TIESAS SPRIEDUMS

1997. gada 11. novembrī (*)

Vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm – Vienlīdz kvalificēti kandidāti vīrieši un kandidātes sievietes – Prioritāte kandidātēm sievietēm – Izņēmuma klauzula

Lieta C‑409/95

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 177. pantam iesniedza Gelzenkirhenes Administratīvā tiesa [Verwaltungsgericht      Gelsenkirchen] (Vācija), lai tiesvedībā starp

Hellmut Marschall

un

Land Nordrhein-Westfalen

saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt 2. panta 1. un 4. punktu Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvā 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV L 39, 40. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez      Iglesias], palātu priekšsēdētāji K. Gulmans [C. Gulmann], H. Ragnemalms [H. Ragnemalm] un M. Vatelē [M. Wathelet], tiesneši Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini], Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida], P. J. Dž. Kapteins [P. J. G. Kapteyn] (referents), Dž. L. Marejs [J. L. Murray], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], G. Hiršs [G. Hirsch], P. Janns [P. Jann] un L. Sevons [L. Sevón],

ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs],

sekretārs H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–       Ziemeļreinas–Vestfālenes zemes [Land Nordrhein-Westfalen] vārdā, ko pārstāv Arnsbergas rajona pārvalde [Bezirksregierung Arnsberg], – Juliāna Kokote [Juliane Kokott], Diseldorfas Heinriha Heines Universitātes [Heinrich Heine Universität Düsseldorf] profesore,

–       Spānijas valdības vārdā – Alberto Hosē Navarro Gonsaless [Alberto José Navarro González], Kopienu iestāžu un juridiskās koordinācijas ģenerāldirektors, kam palīdz Glorija Kalvo Diasa [Gloria Calvo Díaz], Abogado del Estado, pārstāvji,

–       Francijas valdības vārdā – Katerina de Salensa [Catherine de Salins], Ārlietu ministrijas Juridiskās direkcijas direktora vietniece, un Anna de Burguāna [Anne de Bourgoing], šīs pašas direkcijas pilnvarotā pārstāve [Charge de Mission], pārstāves,

–       Austrijas valdības vārdā – Volfs Okreseks [Wolf Okresek], Federālā Kanclera biroja Konstitucionālā dienesta ministrijas padomnieks [MinisterialratauBundeskanzleramt, Verfassungsdienst], pārstāvis,

–       Somijas valdības vārdā – Tūla Pinne [Tuula Pynnä], Ārlietu ministrijas juriskonsulte, pārstāve,

–       Zviedrijas valdības vārdā – Lotija Nurdlinga [Lotty Nordling], Ārlietu ministrijas Ārējās tirdzniecības departamenta juridiskā dienesta vadītāja [rättschef], pārstāve,

–       Apvienotās Karalistes valdības vārdā – Lindseja Nikola [Lindsey Nicoll] no Valsts kases Juriskonsultu departamenta [Treasury Solicitor’s Department], pārstāve, un Elīnora Šārpstona [Eleanor Sharpston], advokāte [barrister],

–       Norvēģijas valdības vārdā – Beāte B. Ēkeberga [Beate B. Ekeberg], Ārlietu ministrijas dienesta vadītāja, pārstāve,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – Jirgens Grunvalds [Jürgen Grunwald], juriskonsults, un Marī Volfkariusa [Marie Wolfcarius] no Komisijas Juridiskā dienesta, pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 1997. gada 11. martā sniedza Ziemeļreinas–Vestfālenes zeme, kuru pārstāv Juliāna Kokote; Nīderlandes valdība, kuru pārstāv Hanss van den Osterkamps [Hans van den Oosterkamp], Ārlietu ministrijas juriskonsults, pārstāvis; Somijas valdība, kuru pārstāv Holgers Rotkirhs [Holger Rotkirch], Ārlietu ministrijas Juridiskā departamenta vadītājs, pārstāvis; Zviedrijas valdība, kuru pārstāv Lotija Nurdlinga; Apvienotās Karalistes valdība, kuru pārstāv Lindseja Nikola, Elīnora Šārpstona un Maikls Bilofs [Michael Beloff], QC; un Komisija, kuru pārstāv Jirgens Grunvalds un Marī Volfkariusa,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 1997. gada 15. maijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar 1995. gada 21. decembra rīkojumu, kas Tiesā saņemts 1995. gada 29. decembrī, Verwaltungsgericht Gelsenkirchen vērsās Tiesā, lai tā saskaņā ar EK līguma 177. pantu sniegtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt 2. panta 1. un 4. punktu Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvā 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV L 39, 40. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva”).

2       Šis jautājums radās, izskatot lietu starp Helmutu Maršalu [H. Marschall] un Ziemeļreinas–Vestfālenas zemi (turpmāk tekstā – “Ziemeļreina–Vestfālene”) attiecībā uz viņa pieteikumu augstākas kategorijas amatam skolā Švertē [Schwerte], Vācijā.

3       Ziemeļreinas–Vestfālenes Beamtengesetz [Civildienesta ierēdņu likums] 25. panta 5. punkta otrais teikums tādā versijā, kas publicēta 1981. gada 1. maijā (GVNW, 234. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar 1. pantu 1995. gada 7. februāra Septītajā likumā par dažiem civildienesta noteikumu grozījumiem (GVNW, 102. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais noteikums”), nosaka:

“Ja par paaugstināšanu kompetentās iestādes nozarē sieviešu skaits konkrētās kategorijas amatā noteiktā profesijas grupā ir mazāks nekā vīriešu skaits, tad vienādu spēju, kompetences un profesionālā snieguma gadījumā priekšroka paaugstināšanā jādod sievietēm, izņemot, ja vien kādi apsvērumi attiecībā uz konkrētā kandidāta vīrieša personību neliek izšķirties viņam par labu.”

4       Saskaņā ar Ziemeļreinas–Vestfālenes apsvērumiem šajā noteikumā paredzētais prioritātes princips ir ieviesis papildu paaugstināšanas kritēriju – sieviešu dzimumu, lai novērstu nevienlīdzību attiecībā pret kandidātēm sievietēm salīdzinājumā ar kandidātiem vīriešiem. Proti, ja kvalifikācija ir vienāda, darba devējiem ir tendence paaugstināt amatā vīriešus, nevis sievietes, jo tiek piemēroti tradicionāli paaugstināšanas kritēriji, kas praksē sievietēm rada neizdevīgākus apstākļus, piemēram, vecums, darba stāžs un tas, ka kandidāts ir ģimenes “galva” un vienīgais mājsaimniecības apgādnieks.

5       Nosakot, ka priekšroka dodama sieviešu paaugstināšanai, “izņemot gadījumus, kad apsvērumi attiecībā uz kandidāta vīrieša personību liek izšķirties viņam par labu”, likumdevējs, pēc Ziemeļreinas–Vestfālenes [pārstāves] domām, ir apzināti izvēlējies juridiski neprecīzu formulējumu, lai nodrošinātu pietiekami lielu elastīgumu un it īpaši lai atstātu administrācijai rīcības brīvību, ļaujot ņemt vērā apsvērumus attiecībā uz kandidāta personību. Tātad, neņemot vērā prioritātes principu, administrācija vienmēr var izvēlēties kandidātu vīrieti, pamatojoties uz paaugstināšanas kritērijiem – tradicionālajiem vai kādiem citiem.

6       No rīkojuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka H. Maršals strādā par skolotāju štata vietā Ziemeļreinā–Vestfālenē un viņa darba alga ir atbilstoša pamata kategorijai A 12 pakāpē.

7       1994. gada 8. februārī viņš pieteicās uz paaugstinājumu amatā darbam A 13 pakāpē (“skolotājs, kas kvalificēts mācīt pirmās kategorijas vidusskolā un ir šādi nodarbināts”) Švertes skolā. Taču Bezirksregierung Arnsberg viņu informēja, ka šajā amatā ir plānots iecelt kandidāti sievieti.

8       H. Maršals iesniedza sūdzību, ko Bezirksregierung noraidīja ar 1994. gada 29. jūlija lēmumu, pamatojoties uz to, ka, ņemot vērā apstrīdēto noteikumu, amatā noteikti ir jāpaaugstina kandidāte sieviete, jo atbilstoši oficiālajam profesionālās piemērotības novērtējumam šī kandidāte un H. Maršals ir bijuši vienlīdz kvalificēti un brīdī, kad vakance tikusi izsludināta, A 13 pakāpē sieviešu skaits bijis mazāks nekā vīriešu skaits.

9       Pēc tam H. Maršals Verwaltungsgericht Gelsenkirchen iesniedza sūdzību, lai panāktu, ka Ziemeļreinai–Vestfālenei tiktu uzlikts pienākums viņu paaugstināt minētajā amatā.

10     Iesniedzējtiesa, konstatējusi, ka H. Maršals un izvēlētā sieviete kandidāte ir vienlīdz kvalificēti amata izpildei, uzskata, ka prāvas iznākums ir atkarīgs no apstrīdētā noteikuma atbilstības direktīvas 2. panta 1. un 4. punktam.

11     Pamatojoties uz Tiesas 1995. gada 17. oktobra spriedumu lietā C‑450/93 Kalanke (Recueil, I‑3051. lpp.), Verwaltungsgericht Gelsenkirchen norāda, ka prioritātei, ko apstrīdētais noteikums principā paredz sievietēm, iespējams, ir diskriminācijas pazīmes Direktīvas 2. panta 1. punkta nozīmē. Iespēja izņēmuma gadījumos dot priekšroku kandidātiem vīriešiem šādu diskrimināciju nenovērš.

12     Iesniedzējtiesa apšauba arī, vai uz apstrīdēto noteikumu attiecas izņēmums, kas paredzēts direktīvas 2. panta 4. punktā un attiecas uz pasākumiem, kuru mērķis ir veicināt vienlīdzīgas iespējas vīriešiem un sievietēm. Kandidātu novērtēšanas bāze ir nepieļaujami sašaurināta, jo ir ņemta vērā tikai vīriešu un sieviešu skaitliskā proporcija attiecīgajā līmenī. Turklāt apstrīdētais noteikums neuzlabo sieviešu iespējas konkurēt darba tirgū un veidot karjeru ar tādiem pašiem nosacījumiem kā vīriešiem, bet nosaka rezultātu, turpretim Direktīvas 2. panta 4. punkts pieļauj tikai pasākumus vienlīdzīgu iespēju veicināšanai.

13     Šajos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai 2. panta 1. un 4. punkts Eiropas Kopienu Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvā 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, iestājas pret to, ka valsts tiesību normas uzliek par pienākumu, paaugstinot amatā, priekšroku dot sievietēm tajās valsts dienesta nozarēs, kurās attiecīgā amata līmenī to ir mazāk nekā vīriešu, ja vīriešu un sieviešu kandidātu kvalifikācija (spējas, kompetence un profesionālais sniegums) ir līdzvērtīga, izņemot, ja vien kādi apsvērumi attiecībā uz konkrētā kandidāta vīrieša personību neliek izšķirties viņam par labu (“sofern nicht in der Person eines männlichen Mitbewerbers      liegende Gründe überwiegen”)?”

14     Ziemeļreina–Vestfālene, Austrijas, Spānijas, Somijas, Norvēģijas un Zviedrijas valdības, kā arī Komisija uzskata, ka tāda valsts tiesību norma kā apstrīdētais noteikums ir pasākums, kura mērķis ir veicināt vienlīdzīgas iespējas vīriešiem un sievietēm, un tas ietilpst Direktīvas 2. panta 4. punkta piemērošanas jomā.

15     Šajā ziņā Ziemeļreina–Vestfālene norāda, ka, dodot priekšroku kandidātēm sievietēm, ir paredzēts nodrošināt pretsvaru tradicionālajiem paaugstināšanas kritērijiem, tomēr tos neaizstājot. Austrijas valdība uzskata, ka tāda valsts tiesību norma kā apstrīdētais noteikums ir radīta, lai koriģētu diskriminējošās procedūras personāla atlasē.

16     Somijas, Zviedrijas un Norvēģijas valdības papildina, ka minētā valsts tiesību norma veicina sieviešu iespēju ieņemt atbildīgus amatus un šādi palīdz atjaunot līdzsvaru darba tirgos, kas joprojām attiecībā uz dzimumu ir visai sašķelti tādā nozīmē, ka sieviešu darbaspēks ir koncentrēts profesionālās hierarhijas zemākajos līmeņos. Saskaņā ar Somijas valdības viedokli pagātnes pieredze it īpaši liecina par to, ka tikai ar darbībām, kas vērstas uz centieniem ietekmēt profesionālās izglītības un virzības nodrošināšanu sievietēm vai darba un ģimenes pienākumu sadali, nepietiek, lai pārtrauktu šo sašķeltību darba tirgos.

17     Visbeidzot, Ziemeļreina–Vestfālene un visas minētās valdības uzskata, ka apstrīdētais noteikums negarantē absolūtu un beznosacījuma priekšroku sievietēm un ka tāpēc tas nepārsniedz ierobežojumus, ko Tiesa noteica iepriekš minētajā spriedumā lietā Kalanke.

18     Savukārt Francijas un Apvienotās Karalistes valdības uzskata, ka uz apstrīdēto noteikumu neattiecas Direktīvas 2. panta 4. punktā noteiktais izņēmums.

19     Šajā sakarā šīs divas valdības norāda, ka, paredzot priekšroku kandidātēm sievietēm, šis noteikums pārsniedz iespēju vienlīdzības veicināšanas robežas un tiecas panākt sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu pārstāvību. Tādēļ ir piemērojami iepriekš minētajā spriedumā lietā Kalanke izmantotie argumenti.

20     Francijas un Apvienotās Karalistes valdības papildina, ka izņēmuma klauzulas esamība negroza apstrīdētā noteikuma diskriminējošo raksturu. Šī klauzula tiek piemērota tikai izņēmuma gadījumos un tātad neietekmē “parastu” lietu, kurā nav neviena īpaša apsvēruma attiecībā uz kandidātu vīrieti, kam būtu pārsvars pār vispārējo prasību paaugstināt kandidāti sievieti. Turklāt, tā kā šī klauzula ir formulēta vispārīgi un neprecīzi, tā ir pretrunā ar tiesiskās drošības principu.

21     No Direktīvas 1. panta 1. punkta izriet, ka tās mērķis ir īstenot dalībvalstīs principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, it īpaši attiecībā uz darba iespējām, tostarp paaugstināšanu amatā. Direktīvas 2. panta 1. punkts noteic, ka vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē, ka “nav nekādas tiešas vai netiešas diskriminācijas atkarībā no dzimuma”.

22     Saskaņā ar tās 2. panta 4. punktu Direktīva “neskar noteikumus, kuru mērķis ir veicināt vienlīdzīgas iespējas vīriešiem un sievietēm, jo īpaši, novēršot pastāvošo nevienlīdzību, kas ietekmē sieviešu iespējas 1. panta 1. punktā minētajās jomās”.

23     Iepriekš minētā sprieduma lietā Kalanke 16. punktā Tiesa ir atzinusi, ka tāda valsts tiesību norma, kas paredz automātiski dot priekšroku sievietēm gadījumos, kad vienlīdzīgi kvalificēti vīrieši un sievietes kandidē uz vienu un to pašu paaugstinājumu jomās, kur attiecīgā amata līmenī sieviešu ir mazāk nekā vīriešu, ietver diskrimināciju dzimuma dēļ.

24     Tomēr atšķirībā no spriedumā lietā Kalanke izskatītā regulējuma šajā lietā apstrīdētais noteikums ietver atrunu (Öffnungsklausel, turpmāk tekstā – “izņēmuma klauzula”) par to, ka priekšroka nav jādod sievietēm, ja vien kādi apsvērumi attiecībā uz konkrētā kandidāta vīrieša personību neliek izšķirties viņam par labu.

25     Tāpēc ir jāizvērtē, vai tādas valsts tiesību normas mērķis, kura ietver šādu klauzulu, ir veicināt vienlīdzīgas iespējas vīriešiem un sievietēm Direktīvas 2. panta 4. punkta nozīmē.

26     Šai normai ir īpašs un ierobežots mērķis – atļaut pasākumus, kas, šķietami būdami diskriminējoši, patiesībā paredz likvidēt vai mazināt faktisko nevienlīdzību, kāda var pastāvēt sabiedrības dzīvē (1988. gada 25. oktobra spriedums lietā 312/86 Komisija/Francija, Recueil, 6315. lpp., 15. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Kalanke, 18. punkts).

27     Tādējādi Direktīva pieļauj valsts pasākumus darba iespēju jomā, tostarp amata paaugstināšanā, kas, sniedzot īpašas priekšrocības sievietēm, paredz palielināt viņu spējas konkurēt darba tirgū un veidot karjeru ar tādiem pašiem nosacījumiem kā vīriešiem (spriedums lietā Kalanke, 19. punkts).

28     Kā Padome norādījusi trešajā apsvērumā preambulā savam 1984. gada 13. decembra Ieteikumam 84/635/EEK par pozitīvu darbību veicināšanu sieviešu labā (OV L 331, 34. lpp.), “pašreizējās tiesību normas par vienlīdzīgu attieksmi, kas paredzētas, lai personām piešķirtu tiesības, nav pietiekamas, lai likvidētu visu faktisko nevienlīdzību, ja vien valdības, sociālie partneri un citas iesaistītās struktūras līdztekus neveic darbības, kas novērš kaitīgās sekas, kādas attiecībā uz sievietēm nodarbinātības ziņā rada sabiedrības attieksme, rīcība un struktūras” (spriedums lietā Kalanke, 20. punkts).

29     Kā Ziemeļreina–Vestfālene un vairākas valdības, kas iestājušās lietā, ir norādījušas, šķiet, ka pat vienādas kvalifikācijas gadījumos pastāv tendence priekšroku paaugstināšanā dot kandidātiem vīriešiem, nevis kandidātēm sievietēm, it īpaši tāpēc, ka pastāv noteikti aizspriedumi un stereotipi par sieviešu lomu un spējām darba dzīvē un bažas par to, ka sievietes, piemēram, pārtrauc karjeru biežāk, ka ar māju un ģimeni saistītu pienākumu dēļ tās būs mazāk elastīgas attiecībā uz darba laika organizāciju vai ka tās biežāk varētu nebūt darbā sakarā ar grūtniecību, dzemdībām un zīdaiņa barošanu.

30     Šo iemeslu dēļ tas vien, ka kandidātam vīrietim un kandidātei sievietei ir vienāda kvalifikācija, nenozīmē, ka viņiem ir vienlīdzīgas iespējas.

31     No tā izriet, ka valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru paaugstināšanas gadījumos kandidātēm sievietēm, kas ir tikpat kvalificētas kā kandidāti vīrieši, jādod priekšroka jomās, kur tās pārstāvētas mazāk, ar noteikumu, ka pastāv izņēmuma klauzula, var ietilpt 2. panta 4. punkta piemērošanas jomā, ja šāda norma var palīdzēt atsvērt kaitīgās sekas, kas pret kandidātēm sievietēm vērstas iepriekš minētās attieksmes un rīcības dēļ, un tādējādi mazināt faktisko nevienlīdzību, kāda var pastāvēt sabiedrības dzīvē.

32     Tomēr ir jāatgādina – tā kā 2. panta 4. punkts paredz izņēmumu attiecībā uz direktīvā noteiktajām individuālajām tiesībām, šāda valsts tiesību norma, kas īpaši dod priekšroku kandidātēm sievietēm, nevar garantēt absolūtu un beznosacījuma priekšrocību sievietēm paaugstināšanas gadījumos, nepārkāpjot šajā direktīvas noteikumā paredzētā izņēmuma robežas (spriedums lietā Kalanke, 21. un 22. punkts).

33     Atšķirībā no tiesiskā regulējuma, kas tika apskatīts spriedumā lietā Kalanke, valsts tiesiskais regulējums, kurā tāpat kā pamata lietā ir izņēmuma klauzula, nepārsniedz šīs robežas, ja katrā individuālajā gadījumā tiem kandidātiem vīriešiem, kuru kvalifikācija ir tāda pati kā kandidātēm sievietēm, garantē, ka tiks veikts objektīvs kandidatūru novērtējums, ņemot vērā visus kritērijus attiecībā uz kandidātu personību, un kandidātēm sievietēm piešķirtās priekšrocības netiks ievērotas, ja viens vai vairāki no šiem kritērijiem liks izšķirties par labu kandidātam vīrietim. Tomēr šajā ziņā jāpatur prātā, ka šādi kritēriji nedrīkst diskriminēt kandidātes sievietes.

34     Tas, vai šie nosacījumi ir ievēroti, ir jānosaka iesniedzējtiesai, analizējot apstrīdētās normas darbības jomu un to, kā to piemērojusi Ziemeļreina–Vestfālene.

35     Tāpēc uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu ir jāatbild tā, ka Direktīvas 2. panta 1. un 4. punkts neliedz piemērot valsts tiesību normu, kas uzliek par pienākumu priekšroku dot kandidātēm sievietēm tajās valsts dienesta nozarēs, kurās sievietes attiecīgā amata līmenī ir mazāk pārstāvētas nekā vīrieši, gadījumos, kad kandidāte sieviete un kandidāts vīrietis ir vienlīdz labi kvalificēti spēju, kompetences un profesionālā snieguma ziņā, izņemot, ja vien kādi apsvērumi attiecībā uz konkrētā kandidāta vīrieša personību neliek izšķirties viņam par labu, ar noteikumu, ka

–       katrā individuālajā gadījumā kandidātiem vīriešiem, kuru kvalifikācija ir tāda pati kā kandidātēm sievietēm, norma garantē, ka tiks veikts objektīvs kandidatūru novērtējums, ņemot vērā visus kritērijus attiecībā uz kandidātu personību, un kandidātēm sievietēm piešķirtās priekšrocības netiks ievērotas, ja viens vai vairāki no šiem kritērijiem liks izšķirties par labu kandidātam vīrietim, un

–       šādi kritēriji nedrīkst diskriminēt kandidātes sievietes.

 Par tiesāšanās izdevumiem

36     Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Spānijas, Francijas, Nīderlandes, Austrijas, Somijas, Zviedrijas, Apvienotās Karalistes un Norvēģijas valdībām, kā arī Eiropas Kopienu Komisijai, kas iesniegušas apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata valsts tiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumu, ko tai iesniegusi Verwaltungsgericht Gelsenkirchen ar 1995. gada 21. decembra rīkojumu, nospriež:

2. panta 1. un 4. punkts Direktīvā 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, neliedz piemērot valsts tiesību normu, kas uzliek par pienākumu priekšroku dot kandidātēm sievietēm tajās valsts dienesta nozarēs, kurās sievietes attiecīgā amata līmenī ir mazāk pārstāvētas nekā vīrieši, gadījumos, kad kandidāte sieviete un kandidāts vīrietis ir vienlīdz labi kvalificēti spēju, kompetences un profesionālā snieguma ziņā, izņemot, ja vien kādi apsvērumi attiecībā uz konkrētā kandidāta vīrieša personību neliek izšķirties viņam par labu, ar noteikumu, ka

–       katrā individuālajā gadījumā kandidātiem vīriešiem, kuru kvalifikācija ir tāda pati kā kandidātēm sievietēm, norma garantē, ka tiks veikts objektīvs kandidatūru novērtējums, ņemot vērā visus kritērijus attiecībā uz kandidātu personību, un kandidātēm sievietēm piešķirtās priekšrocības netiks ievērotas, ja viens vai vairāki no šiem kritērijiem liks izšķirties par labu kandidātam vīrietim, un

–       šādi kritēriji nedrīkst diskriminēt kandidātes sievietes.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1997. gada 11. novembrī.

* Tiesvedības valoda – vācu.