TIESAS SPRIEDUMS

1993. gada 24. novembrī (*)

Preču brīva aprite – Aizliegums veikt tālākpārdošanu ar zaudējumiem

Apvienotās lietas C‑267/91 un C‑268/91

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegusi Tribunal de grande instance de Strasbourg (Francija), lai krimināllietās pret

Bernard Keck

un

Daniel Mithouard

saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EEK līguma noteikumus par konkurenci un brīvu apriti Kopienā.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Dūe [O. Due], palātu priekšsēdētāji Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini], Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida], M. Diess de Velasko [M. Díez de Velasco] un D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], tiesneši K. N. Kakuris [C. N. Kakouris], R. Žolijē [R. Joliet], F. A. Šokveilers [F. A. Schockweiler], G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], F. Greviss [F. Grévisse], M. Culēgs [M. Zuleeg], P. J. Dž. Kapteins [P. J. G. Kapteyn] un Dž. L. Marejs [J. L. Murray],

ģenerāladvokāts V. van Gervens [W. Van Gerven],

sekretāre D. Lutermane‑Ibo [D. Louterman‑Hubeau], galvenā administratore,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesnieguši:

–       D. Mituāra vārdā – M. Meijers [M. Meyer], advokāts no Strasbūras Advokātu kolēģijas,

–       B. Keka vārdā – Ž. P. Vaksmans [J.‑P. Wachsmann], advokāts no Strasbūras Advokātu kolēģijas,

–       Francijas valdības vārdā – Ārlietu ministrijas Juridisko lietu departamenta direktora palīgs [Sous-Directeur] F. Puzulē [Ph. Pouzoulet] un tās pašas ministrijas Juridiskā departamenta ārlietu sekretāre E. Dišēna [H. Duchêne], pārstāvji,

–       Grieķijas valdības vārdā – Valsts Juridiskā dienesta juriskonsulta vietnieks F. P. Georgakopuls [F. P. Georgakopoulos], pārstāvis,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – juriskonsults R. Veinraits [R. Wainwright] un darbam Komisijas Juridiskajā dienestā norīkotā dalībvalsts ierēdne V. Melgara [V. Melgar], kuriem palīdz E. Lēmans [H. Lehman], advokāts no Parīzes Advokātu kolēģijas,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 1993. gada 9. martā sniedza D. Mituārs – kuru pārstāv Meijers un Ijē [Huet], advokāts no Strasbūras Advokātu kolēģijas, – Francijas valdība un Komisija,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 1993. gada 28. aprīlī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar diviem 1991. gada 27. jūnija spriedumiem, kas Tiesā saņemti 1991. gada 16. oktobrī, Tribunal de grande instance de Strasbourg atbilstoši EEK līguma 177. pantam ir uzdevusi divus prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt EEK līguma noteikumus par konkurenci un brīvu apriti Kopienā.

2       Šie jautājumi ir uzdoti saistībā ar tiesvedību krimināllietās pret Keku un Mituāru, kuri ir apsūdzēti par nepārveidotu ražojumu tālākpārdošanu par cenām, kas ir zemākas par faktisko pirkuma cenu (“tālākpārdošana ar zaudējumiem”), pārkāpjot 1. pantu Francijas 1963. gada 2. jūlija Likumā Nr. 63‑628, kas grozīts ar 1986. gada 1. decembra Rīkojuma Nr. 86‑1243 32. pantu.

3       Keks un Mituārs savai aizstāvībai apliecināja, ka šajās normās paredzētais vispārējais aizliegums attiecībā uz tālākpārdošanu ar zaudējumiem ir pretrunā Līguma 30. pantam, kā arī personu brīvas pārvietošanās, pakalpojumu brīvas aprites, kapitāla brīvas aprites un brīvas konkurences Kopienā principiem.

4       Uzskatot, ka ir vajadzīga atsevišķu Kopienu tiesību normu interpretācija, Tribunal de grande instance de Strasbourg apturēja tiesvedību abās lietās un uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Francijas 1986. gada 1. decembra Rīkojuma Nr. 86‑1243 32. pantā paredzētais aizliegums attiecībā uz tālākpārdošanu ar zaudējumiem ir saderīgs ar personu brīvas pārvietošanās, pakalpojumu brīvas aprites, kapitāla brīvas aprites, brīvības veikt uzņēmējdarbību principiem un brīvas konkurences kopējā tirgū principu, kā arī principu, kas nosaka aizliegumu diskriminēt pilsonības dēļ, kuri noteikti 1957. gada 25. marta EEK dibināšanas līgumā, īpaši tā 3. un 7. pantā, jo Francijas tiesību akti var izkropļot konkurenci tādējādi, ka:

a)      pirmkārt, tajos tikai tālākpārdošana ar zaudējumiem ir noteikta kā pārkāpums, neattiecinot to uz ražotāju, kurš var brīvi pārdot tirgū paša ražotos, pārstrādātos vai pat tikai mazliet uzlabotos ražojumus par cenu, kas ir zemāka par pašizmaksu;

b)      otrkārt, tie izkropļo konkurences cenas, it īpaši pierobežā, starp dažādiem uzņēmējiem to pilsonības un reģistrācijas vietas dēļ?”

5       Pilnīga informācija par pamata prāvas faktiem, tiesvedības norisi un Tiesai iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem ir izklāstīta tiesas sēdes ziņojumā. Turpmāk šajā spriedumā šī informācija ir minēta vai iztirzāta tikai tiktāl, cik tas ir nepieciešams Tiesas pamatojumam.

6       Vispirms jānorāda, ka Līguma normas par personu brīvu pārvietošanos, pakalpojumu brīvu apriti un kapitāla brīvu apriti Kopienā neattiecas uz tālākpārdošanas ar zaudējumiem vispārēju aizliegumu, kas saistīts ar preču izplatīšanu; tāpēc šīs normas neattiecas uz pamata prāvas priekšmetu.

7       Attiecībā uz Līguma 7. pantā noteikto nediskriminācijas principu no iesniedzējtiesas spriedumiem izriet, ka valsts tiesai ir šaubas par to, vai tālākpārdošanas ar zaudējumiem aizliegums ir saderīgs ar minēto normu, jo uzņēmumi, uz kuriem šis aizliegums attiecas, var nonākt neizdevīgā stāvoklī salīdzinājumā ar to dalībvalstu konkurentiem, kurās tālākpārdošana ar zaudējumiem ir atļauta.

8       Šajā sakarā ir jāņem vērā – apstāklis, ka uz uzņēmumiem, kuri veic pārdošanu dažādās dalībvalstīs, attiecas dažādi tiesību akti, kas gan aizliedz, gan atļauj tālākpārdošanu ar zaudējumiem, nav diskriminācija Līguma 7. panta nozīmē; valsts tiesību akti, kas attiecas uz pamata prāvu, ir piemērojami jebkurām pārdošanas darbībām valsts teritorijā neatkarīgi no to personu pilsonības, kas veic pārdošanu (sk. 1988. gada 14. jūlija spriedumu lietā 308/86 Lambert, Recueil, 4369. lpp.).

9       Visbeidzot, no prejudiciālā jautājuma izriet, ka iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kāda ir attiecīgā [valsts] tiesiskā regulējuma iespējamā iedarbība, kas vērsta pret konkurenci, norādot uz Līguma 3. pantā noteiktajiem Kopienas pamatiem, nevis uz atsevišķām Līguma normām, ar ko tos īsteno konkurences jomā.

10     Tāpēc, ņemot vērā Tiesai rakstveidā un mutvārdos sniegtos argumentus un Tiesā notikušo mutvārdu procesu, un, lai sniegtu iesniedzējtiesai noderīgu atbildi, aizliegums veikt tālākpārdošanu ar zaudējumiem ir jāizvērtē saistībā ar preču brīvu apriti.

11     Saskaņā ar Līguma 30. pantu dalībvalstu starpā ir aizliegti importa kvantitatīvie ierobežojumi un citi pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jebkuri pasākumi, kas tieši vai netieši, faktiski vai iespējami var traucēt Kopienas iekšējo tirdzniecību, ir jāuzskata par pasākumiem ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību.

12     Nākas atzīt, ka valsts tiesību akti, kuri nosaka vispārēju aizliegumu attiecībā uz tālākpārdošanu ar zaudējumiem, nav paredzēti, lai reglamentētu preču tirdzniecību starp dalībvalstīm.

13     Šādi tiesību akti var ierobežot tirdzniecības apjomu un tādējādi arī citu dalībvalstu izcelsmes ražojumu tirdzniecības apjomu tiktāl, ciktāl šie tiesību akti liedz uzņēmējiem tiesības izmantot pārdošanas veicināšanas metodi. Tomēr neatbildēts paliek jautājums, vai šāda iespējamība ir pietiekams pamats, lai atzītu attiecīgos tiesību aktus par pasākumiem ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību.

14     Ņemot vērā, ka uzņēmēji arvien biežāk izmanto Līguma 30. pantu, apstrīdot jebkāda veida tiesisko regulējumu, kas ierobežo to tirdzniecības brīvību, pat tad, ja šis regulējums neattiecas uz citu dalībvalstu izcelsmes ražojumiem, Tiesa uzskata, ka ir jāpārskata un jāprecizē sava judikatūra šajā jautājumā.

15     Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru lietā Cassis de Dijon (1979. gada 20. februāra spriedums lietā 120/78 Rewe-Zentral, Recueil, 649. lpp.) apstākļos, kad tiesību akti nav saskaņoti, preču brīvas aprites šķēršļi, ko rada tādu normu piemērošana citā dalībvalstī likumīgi ražotām un tirgotām precēm, kurās attiecībā uz šīm precēm izvirzītas konkrētas prasības (piemēram, attiecībā uz nosaukumu, formu, izmēru, svaru, sastāvu, noformējumu, marķējumu, iepakojumu), ir pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību, kas aizliegti ar 30. pantu; tā tas ir pat tad, ja attiecīgie tiesību akti ir vienādi piemērojami visiem ražojumiem, izņemot gadījumus, kad šo aktu piemērošanu var pamatot ar sabiedrības interesēm, kas ir pārākas par preču brīvas aprites prasību.

16     Jāņem vērā, ka pretēji līdzšinējai judikatūrai tādu valsts tiesību normu piemērošana citu dalībvalstu ražojumiem, kas ierobežo vai aizliedz atsevišķus pārdošanas veidus, nav uzskatāma par tādu, kas tieši vai netieši, faktiski vai iespējami rada šķēršļus tirdzniecībai starp dalībvalstīm judikatūras lietā Dassonville nozīmē (1974. gada 11. jūlija spriedums lietā 8/74, Recueil, 837. lpp.), ja šīs normas attiecas uz visiem attiecīgajiem uzņēmējiem, kuri darbojas valsts teritorijā, un ja to juridiskā un faktiskā ietekme uz attiecīgās valsts un citu dalībvalstu izcelsmes ražojumu tirdzniecību ir vienāda.

17     Ja minētie nosacījumi ir izpildīti, šāda tiesiskā regulējuma piemērošana citu dalībvalstu izcelsmes ražojumiem, kas atbilst attiecīgo valstu noteiktajām prasībām, nav uzskatāma par tādu, kas liedz citu dalībvalstu izcelsmes ražojumiem pieeju tirgum vai traucē šo pieeju vairāk nekā vietējiem ražojumiem. Tāpēc Līguma 30. pants uz šādu tiesisko regulējumu neattiecas.

18     Tātad uz iesniedzējtiesas [jautājumiem] ir jāatbild, ka EEK līguma 30. pants ir interpretējams tādā veidā, ka tas neattiecas uz dalībvalsts tiesību aktiem, kas paredz vispārēju aizliegumu attiecībā uz tālākpārdošanu ar zaudējumiem.

 Par tiesāšanās izdevumiem

19     Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Francijas un Grieķijas valdībām un Eiropas Kopienu Komisijai, kuras iesniegušas apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, ko izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai ar diviem 1991. gada 27. jūnija spriedumiem iesniegusi Tribunal de grande instance de Strasbourg, nospriež:

EEK līguma 30. pants ir jāinterpretē tādā veidā, ka tas neattiecas uz dalībvalstu tiesību aktiem, kas paredz vispārēju aizliegumu attiecībā uz tālākpārdošanu ar zaudējumiem.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1993. gada 24. novembrī.

* Tiesvedības valoda – franču.