TIESAS SPRIEDUMS

1987. gada 22. oktobrī (*)

Valsts tiesu jurisdikcijas neesamība Kopienu tiesību aktu pasludināšanai par spēkā neesošiem – Lēmuma par ievedmuitas nodokļu pēcmuitošanas piedziņu spēkā esamība

Lieta 314/85

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegusi Finanzgericht Hamburg (Vācijas Federatīvā Republika), lai tiesvedībā

Foto-Frost, Ammersbeka [Ammersbek],

pret

Hauptzollamt Lübeck-Ost

saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Līguma 177. pantu, kā arī 5. panta 2. punktu Padomes 1979. gada 24. jūlija Regulā Nr. 1697/79 par ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu pēcmuitošanas piedziņu, kuri nav iekasēti no personas, kam tie bija jāmaksā par precēm, kuras tika pakļautas muitas procedūrai, kura ietver pienākumu maksāt minētos nodokļus (OV L 197, 1. lpp.), kā arī par to, kā interpretēt 1957. gada 25. marta Protokolu par Vācijas iekšējo tirdzniecību un ar to saistītām problēmām, un par to, vai ir spēkā lēmums, ar kuru Komisija 1983. gada 6. maijā vērsās pie Vācijas Federatīvās Republikas un kurā konstatēja, ka konkrētā gadījumā jāveic ievedmuitas nodokļu pēcmuitošanas piedziņa.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs Makenzijs Stjuarts [Mackenzie Stuart], palātu priekšsēdētāji Dž. Bosko [G. Bosco], Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida] un G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], tiesneši T. Kopmanss [T. Koopmans], U. Everlings [U. Everling], K. Bālmans [K. Bahlman], Ī. Galmo [Y. Galmot], R. Žolijē [R. Joliet], T. F. O’Higinss [T. F. O’Higgins] un F. Šokveilers [F. Schockweiler],

ģenerāladvokāts Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini],

sekretārs Ž. A. Pomps [J. A. Pompe], sekretāra palīgs,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–       Foto-Frost, kas ir atbildētājs pamata lietā, vārdā – advokāts H. Hēmans [H. Heemann], Hamburga, kuram kā eksperts palīdz H. Frosts [H. Frost],

–       Vācijas Federatīvās Republikas valdības vārdā – M. Zeidels [M. Seidel], pārstāvis,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – J. Saks [J. Sack], Komisijas Juridiskā dienesta darbinieks, pārstāvis,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē, kas sagatavots pēc 1986. gada 16. decembra mutvārdu procesa,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 1987. gada 19. maijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar 1985. gada 29. augusta rīkojumu, kas Tiesā saņemts 1985. gada 18. oktobrī, Finanzgericht Hamburg (Hamburgas Finanšu tiesa), pamatojoties uz EEK līguma 177. pantu, ir uzdevusi vairākus jautājumus, kas attiecas, pirmkārt, uz to, kā interpretēt EEK līguma 177. pantu, 5. panta 2. punktu Padomes 1979. gada 24. jūlija Regulā Nr. 1697/79 par ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu pēcmuitošanas piedziņu (OV L 197, 1. lpp) un 1957. gada 25. marta Protokolu par Vācijas iekšējo tirdzniecību un ar to saistītām problēmām, un, otrkārt, uz to, vai ir spēkā lēmums, ar kuru Komisija 1983. gada 6. maijā vērsās pie Vācijas Federatīvās Republikas un kurā konstatēja, ka šajā konkrētajā gadījumā jāveic ievedmuitas nodokļu pēcmuitošanas piedziņa.

2       Šie jautājumi radās prāvā, kurā Foto-Frost, Ammersbeka [Ammersbek] (Vācijas Federatīvā Republika), kas nodarbojas ar fotopreču ievešanu, izvešanu un vairumtirdzniecību (turpmāk tekstā – “Foto-Frost”), iesniedza prasību atcelt Hauptzollamt Lübeck-Ost (Austrumlībekas Galvenās muitas pārvalde) paziņojumu par ievedmuitas nodokļu pēcmuitošanas piedziņu, kas tika izdots pēc lēmuma, ar kuru Komisija 1983. gada 6. maijā vērsās pie Vācijas Federatīvās Republikas un kurā teikts, ka šajā gadījumā nebija pieļaujams neveikt ievedmuitas nodokļu piedziņu.

3       Darījumi, uz kuriem attiecās šī nodokļu piedziņa, ir Foto-Frost darbības, kas saistītas ar Vācijas Demokrātiskās Republikas izcelsmes prizmatisko binokļu ievešanu Vācijas Federatīvajā Republikā un laišanu brīvā apgrozībā. Foto-Frost šīs preces pirka no uzņēmējiem Dānijā un Apvienotajā Karalistē, kas, izmantojot Kopienu ārējā tranzīta procedūru, tos nosūtīja uzņēmumam Foto-Frost no muitas noliktavām, kas atradās attiecīgi Dānijā un Nīderlandē.

4       Kompetentās muitas iestādes sākotnēji ļāva ievest preces, piemērojot tām atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem, pamatojoties uz to, ka to izcelsme ir Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Pēc pārbaudes Hauptzollamt Lübeck‑Ost – Austrumlībekas Galvenā muitas pārvalde – uzskatīja, ka saskaņā ar Vācijas muitas tiesību aktiem muitas nodokļi ir jāmaksā. Tomēr tā uzskatīja, ka nav jāveic muitas nodokļu pēcmuitošanas piedziņa, jo Foto-Frost ir izpildījis Padomes Regulas Nr. 1697/79 5. panta 2. punktā paredzētos nosacījumus; saskaņā ar minēto punktu “kompetentās iestādes var neveikt to ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu pēcmuitošanas piedziņu, kuri nav iekasēti pašu kompetento iestāžu kļūdas dēļ, kuru atbildīgā persona nav varējusi konstatēt, ja tā rīkojusies labā ticībā un ievērojusi visas normas, ko attiecībā uz muitas deklarāciju paredz spēkā esošais tiesiskais regulējums”. Saskaņā ar rīkojumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Hauptzollamt uzskatīja, ka Foto-Frost bija pareizi aizpildījis muitas deklarāciju un ka nevarēja prasīt, lai šis uzņēmums, ņemot vērā, ka citas muitas iestādes uzskatīja, ka iepriekšējos līdzīgos darījumos nodokļus nav vajadzējis maksāt, būtu konstatējis pieļauto kļūdu.

5       Tā kā attiecīgo nodokļu apmērs pārsniedza ECU 2000, saskaņā ar Komisijas 1980. gada 20. jūnija Regulu Nr. 1573/80, ar ko paredz Padomes Regulas Nr. 1697/79 5. panta 2. punkta piemērošanas noteikumus (OV L 161, 1. lpp.), Hauptzollamt nebija tiesīga pati izlemt, vai veikt vai neveikt šo nodokļu pēcmuitošanas piedziņu. Pēc Hautpzollamt pieprasījuma Federālais finanšu ministrs lūdza Komisiju, pamatojoties uz minētās Regulas Nr. 1573/80 6. pantu, izlemt, vai bija pieļaujams neveikt attiecīgo nodokļu pēcmuitošanas piedziņu.

6       1983. gada 6. maijā Komisija Vācijas Federatīvajai Republikai sniedza noraidošu lēmumu. Šo lēmumu tā pamatoja ar to, ka “attiecīgās muitas iestādes pašas nav nepareizi piemērojušas normas, kas reglamentē Vācijas iekšējo tirdzniecību, bet ir tikai pieņēmušas, ka importētāja deklarācijā norādītie dati ir pareizi, tos neapstrīdot uzreiz; ka šī prakse [..] nekādi neliedz minētajām iestādēm vēlāk veikt maksājumu korekciju, kā to skaidri paredz 10. pants Padomes 1979. gada 24. jūlija Direktīvā 79/695/EEK par preču laišanai brīvā apgrozībā paredzēto procedūru saskaņošanu (OV L 205, 19. lpp.)”. Komisija uzskatīja, ka “turklāt importētājs pats varēja izvērtēt apstākļus, kādos tika veiktas konkrētās ievešanas darbības, un to, vai tie atbilst noteikumiem, kuri reglamentē Vācijas iekšējo tirdzniecību un kurus tas prasīja piemērot; tādējādi [importētājs] varēja konstatēt jebkuru kļūdu minēto noteikumu piemērošanā; turklāt ir pierādīts, ka nav ievēroti visi spēkā esošā tiesiskā regulējuma noteikumi attiecībā uz muitas deklarācijām”.

7       Pēc šā lēmuma saņemšanas Hauptzollamt izdeva paziņojumu par pēcmuitošanas nodokļu piedziņu, kuru Foto-Frost apstrīd pamata prāvā.

8       Foto-Frost lūdza Finanzgericht Hamburg izdot rīkojumu par nodokļu piedziņas paziņojuma piemērošanas apturēšanu. Finanzgericht apmierināja šo lūgumu, uzskatot, ka attiecīgie darījumi ietilpst Vācijas iekšējās tirdzniecības darījumos un tādējādi tie ir atbrīvoti no muitas nodokļiem saskaņā ar Protokolu par iekšējo tirdzniecību.

9       Pēc tam Foto-Frost iesniedza Finanzgericht Hamburg prasību atcelt paziņojumu par nodokļu pēcmuitošanas piedziņu. Finanzgericht uzskatīja, ka Komisijas 1983. gada 6. maija lēmuma spēkā esamība ir apšaubāma, jo šajā gadījumā, šķiet, bija izpildīti visi Padomes Regulas Nr. 1697/79 5. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi, lai nebūtu jāveic nodokļu pēcmuitošanas piedziņa. Tā kā paziņojums par piedziņu pamatojās uz minēto Komisijas lēmumu, Finanzgericht uzskatīja, ka tā šo paziņojumu var pasludināt par spēkā neesošu no pieņemšanas brīža tikai tad, ja pats Kopienu lēmums nav spēkā. Tāpēc Finanzgericht nācās uzdot Tiesai šādus četrus perjudiciālos jautājumus:

“1)      Vai valsts tiesa var izvērtēt tāda Komisijas lēmuma spēkā esamību, kas pieņemts saskaņā ar 6. pantu Komisijas 1980. gada 20. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1573/80 (OV L 161, 1. lpp.) par lēmumu attiecībā uz ievedmuitas nodokļu pēcmuitošanas piedziņas veikšanu vai neveikšanu, atbilstoši 5. panta 2. punktam Padomes 1979. gada 24. jūlija Regulā (EEK) Nr. 1697/79 (OV L 197, 1. lpp.), kurā teikts, ka lēmumā nav pamatojuma ievedmuitas nodokļu pēcmuitošanas piedziņas neveikšanai, un vai attiecīgā gadījumā [valsts tiesa] savā tiesvedībā pretēji minētajam Komisijas lēmumam var nolemt neveikt pēcmuitošanas piedziņu?

2)      Vai tad, ja valsts tiesa nav tiesīga izvērtēt Komisijas pieņemtā lēmuma spēkā esamību, ir spēkā Komisijas 1983. gada 6. maija lēmums REC 3/83?

3)      Vai tad, ja valsts tiesas jurisdikcijā ir izvērtēt Komisijas pieņemtā lēmuma spēkā esamību, Regulas (EEK) Nr. 1697/79 5. panta 2. punkts ir interpretējams tādā veidā, ka tas piešķir diskrecionāru varu tāda lēmuma pieņemšanā, kuru valsts tiesa var pārbaudīt tikai ierobežotā apjomā – vienīgi attiecībā uz to, vai, pieņemot lēmumu, šī vara nav pārkāpta, – vajadzības gadījumā precizējot pārkāpumus, nedodot iespēju pašai valsts tiesai pieņemt patstāvīgu lēmumu, vai arī jautājums ir par tiesībām veikt atbilstošus pasākumus, uz kuru tiesiskumu pilnībā attiecas tiesas kontrole?

4)      Vai tad, ja, piemērojot Regulas (EEK) Nr. 1697/79 5. panta 2. punktu, nevar ļaut neveikt muitas nodokļu pēcmuitošanas piedziņu, tirdzniecība ar precēm, kuru izcelsme ir Vācijas Demokrātiskajā Republikā un kas Vācijas Federatīvajā Republikā ir ievestas caur citu dalībvalsti, izmantojot Kopienu ārējā tranzīta procedūru, ir uzskatāma par Vācijas iekšējo tirdzniecību tādā nozīmē, kā paredzēts 1957. gada 25. marta Protokolā par Vācijas iekšējo tirdzniecību un ar to saistītajām problēmām, un līdz ar to par šo preču ievešanu Vācijas Federatīvajā Republikā nav jāmaksā ne muitas nodokļi, ne importa apgrozījuma nodoklis, vai arī attiecībā uz minētajām precēm šādi nodokļi jāuzliek tāpat kā attiecībā uz precēm ar izcelsmi trešās valstīs, tādējādi par tām iekasējot, pirmkārt, Kopienu muitas nodokļus saskaņā ar muitas tiesību aktiem, otrkārt, importa apgrozījuma nodokļus saskaņā ar 2. panta 2. punktu Kopienu Sestajā direktīvā par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem?”

10     Pilnīgāka informācija par šīs lietas faktiem un piemērojamām Kopienu tiesību normām, kā arī Foto-Frost, Hauptzollamt Lübeck-Ost, Vācijas Federatīvās Republikas valdības un Komisijas apsvērumi ir izklāstīti tiesas sēdes ziņojumā.

 Pirmais jautājums

11     Uzdodot pirmo jautājumu, Finanzgericht vēlas noskaidrot, vai tā ir tiesīga pati pasludināt par spēkā neesošu tādu Komisijas lēmumu, kāds ir 1983. gada 6. maija lēmums. Tā apstrīd šā lēmuma spēkā esamību, pamatojoties uz to, ka visi Regulas 1697/79 5. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi, kas izvirzīti, lai varētu neveikt nodokļa pēcmuitošanas piedziņu, šajā gadījumā tai šķiet izpildīti. Tomēr tā uzskata, ka, ņemot vērā Līguma 177. pantā paredzēto jurisdikcijas sadalījumu starp Tiesu un valsts tiesām, tikai Tiesa ir tiesīga pasludināt par spēkā neesošiem Kopienu iestāžu tiesību aktus.

12     Jāatgādina, ka Līguma 177. pants piešķir Tiesai jurisdikciju sniegt prejudiciālus nolēmumus par Līgumu interpretāciju, kā arī par Kopienu iestāžu tiesību aktu interpretāciju un par šo aktu spēkā esamību. Šā panta otrajā daļā ir paredzēts, ka valsts tiesas var iesniegt Tiesai prejudiciālus jautājumus, un trešajā daļā ir paredzēts, ka valsts tiesām ir pienākums to darīt gadījumos, kad saskaņā ar valsts tiesību aktiem to lēmumi nav pārsūdzami.

13     Piešķirot valsts tiesām, kuru lēmumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem var pārsūdzēt, tiesības uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus par interpretāciju vai spēkā esamību, 177. pantā nav teikts, vai šīs tiesas pašas var pasludināt Kopienu iestāžu tiesību aktus par spēkā neesošiem.

14     Valsts tiesas var izvērtēt jautājumu par Kopienu tiesību akta spēkā esamību un tad, ja spēkā neesamības pamatus, ko lietas dalībnieki tajās izvirzījuši, tās uzskata par nepamatotiem, tās var tos noraidīt, secinot, ka akts ir pilnībā spēkā esošs. Šādi rīkojoties, tās neapstrīd Kopienu tiesību akta pastāvēšanu.

15     Tomēr, no otras puses, valsts tiesām nav tiesību Kopienu iestāžu tiesību aktus pasludināt par spēkā neesošiem. Kā jau ir uzsvērts 1981. gada 13. maija spriedumā lietā 66/80 InternationalChemical Corporation (Recueil, 1191. lpp.), 177. pantā Tiesai piešķirtās pilnvaras galvenokārt ir paredzētas, lai nodrošinātu Kopienu tiesību vienveidīgu piemērošanu valsts tiesās. Šī vienveidīgas piemērošanas prasība ir īpaši svarīga tad, kad jautājums ir par Kopienu tiesību akta spēkā esamību. Uzskatu dažādība dalībvalstu tiesu starpā attiecībā uz Kopienu tiesību aktu spēkā esamību var apdraudēt pašu Kopienu tiesību sistēmas vienotību un pamatprasību par tiesiskās noteiktības nodrošināšanu.

16     Tādus pašus secinājumus nākas izdarīt, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt tiesību aizsardzības sistēmas vienotību, kas izveidota ar Līgumu. Šajā sakarā jāatgādina, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par spēkā esamību tāpat kā prasība atcelt tiesību aktu ir Kopienu iestāžu tiesību aktu tiesiskuma pārbaudes līdzeklis. Kā jau Tiesa ir norādījusi 1986. gada 23. aprīļa spriedumā lietā 294/83 Parti écologiste “Les Verts”/Eiropas Parlaments (Recueil, 1339. lpp.), Līguma “173. un 184. pantā, no vienas puses, un 177. pantā, no otras, ir noteikts, ka ar Līgumu izveido pilnīgu tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēmu, kura paredzēta, lai Tiesai ļautu kontrolēt iestāžu pieņemto tiesību aktu likumību”.

17     Tā kā 173. pants Tiesai piešķir ekskluzīvu jurisdikciju atcelt Kopienu iestāžu tiesību aktus, sistēmas vienotības nodrošināšanai ir nepieciešams, lai arī tad, ja lietu par Kopienu tiesību akta spēkā esamību izskata valsts tiesa, tiesības pasludināt šādu aktu par spēkā neesošu būtu Tiesai.

18     Jāuzsver arī tas, ka Tiesa vislabāk var lemt par Kopienu tiesību aktu spēkā esamību. Kopienu iestādēm, kuru akti tiek apstrīdēti, saskaņā ar 20. pantu Protokolā par Eiropas Ekonomikas kopienas Tiesas Statūtiem ir tiesības piedalīties procesā Tiesā, lai aizstāvētu savu tiesību aktu spēkā esamību. Turklāt Tiesa saskaņā ar tā paša protokola 21. panta otro daļu var prasīt Kopienu iestādēm, kuras nav procesa dalībnieces, sniegt visu lietas izskatīšanai vajadzīgo informāciju.

19     Jāpiebilst, ka normu, kas paredz, ka valsts tiesas pašas nav tiesīgas atzīt Kopienu tiesību aktus par spēkā neesošiem, var piemērot ar atsevišķiem nosacījumiem, ja tiesvedība attiecas uz pagaidu noregulējumu; tomēr šajā gadījumā valsts tiesas uzdotajā jautājumā uz to nav norādīts.

20     Tātad uz pirmo jautājumu ir jāatbild tā, ka valsts tiesas pašas nav tiesīgas atzīt Kopienu iestāžu tiesību aktus par spēkā neesošiem.

 Otrais jautājums

21     Uzdodot otro un trešo jautājumu, tiek uzskatīts, ka par attiecīgajiem darījumiem faktiski ir jāmaksā muitas nodokļi. Uzdodot otro jautājumu, Finanzgericht vēlas noskaidrot, vai Komisijas lēmums ir spēkā tad, ja vienīgi Tiesas jurisdikcijā ir izvērtēt tā spēkā esamību.

22     Jānorāda, ka Regulas Nr. 1697/79 5. panta 2. punktā ir ietverti trīs konkrēti nosacījumi, kas ir jāizpilda, lai kompetentās iestādes varētu neveikt nodokļu pēcmuitošanas piedziņu. Šī norma ir jāinterpretē tādā veidā, ka tiklīdz ir izpildīti visi minētie nosacījumi, atbildīgajai personai ir tiesības tikt atbrīvotai no konkrēto nodokļu piedziņas.

23     Jānoskaidro, vai šajā gadījumā ir izpildīti Regulas Nr. 1697/79 5. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi. Tiesa var pārbaudīt, vai pastāv fakti, pamatojoties uz kuriem tika pieņemts Kopienu tiesību akts, kā arī pārbaudīt juridiskos secinājumus, ko Kopienu iestāde izdarījusi no minētajiem faktiem, ja šo faktu patiesums tiek apstrīdēts, iesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurā izvērtē [tiesību akta] spēkā esamību.

24     Pirmais iepriekš minētajā normā paredzētais nosacījums ir tāds, ka nodokļi nav iekasēti pašu kompetento iestāžu kļūdas dēļ. Šajā sakarā ir jānoraida Komisijas arguments par to, ka muitas iestādes pašas nav pieļāvušas kļūdu, bet, kā atļauts iepriekš minētās Padomes Direktīvas 79/695/EEK 10. pantā, sākotnēji ir pieņēmušas, ka Foto-Frost deklarācijā sniegtās ziņas ir patiesas. No iepriekš minētā nosacījuma izriet, ka tad, ja nodokļi ir aprēķināti, pamatojoties uz nepārbaudītām ziņām, kas norādītas muitas deklarācijā, vēlāk šo deklarāciju var pārbaudīt un aprēķināto nodokļu apmēru koriģēt. Šajā gadījumā, kā Komisija ir atzinusi apsvērumos un atbildē uz Tiesas uzdoto jautājumu, Foto-Frost deklarācijā bija norādītas visas attiecīgā tiesiskā regulējuma piemērošanai nepieciešamās faktiskās ziņas, un tās bija patiesas. Šajos apstākļos pēcmuitošanas pārbaudē, ko veica Vācijas muitas iestādes, netika konstatēti nekādi jauni fakti. Līdz ar to nodoklis par ievestajām precēm faktiski netika iekasēts pašu muitas iestāžu kļūdas dēļ, kas pieļauta, sākotnēji piemērojot attiecīgo tiesisko regulējumu.

25     Otrais nosacījums ir tāds, ka atbildīgajai personai ir jārīkojas labā ticībā, proti, ka tā nevar konstatēt kompetento iestāžu pieļauto kļūdu. Šajā sakarā jāatgādina, ka Finanzgericht Hamburg [finanšu lietās] specializējušies tiesneši 1983. gada 22. septembra rīkojumā par piemērošanas apturēšanu norādīja, ka pastāv lielas šaubas par to, vai par attiecīgā veida darījumiem ir jāmaksā nodokļi. Finanzgericht uzskatīja, ka šādi darījumi ietilpst Vācijas iekšējās tirdzniecības darījumos un tādējādi tie ir atbrīvoti no muitas nodokļiem saskaņā ar Protokolu par iekšējo tirdzniecību. Tomēr minētā tiesa norādīja, ka šī situācija ir neskaidra gan attiecībā uz Tiesas, gan valsts tiesas judikatūru. Šādos apstākļos nav pamata pieņemt, ka tirdzniecības uzņēmums Foto-Frost varēja konstatēt muitas iestāžu pieļauto kļūdu. Turklāt minētajam uzņēmumam vēl jo mazāk bija iemesls uzskatīt, ka ir pieļauta kļūda, jo par iepriekšējiem līdzīgiem darījumiem tika piemērots atbrīvojums no nodokļiem.

26     Trešais nosacījums ir tāds, ka atbildīgajai personai ir jāievēro visas spēkā esošā tiesiskā regulējuma normas, kas attiecas uz šīs personas muitas deklarāciju. Šajā sakarā ir jānorāda, ka Komisija pati, atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu, pretēji savam 1983. gada 6. maija lēmumam ir atzinusi, ka Foto-Frost bija pareizi aizpildījis muitas deklarāciju. Turklāt lietas materiālos nav nekādu norāžu, kas ļautu pieņemt, ka tas tā nebija.

27     No iepriekš minētā izriet, ka visi Regulas Nr. 1697/79 5. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi šajā gadījumā bija izpildīti un līdz ar to Foto-Frost bija tiesības tikt atbrīvotam no attiecīgo nodokļu pēcmuitošanas piedziņas.

28     Šajos apstākļos nav spēkā lēmums, ar kuru Komisija 1983. gada 6. maijā vērsās pie Vācijas Federatīvās Republikas un kurā konstatēja, ka šajā konkrētajā gadījumā jāveic ievedmuitas nodokļu pēcmuitošanas piedziņa.

 Trešais jautājums

29     Uzdodot trešo jautājumu, Finanzgericht vēlas noskaidrot, vai tad, ja tā pati būtu tiesīga pasludināt Komisijas lēmumu par spēkā neesošu, Regulas Nr. 1697/79 5. panta 2. punkta piemērošana būtu iespējama ar patstāvīgu lēmumu, kuru valsts tiesa var pārbaudīt tikai attiecībā uz to, vai nav pārkāptas pilnvaras (“Ermessensfehler”), vai arī tā būtu atkarīga no atbilstoša pasākuma, uz kuru pilnībā attiecas tiesas kontrole.

30     Ņemot vērā uz pirmo un otro jautājumu sniegtās atbildes, uz trešo jautājumu nav jāatbild.

 Ceturtais jautājums

31     Ceturtais jautājums ir uzdots gadījumā, ja no atbildēm uz pirmajiem jautājumiem nevar secināt, ka Foto-Frost ir tiesības tikt atbrīvotam no nodokļu pēcmuitošanas piedziņas. Uzdodot ceturto jautājumu, Finanzgericht vēlas noskaidrot, vai attiecīgie darījumi ietilpst Vācijas iekšējās tirdzniecības darījumos tādā nozīmē, kā to paredz Protokols par iekšējo tirdzniecību, kas pēc Finanzgericht uzskatiem nozīmētu, ka tie ir atbrīvoti no muitas nodokļiem.

32     Ņemot vērā uz otro jautājumu sniegto atbildi, uz ceturto jautājumu nav jāatbild.

 Par tiesāšanās izdevumiem

33     Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Vācijas Federatīvās Republikas valdībai un Eiropas Kopienu Komisijai, kas iesniegušas Tiesā apsvērumus, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata valsts tiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

lemjot par jautājumiem, ko tai ar 1985. gada 29. augusta rīkojumu iesniedza Finanzgericht Hamburg, nospriež:

1)      valsts tiesas pašas nav tiesīgas pasludināt Kopienu iestāžu tiesību aktus par spēkā neesošiem;

2)      lēmums, ar kuru Komisija 1983. gada 6. maijā vērsās pie Vācijas Federatīvās Republikas un kurā konstatēja, ka šajā konkrētajā gadījumā jāveic ievedmuitas nodokļu pēcmuitošanas piedziņa, nav spēkā.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1987. gada 22. oktobrī.

* Tiesvedības valoda – vācu.