Apraksts

Priekšvārds

Sastāvs

Kompetence

Tiesvedība

Tiesa Eiropas Savienības tiesību sistēmā

Priekšvārds

No 2009. gada 1. decembra, kad stājas spēkā Lisabonas līgums, Eiropas Savienībai ir juridiskas personas statuss, un tā ir pārņēmusi kompetenci, kas iepriekš bija piešķirta Eiropas Kopienai. Līdz ar to Kopienu tiesības ir kļuvušas par Savienības tiesībām, kurās ir iekļauti arī visi noteikumi, kas pieņemti iepriekš atbilstoši Līgumam par Eiropas Savienību redakcijā, kura bija spēkā pirms Lisabonas līguma. Turpmākajā izklāstā tomēr tiks izmantots Kopienu tiesību jēdziens, atsaucoties uz Tiesas judikatūru, kas pieņemta pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā.

Vienlaikus ar Eiropas Savienību turpina pastāvēt Eiropas Atomenerģijas kopiena (Euratom). Tā kā ar Euratom saistītā Tiesas kompetence principā ir tāda pati kā tā, kas tiek īstenota Eiropas Savienībā - un lai turpmāko izklāstu padarītu vieglāk lasāmu - ikviena atsauce uz Savienības tiesībām attieksies arī uz Euratom tiesībām.

 

Sastāvs

vignette-cjce   Tiesas sastāvā ir 27 tiesneši un 11 ģenerāladvokāti. Tiesnešus un ģenerāladvokātus amatā ieceļ dalībvalstu valdības, savstarpēji vienojoties, pēc apspriešanās ar komiteju, kurai ir jāsniedz atzinums par attiecīgajam amatam izvirzīto kandidātu piemērotību. Tiesnešus un ģenerāladvokātus amatā ieceļ uz sešiem gadiem un viņu pilnvaru termiņu var atjaunot. Viņus izraugās no tādu personu vidus, kuru neatkarība nav apšaubāma un kuri atbilst prasībām, kādas attiecīgās dalībvalstis izvirza augstākajiem tiesnešu amatiem, vai kuru kompetence ir vispāratzīta.


Tiesas tiesneši no sava vidus uz trim gadiem ievēl priekšsēdētāju, kura pilnvaru termiņu var atjaunot. Priekšsēdētājs vada Tiesas darbu un tiesas sēdes un apspriedes gadījumos, kad lietu izskata lielākie iztiesāšanas sastāvi. Priekšsēdētāja vietnieks palīdz Tiesas priekšsēdētājam viņa pienākumu izpildē un aizstāj viņu tā prombūtnē.

Ģenerāladvokāti palīdz Tiesai veikt tās uzdevumus. Lietās, kuras viņiem nozīmētas, tie, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, pauž juridisku viedokli, sauktu par "secinājumiem".
Sekretārs pilda iestādes ģenerālsekretāra funkcijas un vada iestādes darbu Tiesas priekšsēdētāja pakļautībā.

Tiesa var lietas izspriest plēnumā, virspalātā (piecpadsmit tiesneši) vai palātās piecu vai triju tiesnešu sastāvā.

Tiesas plēnums lietas izspriež īpašos gadījumos, kas paredzēti Tiesas Statūtos (it īpaši ja Tiesa lemj par Eiropas ombuda atlaišanu vai par Eiropas Komisijas locekļa atlaišanu, ja tas neizpilda uzliktos pienākumus), un ja Tiesa uzskata, ka lieta ir īpaši nozīmīga.

Tiesa izspriež lietu virspalātā, ja to lūdz dalībvalsts vai iestāde, kas ir lietas dalībniece, kā arī īpaši sarežģītās vai nozīmīgās lietās.

Citas lietas tiek izskatītas palātās piecu vai triju tiesnešu sastāvā. Uz trim gadiem ievēl piecu tiesnešu sastāva palātu priekšsēdētājus, bet uz vienu gadu - triju tiesnešu sastāva palātu priekšsēdētājus.  

 

Kompetence

Lai veiksmīgi nodrošinātu sava uzdevuma izpildi, Tiesai ir piešķirta skaidri noteikta kompetence, ko tā īsteno prejudiciālā nolēmuma procedūras un dažādu kategoriju prasību ietvaros.

Tiesvedību veidi

  • Prejudiciāls nolēmums

Tiesa sadarbojas ar visām dalībvalstu tiesām, kas ir pamata tiesu instance, kura atbildīga par Savienības tiesību piemērošanu. Lai nodrošinātu efektīvu un vienveidīgu Savienības tiesību aktu piemērošanu un novērstu to atšķirīgu interpretāciju, valstu tiesām ir iespēja, un dažreiz pienākums, vērsties Tiesā ar lūgumu precizēt Savienības tiesību interpretāciju, lai tās, piemēram, varētu pārbaudīt valsts tiesību aktu atbilstību šīm tiesībām. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu var arī lūgt pārbaudīt Savienības tiesību akta spēkā esamību.
Tiesa atbildi sniedz, pieņemot nevis vienkāršu atzinumu, bet gan spriedumu vai motivētu rīkojumu. Valsts tiesai, kurai adresēts nolēmums, sniegtā interpretācija ir saistoša, izskatot attiecīgo lietu. Tiesas spriedums ir tādā pašā veidā saistošs arī citu dalībvalstu tiesām, kurām varētu rasties identisks jautājums.
Arī jebkurš Eiropas Savienības pilsonis prejudiciālo nolēmumu ietvaros var noskaidrot, kā uz viņu attiecināmas Savienības tiesību normas. Lai arī prejudiciālos jautājumus var uzdot tikai valstu tiesas, visiem dalībvalsts tiesā izskatītās lietas dalībniekiem, dalībvalstīm un Savienības iestādēm ir iespēja piedalīties tiesvedībā Tiesā. Tā vairāki svarīgi Savienības tiesību pamatprincipi sākotnēji tika noteikti, atbildot uz prejudiciālajiem jautājumiem, ko bija uzdevušas valstu pirmās instances tiesas.

  • Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi

Šis prasības veids dod iespēju Tiesai uzraudzīt to, vai dalībvalstis izpilda tām Savienības tiesībās paredzētos pienākumus. Lieta tiek nodota izskatīšanai Tiesā pēc iepriekšējas procedūras, ko ierosina Komisija, dodot attiecīgajai dalībvalstij iespēju atbildēt uz tai izteiktajiem iebildumiem. Ja šajā procedūrā dalībvalsts nenovērš pienākumu neizpildi, Tiesā var celt prasību sakarā ar Savienības tiesību pārkāpumu.
Prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi var celt vai nu Komisija, kā tas visbiežāk notiek praksē, vai arī dalībvalsts. Ja Tiesa atzīst, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, šai dalībvalstij tiek uzlikts pienākums nekavējoties veikt pasākumus to izpildei. Tomēr, ja pēc tam, kad Komisija atkārtoti vērsusies Tiesā, Tiesa konstatē, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi tās spriedumu, Tiesa var šai valstij uzlikt naudas sodu un/vai kavējuma naudu. Tomēr gadījumā, ja Komisijai nav paziņoti direktīvas transponēšanas pasākumi, Tiesa pēc Komisijas priekšlikuma attiecīgajai dalībvalstij var noteikt finansiālas sankcijas jau pēc pirmā sprieduma par pienākumu neizpildi taisīšanas.

  • Atcelšanas prasība

Ceļot šo prasību, prasītājs lūdz atcelt iestādes izdotu aktu (regulu, direktīvu, lēmumu). Tiesā šādu prasību var celt dalībvalsts pret Eiropas Parlamentu un/vai Padomi (tas neattiecas uz Padomes aktiem valsts atbalsta, dempinga un izpildes pilnvaru jautājumos) vai arī Savienības iestāde pret citu Savienības iestādi. Vispārējās tiesas kompetencē ir visas pārējās šāda veida prasības, ieskaitot privātpersonu celtās prasības, ko tā izskata pirmajā instancē.

  • Prasība sakarā ar bezdarbību

Šī prasība dod Tiesai iespēju uzraudzīt, vai Savienības iestāžu vai struktūru bezdarbība ir bijusi likumīga. Tomēr šāda prasība ir pieļaujama vienīgi tad, ja attiecīgā iestāde vispirms ir aicināta rīkoties. Ja bezdarbība tiek atzīta par nelikumīgu, minētajai iestādei ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai to novērstu. Kompetence prasību sakarā ar bezdarbību jomā ir sadalīta starp Tiesu un Vispārējo tiesu saskaņā ar tādiem pašiem kritērijiem, kādus piemēro prasībām atcelt tiesību aktu.

  • Apelācija

Tiesā var iesniegt apelācijas sūdzību par tiesību jautājumiem par Vispārējās tiesas spriedumiem un rīkojumiem. Ja apelācijas sūdzība ir pieņemama un pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas spriedumu. Gadījumos, kad lietas stāvoklis to atļauj, Tiesa var pati izšķirt strīdu. Pretējā gadījumā tā lietu nodod atpakaļ Vispārējai tiesai, kurai ir saistošs apelācijas tiesvedībā pieņemtais Tiesas nolēmums.

 

Tiesvedība

Neatkarīgi no lietas būtības tiesvedība ietver rakstveida daļu un attiecīgā gadījumā mutvārdu daļu, kas notiek atklātā tiesas sēdē. Tomēr ir jānošķir, pirmkārt, prejudiciālā nolēmuma tiesvedība un, otrkārt, tiesvedība par citām prasībām (tiešās prasības un apelācijas sūdzības).

Vēršanās Tiesā un rakstveida process

  • Lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu gadījumā

Valsts tiesa iesniedz Tiesai jautājumus par Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību, parasti - tiesas nolēmuma veidā atbilstoši valstu procesuālajiem noteikumiem. Pēc tam, kad Tiesas tulkošanas dienests ir nodrošinājis lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu tulkojumu visās Savienības valodās, Tiesas kanceleja to nosūta pamata lietā iesaistītajiem dalībniekiem, kā arī visām Savienības dalībvalstīm un iestādēm. "Oficiālajā Vēstnesī" tiek publicēts paziņojums, it īpaši norādot lietas dalībniekus un jautājumu saturu. Lietas dalībniekiem, dalībvalstīm un iestādēm ir divu mēnešu termiņš rakstveida apsvērumu iesniegšanai Tiesā.

  • Tiešo prasību un apelācijas sūdzību gadījumā

Tiesvedību Tiesā uzsāk, nosūtot prasības pieteikumu Tiesas kancelejai. Sekretārs publicē paziņojumu par prasību Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, norādot prasītāja izvirzītos pamatus un prasījumus. Prasības pieteikums tiek izsniegts pārējiem lietas dalībniekiem, kas divu mēnešu laikā var iesniegt iebildumu rakstu vai atbildes rakstu. Prasītājam attiecīgā gadījumā ir tiesības iesniegt repliku un atbildētājam – atbildi uz repliku. Termiņi šo dokumentu iesniegšanai ir stingri jāievēro.

Gan prejudiciāla nolēmuma, gan tiešo prasību un apelācijas tiesvedību gadījumā Tiesas priekšsēdētājs un pirmais ģenerāladvokāts nozīmē, attiecīgi, tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, kuriem ir jāuzrauga lietas virzība.

Sagatavošanās pasākumi

Visu tiesvedības veidu gadījumā, tiklīdz rakstveida process ir pabeigts, lietas dalībnieki var trīs nedēļu laikā norādīt, vai un kāpēc tie vēlas, lai tiktu noturēta tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai. Pamatojoties uz tiesneša referenta priekšlikumu un uzklausījusi ģenerāladvokātu, Tiesa lemj, vai ir nepieciešami pierādījumu savākšanas pasākumi, kādam iztiesāšanas sastāvam lieta jāizskata un vai ir jānotur tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kuras datumu nosaka priekšsēdētājs.

Atklātā tiesas sēde un ģenerāladvokāta secinājumi

Ja ir nolemts noturēt tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, lietu izskata atklātā tiesas sēdē, piedaloties iztiesāšanas sastāvam un ģenerāladvokātam. Tiesneši un ģenerāladvokāts var uzdot lietas dalībniekiem jautājumus, ko viņi uzskata par piemērotiem. Pēc dažām nedēļām jaunā atklātā tiesas sēdē ģenerāladvokāts sniedz Tiesai savus secinājumus. Viņš šajos secinājumos detalizēti analizē lietu, it īpaši tās juridiskos aspektus, un, ievērojot savu neatkarību, piedāvā Tiesai attiecīgās problēmas risinājumu. Ar to procesa mutvārdu daļa tiek pabeigta. Ja Tiesa uzskata, ka lieta nav saistīta ar jaunu tiesību jautājumu, tā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas var pieņemt lēmumu, ka lieta izlemjama bez ģenerāladvokāta secinājumiem.

Spriedumi

Tiesneši apspriežas, pamatojoties uz tiesneša referenta sagatavoto sprieduma projektu. Katrs no iztiesāšanas sastāva tiesnešiem var ierosināt veikt grozījumus. Tiesas lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu, un iespējamie atšķirīgie viedokļi netiek norādīti. Tikai tie tiesneši, kuri ir piedalījušies mutvārdu apspriedē, kuras laikā ir ticis pieņemts spriedums, to paraksta, ievērojot normu, ka iztiesāšanas sastāva tiesnesis ar mazāku amata stāžu neparaksta spriedumu, ja šajā sastāvā ir pāra skaits tiesnešu. Spriedumus pasludina atklātā tiesas sēdē. Spriedumi un ģenerāladvokāta secinājumi ir pieejami CURIA interneta vietnē, attiecīgi, pasludināšanas vai nolasīšanas dienā. Vairumā gadījumu tie pēc tam tiek publicēti "Judikatūras Krājumā".

Sevišķā tiesāšanas kārtība

  • Vienkāršotā procedūra

Ja prejudiciālais jautājums ir identisks jautājumam, par kuru Tiesa jau ir sniegusi prejudiciālu nolēmumu, vai ja atbilde uz jautājumu nerada šaubas vai skaidri izriet no judikatūras, Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas var izdot motivētu rīkojumu, kurā cita starpā ir norāde uz šajā jautājumā pasludināto iepriekšējo spriedumu vai attiecīgo judikatūru.

  • Paātrinātais process

Paātrinātais process ļauj Tiesai ātri izlemt ārkārtīgi steidzamas lietas, maksimāli saīsinot termiņus un šīm lietām piešķirot absolūtu prioritāti. Pēc pieteikuma, ko iesniedzis kāds no lietas dalībniekiem, Tiesas priekšsēdētājs pēc tiesneša referenta priekšlikuma, uzklausot ģenerāladvokātu un pārējos lietas dalībniekus, izlemj, vai izskatīt lietu paātrinātā procesā, ja to attaisno īpaša steidzamība. Paātrinātais process ir paredzēts arī prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā. Šādā gadījumā lūgumu izsaka valsts tiesa, kura ir vērsusies Tiesā un kam savā lūgumā ir jāizklāsta apstākļi, kas nosaka īpašu steidzamību lemt par prejudiciālu jautājumu.

  • Steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība (PPU)

Šī tiesvedība ļauj Tiesai iespējami īsā termiņā izskatīt visbūtiskākos jautājumus, kas saistīti ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu (policijas un tiesu iestāžu sadarbība civillietās un krimināllietās, kā arī vīzu politika, patvēruma politika, imigrācijas politika un cita politika, kas saistīta ar personu brīvu pārvietošanos). Lietas, kas tiek izskatītas PPU, tiek nodotas īpaši izraudzītai palātai, kurā ir pieci tiesneši, un rakstveida process faktiski norisinās galvenokārt elektroniskas saziņas veidā un ir būtiski saīsināts gan ilguma ziņā, gan to lietas dalībnieku skaita ziņā, kas drīkst iesniegt rakstveida apsvērumus, jo lielākā daļa lietas dalībnieku piedalās mutvārdu procesā, kas ir obligāts.

  • Pagaidu noregulējums

Pagaidu noregulējuma mērķis ir panākt, ka tiek apturēta iestādes akta, kas ir arī prasības priekšmets, piemērošana vai tiek veikti citi nepieciešamie pagaidu pasākumi, lai izvairītos no būtiska un neatgriezeniska kaitējuma nodarīšanas kādam lietas dalībniekam.

Tiesāšanās izdevumi

Tiesvedība Tiesā ir bezmaksas. Turpretim advokāta, kurš ir tiesīgs praktizēt dalībvalsts tiesās un kurš pārstāv lietas dalībniekus, izmaksas Tiesa nesedz. Tomēr, ja lietas dalībnieks pilnībā vai daļēji nespēj segt tiesāšanās izmaksas, tas bez advokāta pārstāvniecības var lūgt juridisko palīdzību. Pieteikumam pievieno visus vajadzīgos pierādījumus, kas apliecina vajadzību pēc juridiskās palīdzības.

Valodu lietojums

Tiešo prasību tiesvedībā prasības pieteikumā izmantotā valoda (kura var būt viena no 24 Eiropas Savienības oficiālajām valodām) principā ir arī tiesvedības valoda lietā, tas ir, tās norises valoda. Apelācijas tiesvedībā tiesvedības valoda ir tā Vispārējās tiesas sprieduma vai rīkojuma valoda, par kuru ir iesniegta apelācijas sūdzība. Prejudiciālā nolēmuma gadījumā kā tiesvedības valodu izmanto tās valsts tiesas tiesvedības valodu, kura iesniegusi Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Debates tiesas sēdēs pēc vajadzības tiek vienlaicīgi tulkotas vairākās Eiropas Savienības oficiālajās valodās. Tiesnešu apspriedes notiek bez tulku starpniecības vienā valodā, kas tradicionāli ir franču valoda.

Tiesvedības shēma

Tiesvedība tiesā

Tiešās prasības un apelācija

 

Prejudiciālais nolēmums

Rakstveida daļa

Prasības pieteikums/apelācijas sūdzība
Prasības pieteikuma/apelācijas sūdzības izsniegšana atbildētājam
Paziņojums par prasību/apelāciju ES Oficiālajā Vēstnesī (C sērija)
[Pagaidu pasākumi]
[Iestāšanās lietā]
Iebildumu/atbildes raksts
[Iebilde par nepieņemamību]

[Pieteikums par juridisko palīdzību]
Tiesneša referenta un ģenerāladvokāta nozīmēšana

Valsts tiesas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu
Tulkošana citās Eiropas Savienības oficiālajās valodās
Paziņojums par prejudiciālajiem jautājumiem ES Oficiālajā Vēstnesī (C sērija)
Paziņošana lietas dalībniekiem, dalībvalstīm, Savienības iestādēm, EEZ dalībvalstīm un EBTA Uzraudzības iestādei
Lietas dalībnieku, valstu un iestāžu rakstveida apsvērumi

Tiesnesis referents sagatavo sākotnējo ziņojumu
Tiesnešu un ģenerāladvokātu vispārējā sapulce
Lietas nodošana iztiesāšanas sastāvam
[Pierādījumu savākšanas pasākumi]

Mutvārdu daļa

[Ģenerāladvokāta secinājumi]

Tiesnešu apspriede

Spriedums

Procesa fakultatīvās stadijas ir norādītas iekavās
Trekniem burtiem norādīti publiski pieejami dokumenti
 

Tiesa Eiropas Savienības tiesību sistēmā

Lai veidotu vienotu Eiropu, valstis (kuru skaits šobrīd ir sasniedzis 27) savā starpā noslēdza Eiropas Kopienu dibināšanas līgumus un vēlāk – Līgumu par Eiropas Savienību, izveidojot iestādes, kas noteiktās jomās izstrādā tiesību normas.

Eiropas Savienības Tiesa ir Savienības un Eiropas Atomenerģijas Kopienas (EAEK) tiesu varas iestāde. Tās sastāvā ir divas tiesas: Tiesa un Vispārējā tiesa, kuru pamatuzdevums ir izvērtēt Savienības aktu tiesiskumu un nodrošināt tās tiesību vienveidīgu interpretāciju un piemērošanu.

Attīstot savu judikatūru, Tiesa ir formulējusi valsts pārvaldes iestāžu un valsts tiesu pienākumu savas kompetences robežās pilnībā piemērot Savienības tiesības un aizsargāt tiesības, ko tās piešķir pilsoņiem (Savienības tiesību tiešās piemērošanas princips), nosakot, ka visas valsts tiesību normas, kas ir pretrunā kādai Savienības tiesību normai, neatkarīgi no tā, vai tās pieņemtas pirms vai pēc Savienības tiesību normas, nav piemērojamas (Savienības tiesību pārākuma pār valsts tiesībām princips).

Tiesa ir arī atzinusi dalībvalsts atbildības par Savienības tiesību pārkāpumu principu, kas, no vienas puses, būtiski stiprina to tiesību aizsardzību, ko personām piešķir Savienības tiesības, un, no otras puses, veicina to, lai dalībvalstis pēc iespējas rūpīgāk īstenotu šīs tiesību normas. Dalībvalstu pārkāpums rada pienākumu atlīdzināt zaudējumus, kas atsevišķos gadījumos var būtiski ietekmēt to finanšu resursus. Turklāt Tiesā var ierosināt lietu par ikvienu gadījumu, kad valsts nepilda pienākumus, kas tai izriet no Savienības tiesībām. Ja netiek pildīts spriedums, kurā atzīta šāda valsts pienākumu neizpilde, Tiesa var uzlikt valstij maksāt kavējuma naudu un/vai naudas sodu. Tomēr gadījumā, ja Komisijai nav paziņoti direktīvas transponēšanas pasākumi, Tiesa pēc Komisijas priekšlikuma dalībvalstij var noteikt finansiālas sankcijas jau pēc pirmā sprieduma par pienākumu neizpildi taisīšanas.

Tiesa strādā, sadarbojoties ar valsts tiesām, kuras ir pamata tiesu instances ar Savienības tiesībām saistītu jautājumu izlemšanai. Ikvienai valsts tiesai, kam jāizlemj lieta, uz kuru attiecas Savienības tiesības, ir iespēja, un dažreiz pienākums, uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus. Tiesai tādējādi ir jāsniedz Savienības tiesību normas interpretācija vai jāpārbauda šīs normas tiesiskums.

Tiesas ieguldījumu juridiskas telpas radīšanā pilsoņiem, aizsargājot tiesības, ko tiem dažādās dzīves situācijās piešķir Savienības tiesību normas, ilustrē judikatūras attīstība.

Judikatūrā iedibinātie pamatprincipi

Judikatūrā (kas aizsākta ar 1963. gada spriedumu lietā Van Gend & Loos) Tiesa ir iedibinājusi Kopienu tiesību tiešas iedarbības principu dalībvalstīs. Šis princips Eiropas pilsoņiem pašreiz ļauj tieši atsaukties uz Savienības tiesību normām valsts tiesās.

Importējot preces no Vācijas uz Nīderlandi, transporta uzņēmumam Van Gend & Loos bija jāmaksā muitas nodoklis, ko tas uzskatīja par esošu pretrunā EEK līguma normai, ar kuru dalībvalstu savstarpējās tirdzniecības attiecībās bija aizliegts palielināt muitas nodokļus. Tiesvedībā radās jautājums par valsts tiesību normu un EEK līguma normu kolīziju. Izskatot Nīderlandes tiesas uzdoto jautājumu, Tiesa apstiprināja tiešas iedarbības doktrīnu, tādējādi saskaņā ar Kopienu tiesībām garantējot transporta uzņēmumam iespēju pamatoties uz šīm tiesībām valsts tiesā.

1964. gadā ar spriedumu lietā Costa tika iedibināts Kopienu tiesību pārākums pār dalībvalstu iekšējām tiesībām. Šajā lietā Itālijas tiesa uzdeva Tiesai jautājumu, vai Itālijas likums par elektroenerģijas ražošanas un izplatīšanas sektora nacionalizāciju bija saderīgs ar atsevišķām EEK līguma normām. Tiesa ieviesa Kopienu tiesību pārākuma doktrīnu, pamatojoties uz to, ka Kopienu tiesiskā kārtība ir īpaša un vienādi piemērojama visās dalībvalstīs.

1991. gadā Tiesa spriedumā lietā Francovich u.c. attīstīja citu pamatprincipu, proti, dalībvalsts atbildības principu attiecībā pret personām par zaudējumiem, kas tām radušies sakarā ar to, ka valsts ir pārkāpusi Kopienu tiesības. Tādējādi kopš 1991. gada Eiropas pilsoņi var prasīt zaudējumu atlīdzību no valsts, kas pārkāpusi kādu Kopienu tiesību normu.

Divi Itālijas pilsoņi, kuru darba devēji bija atzīti par maksātnespējīgiem un bija viņiem parādā darba algu, cēla prasības, norādot uz Itālijas valsts bezdarbību, kas nebija transponējusi Kopienu tiesību normas par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā. Izskatot Itālijas tiesas jautājumu, Tiesa atzīmēja, ka attiecīgās direktīvas mērķis bija piešķirt personām tiesības, kas tām bija liegtas tāpēc, ka bezdarbības dēļ valsts savās tiesībās nebija transponējusi direktīvu, un tādējādi Tiesa pavēra iespēju celt prasību par zaudējumu atlīdzību pret pašu valsti.

Tiesas nozīme Savienības pilsoņu dzīvē

Lielākā daļa no tūkstošos mērāmā Tiesas pasludināto spriedumu skaita, it īpaši prejudiciālie nolēmumi, neapšaubāmi būtiski ietekmē Savienības pilsoņu dzīvi. Zemāk ir norādīti daži to piemēri, kas pieņemti nozīmīgākajās Savienības tiesību jomās.

  • Brīva preču aprite

Kopš 1979. gadā pasludinātā sprieduma lietā Cassis de Dijon par brīvas preču aprites principu uzņēmēji savā valstī var ievest jebkuras preces, kuru izcelsme ir citā Savienības dalībvalstī, ar nosacījumu, ka šīs preces tajā ir ražotas un laistas apgrozībā likumā noteiktajā kārtībā un ka nepastāv imperatīvi iemesli, kas saistīti, piemēram, ar veselības vai vides aizsardzību, kuru dēļ valstī, kurā šīs preces paredzēts patērēt, būtu jāaizliedz tās importēt.

  • Personu brīva pārvietošanās

Daudz spriedumu ir pieņemti personu brīvas pārvietošanās jomā.
1993. gada spriedumā lietā Kraus Tiesa noteica, ka Kopienu tiesības regulē tāda Kopienas pilsoņa situāciju, kurš citā dalībvalstī ir ieguvis universitātes maģistrantūras diplomu, kas tam dod tiesības strādāt kādā profesijā vai veikt ekonomiskas darbības, arī tad, ja šī situācija skar šā pilsoņa attiecības ar valsti, no kuras tas nāk. Tādējādi, lai gan dalībvalsts savā teritorijā var noteikt, ka šāda dokumenta izmantošanai ir jāsaņem administratīva atļauja, vienīgais šādas atļaujas procedūras mērķis var būt pārbaudīt to, vai dokuments ir izdots likumīgi.
Viens no pazīstamākajiem spriedumiem šajā jomā ir 1995. gada spriedums lietā Bosman, kurā Tiesa pēc Beļģijas tiesas lūguma izvērtēja futbola federācijas noteikumu saderīgumu ar darba ņēmēju brīvas pārvietošanās principu. Tiesa norādīja, ka profesionālā līmenī sports ir ekonomiska darbība, kuras īstenošanu nedrīkst kavēt, nosakot noteikumus spēlētāju pārcelšanai vai ierobežojot to spēlētāju skaitu, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi. Vēlākos spriedumos šis pēdējais apsvērums tika paplašināts, attiecinot to uz situāciju, kādā atrodas profesionāli sportisti no trešām valstīm, kas ir noslēgušas asociācijas līgumu (2003. gada spriedums lietā Deutscher Handballbund) vai partnerības līgumu ar Eiropas Kopienām (2005. gada spriedums lietā Simutenkov).

  • Pakalpojumu sniegšanas brīvība

1989. gada spriedums par pakalpojumu sniegšanas brīvību attiecas uz Lielbritānijas tūristu, kurš cieta uzbrukumā un tika smagi ievainots Parīzes metro. Tiesa, atbildot uz Francijas tiesas uzdoto jautājumu, nosprieda, ka, būdams tūrists, cietušais ārpus savas valsts ir uzskatāms par pakalpojumu saņēmēju un tādējādi uz viņu attiecas Kopienu tiesībās paredzētais princips - netikt diskriminētam pilsonības dēļ. Tādējādi viņam bija tiesības uz tādu pašu atlīdzību, uz kādu varēja pretendēt Francijas pilsoņi (spriedums lietā Cowan).
Lemjot par Luksemburgas tiesas uzdotu jautājumu, Tiesa atzina, ka tādi valsts tiesību akti, uz kuru pamata apdrošinātajam tiek atteikta zobārstniecības izmaksu kompensācija tāpēc, ka procedūra notikusi citā dalībvalstī, ir nepamatots šķērslis pakalpojumu sniegšanas brīvībai (1998. gada spriedums lietā Kohll) un ka atteikšanās kompensēt izmaksas, kas saistītas ar briļļu iegādāšanos ārzemēs, ir nepamatots šķērslis brīvai preču apritei (1998. gada spriedums lietā Decker).

  • Vienlīdzīga attieksme un sociālās tiesības

Kāda stjuarte cēla prasību pret savu darba devēju par diskrimināciju attiecībā uz darba samaksu salīdzinājumā ar vīriešu dzimuma kolēģiem, kas veica tādu pašu darbu kā viņa. Lemjot par Beļģijas tiesas uzdotu jautājumu, Tiesa 1976. gadā nosprieda, ka Līguma normai, kas ietver principu par vīriešu un sieviešu vienlīdzīgu darba samaksu par vienādu darbu, ir tieša iedarbība (spriedums lietā Defrenne).
Interpretējot Kopienu tiesību normas par vīriešu un sieviešu vienlīdzību, Tiesa ir veicinājusi sieviešu aizsardzību pret atlaišanu no darba, kas saistīta ar bērna piedzimšanu. Kāda sieviete tika atlaista no darba, jo nevarēja strādāt sakarā ar sarežģījumiem, kas bija saistīti ar viņas grūtniecību. Tiesa 1998. gadā šo atlaišanu no darba atzina par neatbilstošu Kopienu tiesībām. Sievietes atlaišana no darba viņas grūtniecības laikā, pamatojoties uz to, ka viņa kavē darbu grūtniecības izraisītas slimības dēļ, pati par sevi ir aizliegta diskriminācija dzimuma dēļ (spriedums lietā Brown).
Lai nodrošinātu darbinieku drošības un veselības aizsardzību, to rīcībā ir jābūt ikgadējam apmaksātam atvaļinājumam. 1999. gadā Lielbritānijas arodbiedrība BECTU apstrīdēja Apvienotās Karalistes tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru šīs tiesības tika liegtas darbiniekiem ar īstermiņa darba līgumiem, pamatojoties uz to, ka tas neatbilda Kopienas direktīvai par darba laika organizāciju. Tiesa nolēma, ka tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ir sociālas tiesības, ko visiem darbiniekiem tieši piešķir Kopienu tiesības un ko nevar liegt nevienam darbiniekam (2001. gada spriedums lietā BECTU).

  • Pamattiesības

Atzīstot, ka pamattiesību ievērošana pieder vispārējiem tiesību principiem, kuru ievērošana tai ir jānodrošina, Tiesa ir būtiski veicinājusi šo tiesību aizsardzības standartu paaugstināšanu. Šajā sakarā to iedvesmo dalībvalstu kopējās konstitucionālās tradīcijas un starptautiskie līgumi par cilvēktiesību aizsardzību, it īpaši Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kurus dalībvalstis ir noslēgušas vai kuriem tās ir pievienojušās. Kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā tā varēs piemērot un interpretēt 2000. gada 7. decembra Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kurai Lisabonas līgumā ir atzīts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem.
Tā, piemēram, pēc vairākiem teroristu uzbrukumiem policistiem Ziemeļīrijā tika noteikts, ka policistiem ir jānēsā ieroči. Tomēr policijā strādājošām sievietēm ieroča nēsāšana sabiedrības drošības apsvērumu dēļ netika atļauta (pamatojoties uz atbildīgā ministra izdotu dokumentu, kas nebija apstrīdams tiesā). Tādējādi Ziemeļīrijas policijā sievietēm vairs netika piedāvāts darbs uz pilnu darba laiku. Atbildot uz Apvienotās Karalistes tiesas jautājumu, Tiesa nolēma, ka jebkādas tiesas pārbaudes izslēgšana attiecībā uz valsts pārvaldes iestādes izdotu dokumentu ir pretrunā principam, ka visām personām, kuras uzskata, ka tās ir pakļautas diskriminācijai dzimuma dēļ, ir jābūt faktiskai iespējai vērsties tiesā (1986. gada spriedums lietā Johnston).

  • Savienības pilsonība

Attiecībā uz Savienības pilsonību, kas saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību ir atzīta ikvienam dalībvalsts pilsonim, Tiesa ir apliecinājusi, ka tā ietver tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā. Tādējādi šādas uzturēšanās tiesības ir arī nepilngadīgam kādas dalībvalsts pilsonim, kam ir veselības apdrošināšana un pietiekami finanšu līdzekļi. Tiesa ir uzsvērusi, ka Kopienu tiesības nepieprasa, lai nepilngadīgajam pašam būtu nepieciešamie līdzekļi, un ka atteikšanās vienlaikus piešķirt uzturēšanās tiesības mātei, kas ir trešās valsts pilsone, faktiski liedz īstenot bērna uzturēšanās tiesības (2004. gada spriedums lietā Zhu un Chen).
Šajā pašā spriedumā Tiesa precizēja, ka pat gadījumā, kad trešās valsts pilsonis iegūst dalībvalsts pilsonību ar mērķi iegūt uzturēšanas tiesības, pamatojoties uz Kopienu tiesībām, dalībvalsts nedrīkst ierobežot citā dalībvalstī iegūtas pilsonības juridiskās sekas.