Francijas lauksaimnieku neapmierinātību izraisa Spānijas produktu eksporta ievērojamais pieaugums kopš Spānijas Karalistes pievienošanās, kas ir izraisījis būtisku cenu kritumu, ko pastiprina pesetas izdevīgā devalvācija un Spānijas ražotāju piemērotās dempinga cenas. Tas, ka pēc pievienošanās paredzētā pārejas perioda laikā netika izveidots nekāds mehānisms Spānijas ražotāju eksporta cenu uzraudzībai, ir radījis ievērojamus traucējumus Francijas augļu un dārzeņu tirgū. Francijas valdība tāpat uzsver, ka tās attieksme nekādā ziņā nav protekcionistiska un ka tā šajā gadījumā ir parādījusi savu konstruktīvo attieksmi, ierosinot Padomē pasākumus, lai risinātu augļu un dārzeņu tirgū radušos sarežģījumus, un sadarbojoties arī ar Spānijas varas iestādēm.

24     Lai noskaidrotu, vai Komisijas celtā prasība ir pamatota, vispirms ir jāatgādina, ka preču brīva aprite ir viens no Līguma pamatprincipiem.

25     EK līguma 3. panta c) punkts paredz, ka, lai sasniegtu 2. pantā izvirzītos mērķus, Kopienas darbība paredz iekšēju tirgu, kurā visas dalībvalstis atceļ šķēršļus cita starpā brīvai preču apritei.

26     Atbilstoši EK līguma 7.a panta otrajai daļai iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā saskaņā ar Līgumu ir nodrošināta preču brīva aprite.

27     Šis pamatprincips ir īstenots ar Līguma 30. un turpmākajiem pantiem.

28     Līguma 30. pants it īpaši paredz, ka dalībvalstu starpā ir aizliegti importa kvantitatīvie ierobežojumi un citi pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību.

29     Šī norma, ņemot vērā apstākļus, kādos tā ir pieņemta, ir interpretējama tādējādi, ka tās mērķis ir likvidēt visus tiešos vai netiešos, esošos vai potenciālos importa plūsmas šķēršļus Kopienas iekšējā tirdzniecībā.

30     Tāpēc Līguma 30. pants, kas ir būtisks instruments, lai izveidotu tirgu bez iekšējām robežām, aizliedz ne tikai valsts īstenotus pasākumus, kas paši ierobežo tirdzniecību starp dalībvalstīm, bet var attiekties arī uz gadījumiem, kad kāda dalībvalsts nav veikusi nepieciešamos pasākumus, lai novērstu šķēršļus, ko preču brīvai apritei nav radījusi pati valsts.

31     Tas, ka kāda dalībvalsts atturas no rīcības vai ka attiecīgā gadījumā tās veiktie pasākumi nav pietiekami, lai novērstu preču brīvas aprites šķēršļus, kas tās teritorijā radušies privātpersonu darbību, kas vērstas pret citu dalībvalstu izcelsmes produktiem, dēļ, kavē Kopienas iekšējo tirdzniecību tieši tāpat kā aktīva rīcība.

32     Tādējādi 30. pants paredz, ka dalībvalstis ne tikai nedrīkst pašas pieņemt tādus tiesību aktus vai rīkoties tādā veidā, kas varētu traucēt tirdzniecību, bet, ņemot vērā 5. pantu, tām ir arī jāveic visi nepieciešamie un piemērotie pasākumi, lai to teritorijā tiktu ievērota šī pamatbrīvība.

33     Tādā gadījumā dalībvalstīm, kam ir ekskluzīva kompetence attiecībā uz sabiedriskās kārtības nodrošināšanu un iekšējās drošības uzturēšanu, noteikti ir zināma diskrecionārā vara konkrētā situācijā lemt, kādi pasākumi ir vispiemērotākie, lai likvidētu šķēršļus produktu importam.

34     Tāpēc Kopienu iestādēm nav jārīkojas dalībvalstu vietā, norādot pasākumus, kuri tām jāpieņem un efektīvi jāpiemēro, lai savā teritorijā nodrošinātu preču brīvu apriti.

35     Tomēr Tiesai, ievērojot iepriekš minēto diskrecionāro varu, ir jāpārbauda, vai gadījumos, par kuriem Tiesā ierosināta lieta, attiecīgā dalībvalsts ir veikusi atbilstošus pasākumus preču brīvas aprites nodrošināšanai.

36     Jāpiebilst, ka, pamatojoties uz noteikumiem, kuri ietverti EK līguma 38.–46. pantā un 7. panta 7. punktā, iepriekš izklāstītie apsvērumi attiecas arī uz Padomes regulām par dažādu lauksaimniecības produktu tirgu kopīgo organizāciju (attiecībā uz regulām par zvejniecības produktu tirgu kopīgo organizāciju skat. 1976. gada 14. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 3/76, 4/76 un 6/76 Kramer u.c., Recueil, 1279. lpp., 53. un 54. punkts, un 1993. gada 25. maija spriedumu lietā C‑228/91 Komisija/Itālija, Recueil, I‑2701. lpp., 11. punkts).

37     Attiecībā uz šo lietu nākas konstatēt, ka fakti, kas ir pamatā prasībai sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, ko Komisija ir cēlusi pret Francijas Republiku, nav apstrīdēti.

38     Francijā notiekošie vardarbības akti, kas vērsti pret citu dalībvalstu izcelsmes lauksaimniecības produktiem un kas izpaužas, piemēram, pārtverot kravas furgonus, ar ko pārvadā šādus produktus, iznīcinot to kravas un lietojot varmācību pret kravas furgonu vadītājiem, kā arī draudot vairumtirgotājiem un mazumtirgotājiem un bojājot šīs preces veikalu skatlogos, nepārprotami rada šķēršļus Kopienas iekšējai tirdzniecībai ar šiem produktiem.

39     Tāpēc ir jāizvērtē, vai šajā gadījumā Francijas valdība ir izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Līguma 30. pants kopā ar 5. pantu, veicot pietiekamus un piemērotus pasākumus, lai vērstos pret privātpersonu darbībām, kas rada šķēršļus dažu lauksaimniecības produktu brīvai apritei.

40     Jāuzsver, ka no Komisijas rakstveida apsvērumiem izriet, ka incidenti, pret kuriem tā iebilst šajā prasībā, regulāri notiek jau vairāk nekā desmit gadus.

41     Jau 1985. gada 8. maijā Komisija nosūtīja pirmo brīdinājuma vēstuli Francijas Republikai, aicinot to veikt preventīvus un represīvus pasākumus, kas nepieciešami, lai izbeigtu šādus aktus.

42     Turklāt šajā lietā Komisija Francijas valdībai ir vairākkārt atgādinājusi, ka Kopienu tiesības uzliek pienākumu nodrošināt preču brīvas aprites principa faktisku ievērošanu, novēršot visus ierobežojumus no citām dalībvalstīm ievesto lauksaimniecības produktu brīvai apritei.

43     Tāpēc Francijas iestādēm šajā gadījumā bija pietiekami daudz laika, lai veiktu pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu pienākumus, kas tai uzlikti ar Kopienu tiesībām.

44     Turklāt, neraugoties uz Francijas valdības sniegtajiem paskaidrojumiem, kuros apgalvots, ka ir veikti visi iespējamie pasākumi, lai novērstu vardarbības aktu turpināšanos un lai sodītu vainīgos, faktiski gadu no gada nopietni incidenti būtiski apdraud lauksaimniecības produktu tirdzniecību Francijā.

45     Šajā sakarā no Komisijas iesniegtā faktu kopsavilkuma, ko Francijas valdība nav apstrīdējusi, var secināt, ka šie incidenti katru gadu notiek atsevišķos laika posmos un ka ir arī īpaši apdraudēti reģioni, kuros šie incidenti gada laikā ir notikuši vairākkārt.

46     Kopš 1993. gada vardarbības akti un vandālisms ir vērsti ne tikai pret transportlīdzekļiem, kuros pārvadā lauksaimniecības produktus, bet ir skāruši arī šo produktu vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības nozari.

47     Līdzīgi nopietni incidenti vairākkārt ir notikuši arī 1996. un 1997. gadā.

48     Vēlreiz jāuzsver, ka netiek apstrīdēts, ka šo incidentu laikā Francijas kārtības sargi vai nu neatradās notikuma vietā, lai gan atsevišķos gadījumos kompetentās iestādes bija brīdinātas par lauksaimnieku demonstrāciju draudiem, vai arī neiejaucās pat tad, kad kārtības sargiem bija ievērojams pārspēks pār nekārtību izraisītājiem. Turklāt demonstrantu darbības ne vienmēr bija straujas un negaidītas un demonstranti ne vienmēr pēc notikušā uzreiz pameta notikuma vietu; atsevišķos gadījumos nekārtības turpinājās vairākas stundas.

49     Droši zināms arī, ka vairāki vandālisma akti tika filmēti ar televīzijas kamerām, ka demonstrantu sejas bieži vien nebija aizsegtas un ka par vardarbīgajām demonstrācijām atbildīgās lauksaimnieku grupas kārtības sargiem bija zināmas.

50     Tomēr nevar noliegt, ka ir atrastas un notiesātas tikai ļoti nedaudzas no personām, kas piedalījās minētajos nopietnajos sabiedriskās kārtības pārkāpumos.

51     Tātad attiecībā uz daudzajiem vandālisma aktiem, kas tika veikti laikā no 1993. gada aprīļa līdz augustam, Francijas varas iestādes ir spējušas norādīt tikai vienu kriminālprocesu.

52     Ņemot vērā visu iepriekš minēto un atzīstot grūtības, ar kurām jāsastopas kompetentajām iestādēm, lai atrisinātu šai lietai līdzīgas situācijas, Tiesai ir jākonstatē, ka, ņemot vērā Komisijas minēto incidentu biežumu un smaguma pakāpi, Francijas valdības veiktie pasākumi acīmredzami nav bijuši pietiekami, lai savā teritorijā nodrošinātu Kopienas iekšējās tirdzniecības brīvību attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, piemēram, veicot preventīvus pasākumus un efektīvi atturot vainīgos no jaunas un atkārtotas pārkāpumu izdarīšanas.

53     Šāds secinājums ir jāizdara vēl jo vairāk tāpēc, ka Komisijas norādītie produktu bojāšanas un draudu izteikšanas gadījumi ietekmē ne vien šo vardarbības aktu skarto produktu importu vai tranzīta pārvadājumus Francijā, bet rada arī nedrošības atmosfēru, kas negatīvi ietekmē tirdzniecības plūsmas kopumā.

54     Minēto secinājumu nekādi neietekmē Francijas valdības arguments, ka Francijas lauksaimnieki bija nonākuši tik sarežģītā situācijā, ka bija būtisks pamats bažām, ka kompetento iestāžu stingrāka rīcība var izraisīt attiecīgo grupu vardarbīgu reakciju un, iespējams, radīt vēl smagākus sabiedriskās kārtības pārkāpumus vai pat sabiedrības nemierus.

55     Bažas par iekšējām grūtībām nevar attaisnot to, ka dalībvalsts nav pareizi piemērojusi Kopienu tiesības (šajā sakarā skat. 1995. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑52/95 Komisija/Francija, Recueil, I‑4443. lpp., 38. punkts).

56     Ja vien attiecīgā dalībvalsts nevar pierādīt, ka tās darbības var ietekmēt sabiedrisko kārtību tādā veidā, ka tā, izmantojot tās rīcībā esošos līdzekļus, nespētu tikt galā ar radītajām sekām, tās pienākums ir veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai garantētu Kopienu tiesību pilnīgu un efektīvu piemērošanu, lai tās tiktu pareizi piemērotas visu uzņēmēju interesēs.

57     Šajā lietā Francijas valdība nav konkrēti pierādījusi, ka pastāvēja tāds sabiedriskās kārtības apdraudējums, ar kuru tā nespētu tikt galā.

58     Jāpiebilst, ka, lai gan atsevišķos gadījumos būtiski sabiedriskās kārtības traucējumu draudi tiešām var attaisnot kārtības sargu neiejaukšanos, šo argumentu var izmantot tikai ļoti konkrētos apstākļos, nevis, kā šajā gadījumā, vispārīgi attiecinot to uz visiem Komisijas norādītajiem incidentiem.

59     Attiecībā uz to, ka Francijas Republika ir uzņēmusies atbildību par cietušajiem nodarītajiem zaudējumiem, ir jāuzsver, ka Francijas valdība to nevar izmantot kā argumentu, lai atbrīvotos no pienākumiem, ko tai uzliek Kopienu tiesības.

60     Lai gan ar kompensāciju var atlīdzināt vismaz daļu no uzņēmējiem nodarītajiem zaudējumiem, tā tomēr nenozīmē, ka attiecīgā dalībvalsts ir izpildījusi savus pienākumus.

61     Tāpat arī nevar piekrist argumentiem par Francijas augļu un dārzeņu tirgus sarežģīto sociālekonomisko stāvokli pēc Spānijas Karalistes pievienošanās.

62     Šajā sakarā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ekonomiski apsvērumi nav uzskatāmi par attaisnojumu šķēršļiem, kurus aizliedz Līguma 30. pants (it īpaši skat. 1985. gada 11. jūnija spriedumu lietā 288/83 Komisija/Īrija, Recueil, 1761. lpp., 28. punkts).

63     Attiecībā uz to, ka Francijas valdība savu argumentu pamatojumam norāda, ka Francijas augļu un dārzeņu tirgus destabilizāciju ir izraisījusi Spānijas ražotāju negodīgā rīcība un pat Kopienu tiesību pārkāpumi, ir jāatgādina, ka dalībvalsts nav tiesīga vienpusēji veikt aizsardzības pasākumus vai rīkoties, lai novērstu Kopienu tiesību pārkāpumus no citu dalībvalstu puses (skat. 1996. gada 23. maija spriedumu lietā C‑5/94 Hedley Lomas, Recueil, I‑2553. lpp., 20. punkts).

64     Tas vēl jo vairāk attiecas uz kopējo lauksaimniecības politiku, kurā tikai Kopiena attiecīgā gadījumā ir tiesīga veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai risinātu problēmas, ar kurām var saskarties atsevišķi uzņēmēji, it īpaši pēc jaunas [dalībvalsts] pievienošanās.

65     Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka šajā lietā Francijas valdība ir acīmredzami un ilgstoši atturējusies veikt pietiekamus un piemērotus pasākumus, lai izbeigtu vandālisma aktus, kas tās teritorijā apdraud atsevišķu citu dalībvalstu izcelsmes lauksaimniecības produktu brīvu apriti, un lai novērstu šādu aktu atkārtošanos.

66     Tāpēc jākonstatē, ka, neveicot visus nepieciešamos un samērīgos pasākumus, lai privātpersonu rīcība neradītu šķēršļus augļu un dārzeņu brīvai apritei, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas izriet no Līguma 30. panta kopā ar Līguma 5. pantu un no lauksaimniecības produktu tirgu kopīgās organizācijas.

 Par tiesāšanās izdevumiem

67     Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Francijas Republikai spriedums nav labvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 69. panta 4. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

TIESA

nospriež:

1)      neveicot visus nepieciešamos un samērīgos pasākumus, lai privātpersonu rīcība neradītu šķēršļus augļu un dārzeņu brīvai apritei, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas izriet no Līguma 30. panta kopā ar Līguma 5. pantu un no lauksaimniecības produktu tirgu kopīgās organizācijas;

2)      Francijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

3)      Spānijas Karaliste un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1997. gada 9. decembrī.

Sekretārs Priekšsēdētājs

R. Grass G. C. Rodríguez Iglesias

* Tiesvedības valoda – franču.