Vai ir pienācis laiks pārmaiņām ?

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa svin 20 gadu jubileju

  

Marc Jaeger

Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs Marc Jaeger

 
corner-tpi

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa 2009. gada 25. septembrī Luksemburgā rīkota kolokvija laikā svinēs 20. gadadienu kopš tās izveidošanas vai, precīzāk, kopš amatā tika iecelti pirmie tiesneši, kuri 1989. gada 25. septembrī deva zvērestu Eiropas Kopienu Tiesā. Taču Pirmās instances tiesai, tikko sasniegušai brieduma gadus, jau jāgatavo augsne reformām, ko prasa aizvien lielāks izskatāmo lietu skaita pieaugums.
Pirmās instances tiesas izveidošanai ar Padomes 1988. gada oktobra lēmumu bija trīs mērķi: radīt Eiropas tiesību sistēmā iestādi, kas izskata prasības, kurās ir vajadzīga sarežģītu faktu padziļināta izmeklēšana, izveidot otru tiesu instanci, lai uzlabotu personu interešu tiesisko aizsardzību, un ļaut Tiesai veltīt visu uzmanību tās galvenajai darbībai, proti, nodrošināt Kopienu tiesību vienveidīgu interpretāciju. Tādēļ Pirmās instances tiesai sākotnēji tika uzticēts izskatīt strīdus konkurences tiesību jomā.

Gadu gaitā tās jurisdikcija tika pakāpeniski paplašināta tiktāl, ka šodien Pirmās instances tiesa ar dažiem izņēmumiem izskata visas prasības, ko privātpersonas, uzņēmumi un dalībvalstis ceļ pret Eiropas Savienības iestāžu un struktūru lēmumiem. Tā kā Pirmās instances tiesa ir pakļauta kasācijas tiesvedībai Tiesā par tiesību interpretācijas jautājumiem, tās galvenais uzdevums pirmajā instancē ir nodrošināt, lai Eiropas Savienības lēmējiestādes (it īpaši Komisija) ievērotu tiesības ļoti daudzās jomās. Tas katrā ziņā attiecas uz konkurences tiesībām, kuras uzņēmumiem liedz veikt patērētājiem kaitīgas darbības, kā arī uz nesenām prāvām informātikas, mūzikas ierakstu vai gaisa transporta nozarē, kurām ir bijusi ievērojama rezonanse. Tāpat jāatceras arī tiesas veiktā pārbaude saistībā ar Komisijas lēmumiem par uzņēmumiem piešķirtā valsts atbalsta saderību ar Līgumiem, prāvas par Kopienu preču zīmju reģistrāciju, tirdzniecības aizsardzības pasākumiem, pilsoņu piekļuvi iestāžu dokumentiem, lēmumiem par to personu līdzekļu iesaldēšanu, kas ir saistītas ar teroristiskām organizācijām, siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas samazināšanas pasākumiem, aizliegumu laist tirgū augu aizsardzības līdzekļus un jāatzīst, ka šodien Pirmās instances tiesai ir liela nozīme ne tikai uzņēmumu ekonomiskajā dzīvē, bet arī tik daudzveidīgās jomās, kā drošība, pamatbrīvības, vide un veselība.

Tomēr tas nenozīmē, ka ikvienai personai ir tiesības vērsties Pirmās instances tiesā, lai apstrīdētu jebkuru Eiropas Savienības aktu, kas tai nav adresēts vai kas tieši neietekmē tās intereses. It īpaši vispārpiemērojamus aktus (kā, piemēram, Eiropas direktīvas) principā nevar apstrīdēt tiešā veidā, bet to tiesiskumu var apšaubīt tiesvedībā, kas ir vērsta pret atsevišķiem pasākumiem, it īpaši valsts pasākumiem, ar kuriem šādi akti tiek piemēroti. Tādēļ Kopienu tiesībās netiek atzīts actio popularis princips un, lai prasība tiktu pieņemta, prasītājiem ir jāpierāda, ka viņu tiesības ir aizskartas tieši un individuāli. Eiropas pilsoņiem šāda prasība varētu šķist kā iespējas vērsties tiesā ierobežojums (lai gan jāuzsver, ka Lisabonas līgums, ja tas stāsies spēkā, ievērojami paplašinās piekļuvi tiesai, jo tajā ir paredzēti atviegloti nosacījumi prasību pieņemšanai par tiesību aktu atcelšanu). Tomēr runa ir par kārtību, kas ir zināma daudzās tiesību sistēmās un kuras mērķis ir nodrošināt, lai tiesa izskatītu tikai prāvas, kurās prasītāju tiesiskās intereses ir balstītas uz patiesiem notikumiem, un kura ar Līgumiem izveidotajā Eiropas tiesu sistēmā valsts tiesām piešķir starpnieka lomu Kopienu tiesību piemērošanā un to tiesiskuma pārbaudē.

Šāds kompetences sadalījums ir izrādījies vajadzīgs vēl jo vairāk tāpēc, ka Pirmās instances tiesa galu galā darbinieku ziņā ir maza izmēra tiesa. Pirmās instances tiesa ar 27 tiesnešiem patiesībā savu darbību nodrošina ar mazāk nekā 300 darbiniekiem un ierēdņiem. Šis skaits ir jānovērtē, ņemot vērā tiesas pienākumu nodrošināt prasību izskatīšanu 23 oficiālajās Eiropas Savienības valodās, kā arī Pirmās instances tiesā izskatāmo strīdu īpašo raksturu. Tas būtībā attiecas uz sevišķi apjomīgām, ekonomiski vai tehniski sarežģītām lietām, kurās ir vajadzīga faktu rūpīga pārbaude un kurām reizēm ir nozīmīga ietekme uz visu nozari. Taču galvenokārt Pirmās instances tiesu ietekmē ilglaicīgs faktoru virknējums (piemēram, jauna jurisdikcija attiecībā uz dalībvalstu celtajām prasībām, ievērojams Kopienu preču zīmju strīdu pieaugums un, vispārīgāk runājot, Eiropas Savienības paplašināšanās un Kopienu likumdošanas darbības izvēršana), kas ir izraisījis ierosināto lietu skaita nepieredzētu pieaugumu. Par to liecina paši skaitļi: Pirmās instances tiesā 1998. gadā tika iesniegtas 238 lietas, 2003. gadā - 466 lietas, bet 2008. gadā jau 629 lietas, tātad desmit gadu laikā lietu skaits ir palielinājies par vairāk nekā 160 %.

Ņemot vērā neizskatīto lietu uzkrājumu, ir veikti vairāki pasākumi, lai palielinātu tiesas efektivitāti: trīs papildu palātu izveidošana, tiesas sēžu kalendāra optimizēšana, procesa vienkāršošana Kopienu preču zīmju jomā, redakcionāli atvieglojumi, statistikas un informātikas līdzekļu uzlabošana utt. Tādēļ 2008. gadā bija vērojams izskatīto lietu pieaugums. Tomēr tas nav apturējis lēno, bet nenovēršamo neizskatīto lietu uzkrāšanos un līdz ar to tiesvedības ilguma palielināšanos, kas ir nozīmīgs rādītājs tiesu sistēmas pilnībai. Tiesības uz to, lai lieta tiktu izskatīta saprātīgā termiņā, ir pamattiesības, kas ir ietvertas arī taisnīguma jēdzienā. Pat Eiropas Kopienu Tiesai šī gada 16. jūlija spriedumā ir nācies atzīt, ka Pirmās instances tiesa kādā izskatāmajā lietā ir pārsniegusi saprātīgu termiņu, ko lietas dalībniekam bija tiesības sagaidīt tiesvedībā.

Tādēļ tiesai ir jāsaskaras ar patiesu izaicinājumu un tai ir jāattīstās un jāpielāgojas tajā ierosināto lietu jaunajiem apstākļiem. Tas ir pilnīgi nepieciešams, lai Pirmās instances tiesa varētu turpināt tai uzticētā uzdevuma pilnvērtīgu izpildi. Līdz ar to ir pieejami divi ceļi - pirmais ir radikāli mainīt Pirmās instances tiesas izpratni par tās nolēmumiem. Pirmās instances tiesa varētu tos saīsināt, neizvēršot neskaitāmās pamatojuma stadijas un sīki neatbildot uz visiem izvirzītajiem argumentiem. Manuprāt, risinājums būtu sliktāks par trūkumu. Pirmās instances tiesa sarežģītās un nozīmīgās jomās, kuras tā izskata, savu nolēmumu leģitimitāti ir veidojusi uz judikatūras skaidrību, pārskatāmību un pamatotību. Tam pamatā ir doma, ka nolēmumā ir ne tikai jāizšķir tiesā ierosinātā prāva, bet arī jāsniedz citiem subjektiem, vai tās būtu privātpersonas vai iestādes, iespēja izprast, pieņemt un pielāgoties juridiskajai videi, ko tiesa radījusi, pildot tiesību interpretācijas un piemērošanas uzdevumu.

Tādēļ ir jāvērtē otrais ceļš, proti, tiesas uzbūves reforma. Runājot par Pirmās instances tiesu, Līgumos ir paredzēti divi mehānismi, kā reaģēt uz neizbēgamo vajadzību vairot tiesas produktivitāti, lai nodrošinātu tās nepārtrauktību, un tie ir vai nu palielināt tiesnešu un viņu rīcībā esošo darbinieku skaitu, vai arī izveidot jaunu specializētu palātu, kurai būtu jurisdikcija kādā konkrētā jomā, kuru tiesa tai uzticējusi pirmajā instancē (līdzīgi jau tika izdarīts 2005. gadā ar Eiropas civildienesta lietām). Šāda jurisdikcijas nodošana varētu tikt piemērota intelektuālā īpašuma lietām (piemēram, prāvām Kopienu preču zīmju jomā).

Lai arī kāds ceļš tiktu izvēlēts, Pirmās instances tiesa nav sava likteņa lēmēja. Šāds lēmums ir jāpieņem Eiropas Savienības politiskajām iestādēm, proti, Padomei un, ja tikmēr spēkā stāsies Lisabonas līgums, arī Eiropas Parlamentam. Nav šaubu, ka, rūpēdamās par to, lai Eiropas Savienībā tiktu ievērots tiesiskuma princips, kura viena no pamatgarantijām ir laba tiesu sistēmas darbība, šīs iestādes būs atsaucīgas uz tiesas raidīto trauksmes signālu un savos lēmumos būs tālredzīgas, lai rīkotos pilsoņu interesēs.