Ziņas par locekļiem

Add

Dzimis 1960. gadā Goredeikā (Nīderlande), Marc van der Woude pirmos studiju gadus pavada Rijksuniversiteit Groningen (Groningenas universitāte, Nīderlande), kur 1983. gadā iegūst grādu tiesību zinātnē. Līdz 1984. gadam studijas turpina Eiropas Koledžā (Beļģija).

Pēc studiju beigšanas aktīvi iesaistās mācībās un pētniecībā Eiropas Koledžā, kur līdz 1986. gadam ir asistents. Pēc tam no 1986. līdz 1987. gadam strādā kā lektors Universiteit Leiden (Leidenes Universitāte, Nīderlande). Visā karjeras laikā paliek iesaistīts izglītībā un kopš 2000. gada ieņem Erasmus Universiteit Rotterdam (Roterdamas Erasma universitāte, Nīderlande) tiesību zinātnes profesora amatu. Būdams daudzu publikāciju autors, sniedz ieguldījumu pētījumos konkurences tiesībās, par ko liecina vairāki izziņas literatūras darbi šajā jomā.

Līdztekus darbam universitātēs Marc van der Woude īsteno praktizējoša jurista karjeru. No 1987. līdz 1989. gadam strādā Eiropas Kopienu Komisijā, kur pilda ziņotāja funkcijas Konkurences ģenerāldirektorātā. Pēc tam pārceļas uz Eiropas Kopienu Tiesu un no 1989. līdz 1992. gadam tiesneša palīga statusā strādā kopā ar tiesnešiem Thymen Koopmans un Paul Joan George Kapteyn. Eiropas Komisija viņu ieceļ par administratoru Konkurences ģenerāldirektorāta Koordinācijas nodaļā, un šajā amatā viņš darbojas no 1992. līdz 1993. gadam; vēlāk – no 1993. līdz 1995. gadam – strādā Komisijas juridiskajā dienestā. Pēc tam kļūst par advokātu Briseles advokatūrā (Beļģija), kur viņa tiesvedības prakse koncentrējas uz konkurences tiesībām.

2010. gada 13. septembrī Marc van der Woude tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi. Kolēģi 2013. gada 18. septembrī viņu ievēlē par palātas priekšsēdētāju un 2016. gada 20. septembrī – par priekšsēdētāja vietnieku. 2019. gada 27. septembrī viņš ir ievēlēts par šīs tiesas priekšsēdētāju un kopš tā laika ieņem šo amatu.

Dzimis 1969. gadā Nikosijā (Kipra), Savvas S. Papasavvas studē Ethnikó kai Kapodistriakó Panepistímio Athinón (Kapodistrija vārdā nosauktā Atēnu Nacionālā universitāte, Grieķija), kur 1991. gadā iegūst maģistram līdzvērtīgu grādu tiesību zinātnē (Ptychion). Viņš apmeklē trešā cikla studijas université de Paris II (Parīzes Universitāte, Francija), kas 1992. gadā viņam izsniedz padziļinātu studiju diplomu publiskajās tiesībās. 1995. gadā pēc doktorantūras studijām université d’Aix‑Marseille III (Eksas–Marseļas universitāte III, Francija) viņš iegūst doktora grādu tiesību zinātnē.

Uzņemts Kipras Advokātu kolēģijā un kopš 1993. gada būdams Nikosijas Advokātu kolēģijas loceklis, S. S. Papasavvas praktizē ka advokāts līdz viņa iecelšanai amatā Vispārējā tiesā 2004. gadā.

Viņš iesaistās arī izglītības darbā: no 1997. līdz 2002. gadam ir Panepistímio Kýprou (Kipras Universitāte) lektors un no 2002. līdz 2004. gadam – konstitucionālo tiesību docents.

2004. gada 12. maijā S. S. Papasavvas tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi un pilda tur palātas priekšsēdētāja pienākumus divus secīgus pilnvaru termiņus no 2010. gada 15. septembra līdz 2016. gada 25. septembrim. 2019. gada 27. septembrī kolēģi ievēlē viņu par Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieku, un kopš tā laika viņš darbojas Vispārējā tiesā šajā statusā.

Dzimusi 1974. gadā Nikosijā (Kipra), Anna Marcoulli 1995. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē University of East Anglia (Austrumanglijas Universitāte, Apvienotā Karaliste) un 1996. gadā – maģistra grādu tiesību zinātnē University of Bristol (Bristoles Universitāte, Apvienotā Karaliste).

Uzņemta Kipras Advokātu kolēģijā 1997. gadā, darbojas Kipras Republikas Juridiskajā dienestā kā Eiropas Savienības tiesību departamenta locekle no 1998. līdz 2008. gadam.

2005. gadā stājas dienestā Eiropas Kopienu Tiesā kā norīkotā valsts eksperte Pētniecības un dokumentācijas direkcijā un ieņem šo amatu līdz 2007. gadam. No 2008. līdz 2016. gadam strādā Eiropas Komisijas Juridiskajā dienestā. 2012. gadā piedalās Kipras prezidentūras Eiropas Savienības Padomē darbu vadībā un šajā saistībā pilda juridiskās padomnieces pienākumus.

2016. gada 13. aprīlī A. Marcoulli tiek iecelta par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnesi. 2019. gada 30. septembrī kolēģi ievēlē viņu par palātas priekšsēdētāju, un kopš tā laika viņa pilda šos pienākumus.

Dzimis 1966. gadā Olborgā (Dānija), Jesper Svenningsen studē tiesības Aarhus Universitet (Orhūsas Universitāte, Dānija) un 1989. gadā iegūst tur juridisk kandidateksamen (candidatus iuris) grādu.

Pēc universitātes studiju beigām sāk profesionālo karjeru kā advokāts praktikants Kammeradvokaten (Dānijas valdības juridiskā padomdevēja birojs, Kopenhāgena), savukārt no 1991. līdz 1993. gadam strādā par ģenerāladvokāta Claus Gulmann palīgu Tiesā. No 1993. līdz 1995. gadam atkal darbojas Kammeradvokaten un šajā pašā laikposmā tiek uzņemts Dānijas Advokātu kolēģijā, turklāt ar tiesībām uzstāties Landsret (Apelācijas tiesa, Dānija). Vienlaikus pasniedz Københavns Universitet (Kopenhāgenas Universitāte, Dānija) kā lektors Savienības tiesībās.

No 1995. līdz 1999. gadam ir Eiropas Publiskās pārvaldes institūta (IEAP) (Luksemburga) docents un pēc tam direktora pienākumu izpildītājs, bet 1997. gadā uz laiku pārtrauc pildīt šos pienākumus, lai praktizētu Briselē Dānijas advokātu birojā. 1999. gadā darbojas Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) Uzraudzības iestādes Juridiskajā dienestā, savukārt 2000. gadā stājas dienestā Eiropas Savienības Tiesā jurista lingvista statusā. Līdztekus pēdējiem minētajiem uzdevumiem 2003. gadā atkal strādā par palīgu Claus Gulmann birojā, kurš tolaik jau ir kļuvis par Tiesas tiesnesi. No 2006. līdz 2013. gadam ir Tiesas tiesneša Lars Bay Larsen palīgs.

2013. gada 7. oktobrī J. Svenningsen tiek iecelts par Civildienesta tiesas tiesnesi un pilda šos pienākumus līdz šīs tiesas darbības izbeigšanai 2016. gada 1. septembrī. 2016. gada 19. septembrī tiek iecelts par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnesi, un 2019. gada 30. septembrī kolēģi viņu ievēlē par palātas priekšsēdētāju.

Dzimusi 1967. gadā Porto (Portugāle), Maria José Costeira 1991. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Universidade de Coimbra (Koimbras Universitāte, Portugāle) Juridiskajā fakultātē un 2001. gadā pēcdiploma studijās apgūst intelektuālā īpašuma tiesības Universidade de Lisboa (Lisabonas Universitāte, Portugāle) Juridiskajā fakultātē.

No 1991. līdz 1992. gadam darbojas kā advokāta palīdze Koimbras (Portugāle) Advokātu kolēģijā, savukārt 1992. gadā kļūst par Centro de Estudos Judiciários (Valsts tiesnešu skola, Portugāle) tiesneša amata kandidātu. Pēc iecelšanas 1995. gadā par tiesnesi viņa no 1995. līdz 1997. gadam darbojas Tribunal Judicial da Comarca de Cascais (Kaškaišas pirmās instances tiesa, Portugāle), Tribunal Judicial da Comarca de Ferreira do Zêzere (Fereira du Zezeres pirmās instances tiesa, Portugāle) un Tribunal da Pequena Instância Criminal de Lisboa (Lisabonas Krimināltiesa, Portugāle), no 1999. līdz 2016. gadam – Tribunal do Comércio da Comarca de Lisboa (Lisabonas Komerclietu tiesa, Portugāle), kā arī 2016. gadā – Tribunal da Relação de Coimbra (Koimbras apelācijas tiesa, Portugāle). Darbība tieslietu jomā neaprobežojas tikai ar lietu izskatīšanu, jo viņa arī nodrošina tiesnešu korpusa pārstāvību – no 2012. līdz 2015. gadam ir Portugāles Tiesnešu asociācijas ģenerālsekretāre, savukārt pēc tam līdz 2016. gadam vada šo asociāciju.

Kopš 2003. gada M. J. Costeira kā viesprofesore pasniedz rūpnieciskā īpašuma tiesības, konkurences tiesības un komerctiesības Lisabonas Universitātes, Koimbras Universitātes, Universidade Nova de Lisboa (Lisabonas Jaunā universitāte, Portugāle) un Universidade Católica Portuguesa (Portugāles Katoļu universitāte) Juridiskajā fakultātē, kā arī Escola de Direito da Universidade do Minho (Miņu Universitātes Juridiskā skola, Portugāle) un Valsts tiesnešu skolā.

2016. gada 19. septembrī M. J. Costeira tiek iecelta par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnesi, un 2019. gada 30. septembrī kolēģi ievēlē viņu par palātas priekšsēdētāju.

Dzimusi 1976. gadā Gdaņskā (Polija), Krystyna Kowalik‑Bańczyk 1999. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Uniwersytet Gdański (Gdaņskas Universitāte, Polija) un 2000. gadā – padziļināto studiju diplomu Tulūzas Sociālo zinātņu universitātē (Francija). Studijas turpina Eiropas koledžā Brigē (Beļģija), kur 2002. gadā iegūst Master of Laws grādu Eiropas tiesībās. Pēc studijām Polijas Zinātņu akadēmijā aizstāv disertāciju un 2004. gadā iegūst tiesību zinātnes doktora grādu.

No 2002. līdz 2010. gadam Varšavā (Polija) pasniedz Uniwersytet Warszawski (Varšavas Universitāte) Eiropas centrā, kā arī Wyższa Szkoła Prawa i Administracji (Tiesību un administrācijas zinātņu augstskola). No 2006. līdz 2014. gadam līdztekus pasniedzējas darbībai iesaistās pētniecības darbā – vispirms kā docente (2006) un pēc tam kā asociētā profesore (2014) Polijas Zinātņu akadēmijas Tiesību zinātnes institūtā. Turklāt no 2010. līdz 2016. gadam pasniedz starptautiskās tiesības un Eiropas Savienības tiesības kā lektore Politechnika Gdańska (Gdaņskas Tehniskā universitāte, Polija) un kā viesprofesore Francijas universitātēs Panthéon‑Assas (Parīze) un Sophia‑Antipolis (Nica), kā arī Luksemburgas Universitātē.

Viņa ir daudzu publikāciju autore Eiropas tiesību jomā un piedalās vairāku juridisku darbu sagatavošanā, tostarp redaktores statusā.

2016. gada 19. septembrī K. Kowalik‑Bańczyk tiek iecelta par Vispārējās tiesas tiesnesi un kopš 2022. gada 19. septembra ieņem tur palātas priekšsēdētājas amatu.

Dzimis 1978. gadā Jambolā (Bulgārija), Alexander Kornezov 2002. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Sofiyski universitet Sveti Kliment Ohridski (Sofijas Ohridas Svētā Klimenta universitāte, Bulgārija) un 2004. gadā – Master of Laws grādu Eiropas tiesībās Eiropas koledžā Brigē (Beļģija). Veic doktorantūras studijas tiesību zinātnē Balgarska Akademia na naukite(Bulgārijas Zinātņu akadēmija), kur 2008. gadā aizstāv disertāciju.

No 2004. līdz 2006. gadam ir advokāts Briseles Advokātu kolēģijā (Beļģija) un praktizē tur advokātu birojā. 2007. gadā stājas dienestā Tiesā un līdz 2016. gadam pilda tiesneša Alexander Arabadjiev palīga pienākumus.

A. Kornezov iesaistās arī izglītības darbā: no 2008. līdz 2012. gadam ir docents Savienības procesuālajās tiesībās Universitet za natzionalno i svetovno stopanstvo (Valsts un pasaules ekonomikas universitāte, Bulgārija) un no 2010. līdz 2013. gadam – Sofijas Ohridas Svētā Klimenta universitātē. No 2014. līdz 2016. gadam ir Bulgārijas Zinātņu akadēmijas asociētais profesors Savienības tiesībās un starptautiskajās privāttiesībās. Kopš 2020. gada pasniedz Savienības publiskā iepirkuma tiesības Luksemburgas Universitātē. Daudzi pētniecības darbi Savienības tiesību jomā ļauj viņam rīkot konferences vairākās universitātēs dažādās dalībvalstīs. Viņš ir daudzu publikāciju un darbu autors Savienības tiesībās.

No 2016. gada 13. aprīļa līdz 2016. gada 31. augustam A. Kornezov ir Civildienesta tiesas tiesnesis. 2016. gada 19. septembrī tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi un kopš 2019. gada 30. septembra darbojas tur kā palātas priekšsēdētājs.

Dzimis 1962. gadā Parīzē (Francija), Laurent Truchot studē Institut d’études politiques (IEP) (Politikas studiju institūts, Parīze, Francija), kur 1984. gadā iegūst diplomu. No 1986. līdz 1988. gadam studē École nationale de la magistrature (Valsts tiesnešu skola, Bordo, Francija).

Profesionālo karjeru sāk tribunal de grande instance de Marseille (Marseļas Vispārējā pirmās instances tiesa, Francija), kur no 1988. līdz 1990. gadam pilda tiesneša pienākumus. No 1990. līdz 1992. gadam ir Francijas Tieslietu ministrijas Civillietu un valsts lietu direkcijas maģistrāts. No 1992. līdz 1994. gadam ieņem biroja vadītāja palīga un pēc tam biroja vadītāja amatu Francijas Ekonomikas, finanšu un rūpniecības ministrijas Konkurences, patērētāju tiesību un krāpšanas apkarošanas ģenerāldirekcijā. 1994. gadā kļūst par Francijas tieslietu ministra tehnisko konsultantu un paliek šajā amatā līdz 1995. gadam, savukārt no 1995. līdz 1996. gadam darbojas kā tribunal de grande instance de Nîmes (Nīmas Vispārējā pirmās instances tiesa, Francija) tiesnesis.

No 1996. līdz 2001. gadam L. Truchot ir Tiesas ģenerāladvokāta Philippe Léger palīgs. No 2001. līdz 2007. gadam strādā Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) kā padomdevējs palīgs.

No 2007. līdz 2013. gadam pilda tiesneša pienākumus Vispārējā tiesā, kur no 2010. līdz 2013. gadam darbojas arī kā palātas priekšsēdētājs.

Pēc atgriešanās Francijā 2013. gadā tiek iecelts par Kasācijas tiesas padomnieku un ieņem šo amatu līdz 2019. gadam.

2019. gada 26. septembrī L. Truchot otro reizi tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi un kopš 2022. gada 19. septembra pilda tur palātas priekšsēdētāja pienākumus.

Dzimusi 1966. gadā Kivaso (Itālija), Ornella Porchia 1991. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Università degli Studi di Torino (Turīnas Universitāte, Itālija) un 1996. gadā – doktora grādu tiesību pētniecībā Università Commerciale Luigi Bocconi (Luidži Bokoni Komercuniversitāte, Milāna, Itālija).

Profesionālo karjeru sāk 1994. gadā kā advokāte Turīnas Advokātu kolēģijā un pēc tam – no 1997. līdz 2002. gadam – strādā par Turīnas Universitātes profesora asistenti. No 2002. līdz 2007. gadam ir asociētā profesore starptautiskajās tiesībās, savukārt kopš 2007. gada – štata profesore Savienības tiesībās minētajā universitātē.

No 2010. līdz 2014. gadam strādā Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) Pētniecības dienestā. No 2014. līdz 2019. gadam ieņem juridiskās padomnieces amatu Itālijas pastāvīgajā pārstāvniecībā Eiropas Savienībā. Saistībā ar pētniecību Savienības tiesībās un starptautiskajās tiesībās publicē vairākus darbus.

2019. gada 26. septembrī O. Porchia tiek iecelta par Vispārējās tiesas tiesnesi un kopš 2022. gada 19. septembra ieņem tur palātas priekšsēdētājas amatu.

Dzimis 1964. gadā Kozencā (Itālija), Roberto Mastroianni 1987. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Università degli Studi di Firenze (Florences Universitāte, Itālija) un 1990. gadā – maģistra grādu tiesību zinātnē Penn State University Dickinson School of Law (Pensilvānijas Universitātes Dikinsona Juridiskā skola, Amerikas Savienotās Valstis). Studē doktorantūrā tiesību zinātnē Università di Bologna (Boloņas Universitāte, Itālija), kur 1992. gadā aizstāv disertāciju. No 1992. līdz 1993. gadam veic pēcdoktorantūras studijas Ženēvas Universitātē (Šveice), kā arī – 1993. un 1994. gadā – Universiteit van Amsterdam (Amsterdamas Universitāte, Nīderlande) un New York Law School (Ņujorkas Juridiskā skola, Amerikas Savienotās Valstis).

Profesionālo karjeru R. Mastroianni sāk kā starptautisko tiesību pētnieks Florences Universitātē no 1992. līdz 1997. gadam, pēc tam stājas dienestā Tiesā un no 1997. līdz 2000. gadam pilda ģenerāladvokātu Giuseppe Tesauro un Antonio Saggio palīga pienākumus.

No 2000. līdz 2019. gadam profesora statusā pasniedz Savienības tiesības Università degli Studi di Napoli Federico II (Neapoles Frīdriha II universitāte, Itālija) un tajā pašā laikposmā publicē daudzus darbus. Turklāt no 2011. līdz 2013. gadam pasniedz Savienības tiesības un Eiropas strīdu izskatīšanas tiesības Paris 2 Panthéon‑Assas universitātē (Francija) kā viesprofesors. No 2013. līdz 2017. gadam pasniedz Savienības tiesības arī Libera Università Internazionale degli Studi Sociali Guido Carli (Gvido Karli Starptautiskā Brīvā sociālo zinātņu universitāte, Itālija). 2015. gadā tiek iecelts par salīdzinošo konkurences tiesību profesoru Denveras Universitātes (Amerikas Savienotās Valstis) Sturm College of Law, kur pasniedz līdz 2019. gadam.

No 1993. līdz 2019. gadam R. Mastroianni ir advokāts, kas ir tiesīgs praktizēt Itālijas augstākās instances tiesās. No 2013. līdz 2015. gadam viņš turklāt ir Società Italiana di Diritto Internazionale (SIDI) (Itālijas Starptautisko tiesību sabiedrība) valdes loceklis un no 2018. līdz 2021. gadam – Associazione Italiana Studiosi di Diritto dell’Unione Europea (AISDUE) (Itālijas Eiropas Savienības tiesību studiju apvienība) valdes loceklis. No 2015. līdz 2018. gadam ir arī Itālijas valdības Eiropas lietu departamenta padomdevējs likumdošanas jautājumos.

2019. gada 26. septembrī R. Mastroianni tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi un kopš 2024. gada 10. oktobra pilda palātas priekšsēdētāja pienākumus.

Dzimusi 1975. gadā Prāgā (Čehoslovākija), Petra Škvařilová‑Pelzl studē tiesības Čehijas Republikā un Vācijā, un šo studiju noslēgumā 1999. gadā Univerzita Karlova (Prāgas Kārļa universitāte, Čehijas Republika) viņai piešķir maģistra grādu tiesību zinātnē (summa cum laude). Doktorantūras studijas veic Universität Hamburg (Hamburgas Universitāte, Vācija), kur 2004. gadā aizstāv disertāciju (summa cum laude). 1995. gadā iegūst diplomu arī mutiskajā tulkošanā vācu valodā Státní jazyková škola (Prāgas Valsts valodu skola, Čehijas Republika).

Profesionālo karjeru sāk 1999. gadā kā Hamburgas Universitātes Komerctiesību, jūras tiesību un ekonomikas tiesību katedras zinātniskā līdzstrādniece un vēlāk sekmīgi nokārto konkursu, ko Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO) organizējis Čehijas juristu nodarbināšanai Eiropas Savienības iestādēs. Tādējādi ierēdnes statusā stājas dienestā Eiropas Savienības Tiesas Bibliotēkas, pētniecības un dokumentācijas ģenerāldirekcijā un tur no 2004. līdz 2019. gadam pilda administratora jurista pienākumus. No 2010. līdz 2016. gadam strādā par ģenerāldirektora atašeju. No 2017. līdz 2018. gadam darbojas Tiesā kā tiesneses Maria Berger palīdze.

Publikāciju autore, tostarp Savienības tiesību un salīdzinošo tiesību jomās, P. Škvařilová‑Pelzl turklāt iesaistās izglītības darbā Prāgas Kārļa universitātē, kur pilda arī Eiropas tiesību doktorantūras eksaminācijas komisijas locekles funkcijas, un Verwaltungsakademie des Bundes (Federālā civildienesta akadēmija, Austrija) Vīnē. Papildus tam P. Škvařilová‑Pelzl piedalās daudzos semināros un konferencēs, tostarp Čehijas un Vācijas tiesību biennālē.

2019. gada 26. septembrī P. Škvařilová‑Pelzl tiek iecelta par Vispārējās tiesas tiesnesi un kopš 2024. gada 10. oktobra pilda palātas priekšsēdētājas pienākumus.

Dzimis 1954. gadā Luksemburgā (Luksemburgas Lielhercogiste), Marc Jaeger 1979. gadā iegūst maģistra grādu tiesību zinātnē Robēra Šūmaņa Universitātē Strasbūrā (Francija) un studē Eiropas koledžā Brigē (Beļģija), kur 1980. gadā saņem padziļinātu Eiropas studiju diplomu.

Uzņemts Luksemburgas Advokātu kolēģijā 1981. gadā, M. Jaeger līdz 1983. gadam praktizē kā advokāts. Pēc tam tiek iecelts par deleģētu tieslietu atašeju Luksemburgas Ģenerālprokurora birojā un pilda šos pienākumus vienu gadu, un vēlāk – no 1984. līdz 1986. gadam – darbojas kā Luksemburgas rajona tiesas tiesnesis.

Stājies dienestā Tiesā, no 1986. līdz 1988. gadam ir ģenerāladvokāta Jean Mischo palīgs un no 1988. līdz 1996. gadam – tiesneša G. Federico Mancini palīgs.

Papildus uzdevumiem tieslietu jomā M. Jaeger kopš 2003. gada pasniedz Luksemburgas Universitātē, kā arī – kopš 2015. gada – Libera Università Internazionale degli Studi Sociali Guido Carli (Gvido Karli Starptautiskā Brīvā sociālo zinātņu universitāte, Itālija). No 2001. līdz 2018. gadam vada Luksemburgas Starptautisko universitātes institūtu (IUIL) un no 2011. līdz 2016. gadam – Luksemburgas Universitātes valdi.

1996. gada 11. jūlijā M. Jaeger tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi un tur darbojas kā palātas priekšsēdētājs no 2004. gada 10. septembra līdz 2007. gada 31. augustam. Kolēģi ievēlē viņu par Vispārējās tiesas priekšsēdētāju, un šos pienākumus viņš pilda četrus secīgus pilnvaru termiņus no 2007. gada 17. septembra līdz 2019. gada 26. septembrim.

Dzimis 1952. gadā Helsinkos (Somija), Heikki Kanninen 1976. gadā iegūst diplomu ekonomikas zinātnēs Helsingin kauppakorkeakoulu (Helsinku Komercaugstskola, Somija) un 1978. gadā – maģistra grādu tiesību zinātnē Helsingin yliopisto (Helsinku Universitāte, Somija) Juridiskajā fakultātē. Šajā pašā universitātē 1988. gadā pabeidz studijas, saņemot padziļinātu tiesību studiju diplomu.

Profesionālo karjeru H. Kanninen sāk 1978. gadā kā tiesneša palīgs Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa, Somija) un no 1979. līdz 1981. gadam darbojas par Somijas valdības izveidotās Hallinnon oikeusturvakomitea (Tiesiskās aizsardzības reformas valsts pārvaldē komiteja, Somija) ģenerālsekretāru.

1981. gadā atkal stājas dienestā Augstākajā administratīvajā tiesā un tur līdz 1984. gadam pilda galvenā administratora pienākumus, savukārt no 1984. līdz 1985. gadam ir Hallintolainkäyttökomitea (Administratīvo strīdu reformas komiteja, Somija) ģenerālsekretārs. No 1986. līdz 1993. gadam strādā Somijas Tieslietu ministrijas Likumdošanas direkcijā par padomnieku. No 1991. līdz 1993. gadam turklāt piedalās Turvapaikkalautakunta (Bēgļu sūdzību izskatīšanas komisija, Somija) darbā. 1993. gadā strādā par pētnieku Helsingin yliopiston kansainvälisen talousoikeuden instituutti (Helsinku Universitātes Starptautisko ekonomikas tiesību institūts).

Vēlāk 1993. gadā kļūst par Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) tiesas sekretāra palīgu (Ženēva, Šveice) un pilda šos pienākumus līdz 1995. gadam. Pēc tam stājas dienestā Eiropas Kopienu Tiesā un no 1995. līdz 1998. gadam darbojas tur kā tiesneša Leif Sevón palīgs.

Pēc atgriešanās Somijā no 1998. līdz 2005. gadam pilda Augstākās administratīvās tiesas tiesneša pienākumus un vienlaikus piedalās Somijas tiesu iestāžu attīstības komitejas darbā, no 2001. līdz 2003. gadam ieņemot šīs komitejas priekšsēdētāja vietnieka amatu.

No 2005. gada 6. oktobra līdz 2009. gada 6. oktobrim H. Kanninen ir Eiropas Savienības Civildienesta tiesas tiesnesis un no 2008. gada 1. oktobra līdz 2009. gada 6. oktobrim pilda tur palātas priekšsēdētāja pienākumus. 2009. gada 7. oktobrī tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi. No 2011. gada 23. novembra līdz 2013. gada 16. septembrim ieņem palātas priekšsēdētāja amatu. Kolēģi viņu ievēlē par Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieku uz laiku no 2013. gada 17. septembra līdz 2016. gada 19. septembrim. Līdztekus šiem pienākumiem viņš vada Vispārējās tiesas palātu. 2016. gada 21. septembrī, kā arī 2019. gada 30. septembrī kolēģi no jauna viņu ievēlē par šīs tiesas palātas priekšsēdētāju, un šos pienākumus viņš pilda līdz 2022. gada 19. septembrim.

Dzimusi 1956. gadā Rijekā (Horvātija), Vesna Tomljenović 1979. gadā iegūst maģistra grādu tiesību zinātnē Sveučilište u Rijeci (Rijekas Universitāte), savukārt 1984. gadā iegūst maģistra grādu tiesību zinātnē un 1996. gadā doktora grādu tiesību zinātnē Sveučilište u Zagrebu (Zagrebas Universitāte, Horvātija). 1982. gadā tiek uzņemta Horvātijas Advokātu kolēģijā.

No 2005. līdz 2013. gadam ir specializētās augstākās izglītības studiju programmas “Eiropas integrācijas tiesības” koordinatore Rijekas Universitātē. No 2005. līdz 2013. gadam viņai ir starptautisko tiesību un Eiropas privāttiesību profesores tituls. 2003. gadā viesprofesores statusā darbojas Tulane University (Tuleinas Universitāte, Amerikas Savienotās Valstis) Juridiskajā skolā programmā Fulbright. Viņa ir iekļauta Stalno arbitražno sudište Hrvatske gospodarske komore (Tirdzniecības palātas Pastāvīgā šķīrējtiesa, Horvātija) šķīrējtiesnešu reģistrā.

No 2005. līdz 2013. gadam vada Horvātijas Republikas sarunu delegācijas darba grupu, kas atbild par acquis communautaire 28. nodaļu (Patērētāju un veselības aizsardzība). Kopš 2006. gada ir Hrvatska udruga za poredbeno pravo (Horvātijas Salīdzinošo tiesību asociācija) priekšsēdētāja.

2013. gada 4. jūlijā V. Tomljenović tiek iecelta par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnesi. 2016. gada 21. septembrī un pēc tam 2019. gada 30. septembrī kolēģi ievēlē viņu par palātas priekšsēdētāju, un viņa pilda šos pienākumus līdz 2022. gada 19. septembrim.

Dzimis 1979. gadā Antverpenē (Beļģija), Geert De Baere 2002. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Universiteit Antwerpen (Antverpenes Universitāte, Beļģija) un 2003. gadā – Master of Laws grādu University of Cambridge (Kembridžas Universitāte, Apvienotā Karaliste) Karaļa koledžā. Veic tiesību zinātnes doktorantūras studijas Kembridžas Universitātes Karaļa koledžā, kur 2007. gadā aizstāv disertāciju. Doktorantūras studiju laikā 2005. gadā ir pieaicinātais pētnieks Columbia University (Kolumbijas Universitāte, ASV) Juridiskajā fakultātē.

Pēc doktorantūras beigām no 2007. līdz 2009. gadam darbojas asociētā pēcdoktorantūras pētnieka statusā Antverpenes Universitātē.

Pēc tam Lēvenas Katoliskajā universitātē (Beļģija) pasniedz Savienības tiesības un starptautiskās tiesības kā vieslektors 2009. gadā, lektors no 2010. līdz 2014. gadam un galvenais lektors – kopš 2015. gada.

No 2007. līdz 2009. gadam G. De Baere strādā par Tiesas ģenerāladvokātes Eleanor Sharpston palīgu un no 2016. līdz 2017. gadam – tiesneses Alexandra (Sacha) Prechal palīgu.

2017. gada 4. oktobrī tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi un no 2021. gada 8. oktobra līdz 2022. gada 19. septembrim darbojas tur kā palātas priekšsēdētājs.

Dzimusi 1979. gadā Mariborā (Slovēnija), Maja Brkan 2003. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Univerza v Ljubljani (Ļubļanas Universitāte, Slovēnija) un 2004. gadā – maģistra grādu tiesību zinātnē New York University (Ņujorkas Universitāte, ASV). Turklāt 2004. gadā saņem diplomu Eiropas Universitātes institūta Florencē Eiropas tiesību akadēmijā. Pēc tam sāk tiesību zinātnes doktorantūru Ļubļanas Universitātē, kur 2007. gadā aizstāv disertāciju par Eiropas Savienības kopējo ārpolitiku un drošības politiku.

Profesionālo karjeru sāk 2004. gadā kā juriste lingviste Eiropas Savienības Tiesā, pēc tam kā praktikante darbojas Tiesas tiesneša Aindrias Ó Caoimh birojā 2005. gadā un Višje sodišče v Ljubljani (Ļubļanas apelācijas tiesa, Slovēnija) no 2005. līdz 2006. gadam.

2007. gadā atkal stājas dienestā Eiropas Savienības Tiesā, kur strādā pie ģenerāladvokātes Verica Trstenjak vispirms kā juridiskā asistente no 2007. līdz 2008. gadam un pēc tam kā palīdze no 2008. līdz 2011. gadam. No 2011. līdz 2013. gadam pilda tiesneša Marko Ilešič palīdzes pienākumus.

Pēc tam M. Brkan pasniedz Universiteit Maastricht (Māstrihtas Universitāte, Nīderlande) kā Eiropas Savienības tiesību docente no 2013. līdz 2018. gadam un kā asociētā Eiropas Savienības tiesību profesore no 2018. līdz 2021. gadam. 2014. un 2017. gadā pasniedz arī Eiropas Savienības tiesības Universiteit Hasselt (Haseltas Universitāte, Beļģija). Vieslektores statusā darbojas Univerza na Primorskem (Piejūras reģiona universitāte, Slovēnija) 2011. gadā, Ļubļanas Universitātē 2014. gadā un Běijīng Shīfàn Dàxué (Pekinas Universitāte, Ķīna) 2014. gadā. Turklāt pētnieces statusā stažējas Eiropas Universitātes institūtā Florencē 2016. un 2018. gadā, University of California, Berkeley (Kalifornijas Universitāte Bērklijā, ASV) 2019. gadā, Universitat Autònoma de Barcelona (Barselonas Autonomā universitāte, Spānija) 2019. gadā un Ļubļanas Universitātē 2020. gadā.

2017. gadā M. Brkan tiek iecelta par Maastricht Centre for European Law (Māstrihtas Universitātes Eiropas tiesību centrs) asociēto direktori un trīs gadus pilda šos pienākumus, pirms 2021. gadā tiek izraudzīta par programmas Advanced Master in Privacy, Cybersecurity and Data Management (specializētās maģistra studijas privātuma, kiberdrošības un datu pārvaldības jomā) koordinatori European Centre on Privacy and Cybersecurity (Māstrihtas Universitātes Eiropas Privātuma un kiberdrošības centrs). No 2018. līdz 2020. gadam ir šīs pašas universitātes eksāmenu komisijas locekle.

No 2013. līdz 2019. gadam pilda European Law Institute (ELI) padomes locekles pienākumus. No 2015. līdz 2021. gadam ir European Data Protection Law Review (Eiropas datu aizsardzības tiesību žurnāls) asociētā redaktore un – kopš 2021. gada – tā redakcijas kolēģijas locekle. Kopš 2020. gada viņa ir arī informācijas platformas EU Law Live redakcijas kolēģijas locekle.

M. Brkan ir daudzu publikāciju autore Eiropas Savienības tiesību jomā. Eiropas un ASV universitātes regulāri uzaicina viņu uzstāties kā lektorei.

2021. gada 6. jūlijā M. Brkan tiek iecelta par Vispārējās tiesas tiesnesi.

Dzimis 1964. gadā Inglvudā (Kalifornija, Amerikas Savienotās Valstis), Pēteris Zilgalvis studē University of California, Los Angeles – UCLA (Kalifornijas Universitāte, Losandželosa, ASV), kur 1986. gadā iegūst diplomu politikas zinātnēs. Studijas turpina University of Southern California (Dienvidkalifornijas Universitāte, ASV), kas viņam 1990. gadā piešķir doktora grādu tiesību zinātnē (Juris Doctor).

Profesionālo karjeru sāk tajā pašā gadā Latvijas Republikas Augstākās padomes Vides aizsardzības komitejas Juridiskās nodaļas vadošā padomnieka amatā un pilda šos pienākumus līdz 1992. gadam. Pēc tam stājas dienestā Latvijas Ārlietu ministrijā, kur atbild par attiecībām ar Eiropas Parlamentu, Apvienoto Nāciju Organizāciju, ANO Vides programmu (UNEP) un ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizāciju (UNESCO). Turklāt kopš 1991. gada viņam ir atļauts praktizēt kā advokātam Kalifornijā (ASV).

1993. gadā P. Zilgalvis ieņem Baltijas reģiona vides speciālista amatu Pasaules Bankā, savukārt 1996. gadā tajā tiek iecelts par vadošo padomnieku vides tiesību jautājumos attiecībā uz projektu “Krievijas Federācija – Vides vadības projekts”.

1997. gadā tiek iecelts par Bioētikas nodaļas vadītāja vietnieku Eiropas Padomē un pilda šos pienākumus līdz 2005. gadam. Pēc tam stājas dienestā Eiropas Komisijā, kur ieņem Pārvaldības un ētikas nodaļas vadītāja amatu un – 2010. gadā – Infekcijas slimību un sabiedrības veselības nodaļas vadītāja amatu. No 2010. līdz 2016. gadam turpina karjeru Eiropas Komisijā kā Veselības un labklājības nodaļas vadītājs. 2016. gadā šajā pašā iestādē tiek iecelts par Digitālās inovācijas un blokķēžu nodaļas vadītāju un pilda šos pienākumus līdz 2021. gadam. Viņš ir arī vairāku publikāciju autors juridiskajos žurnālos, it īpaši saistībā ar bioētiku, digitālajām tehnoloģijām, cilvēktiesībām un vides tiesībām.

2021. gada 27. septembrī P. Zilgalvis tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi.

Dzimis 1971. gadā Atēnās (Grieķija), Ioannis Dimitrakopoulos 1992. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Ethniko kai Kapodistriako Panepistimio Athinon (Kapodistrija vārdā nosauktā Atēnu Nacionālā universitāte, Grieķija) un 1994. gadā papildina savas studijas, iegūstot maģistra grādu tiesību zinātnē Paris II Panthéon‑Assas universitātē (Francija).

Uzņemts Atēnu Advokātu kolēģijā 1995. gadā, I. Dimitrakopoulos praktizē tur kā advokāts līdz 1997. gadam.

1998. gadā sāk strādāt Symvoulio tis Epikrateias (Valsts padome, Grieķija) par referentu, no 2005. līdz 2022. gadam pilda tur pieteikumu pārziņa pienākumus, izskatot lietas tostarp nodokļu tiesību, konkurences un preču zīmju tiesību un publiskā iepirkuma tiesību jomā. 2022. gadā tiek iecelts par valsts padomnieku. Līdztekus šiem pienākumiem no 2009. līdz 2010. gadam ir Valsts padomes Plānojuma un organizācijas komitejas loceklis. 2005. gadā uz triju gadu laikposmu stājas dienestā Eiropas Ombuda birojā (Strasbūra, Francija), kur ieņem galvenā juridiskā padomnieka amatu, savukārt 2008. gadā pārceļas atpakaļ Valsts padomē.

No 2010. līdz 2020. gadam I. Dimitrakopoulos pilda arī Eiropas Ķimikāliju aģentūras (Helsinki, Somija) Apelācijas padomes priekšsēdētāja aizstājēja pienākumus.

No 2014. līdz 2015. gadam ir Anotato Eidiko Dikastirio (Augstākā speciālā tiesa, Grieķija) un Eidiko Dikastirio tou arthrou 88 par. 2 tou Syntagmatos (Speciālā tiesa, kas izveidota saskaņā ar Grieķijas Konstitūcijas 88. panta 2. punktu) palīgtiesnesis. No 2014. līdz 2016. gadam pilda arī Valsts padomes tiesnešu asociācijas priekšsēdētāja vietnieka pienākumus.

I. Dimitrakopoulos turklāt iesaistās pētniecības un izglītības darbā: no 2003. līdz 2004. gadam ir University of California, Berkeley (Kalifornijas Universitāte Bērklijā, ASV) Senior Visiting Fellow un šajā statusā pasniedz tur Eiropas vides tiesības un salīdzinošās tiesības. Kopš 2010. gada ir arī Ethniki Scholi Dikastikon Leitourgon (Nacionālā tiesnešu skola, Grieķija) profesors. Viņš ir daudzu publikāciju autors, tostarp nodokļu tiesību, Eiropas tiesību un pamattiesību jomā.

2022. gada 13. janvārī I. Dimitrakopoulos tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi.

Dzimis 1977. gadā Ļubļanā (Slovēnija), Damjan Kukovec 2001. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Univerza v Ljubljani (Ļubļanas Universitāte, Slovēnija) Juridiskajā fakultātē un 2002. gadā – maģistra grādu tiesību zinātnē Harvard Law School (Hārvarda Universitātes Juridiskā fakultāte, ASV). Doktorantūras studijas veic pēdējā minētajā universitātē, kur 2015. gadā aizstāv disertāciju.

Profesionālo karjeru sāk 2002. gadā kā tiesas jurists praktikants Višje sodišče v Ljubljani (Ļubļanas apelācijas tiesa, Slovēnija) un darbojas šajā amatā līdz 2004. gadam. 2004. gadā strādā Sjerraleones Speciālajā tiesā (Frītauna, Sjerraleone), kā arī Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa, Slovēnija).

2005. gadā D. Kukovec stājas dienestā Eiropas Savienības Tiesā par juristu, savukārt no 2006. līdz 2018. gadam strādā Eiropas Komisijas Juridiskajā dienestā. Turklāt 2006. gadā tiek uzņemts Slovēnijas Advokātu kolēģijā.

Līdztekus tam D. Kukovec īsteno universitātes karjeru, it īpaši Eiropas tiesību jomā. No 2011. līdz 2013. gadam pasniedz pasaules tiesības Hārvarda Universitātes Juridiskajā fakultātē un Hārvarda Universitātes Institute for Global Law and Policy (Pasaules tiesību un politikas institūts). Pēc tam pasniedz vairākās juridiskajās augstskolās visā pasaulē, tostarp FGV Direito Rio, Rio de Janeiro (Getulio Vargasa fonda Juridiskā fakultāte, Riodežaneiro, Brazīlija) 2014. gadā, University of Kent’s Brussels School of International Studies (Kentas Universitātes Briseles Starptautisko studiju skola, Beļģija) 2016. gadā, Eiropas Universitātes institūtā Florencē (EUI, Itālija) 2016. un 2017. gadā, kā arī Ļubļanas Universitātē – no 2018. līdz 2020. gadam. Kopš 2018. gada D. Kukovec ir arī tiesību docents un doktorantūras programmas asociētais direktors Middlesex University (Midlseksas Universitāte, Londona, Apvienotā Karaliste).

D. Kukovec ir daudzu publikāciju autors Eiropas Savienības tiesību jomā. Viņu regulāri aicina uzstāties ar lekcijām dažādās universitātēs visā pasaulē.

2022. gada 13. janvārī D. Kukovec tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi.

Dzimis 1971. gadā Salonikos (Grieķija), William Valasidis 1993. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Aristoteleio Panepistimio Thessalonikis (Saloniku Aristoteļa universitāte, Grieķija) un 1996. gadā papildina šīs studijas, iegūstot maģistra grādu tiesību zinātnē Harvard Law School (Hārvarda Universitātes Juridiskā fakultāte, ASV).

No 1993. līdz 1995. gadam, gatavojoties advokatūras eksāmeniem, darbojas kā advokāts praktikants. 1996. gadā uzņemts Saloniku advokatūrā, W. Valasidis praktizē advokātu birojos Meksikā un ASV.

1998. gadā pirmo reizi stājas dienestā Eiropas Savienības Tiesā un strādā par palīgu tiesneša Krateros Ioannou birojā. Pēc tam pilda palīga pienākumus pie tiesneša Vassilios Skouris, kurš 2003. gadā kļūst par Tiesas priekšsēdētāju un ar kuru W. Valasidis sadarbojas piecpadsmit gadu – no 1999. līdz 2014. gadam.

2014. gadā tiek iecelts par Tiesas Protokola un informācijas direkcijas direktoru un pēc tam – par Saziņas direkcijas direktoru un strādā šajā amatā līdz 2022. gadam.

Viņš ir juridisku publikāciju autors un rakstu redaktors un ļoti lielu nozīmi piešķir studijām ES tiesību prakses jomā, aktīvi iesaistoties European Law Moot Court Competition organizēšanā un norisē vispirms no 2004. līdz 2005. gadam kā žūrijas loceklis un pēc tam – no 2006. līdz 2022. gadam – kā European Law Moot Court Society loceklis un priekšsēdētāja vietnieks. Regulāri piedalās arī nacionālās un starptautiskās konferencēs.

2022. gada 15. septembrī W. Valasidis tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi.

Dzimis 1977. gadā Arnemā (Nīderlande), Steven Verschuur studē tiesības Universiteit Utrecht (Utrehtas Universitāte, Nīderlande) un 2001. gadā tur iegūst maģistra grādu tiesību zinātnē. Universitātes studijas turpina Ljēžas Universitātē (Beļģija), kur 2002. gadā saņem padziļināto studiju diplomu Eiropas tiesībās. 2010. gadā Utrehtas Universitātē aizstāv doktora disertāciju tiesību zinātnē.

No 2002. gada S. Verschuur praktizē kā advokāts vairākos advokātu birojos Nīderlandē un Beļģijā dažādās Savienības tiesību jomās, piemēram, konkurences, valsts atbalsta, tirdzniecības politikas, publiskā iepirkuma un atbilstoši Savienības kopējai ārpolitikai un drošības politikai pieņemto ierobežojošo pasākumu jomā.

Turklāt par šīm tēmām raksta daudzus rakstus, kas paredzēti publicēšanai juridiskajos žurnālos un grāmatās.

Līdztekus tam no 2021. līdz 2022. gadam pilda tiesneša aizstājēja pienākumus rechtbank Zeeland‑West‑Brabant (Zēlandes un Rietumbrabantes tiesa, Nīderlande) Civillietu palātā.

2022. gada 15. septembrī S. Verschuur tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi.

Dzimis 1976. gadā Krakovā (Polija), Saulius Lukas Kalėda 1999. gadā saņem diplomu tiesību zinātnē Vilniaus universitetas (Viļņas Universitāte, Lietuva), 2000. gadā iegūst maģistra diplomu Universität Bonn (Bonnas Universitāte, Vācija) Zentrum für Europäische Integrationsforschung un 2002. gadā – doktora grādu tiesību zinātnē Uniwersytet Jagielloński (Jagaiļa Universitāte Krakovā, Polija).

Profesionālo karjeru S. L. Kalėda sāk 1998. gadā kā jurists Lietuvas Republikas valdības Apdrošinātāju uzraudzības dienestā. No 2002. līdz 2003. gadam sarunu par pievienošanos Eiropas Savienībai laikā pilda vecākā speciālista pienākumus Lietuvas Republikas valdības Eiropas tiesību departamentā. No 2003. līdz 2004. gadam strādā par juristu Eiropas Komisijas Iekšējā tirgus ģenerāldirektorātā.

No 2004. līdz 2013. gadam S. L. Kalėda ir tiesas locekļa palīgs Eiropas Savienības Vispārējā tiesā tiesneša Vilenas Vadapalas birojā un pēc tam tiesneša Egidijus Bieliūnas birojā. 2013. gadā Tiesā stājas ģenerāladvokāta Maciej Szpunar palīga amatā. No 2017. līdz 2023. gadam ir Eiropas Komisijas Juridiskā dienesta loceklis. Pārstāv Komisiju daudzās lietās Savienības tiesās.

S. L. Kalėda turklāt iesaistās universitātes darbībās kā lektors Viļņas Universitātē 2002. un 2003. gadā un 2011. gadā. Sākot no 2013. gada, pasniedz Jagaiļa Universitātē. Ir daudzu publikāciju autors Savienības institucionālo un procesuālo tiesību jomā.

2023. gada 27. septembrī S. L. Kalėda tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi.

Dzimusi 1980. gadā Ishojā [Ishøj] (Dānija), Louise Spangsberg Grønfeldt 2004. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē un 2007. gadā – maģistra diplomu tiesību zinātnē Københavns Universitet (Kopenhāgenas Universitāte, Dānija). 2007. gadā iegūst maģistra diplomu arī Eiropas Koledžā (Beļģija). 2012. gadā tiek uzņemta Dānijas Advokātu kolēģijā.

Profesionālo karjeru L. Spangsberg Grønfeldt sāk 2007. gadā kā advokāta palīdze un pilda šos pienākumus līdz 2009. gadam. Šajā laikposmā pasniedz arī Savienības tiesības Kopenhāgenas Universitātē lektores un pēc tam docentes statusā.

No 2009. līdz 2013. gadam ir juriste lingviste Eiropas Savienības Padomes Ģenerālsekretariātā.

No 2013. līdz 2016. gadam L. Spangsberg Grønfeldt strādā Eiropas Komisijas Juridiskā dienesta Budžeta nodaļā. Pēc tam līdz 2018. gadam pilda Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesneša Jesper Svenningsen palīdzes pienākumus. 2018. gada beigās atkal sāk strādāt Eiropas Komisijas Juridiskajā dienestā (Valsts atbalsta nodaļā), savukārt 2019. gadā tiek iecelta par Eiropas Komisijas priekšsēdētāja izpildvietnieces Margrethe Vestager biroja locekli. No 2020. gada beigām līdz 2023. gadam strādā Eiropas Komisijas Juridiskā dienesta Tieslietu un iekšlietu nodaļā.

2023. gada 27. septembrī L. Spangsberg Grønfeldt tiek iecelta par Vispārējās tiesas tiesnesi.

Dzimis 1976. gadā Baijonnā (Francija), Hervé Cassagnabère 1997. gadā iegūst diplomu Institut d’études politique (IEP, Politikas studiju institūts, Bordo, Francija), 1999. gadā – École des Hautes Études Commerciales (Komercaugstskola, Parīze, Francija) un 2004. gadā – École Nationale d’Administration (ENA, Valsts administrācijas skola, Parīze un Strasbūra, Francija).

Karjeru sāk 2004. gadā kā tiesnesis referents Francijas Valsts padomes Tiesvedības nodaļas ceturtajā palātā, kas specializējas tostarp civildienesta jomā.

Laikposmam no 2008. līdz 2010. gadam Valsts padome norīko H. Cassagnabère darbam padomnieka statusā Francijas premjerministra birojā, kur viņš atbild par kultūras lietām. 2010. gadā ar kultūras ministra rīkojumu tiek iecelts par valsts administratīvās publiskās iestādes Musée national Picasso – Paris (Nacionālais Pikaso muzejs Parīzē) ģenerāldirektoru.

2012. gada beigās pēc tam, kad Hervé Cassagnabère bija pildījis tiesneša referenta pienākumus Valsts padomē, viņš uz astoņiem gadiem pāriet uz Eiropas Savienības Tiesu, lai darbotos tiesneša palīga amatā.

2020. gadā atgriežas Valsts padomē (astotajā palātā, kas specializējas nodokļu un valsts īpašuma strīdos) un strādā tur par tiesnesi piesēdētāju, kas atbildīgs par tiesnešu referentu darba pārskatīšanu. Kopš 2021. gada ir arī Valsts padomes Iekšējo lietu nodaļas loceklis, kura uzdevums ir sniegt juridiskus atzinumus par likumu un reglamentējošo aktu projektiem pēc iekšlietu, tieslietu un kultūras ministriju ziņojumiem.

Hervé Cassagnabère turklāt ir bijis arī referents Francijas komisijā piekļuves administratīvajiem dokumentiem jautājumos (CADA), referents Francijas kultūras ministram piesaistītajā Augstākajā literārā un mākslinieciskā īpašuma padomē, juridiskais padomnieks apvienībā Forum des droits sur internet un Biaricas pašvaldības (Francija) deleģētais padomnieks.

Līdztekus karjerai tiesās un administratīvajās iestādēs Hervé Cassagnabère ir publisko tiesību docents Bordo un Parīzes politikas studiju institūtos (Francija), pasniedzējs École de formation du Barreau de Paris (Parīzes Advokatūras skola, Francija), kā arī lektors Trīres Eiropas tiesību akadēmijā (ERA, Vācija) un Institut de formation et de recherche des avocats aux conseils (Augstāko tiesu advokātu mācību un pētniecības institūts, Francija). Turklāt piedalās Francijas Valsts padomes locekļu tālākizglītībā Savienības tiesību jomā.

Viņš ir daudzu publikāciju autors Savienības tiesībās.

2024. gada 7. oktobrī Hervé Cassagnabère tiek iecelts par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnesi.

Né en 1979 à Zürich (Suisse), M. Raphaël Meyer obtient une maîtrise en droit anglais à l’université Panthéon-Assas (France) et un diplôme en études juridiques à la University of Oxford (université d’Oxford, Royaume-Uni) en 2001, ainsi qu’un master en droit de l’Union européenne à l’université Panthéon-Assas en 2002. Il poursuit ses études au Collège d’Europe (Belgique), qui lui décerne un master en droit européen en 2003. En 2004, il obtient le Certificat d’aptitude à la profession d’avocat de l’École de formation du barreau de Paris (France) ainsi qu’un diplôme de l’Institut de droit public des affaires de l’université Paris-Sud 11 (France).

M. Meyer commence sa carrière professionnelle comme avocat au barreau de Paris, où il exerce de 2005 à 2007. De 2008 à 2012, il travaille comme administrateur au sein de l’Autorité de surveillance de l’Association européenne de libre-échange (AELE) à Bruxelles (Belgique).

En 2012, M. Meyer rejoint la Cour de justice de l’Union européenne en tant qu’administrateur à la direction de la Recherche et documentation. En 2014, il intègre le Tribunal de l’Union européenne comme référendaire au sein du cabinet du Président Marc Jaeger.

Entre 2016 et 2024, il exerce les fonctions de conseiller juridique au service juridique du Conseil de l’Union européenne, où il rejoint successivement les équipes « Questions institutionnelles, Statut, Contentieux » (2016-2020), « Justice et affaires intérieures » (2020-2024) et, en tant que conseiller juridique senior, « Emploi, Affaires sociales, Éducation, Agriculture et Pêche » en 2024.

Parallèlement à ses fonctions au Conseil de l’Union européenne, M. Meyer est chargé de cours à l’université de Lorraine (France) depuis 2016.

M. Meyer est nommé juge au Tribunal le 7 octobre 2024.

Dzimis 1963. gadā Asti [Asti] (Itālija), V. Di Bucci studē Università degli Studi di Torino (Turīnas Universitāte, Itālija), kur 1986. gadā iegūst maģistra grādu tiesību zinātnē. Studijas turpina Université Nancy II (Nansī II universitāte, Francija) un 1988. gadā tur saņem padziļinātu studiju diplomu Kopienu tiesībās.

1987. gadā V. Di Bucci stājas dienestā Tiesā par juristu lingvistu itāļu valodas tulkošanas nodaļā. 1988. gadā tiesnesis G. Federico Mancini viņu izraugās par tiesneša palīgu savā birojā, un šos pienākumus V. Di Bucci pilda līdz 1991. gadam. No 1994. līdz 2000. gadam viņš atkal strādā par tiesneša G. F. Mancini palīgu.

No 1991. līdz 1994. gadam V. Di Bucci darbojas Eiropas Komisijas Juridiskā dienesta Transporta, vides un patērētāju nodaļā, savukārt 2000. gadā sāk strādāt šī paša juridiskā dienesta Valsts atbalsta un antidempinga nodaļā. No 2007. līdz 2010. gadam ir Konkurences nodaļas loceklis un pēc tam – juridiskais padomnieks. 2010. gadā tiek iecelts par Valsts atbalsta un antidempinga nodaļas galveno juridisko padomnieku un no 2014. līdz 2023. gadam šādu pašu amatu ieņem Uzņēmējdarbības tiesību nodaļā.

2023. gada 5. jūnijā V. Di Bucci tiek ievēlēts par Vispārējās tiesas sekretāru.

Viņš ir vairāku publikāciju autors Savienības tiesību jomā, it īpaši par tiesvedību Savienības tiesās, valsts atbalstu un Savienības banku tiesībām.