TIESAS SPRIEDUMS

1988. gada 21. septembrī (*)

Valsts pasākums saistībā ar krājnoguldījumu ienākumu atbrīvojumu no nodokļa – Banku savstarpējā konkurence attiecībā uz noguldījumu procentiem

Lieta 267/86

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegusi Vredegerecht (justice de paix) Beveren (Beļģija), lai tiesvedībā starp

Pascal van Eycke, ar dzīvesvietu Beverenā [Beveren],

pret

akciju sabiedrību ASPA, Antverpenē,

saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EEK līguma 59.–66., 85., 86. un 95. pantu.

TIESA

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs – priekšsēdētāja vietas izpildītājs Dž. Bosko [G. Bosco], palātas priekšsēdētājs Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida], tiesneši T. Kopmanss [T. Koopmans], U. Everlings [U. Everling], K. Bālmans [K. Bahlmann], Ī. Galmo [Y. Galmot], K. N. Kakuris [C. N. Kakouris], R. Žolijē [R. Joliet] un F. A. Šokveilers [F. A. Schockweiler],

ģenerāladvokāts Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini],

sekretāre D. Lautermane [D. Louterman], administratore,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–       van Eikes [van Eycke] vārdā – J. Serfontēns [J. Cerfontaine], avocat, Antverpenes advokātu kolēģija,

–       Beļģijas Karalistes vārdā – G. van Heke [G. Van Hecke] un K. Lēnartss [K. Lenaerts], avocats, un R. Hūbārs [R. Hoebaer] un R. Devivjē [R. Devyver], pārstāvji,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – T. van Reins [T. van Rijn], kam palīdz R. Overhofs [R. Overhoff],

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē, kā arī tiesas sēdi 1987. gada 25. novembrī,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 1988. gada 28. aprīļa tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Pamatojoties uz 1986. gada 28. oktobra spriedumu, kas Tiesā saņemts 1986. gada 30. oktobrī, Vredegerecht (justice de paix) Beveren (Beverenas kantona Miertiesa, Beļģija) atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniedza trīs prejudiciālos jautājumus par to, kā interpretēt minētā līguma 59.–66., 85., 86. un 95. pantu, lai varētu izvērtēt, vai valsts tiesību akts, kas ierobežo atsevišķas krājnoguldījumu kategorijas atbrīvojumu no nodokļa, ir saderīga ar Kopienu tiesībām.

2       Šie jautājumi radās prāvā starp van Eiki (turpmāk tekstā – “prasītājs”) un akciju sabiedrību ASPA, Beļģijas finanšu iestādi, par procentu likmi krājnoguldījumam, kuru prasītājs vēlējās uzticēt veikt ASPA. No lietas materiāliem izriet, ka prasītājs, iepazinies ar ASPA reklāmas sludinājumu par krājnoguldījumu procentu likmi, ieradās šajā iestādē, lai noguldītu naudas līdzekļus saskaņā ar reklamētajiem noteikumiem. Kad ASPA vēlāk viņam darīja zināmu, ka, ņemot vērā 1986. gada 13. marta Karaļa dekrētu, tai ir nācies piemērot nelabvēlīgākus noteikumus, nekā piedāvāti reklāmā, prasītājs cēla prasību valsts tiesā, kurā lūdza atzīt, ka ASPA nevarēja atsaukties uz minēto dekrētu, lai attaisnotu krājnoguldījumu noteikumu maiņu, jo šis dekrēts ir pretrunā EEK līguma 85. un turpmākajiem pantiem.

3       Lai labāk izprastu minēto karaļa dekrētu, tas jāaplūko, ņemot vērā juridiskos un ekonomiskos apstākļus: Beļģijā jau daudzus gadus daļai krājnoguldījumu ienākumu piemēro nodokļa atbrīvojumu, kas tika ieviests sociālu apsvērumu dēļ un lai veicinātu noguldījumus, kuru pamatnoteikumi ir izklāstīti Ienākumu nodokļu kodeksa 19. panta 7. punktā.

4       Kad astoņdesmito gadu sākumā arvien vairāk noguldījumu iestāžu sāka ieviest paaugstinātas procentu likmes, Beļģijas valdība centās ierobežot nodokļa atbrīvojuma apjomu un ar 1983. gada 28. decembra likumu noteica, ka uz šādu atbrīvojumu attiecas vairāki nosacījumi, kas jāparedz ar karaļa dekrētu.

5       Ar 1983. gada 29. decembra Karaļa dekrētu, ko pieņēma minētā likuma izpildei, būtībā tika noteikts, ka nodokļa atbrīvojuma piemērošana ir atkarīga no diviem nosacījumiem: krājnoguldījuma procentiem jāietver, pirmkārt, procenti pie pamatlikmes, kas nepārsniedz attiecīgajā tirgū piemērojamo viszemāko vidējo likmi, un, otrkārt, uzticības vai pieauguma piemaksa, kuru katra finanšu iestāde var brīvi noteikt.

6       Vēlāk Beļģijas monetārās iestādes secināja, ka konkurence uzticības vai pieauguma piemaksu jomā ir pārāk liela un ir pretrunā vispārējai tendencei samazināt procentu likmes, kas raksturīga citiem noguldījumu veidiem. Tā kā augstu krājnoguldījumu procentu likmju saglabāšana pēc šo pašu iestāžu uzskatiem izraisa vienlīdz augstu kredītprocentu likmju saglabāšanu, kas savukārt nelabvēlīgi ietekmē valsts ekonomiskos rādītājus un valsts parādu, 1985. gada septembrī Beļģijas Banku komisija vērsās pie finanšu organizācijām ar ieteikumu ierobežot krājnoguldījumu peļņu. Tādēļ 1985. gada 30. decembrī bankas, privātās krājbankas un valsts kredītiestādes vienojās procentu likmi un piemaksas noteikt ne lielākas par 7 %.

7       Tā kā ne visas finanšu iestādes ievēroja šo vienošanos, finanšu ministrs nolēma ieviest sistēmu, kurā valsts iestādes pašas paredz noteikumus minētajam atbrīvojumam no nodokļa.

8       Šī sistēma tika ieviesta ar iepriekš minēto 1986. gada 13. marta Karaļa dekrētu, kas noteica gan pamatprocentu maksimālo likmi, gan uzticības vai pieauguma piemaksas maksimālo likmi.

9       Šajos apstākļos valsts tiesa pēc abu pamata lietas dalībnieku kopīga pieprasījuma uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

1)      Vai ar 1983. gada 29. decembra Karaļa dekrētu ieviestā un ar 1986. gada 13. marta Karaļa dekrētu ar nelieliem labojumiem apstiprinātā juridiskā sistēma, kas nosaka procentus, kurus finanšu iestādes var maksāt par krājnoguldījumiem, – sistēma, ar ko ir leģitimizētas pastāvošās starpbanku vienošanās vai saskaņotās darbības, kas ierobežo procentu maksājumus par krājnoguldījumiem, kā arī paredz obligātu šādas procentu likmes noteikšanu,

a)      kā vienotu likmi visiem tirgus dalībniekiem vai

b)      kā robežu, kas jāievēro visiem tirgus dalībniekiem, nosakot procentu likmes,

ja šo noteikumu neievērošanas gadījumā noguldītāji zaudē nodokļu priekšrocības, kas ir pieejamas parasto krājkontu īpašniekiem, – ir saderīga ar Kopienu konkurences noteikumiem, kas paredzēti EEK līguma 85. un turpmākajos pantos?

2)      Ja atbilde uz pirmā jautājuma a) punktu ir apstiprinoša – vai uzticības vai pieauguma piemaksas obligātās maksimālās pieļaujamās robežas piemērošana līdz ar vienotas procentu pamatlikmes maksājumiem, ko veic finanšu iestādes, nepieļaujot nekādu citu konkurenci noguldījumu saņemšanā, ja šo noteikumu neievērošanas gadījumā tiek zaudētas pirmajā jautājumā minētās nodokļu priekšrocības (1986. gada 13. marta Karaļa dekrēta 1. pants), ir saderīga ar Kopienu konkurences noteikumiem, kas paredzēti EEK līguma 85. un turpmākajos pantos?

3)      Vai, piešķirot nodokļu priekšrocības, tostarp pilnīgu atbrīvojumu no maksājamā nodokļa, atsevišķiem krājnoguldījumiem Beļģijas frankos dažās finanšu iestādēs, kas ir reģistrētas Beļģijā, tiek diskriminēti līdzīgi noguldījumi finanšu iestādēs, kas nav reģistrētas Beļģijā, vai noguldījumi, kas ir veikti citās valūtās vai valūtu grozos, un vai tādējādi šādu nodokļu priekšrocību piešķiršana ir saderīga ar EEK līguma 59.–66. pantu un 95. pantu?”

10     Pilnīgāka informācija par šīs lietas faktiem, piemērojamajiem tiesību aktiem un Tiesai sniegtajiem apsvērumiem ir izklāstīta ziņojumā tiesas sēdē. Turpmāk šajā spriedumā tā tiks minēta vai iztirzāta tikai tiktāl, ciktāl tas nepieciešams Tiesas argumentācijai.

 Tiesas jurisdikcija

11     Beļģijas valdība apgalvo, ka, pirmkārt, valsts tiesas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams, jo vairāki faktori norāda uz to, ka pamata prāva faktiski ir fiktīva. Otrkārt, tā apgalvo, ka Kopienu tiesību interpretācija, kas ir lūgta šajā lietā, nekādi nevar attiekties uz pamata prāvas risinājumu. Tā uzskata, ka 1986. gada 13. marta Karaļa dekrēts nekādi neliedz sabiedrībai ASPA attiecībā pret prasītāju piemērot agrākos izdevīgākos krājnoguldījuma noteikumus un tāpēc tas nekādi neattiecas uz pamata prāvu.

12     Šajā sakarā ir jānorāda, ka no faktiem, kas izklāstīti spriedumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, nav acīmredzams, ka prāva faktiski būtu fiktīva.

13     Attiecībā uz Beļģijas valdības otro argumentu pietiek atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ko apstiprina 1986. gada 12. jūnija spriedums apvienotajās lietās 98/85, 162/85 un 258/85 Bertini, Recueil, 1885. lpp., valsts tiesai, ņemot vērā lietas materiālus, ir jāizvērtē prejudiciāla jautājuma nepieciešamība.

14     Tādēļ valsts tiesas uzdotie jautājumi ir jāizskata.

 Par pirmo un otro jautājumu

15     Šie jautājumi ir uzdoti, lai noskaidrotu, vai valsts normatīvā akta norma, kas paredz, ka priekšrocības, kuras rada atsevišķas krājnoguldījumu kategorijas ieņēmumu procentu atbrīvojums no ienākumu nodokļa, attiecas vienīgi uz noguldījumiem, par kuriem saņemtās procentu likmes un piemaksas nepārsniedz tiesību aktos paredzēto maksimālo apmēru, ir saderīga ar pienākumiem, ko dalībvalstīm uzliek EEK līguma 5. pants kopā ar 3. panta f) punktu un 85. pantu.

16     Šajā ziņā jāatgādina, ka Līguma 85. un 86. pants attiecas tikai uz uzņēmumu rīcību, nevis uz dalībvalstu normatīvajiem aktiem. Tomēr no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Līguma 85. un 86. pants kopā ar 5. pantu uzliek dalībvalstīm pienākumu neieviest vai neatstāt spēkā tādus pasākumus, tostarp arī normatīvus aktus, kuru dēļ uzņēmumiem piemērojamie konkurences noteikumi var zaudēt lietderīgo iedarbību. Saskaņā ar to pašu judikatūru tas tā būtu gadījumā, ja kāda dalībvalsts pieprasītu vai atbalstītu tādu vienošanos, lēmumu vai saskaņotu darbību veikšanu, kas ir pretrunā 85. pantam, vai arī pastiprinātu to ietekmi, vai atņemtu saviem tiesību aktiem valstisko raksturu, deleģējot privātiem uzņēmējiem atbildību par to lēmumu pieņemšanu, kas ietekmē ekonomiku.

17     Vispirms jānorāda, ka saskaņā ar spriedumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izdarītajiem secinājumiem pirms minēto tiesību aktu pieņemšanas jau ir pastāvējušas starpbanku vienošanās vai saskaņota darbība, lai ierobežotu par krājnoguldījumiem saņemtos procentu maksājumus. Tomēr ne no šiem secinājumiem, ne no Tiesai sniegtajiem apsvērumiem nav acīmredzams, ka minēto tiesību aktu mērķis ir bijis panākt vai sekmēt jaunu ierobežojošu vienošanos noslēgšanu vai jaunas prakses ieviešanu. Lai pēc Tiesas judikatūrā noteiktajiem kritērijiem novērtētu šo tiesību aktu reālo darbības jomu, ir tikai jāpārbauda, vai, pirmkārt, tos var uzskatīt par tādiem, kas paredzēti, lai palielinātu jau pastāvošu vienošanos ietekmi, un, otrkārt, vai pastāv apstākļi, kas varētu apdraudēt šo tiesību aktu valstisko raksturu.

18     Attiecībā uz pirmo punktu jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiesību aktus var uzskatīt par tādiem, kas paredzēti, lai palielinātu jau pastāvošu vienošanos, lēmumu vai saskaņotas darbības ietekmi, tikai tad, ja tie pilnībā vai daļēji ietver starp uzņēmumiem noslēgto vienošanos noteikumus un prasa vai veicina to, ka uzņēmumi ievēro šos noteikumus. Kaut arī iespēja zaudēt visas krājnoguldījumu nodokļu atvieglojumu režīma priekšrocības ir nozīmīgs stimuls, lai panāktu atbilstību minētajiem tiesību aktiem, no secinājumiem, kas izdarīti spriedumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu neizriet, ka šādi tiesību akti būtu tikai apstiprinājuši gan jau izmantoto metodi krājnoguldījumu procentu ierobežošanai, gan maksimālo procentu likmju līmeni, kas pieņemts saskaņā ar jau pastāvošu vienošanos, lēmumiem vai praksi. Tomēr veikt turpmāku izmeklēšanu ir valsts tiesas jurisdikcijā, ja tā uzskata, ka šajā jautājumā var rasties šaubas.

19     Attiecībā uz otro punktu no minētajiem tiesību aktiem izriet, ka valsts iestādes ir atstājušas sev pilnvaras noteikt maksimālo procentu likmi krājnoguldījumiem un nav šo atbildību deleģējušas privātiem uzņēmējiem. Tādējādi šiem tiesību aktiem ir valstisks raksturs un tos nevar likt apšaubīt fakts – ko īpaši uzsver prasītājs pamata lietā, – ka saskaņā ar 1986. gada 13. marta Karaļa dekrēta preambulu šis dekrēts ir pieņemts pēc apspriešanās ar kredītiestāžu asociāciju pārstāvjiem.

20     Tāpēc uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka valsts normatīvā akta norma, ar ko nosaka, ka priekšrocības, kuras rada atsevišķas krājnoguldījumu kategorijas ieņēmumu procentu atbrīvojums no ienākumu nodokļa, attiecas vienīgi uz noguldījumiem, kuru procentu likmes un saņemtās piemaksas nepārsniedz tiesību aktos paredzēto maksimālo apmēru, ir saderīga ar pienākumiem, ko dalībvalstīm uzliek EEK līguma 5. pants kopā ar 3. panta f) punktu un 85. pantu; uz šo jautājumu attiecas valsts tiesas kontrole, lai izvērtētu, vai minētajā tiesību normā nav tikai legalizēta ar jau pastāvošu vienošanos, lēmumiem vai saskaņotu darbību noteiktā krājnoguldījumu procentu ierobežošanas metode un maksimālo procentu likmju līmenis.

 Par trešo jautājumu

21     Ar šo jautājumu valsts tiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai valsts normatīvā akta norma, kas attiecina iepriekš minēto atbrīvojumu no nodokļa tikai uz krājnoguldījumiem valsts valūtā finanšu iestādēs, kas ir reģistrētas attiecīgajā dalībvalstī, ir saderīga ar EEK līguma 59.–66. pantu un 95. pantu.

22     Attiecībā uz jautājumu, vai šādi nodokļu tiesību akti, kas skar konkrētas krājnoguldījumu kategorijas procentus bankās, ir saderīgi ar EEK līguma 59. un turpmākajiem pantiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību, ir jāvērš uzmanība uz to, ka saskaņā ar Līguma 61. panta 2. punktu ar kapitāla apriti saistītu banku pakalpojumu liberalizācija jāveic vienlaikus ar kapitāla aprites pakāpenisku liberalizāciju.

23     Krājnoguldījumu veidošana ir daļa no kapitāla aprites kategorijas ar nosaukumu “norēķinu vai noguldījumu kontu atvēršana un naudas līdzekļu noguldīšana tajos, kredītiestāžu norēķinu vai noguldījumu kontu bilanču repatriācija vai izlietošana”, kas minēta attiecīgi Padomes 1960. gada 11. maija Pirmās direktīvas par Līguma 67. panta īstenošanu (OV 43, 12.07.1960., 921. lpp.) I pielikumā iekļautajā D sarakstā un I pielikuma C sarakstā, kas aizstāts ar Padomes 1986. gada 17. novembra Direktīvu 86/566/EEK, ar ko groza Pirmo direktīvu (OV L 332, 22. lpp.). Šī kapitāla aprite vēl nav liberalizēta.

24     Līdz ar to šajā gadījumā nevar būt pārkāpti EEK līguma noteikumi par banku pakalpojumu brīvu sniegšanu attiecībā uz kapitāla apriti.

25     Visbeidzot, saistībā ar EEK līguma 95. panta piemērojamību attiecīgajiem nodokļu tiesību aktiem ir jānorāda, ka šajā pantā paredzētais diskriminējošu vai aizsargājošu iekšējo nodokļu piemērošanas aizliegums attiecas tikai uz citu dalībvalstu “ražojumiem”. Krājnoguldījumiem citās valūtās, kā iepriekš minēts, piemēro EEK līguma 61. panta 2. punktu un 67. pantu. Tātad tie nav ražojumi Līguma 95. panta nozīmē.

26     Tāpēc uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka valsts normatīvā akta norma, kas attiecina iepriekš minēto atbrīvojumu no nodokļa tikai uz krājnoguldījumiem valsts valūtā finanšu iestādēs, kuras ir reģistrētas attiecīgajā dalībvalstī, ir saderīga ar EEK līguma 59.–66. pantu un 95. pantu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

27     Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Beļģijas Karalistei un Eiropas Kopienu Komisijai, kuras iesniegušas Tiesai apsvērumus, nav atlīdzināmi. Tā kā šī tiesvedība attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā ir stadija procesā, ko izskata valsts tiesa, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, kurus ar 1986. gada 28. oktobra spriedumu tai uzdevusi Vredegerecht (justice de paix) Beveren, nospriež:

1)      valsts normatīvā akta norma, ar ko noteic, ka priekšrocības, kuras rada atsevišķas krājnoguldījumu kategorijas ieņēmumu procentu atbrīvojums no ienākumu nodokļa, attiecas vienīgi uz noguldījumiem, kuru procentu likmes un saņemtās piemaksas nepārsniedz tiesību aktos paredzēto maksimālo apmēru, ir saderīga ar pienākumiem, ko dalībvalstīm uzliek EEK līguma 5. pants kopā ar 3. panta f) punktu un 85. pantu; uz šo jautājumu attiecas valsts tiesas kontrole, lai izvērtētu, vai minētajā tiesību normā nav tikai legalizēta ar jau pastāvošu vienošanos, lēmumiem vai saskaņotu darbību noteiktā krājnoguldījumu procentu ierobežošanas metode un maksimālo procentu likmju līmenis;

2)      valsts normatīvā akta norma, kas attiecina iepriekš minēto atbrīvojumu no nodokļa tikai uz krājnoguldījumiem valsts valūtā finanšu iestādēs, kuras ir reģistrētas attiecīgajā dalībvalstī, ir saderīga ar EEK līguma 59.–66. pantu un 95. pantu.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1988. gada 21. septembrī.

* Tiesvedības valoda – holandiešu.