VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Automašīnu stiklu Eiropas tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Nolīgumi par tirgu sadali un apmaiņa ar komerciāli sensitīvu informāciju – Regula (EK) Nr. 1/2003 – Iebilde par prettiesiskumu – Naudas sodi – 2006. gada Pamatnostādņu naudas soda apmēra noteikšanai piemērošana ar atpakaļejošu spēku – Pārdošanas vērtība – Recidīvs – Papildu summa – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Naudas soda maksimālais apmērs – Konsolidēts grupas apgrozījums

Lietās T‑56/09 un T‑73/09

Saint‑Gobain Glass France SA, Courbevoie (Francija),

Saint‑Gobain Sekurit Deutschland GmbH & Co. KG, Aix‑la‑Chapelle (Vācija),

Saint‑Gobain Sekurit France SAS, Thourotte (Francija),

ko sākotnēji pārstāvēja B. van de Walle de Ghelcke, B. Meyring, E. Venot un M. Guillaumond, vēlāk – B. van de Walle de Ghelcke, B. Meyring un E. Venot, advokāti,

prasītājas lietā T‑56/09,

Compagnie de Saint‑Gobain SA, Courbevoie, ko pārstāv P. Hubert un E. Durand, advokāti,

prasītāja lietā T‑73/09,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja A. Bouquet, F. Castillo de la Torre, M. Kellerbauer un N. von Lingen, vēlāk – A. Bouquet, F. Castillo de la Torre, M. Kellerbauer un F. Ronkes Agerbeek, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv E. Karlsson un F. Florindo Gijón, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā T‑56/09,

par prasībām atcelt Komisijas 2008. gada 12. novembra Lēmumu C(2008) 6815, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.125 – Automašīnu stikls), kas grozīts ar Komisijas 2009. gada 11. februāra Lēmumu C(2009) 863, galīgā redakcija, un 2013. gada 28. februāra Lēmumu C(2013) 1118, galīgā redakcija, ciktāl šis lēmums attiecas uz prasītājām, kā arī, pakārtoti, prasību atcelt šī lēmuma 2. pantu, ciktāl ar to prasītājām ir uzlikts naudas sods, vai, papildus pakārtoti, prasībām samazināt šī naudas soda apmēru.

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] (referents), tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] un J. Švarcs [J. Schwarcz],

sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 11. decembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasības šajā lietā tika celtas, lai panāktu Komisijas 2008. gada 12. novembra Lēmuma C(2008) 6815, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.125 – Automašīnu stikls) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura kopsavilkums tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 173, 13. lpp.), atcelšanu. Apstrīdētajā lēmumā Eiropas Kopienu Komisija cita starpā konstatēja, ka noteikts skaits uzņēmumu, tostarp prasītājas, neievēroja šīs normas, dažādos laika posmos starp 1998. gada martu un 2003. gada martu piedaloties visos pret konkurenci vērstos nolīgumos un saskaņotās darbībās automašīnu stiklu nozarē EEZ (apstrīdētā lēmuma 1. pants).

2        Saint‑Gobain Glass France SA, Saint‑Gobain Sekurit Deutschland GmbH & Co. KG un Saint‑Gobain Sekurit France SAS (turpmāk tekstā visas kopā – “Saint‑Gobain”), prasītājas lietā T‑56/09, ir sabiedrības, kas nodarbojas ar materiālu, tostarp automašīnu stikla, ražošanu, pārstrādi un izplatīšanu. Tās ir Compagnie de Saint‑Gobain SA (turpmāk tekstā – “Compagnie”), prasītājas lietā T‑73/09, 100 % piederoši meitasuzņēmumi. Pilkington Group Ltd ietilpst cita starpā sabiedrības Pilkington Automotive Ltd, Pilkington Automotive Deutschland GmbH, Pilkington Holding GmbH un Pilkington Italia SpA (turpmāk tekstā visas kopā – “Pilkington”). Pilkington, kura arī cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu (lieta T‑72/09), ir viena no vislielākajām stikla un stikla izstrādājumu ražotājām pasaulē, it īpaši automašīnu nozarē. Soliver NV, kas cēla prasību atcelt šo pašu lēmumu (lieta T‑68/09), ir vismazākā izmēra stikla ražotāja, kura darbojas automašīnu nozarē.

3        Asahi Glass Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Asahi”) ir stikla, ķimikāliju un elektronisko detaļu ražotāja, kas reģistrēta Japānā. Asahi pieder visas akcijas Beļģijas stikla uzņēmumā Glaverbel SA/NV, kuram savukārt pašam 100 % pieder AGC Automotive France (turpmāk tekstā – “AGC”). AGC līdz 2004. gada 1. janvārim bija nosaukums Splintex Europe SA (turpmāk tekstā – “Splintex”). Asahi, kura ir viena no apstrīdētā lēmuma adresātēm, necēla prasību par šo pēdējo minēto lēmumu.

4        Izmeklēšana, kas beidzās ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, tika uzsākta pēc tam, kad Vācijas advokāts, kurš rīkojās anonīma klienta vārdā, nosūtīja Komisijai vēstules, kuras ietvēra informāciju par nolīgumiem un saskaņotām darbībām starp dažādiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar automašīnu stikla ražošanu un izplatīšanu.

5        2005. gada februārī un martā Komisija uzsāka pārbaudes prasītāju, kā arī Pilkington, Soliver un AGC telpās. Komisija šo pārbaužu laikā izņēma vairākus dokumentus un datnes.

6        Pēc šīm pārbaudēm Asahi un Glaverbel, kā arī to meitasuzņēmumi, uz kuriem attiecās izmeklēšana (turpmāk tekstā visi kopā – “pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja”), iesniedza pieteikumu par atbrīvošanu no naudas soda vai naudas soda apmēra samazināšanu saskaņā ar Komisijas paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] apmēra samazināšanu karteļu [aizliegtas vienošanās] gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par sadarbību”). Pieteikumu par nosacītu atbrīvošanu no naudas soda Komisija noraidīja 2006. gada 19. jūlijā, taču informējot pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēju, ka saskaņā ar 2002. gada paziņojuma par sadarbību 26. punktu tā plāno piemērot samazinājumu no 30 līdz 50 % no tā naudas soda summas, kāds pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzējai tiktu piemērots parastā kārtībā.

7        Laika posmā starp 2006. gada 26. janvāri un 2007. gada 2. februāri Komisija nosūtīja prasītājām, kā arī Pilkington, Soliver, Asahi, Glaverbel un AGC lūgumus sniegt informāciju saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un [EKL] 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 18. pantu. Attiecīgie uzņēmumi atbildēja uz šiem dažādajiem lūgumiem.

8        Turklāt Komisija nosūtīja ar šādu pašu pamatojumu lūgumus sniegt informāciju vairākiem automašīnu ražotājiem, Itālijas autobusu ražotājam, kā arī divām profesionālām asociācijām stikla nozarē, no kuriem arī tika saņemtas atbildes.

9        2007. gada 18. aprīlī Komisija sagatavoja paziņojumu par iebildumiem attiecībā uz vienotu un turpinātu pārkāpumu, kas sastāvēja no nolīgumiem vai saskaņotām darbībām starp automašīnu stikla ražotājiem ar mērķi īstenot līgumu par piegādi automašīnu ražotājiem sadali. Par šo paziņojumu par iebildumiem tika informētas prasītājas, kā arī Pilkington, Soliver, Asahi, Glaverbel un AGC. Katram no uzņēmumiem, kam tika adresēts šis paziņojums par iebildumiem, bija piekļuve lietas materiāliem, un Komisija tos aicināja izteikt apsvērumus šajā sakarā. Uzklausīšana, kurā piedalījās visi minētie adresāti, Komisijā notika 2007. gada 24. septembrī.

 Apstrīdētais lēmums

10      Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu 2008. gada 12. novembrī. Tā cita starpā konstatēja, ka Saint‑Gobain un Compagnie piedalījās nolīgumos un saskaņotās darbībās, kas minētas iepriekš 1. punktā, laika posmā starp 1998. gada 10. martu un 2003. gada 11. martu (apstrīdētā lēmuma 1. panta b) punkts) un sākotnēji tām “solidāri” uzlika naudas sodu 896 miljonu euro apmērā (apstrīdētā lēmuma 2. panta b) punkts).

11      Pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzējai, attiecībā uz kuru tika konstatēts, ka tā piedalījās pārkāpumā laika periodā starp 1998. gada 18. maiju un 2003. gada 11. martu, tika uzlikts naudas sods 113,5 miljoni euro apmērā (apstrīdētā lēmuma 1. panta a) punkts un 2. panta a) punkts).

12      Attiecībā uz Pilkington Komisija nolēma, ka šis uzņēmums piedalījās nolīgumos un saskaņotās darbībās laika posmā no 1998. gada 10. marta līdz 2002. gada 3. septembrim (apstrīdētā lēmuma 1. panta c) punkts). Komisija tam sākotnēji uzlika naudas sodu 370 miljonu euro apmērā (apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punkts).

13      Visbeidzot, attiecībā uz Soliver Komisija uzskatīja, ka šis uzņēmums piedalījās pārkāpumā laika posmā no 2001. gada 19. novembra līdz 2003. gada 11. martam (apstrīdētā lēmuma 1. panta d) punkts). Komisija šim uzņēmumam uzlika naudas sodu EUR 4 396 000 apmērā (apstrīdētā lēmuma 2. panta d) punkts).

14      Apstrīdētajā lēmumā Komisija vadījās no konstatējuma, ka automašīnu stiklu tirgus raksturojums, proti, it īpaši būtiskas tehniskās prasības, kā arī augsts inovāciju līmenis, ir izdevīgs integrētiem un starptautiska mēroga piegādātājiem. AGC, Pilkington un Saint‑Gobain ir starp galvenajiem automašīnu stikla ražotājiem pasaulē un apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī kopumā nosedza aptuveni 76 % no stikla, kas paredzēts oriģinālā aprīkojuma tirgum (automašīnas stikla montāža rūpnīcā automašīnas salikšanas brīdī), piedāvājuma pasaulē. Komisija arī norāda uz būtisku tirdzniecības apjomu starp [Eiropas Savienības] dalībvalstīm un EBTA dalībvalstīm, kas ir daļa no EEZ automašīnu stikla jomā. Turklāt automašīnu ražotāji apsprieda pirkuma līgumus saistībā ar automašīnu stikla piegādi EEZ līmenī.

15      No apstrīdētā lēmuma izriet, ka automašīnu stikla piegādātāji, kurus skar Komisijas izmeklēšana, pārkāpuma perioda laikā nepārtraukti nodrošināja savas attiecīgās tirgus daļas ne tikai ar “automašīnu skaitu”, proti, pārdošanu pēc automašīnu modeļiem, bet arī globāli ar visu automašīnu skaitu kopumā.

16      Pilkington, Saint‑Gobain un AGC šajā sakarā piedalījās trīspusējās sanāksmēs, kas dažkārt sauktas par “kluba sanāksmēm”. Šīs sanāksmes, kuras pēc kārtas organizēja katrs no šiem uzņēmumiem, notika dažādu Eiropas pilsētu viesnīcās, privātās rezidencēs, kas pieder šo uzņēmumu darbiniekiem, kā arī profesionālās asociācijas Groupement européen de producteurs de verre plat (GEPVP) [Eiropas lokšņu stikla tirdzniecības organizācijas] un Associazione nazionale degli industriali del vetro (Assovetro) (Nacionālā stikla ražotāju asociācija) telpās.

17      Tāpat starp šiem konkurentiem tika organizētas arī sanāksmes vai divpusējas tikšanās ar mērķi pārrunāt pašreizējo vai nākotnes automašīnu modeļu stiklu piegādi. Šīs dažādās tikšanās vai sanāksmes attiecās uz tirgus daļu novērtēšanu un nodrošināšanu, automašīnu stiklu piegāžu ražotājiem sadali un informācijas par cenām apmaiņu, kā arī uz citas komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņu un uz šo dažādo konkurentu stratēģiju koordinēšanu cenu noteikšanas un klientu piesaistes jomā.

18      Pirmā no šīm divpusējām sanāksmēm, kurā piedalījās Saint‑Gobain un Pilkington, notika 1998. gada 10. martā Charles‑de‑Gaulle lidostas Parīzē (Francija) viesnīcā Hyatt Regency. Savukārt pirmā trīspusējā sanāksme notika 1998. gada pavasarī Kēnigsvinterā [Königswinter] (Vācija) par Splintex (AGC) lielākajiem klientiem atbildīgā privātajā rezidencē. Šīs sanāksmes notika jau pēc tam, kad bija notikušas informatīvas tikšanās starp Saint‑Gobain un Pilkington sākot no 1997. gada, kuru mērķis bija harmonizēt šo uzņēmumu ražoto tumši tonēto stiklu tehniku attiecībā uz krāsu, biezumu un gaismas caurlaidību. Taču šīs tikšanās Komisija neiekļāva strīdīgajā aizliegtajā vienošanās, jo tās, pēc Komisijas domām, būtībā attiecās uz lokšņu stikla ražošanas ķēdes vēlīnu posmu pirms tā transformēšanas par automašīnu stiklu.

19      Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir identificējusi gandrīz 90 sanāksmes un tikšanās laika posmā starp 1998. gada pavasari un 2003. gada martu. Pēdējā trīspusējā tikšanās notika 2003. gada 21. janvārī, savukārt pēdējā divpusējā sanāksme notika 2003. gada marta mēneša otrajā pusē starp Saint‑Gobain un AGC. Dalībnieki izmantoja saīsinājumus vai kodu nosaukumus, lai šajās sanāksmēs vai šo tikšanos laikā sevi identificētu.

20      Soliver uzsāka savu dalību aizliegtajā vienošanās tikai 2001. gada 19. novembrī un to turpināja līdz 2003. gada 11. martam. Saint‑Gobain sazinājās ar Soliver kopš 2000. gada, lai piedalītos strīdīgajā aizliegtajā vienošanās. Aizliegtās vienošanās sākotnējie dalībnieki, šajā gadījumā Saint‑Gobain, Pilkington un AGC, izmantoja šajā sakarā Soliver atkarību no izejvielu ražotājiem, jo Soliver neražo tādu lokšņu stiklu, kāds ir nepieciešams automašīnu stikla izgatavošanai.

21      Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu kopējais aizliegtās vienošanās plāns ietvēra automašīnu stikla piegāžu sadali starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem gan attiecībā uz jau esošiem, gan jauniem piegādes līgumiem. Šī plāna mērķis bija garantēt šo dalībnieku tirgus daļu stabilitāti. Lai sasniegtu šo mērķi, dalībnieki sanāksmju un tikšanos, kas minētas iepriekš 16.–20. punktā, laikā apmainījās ar informāciju par cenām, kā arī ar citu sensitīvu informāciju. Turklāt tie koordinēja arī savu cenu noteikšanas politiku un klientu piesaistīšanu. It īpaši tika saskaņotas atbildes, kādas sniedzamas uz automašīnu ražotāju lūgumiem paziņot cenu piedāvājumus, lai ietekmētu automašīnu ražotāju izvēli attiecībā uz stikla piegādātāju, pat vairākiem no šiem piegādātājiem vairāku piegādes avotu gadījumā. Dalībniekiem šajā gadījumā bija divi veidi, kā veicināt piegādes līguma piešķiršanu norunātam ražotājam, proti, vai nu neiesniegt vispār nekādu piedāvājumu, vai arī atkārtoti iesniegt piedāvājuma nodrošinājumu, proti, piedāvājumu ar augstākām cenām nekā minētā ražotāja piedāvātās cenas. Par korektīviem pasākumiem kompensāciju veidā, kas tiek piešķirtas vienam vai vairākiem dalībniekiem, tika nolemts tad, kad tas izrādījās nepieciešams, lai nodrošinātu, ka piedāvājumu vispārējā situācija EEZ līmenī joprojām ir saskaņā ar norunāto sadalījumu. Kad ar korektīvajiem pasākumiem bija paredzēts ietekmēt esošos piegādes līgumus, paņēmiens, kādu izmantoja konkurenti, lai pielāgotu tirgus daļas, ietvēra automašīnu ražotāju brīdināšanu par to, ka tehniska problēma vai izejmateriālu trūkums var traucēt pasūtīto detaļu piegādi, un ieteikšanu tiem vērsties pie cita piegādātāja.

22      Turklāt, lai saglabātu norunāto līgumu sadalījumu, aizliegtas vienošanās dalībnieki vairākkārt vienojās par cenu samazinājumiem, kādus piešķirt automašīnu ražotājiem, pamatojoties uz produktivitātes pieaugumu, vai pat par iespējamiem cenu paaugstinājumiem, kādus piemērot tiem automašīnu modeļiem, kuru ražošanas apjoms ir bijis mazāks par plānoto. Tāpat tie vajadzības gadījumā vienojās par ierobežojumiem attiecībā uz informācijas par viņu ražošanas patiesajām izmaksām izpaušanu automašīnu ražotājiem, lai izvairītos no pārāk biežiem lūgumiem no pēdējo minēto puses samazināt cenu.

23      Saskaņošana ar mērķi nodrošināt tirgus daļu stabilitāti tika padarīta iespējama cita starpā ar automašīnu stikla piegādes tirgus pārskatāmību. Tirgus daļu attīstība tika aprēķināta, pamatojoties uz ražošanas izmaksām un pārdošanas [apjoma] prognozēm, ņemot vērā iepriekš noslēgtos piegādes līgumus.

24      Komisija norāda apstrīdētajā lēmumā, ka pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja apstiprināja, ka sākot, vēlākais, ar 1998. gadu Splintex pārstāvji piedalījās kopā ar noteiktiem konkurentiem no konkurences tiesību viedokļa prettiesiskās darbībās. Turklāt paziņojumā par iebildumiem izklāstīto faktu patiesuma neapstrīdēšana no Saint‑Gobain puses ir jāsaprot kā apstiprinājums no šī uzņēmuma puses aprakstam, kādu Komisija veikusi attiecībā uz strīdīgo sanāksmju un tikšanās saturu.

25      Visbeidzot, Pilkington, Saint‑Gobain un AGC 2001. gada 6. decembra sanāksmē vienojās par jaunu aprēķina metodi, lai sadalītu un atkārtoti piešķirtu piegādes līgumus.

26      Pamatojoties uz šo netiešo pierādījumu kopumu, Komisija atzina Saint‑Gobain, Compagnie, Pilkington, Soliver un pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēju par atbildīgām EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta vienotā un turpinātā pārkāpumā.

27      Vienošanās starp šiem dalībniekiem ir uzskatāmas, pēc Komisijas domām, par tādiem nolīgumiem vai saskaņotām darbībām šo normu izpratnē, kas izkropļoja konkurenci automašīnu stikla piegādes tirgū. Turklāt šis pārkāpums ir vienots un turpināts, jo aizliegtas vienošanās dalībnieki izteica savu kopīgo vēlmi darboties tirgū noteiktā veidā un izstrādāja kopīgu plānu ar mērķi ierobežot viņu individuālo komerciālo autonomiju, sadalot automašīnu stikla piegādes, kas paredzētas īpašām automašīnām un vieglajiem kravas automobiļiem, kā arī izkropļojot šo stiklu cenas ar mērķi nodrošināt kopējo stabilitāti tirgū un saglabāt tajā mākslīgi augstas cenas. Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu šo sanāksmju un tikšanos biežums un nepārtrauktais raksturs piecu gadu laikā noveda pie rezultāta, ka visus lielos ražotājus, kas EEZ izgatavo īpašas automašīnas un vieglos kravas automobiļus, skāra aizliegtā vienošanās.

28      Turklāt Komisija uzskatīja, ka nekas nenorādīja uz to, ka nolīgumi un saskaņotās darbības starp automašīnu stikla piegādātājiem ietekmēja efektivitātes palielināšanos vai veicināja tehnisko vai ekonomisko attīstību automašīnu stikla nozarē. Tāpēc Komisija šajā gadījumā noraidīja EKL 81. panta 3. punkta piemērošanu.

29      Runājot par apstrīdētā lēmuma adresātu identificēšanu, Komisija cita starpā uzskatīja, ka Compagnie 100 % apmērā netieši piederēja Saint‑Gobain akcijas. Šādos apstākļos tā uzskatīja, ka Compagnie, domājams, bija noteicoša ietekme uz Saint‑Gobain komercdarbības politiku. Citi elementi, tādi kā grupas, kuru tieši vai netieši kontrolē Compagnie (turpmāk tekstā – “Saint‑Gobain grupa”), komercdarbības struktūra un Saint‑Gobain valdes sastāvs, apstiprināja šo noteicošo ietekmi. Tā kā Compagnie nespēja atspēkot šo pieņēmumu, tad Komisija secināja, ka tā kopā ar Saint‑Gobain bija viens uzņēmums, kas piedalījās pārkāpumā, un tāpēc Compagnie un Saint‑Gobain uzlika naudas sodu, kas tām ir solidāri jāsamaksā.

30      Runājot par pārkāpuma ilgumu, Komisija uzskatīja, ka Saint‑Gobain un Compagnie tajā piedalījās no 1998. gada 10. marta līdz 2003. gada 11. martam. Pilkington dalība tika apstiprināta par laika periodu no 1998. gada 10. marta līdz 2002. gada 3. septembrim. Savukārt Soliver piedalījās pārkāpumā laika posmā no 2001. gada 19. novembra un 2003. gada 11. martam.

31      Runājot par naudas soda aprēķinu, Komisija vispirms noteica cenu, par kādu katrs uzņēmums – dalībnieks pārdeva automašīnu stiklu EEZ ietvaros tiešā vai netiešā saistībā ar pārkāpumu. Šajā ziņā tā nošķīra vairākus laika posmus. Attiecībā uz laika periodu no 1998. gada marta līdz 2000. gada 30. jūnijam, kas tika kvalificēts kā “kāpuma” periods, tā uzskatīja, ka pierādījumi par pārkāpumu ir attiecībā tikai uz daļu no Eiropas automašīnu ražotājiem. Tāpēc Komisija, runājot par šo laika posmu, atzina vienīgi automašīnu stikla pārdošanu ražotājiem, attiecībā uz kuriem tai bija tieši pierādījumi par dalību aizliegtā vienošanās. Attiecībā uz laika periodu no 2000. gada 1. jūlija un 2002. gada 3. septembrim Komisija norādīja, ka aprēķini, kas tika veikti aizliegtās vienošanās ietvaros, attiecās uz vismaz 90 % no pārdotā apjoma EEZ ietvaros. Līdz ar to tā secināja, ka, runājot par šo periodu, ir jāņem vērā kopējais automašīnu stiklu skaits, kurus pārdeva apstrīdētā lēmuma adresāti. Visbeidzot, pārkāpuma perioda beigās, proti, laika posmā no 2002. gada 3. septembra un 2003. gada martam, karteļa darbība kļuva mazāk aktīva pēc Pilkington izstāšanās. Tāpēc Komisija nolēma attiecībā uz šo periodu ņemt vērā vienīgi pārdošanu tiem automašīnu ražotājiem, attiecībā uz kuriem tai bija tieši pierādījumi par saistību ar aizliegto vienošanos. Šo pārdošanas skaitļu vidējais lielums vēlāk tika aprēķināts attiecībā uz katru konkrēto automašīnu stikla piegādātāju, iepriekš minētās pārdošanas vērtības dalot ar mēnešu skaitu, kad katrs no minētajiem piegādātājiem piedalījās pārkāpumā, un sareizinot dalījuma rezultātu ar divpadsmit.

32      Vēlāk Komisija norādīja, ka attiecīgais pārkāpums, kas ietvēra klientu sadalījumu, bija viens no vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem. Ņemot vērā šī pārkāpuma raksturu, tā ģeogrāfisko apjomu un aprēķināto tirgus daļu, kas apvieno uzņēmumus, kuri šajā pārkāpumā piedalījās, Komisija naudas soda pamatsummas aprēķināšanai izmantoja 16 % no katra iesaistītā uzņēmuma pārdošanas vērtības un sareizināja to ar dalības pārkāpumā gadu skaitu. Turklāt preventīvā nolūkā naudas sodu pamatsumma tika palielināta vēl par papildu summu (vai iesaistīšanās maksu), kas tika noteikta 16 % apmērā no pārdošanas vērtības.

33      Naudas soda, kas solidāri tika uzlikts Saint‑Gobain un Compagnie, pamatsumma tika palielināta par 60 % recidīva dēļ. Savukārt naudas sods, kas tika uzlikts Soliver, tika samazināts līdz 10 % no pēdējā minētā apgrozījuma saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu. Par 50 % naudas soda summa tika samazināta pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzējai, ņemot vērā pierādījumus, ko tā bija iesniegusi Komisija un kas pēdējai minētai ļāva labāk izprast pārbaužu laikā iegūtos dokumentus.

34      2009. gada 11. februārī Komisija pieņēma Lēmumu C(2009) 863, galīgā redakcija, ar kuru tika labots ierobežots skaits apstrīdētā lēmuma punktu.

35      2013. gada 28. februārī Komisija pieņēma Lēmumu C(2013) 1118, galīgā redakcija, ar kuru tika labots cita starpā apstrīdētais lēmums attiecībā uz pārdošanas darījumiem, ko [konfidenciāli] veica Saint‑Gobain līdz 1999. gada 31. maijam (turpmāk tekstā – “2013. gada 28. februāra lēmums par labojumu izdarīšanu”). Ar šo lēmumu Komisija laboja prasītājām uzliktā naudas soda summu un to noteica 880 miljonu euro apmērā.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

36      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 13. februārī, Saint‑Gobain cēla prasību lietā T‑56/09. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 18. februārī, Compagnie cēla prasību lietā T‑73/09.

37      Pēc rakstveida procesa pabeigšanas un pēc Compagnie lūguma atkārtoti sākt minēto procesu lietā T‑73/09 pēdējā minētā 2010. gada 6. septembrī iesniedza kancelejā papildu rakstu. Ar dokumentu, kas tika iesniegts kancelejā 2010. gada 22. oktobrī, Komisija iesniedza savus apsvērumus par šo papildu rakstu.

38      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tika norīkots uz otro palātu, kurai attiecīgi tika nodotas šīs lietas.

39      Ar 2012. gada 23. aprīļa rīkojumu Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas nolēma apvienot lietas T‑56/09 un T‑73/09 mutvārdu procesā.

40      Vispārējā tiesa 2012. gada 11. decembra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem. Šajā sakarā lietas dalībnieki tika aicināti iesniegt apsvērumus par iespējamo lietu T‑56/09 un T‑73/09 apvienošanu sprieduma taisīšanai un tie norādīja, ka šajā sakarā tie apsvērumus neiesniegs.

41      Lietā T‑56/09 Saint‑Gobain prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Saint‑Gobain;

–        pakārtoti – atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Saint‑Gobain;

–        papildus pakārtoti, samazināt naudas sodu, kas tai tika uzlikts ar apstrīdēto lēmumu, līdz atbilstošai summai;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

42      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību lietā T‑56/09 kā nepamatotu;

–        piespriest Saint‑Gobain atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

43      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika saņemta 2009. gada 19. februārī, Saint‑Gobain pielāgoja savus prasījumus prasībai par tiesību akta atcelšanu, lai panāktu, pirmkārt, tās apstrīdētā lēmuma redakcijas atcelšanu, kas tika grozīta ar 2009. gada 11. februāra Lēmumu C(2009) 863, galīgā redakcija, un, otrkārt – pakārtoti, naudas soda, kas tika uzlikts ar grozītā lēmuma 2. pantu, samazināšanu.

44      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2009. gada 7. maijā, Eiropas Savienības Padome lūdza atļauju iestāties lietā T‑56/09 Komisijas prasījumu atbalstam. Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs apmierināja šo lūgumu ar 2009. gada 7. jūlija rīkojumu.

45      Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību lietā T‑56/09 kā nepamatotu;

–        pienācīgi lemt par tiesāšanās izdevumiem.

46      Lietā T‑73/09 Compagnie prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas skar Compagnie, un izdarīt visus nepieciešamos secinājumus no šīs atcelšanas, ciktāl runa ir par naudas soda apmēru;

–        pakārtoti, samazināt apmēru naudas sodam, kas tai ar apstrīdēto lēmumu ir uzliks solidāri ar Saint‑Gobain;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

47      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību lietā T‑73/09 kā nepamatotu;

–        piespriest Compagnie atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

48      Pēc 2013. gada 28. februāra lēmuma par labojumu izdarīšanu pieņemšanas Komisija ar 2003. gada 7. marta vēstuli lūdza Vispārējo tiesu atkārtoti sākt mutvārdu procesu.

49      Pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas šajā sakarā Vispārējās tiesas otrā palāta ar 2013. gada 23. aprīļa rīkojumu nolēma atkārtoti sākt mutvārdu procesu.

50      Ar 2013. gada 30. jūlija vēstuli Saint‑Gobain informēja Vispārējo tiesu, cita starpā, par savu prasījumu pielāgošanu, lai ņemtu vērā 2013. gada 28. februāra lēmumu par labojumu izdarīšanu. Saint‑Gobain, apgalvojot, ka tās prasība atcelt tiesību aktu joprojām ir pamatota, un paziņojot, ka tā joprojām uztur savu prasību piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tomēr pakārtoti cēla prasību piespriest Komisijai daļēji atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Komisija savukārt ar 2013. gada 30. jūlija vēstuli iesniedza savus apsvērumus par minēto lēmumu par labojumu izdarīšanu, kā arī par Saint‑Gobain atteikšanos no viena no tās pamatu daļām. Ar attiecīgi 2013. gada 22. jūlija un 1. augusta vēstulēm Padome un Compagnie informēja Vispārējo tiesu, ka tās šajā sakarā apsvērumus neiesniegs.

51      Mutvārdu process noslēdzās 2013. gada 11. septembrī.

 Juridiskais pamatojums

52      Pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas tiek nolemts apvienot šīs lietas sprieduma taisīšanai saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 50. pantu.

I –  Par prasības priekšmetu

53      Saskaņā ar apsvērumiem, kādus prasītājas sniedza gan tiesas sēdē, gan pēc mutvārdu procesa atkārtotas sākšanas, kā arī saskaņā ar apsvērumiem, kurus Saint‑Gobain iesniedza Vispārējai tiesai ar 2013. gada 11. marta vēstuli, ir jāuzskata, ka šīs prasības ir celtas par apstrīdēto lēmumu tādā redakcijā, kādā tas ir pēc pēdējo grozījumu izdarīšanas ar 2013. gada 28. februāra lēmumu par labojumu izdarīšanu, ciktāl minētās prasības ir celtas gan par minētā lēmuma kā tāda atcelšanu, gan arī ciktāl ar tām tiek prasīts, lai Vispārējā tiesa samazina prasītājām solidāri uzlikto naudas sodu.

II –  Par prasījumiem, kas izvirzīti primāri un kuru mērķis ir atcelt apstrīdēto lēmumu

54      Pirmkārt, ir jāizvērtē pamati par atcelšanu, kas izvirzīti lietā T‑56/09. Dažus no šiem pamatiem un argumentiem, kurus iesniedza Saint‑Gobain un kuri saskan ar Compagnie pamatiem un argumentiem lietā T‑73/09, ir lietderīgi izvērtēt kopā. Otrkārt, ir jāizvērtē Compagnie celtās prasības atcelt tiesību aktu īpašos argumentus, kuri nav saistīti ne ar vienu no Saint‑Gobain iesniegtajiem pamatiem.

A –  Lieta T‑56/09

55      Saint‑Gobain būtībā izvirza sešus pamatus, no kuriem pirmais ir balstīts uz Regulas Nr. 1/2003 prettiesiskumu, otrais – uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, trešais – uz apstrīdētā lēmuma nepietiekamu pamatošanu un kļūdu naudas soda aprēķinā, ceturtais – uz kļūdu tiesību piemērošanā, uzliekot Compagnie atbildību par Saint‑Gobain prettiesisko rīcību, uz sodu individuālas attiecināmības principa pārkāpumu un uz nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu, kā arī uz pilnvaru nepareizu izmantošanu, piektais – uz principa par sodu nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu un, visbeidzot, sestais – uz Saint‑Gobain uzliktā naudas soda nesamērīgo raksturu.

1.     Par pirmo pamatu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1/2003 prettiesiskumu

56      Pirmajā pamatā Saint‑Gobain izvirza iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Regulu Nr. 1/2003, jo ar to Komisijai tiek piešķirtas gan izmeklēšanas pilnvaras, gan pilnvaras sodīt par EKL 81. panta pārkāpumu. Tā kā šī iebilde pēc būtības ir līdzīga tai, kādu izvirzīja Compagnie lietā T‑73/09, tad tās ir jāizvērtē kopā.

57      Šis pamats ir sadalāms divās daļās. Pirmkārt, ar šādu Komisijas funkciju apvienošanu netiek ievērotas tiesības uz neatkarīgu un objektīvu tiesu. Otrkārt, Komisijai atzītās pilnvaras pieņemt lēmumus par sodu piemērošanu saskaņā ar EKL 81. pantu neatbilst nevainīguma prezumpcijas principam.

a)     Par pirmo daļu, kas ir balstīta uz tiesību uz neatkarīgu un objektīvu tiesu pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

58      Saint‑Gobain un Compagnie būtībā apgalvo, ka, apvienojot Komisijas izmeklēšanas pilnvaras un pilnvaras pieņemt lēmumus par sodu piemērošanu EKL 81. panta piemērošanas ietvaros, kā tas ir paredzēts Regulā Nr. 1/2003, netiek ievērotas tiesības uz neatkarīgu un objektīvu tiesu, kaut arī runa ir par būtisku garantiju tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas ir paredzēta Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 1. punktā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta 2. punktā.

59      Saint‑Gobain visupirms apgalvo, ka sankcijām, kādas noteica Komisija šajā sakarā, ir krimināltiesisks raksturs ne tikai tāpēc, ka EKL 81. pantā paredzētais aizliegums attiecas uz ikvienu uzņēmumu un nevis uz noteiktu uzņēmumu kategoriju, bet arī šādu sankciju iebiedējošā un represīvā mērķa dēļ. Likumdevēja norādei Regulas Nr. 1/2003 23. panta 5. punktā uz to, ka šīm sankcijām nav krimināltiesiska rakstura, šajā gadījumā nav nozīmes. Līdz ar to tiesības uz neatkarīgu un objektīvu tiesu šajā gadījumā ir piemērojamas bez ierobežojumiem.

60      Tomēr no judikatūras izriet, ka Komisija nevar tikt kvalificēta kā neatkarīga un objektīva tiesa.

61      Regulas Nr. 1/2003 spēkā neesamībai, kas no minētā izriet, nav pretrunā iespēja, kāda saskaņā ar minēto regulu ir Komisijas pieņemtā lēmuma par soda noteikšanu adresātam, celt prasību par šo lēmumu Vispārējā tiesā. No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka neatkarības un objektivitātes principi ir jāievēro jau tajā stadijā, kad tiek uzlikts sods.

62      Runājot par šo pēdējo minēto punktu, Saint‑Gobain atgādina, ka vienīgi ārkārtas apstākļos, kurus raksturo īpašas efektivitātes prasības un pārkāpumu vieglais raksturs, pilnvaras pieņemt lēmumu par apsūdzības pamatotību, kas ietilpst ECPAK 6. panta 1. punktā, var deleģēt administratīvai iestādei, par kuras lēmumiem var celt prasību tiesā, kurai ir neierobežota kompetence. Šajā lietā šādu apstākļu nav.

63      Pat ja ir jāuzskata, ka attiecīgajām sankcijām nav krimināltiesību raksturs, ir jākonstatē, ka tiesību uz neatkarīgu un objektīvu tiesu ierobežošana ar Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumu izmeklēšanas un sodīšanas sistēmu nozīmētu leģitimitātes un samērīguma principu neievērošanu. Tādējādi nekāds tiesas noslogotības risks nevar pamatot šīs sistēmas ieviesto pilnvaru apvienošanu. Turklāt tiesību uz neatkarīgu un objektīvu tiesu ierobežošana nebūtu samērīga, ņemot vērā ne tikai saskaņā ar EKL 81. pantu un Regulu Nr. 1/2003 uzlikto sankciju smagumu, bet arī raksturojumu kontrolei, kādu veic Vispārējā tiesa prasības gadījumā.

64      Šajā ziņā Saint‑Gobain un Compagnie apgalvo, ka Vispārējai tiesai, kad tā lemj par prasībām atcelt lēmumus par sodu piemērošanu, ko pieņēmusi Komisija saskaņā ar EKL 81. pantu, nav neierobežota kompetence ECPAK 6. panta 1. punkta izpratnē. Tiesa šādas kontroles gadījumā principā veic pārbaudi vienīgi par to, vai ir pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā, un par to, vai ir notikusi pilnvaru nepareiza izmantošana. Tāpat ir jāņem vērā fakts, ka prasībai, kas celta Vispārējā tiesā, nav apturošas iedarbības attiecībā uz apstrīdēto lēmumu.

65      Saint‑Gobain iebilst arī pret Padomes izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru iebilde par prettiesiskumu, kas izvirzīta attiecībā uz Regulu Nr. 1/2003, liktu apšaubīt EKL 83. panta 2. punkta spēkā esamību. Šajā Līguma noteikumā nav paredzēts Komisijai apvienot izmeklēšanas pilnvaras un pilnvaras sodīt par konkurences normu pārkāpumiem, jo šādu izvēli ir izdarījis likumdevējs.

66      Visbeidzot, Compagnie apgalvo, ka tas, ka Komisijas izmeklēšanas pilnvaru un pilnvaru sodīt par konkurences normu pārkāpumiem apvienošana rada problēmu, ir apstiprināts Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 11. jūnija spriedumā Dubus SA pret Franciju (Nr. 5242/04).

67      Komisija un Padome iebilst pret šādu kritiku.

68      Kaut arī nevar noliegt, ka uzņēmumiem, kas iesaistīti administratīvās kontroles procedūrā konkurences jomā, ir tiesības uz neatkarīgu un objektīvu tiesu, Komisija apstrīd viedokli, saskaņā ar kuru ECPAK 6. panta 1. punkts ir piemērojams vienādi gan krimināltiesību jomā šaurā nozīmē, gan administratīvo sodu jomā.

69      Komisija šajā ziņā atgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam sankcijām, kas noteiktas, pamatojoties uz EKL 81. pantu, nav krimināltiesiska rakstura. Tā arī apgalvo, ka, kā tas izriet no Savienības tiesas judikatūras, Komisiju nevar uzskatīt par tiesu, kas uzliek kriminālsodus. No minētā izriet, ka ECPAK 6. pants nav pilnībā piemērojams attiecībā uz to gadījumā, ja tā pieņem lēmumus, pamatojoties uz EKL 81. panta 1. punktu. Tā Vispārējā tiesa 2008. gada 8. jūlija spriedumā lietā T‑54/03 Lafarge/Komisija (Krājumā nav publicēts) atzina, ka Komisijas izmeklēšanas pilnvaru un soda noteikšanas pilnvaru konkurences jomā apvienošana nav pretrunā pamattiesību aizsardzībai.

70      Turklāt Saint‑Gobain esot kļūdaini uzskatījusi, ka no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras var izsecināt trīs kumulatīvus nosacījumus administratīvā soda noteikšanas pilnvaru deleģēšanai administratīvai iestādei jomās, kas neietilpst krimināltiesību kodolā. Pirmkārt, pat lieli naudas sodi var neietilpt krimināltiesību kodolā. Otrkārt, ECPAK 6. pantā piedāvātās garantijas neliedz administratīvai iestādei īstenot soda noteikšanas pilnvaras jomās, kurām nav raksturīgs liels skaits pārkāpumu, ar nosacījumu, ka mērķis ir likumīgs. Saprotams, ka efektīva kriminālvajāšana un sodīšana par konkurences normu pārkāpumiem ir leģitīms mērķis.

71      Turklāt Komisija apgalvo, ka Vispārējās tiesas īstenotajai kontrolei ir visas neierobežotas kompetences pazīmes Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izpratnē. Vēl jo vairāk tas tā ir tādu naudas sodu gadījumā, kurus piemēro par aizliegtu vienošanos un attiecībā uz kuriem Vispārējai tiesai var būt jāpārbauda to atbilstošais raksturs saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka Vispārējā tiesa līdz šim brīdim ir tikai daļēji izmantojusi savu neierobežoto tiesas kontroles kompetenci, lai samazinātu Komisijas uzlikto naudas sodu summas.

72      Visbeidzot, šis pamats, tā kā ar to tiek prasīts atzīt, ka Komisijas lēmumi par konkurences tiesību pārkāpumu konstatēšanu un sodīšanu nav saistoši un izpildāmi, ir pretrunā principam, saskaņā ar kuru uz Komisijas lēmumiem attiecas spēkā esamības prezumpcija tik ilgi, kamēr tie nav atcelti vai atsaukti, kā arī principam, kas ietverts EKL 242. pantā, saskaņā ar kuru prasībai atcelt tiesību aktu principā nav apturošas iedarbības.

73      Padomei ir būtībā Komisijai līdzīga argumentācija. Tā cita starpā apgalvo, ka uz sodu sistēmu, kas ieviesta ar Regulu Nr. 1/2003, neattiecas krimināltiesības un ka līdz ar to ECPAK 6. panta 1. punkts šajā gadījumā nav piemērojams. Padome arī uzskata, ka ar izvirzīto iebildi par prettiesiskumu Saint‑Gobain patiesībā vēlas apšaubīt EKL 83. panta 2. punkta spēkā esamību, jo šajā normā ir paredzēts, ka likumdevēja pienākums ir definēt Komisijas un Eiropas Savienības Tiesas attiecīgo lomu kriminālvajāšanas un sodīšanas par konkurences normu pārkāpumiem jomā. Tomēr Savienības tiesa nav kompetenta lemt par primārās tiesību normas spēkā esamību.

74      Visbeidzot, runājot par Compagnie argumentu no Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā Dubus SA pret Franciju (minēts iepriekš 66. punktā), apstākļi minētajā lietā atšķiras no šīs lietas apstākļiem. Šis spriedums attiecās uz Francijas Banku komisijas, kuras lēmumiem ir tiesas nolēmumu spēks, kriminālvajāšanas un sodīšanas pilnvaru apvienošanu. Savukārt Komisiju tomēr nevar uzskatīt par tiesu ECPAK 6. panta izpratnē.

 Vispārējās tiesas vērtējums

75      Vispārējā tiesa uzskata – pat neesot nepieciešamībai lemt par iebildi par nepieņemamību attiecībā uz šo pamatu, ko Komisija ir izvirzījusi lietā T‑73/09 –, ka pirmā pamata pirmā daļa nav pamatota, kā tas izriet pēc analoģijas no judikatūras attiecībā uz lietām, kurās būtībā tika apstrīdēta Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmās Regulas par [EKL 81]. un [EKL 82]. panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), spēkā esamība (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑348/94 Enso Española/Komisija, Recueil, II‑1875. lpp., 55.–65. punkts; 1999. gada 11. marta spriedumu lietā T‑156/94 Aristrain/Komisija, Recueil, II‑645. lpp., 23.–40. punkts, un iepriekš 69. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Lafarge/Komisija, 36.–47. punkts).

76      Vispirms ir jāatgādina, ka tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas ir garantētas ECPAK 6. panta 1. punktā, ir uzskatāmas par Savienības tiesību vispārējo principu, kas vēlāk tika iekļauts Pamattiesību hartas 47. panta otrajā daļā.

77      Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisija nav “tiesa” ne ECPAK 6. panta izpratnē (Tiesas 1980. gada 29. oktobra spriedums apvienotajās lietās no 209/78 līdz 215/78 un 218/78 Van Landewyck u.c./Komisija, Recueil, 3125. lpp., 81. punkts, un 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 7. punkts), ne arī Pamattiesību hartas 47. panta otrās daļas izpratnē. Turklāt Regulas Nr. 1/2003 23. panta 5. punktā ir skaidri teikts, ka Komisijas lēmumiem, ar kuriem tiek uzlikts naudas sods par konkurences tiesību pārkāpumu, nav krimināltiesiska rakstura.

78      Tomēr, ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī ar tiem saistīto sodu raksturu un smaguma pakāpi, tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu jo īpaši attiecas uz procedūrām par uzņēmumiem piemērojamu konkurences normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt noteikts naudas sods vai kavējuma nauda (Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 20. un 21. punkts, un 2009. gada 3. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑322/07 P, C‑327/07 P un C‑338/07 P Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, Krājums, I‑7191. lpp., 143. lpp.).

79      Eiropas Cilvēktiesību tiesai bija iespēja precizēt savā 2011. gada 27. septembra spriedumā lietā A. Menarini Diagnostics Srl pret Itāliju (Nr. 43509/08) nosacījumus, saskaņā ar kādiem naudas sodu, kurš, ņemot vērā tā summu, kā arī preventīvo un represīvo mērķi, ir uzskatāms par kriminālsodu, var uzlikt administratīvā iestāde, neizpildot visas ECPAK 6. panta 1. punktā paredzētās prasības. Šajā spriedumā šaubas bija attiecībā uz konkurences tiesību pārkāpumu sodīšanas sistēmu Itālijā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa būtībā norādīja, ka ECPAK 6. panta 1. punkta ievērošana neizslēdza to, ka administratīva iestāde, kurai ir sodīšanas pilnvaras, var uzlikt “sodu” konkurences tiesību jomā, ar nosacījumu, ka lēmums, ko pieņēmusi pēdējā minētā, vēlāk var tikt pakļauts tiesas iestādes, kam ir neierobežota kompetence, kontrolei. Šādas tiesas iestādes īpašību vidū ir kompetence faktiski un juridiski katrā jautājumā grozīt zemākas iestādes pieņemto lēmumu. Līdz ar to tiesas kontrole šādos gadījumos nedrīkst ietvert tikai “ārējā” tiesiskuma pārbaudi kontrolei nodotajam lēmumam, jo tiesai ir jāspēj novērtēt konkurences iestādes izvēles samērīgumu un pārbaudīt tās tehniskos vērtējumus.

80      Tāpēc ir jākonstatē, ka kontrole, kādu veic Vispārējā tiesa attiecībā uz lēmumiem, ar kuriem Komisija uzliek sodus Savienības konkurences tiesību pārkāpumu gadījumos, atbilst šīm prasībām.

81      Šajā ziņā vispirms ir jāuzsver, ka Savienības tiesības nosaka Komisijai uzraudzības uzdevumu, kas ietver pienākumu izmeklēt EKL 81 panta 1. punkta un EKL 82. panta pārkāpumus, vienlaikus Komisijai esot pienākumam šīs administratīvās procedūras ietvaros ievērot Savienības tiesībās paredzētās procesuālās garantijas. Turklāt Regulā Nr. 1/2003 ir piešķirtas pilnvaras ar lēmumu noteikt finansiālas sankcijas uzņēmumiem un uzņēmumu asociācijām, kas ar nodomu vai aiz neuzmanības pārkāpj šos noteikumus.

82      Turklāt prasība par ikviena Komisijas lēmuma, ar kuru tiek konstatēts un sodīts konkurences normu pārkāpums, efektīvu pārbaudi tiesā ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas izriet no dalībvalstīm kopīgām konstitucionālajām tradīcijām (iepriekš 75. punktā minētais spriedums lietā Enso Española/Komisija, 60. punkts). Šis princips vēlāk tika ietverts Pamattiesību hartas 47. pantā (Tiesas 2010. gada 22. decembra spriedums lietā C‑279/09 DEB, Krājums, I‑13849. lpp., 30. un 31. punkts, un 2011. gada 28. jūlija spriedums lietā C‑69/10 Samba Diouf, Krājums, I‑7151. lpp., 49. punkts).

83      No judikatūras izriet, ka Komisijas pieņemto lēmumu, lai sodītu par konkurences tiesību pārkāpumiem, pārbaude tiesā, kas tika paredzēta Līgumos un papildināta ar Regulu Nr. 1/2003, atbilst šim principam (šajā ziņā skat. Tiesas 2011. gada 8. decembra spriedumu lietā C‑272/09 P KME Germany u.c./Komisija, Krājums, I‑12789. lpp., 106. punkts, un spriedumu lietā C‑386/10 P Chalkor/Komisija, Krājums, I‑13085. lpp., 67. punkts).

84      Pirmkārt, Vispārējā tiesa ir neatkarīga un objektīva tiesa, kas izveidota ar Padomes 1988. gada 24. oktobra Lēmumu 88/591/EOTK, EEK, Euratom, ar ko izveido Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesu (OV L 319, 1. lpp., un labojums – OV 1989, L 241, 4. lpp.). Kā tas izriet no minētā lēmuma preambulas trešā apsvēruma, tā tika izveidota it īpaši, lai uzlabotu individuālo interešu tiesisko aizsardzību saistībā ar prasībām, kas prasa sarežģītu faktu detalizētu izmeklēšanu.

85      Otrkārt, Vispārējā tiesa ir kompetenta saskaņā ar Lēmuma 88/591 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu īstenot jurisdikciju, ko Tiesai piešķīruši Līgumi un to īstenošanai pieņemtie tiesību akti, tostarp “lietās, ko saskaņā ar [EKL 230]. panta otro daļu [..] pret kādu [..] iestādi ierosina fiziskas vai juridiskas personas saistībā ar uzņēmumiem piemērojamo konkurences noteikumu īstenošanu”. Saistībā ar prasībām, kas balstītas uz EKL 230. pantu, Komisijas lēmuma, ar kuru fiziskas vai juridiskas personas tiek vainotas konkurences tiesību pārkāpumā un ar kuru šajā ziņā tiek uzlikts naudas sods, likumības pārbaude ir jāuzskata par šī lēmuma efektīvu pārbaudi tiesā. Pamati, kurus var izvirzīt attiecīgā fiziskā vai juridiskā persona, lai pamatotu savu prasību atcelt tiesību aktu, var ļaut Vispārējai tiesai izvērtēt pamatotību gan tiesību, gan faktu ziņā ikvienai apsūdzībai, kuru izvirza Komisija konkurences jomā.

86      Treškārt, saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu likumības kontrole, kas paredzēta EKL 230. pantā, tiek papildināta ar neierobežotu tiesas kompetenci, kas pilnvaro tiesu – papildus sankcijas likumības kontrolei – aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt noteikto naudas sodu vai kavējuma naudu (šajā ziņā skat. Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 692. punkts).

87      No minētā izriet, ka Saint‑Gobain un Compagnie arguments, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums ir pretlikumīgs tikai tāpēc vien, ka tas tika pieņemts tādas sistēmas ietvaros, kas paredz Komisijas izmeklēšanas un sodīšanas pilnvaru apvienošanu saistībā ar EKL 81. panta pārkāpumiem, nav pamatots un ka līdz ar to pamata pirmā daļa ir jānoraida.

b)     Par otro daļu, kas ir balstīta uz nevainīguma prezumpcijas principa neievērošanu

 Lietas dalībnieku argumenti

88      Otrajā daļā Saint‑Gobain un Compagnie apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu nav ievērots nevainīguma prezumpcijas princips, kas paredzēts ECPAK 6. panta 2. punktā, kā arī Pamattiesību hartas 48. pantā, jo to pieņēma administratīvā iestāde, kurai nav neatkarīgas un objektīvas tiesas statuss, un ka turklāt iespējamai prasībai, kas par šo lēmumu tiktu celta Vispārējā tiesā, nebūtu apturošas iedarbības.

89      Saint‑Gobain uzskata, ka šis pārkāpums, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1/2003 prettiesiskumu, nevar tikt izslēgts tikai tāpēc vien, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini secinājusi, ka ar minēto regulu netiekot pārkāptas tiesības uz neatkarīgu un objektīvu tiesu, jo Komisijas lēmuma, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums, adresātiem ir iespēja apstrīdēt šo lēmumu Vispārējā tiesā. Faktiski pat šādas hipotēzes gadījumā šāda lēmuma adresātu vaina vajadzības gadījumā varētu tikt likumīgi pierādīta tikai tad, kad šo lēmumu apstiprinātu Vispārējā tiesa, lemjot par prasību atcelt tiesību aktu.

90      Visbeidzot, tas būtu nepareizi, ja Komisija norādītu uz lēmuma, ar kuru konstatēts konkurences tiesību pārkāpums, adresātu, kuru mērķis ir panākt šī lēmuma atcelšanu, tiesībām iesniegt Komisijā bankas garantiju naudas soda tūlītējas samaksas vietā. Papildus tam, ka Komisijai tiek atstāta pilnīga rīcības brīvība, šāda iespēja neko nemaina apstāklī, ka lēmums var radīt sekas, vēl pirms Vispārējā tiesa ir taisījusi nolēmumu.

91      Šādos apstākļos Komisija neesot likumīgi pierādījusi, ka Saint‑Gobain un Compagnie esot pārkāpušas konkurences tiesības, un tāpēc apstrīdētais lēmums esot jāatceļ tiktāl, ciktāl tas skar pēdējās minētās.

92      Komisija un Padome iebilst pret šādu kritiku.

93      Komisija atgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru uzņēmums, attiecībā uz kuru tiek veikta izmeklēšana saistībā ar Savienības konkurences normu pārkāpumu, tiek uzskatīts par nevainīgu līdz brīdim, kad Komisija pierāda tā dalību šādā pārkāpumā. Padome piebilst, ka šajā gadījumā nevar runāt par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu, jo galīgais lēmums par pārkāpuma esamību un Saint‑Gobain vainojamību tajā nav pieņemts tik ilgi, kamēr nolēmumu nav pieņēmusi Vispārējā tiesa.

94      Turklāt Komisija uzskata, ka Saint‑Gobain argumentācija ir tas pats, kas iebilde par EKL 242. panta prettiesiskumu, saskaņā ar kuru prasībām, kas celtas Tiesā, nav apturošas iedarbības. Tomēr Savienības tiesas kompetencē nav lemt par primāro tiesību normas spēkā esamību.

95      Visbeidzot Komisija atsaucas uz faktu, ka, neskatoties uz to, ka šai prasībai nav apturošas iedarbības uz apstrīdēto lēmumu, prasītājai bija iespēja iesniegt bankas garantiju naudas soda pagaidu maksājuma vietā. Šī iespēja izrietēja cita starpā no fakta, ka konkurences normu pārkāpuma esamība vēl netika konstatēta neatkarīgā un objektīvā tiesā, pirms Vispārējā tiesa bija pabeigusi tiesvedību, un ka naudas soda summa nevar tikt uzskatīta par galīgi noteiktu pirms tiesvedības pabeigšanas.

 Vispārējās tiesas vērtējums

96      Šajā otrajā daļā Saint‑Gobain un Compagnie būtībā apgalvo, ka, tā kā Komisija nav neatkarīga un objektīva tiesa, tā nevar likumīgi konstatēt to uzņēmumu vainu, attiecībā uz kuriem tā apstiprina dalību EKL 81. panta pārkāpumā. Līdz ar to sodi, kurus tā uzliek, pamatojoties uz EKL 81. panta 1. punktu, tiek noteikti, neievērojot nevainīguma prezumpcijas principu.

97      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī ar tiem saistīto sodu raksturu un smaguma pakāpi, nevainīguma prezumpcijas princips, kas vēlāk tika iekļauts Pamattiesību hartas 48. panta 1. punktā, ir piemērojams cita starpā procedūrās par uzņēmumiem piemērojamu konkurences normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt noteikts naudas sods vai kavējuma nauda (šajā ziņā skat. Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 149. un 150. punkts, un lietā C‑235/92 P Montecatini/Komisija, Recueil, I‑4539. lpp., 175. un 176. lpp.; Vispārējās tiesas 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, Krājums, II‑4407. lpp., 216. punkts).

98      Vēlāk iedibinātajā judikatūrā tika precizēta šī principa piemērošanas joma.

99      Nevainīguma prezumpcija nozīmē, ka ikvienu apsūdzēto uzskata par nevainīgu, kamēr viņa vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu. Šādi tā liedz lēmumā, ar kuru izbeidz procesu, jebkādi oficiāli konstatēt un pat jebkādi minēt personas, kas apsūdzēta noteiktā pārkāpumā, atbildību bez iespējām šai personai saņemt visas garantijas, ko parasti piešķir aizstāvības tiesību īstenošanai procesā, kurš risinās atbilstoši parastajai gaitai un kura rezultātā tiek pieņemts nolēmums par pretenziju pamatotību (Vispārējās tiesas 2005. gada 6. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑22/02 un T‑23/02 Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, Krājums, II‑4065. lpp., 106. punkts).

100    Tāpēc Komisijai ir jāpierāda tās konstatētie pārkāpumi un jāsniedz pierādījumi, kas juridiski pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu pastāvēšanu (skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑44/02 OP, T‑54/02 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP Dresdner Bank u.c./Komisija, Krājums, II‑3567. lpp., 59. punkts un tajā minētā judikatūra). Komisijai ir nepieciešams sniegt precīzus un saskanīgus pierādījumus, lai radītu stingru pārliecību, ka izdarīts pārkāpums (skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 6. jūlija spriedumu lietā T‑62/98 Volkswagen/Komisija, Recueil, II‑2707. lpp., 43. un 72. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2011. gada 5. oktobra spriedumu lietā T‑11/06 Romana Tabacchi/Komisija, Krājums, II‑6681. lpp., 129. punkts).

101    Arī Savienības tiesai ir jāvadās savā rīcībā pēc prasībām attiecībā uz nevainīguma prezumpcijas ievērošanu, kad tā tiek lūgta pārbaudīt lēmumus, ar kuriem Komisija ir konstatējusi EKL 81. panta pārkāpumu. Tādējādi tiesas šaubām ir jābūt vērstām par labu uzņēmumam – lēmuma par pārkāpuma konstatēšanu adresātam. Līdz ar to tiesa nevar secināt, ka Komisija it īpaši prasības atcelt lēmumu par naudas soda uzlikšanu procesā attiecīgo pārkāpumu ir juridiski pietiekami pierādījusi, ja tiesai par šo jautājumu vēl saglabājas šaubas (iepriekš 100. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 60. punkts).

102    Tādējādi no iepriekš minētā 99.–101. punkta izriet, ka nevainīguma prezumpcijas princips nav šķērslis tam, ka personas, kas tiek vainota attiecīgajā Savienības konkurences tiesību pārkāpumā, atbildība tiek noteikta atbilstoši procedūrai, kas norisinās absolūtā saskaņā ar kārtību, kāda paredzēta noteikumos, kas izriet no EKL 81. panta, Regulas Nr. 1/2003, kā arī Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [EKL] 81. un [EKL] 82. pantu, ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.) un kuras ietvaros ir bijusi iespēja pilnībā izmantot tiesības uz aizstāvību.

103    Ja ar sodīšanas pilnvarām, kas ir piešķirtas Komisijai EKL 81. panta pārkāpuma gadījumā, principā netiek ievērota nevainīguma prezumpcija, tad iebildums par apturošas iedarbības neesamību prasībai, kas celta Vispārējā tiesā pret lēmumu, ar kuru tiek noteikts sods par Savienības konkurences tiesību pārkāpumu, nav derīgs. Šādos apstākļos vairs nav nepieciešams izskatīt jautājumu par to, vai, kā to apgalvo Padome, šāds iebildums ir pielīdzināms iebildei par EKL 242. panta prettiesiskumu.

104    Katrā ziņā jānorāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā 2002. gada 23. jūlija spriedumā lietā Janosevic pret Zviedriju (Recueil des arrêts et décisions 2002‑VII, 1. lpp., 106.–110. punkts) atzina, ka tiesībām uz nevainīguma prezumpciju principā nav pretrunā tas, ka kriminālsankcijas, kuras ir noteikusi administratīva iestāde, var tikt izpildītas, pirms tās ir kļuvušas galīgas, noslēdzoties tiesvedībai tiesā, ar nosacījumu, ka šāda izpilde notiek saprātīgās robežās, saglabājot taisnīgu līdzsvaru starp iesaistītajām interesēm, un soda adresāts var atjaunot savu sākotnējo stāvokli viņa prasības apmierināšanas gadījumā. Tomēr prasītājas neizvirzīja nevienu argumentu, kas ļautu secināt, ka Savienības konkurences tiesību pārkāpumu izmeklēšanas un sodīšanas sistēma, kāda tika izveidota ar Regulu Nr. 1/2003 un kuru pirmo reizi ieviesa Komisija, neatbilst šīm prasībām.

105    Ņemot vērā iepriekš minēto analīzi un neatkarīgi no kontroles, kāda šajā gadījumā tiek veikta attiecībā uz iepriekš 97.–101. punktā izklāstīto prasību ievērošanu, otrā daļa līdz ar to ir jānoraida kā nepamatota un tāpēc pirmais pamats, kas ir balstīts uz iebildi par prettiesiskumu, ir jānoraida pilnībā, neesot vajadzībai lemt par šīs otrās daļas pieņemamību.

2.     Par otro pamatu, kas ir balstīts uz tiesību uz aizstāvību neievērošanu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

106    Ar otro pamatu Saint‑Gobain apgalvo, ka Komisija neievēroja tās tiesības uz aizstāvību, jo tā pieņēma apstrīdēto lēmumu, nedodot Saint‑Gobain iespēju iesniegt savus apsvērumus par visbeidzot izvēlēto naudas soda aprēķina metodi. Līdz ar to Komisija, aprēķinot naudas sodu, izmantoja noteiktu skaitu elementu, par kuriem neinformēja Saint‑Gobain, ieskaitot ar pārkāpumu saistītās pārdošanas vērtību. Norādes, kas bija ietvertas paziņojumā par iebildumiem, neļāva Saint‑Gobain pienācīgi darīt zināmu savu viedokli šajā sakarā, kaut arī pārdošanas vērtība ir viens no noteicošajiem faktiem naudas soda aprēķināšanā, kurš saskaņā ar ECPAK 6. panta 1. punktu ir jāiesniedz apspriešanai. Patiesībā šajā paziņojumā nebija ietverta tā informācija saistībā ar pārdošanu, kas tika izmantota naudas soda pamatsummas aprēķināšanā, un informācija saistībā ar metodi, kādu Komisija paredzēja izmantot, lai identificētu attiecīgo pārdošanu. Turklāt šajā dokumentā nebija ietverta neviena norāde attiecībā uz [pārkāpuma] smaguma pakāpi, ko Komisija varētu piemērot, vai arī veidu, kādā varētu tikt ņemts vērā recidīvs.

107    Neviens no papildu informācijas pieprasījumiem, kas tika adresēti Saint‑Gobain vēlākā stadijā un kas attiecās uz pārdošanas vērtības noteikšanu, nenovērsa šīs nepilnības. Savukārt norāde paziņojumā par iebildumiem par to, ka skartais pārdošanas [apjoms] tika noteikts saskaņā ar Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”), šajā gadījumā nebija atbilstoša, jo šī aprēķināšanas metode vēl nebija skaidra apstrīdētā lēmuma sagatavošanas brīdī. Šīs neskaidrības jo īpaši atspoguļojas dažādu lūgumu sniegt informāciju, kurus Komisija šajā sakarā nosūtīja Saint‑Gobain, konsekvences trūkumā.

108    Šādos apstākļos Saint‑Gobain uzskata, ka tai netika dota iespēja pienācīgi darīt zināmu savu viedokli par naudas soda aprēķina metodi pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

109    Saint‑Gobain kritizē arī judikatūru, saskaņā ar kuru Komisijai konkurences tiesību pārkāpumu izmeklēšanas un sodīšanas procedūru ietvaros ir pienākums vienīgi norādīt šo lēmumu adresātiem galvenos faktiskos un tiesību elementus, kas var izraisīt naudas soda uzlikšanu, šiem pašiem adresātiem neesot iespējai izmantot tiesības ietekmēt šādus lēmumus. Pēc tās domām, šāda judikatūra nevar nodrošināt pamattiesību ievērošanu. Turklāt ir jāņem vērā fakts, ka precīzākas informācijas paziņošana izmeklēšanas procedūras laikā ne vienmēr ļautu attiecīgajiem uzņēmumiem ietekmēt Komisijas lēmumu, jo pēdējai minētajai lēmuma pieņemšanas brīdī šādas norādes nav saistošas.

110    Tāpat Saint‑Gobain arī apgalvo, ka, pieņemot 2006. gada pamatnostādnes, Komisija ierobežoja savu rīcības brīvību saistībā ar naudas soda aprēķina bāzi, jo jēdziens “skartā pārdošana” ir objektīvs un pārbaudāms elements. No minētā izriet, ka Komisija katrā ziņā šajā gadījumā nevar atsaukties uz judikatūru, kuras mērķis ir izvairīties no komisāru kolēģijas nākotnes lēmumu neatbilstošas ietekmēšanas.

111    Komisija vispirms atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru norāžu došana iebildumu izteikšanas stadijā saistībā ar paredzēto naudas sodu lielumu nepiemērotā veidā ietekmētu tās lēmumus. Taču uzņēmumiem nav pienākuma precīzi paredzēt naudas sodu apmēru, lai izmantotu tiesības uz aizstāvību. Tāpēc tiesības tikt uzklausītam tiktu ievērotas vismaz tiktāl, ciktāl Komisija norāda šādā paziņojumā, ka tā izvērtēs, vai attiecīgajiem uzņēmumiem ir jāuzliek naudas sodi, un ciktāl tā šajā paziņojumā norāda galvenos faktu un tiesību elementus, kuru rezultātā var tikt pieņemts lēmums par šādu naudas sodu uzlikšanu.

112    Turpinājumā Komisija uzsver, ka Saint‑Gobain adresētajā paziņojumā par iebildumiem bija skaidri norādīts, ka šajā gadījumā bija piemērojama 2006. gada pamatnostādnēs paredzētā aprēķināšanas metode. Tāpat tā apgalvo, ka tā nosūtīja attiecīgajiem uzņēmumiem dažādus lūgumus sniegt informāciju par atbilstošajām pārdošanas vērtībām, lai aprēķinātu naudas sodu. Līdz ar to, ņemot vērā tās rīcības brīvību naudas soda aprēķināšanā EKL 81. panta pārkāpuma gadījumos, Komisija uzskata, ka Saint‑Gobain tiesības uz aizstāvību apstrīdētajā lēmumā tika pilnībā ievērotas.

113    Tāpat Komisija iebilst pret Saint‑Gobain argumentu, saskaņā ar kuru pēdējai minētajai netika dota iespēja pienācīgi darīt zināmu savu viedokli par recidīva kā atbildību pastiprinoša apstākļa ņemšanu vērā. Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka paziņojumā par iebildumiem tā it īpaši vērsa Saint‑Gobain uzmanību uz recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli, kā arī uz dažādiem agrākiem konstatējumiem par EKL 81. panta pārkāpumu. Šādi Komisija pat pārsniedza pienākumus, kādi tai ir saskaņā ar iepriekš 97. punktā minēto spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija (50. punkts). Faktu, ka Saint‑Gobain paziņojumā par iebildumiem saņēma pietiekamu informāciju par recidīvu, apstiprina šī uzņēmuma izvirzītie argumenti, lai savā atbildē uz minēto paziņojumu apstrīdētu šo atbildību pastiprinošo apstākli.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

114    Saint‑Gobain argumentācija ietver divus atsevišķus iebildumus, kas ir balstīti uz tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

115    Ar savu pirmo iebildumu Saint‑Gobain pārmet Komisijai, ka tā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas neesot norādījusi tās pārdošanas vērtības, kādas tā ņēma vērā, lai aprēķinātu tai uzlikto naudas sodu, šajā sakarā izmantoto aprēķina metodi, kā arī smaguma pakāpi, kādu tā piemēroja.

116    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru fakts, ka iebildumu paziņošanas stadijā tiek doti norādījumi par paredzēto naudas sodu apmēru, ciktāl uzņēmumiem nav tikusi dota iespēja iesniegt apsvērumus par iebildumiem, kas pret tiem izvirzīti, neatbilstoši ietekmētu Komisijas lēmumu (skat. iepriekš 77. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Musique Diffusion française u.c./Komisija, 21. punkts, un 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 434. punkts un tajā minētā judikatūra).

117    Fakts, ka saimnieciskās darbības subjekts nevar iepriekš precīzi zināt apmēru naudas sodam, kādu Komisija piemēros katrā konkrētā gadījumā, šķiet pamatots, ņemot vērā sodīšanas un iebiedēšanas mērķus, kādi ir sankciju politikai konkurences jomā. Šie mērķi tiktu apdraudēti, ja attiecīgie uzņēmumi varētu novērtēt priekšrocības, kādas tie var gūt no savas dalības pārkāpumā, jau iepriekš ņemot vērā apmēru naudas sodam, kāds tiem tiks uzlikts prettiesiskās rīcības dēļ (2006. gada 5 aprīļa spriedums lietā T‑279/02 Degussa/Komisija, Krājums, II‑897. lpp., 83. punkts).

118    Tādējādi, ja Komisija savā paziņojumā par iebildumiem ir skaidri norādījusi, ka tā pārbaudīs, vai attiecīgajiem uzņēmumiem uzliekams naudas sods, un ja Komisija norādījusi galvenos faktiskos un juridiskos apstākļus, kuru dēļ varētu tikt noteikts naudas sods, kā, piemēram, pārkāpuma smagumu un ilgumu un to, ka pārkāpums izdarīts tīši vai aiz neuzmanības, tā ir izpildījusi savu pienākumu ievērot uzņēmumu tiesības tikt uzklausītiem. Šādi rīkojoties, Komisija tiem sniedz informāciju, kas nepieciešama, lai aizstāvētos ne tikai pret apsūdzību pārkāpumā, bet arī pret naudas soda uzlikšanu (šajā ziņā skat. iepriekš 116. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 428. punkts un tajā minētā judikatūra, un Tiesas 2009. gada 24. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P Erste Group Bank u.c./Komisija, Krājums, I‑8681. lpp., 181. punkts).

119    Turklāt Komisijai nav pienākuma paziņojumā par iebildumiem informēt uzņēmumus, attiecībā uz kuriem tiek veikta izmeklēšana saistībā ar EKL 81. panta pārkāpumu, par naudas soda apmēra iespējamo palielināšanu ar mērķi nodrošināt tā preventīvo iedarbību (Vispārējās tiesas 2006. gada 15. marta spriedums lietā T‑15/02 BASF/Komisija, Krājums, II‑497. lpp., 62. punkts).

120    No minētā izriet, ka, runājot par naudas sodu summas noteikšanu, attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību attiecībā pret Komisiju tiek nodrošinātas, izmantojot iespēju iesniegt apsvērumus par pārmesto faktu ilgumu, smagumu un pret konkurenci vērsto raksturu, taču nav nepieciešams, ka šī iespēja attiecas uz veidu, kādā Komisija plāno izmantot pārkāpuma smaguma un ilguma obligātos kritērijus šādas [naudas soda summas] noteikšanas nolūkā (iepriekš 116. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 439. punkts). Šajā ziņā attiecīgie uzņēmumi saņem papildu nodrošinājumu attiecībā uz naudas sodu apmēra noteikšanu, jo Vispārējai tiesai ir neierobežota kompetence un tā tostarp var atcelt vai samazināt naudas sodu (skat. Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑23/99 LR AF 1998/Komisija, Recueil, II‑1705. lpp., 200. punkts un tajā minētā judikatūra).

121    Šajā gadījumā vispirms ir jākonstatē, ka Komisija paziņojumā par iebildumiem, kurš tika nosūtīts Saint‑Gobain, detalizēti izklāstīja faktus, uz kuriem tā plānoja balstīties, lai konstatētu EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu. Turklāt paziņojuma par iebildumiem 129.–131., kā arī 132.–135. lpp. tā izklāstīja iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka saziņa, kādā piedalījās Saint‑Gobain, bija uzskatāma par nolīgumiem vai saskaņotām darbībām šī noteikuma izpratnē.

122    Turpinājumā Komisija tāpat izklāstīja paziņojuma par iebildumiem 132.–135. un 152.–155. lpp. elementus, uz kuriem tā balstījās, lai novērtētu cita starpā Saint‑Gobain dalības pārkāpumā ilgumu. Tā arī aprakstīja minētā paziņojuma 156. un 157. lpp. galvenos faktus, kurus tā plānoja ņemt vērā, lai novērtētu pārkāpuma smagumu, proti, tostarp faktu, ka tādas slepenas vienošanās, kādas ir šīs lietas pamatā, ir viens no visnopietnākajiem EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumiem, faktu, ka šīs vienošanās ir ietekmējušas visu automašīnu stikla nozari, kaitējot ne tikai automašīnu ražotājiem, bet arī sabiedrībai kopumā, faktu, ka aizliegtas vienošanās dalībnieki apzinājās savas rīcības prettiesisko raksturu un ka aizliegtās vienošanās darbības aptvēra visu EEZ.

123    Turklāt paziņojuma par iebildumiem 489. punktā Komisija precizēja, ka tā plānoja ņemt vērā Saint‑Gobain iespējamo vadītājas lomu aizliegtajā vienošanās, jo tā dažādos laikos pārstāvēja citu uzņēmumu intereses kluba sanāksmēs un turklāt sasauca lielāko daļu minētā kluba sanāksmju. Tā arī piebilda, ka naudas sodu apmēru tā aprēķinās, ņemot vērā katra attiecīgā uzņēmuma dalības aizliegtās vienošanās norisē ilgumu, kā arī iespējamos atbildību pastiprinošos vai mīkstinošos apstākļus.

124    Tomēr, tā kā Komisija šādā veidā ir norādījusi galvenos faktiskos un tiesību elementus, uz kuriem tā balstīja naudas sodu aprēķinu, tai, kā tas izriet no iepriekš 120. punktā minētās judikatūras, nebija pienākuma precizēt veidu, kādā tā izmantos katru no minētajiem elementiem, lai noteiktu naudas soda apmēru. Šajā gadījumā nav nozīmes tam, ka Komisija galu galā apstrīdētajā lēmumā daļēji atkāpās no atbilstošās pārdošanas vērtības aprēķināšanas metodes, kāda ir paredzēta 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā.

125    Katrā ziņā jānorāda, ka Komisija paziņojuma par iebildumiem 156. lpp. norādīja, ka naudas sods, ko tā šajā gadījumā uzliks, tiks aprēķināts, atsaucoties uz 2006. gada pamatnostādnēs ietvertajiem principiem. Taču, ja, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 664.–667. apsvēruma, Komisija šajā gadījumā ir nolēmusi daļēji atkāpties no šīs vērā ņemamā stikla pārdošanas [apjoma] aprēķināšanas metodes, tad tas ir tieši tāpēc, lai atbildētu uz noteiktiem iebildumiem – kurus paziņojuma par iebildumiem adresāti izteikuši savos apsvērumos par šo paziņojumu, kā arī savās atbildēs uz dažādiem lūgumiem sniegt informāciju, kurus tiem nosūtīja Komisija – par atbilstošā pārdošanas [apjoma] aprēķināšanas metodi, kas paredzēta minēto pamatnostādņu 13. punktā.

126    No minētā izriet, ka Komisija pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas pietiekami informēja Saint‑Gobain par tiem faktiskajiem un tiesību elementiem, uz kuriem tā plānoja balstīties, lai konstatētu Saint‑Gobain dalību EKL 81. panta pārkāpumā, un ka Saint‑Gobain tiesības uz aizstāvību šajā ziņā tika ievērotas. Tāpēc pirmajam iebildumam nevar piekrist.

127    Ar otro iebildumu Saint‑Gobain apgalvo, ka Komisija administratīvās procedūras laikā tai nedeva iespēju pienācīgi darīt zināmu savu viedokli par recidīva kā atbildību pastiprinoša apstākļa ņemšanu vērā.

128    Šajā ziņā ir pietiekami uzsvērt, neskarot vēlāk veicamo sestā pamata pirmās daļas izvērtēšanu, ka paziņojuma par iebildumiem 157. un 158. lpp. Komisija ne tikai vērsa attiecīgo uzņēmumu uzmanību uz faktu, ka tā varētu piemērot noteikumus par recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli, bet arī precizēja attiecībā uz Saint‑Gobain un Compagnie situāciju trīs agrākus lēmumus par sodu noteikšanu saistībā ar EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumiem, uz kuriem tā plānoja atsaukties, lai konstatētu attiecībā uz šiem uzņēmumiem recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli. Turklāt no atbildes, kādu Saint‑Gobain sniedza uz paziņojumu par iebildumiem, izriet, ka tā izvirzīja dažādus argumentus, lai iebilstu pret iespējamo naudas soda palielināšanu sakarā ar recidīvu uz viena vai otra no minētajiem lēmumiem pamata.

129    Līdz ar to otrais iebildums ir jānoraida. Tāpēc otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

3.     Par trešo pamatu, kas ir balstīts uz nepietiekamu pamatojumu un kļūdu naudas soda aprēķinā

130    Kā vienu pamatu ir jāizvērtē pamatus, kurus Saint‑Gobain izvirzīja prasības pieteikumā kā trešo un ceturto pamatu, ciktāl tie ir uzskatāmi par šī paša pamata divām daļām, kas attiecas uz pārdošanas skaitļiem, kādus izmantoja Komisija, lai aprēķinātu naudas soda, kas tika uzlikts Saint‑Gobain, pamatsummu.

a)     Par pirmo daļu, kas ir balstīta uz nepietiekamu pamatojumu

 Lietas dalībnieku argumenti

131    Pirmajā daļā Saint‑Gobain apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums EKL 253. panta un Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē, jo tajā nav precīzi norādīti dažādie pārdošanas skaitļi, uz kuru pamata tika aprēķināts naudas sods, piemērojot 2006. gada pamatnostādņu 13. punktu. Pienākums pamatot apstrīdēto lēmumu šajā jautājumā vēl jo vairāk ir gadījumā, kad runa ir par jomu, kurā Komisijai ir rīcības brīvība, nosakot lielus naudas sodus.

132    Konkrētāk, Saint‑Gobain pārmet Komisijai, ka tā nav sniegusi nekādus pierādījumus tam, ka izmantotie Saint‑Gobain pārdošanas skaitļi ir pareizs un atbilstošs aprēķina rezultāts vai, tieši pretēji, ka šis aprēķins ir kļūdains. Apstrīdētais lēmums patiešām neļauj identificēt ražotājus, kuri tika ņemti vērā pārkāpuma kāpuma periodos un beigās un attiecībā uz kuriem Komisija apgalvo, ka tai ir tieši pierādījumi tam, ka šie ražotāji bija strīdīgās aizliegtās vienošanās priekšmets. Tāpat no minētā izriet, ka Saint‑Gobain nevarēja pārbaudīt, vai šādi pierādījumi pastāv. Lēmumā nebija norādīts arī katra ražotāja pārdošanas apjoms pārkāpuma trijos posmos. Visbeidzot, lēmumā nav minēts precīzs skaits dalības [pārkāpumā] mēnešu, ko ņēma vērā Komisija, lai aprēķinātu skartās pārdošanas vērtību. Šādos apstākļos Vispārējā tiesa nevarētu īstenot atbilstošu pārbaudi un apstrīdētajā lēmumā nebūtu norādīts vai nebūtu pietiekami norādīts pamatojums.

133    Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu pastiprina fakts, ka tā apstrīdētajā lēmumā atkāpās no 2006. gada pamatnostādnēs paredzētajiem noteikumiem attiecībā uz pārdošanas apjomiem, kuriem ir jākalpo par naudas soda aprēķina bāzi. Kaut arī šajās pamatnostādnēs ir noteikts, ka ir jāņem vērā attiecīgo preču pārdošanas vērtība dalības pārkāpuma pēdējā pilnajā gadā, Komisija šajā gadījumā izmantoja skaitli, kas veido visa pārkāpuma perioda laikā īstenotās pārdošanas kopējo gada vidējo vērtību.

134    Saint‑Gobain piebilst, ka nepietiekamu pamatojumu apstrīdētajā lēmumā, runājot par izmantoto pārdošanas vērtību, nevar kompensēt ar tiesvedības Vispārējā tiesā laikā sniegto informāciju. Katrā ziņā papildu informācija, kādu Komisija sniedza savā aizstāvības rakstā, nav tāda, ko var uzskatīt par pietiekamu pamatojumu, jo uz svarīgiem jautājumiem joprojām nav sniegtas atbildes.

135    Komisija apstrīd šos argumentus. Tā uzsver, ka apstrīdētajā lēmumā ir ietverts paskaidrojums par metodi, kādu tā izmantoja, lai noteiktu naudas soda pamatsummu. Tomēr it īpaši no 2003. gada 2. oktobra sprieduma lietā C‑196/99 P Aristrain/Komisija (Recueil, I‑11005. lpp., 56. punkts) izriet, ka skaitliski dati nav nepieciešami, lai lēmuma, ar kuru tiek uzlikts sods, pamatojumu varētu uzskatīt par pietiekamu.

136    Pēc Komisijas domām, papildu paskaidrojumus, kurus tā sniedza savā iebildumu rakstā, varēja izsecināt jau no rūpīgas apstrīdētā lēmuma izvērtēšanas vai vismaz tos varēja prognozēt.

137    Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo Saint‑Gobain, tie automašīnu ražotāji, kuri tika ņemti vērā aizliegtas vienošanās kāpuma un krituma periodos, tika identificēti apstrīdētā lēmuma faktu izklāstā. Tas pats attiecas arī uz faktu, ka ražotājs, kurš ir bijis kolūzijas priekšmets noteiktā gadā, ir ticis ņemts vērā arī turpmākajos gados. Tāpat no apstrīdētā lēmuma var izsecināt arī attiecīgo mēnešu skaitu par katru pārkāpuma dalībnieku un par katru periodu.

138    Attiecībā uz izmantoto apgrozījumu par 1998. gadu Komisija norādīja, ka, tā kā attiecīgie uzņēmumi nav snieguši pietiekamus precizējumus šajā jautājumā, tā bija faktiski spiesta veikt aprēķinu, balstoties uz skaitliskajiem datiem par 1999. gadu, taču ņemot vērā vienīgi tos ražotājus, kuri bija 1998. gada kolūzijas priekšmets.

139    Turklāt Komisija apstrīdētajā lēmumā pienācīgi izskaidroja iemeslus, kuri tai lika šajā gadījumā atkāpties no 2006. gada pamatnostādnēs paredzētā principa par dalības pārkāpumā pēdējā pilnajā gadā veiktās pārdošanas ņemšanu vērā. Šādu atkāpi pamato aizliegtās vienošanās raksturojums, kas ir apstrīdētā lēmuma priekšmets, saistībā ar līgumiem par automašīnu stikla piegādi, kas tika noslēgti pēc konkursa procedūras un atstāti spēkā vēl ilgu laiku. Šis konteksts lika ņemt vērā atsevišķus posmus, kuri atspoguļoja it īpaši aizliegtas vienošanās kāpumu un kritumu līdz tās izbeigšanai. Šī atkāpšanās turklāt bija labvēlīga minētā lēmuma adresātiem uzņēmumiem, jo saskaņā ar Komisijas apgalvoto naudas sods būtu bijis daudz lielāks, ja tiktu ņemts vērā kopējais apgrozījums pārkāpuma pēdējā gadā.

140    Komisija piebilst, ka tā nevarēja atklāt apstrīdētajā lēmumā precīzākus pārdošanas skaitļus, jo tie ir uzskatāmi par komercnoslēpumu.

 Vispārējās tiesas vērtējums

141    Trešā pamata pirmajā daļā Saint‑Gobain būtībā pārmet Komisijai, pirmkārt, ka tā apstrīdētajā lēmumā nav sniegusi detalizētu aprēķinu, atbilstoši kuram tā noskaidroja Saint‑Gobain attiecīgās pārdošanas apjomu [konfidenciāla informācija] euro apmērā, un, otrkārt, ka tā nav izklāstījusi iemeslus, kas tai šajā gadījumā lika atkāpties no 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā paredzētās aprēķina metodes.

142    Tomēr neviens no šiem iebildumiem nav atbalstāms.

143    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 253. pantu, kuru turpmāk papildina arī Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkts, Komisijai ir pienākums pamatot lēmumus, kurus tā pieņem.

144    Pienākums atsevišķā lēmumā norādīt pamatojumu ir vērsts uz to, lai Savienības tiesa varētu kontrolēt lēmuma likumību un sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai tā zinātu, vai lēmums ir pamatots vai varbūt tajā, iespējams, pieļauta kļūda, pamatojoties uz kuru var apstrīdēt tā likumību (šajā ziņā skat. iepriekš 135. punktā minēto 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā Aristrain/Komisija, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

145    Tādējādi pamatojums ieinteresētajai personai principā ir jāpaziņo vienlaicīgi ar tai nelabvēlīgo lēmumu. Pamatojuma trūkumu nevar novērst tādā veidā, ka ieinteresētā persona par lēmuma pamatojumu uzzina Tiesā notiekošajā procesā (1981. gada 26. novembra spriedums lietā 195/80 Michel/Parlaments, Recueil, 2861. lpp., 22. punkts).

146    Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē atkarībā no apstākļiem katrā atsevišķā gadījumā. Pamatojumā nav obligāti jānorāda visi attiecīgie faktiskie un tiesību apstākļi, jo tas, vai pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai attiecīgā akta formulējumu, bet arī kontekstu, kādā šis akts tika pieņemts (Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts).

147    Runājot par skaitlisko datu attiecībā uz naudas sodu aprēķinu norādīšanu, ir jāatzīmē, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā patiesībā nebija detalizēti norādījusi tieši Saint‑Gobain pārdošanas rādītājus, kurus tā izmantoja, lai aprēķinātu naudas sodu, kas tika uzlikts Saint‑Gobain.

148    Tomēr, runājot par naudas sodu noteikšanu par konkurences tiesību pārkāpumu, ir jāatzīst, ka Komisija ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, ja tā savā lēmumā ir norādījusi novērtējuma elementus, kas tai ļāvuši noskaidrot izdarītā pārkāpuma smagumu un ilgumu, un tai nav jāsniedz sīkāks izklāsts vai jānorāda skaitļos izteikti elementi, kas attiecas uz naudas soda aprēķināšanas veidu (2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Recueil, I‑9925. lpp., 66. punkts; skat. 2011. gada 3. marta spriedumu lietā T‑110/07 Siemens/Komisija, Krājums, II‑477. lpp., 311. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2011. gada 13. jūlija spriedumu lietā T‑138/07 Schindler Holding u.c./Komisija, Krājums, II‑4819. lpp., 243. punkts un tajā minētā judikatūra).

149    Tāpēc skaitlisko datu par naudas sodu apmēra aprēķināšanas veidu norādīšana – ciktāl šādi dati ir noderīgi – nav jāveic obligāti, lai izpildītu pienākumu norādīt pamatojumu (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑291/98 P Sarrió/Komisija, Recueil, I‑9991. lpp., 75.–77. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffaisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, Krājums, II‑5169. lpp., 414. punkts).

150    Patiesībā, runājot par naudas soda apmēra noteikšanas pilnīgu pamatošanu, ir jāatgādina, ka, cita starpā paredzot, ka naudas sods, kas uzlikts uzņēmumam, kurš pārkāpis Savienības konkurences normas, tiek noteikts, ņemot vērā šī pārkāpuma ilgumu un smagumu, un ka minētais naudas sods nevar pārsniegt 10 % no kopējā apgrozījuma, kādu šis uzņēmums īstenojis iepriekšējā finanšu gadā, Regulas Nr. 1/2003 23. pants piešķir Komisijai rīcības brīvību naudas sodu apmēra noteikšanā, lai virzītu uzņēmumu rīcību uz to, ka tie ievēro konkurences normas (skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑53/03 BPB/Komisija, Krājums, II‑1333. lpp., 335. punkts un tajā minētā judikatūra).

151    Turklāt ir svarīgi novērst, ka tirgus dalībnieki viegli varētu paredzēt naudas sodus. Ja Komisijai būtu pienākums savā lēmumā norādīt skaitļus, kas attiecas uz naudas soda apmēra aprēķināšanas metodi, tiktu iedragāta šo naudas sodu preventīvā iedarbība. Ja naudas soda apmērs ir rezultāts aprēķinam, kas izdarīts uz vienkāršas aritmētiskas formulas pamata, tad uzņēmumiem faktiski būtu iespēja paredzēt iespējamo sankciju un salīdzināt to ar ieguvumiem, kādus tie gūtu no konkurences tiesību normu pārkāpuma (iepriekš 150. punktā minētais spriedums lietā BPB/Komisija, 336. punkts, un iepriekš 117. punktā minētais spriedums lietā Degussa/Komisija, 83. punkts).

152    Pretēji Saint‑Gobain apgalvotajam, tikai ar to vien, ka naudas sodu aprēķināšanas metode tika pielāgota 2006. gada pamatnostādnēm, nevar apšaubīt šos konstatējumus.

153    No šo pamatnostādņu 13. punkta izriet, ka, lai noteiktu uzliekamā naudas soda apmēru, Komisija izmanto preču vai pakalpojumu pārdošanas vērtības, kādas izmanto attiecīgais uzņēmums saistībā ar tiešu vai netiešu pārkāpumu attiecīgajā ģeogrāfiskajā teritorijā, kas ir mazāka par EEZ teritoriju, un ka parasti Komisija ņem vērā pārdošanu, ko uzņēmums ir veicis tā dalības pārkāpumā pēdējā pilnajā gadā. Turklāt, pieņemot šādu uzvedības normu un ar pamatnostādņu publicēšanu paziņojot, ka turpmāk šo normu Komisija piemēros gadījumiem, ar kuriem tā ir saistīta, pēdējā minētā pati ierobežo savas rīcības brīvības izmantošanas iespējas un nevar atteikties no šīm normām, nevēlēdamās, lai attiecīgā gadījumā to sodītu par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes princips vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips pārkāpumu (iepriekš 116. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 211. punkts).

154    No minētā izriet, ka ir jāpārbauda, vai, lasot apstrīdēto lēmumu, Saint‑Gobain varēja saprast, ka tai uzliktā naudas soda aprēķins tika veikts, balstoties uz alternatīvu metodi tai, kas paredzēta 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā, un uzzināt iemeslus, kuri lika Komisijai šajā gadījumā atkāpties no rīcības modeļa, kuru tā bija noteikusi minētajā punktā.

155    Šajā ziņā vispirms ir jāatzīmē, ka Komisija norādīja gan paziņojumā par iebildumiem, gan apstrīdētajā lēmumā, ka naudas sods tika aprēķināts, atsaucoties uz 2006. gada pamatnostādnēs izklāstītajiem principiem. Cita starpā tā apstrīdētā lēmuma 658. apsvērumā atgādināja atbilstošā pārdošanas apjoma aprēķināšanas noteikumu, kas izklāstīts minēto pamatnostādņu 13. punktā. Tāpat Komisija izklāstīja arī iemeslus, kāpēc, pēc tās domām, atbilstošās pārdošanas vērtības aprēķināšana šajā gadījumā nevarēja tikt veikta, atsaucoties vienīgi uz tiem līgumiem, attiecībā uz kuriem tai bija tieši pierādījumi par nolīgumu vai saskaņotu darbību. Lai pamatotu šo pieeju, Komisija cita starpā apgalvoja apstrīdētā lēmuma 660.–662. apsvērumā ne vien to, ka nolīgumi vai saskaņotas darbības varēja tikt pierādītas attiecībā uz visiem lielajiem automašīnu ražotājiem EEZ pārkāpuma perioda laikā, bet arī to, ka šīs aizliegtās vienošanās mērķis bija nodrošināt dalībnieku tirgus daļu vispārējo stabilitāti un ka šī stabilitāte tika panākta cita starpā ar kompensāciju mehānismu, balstoties uz visiem individuālajiem kontiem un iesaistot visus stiklojuma elementus.

156    Turpinājumā Komisija norādīja, ka šajā gadījumā tā atkāpās no aprēķina metodes, kas ietver vienīgi tā pārdošanas apjoma ņemšanu vērā, kāds tika panākts dalības pārkāpumā pēdējā pilnajā gadā. Apstrīdētā lēmuma 664.–667. apsvērumā Komisija būtībā pamatoja šo atkāpi no normas, kas ietverta 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā, ar faktu, ka laika posmā no 1998. gada marta līdz 2003. gada martam aizliegto vienošanos raksturoja mainīga intensitāte. Pirmā perioda laikā, proti, laikā no 1998. gada marta līdz 2000. gada pirmajai pusei, kas tika kvalificēts kā “kāpuma periods”, Komisijas rīcībā bija tieši pierādījumi par pārkāpumu vienīgi attiecībā uz daļu no Eiropas automašīnu ražotājiem. Turpretim laika periodā no 2000. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 3. septembrim nolīgumi vai aizliegtas vienošanās skāra vismaz 90 % EEZ pārdoto oriģinālā aprīkojuma automašīnu stiklu. Visbeidzot, laika posmu no 2002. gada 3. septembra līdz pārkāpuma perioda beigām, kas tiek raksturots kā “krituma” periods, raksturo karteļa aktivitātes samazināšanās pēc Pilkington izstāšanās.

157    Ņemot vērā šos apstākļus, Komisija norādīja, ka tā izmantoja “detalizētāku” pieeju, kas ietvēra kāpuma un krituma perioda nozīmes samazināšanu naudas soda pamatsummas aprēķinā, šajā gadījumā izmantojot vienīgi to pārdošanas vērtību, kāda bija noteikta tiem automašīnu ražotājiem, attiecībā uz kuriem Komisijai bija tieši pierādījumi, ka tie bija kolūzijas priekšmets. Turpretim Komisija precizēja, ka visa pārdošana EEZ kopumā tika ņemta vērā attiecībā uz laika periodu no 2000. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 3. septembrim. Kā tika konstatēts iepriekš 155. punktā, šādu pieeju Komisija pamatoja it īpaši apstrīdētā lēmuma 660.–662. apsvērumā, norādot, ka nolīgumus vai saskaņotas darbības varēja konstatēt attiecībā uz visiem lielajiem automašīnu ražotājiem EEZ pārkāpuma perioda laikā, bet norādot arī to, ka šīs aizliegtās vienošanās mērķis bija nodrošināt dalībnieku tirgus daļu vispārējo stabilitāti un ka šī stabilitāte tika panākta cita starpā ar kompensāciju mehānismu, balstoties uz visiem individuālajiem kontiem un iesaistot visus stiklojuma elementus.

158    Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 667. apsvērumu pārdošanas, kuras tika izmantotas, lai aprēķinātu naudas sodu, tika noteiktas attiecībā uz katru aizliegtas vienošanās dalībnieku, pamatojoties uz kopējo pārdošanas apjomu, kas tika izlīdzināts nupat izklāstītajā veidā, sadalīts uz dalības pārkāpumā mēnešu skaitu un sareizināts ar divpadsmit, lai iegūtu gada vidējo lielumu. Tāpat Komisija arī precizēja, ka aprēķini tika veikti, pamatojoties uz skaitļiem, kurus iesniedza attiecīgie uzņēmumi, atbildot uz lūgumu sniegt informāciju, kas tiem tika nosūtīts 2008. gada 25. jūlijā.

159    Kā to savos procesuālajos rakstos pamatoti uzsver Komisija, šie paskaidrojumi ir jālasa kopā ar citām apstrīdētā lēmuma daļām, kuras attiecas it īpaši uz aizliegtas vienošanās darbību (apstrīdētā lēmuma 120.–428. apsvērums) un kurās Komisija sistemātiski identificēja ražotājus, kuri bija prettiesiskās saziņas priekšmets dažādos pārkāpuma periodos.

160    Turklāt Komisija ir sniegusi apstrīdētajā lēmumā dažādus precizējumus par metodi, kādu tā izmantoja, lai aprēķinātu naudas sodus, kurus tā uzlika katram no šajā gadījumā iesaistītajiem uzņēmumiem, it īpaši attiecībā uz attiecīgo pārdošanu skaitļiem, vērā ņemto pārdošanas vērtības daļu, papildu summu, kā arī naudas soda pamatsummas korekciju.

161    Visbeidzot, kaut arī tā ir taisnība, ka apstrīdētajā lēmumā nav sniegti paskaidrojumi par pārdošanas skaitļiem, kādi tika izmantoti attiecībā uz 1998. gadu, ir jākonstatē, ka Saint‑Gobain izmeklēšanas laikā nesniedza pārdošanas skaitļus attiecībā uz katru ražotāju par šo gadu. No minētā izriet, kā to pamatoti apgalvo Komisija, ka tā likumīgā un paredzamā veidā šajā kontekstā izmantoja pārdošanas skaitļus par pēdējo gadu, kas šajā gadījumā bija 1999. gads, lai aprēķinātu naudas sodu, kas tika uzlikts Saint‑Gobain.

162    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertās norādes ļāva Saint‑Gobain saprast ne tikai iemeslus, kas Komisijai šajā gadījumā lika daļēji atkāpties no 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā ietvertās uzvedības normas, bet arī informāciju, uz kuras pamata Komisija novērtēja pārkāpuma smagumu un ilgumu, kā arī naudas soda aprēķināšanas metodi. Turklāt, neskatoties uz to, ka šī aprēķina detaļas nebija ietvertas apstrīdētajā lēmumā, pēdējo minēto šajā ziņā nevar uzskatīt par tādu, kam nav pamatojuma vai ir nepietiekams pamatojums.

163    Līdz ar to pamata pirmā daļa nav pamatota.

b)     Par otro daļu, kas ir balstīta uz kļūdu aprēķinā

 Lietas dalībnieku argumenti

164    Saint‑Gobain, kas apgalvo, ka, lasot Komisijas iebildumu rakstu, ir atklājusi, ka pēdējā minētā esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kas ietver kļūdu naudas soda aprēķinā, šajā ziņā savā replikā izvirza jaunu pamatu.

165    Saint‑Gobain norāda, ka skartās pārdošanas apjoms, kādu sākotnēji izmantoja Komisija attiecībā uz Saint‑Gobain, bija [konfidenciāli] euro. Tomēr, rūpīgi piemērojot Komisijas ieteikto aprēķina metodi, Saint‑Gobain ieguva skaitli [konfidenciāli] euro, proti, summu, kas ir zemāka par [konfidenciāli] euro, kādu izmantoja Komisija. Šo atšķirību var izskaidrot, kā apgalvo Saint‑Gobain, ar tādu skaitļu iekļaušanu naudas soda aprēķina bāzē, kas atbilst pārdošanai, kas veikta ārpus EEZ. Tomēr saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 13. punktu šādus skaitļus nevar ņemt vērā, aprēķinot naudas sodu par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu.

166    Komisija izsaka šaubas par šīs pamata daļas pieņemamību. Tā uzskata, ka Saint‑Gobain jau bija iespēja izvirzīt šo iebildumu savā prasības pieteikumā, jo no apstrīdētā lēmuma izriet, ka tieši Saint‑Gobain nosūtītie pārdošanas skaitļi tika izmantoti par šim uzņēmumam uzliktā naudas soda aprēķina pamatu.

167    Runājot par lietas būtību, Komisija apgalvo, ka tā izmantoja tos pārdošanas skaitļus, kurus tai bija nosūtījusi Saint‑Gobain. Protams, pēdējā minētā izmeklēšanas laikā norādīja, ka daļa no pārdošanas, kas atbilda minētajiem skaitļiem, neattiecās uz aizliegto vienošanos un ka daļa no skartās pārdošanas tika īstenota ārpus EEZ. Taču Saint‑Gobain neprecizēja, ne kāda veida pārdošana tika īstenota ārpus EEZ, ne arī ar to saistītos klientus un pat ne apgrozījuma summu šīs pārdošanas rezultātā. Turklāt Saint‑Gobain šajā ziņā minētie skaitļi netika apstiprināti.

168    Komisija izvirza vairākus citus apstākļus, kas, pēc tās domām, neļauj samazināt attiecīgo apgrozījumu, kā to vēlas Saint‑Gobain, un kas attiecas uz pārdošanu ārpus EEZ. Vispirms, Saint‑Gobain nepaskaidroja, vai šo iespējamo piegādi ārpus EEZ bija centralizēti apsprieduši ražotāji vai arī tā netika centralizēti apspriesta. Turpinājumā, pēc Komisijas domām, nevarēja izslēgt, ka šī piegāde bija paredzēta uz ražotāju noliktavām Savienībā, lai pēc tam tālāku piegādi veiktu licencēti uzpircēji ārpus EEZ. Turklāt pārdošanas skaitļu iespējama samazināšana šajā ziņā prasīja attiecībā uz noteiktiem pārdošanas periodiem precīzi sadalīt pārdošanu katram attiecīgajam ražotājam, ko nebija izdarījusi Saint‑Gobain. Visbeidzot, Komisija norāda, ka Saint‑Gobain nav izvirzījusi nevienu ticamu pierādījumu tam, ka pārdošana tika veikta ārpus EEZ. Turklāt no izmeklēšanas lietas materiāliem izriet, ka Saint‑Gobain pati atteicās veikt šāda veida detalizētu sadalījumu, ņemot vērā skarto pārdošanu nelielo apjomu.

 Vispārējās tiesas vērtējums

169    Vispārējā tiesa vispirms uzsver, ka Komisija apstiprināja Saint‑Gobain izvirzīto hipotēzi, saskaņā ar kuru naudas sods, kas tai tika uzlikts, tika aprēķināts, neatņemot no paziņotajiem pārdošanas skaitļiem tās iespējamās summas, kas atbilst apgalvotajai pārdošanai ārpus EEZ.

170    Turpinājumā ir jānorāda, ka 2007. gada 10. decembra un 2008. gada 25. jūlija lūgumos sniegt informāciju, kuri tika nosūtīti Saint‑Gobain, Komisija tai lūdza paziņot apgrozījumu, kāds tika īstenots EEZ vairāku secīgu gadu garumā. Katrā no šiem lūgumiem Komisija prasīja Saint‑Gobain sniegt, ja tas bija iespējams, apstiprinātus skaitļus un nodalīt apgrozījumus, kas tika īstenoti attiecībā uz katru skarto automašīnu ražotāju.

171    Savās atbildēs, kas tika nosūtītas Komisijai 2008. gada 28. janvārī un 2008. gada 22. augustā, Saint‑Gobain iesniedza informāciju par kopējo apgrozījumu un apgrozījumu attiecībā uz katru ražotāju par 1999.–2004. gadu, kas tika iegūta no starptautiskās tirdzniecības datu bāzes. Taču šajās pašās atbildēs Saint‑Gobain norādīja, ka nosūtītie skaitļi ietvēra arī automašīnu stikla pārdošanu klientiem, kas atrodas ārpus EEZ, proti, Polijā, Čehijas Republikā un Slovākijā. Tomēr uzskatot, ka šis pārdošanas apjoms veido salīdzinoši nelielu apgrozījumu un ka būtu grūti to izsecināt no starptautiskās tirdzniecības datu bāzes, Saint‑Gobain informēja Komisiju, ka šajā ziņā tā atteicās veikt pielāgošanu minētajai datu bāzei. Tomēr tā izsecināja no kopējā apgrozījuma par katru attiecīgo gadu sagaidāmos procentus, kas atspoguļojot ārpus EEZ veikto pārdošanu.

172    Līdz ar to ir jākonstatē, ka iepriekšējā punktā paredzētās atbildes neietver īpašu aprēķinu attiecībā uz ražotāju un gadu pārdošanai, kas tika īstenota klientiem, kuri atrodas ārpus EEZ, neskatoties uz lūgumiem sniegt informāciju, kurus šajā ziņā Komisija nosūtīja Saint‑Gobain. Taču no apstrīdētā lēmuma 667. apsvēruma izriet, ka Komisija, runājot par aizliegtās vienošanās kāpuma un krituma periodiem, ņēma vērā vienīgi pārdošanas tiem ražotājiem skaitļus, attiecībā uz kuriem tā varēja pierādīt, ka līgumi par automašīnu stikla piegādi bija nolīgumu vai koluzīvu darbību priekšmets. No minētā izriet, ka Komisija nevarēja, pamatojoties uz informāciju, kuru tai sniedza Saint‑Gobain, noteikt, vai un, ja jā, tad cik lielā mērā pārdošanas apjoms, ko tā esot īstenojusi ārpus EEZ, skar šos ražotājus.

173    Vispārīgāk runājot, tāpat kā Komisijai ir jākonstatē, ka Saint‑Gobain izmeklēšanas laikā neiesniedza nevienu pierādījumu tam, ka apgrozījuma daļa, ko tā vēlas atskaitīt no naudas soda aprēķina bāzes, atbilst pārdošanai, kas īstenota ārpus EEZ.

174    Līdz ar to, pat pieņemot, ka šī pamata daļa ir pieņemama, kaut arī tā tika iesniegta vienīgi replikas stadijā, Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija nepieļāva nekādu kļūdu, izvēloties kā apgrozījumu, lai aprēķinātu naudas sodu, ko uzlikt Saint‑Gobain, kopējo apgrozījumu un apgrozījumu attiecībā uz katru to ražotāju, par kuru tai tika iesniegta informācija, un neatskaitot no šiem apgrozījumiem iepriekš noteiktu procentu, kas atbilstot ārpus EEZ īstenotajai pārdošanai.

175    No minētā izriet, ka pamata otrā daļa, ciktāl tajā tiek prasīts atcelt apstrīdēto lēmumu, ir jānoraida kā nepamatota un līdz ar to ir jānoraida arī trešais pamats kopumā. Tomēr ir jāprecizē, ka šī daļa, ciktāl tajā tiek prasīts grozīt apstrīdēto lēmumu, tiks izvērtēta arī tālāk 463.–477. punktā.

4.     Par ceturto pamatu, kurš ir balstīts uz kļūdu Compagnie atbildības noteikšanā par Saint‑Gobain prettiesisko rīcību, uz sodu individuālas attiecināmības principa pārkāpumu un uz nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu, kā arī uz pilnvaru nepareizu izmantošanu

176    Šis pamats būtībā atbilst tiem pamatiem, kurus Compagnie izvirzīja lietā T‑73/09. Tāpēc tie ir jāizskata kopā.

177    Taču trešais pamats, kuru Compagnie izvirzīja lietā T‑73/09, ietver papildu iebildumu, kurš arī ir balstīts uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētā maksimālā apmēra pārsniegšanu, bet kuram ir cita argumentācija. Compagnie faktiski apgalvo, ka, pat ja būtu jāsecina, ka Komisija ir pamatoti tai noteikusi atbildību par tās meitasuzņēmuma Saint‑Gobain Glass France rīcību, tā tomēr pieļāva kļūdu, izmantojot Saint‑Gobain grupas kopējo apgrozījumu, lai aprēķinātu naudas soda maksimālo apmēru, kāds ir paredzēts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā. Tā kā šis iebildums atšķiras no tā, kāds ir minēts šajā pamatā, tas ir jāizskata atsevišķi (skat. tālāk 442.–458. punktu).

a)     Lietas dalībnieku argumenti

178    Saint‑Gobain un Compagnie pārmet Komisijai, ka tā vaino pēdējo minēto par Saint‑Gobain Glass France, kurai pieder 100 % tās kapitāldaļu, darbībām, kaut arī nav pierādīts, ka Compagnie īstenoja izšķirošu ietekmi uz Saint‑Gobain komercdarbības politiku.

179    Compagnie šajā ziņā apgalvo, ka gan konkurences normu pārkāpumu rakstura dēļ, gan ar [šiem pārkāpumiem] saistīto sankciju rakstura smaguma pakāpes dēļ juridisku personu šādā gadījumā var sodīt vienīgi tad, ja Komisija var pozitīvi pierādīt tās dalību šādā pārkāpumā. Atbildības par pārkāpumu uzlikšana mātesuzņēmumam par viena no tā meitasuzņēmumiem rīcību ir iespējama tad, ja tiek konstatēts, ka pēdējais minētais nav rīkojies autonomi vai ir vien ievērojis minētā mātesuzņēmuma norādījumus. Turpretim Compagnie uzskata, ka Komisija pieļauj kļūdu tiesību piemērošanā, prasot, kā tas ir šajā gadījumā, noteikt šādu atbildību, nepārbaudījusi, vai mātesuzņēmums patiešām īstenoja izšķirošu ietekmi uz tā meitasuzņēmuma komercdarbības politiku. Šādos apstākļos vainot pārkāpumā nozīmētu sajaukt juridiskas personas un uzņēmuma jēdzienu nozīmes un līdz ar to neievērot sodu individuālas attiecināmības principu.

180    Compagnie uzskata, ka, kaut gan pierādījumi par to, ka meitasuzņēmums pilnībā pieder mātesuzņēmumam, sniedz stingru norādi uz to, ka mātesuzņēmumam var būt izšķiroša ietekme uz meitasuzņēmuma rīcību tirgū, ar to vien nav pietiekami, lai mātesuzņēmumu sauktu pie atbildības par meitasuzņēmuma rīcību. Šajā ziņā būtu nepieciešami papildu pierādījumi, neskatoties uz Savienības judikatūru, kurā jau ir lemts par pretējo.

181    Tas, ka Komisija vainoja Compagnie pārkāpumā, kuru bija izdarījusi Saint‑Gobain Glass France, kaut arī nebija informācijas, kas ļautu pierādīt, ka pēdējā minētā vienīgi sekoja mātesuzņēmuma norādījumiem, īstenojot komercdarbības politiku, ir pretrunā minētajam principam, kā arī nevainīguma prezumpcijas principam. Jo īpaši jānorāda, ka vispārīgu norādījumu došana meitasuzņēmumam vai tas, ka meitasuzņēmuma pārstāvis veic mātesuzņēmumā funkcijas, kas nav izpildes funkcijas, nevar pierādīt šādas kontroles īstenošanu. Tādējādi Komisija izdarīja neapstrīdamu pieņēmumu par Compagnie izšķirošu ietekmi, neievērojot principus, kas paredzēti Tiesas 2009. gada 10. septembra spriedumā C‑97/08 Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, I‑8237. lpp.).

182    Compagnie uzskata, ka tai vajadzētu vienīgi pierādīt, ka grupa, kuras vadībā tā atrodas, netiek organizēta tā, ka tās rīcībā ir pietiekami personāla un materiālie resursi, lai regulāri un padziļināti iesaistītos tās meitasuzņēmumu komercdarbības politikas vadībā. Tas esot ticis pierādīts.

183    Vispirms, tas vien, ka pastāv visai Saint‑Gobain grupai kopēja stratēģija, kas publicēta pēdējās minētās interneta vietnē, nevar pierādīt, ka Compagnie īsteno izšķirošu ietekmi uz Saint‑Gobain komercdarbības politiku, šīs stratēģijas pamatā esošajiem principiem neesot saistītiem ar dažādu darbības jomu komercdarbības politiku šajā grupā. Turklāt Compagnie ierobežotie cilvēkresursi, kā arī dažādu tās departamentu ekskluzīvi funkcionālais mērķis liecina par neiespējamību tās praksē īstenot ietekmi, pat vispārēju, uz simtiem tās meitasuzņēmumu komercdarbības politiku. Tādējādi Compagnie nesniedz nekādas norādes par komercdarbības tehniku, kāda ir jāizmanto šiem meitasuzņēmumiem, lai sasniegtu to mērķus. Ierobežota skaita informācijas paziņošana Compagnie, piemēram, budžeta un finanšu ziņojumu nosūtīšana, turpmāk tiks organizēta saskaņā ar “bottom‑up” [no lejas uz augšu] sistēmu, kuru raksturo decentralizēta vadība un Saint‑Gobain grupas ļoti dažādās darbības jomas. Turklāt Komisija nepierādīja, ka Compagnie tika nosūtīti ziņojumi konkrēti par Saint‑Gobain komercdarbību “stiklojuma” jomā.

184    Turpinājumā, M. A. – Saint‑Gobain grupas “stiklojuma” nodaļas agrākā direktora – individuālā loma Compagnie neļāva konstatēt komerciālās autonomijas neesamību minētajā jomā. Compagnie apgalvo, ka M. A. funkcijas šajā jomā nebija izpildvaras funkcijas, jo viņa kā Compagnie ģenerāldirektora vietnieka statuss esot vairāk kā goda tituls. M. A. nevienā brīdī nebija loceklis Compagnie izpildkomitejā, kurā, ievērojot valdes pilnvaras, tiek pieņemti vienīgi tādi lēmumi, kas ietilpst Compagnie kompetencē grupas ietvaros. Turklāt M. A. pildīja funkcijas Compagnie ietvaros tikai sākot no 2001. gada 15. oktobra, proti, gandrīz četrus gadus pēc pārkāpuma sākuma, un viņš bija atbildīgs par inovācijām grupā tikai sākot no 2004. gada 1. maija, proti, vairāk kā gadu pēc strīdīgās aizliegtās vienošanās izbeigšanas. Savukārt ģenerālkomitejā, kaut arī tajā izskatītie jautājumi skar patiešām visai grupai kopējas intereses, apspriestā informācija ir pārāk vispārīga, lai ļautu samazināt izšķirošo ietekmi uz Saint‑Gobain grupas “stiklojuma” nodaļas komercdarbības politiku.

185    Divu Compagnie darbinieku dalībai Saint‑Gobain Glass France valdē, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šajā gadījumā nav nekādas nozīmes. Būtu normāla situācija, ja sabiedrības 100 % akcionārei būtu noteikts skaits vietu šīs sabiedrības valdē. No minētā izriet, ka fakts par šāda elementa pastāvēšanu, lai pārkāpumā vainotu Compagnie, tāpat kā vienkārša informācijas apmaiņa ar Saint‑Gobain Glass France palīdz padarīt neapstrīdamu pieņēmumu par noteicošo ietekmi, kā tas izriet no judikatūras.

186    Turklāt atsevišķā iebildumā Saint‑Gobain un Compagnie apgalvo, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, esot nepareizi izmantotas pilnvaras, jo vainošanas Compagnie pārkāpumā vienīgais mērķis, pēc to domām, esot bijis atļaut, ka tām uzliktais ļoti lielais naudas sods nepārsniedz 10 % no katra “uzņēmuma un asociācijas, kas piedalījās pārkāpumā” apgrozījuma, kā tas ir noteikts Regulas Nr. 1/2003 23. pantā. No minētā izriet, ka neatkarīgi no citiem pamatiem tām uzliktajam naudas sodam nevajadzētu pārsniegt 10 % no Saint‑Gobain apgrozījuma iepriekšējā finanšu gadā, proti, [konfidenciāli] miljonus euro.

187    Vispirms Komisija attiecībā pret šo pamatu izvirza iebildi par nepieņemamību, ciktāl šo pamatu izvirzīja Saint‑Gobain, jo pēdējā minētā šajā gadījumā vienīgi atsaucās uz noteiktiem argumentiem, kurus Compagnie bija iesniegusi izmeklēšanas laikā un kopsavilkuma veidā norādījusi apstrīdētajā lēmumā.

188    Runājot par lietas būtību, Komisija vispirms uzsver, ka Compagnie tai kļūdaini pārmetot uzņēmuma un juridiskas personas jēdzienu nozīmes jaukšanu apstrīdētajā lēmumā. Komisija patiesībā vainoja Compagnie pārkāpumā, kuru bija izdarījusi Saint‑Gobain, vienīgi pēc tam, kad tā bija konstatējusi, ka šīs sabiedrības bija viens un tas pats uzņēmums EKL 81. panta izpratnē.

189    Turpinājumā Komisija atgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru mātesuzņēmums, kuram pieder 100 % meitasuzņēmuma kapitāla, tiek uzskatīts par tādu, kam ir izšķiroša ietekme uz šī meitasuzņēmuma komercdarbības politiku, un tāpēc to var vainot šī meitasuzņēmuma izdarītos konkurences tiesību pārkāpumos. Šis pieņēmums ir pamatots ar to, ka lielākajā daļā gadījumu meitasuzņēmums, kurš 100 % pieder mātesuzņēmumam, neīsteno savu komercdarbības politiku autonomi. Pretēji Compagnie apgalvotajam līdz ar to nav nepieciešams, lai Komisija pozitīvi pierāda, ka mātesuzņēmums šajā gadījumā patiešām īstenoja šādu ietekmi.

190    Turklāt Komisija norāda, ka, ja tā būtu minējusi apstrīdētajā lēmumā noteiktus papildu elementus, lai pamatotu šādu prezumpciju, tad nevarētu secināt, ka tā uzskatīja, ka šādi elementi bija nepieciešami, lai uzskatītu Compagnie par atbildīgu par Saint‑Gobain pārkāpumu.

191    Pēc Komisijas domām, nav iemesla attaisnot atteikšanos no pieņēmuma, kas atgādināts iepriekš 189. punktā. Pirmkārt, nav nozīmes tam, ka trešo valstu tiesību sistēmās nav atzīta atspēkojama prezumpcija, kas ir līdzīga nupat aprakstītajai. Otrkārt, šī prezumpcija nav pretrunā principam par vienlīdzīgu attieksmi starp mātesuzņēmumiem, kuriem pilnībā pieder meitasuzņēmuma kapitāls, un mātesuzņēmumiem, kuriem pieder tikai ierobežots meitasuzņēmuma kapitāls, jo šie uzņēmumi neatrodas līdzīgās situācijās. Visbeidzot, katrā ziņā Komisija jau agrākos lēmumos bija atsaukusies uz tāda mātesuzņēmuma atbildību, kuram pieder tikai daļa no kāda tās meitasuzņēmuma kapitāla.

192    Attiecībā uz agrāku administratīvo praksi, kādu Compagnie, kā tā uzskatīja, varēja identificēt, Komisija norāda ne vien to, ka šāda prakse nevar izrietēt no viena precedenta, bet arī to, ka katrā ziņā šāda veida iespējama prakse neuzliek pienākumu izdarīt identisku vērtējumu arī vēlākos lēmumos. Katrā ziņā Komisija noraida to, ka pastāv jebkāda pretruna starp tās agrākiem lēmumiem, kurus minēja Compagnie, un apstrīdēto lēmumu, jo pēdējam minētajam ir cits faktu konteksts.

193    Turklāt, kā to apstiprināja Tiesa iepriekš 181. punktā minētajā spriedumā lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, pats fakts, ka pieņēmumu par izšķirošu ietekmi ir grūti apgāzt, nenozīmē, ka šis pieņēmums nav atspēkojams. Šajā gadījumā Compagnie nav iesniegusi nekādus pierādījumus, kas atspēkotu attiecībā pret viņu izvirzīto prezumpciju. Compagnie kopā ar Saint‑Gobain Glass France patiešām ir viens uzņēmums konkurences tiesību izpratnē. Tāpat no minētā izriet, ka iebildums, saskaņā ar kuru ar apstrīdēto lēmumu šajā ziņā nav ievērots sodu individuālas attiecināmības princips vai turklāt arī nevainīguma prezumpcijas princips, ir jānoraida kā nepamatots.

194    Šādu secinājumu apstiprina dažādi elementi.

195    Vispirms, Saint‑Gobain grupas komercdarbības sistēma, ko ieviesa Compagnie, pierāda, ka pēdējā minētā īstenoja izšķirošu ietekmi uz Saint‑Gobain France komercdarbību. Patiešām, Compagnie bija izstrādājusi minētās grupas stratēģiju un sadalījusi pēdējās minētās darbības atsevišķās nozarēs. Šis pēdējais elements apliecina Compagnie vēlmi galu galā saglabāt kontroli par šīs grupas sistēmu un rīcību, un tam, vai Compagnie zināja par pārkāpumu, neesot nozīmes, lai īstenotu prezumpciju. Turklāt šajā kontekstā ir normāli, ka apstrīdētajā lēmumā sodītā uzņēmuma dažādie uzdevumi ir sadalīti starp Compagnie un tās meitasuzņēmumiem, kuri darbojas “stiklojuma” nodaļā, un ka Compagnie ir ierobežotāki cilvēkresursi nekā minētajiem meitasuzņēmumiem.

196    Turklāt Compagnie apgalvojumu, saskaņā ar kuru tā nedod saviem meitaszuņēmumiem nekādas precīzas norādes, nepamato nekādi pierādījumi. Šajā jautājumā ir jānorāda, ka Compagnie ietvaros ir departaments, kas ir veltīts izpētei un attīstībai, kā arī inovācijai, un tāda jurista amats, kurš ir specializējies intelektuālā īpašuma tiesībās, un personas, kas ir atbildīga par starptautiskiem līgumiem, amata vieta.

197    Turpinājumā Komisija uzskata, ka M. A. veiktās funkcijas gan Saint‑Gobain Glass France, gan Compagnie ietvaros vēl papildus pierāda Compagnie izšķirošo ietekmi uz šī meitasuzņēmuma komercdarbības politiku. M. A. bija faktiski Saint‑Gobain Glass France darbinieks un direktors “stiklojuma” nodaļā Saint‑Gobain grupas ietvaros, kas ir atbildīga par visiem strādājošiem uzņēmumiem, kas ražo un tirgo stiklus. Pretēji tam, ko apgalvo Compagnie, M. A. pildīja direktora pienākumus “stiklojuma” nodaļā minētās grupas ietvaros laikā no 1996. gada oktobra līdz 2001. gada oktobrim, līdz viņš uzsāka pildīt ģenerāldirektora vietnieka funkcijas. M. A. vairākas reizes šajos dažādajos statusos sagatavoja ziņojumu par Compagnie “stiklojuma” nodaļas darbību, un Compagnie nav pierādījusi, ka šīs funkcijas neietvēra izpildvaras lomu.

198    Turklāt netiek apstrīdēts, ka M. A. bija arī ģenerālvadības komitejā, kuras uzdevums saskaņā ar atbildēm, kādas paziņojumā par iebildumiem sniedza Compagnie, bija sašķirot vispārējo informāciju, kas varētu interesēt grupas vadību, un ik pēc mēneša izvērtēt Saint‑Gobain grupas kopīgos rezultātus, kā arī tās darbinieku kopējā skaita attīstību. Šī komiteja kopā ar izpildkomiteju veidoja komandu, kas vadīja Saint‑Gobain grupu.

199    Savukārt vairāku Compagnie valdes locekļu klātbūtne Saint‑Gobain Glass France vadībā pierāda šīs mātessabiedrības nozīmīgo ietekmi uz Saint‑Gobain grupas aktivitātēm “stiklojuma” nodaļā.

200    Turklāt ne “stiklojuma” nodaļas budžets 2001. gadam, ne stratēģiskais plāns šai pašai jomai 2002.–2006. gadam, ko Compagnie iesniedza kā pielikumu savam replikas rakstam, nevar apšaubīt šādus secinājumus. Patiesībā, pat pieņemot, ka šie dokumenti tika sagatavoti “stiklojuma” nodaļai un tikai pēc tam tika iesniegti Compagnie, netika pierādīts, ka pēdējā minētā nevarēja tos grozīt, noraidīt vai kontrolēt to piemērošanu. Turklāt būtu grūti iedomāties, ka “stiklojuma” nodaļa Saint‑Gobain grupā būtu pilnībā autonoma, ņemot vērā tās svarīgo lomu pēdējās minētās apgrozījumā un rezultātos.

201    Visbeidzot, Komisija apgalvo, ka arguments par tiesību uz nevainīguma prezumpciju apgalvoto pārkāpumu, ko izvirzīja Compagnie savā papildu rakstā, ir novēlots un tāpēc nepieņemams. Pakārtoti tā apgalvo, ka pieņēmumi par vainu ir iespējami krimināltiesību jomā, ja vien tie nepārsniedz noteiktu slieksni. Tomēr jākonstatē, pirmkārt, ka cīņa ar praksi, kas vērsta pret konkurenci, ir būtiska problēma un, otrkārt, ka Compagnie tiesības uz aizstāvību šajā gadījumā tika pilnībā ievērotas, jo tai esot bijusi iespēja pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas atspēkot pieņēmumu par izšķirošās ietekmes īstenošanu uz Saint‑Gobain Glass France komercdarbības politiku.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

 Par Saint‑Gobain izvirzītā pamata pieņemamību

202    Pirms izvērtēt pamatu pēc būtības, ir jāizskata iebilde par nepieņemamību, kuru ir iesniegusi Komisija attiecībā uz šo Saint‑Gobain izvirzīto pamatu. Pamatojoties uz Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, Komisija apgalvo, ka Saint‑Gobain savā prasības pieteikumā vienīgi atsaucas uz argumentiem, kurus ir izvirzījusi Compagnie izmeklēšanas laikā un kuri ir apkopoti apstrīdētā lēmuma 606. un 607. apsvērumā, tos tālāk nepaskaidrojot.

203    Saskaņā ar Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu prasības pieteikumā ir jāietver strīda priekšmets un kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa lemt par prasību vajadzības gadījumā bez papildu informācijas (Vispārējās tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedums apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94, Limburgse Vinyl Maatschppij u.c./Komisija, saukta par “PVC II”, Recueil, II‑931. lpp., 39. punkts). Kaut arī atsevišķos jautājumos prasības pieteikumu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz tam pievienotajiem materiāliem, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar kompensēt galveno juridisko argumentu neesamību, kam atbilstoši iepriekš minētajiem noteikumiem ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā (Vispārējās tiesas 2009. gada 27. marta rīkojums lietā T‑184/08 Alves dos Santos/Komisija, Krājumā nav publicēts, 19. punkts).

204    Šajā gadījumā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Saint‑Gobain prasības pieteikuma daļas, kas ir veltītas šim pamatam, atbilst šīm prasībām. Kā Komisija pati atzina savos rakstveida apsvērumos, Saint‑Gobain šajā gadījumā izmantoja ne tikai citos rakstveida apsvērumos ietvertu argumentāciju. Prasības pieteikumā faktiski ir ietverti vairāki argumenti par labu pamatam, kas balstīts uz sodu individuālas attiecināmības principa pārkāpumu, uz faktu par Compagnie vainošanu Saint‑Gobain izdarītā pārkāpumā, kā arī uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētā maksimālā apmēra pārsniegšanu un pilnvaru nepareizu izmantošanu.

205    No minētā izriet, ka iebilde par nepieņemamību, ko Komisija izvirzīja attiecībā uz šo Saint‑Gobain izvirzīto pamatu, ir jānoraida.

 Par lietas būtību

206    Par lietas būtību vispirms ir jānorāda, ka Savienības konkurences tiesības attiecas uz uzņēmumu darbību (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 59. punkts) un ka uzņēmuma jēdziens ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un finansēšanas veida (Tiesas 2006. gada 10. janvāra spriedums lietā C‑222/04 Cassa di Risparmio di Firenze u.c., Krājums, I‑289. lpp., 107. punkts).

207    Tiesa arī precizēja, ka uzņēmuma jēdziens šādā kontekstā ir jāsaprot kā tāds, kas apzīmē ekonomisku vienību pat tad, ja no juridiskā viedokļa šī ekonomiskā vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām (skat. iepriekš 181. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 54. un 55. punkts un tajos minētā judikatūra).

208    Ja šāda ekonomiska vienība pārkāpj konkurences noteikumus, tad tai ir jāatbild par šo pārkāpumu, un šādā pārkāpumā nepārprotami ir jāvaino juridiska persona, kurai var uzlikt naudas sodu. Turklāt šai personai ir jāadresē arī paziņojums par iebildumiem un tai jānorāda, kādā statusā tai tiek pārmesti apgalvotie fakti (skat. iepriekš 181. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 56. un 57. punkts un tajos minētā judikatūra).

209    Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka meitasuzņēmuma rīcību var attiecināt uz mātesuzņēmumu īpaši tad, ja meitasuzņēmums, kurš gan ir atsevišķa juridiska persona, savu rīcību tirgū nenosaka patstāvīgi, bet gan visādā ziņā pēc būtības izpilda mātesuzņēmuma dotus norādījumus, īpaši ņemot vērā saimnieciskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas vieno šīs abas juridiskās personas. It īpaši tas tā ir tāpēc, ka šādā situācijā mātesuzņēmums un meitasuzņēmums ir daļa no vienas un tās pašas ekonomiskās vienības un līdz ar to ir viens uzņēmums saskaņā ar iepriekš 206. un 207. punktā minēto judikatūru. Tādējādi fakts, ka mātesuzņēmums un meitasuzņēmums ir viens uzņēmums EKL 81. panta izpratnē, ļauj Komisijai adresēt mātesuzņēmumam lēmumu, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, un neliek prasīt pierādīt pēdējā minētā uzņēmuma personisku līdzdalību šajā pārkāpumā (skat. iepriekš 181. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 58. un 59. punkts un tajos minētā judikatūra).

210    Komisijas tiesības adresēt sabiedrību grupas mātesuzņēmumam lēmumu, ar kuru nosaka naudas sodu, neizriet ne no tā, ka mātesuzņēmums būtu pamudinājis savu meitasuzņēmumu izdarīt pārkāpumu, ne – vēl jo vairāk – no mātesuzņēmuma dalības minētajā pārkāpumā, bet gan no fakta, ka tie veido vienotu uzņēmumu nupat izklāstītajā izpratnē (Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedums lietā T‑112/05 Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, II‑5049. lpp., 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

211    Īpašajā gadījumā, kad mātesuzņēmumam pilnībā pieder tā meitasuzņēmuma, kas ir izdarījis Savienības konkurences tiesību pārkāpumu, kapitāls, pirmkārt, šis mātesuzņēmums var īstenot izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma rīcību un, otrkārt, pastāv atspēkojama prezumpcija, ka minētais mātesuzņēmums faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz tā meitasuzņēmuma rīcību (skat. 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

212    Līdz ar to, kaut arī tā ir taisnība, ka Tiesa iepriekš 148. punktā minētā 2000. gada 16. novembra spriedumā lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija 28. un 29. punktā atsaucās, izņemot 100 % meitasuzņēmuma kapitāla turēšanu, uz citiem apstākļiem, tādiem kā ietekmes, kādu īsteno mātesuzņēmums uz meitasuzņēmuma komercdarbības politiku, neapstrīdēšanu un abu sabiedrību kopīgu pārstāvēšanu administratīvajā procesā, tik un tā Tiesa minēja šos apstākļus šajā lietā vienīgi ar mērķi izklāstīt visus elementus, uz kuriem Vispārējā tiesa balstīja savu pamatojumu, lai secinātu, ka tas nebija balstīts vienīgi uz faktu, ka mātesuzņēmumam pilnībā pieder meitasuzņēmuma kapitāls. Tāpēc fakts, ka Tiesa apstiprināja Vispārējās tiesas vērtējumu šajā lietā, nevar tikt saprasts tā, ka tas nozīmē to nosacījumu grozīšanu, saskaņā ar kādiem darbojas iepriekšējā punktā minētā prezumpcija par izšķirošo ietekmi (iepriekš 210. punktā minētais 2007. gada 12. decembra spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 62. punkts, un 2009. gada 30. aprīļa spriedums lietā T‑12/03 Itochu/Komisija, Krājums, II‑883. lpp., 50. punkts).

213    Šādos apstākļos pietiek, ka Komisija pierāda, ka viss meitasuzņēmuma kapitāls pieder tā mātesuzņēmumam, lai prezumētu, ka pēdējais īsteno izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma komercdarbības politiku. Pēc tam Komisija var uzskatīt, ka mātesuzņēmums ir solidāri atbildīgs par meitasuzņēmumam noteiktā naudas soda samaksu, ja vien šis mātesuzņēmums nesniedz pietiekamus pierādījumus, ka tā meitasuzņēmums rīkojas tirgū autonomi (skat. iepriekš 181. punktā minēto Tiesas 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 61. punkts, un 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā C‑521/09 P Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, I‑8947. lpp., 57. punkts).

214    Lai noteiktu, vai meitasuzņēmums tirgū darbojas autonomi, ir jāņem vērā ne tikai fakts, ka mātesuzņēmums ietekmē cenu noteikšanas politiku, ražošanas un izplatīšanas darbības, pārdošanas mērķus, bruto peļņas normu, pārdošanas izmaksas, “cash flow” [naudas plūsmu], uzkrājumus un mārketingu. Tāpat ir jāņem vērā, kā tas tika atgādināts iepriekš 209. punktā, visi atbilstošie fakti, kas attiecas uz ekonomiskām, organizatoriskām un juridiskām saiknēm, kuras vieno šo meitasuzņēmumu un mātesuzņēmumu, kas katrā gadījumā var atšķirties un tātad nevar tikt izsmeļoši uzskaitīti (šajā ziņā skat. iepriekš 181. punktā minēto 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 65. punkts, un iepriekš 210. punktā minēto 2007. gada 12. decembra spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 64. un 65. punkts).

215    Prezumpcija, pat ja to ir grūti atspēkot, ir pieņemamās robežās, ja tā ir samērīga ar sasniedzamo leģitīmo mērķi, ja pastāv iespēja iesniegt pretējus pierādījumus un ja ir nodrošinātas tiesības uz aizstāvību (pēc analoģijas skat. Tiesas 2009. gada 23. decembra spriedumu lietā C‑45/08 Spector Photo Group un Van Raemdonck, Krājums, I‑12073. lpp., 43. un 44. punkts, un iepriekš 104. punktā minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Janosevic pret Zviedriju, 101.–110. punkts).

216    Tā prezumpcijas par mātesuzņēmuma izšķirošās ietekmes īstenošanu pār tam pilnībā vai gandrīz pilnībā piederošu meitasuzņēmumu mērķis ir līdzsvarot, pirmkārt, svarīgumu, kas ir mērķim sodīt par konkurences noteikumiem, it īpaši EKL 81. pantam, pretēju rīcību un novērst tās atkārtošanos, un, otrkārt, atsevišķu vispārējo Savienības tiesību principu, tostarp nevainīguma prezumpcijas, soda individuālas attiecināmības, tiesiskās noteiktības principa, kā arī tiesību uz aizstāvību, ieskaitot lietas dalībnieku procesuālo tiesību vienlīdzības principu, prasības (iepriekš 213. punktā minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 59. punkts).

217    No tā izriet, ka šāda prezumpcija ir samērīga ar sasniedzamo leģitīmo mērķi.

218    Turklāt iepriekš 211. punktā atgādinātā prezumpcija ir balstīta uz konstatējumu, ka, izņemot ārkārtas apstākļus, uzņēmums, kuram pilnībā pieder meitasuzņēmums, var, ņemot vērā tikai šo dalību kapitālā, īstenot izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma rīcību un ka šīs ietekmes faktiska neīstenošana parasti vislietderīgāk var tikt atrasta tādu vienību gadījumā, attiecībā pret kurām šī prezumpcija ir spēkā. Šajos apstākļos, ja ieinteresētajai personai, lai atspēkotu minēto prezumpciju, pietiktu norādīt tikai nepamatotus apgalvojumus, šai prezumpcijai lielā mērā tiktu atņemta tās lietderība. Tomēr šī prezumpcija ir atspēkojama un subjekti, kas vēlas to atspēkot, var sniegt jebkādu informāciju par ekonomiskajām, organizatoriskajām un juridiskajām saiknēm starp mātesuzņemumu un meitasuzņēmumu, kuras tie uzskata par tādām, kas pierāda, ka meitasuzņēmums un mātesuzņēmums ir nevis vienota ekonomiska vienība, bet ka meitasuzņēmums darbojas tirgū autonomi (iepriekš 213. punktā minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 60. un 61. punkts; šajā ziņā skat. iepriekš 148. punktā minēto spriedumu lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, 29. punkts).

219    Visbeidzot, Komisijai ir jāuzklausa mātesuzņēmums, pirms Komisija pieņem par to lēmumu, un šis lēmums var tikt nodots pārbaudei Savienības tiesā, kurai ir jālemj, ievērojot tiesības uz aizstāvību (iepriekš 80. punktā minētais spriedums lietā Schindler Holding u.c./Komisija, 110. punkts).

220    Šajā gadījumā ir skaidrs, ka pārkāpuma laikā Compagnie piederēja 100 % Saint‑Gobain Glass France kapitāla.

221    Turklāt no judikatūras, kas minēta iepriekš 213.–215. punktā, izriet, ka, ja Komisija pamatojas uz prezumpciju par izšķirošu ietekmi, lai atbildību par pārkāpumu attiecinātu uz mātesuzņēmumu, tad šai pēdējai ir pienākums šo prezumpciju atspēkot, iesniedzot pietiekamus pierādījumus, kas spēj pierādīt, ka tā meitasuzņēmums tirgū rīkojas autonomi. Šajā ziņā mātesuzņēmumam ir jāiesniedz jebkādi pierādījumi par organizatoriskām, ekonomiskām un juridiskām saiknēm starp to un meitasuzņēmumu, lai pierādītu, ka tie nav uzskatāmi par vienu ekonomisku vienību.

222    Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Komisija pamatoti uzskatīja, ka elementi, kurus izmeklēšanas laikā izvirzīja Compagnie, neļāva konstatēt Saint‑Gobain Glass France komercdarbības autonomiju tirgū un tāpēc pierādīt, ka tā un Compagnie nebija viena ekonomiska vienība Savienības konkurences tiesību izpratnē.

223    Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 600. un nākamajiem punktiem, Komisija būtībā balstās uz trīs veidu apsvērumiem, lai pamatotu prezumpciju, saskaņā ar kuru pārkāpuma laikā Compagnie ir īstenojusi izšķirošu ietekmi uz Saint‑Gobain Glass France komercdarbības politiku.

224    Komisija izvirza, pirmkārt, argumentus, kas attiecas uz Saint‑Gobain grupas tirdzniecības organizēšanu. Komisija, atsaucoties uz dažādiem Compagnie gada pārskatiem, norāda, ka, kaut arī ar Saint‑Gobain grupas dažādajām uzņēmējdarbības jomām tiek organizēti tās kā grupas darījumi, kā arī definēta un īstenota tirdzniecības un mārketinga stratēģija, kas saistīta ar šīs grupas kā tādas darbību, šīs jomas tomēr ir daļa no operatīvās vadības pamatregulējuma, kādu ir noteikusi Compagnie ar mērķi īstenot grupas komercdarbības modeli. Komisija šajā ziņā min vēstuli, kuru tai atsūtīja Saint‑Gobain Glass France 2006. gada 4. oktobrī kā atbildi uz Komisijas nosūtīto lūgumu sniegt informāciju, no kuras izrietēja, ka grupas “stiklojuma” nodaļā uzsāktās iniciatīvas un iegūtie rezultāti atbilst prioritātēm un mērķiem, kas noteikti attiecībā uz visām grupas aktivitātēm, kādas ir definējusi Compagnie valde. Pēc Komisijas domām, šajā pašā vēstulē bija norādīts, ka, lai gan komercdarbības politika, piemēram, izpildes plāni un budžeti, kā arī nozīmīgi uzņēmējdarbības lēmumi, tiek izstrādāti uzņēmējdarbības vienību līmenī, tos beigu beigās pieņem Saint‑Gobain “stiklojuma” nodaļas direktors.

225    Otrkārt, Komisija atsaucas uz strukturāla rakstura elementiem. Tā vispirms uzsver saiknes, kas pastāv starp Compagnie vadību un Saint‑Gobain grupas “stiklojuma” nodaļu. Tā M. A. pildīja Compagnie ģenerāldirektora vietnieka funkcijas un šajā statusā ziņoja grupas deleģētajam ģenerāldirektoram. Turklāt M. A. bija Saint‑Gobain grupas, Saint‑Gobain Glass France un Saint‑Gobain Sekurit France “stiklojuma” nodaļas priekšsēdētājs. Tāpat viņš bija arī Saint‑Gobain Sekurit International prezidents līdz 2001. gadam. M. A. piedalījās darbības komitejas un Compganie ģenerāldirekcijas komitejas sanāksmēs un turklāt bija atbildīgs par inovācijām Saint‑Gobain grupā. Turpinājumā būtu jāņem vērā tas, ka Saint‑Gobain Glass France valdes trīs locekļi vienlaicīgi ieņēma vadošus amatus Compagnie.

226    Komisija piebilst, ka M. A. ir grupas vadības komandas loceklis, kā arī grupas deleģētais ģenerāldirektors un ka minētais deleģētais ģenerāldirektors savukārt ir arī Compagnie izpildkomitejas loceklis. Tomēr nav iespējams, ka tādi vadības komandas locekļi, kas pārvalda komercdarbības nozari, kā M. A. sazinās vienīgi savā starpā un līdz ar to uzņemas grupas vadību bez Compagnie izpildkomitejas iesaistīšanās.

227    Treškārt un visbeidzot, Komisija norāda, ka Compagnie un Saint‑Gobain Glass France ir viena un tā pati juridiskā adrese. Šis fakts atvieglo vienotas komercdarbības politikas attīstību šajā uzņēmumā.

228    Compagnie un Saint‑Gobain apstrīd šādu uzskatu.

229    Šajā ziņā, kaut arī ir taisnība, ka daži elementi, kurus izvirzīja Compagnie, norāda uz to, ka Saint‑Gobain Glass France bauda ievērojamu autonomiju, tomēr Compagnie nav izdevies atspēkot prezumpciju, kas šajā gadījumā tai ir jādara.

230    Pirmkārt, nevar piekrist Compagnie, kad tā apgalvo, ka Saint‑Gobain autonomiju apliecina Saint‑Gobain grupas decentralizētā vadība un fakts, ka Compagnie ir vienīgi jumta sabiedrība, kas neuzņemas atbildību par darbībām un neiesaistās tās meitasuzņēmumu operatīvajā pārvaldībā.

231    Patiešām, pirmkārt, Compagnie apstiprina, ka tās “ētikas kodeksā” ir vienīgi noteikti vispārīgie principi, kas nav saistīti ar tās meitasuzņēmumu komercdarbības politiku, un apgalvo, ka, kaut arī tā nosaka Saint‑Gobain grupas vispārējo stratēģiju, tā turpretim atļauj [vienas] darbības jomas [uzņēmumiem] pašiem definēt un īstenot savu komercdarbības politiku. Tomēr jākonstatē, ka Compagnie nav iesniegusi ne savu “ētikas kodeksu”, ne arī jebkuru citu dokumentu, kas pamatotu šos apgalvojumus.

232    Turpinājumā, sabiedrību grupu kontekstā holdinga sabiedrības mērķis ir apvienot kapitāldaļas dažādās sabiedrībās un funkcija – nodrošināt vienotu vadību (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑69/04 Schunk un Schunk Kohlenstoff‑Technik/Komisija, Krājums, II‑2567. lpp., 63. punkts, un 2012. gada 29. jūnija spriedumu lietā T‑360/09 E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, 283. punkts). Līdz ar to, neesot pierādījumiem tam, ka šajā gadījumā tā nav, ir jāuzskata, ka saiknes, kas vieno Compagnie un Saint‑Gobain Glass France, nozīmē, ka Compagnie īstenoja izšķirošu ietekmi uz tās meitasuzņēmuma rīcību pārkāpuma izdarīšanas laikā, koordinējot cita starpā finanšu ieguldījumus Saint‑Gobain grupā (skat. pēc analoģijas Vispārējās tiesas 2011. gada 17. maija spriedumu lietā T‑299/08 Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, II‑2149. lpp., 99. punkts). Turklāt šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka Compagnie atzīst, ka tā bija noteikusi vispārējos rentabilitātes mērķus tās meitasuzņēmumiem, lai nodrošinātu šo uzņēmumu finansiālo stabilitāti un reputāciju un sekmētu finanšu ieguldījumus, ko tās veic, un, otrkārt, ka saskaņā ar pašas Compagnie sniegtajiem skaitļiem gandrīz puse no tās darbiniekiem ir iesaistīti finanšu darījumos.

233    Savukārt Compagnie dažādo darbību iekšējais sadalījums, kas atgādina decentralizētu pārvaldību starp vairākām nodaļām vai departamentiem, ir normāla parādība tādas sabiedrību grupas ietvaros, kādas vadībā atrodas Compagnie, un līdz ar to vairāk nav atspēkojams pieņēmums, saskaņā ar kuru Compagnie un Saint‑Gobain ir uzskatāms par vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē (šajā ziņā skat. iepriekš 232. punktā minēto spriedumu lietā Aquitaine/Komisija, 99. punkts).

234    Otrkārt, nevar piekrist Compagnie, kad tā apgalvo, no vienas puses, ka Saint‑Gobain Glass France vienmēr ir noteikusi savu komercdarbības stratēģiju autonomi, jo Compagnie nekad nav ne pieņēmusi, ne apstiprinājusi tās darbības plānus un budžetus, un ka Saint‑Gobain Glass France praksē spēja darboties tirgū patstāvīgi, un, no otras puses, ka Saint‑Gobain Glass France bija pilnīga finansiāla autonomija, jo kontrole, ko attiecībā uz to veica Compagnie, bija ļoti vispārīga.

235    Faktiski papildus tam, ka Compagnie nav izvirzījusi nevienu pierādījumu, lai pamatotu šādus apgalvojumus, ir jānorāda, ka saskaņā ar vēstuli, ko Saint‑Gobain Glass France nosūtīja Komisijai 2006. gada 4. oktobrī, atbildot uz Komisijas lūgumu sniegt informāciju, Compagnie apstiprināja investīcijas un budžetu katrai Saint‑Gobain grupas darbības jomai un regulāri uzraudzīja šajās dažādajās jomās sasniegtos rezultātus. Šis fakts liek izdarīt secinājumu, ka Compagnie ir īstenojusi izšķirošu ietekmi uz tās meitasuzņēmuma rīcību, koordinējot cita starpā finanšu investīcijas Saint‑Gobain grupā (šajā ziņā skat. iepriekš 232. punktā minēto 2011. gada 17. maija spriedumu lietā Elf Aquitaine/Komisija, 102. punkts).

236    Katrā ziņā, pat pieņemot, ka biznesa plānus apstiprināja “stiklojuma” nodaļas vadība, līdz tie galu galā tika nosūtīti Compagnie, no minētā nevar secināt, ka pēdējā minētā nevarēja tos ne grozīt, ne noraidīt vai arī ierobežot to piemērošanu.

237    Treškārt, Compagnie arguments, saskaņā ar kuru Saint‑Gobain Glass France tai nosūtīja informāciju par sistēmu “bottom up” (no lejas uz augšu) un šīs informācijas nosūtīšana nenozīmēja tālāku norāžu došanu tās meitasuzņēmumam, nav atbilstošs. Patiesībā, pat pieņemot, ka tas tā bija, informācijas nosūtīšana šādā veidā no meitasuzņēmuma mātesuzņēmumam neietekmē pēdējā minētā tiesības īstenot izšķirošu ietekmi uz attiecīgā meitasuzņēmuma rīcību tirgū. Šajā gadījumā Compagnie apstiprinājums, ka tai tika atsūtīta informācija, kas ir ietverta tās meitasuzņēmumu budžetā un finanšu ziņojumos, apliecina tieši pretējo, proti, ka šis mātesuzņēmums ir pilnībā spējīgs īstenot izšķirošu ietekmi uz attiecīgā meitasuzņēmuma rīcību tirgū, kontrolējot pēdējā minētā rentabilitāti un ar iegūto rezultātu palīdzību plānojot tā komercdarbības stratēģiju. Šādu secinājumu turklāt apstiprina arī norāde, ko administratīvā procesa laikā sniedza M. A., Saint‑Gobain grupas “stiklojuma” nodaļas direktors, saskaņā ar kuru viņš prezentēja Compagnie deleģētajam ģenerāldirektoram Saint‑Gobain grupas “stiklojuma” nodaļas aktivitātes.

238    Ceturtkārt, turklāt ir jānoraida argumenti, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, Compagnie nekad nav piedalījusies pārkāpumā un pat nav zinājusi par to, jo lēmumus par pārdošanas cenām, speciālu piedāvājumu iesniegšanu automašīnu ražotājiem un atlaižu politiku pieņēma vienīgi meitasuzņēmumi, kas darbojās Saint‑Gobain grupas “stiklojuma” nodaļā, un, otrkārt, automašīnu stiklu tirgus ir īpašs segments starp pieciem Saint‑Gobain grupas darbības virzieniem, kuram turklāt ir vien ļoti attālas saiknes ar citiem segmentiem, kas ietilpst “stiklojuma” nodaļā.

239    Neviens no šiem argumentiem faktiski nepierāda, ka Saint‑Gobain Glass France noteica savu komercdarbības politiku tirgū autonomi.

240    Vispirms ir jāatgādina, ka no iedibinātās judikatūras izriet, ka Komisijas tiesības adresēt sabiedrību grupas mātesuzņēmumam lēmumu, ar kuru tiek uzlikti naudas sodi, neizriet ne no tā, ka mātesuzņēmums būtu pamudinājis savu meitasuzņēmumu izdarīt pārkāpumu, ne vēl jo vairāk no mātesuzņēmuma dalības minētajā pārkāpumā, bet gan no apstākļa, ka tie veido vienotu uzņēmumu (iepriekš 210. punktā minētais 2007. gada 12. decembra spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 58. punkts; šajā ziņā skat. 2011. gada 16. novembra spriedumu lietā T‑72/06 Groupe Gascogne/Komisija, Krājumā nav publicēts, 74. punkts). Tādējādi organizatoriskās, ekonomiskās un juridiskās saites starp mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumu var parādīt, ka pastāv mātesuzņēmuma ietekme uz meitasuzņēmuma stratēģiju, un tādējādi attaisnot to, ka tie abi tiek uzskatīti par vienotu ekonomisku vienību (iepriekš 210. punktā minētais 2007. gada 12. decembra spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 83. punkts).

241    Turpinājumā, faktam, ka Saint‑Gobain Glass France darbības, uz kurām attiecas apstrīdētais lēmums, skar tikai vienu no daudziem tirgiem, kuros ir aktīva Saint‑Gobain grupa, šajā gadījumā nav nozīmes. Patiešām nav nekas neparasts tādām grupām kā tai, kuras vadībā atrodas Compagnie, darboties vairākos tirgos un uzticēt atbildību par grupas darbībām šiem dažādajiem meitasuzņēmumiem vai meitasuzņēmumu grupām, taču šāds apstāklis nav šķērslis tam, ka jumta sabiedrība īsteno izšķirošu ietekmi uz tās dažādo meitasuzņēmumu komercdarbības politiku.

242    Tāpēc ir jānoraida Compagnie arguments, saskaņā ar kuru Komisija būtībā kļūdaini uzskatīja, ka informācija, kas tai tika darīta zināma izmeklēšanas laikā, neļāva pierādīt, ka Compagnie īstenoja izšķirošu ietekmi uz Saint‑Gobain Glass France komercdarbības politiku.

243    Iebildumam par to, ka pierādīšanas standarts, kādu šajā gadījumā pieprasa Komisija prezumpcijas atspēkošanai, pārveidotu prezumpciju par izšķirošās ietekmes īstenošanu par neatspēkojamu prezumpciju, nevar piekrist. Saskaņā ar judikatūru, kas minēta iepriekš 213.–215. punktā, no Compagnie patiešām netiek prasīts, lai tā iesniedz pierādījumus par tās nepiedalīšanos meitasuzņēmuma vadībā, bet tai tiek prasīts tikai iesniegt pietiekamus pierādījumus tam, ka tās meitasuzņēmums darbojas attiecīgajā tirgū autonomi (šajā ziņā skat. iepriekš 232. punktā minēto 2011. gada 17. maija spriedumu lietā Elf Aquitaine/Komisija, 120. punkts). Tomēr pats fakts vien, ka uzņēmums attiecīgajā gadījumā neiesniedz pierādījumus, kas apgāž prezumpciju par izšķirošās ietekmes īstenošanu, nenozīmē, ka minētā prezumpcija nekādā gadījumā nevar tikt atspēkota (iepriekš 213. punktā minētais 2011. gada 29. septembra spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 65. un 66. punkts).

244    Līdz ar to ir arī jāuzskata, ņemot vērā iepriekš minēto izklāstu, ka Komisijas pieeja apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz informāciju, kuru iesniedza Compagnie, lai apgāztu uz to šajā gadījumā attiecināto prezumpciju, kopumā nav probatio diabolica.

245    Attiecībā uz Compagnie dažādajām atsaucēm uz noteiktiem lēmumiem, kurus agrāk bija pieņēmusi Komisija un kuros pēdējā minētā nevainoja mātesuzņēmumus par tiem 100 % piederošu meitasuzņēmumu izdarītajiem pārkāpumiem, pietiek atgādināt, ka Komisijas lēmumu pieņemšanas prakse kā tāda nekalpo par atbilstošu tiesisko regulējumu naudas sodiem konkurences normu pārkāpumu jomā, ņemot vērā, ka šis regulējums ir definēts vienīgi Regulā Nr. 1/2003, kas jāpiemēro, ievērojot pamatnostādnes, un ka Komisijai nav saistoši tās agrāk izdarītie vērtējumi (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 19. marta spriedumu lietā C‑510/06 P Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, I‑1843. lpp., 82. punkts, un iepriekš 118. punktā minēto spriedumu lietā Erste Group Bank u.c./Komisija, 123. punkts).

246    Tāpat, lai izvērtētu apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, nav nozīmes tam, ka citās tiesību sistēmās tiek piemēroti atšķirīgi noteikumi par vainošanu konkurences tiesību pārkāpumos.

247    No iepriekš minētā izklāsta izriet, ka iebildums, kas balstīts uz kļūdu tiesību piemērošanā, vainojot Compagnie par Saint‑Gobain Glass France izdarīto pārkāpumu, nevar tikt atbalstīts.

248    Līdz ar to ir pamatoti, ka Komisija uzskatīja, ka Compagnie un Saint‑Gobain Glass France bija viens uzņēmums EKL 81. panta izpratnē; turklāt ir jānoraida kā nederīgs Compagnie arguments, saskaņā ar kuru būtībā prezumpcija par izšķirošas ietekmes īstenošanu, kuru apstrīdētajā lēmumā izmantoja Komisija un kuru Tiesa iepriekš 181. punktā minētajā 2009. gada 10. septembra spriedumā lietā Akzo Nobel u.c./Komisija principā atzina par tiesisku, ir pretrunā sodu individuālās attiecināmības principam. Tāpat arī Compagnie iebildums par Pamattiesību hartas 48. pantā un ECPAK 6. pantā ietvertā nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu, pat pieņemot, ka tas ir pieņemams, kaut arī tika izvirzīts vienīgi papildu raksta iesniegšanas stadijā, nevar tikt atbalstīts (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 16. novembra spriedumu lietā T‑78/06 Álvarez/Komisija, Krājumā nav publicēts, 31.–41. punkts).

249    Visbeidzot, ņemot vērā iepriekš 247. punktā izdarīto secinājumu, ir jānoraida kā nepamatots iebildums par pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, ciktāl Compagnie vainošana par Saint‑Gobain izdarīto pārkāpumu tika pamatota vienīgi ar Komisijas vēlmi uzlikt pēdējai minētajai naudas sodu, kas pārsniedz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzēto 10 % slieksni.

250    Līdz ar to šis pamats nav pamatots un ir jānoraida.

5.     Par piekto pamatu, kas ir balstīts uz principa par sodu nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu

251    Šis pamats būtībā saskan ar vienu no pamatiem, kādu Compagnie ir izvirzījusi lietā T‑73/09. Tāpēc tie ir jāizskata kopā.

a)     Lietas dalībnieku argumenti

252    Saint‑Gobain un Compagnie apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu nav ievērots ECPAK 7. pantā un Pamattiesību hartas 49. pantā ietvertais princips par sodu nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku, kā arī tiesiskās paļāvības princips, ciktāl Komisija piemēroja 2006. gada pamatnostādnes, kaut arī tās tika pieņemtas pēc attiecīgā pārkāpuma izbeigšanas. Šīs pamatnostādņu piemērošanas ar atpakaļejošu spēku rezultātā tika ievērojami palielināti naudas sodi, kas varēja tikt paredzēti faktu rašanās laikā, piemērojot Pamatnostādnes naudas sodu, kas uzlikti, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu, aprēķināšanai (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “1998. gada pamatnostādnes”).

253    Atbilstoši judikatūrai, princips par sodu nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku liedz piemērot ar atpakaļejošu spēku normas, uz kuras pamata konstatēts pārkāpums, jaunu interpretāciju, kura palielina uzlikto naudas sodu apmēru, ja šāda palielināšana nav bijusi saprātīgi paredzama pārkāpuma izdarīšanas laikā un ja tā nav nepieciešama, lai nodrošinātu Savienības konkurences politikas īstenošanu. Tomēr šajā gadījumā šie abi nosacījumi ir izpildīti. Pirmkārt, tā kā uzlikto naudas sodu apmērs kopš 2006. gada pamatnostādņu piemērošanas nav samērīgs ar iepriekš uzlikto naudas sodu apmēru, ir jāuzskata, ka attīstība minēto pamatnostādņu piemērošanas rezultātā nebija saprātīgi paredzama. Tas it īpaši attiecas uz nozīmi, kāda tiek piešķirta pārkāpuma ilguma faktoram, aprēķinot naudas sodu saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēm, kas ir nepārprotami lielāks nekā tas, kāds tiek uzlikts saskaņā ar 1998. gada pamatnostādnēm. Otrkārt, ļoti augstais apmērs naudas sodiem, ko Komisija uzliek, piemērojot 2006. gada pamatnostādnes, nav nepieciešams, lai nodrošinātu Savienības konkurences politikas īstenošanu.

254    Saskaņā ar Compagnie, pat ja tiktu uzskatīts, ka Komisija šajā gadījumā piemēroja Regulu Nr. 17, tad 2006. gada pamatnostādnes nozīmētu izmaiņas rīcībā, kādu Komisija bija skaidri paredzējusi 1998. gada pamatnostādnēs, izmaiņām ietverot [naudas soda] līmeņa palielināšanu. Tāpēc 2006. gada pamatnostādnes varētu piemērot vienīgi situācijām, kas radušās pēc to publicēšanas.

255    Šos secinājumus neapšauba iepriekš 116. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, jo šajā spriedumā Tiesa lēma vienīgi par 1998. gada pamatnostādņu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku. Šis spriedums attiecās uz pamatnostādņu piemērošanu faktiem, kas norisinājās laikā, kad šādas pamatnostādnes vēl nebija publicētas. No minētā izriet, ka pretēji situācijai šajā lietā attiecīgais pārkāpums minētajā lietā tika izdarīts laikā, kad pastāvēja liela juridiska nenoteiktība attiecībā uz naudas sodu aprēķinu un kad līdz ar to attiecīgie uzņēmumi nevarēja atsaukties uz tiesisko paļāvību šajā ziņā. Taču šajā gadījumā uzņēmumiem, kuriem tika adresēts apstrīdētais lēmums, bija patiess pamats sagaidīt, ka to nākotnes rīcībai tiks piemērotas sankcijas saskaņā ar 1998. gada pamatnostādnēm, un tas ir it īpaši tāpēc, ka Tiesa iepriekš 116. punktā minētajā spriedumā apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija atzina šo pamatnostādņu normatīvo raksturu.

256    Compagnie atsaucas arī uz vairākām runām, kuras pirms 2006. gada teica par Savienības konkurences politiku atbildīgie Eiropas komisāri un no kurām izrietēja, ka jaunu pamatnostādņu naudas sodu aprēķina jomā pieņemšana nebija paredzama strīdīgo faktu rašanās laikā.

257    No minētā, pēc Saint‑Gobain un Compagnie domām, izriet, ka naudas sods bija jāaprēķina, pamatojoties uz 1998. gada pamatnostādnēm.

258    Komisija atgādina, ka juridiskais pamats naudas sodiem, kas uzlikti par EKL 81. pantā ietverto konkurences normu pārkāpumu, ir Regulas Nr. 1/2003 23. pants un 2006. gada pamatnostādnēs ir vienīgi precizēta metode, saskaņā ar kuru šie naudas sodi tiek aprēķināti. Tādējādi gan saskaņā ar 1998. gada pamatnostādnēm, gan 2006. gada pamatnostādnēm naudas sodu aprēķins būtu jāveic, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu, kā tas ir noteikts Regulas Nr. 1/2003 23. pantā. Tā kā 2006. gada pamatnostādnēs ir atspoguļota metode, kas pielāgota, lai piemērotu nemainīgu tiesību normu, Komisija uzskata, ka Tiesas argumentācija iepriekš 116. punktā minētajā spriedumā apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija ir transponējama arī uz šo gadījumu. Tas ir vēl jo vairāk tāpēc, ka Tiesa šajā spriedumā vadījās pēc vispārējiem principiem attiecībā uz pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai piemērošanas jomu.

259    Tomēr, kaut arī lielāka nozīme, protams, tiek piešķirta ilguma kritērijam saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēm, šī attīstība saskaņā ar Komisijas apgalvoto bija paredzama pārkāpuma izdarīšanas laikā tāpat kā fakts, ka nākotnē varēja tikt ņemta vērā attiecīgo pārdošanu vērtība, lai aprēķinātu naudas sodu, nevis [izmantots] vienreizējs [naudas soda] maksājums. Tādējādi pat pirms 2006. gada pamatnostādņu pieņemšanas Tiesa jau bija izteikusi zināmu atbalstu drīzāk attiecīgo pārdošanas vērtību, nevis vienreizējas summas ņemšanai vērā, aprēķinot naudas sodu. Turklāt, pēc Komisijas domām, turpmāk nosakāmā papildu summa prevencijas nolūkā jau bija ietverta vienreizējā maksājumā, kas bija piemērojams laikā, kad bija spēkā 1998. gada pamatnostādnes, ņemot vērā pārkāpuma smagumu. Visbeidzot, Compagnie apgalvoja, nesniedzot pamatojumu, ka strīdīgo faktu rašanās laikā bija paredzams, ka Komisija aizliegs piemērot ar atpakaļejošu spēku jaunas pamatnostādnes, kuras tā, iespējams, varētu pieņemt. Šajā sakarā Komisija atgādina par principu, saskaņā ar kuru tā var izvēlēties pielāgot pamatnostādnes atkarībā no vajadzības, ar nosacījumu, ka šādi pielāgojumi notiek, ievērojot tiesisko regulējumu, kāds izveidots ar Regulu Nr. 1/2003.

260    Tāpat Komisija uzsver, ka, pirmkārt, 1998. gada pamatnostādnēs nekur nav precizēts, ka tās ir piemērojamas lēmumiem, kas attiecas uz pārkāpumiem, kuri izdarīti to piemērošanas laikā, un ka, otrkārt, 2006. gada pamatnostādnēs, no kurām tā nevar atkāpties bez pamatojuma, ir norādīts, ka tās ir piemērojamas visos tajos gadījumos, kad paziņojums par iebildumiem ir ticis nosūtīts pēc 2006. gada 1. septembra. Un šajā gadījumā paziņojums par iebildumiem tika nosūtīts 2007. gada 18. aprīlī.

261    Turklāt no nesenās judikatūras izriet, ka 1998. gada pamatnostādņu mērķis bija pārskatāmība un objektivitāte, nevis naudas sodu paredzamība. Šāda prognozējamība nebūtu vēlama, jo tas varētu mazināt naudas sodu preventīvo iedarbību, dodot iespēju attiecīgajiem uzņēmumiem precīzi salīdzināt iespējamās sankcijas, kas tiem var tikt noteiktas pārkāpuma izdarīšanas gadījumā, ar ieguvumu, ko tie gūtu no šāda pārkāpuma izdarīšanas.

262    Šādus secinājumus, pēc Komisijas domām, nevar apšaubīt ar principu par sodu nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku. Protams, principā tādu pamatnostādņu pieņemšana, kas var mainīt vispārējo konkurences politiku naudas soda jomā, var ietilpt šī principa piemērošanas jomā. No tā izriet, ka šis princips nepieļauj jaunu pamatnostādņu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku, ja tajās ietvertie noteikumi nav bijuši saprātīgi paredzami pārkāpuma izdarīšanas laikā. Tomēr Komisija apgalvo, ka tas vien, ka 2006. gada pamatnostādnes var paredzēt lielākus naudas sodus nekā tie, kas tika uzlikti, pamatojoties uz 1998. gada pamatnostādnēm, nevar izraisīt principa par atpakaļejoša spēka neesamību pārkāpumu, jo, pirmkārt, naudas sodu, kas noteikti dažādās lietās, salīdzināšana šajā ziņā nav ticama metode un, otrkārt, Company un Saint‑Gobain nevarēja paredzēt precīzu apmēru naudas sodam, kas tiem būtu uzlikts saskaņā ar 1998. gada pamatnostādnēm.

263    Komisija apstrīd arī atbilstību šajā tiesvedībā Compagnie atsaucei uz Eiropas komisāru, kas ir atbildīgi par Savienības konkurences politiku, runām, kas tika teiktas pēc pārkāpuma beigām. Patiešām, neņemot vērā faktu, ka komisāru kolēģijas rīcības brīvība ar šādām runām nevar tikt ierobežota, šādas runas nekādā ziņā nevar pierādīt, ka 1998. gada pamatnostādņu pielāgošana nebija saprātīgi paredzama pārkāpuma izdarīšanas laikā.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

264    Ar šo pamatu Saint‑Gobain un Compagnie būtībā pārmet Komisijai, ka tā nav ievērojusi tiesiskās paļāvības un sodu nepiemērošanas ar atpakaļejošu spēku principus, šajā gadījumā piemērojot 2006. gada pamatnostādnes, lai gan pārkāpuma izdarīšanas laikā bija piemērojamas 1998. gada pamatnostādnes. 2006. gada pamatnostādņu piemērošana nozīmēja naudas soda apmēra ievērojamu palielināšanu salīdzinājumā ar apmēru, kāds izrietēja no 1998. gada pamatnostādņu piemērošanas, un tas bija galvenokārt pārkāpumā iesaistīto preču pārdošanas vērtības sareizināšanas ar pārkāpuma ilgumu dēļ.

265    Šajā ziņā Vispārējā tiesa vispirms norāda, ka argumentācija, saskaņā ar kuru apmēra palielināšana naudas sodiem, attiecībā uz kuriem tika piemērotas 2006. gada pamatnostādnes, ir acīmredzami nesamērīga ar Savienības konkurences politikas mērķi, būtībā saskan ar argumentāciju, kāda ir izklāstīta lietā T‑56/09 izvirzītā sestā pamata otrajā daļā. Tāpēc tā tiks izskatīta vēlāk 353.–391. punktā.

266    Jāatgādina, ka naudas sodi, kurus Komisija šajā gadījumā uzlika, ir regulēti Regulas Nr. 1/2003 23. pantā, kurš atbilst Regulas Nr. 17 15. pantam, kas bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā. Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, nosakot uzņēmumiem, kas tiek vainoti konkurences normu pārkāpumā, uzliekamā naudas soda apmēru, bez pārkāpuma smaguma ir jāņem vērā arī tā ilgums. Lai noteiktu naudas soda apmēru, Komisija piemēroja 2006. gada pamatnostādnes, kuras tika publicētas pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas prasītājai 2007. gada 18. aprīlī.

267    Saskaņā ar iedibināto judikatūru princips par krimināltiesību normu nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku, kas ir ietverts ECPAK 7. pantā un vēlāk tika ietverts arī Pamattiesību hartas 49. panta 1. punktā, ir uzskatāms par Savienības tiesību vispārējo principu, kas jāievēro, uzliekot naudas sodus par konkurences normu pārkāpumu. Šis princips prasa, lai noteiktās sankcijas atbilst tām, kas tika noteiktas pārkāpuma izdarīšanas laikā (iepriekš 116. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 202. punkts; iepriekš 120. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā LR AF 1998/Komisija, 218.–221. punkts, un 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑224/00 Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Recueil, II‑2597. lpp., 39. punkts).

268    ECPAK 7. panta 1. punktā, kurš ir jāinterpretē un jāpiemēro tā, lai nodrošinātu efektīvu aizsardzību pret kriminālvajāšanu, notiesāšanu un patvaļīgām sankcijām (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1995. gada 22. novembra spriedumu lietā SW pret Apvienoto Karalisti, A sērija, Nr. 335‑B, 35. punkts), tiek prasīts pārbaudīt, vai tad, kad apsūdzētais ir veicis darbības, kas ir pamats kriminālvajāšanai un notiesāšanai, pastāvēja tiesību norma, kas paredz sodu par šādām darbībām, un vai uzliktais sods nepārsniedz šajā normā noteiktos ierobežojumus (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 22. jūnija spriedumu lietā Coëme u.c. pret Beļģiju, Recueil des arrêts et décisions 2000‑VII, 145. punkts; 2006. gada 29. marta spriedumu lietā Achour pret Franciju, Recueil des arrêts et décisions 2006‑IV, 43. punkts, un 2009. gada 15. decembra spriedumu lietā Gurguchiani pret Spāniju, Nr. 16012/06, 30. punkts).

269    Turklāt pamatnostādnes var radīt juridiskas sekas. Šīs sekas izriet nevis no pamatnostādņu normatīvā rakstura, bet gan no tā, ka tās pieņem un publicē Komisija. Pieņemot un publicējot pamatnostādnes, Komisija brīvprātīgi nosaka rīcības brīvības ierobežojumu; tā nevar atkāpties no šīm pamatnostādnēm, jo attiecīgā gadījumā var tikt konstatēts, ka tā ir pārkāpusi tādus vispārējos tiesību principus kā vienlīdzīgas attieksmes princips, tiesiskās paļāvības aizsardzības princips un tiesiskās noteiktības princips (šajā ziņā skat. iepriekš 116. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 209.–212. punkts).

270    Tādējādi pamatnostādnes kā politikas instruments konkurences jomā ietilpst principa par nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku, tāpat kā normas, uz kuras pamata tiek konstatēts pārkāpums, jaunas juridiskas interpretācijas nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku piemērošanas jomā, kā tas izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras attiecībā uz ECPAK 7. panta 1. punktu (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1995. gada 22. novembra spriedumu lietā S. W. un C. R. pret Apvienoto Karalisti, A sērija, Nr. 335‑B un 335‑C, 34.–36. punkts un 32.–34. punkts; 1996. gada 15. novembra spriedumu lietā Cantoni pret Franciju, Recueil des arrêts et décisions 1996‑V, 29.–32. punkts, un iepriekš 268. punktā minēto spriedumu lietā Coëme u.c. pret Beļģiju, 145. punkts). Saskaņā ar šo judikatūru šāda noteikuma neievērošana var izrietēt no tādas juridiskās interpretācijas, kuras rezultāts nav bijis saprātīgi paredzams pārkāpuma izdarīšanas laikā, it īpaši ņemot vērā interpretāciju, kāda tika izmantota attiecīgajā laikā judikatūrā saistībā ar konkrēto tiesību normu.

271    Tomēr paredzamības jēdziena piemērojamība lielā mērā ir atkarīga no attiecīgā teksta satura, no jomas, uz kuru tas attiecas, kā arī no tā adresātu skaita un statusa. Tādējādi likums var atbilst paredzamības prasībai, pat ja attiecīgajai personai ir jāvēršas pēc padoma, lai tiktāl, ciktāl tas ir iespējams attiecīgajos apstākļos, novērtētu konkrētas darbības iespējamās sekas. Tas it īpaši attiecas uz profesionāļiem, kas ir pieraduši rīkoties ar lielu piesardzību, pildot savu amatu, un no kuriem var sagaidīt, ka tie īpaši uzmanīgi novērtē riskus, kādus [šī amata izpilde] var radīt (iepriekš 116. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 215.–223. punkts; Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑59/02 Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, II‑3627. lpp., 44. punkts; skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietā Cantoni pret Franciju, kas minēta iepriekš 270. punktā, 35. punkts, un 2009. gada 20. janvāra spriedumu lietā Sud Fondi Srl u.c. pret Itāliju, Nr. 75909/01, 109. punkts).

272    Turklāt ECPAK 7. panta 1. punktā piedāvātās garantijas nevar interpretēt kā aizliegumu pakāpeniski noskaidrot normas attiecībā uz kriminālatbildību, it īpaši, lai pielāgotos mainīgiem apstākļiem, ar nosacījumu, ka rezultāts atbilst pārkāpuma būtībai un ir saprātīgi paredzams (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 12. jūlija spriedumu lietā Jorgic pret Vāciju, Recueil des arrêts et décisions 2007‑III, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

273    Ņemot vērā šos judikatūras atgādinājumus, līdz ar to, lai kontrolētu šajā gadījumā principa par nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku ievērošanu, ir jāpārbauda, vai izmaiņas, kas tika izdarītas naudas soda aprēķina metodē pēc 2006. gada pamatnostādņu pieņemšanas, bija saprātīgi paredzamas pārkāpumu izdarīšanas laikā (šajā ziņā skat. iepriekš 116. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 224. punkts).

274    Šajā ziņā ir jānorāda, ka galvenais iemesls, kāpēc tika pieņemtas 2006. gada pamatnostādnes, bija, pamatojoties uz agrākā praksē gūtu pieredzi, mainīt vajāšanas politiku EKL 81. un 82. panta pārkāpumu gadījumā, lai nodrošinātu, ka naudas sodi par šādiem pārkāpumiem ir pietiekami preventīvi. Šis mērķis ir atspoguļots it īpaši trīs galvenajos jauninājumos, proti, pirmkārt, atsaucē uz pārdošanas vērtību ar pārkāpumu saistītajām precēm kā naudas sodu noteikšanas bāzi un nevis uz tarifu sistēmu, otrkārt, papildu summas iekļaušanā naudas soda pamatsummā ar mērķi atturēt uzņēmumus no dalības visnopietnākajos konkurences tiesību aktu pārkāpumos un, treškārt, lielākas nozīmes atzīšanā pārkāpuma ilgumam, aprēķinot naudas sodu.

275    Attiecībā uz šo pēdējo punktu Komisija uzskata, ka, ņemot vērā ietekmi, kāda nenovēršami ir pārkāpuma ilgumam uz šī pārkāpuma iespējamajām sekām tirgū, ir svarīgi, ka naudas sods atspoguļo arī gadu skaitu, kad uzņēmums piedalījās pārkāpumā. Ar pārkāpumu saistīto pārdošanu vērtību reizinot ar dalības pārkāpumā ilgumu, ir paredzēts sekmēt tāda naudas soda noteikšanu, kas atspoguļo ne tikai minētā pārkāpuma ekonomisko nozīmi, bet arī nozīmi saistībā ar katru uzņēmuma dalību tajā.

276    No pastāvīgās judikatūras izriet – un tā tas bija jau laikā, kad tika uzsākta aizliegtā vienošanās –, ka fakts, ka Komisija agrāk piemēroja noteikta apmēra naudas sodus par noteikta veida pārkāpumiem, nevar liegt iespēju palielināt šo apmēru, pat ievērojami, ievērojot ierobežojumus, kas noteikti Regulās Nr. 17 un Nr. 1/2003, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu Savienības konkurences politikas īstenošanu. Savienības konkurences tiesību normu efektīva piemērošana prasa, lai Komisija jebkurā laikā varētu pielāgot naudas sodu apmēru šīs politikas prasībām (šajā ziņā skat. iepriekš 77. punktā minēto spriedumu lietā Musique Diffusion française u.c./Komisija, 109. punkts; iepriekš 135. punktā minēto 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā Aristrain/Komisija, 81. punkts, un iepriekš 116. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 227. punkts). Šo rīcības brīvību pamato cita starpā tas, ka, ja naudas soda apmērs ir bijis rezultāts aprēķiniem, kas izdarīti saskaņā ar vienkāršu aritmētisku formulu, tad uzņēmumi varētu paredzēt iespējamās sankcijas un salīdzināt ar ieguvumiem, kādus tie gūtu no konkurences tiesību normu pārkāpuma (iepriekš 150. punktā minētais spriedums lietā BPB/Komisija, 336. punkts).

277    No minētā izriet, ka uzņēmumi, kas iesaistīti administratīvajā procesā, kura rezultātā varētu tikt piemērots naudas sods, nevar tiesiski paļauties nedz uz to, ka Komisija nepārsniegs iepriekš piemēroto naudas sodu apmēru, nedz arī uz šo naudas sodu aprēķina metodi (iepriekš 116. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 228. punkts). Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad naudas soda apmēra palielināšana izriet no tādu attiecīgajā gadījumā vispārpiemērojamu uzvedības normu kā 2006. gada pamatnostādnes piemērošanas (skat. pēc analoģijas iepriekš 116. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 229. un 230. punkts, un iepriekš 245. punktā minēto 2009. gada 19. marta spriedumu lietā Archer Daniels Midland/Komisija, 59. punkts).

278    Šādu secinājumu nevar apšaubīt ar Compagnie argumentu, saskaņā ar kuru “atbilstības konkurences tiesībām politika ir [..] ieguldījums, kura apmērs it īpaši tiek noteikts ar paredzamo sankciju apmēru”, kam saskaņā ar Compagnie apgalvoto ir japamudina Tiesa, izvērtējot šo pamatu, ņemt vērā īpašās pūles, kādas esot jāpieliek, lai nodrošinātu atbilstību normām, kas izriet no minētajām konkurences tiesībam. Patiesībā šāds arguments nevar tikt atbalstīts, jo Savienības normām konkurences jomā nav sekundārs raksturs lun uzņēmums līdz ar to nevar pamatoti atsaukties uz izmaksām, kādas tam rada atbilstības konkurences normām nodrošināšana.

279    Turklāt pretēji Compagnie apgalvotajam nav nozīmes tam, ka naudas soda vidējā apmēra pieaugums, kas izriet no 2006. gada pamatnostādņu piemērošanas, ir noticis pēc laika perioda, kurā bija piemērojamas citas vispārpiemērojamas uzvedības normas.

280    Patiesībā, pirmkārt, šis palielinājums kā tāds nedrīkst tikt uzskatīts par prettiesisku saskaņā ar principu par nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku un tiesiskās paļāvības principu, jo tas joprojām ietilpst tiesiskajā regulējumā, kāds ir definēts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktā un kā to ir definējusi Savienības tiesa (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2012. gada 2. februāra spriedumu lietā T‑76/08 EI du Pont de Nemours u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 126. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu lietā T‑77/08 Dow Chemical/Komisija, Krājumā nav publicēts, 141. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 32. punktu tajās paredzētās jaunās aprēķina metodes piemērošana neietekmē Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā ietverto normu, saskaņā ar kuru uzliekamie naudas sodi nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 10 % no kopējā apgrozījuma, kāds ir bijis uzņēmumam vai uzņēmumu asociācijai, kas piedalījusies pārkāpumā, iepriekšējā finanšu gadā. Turklāt 2006. gada pamatnostādnēs ir paredzēts, ka naudas sods tiek aprēķināts, ņemot vērā attiecīgā pārkāpuma smagumu un ilgumu, [pamatnostādnēs] tādējādi pārņemot normu, kas ietverta Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā.

281    Otrkārt, ņemot vērā principus, kas atgādināti iepriekš 276. un 277. punktā, un pretēji Compagnie apgalvotajam, ne fakts, ka 1998. gada pamatnostādņu piemērošanas joma varēja tikt paplašināta 2003. gada janvārī uz visu EEZ, ne arī runas, kuras teica komisāri, kuri 2003. un 2005. gadā bija atbildīgi par Savienības konkurences politiku, nevarēja radīt uzņēmējos tiesisko paļāvību attiecībā uz faktu, ka šīs pamatnostādnes nākotnē netiks grozītas.

282    Visbeidzot, treškārt, netiek apstrīdēts, ka Komisija šajā gadījumā piemēroja uzvedības normu, kas ietverta 2006. gada pamatnostādņu 38. punktā un atbilstoši kurai minētās pamatnostādnes ir piemērojamas visām lietām, attiecībā uz kurām pēc 2006. gada 1. septembra tika nosūtīts paziņojums par iebildumiem. Līdz ar to nevar piekrist Compagnie, kad tā apgalvo, ka tai bija tiesiskā paļāvība attiecībā uz faktu, ka Komisija šajā lietā nepiemēros aprēķina metodi, kas paredzēta 2006. gada pamatnostādnēs.

283    Līdz ar to no pamatojuma, kas izklāstīts iepriekš 274.–282. punktā, izriet, ka pārkāpumu izdarīšanas laikā apmēra palielinājums naudas sodiem, kas uzlikti uzņēmumiem par EKL 81. panta pārkāpumu pēc 2006. gada pamatnostādņu pieņemšanas, bija loģiski paredzams tādiem saprātīgiem saimnieciskās darbības veicējiem kā Saint‑Gobain un Compagnie. No minētā izriet, ka pēdējām minētajām nevar piekrist, kad tās pārmet Komisijai, ka tā šajā gadījumā ir piemērojusi 2006. gada pamatnostādnes un, šādi rīkojoties, nav ievērojusi sodu nepiemērošanas ar atpakaļejošu spēku un tiesiskās paļāvības principus, ciktāl šāda izvēle noveda pie augstāka naudas soda uzlikšanas nekā tas, kāds izriet no 1998. gada pamatnostādņu piemērošanas. To pašu iemeslu dēļ Komisijai 2006. gada pamatnostādnēs vairāk nebija jāpaskaidro, ka naudas soda apmēra palielināšana bija nepieciešama, lai nodrošinātu Savienības konkurences politikas īstenošanu (pēc analoģijas skat. iepriekš 148. punktā minēto spriedumu lietā Schindler Holding u.c./Komisija, 128. punkts).

284    Tādējādi ceturtais pamats ir noraidāms kā nepamatots.

6.     Par sesto pamatu, kurš ir balstīts uz naudas soda pārmērīgi lielo apmēru

285    Saint‑Gobain prasības pieteikuma sestais, septītais un astotais pamats ir jāapskata kā viena un tā paša pamata, kas ir balstīts uz naudas soda pārmērīgi lielo apmēru, trīs daļas. Vispirms ir jāizvērtē iebildums, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta nepareizu piemērošanu, ciktāl runa ir par recidīva kā atbildību pastiprinoša apstākļa ņemšanu vērā un pamatojuma neesamību. Pēc tam tiks izvērtēti iebildumi, kas balstīti uz naudas soda nesamērīgo raksturu un to, ka Komisija neesot pietiekami ņēmusi vērā to, ka Saint‑Gobain neapstrīd faktu patiesumu.

a)     Par pirmo daļu, kas ir balstīta uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta nepareizu piemērošanu, ciktāl runa ir par recidīva kā atbildību pastiprinoša apstākļa ņemšanu vērā, samērīguma principa pārkāpumu un pamatojuma neesamību

286    Šī pirmā daļa būtībā ir pieskaitāma vienam no pamatiem, ko Compagnie ir izvirzījusi lietā T‑73/09. Tāpēc tie ir jāizvērtē kopā.

 Lietas dalībnieku argumenti

287    Saint‑Gobain un Compagnie apgalvo, ka šajā gadījumā, atbildību pastiprinošo apstākļu izvērtēšanas laikā ņemot vērā Komisijas 1984. gada 23. jūlija Lēmumu Nr. 84/388/EEK par [EKL 81. panta] piemērošanas procedūru (IV/30.988 – Nolīgumi un saskaņotas darbības lokšņu stikla nozarē Beniluksa valstīs) (OV L 212, 13. lpp.) (turpmāk tekstā – “Lēmums par lokšņu stiklu (Beniluksa valstis)”) un 1988. gada 7. decembra Lēmumu Nr. 89/93/EEK par [EKL 81. un 82. panta] piemērošanas procedūru (IV/31.906 – Lokšņu stikls) (OV 1989, L 33, 44. lpp.) (turpmāk tekstā – “Lēmums par lokšņu stiklu (Itālija)”), Komisija neesot pareizi piemērojusi Regulas Nr. 1/2003 23. pantā ietvertās normas par recidīvu.

288    Vispirms Compagnie apgalvo, ka šajā gadījumā, piemērojot 2006. gada pamatnostādnes, netiek ievērots tiesiskās paļāvības princips un princips par nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku, jo šīs pamatnostādnes netika ne pieņemtas, ne publicētas strīdīgo faktu rašanās laikā.

289    Turpinājumā, principi, kas regulē uzņēmumu vainošanu Savienības konkurences normu pārkāpumā, nepieļauj minēto lēmumu ņemšanu vērā, aprēķinot Saint‑Gobain uzliekamo naudas sodu. Patiesībā pēdējā minētā nebija neviena no šo lēmumu adresātēm un turklāt tai nebija pilnvaru noteikt šo lēmumu adresātu uzņēmumu darbības virzienu. Pat ja būtu kļūdaini jāuzskata, ka Saint‑Gobain grupa ir viens uzņēmums, Komisija pieļāva kļūdu, visās grupas darbībās vainojot sabiedrības, kas neatrodas tās vadībā. Šāds secinājums vēl jo vairāk attiektos uz Lēmumu par lokšņu stiklu (Itālija), jo šī lēmuma vienīgā adresāte, neskaitot Compagnie, bija Fabbrica Pisana. Tāpat ar šī lēmuma ņemšanu vērā netiktu ievērotas Compagnie tiesības uz aizstāvību, jo pēdējai minētajai, tā kā tā nebija šī lēmuma adresāte, nebija iespējas iesniegt apsvērumus ne par tās meitasuzņēmumam pārmesto rīcību, ne par tās pašas atbildību pirms minētā lēmuma pieņemšanas. Turklāt fakts, ka šis lēmums tika nosūtīts vienīgi Fabbrica Pisana, pierāda, ka Compagnie, kas bija Fabbrica Pisana mātesuzņēmums, neīstenoja izšķirošu ietekmi uz tās politiku.

290    Turklāt šajā apstrīdētā lēmuma daļā nebija norādīts pamatojums, jo Komisija izmantoja divus attiecīgos lēmumus kā atbildību pastiprinošus apstākļus saistībā ar Saint‑Gobain izdarīto pārkāpumu, tomēr neizklāstot elementus, kas pamatotu to, kāpēc Saint‑Gobain tiek vainota māsasuzņēmumu, kā arī Compagnie rīcībā.

291    Turklāt Saint‑Gobain un Compagnie uzskata, ka Komisija, lai konstatētu recidīvu, kļūdaini ņēma vērā Lēmumu par lokšņu stiklu (Beniluksa valstis), kaut arī šis lēmums tika pieņemts 1984. gadā. Četrpadsmit gadu termiņš, kurš beidzās laikā starp 1984. gadu un šajā lietā izdarītā pārkāpuma sākumu, šajā gadījumā patiešām bija pārmērīgi ilgs.

292    Katrā ziņā Compagnie uzskata, ka, pat ja Lēmumu par lokšņu stiklu (Beniluksa valstis) var izmantot recidīva konstatēšanas nolūkā, ir jānorāda, ka Compagnie un Saint‑Gobain solidāri uzliktā naudas soda apmēra pieaugums par 60 % nav samērīgs, ņemot vērā ne tikai šī lēmuma seno pieņemšanas datumu, bet arī faktu, ka runa ir tikai par vienu recidīva gadījumu, ko tai var pārmest. No minētā izriet, ka Vispārējai tiesai, lai ievērotu Pamattiesību hartas 47. pantā garantētos principus, vismaz vajadzēja īstenot šajā gadījumā savu neierobežoto tiesas kompetenci un samazināt sankciju tiktāl, lai tā atbilstošāk atspoguļotu pārkāpuma smagumu. Saint‑Gobain arī lūdz Vispārējo tiesu īstenot neierobežoto tiesas kompetenci, lai samazinātu naudas sodu līdz atbilstošam apmēram.

293    Komisija nepiekrīt šiem argumentiem. Tā vispirms atgādina, ka šajā gadījumā bija pamatoti piemērot 2006. gada pamatnostādnēs paredzētās normas par recidīvu un ka katrā ziņā, pat ja tas tā nebūtu, recidīvs jau ietilpa starp tiem atbildību pastiprinošajiem apstākļiem, kurus Komisija varēja piemērot saskaņā ar 1998. gada pamatnostādnēm.

294    Turpinājumā ir jāņem vērā fakts, ka Saint‑Gobain un Compagnie piederēja pie viena un tā paša uzņēmuma un ka Compagnie īstenoja efektīvu kontroli pār ikvienu no tās meitasuzņēmumiem.

295    Attiecībā uz Lēmumu par lokšņu stiklu (Itālija) Komisija uzskata, ka tai bija tiesības atturēties no tā nosūtīšanas Compagnie un šī atturēšanās nebūtu uzskatāma par norādi uz tās meitasuzņēmuma Fabbrica Pisana autonomiju attiecībā pret Compagnie. Tieši pretēji, Compagnie neapstrīdēja, ka laikā, kad radās fakti, uz kuru pamata tika pieņemts šis lēmumus, tai piederēja 100 % Febbrica Pisana. No tā izriet, ka, neesot pierādījumiem par pretējo, pēdējā minētā nenoteica savu rīcību tirgū autonomi un ka tāpēc Komisija varēja, ja tā vēlējās, šajā lietā uzlikt naudas sodu Compagnie. Līdz ar to Komisija uzskata, ka tā pamatoti ņēma vērā attiecīgo lēmumu, lai apstrīdētajā lēmumā konstatētu recidīvu attiecībā uz uzņēmumu, ko veido Saint‑Gobain un Compagnie.

296    Runājot par Lēmumu par lokšņu stiklu (Beniluksa valstis), kas kā tāds tika adresēts Compagnie, Komisija apgalvo, ka saskaņā ar Tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija (Krājums, I‑1331. lpp.) recidīva konstatēšana un tā īpašā raksturojuma novērtēšana ir daļa no tās rīcības brīvības, lai noteiktu naudas sodu, un ka līdz ar to tai nav saistošs iespējamais noilguma termiņš, lai izdarītu šādu konstatējumu. No minētā izriet, ka Komisijai ir noteikta rīcības brīvība, lai katrā konkrētā gadījumā novērtētu rādītājus, kas apliecina attiecīgo uzņēmumu iespējamo tieksmi pārkāpt konkurences normas, tostarp laiku, kas pagājis starp attiecīgajiem pārkāpumiem. Bet, pat ja nedrīkst ņemt vērā Lēmumu par lokšņu stiklu (Itālija), kas tika pieņemts 1988. gadā, tomēr ir jākonstatē, ka fakts, ka ir pagājuši mazāk kā četrpadsmit gadi starp lēmumu, ar kuru tika konstatēts pārkāpums Lokšņu stikla (Beniluksa valstis) lietā, un pārkāpuma atkārtošanos, pierāda uzņēmuma, kuru veido Compagnie un Saint‑Gobain, tieksmi neievērot konkurences tiesības. Vēl jo vairāk tā tas būtu gadījumā, ja visi konstatētie pārkāpumi attiektos uz Saint‑Gobain grupas “stiklojuma” nodaļu.

297    Turklāt apstrīdētajā lēmumā nav pieļauta kļūda saistībā ar pamatojuma neesamību, jo, pirmkārt, Komisija tajā norādīja iemeslus, kāpēc, pēc tās domām, Saint‑Gobain un Compagnie pieder vienam un tam pašam uzņēmumam, un, otrkārt, Compagnie tika nosūtīts Lēmums par lokšņu stiklu (Beniluksa valstis), un varēja tikt nosūtīts arī Lēmums par lokšņu stiklu (Itālija). Šādos apstākļos Saint‑Gobain bija iespēja saprast, kāpēc šie recidīva gadījumi tika ņemti vērā attiecībā uz uzņēmumu, kuru tā veido kopā ar Compagnie.

298    Savukārt tiesības uz aizstāvību Lēmuma par lokšņu stiklu (Itālija) ietvaros tika pilnībā ievērotas, jo Compagnie bija iespēja procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, mēģināt apgāzt atspēkojamu prezumpciju, kas ļāva Komisijai atsaukties uz recidīvu, pierādot, ka Fabbrica Pisana bija atsevišķs uzņēmums.

299    Visbeidzot Komisija uzskata, ka Compagnie arguments, kas ir balstīts uz apgalvoto samērīguma principa neievērošanu un kas tika izvirzīts replikas stadijā, ir uzskatāms par jaunu pamatu un līdz ar to nav pieņemams. Katrā ziņā, šajā gadījumā piemērojot likmes palielinājumu par 60 %, Komisija nepārprotami izmantoja mazāku palielinājumu nekā 2006. gada pamatnostādnēs paredzētais maksimālais palielinājums, proti, naudas soda bāzes divkāršošana. Vispārējai tiesai piedāvātā iespēja pārbaudīt naudas soda samērīgumu turklāt pierādīja, ka pārbaude, ko tā veic, pēc sava rakstura atbilst prasībām, kas ietvertas Pamattiesību hartā.

 Vispārējās tiesas vērtējums

–       Par argumentu, kas ir balstīti uz Pamattiesību hartu un kurus Compagnie ir izklāstījusi savā papildu rakstā, pieņemamību

300    Vispirms ir jānovērtē argumenta, kuru Compagnie ir izvirzījusi savā papildu rakstā šī pamata pamatošanai un kurš ir balstīts uz principa par sodu samērīgumu, kas ietverts Pamattiesību hartas 49. panta 3. punktā, pieņemamība.

301    Šajā ziņā no Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 48. panta 2. punkta noteikumiem, skatot tos kopā, izriet, pirmkārt, ka pieteikumā par lietas ierosināšanu ir jānorāda strīda priekšmets un jāietver izvirzīto pamatu kopsavilkums un, otrkārt, ka ir aizliegts iztiesāšanas laikā izvirzīt jaunus pamatus, ja vien šie pamati nav balstīti uz tiesību un faktiskiem apstākļiem, kas ir atklājušies procesa laikā. Tomēr pamats, kas pieteikumā par lietas ierosināšanu tieši vai netieši papildina iepriekš izvirzīto pamatu un kam ar to ir cieša saikne, ir jāatzīst par pieņemamu. Analoģisks risinājums attiecas uz pamata pamatošanai izvirzītu iebildumu (Pirmās instances tiesas 2002. gada 21. marta spriedums lietā T‑231/99 Joynson/Komisija, Recueil, II‑2085. lpp., 156. punkts).

302    Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka, savā papildu rakstā izdarot atsauces uz Pamattiesību hartas 49. panta 3. punktā paredzēto principu par sodu samērīgumu, Compagnie neizvirza nevienu jaunu pamatu vai iebildumu salīdzinājumā ar pamatiem un iebildumiem, kurus tā izvirzīja iepriekš, bet tā vienīgi atsaucas uz noteikumu Pamattiesību hartā, kas papildina juridisko pamatu vienam no prasības pieteikumā izvirzītiem iebildumiem.

303    No minētā izriet, ka argumenti, kurus šajā ziņā savā papildu rakstā izvirzīja Compagnie, ir pieņemami.

–       Par lietas būtību

304    Vispirms ir jānoraida Compagnie arguments, saskaņā ar kuru Komisija šajā gadījumā nevarēja piemērot 2006. gada pamatnostādnes, lai palielinātu naudas soda pamatsummu recidīva sakarā. Papildus tam, ka Compagnie izvirzīja tikai vienu konkrētu argumentu šāda apgalvojuma pamatošanai, ir jāuzsver, ka recidīvs jau bija viens no atbildību pastiprinošiem apstākļiem, uz kura pamata varēja tikt palielināta naudas soda pamatsumma atbilstoši 1998. gada pamatnostādnēm, un ka tāpēc, ņemot vērā it īpaši iepriekš 265.–273. punktā atgādinātos principus, 2006. gada pamatnostādņu piemērošana šajā gadījumā nevar tikt kritizēta ne no principa par krimināltiesību nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku, ne arī no tiesiskās paļāvības principa viedokļa.

305    Turpinājumā ir jāatgādina, ka dažu valstu tiesību sistēmās iekļautais recidīva jēdziens paredz, ka persona ir pieļāvusi jaunus pārkāpumus pēc tam, kad ir bijusi sodīta par līdzīgiem pārkāpumiem (Pirmās instances tiesas 1999. gada 11. marta spriedums lietā T‑141/94 Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, II‑347. lpp., 617. punkts). Viens no piemēriem atbildību pastiprinošiem apstākļiem, kas minēts 2006. gada pamatnostādņu 28. punktā, ir gadījums, kad “uzņēmums turpina vai atkārto to pašu vai līdzīgu pārkāpumu pēc tam, kad Komisija vai valsts konkurences iestāde ir konstatējusi, ka šis uzņēmums ir pārkāpis [EKL] 81. vai 82. pantu”.

306    Šajā ziņā no argumentācijas, kas izklāstīta iepriekš 206.–247. punktā, izriet, ka Komisija nekļūdīgi uzskatīja, ka Compagnie un Saint‑Gobain Glass France piederēja vienam un tam pašam uzņēmumam laikā, kad tika izdarīts pārkāpums, par kuru apstrīdētajā lēmumā tika paredzēts sods.

307    Tā kā Saint‑Gobain un Compagnie neapgalvo, ka strīdīgais pārkāpums nav līdzīgs vai identisks pārkāpumiem, par kuriem tika noteikts sods divos agrākos lēmumos, kurus šajā gadījumā izmantoja Komisija, lai konstatētu recidīvu, ir jāpārbauda, vai saskaņā ar normām, kas ietvertas Regulas Nr. 1/2003 23. pantā, kā arī 2006. gada pamatnostādņu 28. punktā, Komisija pamatoti uzskatīja, ka šos dažādos pārkāpumus izdarīja viens un tas pats uzņēmums. Tāpat ir jāizvērtē, pirmkārt, iebildums, ko izvirzīja Saint‑Gobain un Compagnie un saskaņā ar kuru Lēmums par lokšņu stiklu (Beniluksa valstis) šajā gadījumā nevarēja tikt izmantots, ņemot vērā termiņu, kāds bija pagājis starp šī lēmuma pieņemšanas brīdi un strīdīgā pārkāpuma sākumu, un, otrkārt, iebildums, kas ir balstīts uz pamatojuma neesamību.

308    Runājot, vispirms, par Lēmumu par lokšņu stiklu (Itālija), kas tika pieņemts 1988. gadā, ir skaidrs, ka tā adresāte cita starpā bija sabiedrība Fabbrica Pisana, kas ir Compagnie meitasuzņēmums, bet ka ne pēdējā minētā, ne Saint‑Gobain nebija tā adresātes. Turklāt netiek apstrīdēts, ka Fabbrica Pisana [kapitāldaļas] 100 % piederēja Compagnie laikā, kad tika pieņemts Lēmums par lokšņu stiklu (Itālija).

309    Kā to pamatoti uzsvēra Komisija, Pirmās instances tiesa 2003. gada 30. septembra spriedumā lietā T‑203/01 Michelin/Komisija (Recueil, II‑4071. lpp., 290. punkts un tajā minētā judikatūra) atzina, ka, tā kā abi meitasuzņēmumi tieši vai netieši 100 % vai gandrīz 100 % piederēja vienam un tam pašam mātesuzņēmumam, var pamatoti secināt, ka šādi meitasuzņēmumi nenosaka autonomi savu rīcību tirgū un kopā ar mātesuzņēmumu ir uzskatāmi par vienu ekonomisku vienību un līdz ar to arī par vienu uzņēmumu EKL 81. un 82. panta izpratnē. Tāpēc var ņemt vērā agrāku pārkāpumu, ko ir izdarījis viens no grupas meitasuzņēmumiem, lai konstatētu recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli attiecībā pret citu šīs grupas meitasuzņēmumu.

310    Tomēr šāda meitasuzņēmuma, kurš 100 % vai gandrīz 100 % pieder mātesuzņēmumam, prettiesiskā rīcībā nevar vainot mātesuzņēmumu un Komisija nevar uzskatīt mātesuzņēmumu par solidāri atbildīgu par naudas soda, kas uzlikts tā meitasuzņēmumam, samaksu, ja mātesuzņēmums neapgāž atspēkojamu prezumpciju par izšķirošas ietekmes īstenošanu uz šī meitasuzņēmuma komercdarbības politiku saskaņā ar principiem, kas atgādināti iepriekš 211., 213. un 214. punktā.

311    No minētā izriet, ka Komisija nevar vienīgi konstatēt, ka kāds uzņēmums “var” īstenot izšķirošu ietekmi uz kāda cita uzņēmuma komercdarbības politiku, bez pienākuma pārbaudīt, vai šāda ietekme ir faktiski īstenota. Tieši pretēji, principā Komisijai ir jāpierāda šāda izšķiroša ietekme, pamatojoties uz visiem faktiem, tostarp it īpaši uz iespējamām vadības pilnvarām, kādas ir vienam no šiem uzņēmumiem attiecībā pret otru (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑144/07, T‑147/07 līdz T‑150/07 un T‑154/07 ThyssenKrupp Liften Ascenseurs/Komisija, Krājums, II‑5129. lpp., 311. punkts un tajā minētā judikatūra).

312    Turklāt jāatgādina, ka, lai piemērotu un īstenotu lēmumus, kas pieņemti, piemērojot EKL 81. panta 1. punktu, ir jāidentificē juridiska persona, kura ir tiesību akta adresāte (iepriekš 203. punktā minētais spriedums lietā PVC II, 978. punkts). Saskaņā ar judikatūru, ja tiek konstatēts Savienības konkurences normu pārkāpums, ir jānoskaidro tā fiziskā vai juridiskā persona, kas bija atbildīga par uzņēmuma darbību brīdī, kad tas tika izdarīts, un kurai par to ir jāatbild (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑279/98 P Cascades/Komisija, Recueil, I‑9693. lpp., 78. punkts, un lietā C‑297/98 P SCA Holding/Komisija, Recueil, I‑10101. lpp., 27. punkts; Vispārējās tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā T‑6/89 Enichem Anic/Komisija, Recueil, II‑1623. lpp., 236. punkts). Ja Komisija pieņem lēmumu, piemērojot [EKL 81. panta 1. punktu], tad tai ir jāidentificē fiziska vai juridiska persona vai fiziskas vai juridiskas personas, kuras var tikt uzskatītas par atbildīgām par attiecīgā uzņēmuma rīcību, kuras par to var tikt sodītas un kurām var adresēt lēmumu (skat. iepriekš 232. punktā minēto 2011. gada 17. maija spriedumu lietā Elf Aquitaine/Komisija, 250. un 251. punkts un tajos minētā judikatūra).

313    Turklāt Vispārējā tiesa iepriekš 135. punktā minētajā 2003. gada 2. oktobra spriedumā lietā Aristrain/Komisija (99. punkts) atzina, ka tas vien, ka divu atsevišķu komercsabiedrību pamatkapitāls pieder vienai un tai pašai personai vai vienai ģimenei, pats par sevi nav pietiekami, lai konstatētu, ka šīs abas sabiedrības ir vienota ekonomiska vienība, kā rezultātā saskaņā ar Savienības konkurences tiesībām par vienas no tām darbībām var vainot otru un vienai no tām var būt pienākums samaksāt otrai uzlikto naudas sodu.

314    Tāpēc nevar piekrist, ka Komisija var uzskatīt – konstatējot recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli attiecībā uz Saint‑Gobain un Compagnie –, ka šīm sabiedrībām var uzlikt atbildību par agrāku pārkāpumu, par kuru tām netika noteiktas sankcijas ar Komisijas lēmumu un kuru konstatējot tām netika nosūtīts paziņojums par iebildumiem, kas nozīmē, ka tām nebija iespējas iesniegt argumentus, lai apstrīdētu to, ka starp tām un vienu vai otru sabiedrību, kas bija agrākā lēmuma adresāte, iespējams, pastāvēja ekonomiska vienība.

315    Tādējādi, ņemot vērā iepriekš 308. punktā izdarīto konstatējumu, ir jāuzskata, ka Komisija nevarēja atsaukties uz Lēmumu par lokšņu stiklu (Itālija), lai šajā gadījumā konstatētu recidīvu attiecībā uz Saint‑Gobain un Compagnie.

316    Šo secinājumu neapšauba Komisijas arguments, ka mātesuzņēmumam bija iespēja procedūras, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, ietvaros apstrīdēt ekonomiskas vienības pastāvēšanu starp to un uzņēmumiem, kas tika sodīti ar Lēmumu par lokšņu stiklu (Itālija).

317    Šajā ziņā ir jāatgādina Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru, pirmkārt, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips nepieļauj, ka lēmums, ar kuru Komisija piemēro uzņēmumam naudas sodu konkurences jomā, varētu tikt uzskatīts par likumīgu, ja pirms tam uzņēmumam nav paziņoti pret to vērstie iebildumi, un, no otras puses, paziņojumā par iebildumiem, ņemot vērā tā nozīmi, ir nepārprotami jāprecizē juridiskā persona, kurai tiks piemēroti naudas sodi, un tam ir jābūt adresētam šai personai (skat. iepriekš 311. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Liften Ascenseurs/Komisija, 318. punkts un tajā minētā judikatūra).

318    Līdz ar to nevar piekrist, ka Komisija var uzskatīt – konstatējot recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli –, ka uzņēmums ir jāsauc pie atbildības par agrāku pārkāpumu, par kuru tam netika noteiktas sankcijas ar Komisijas lēmumu un kuru konstatējot tam netika nosūtīts paziņojums par iebildumiem, kas nozīmē, ka tam nebija iespējas procedūras, kuras rezultātā tika pieņemts lēmums, ar kuru tika konstatēts agrāks pārkāpums, ietvaros iesniegt argumentus, lai apstrīdētu to, ka starp to un vienu vai otru sabiedrību, kas bija agrākā lēmuma adresāte, iespējams, pastāvēja ekonomiska vienība (iepriekš 311. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Liften Ascenseurs/Komisija, 319. punkts).

319    Šāds risinājums ir vēl jo vairāk pamatots tāpēc, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai nevar būt saistošs iespējamais noilguma termiņš, lai konstatētu recidīvu, un ka līdz ar to šāds konstatējums var tikt izdarīts arī vairākus gadus pēc pārkāpuma konstatēšanas, proti, brīdī, kad attiecīgais uzņēmums katrā ziņā nespēja apstrīdēt šādas ekonomiskas vienības pastāvēšanu, it īpaši, ja tas piemēroja prezumpciju par izšķirošo ietekmi, kas ir atgādināta iepriekš (iepriekš 311. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Liften Ascenseurs/Komisija, 320. punkts).

320    Šajā ziņā pamatoti var uzskatīt, ka mātesuzņēmums zina par iepriekšējo lēmumu, ko Komisija adresējusi tā meitasuzņēmumam, kurā šim mātesuzņēmumam pieder gandrīz viss kapitāls, un šāda zināšana nevar labot to, ka iepriekšējā lēmumā nav konstatēta ekonomiska vienība starp šo mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumu, lai sauktu minēto mātesuzņēmumu pie atbildības par agrāku pārkāpumu un palielinātu tai piemērojamo naudas sodu apmēru recidīva dēļ (iepriekš 311. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Liften Ascenseurs/Komisija, 322. punkts). Patiesībā periods, kas var ilgt kopš lēmuma, ar kuru konstatēts agrāks pārkāpums, pieņemšanas brīža, šajā gadījumā apgrūtina vai pat padara neiespējamu mātesuzņēmumam ne tikai šādas ekonomiskas vienības pastāvēšanas apstrīdēšanu, bet arī vajadzības gadījumā faktu, kas veido pašu pārkāpumu, apstrīdēšanu.

321    No iepriekš minētā izriet, ka, neesot nepieciešamībai lemt par iebildumu, kas ir balstīts uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību šajā ziņā, šajā lēmumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo Komisija uz to atsaucās saistībā ar recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli attiecībā uz Saint‑Gobain un Compagnie, pamatojoties uz Lēmumu par lokšņu stiklu (Itālija).

322    Atšķirībā no Lēmuma par lokšņu stiklu (Itālija) 1984. gadā pieņemtais Lēmums par lokšņu stiklu (Beniluksa valstis) bija adresēts cita starpā ne vien Saint‑Gobain grupas meitasuzņēmumam, šajā gadījumā SA Glaceries de Saint‑Roch, bet arī Compagnie.

323    Tomēr no iepriekš 206.–247. punktā izklāstītā pamatojuma izriet, ka Komisija nekļūdījās, uzskatīdama, ka Compagnie un Saint‑Gobain Glass France piederēja vienam un tam pašam uzņēmumam laikā, kad tika izdarīts pārkāpums.

324    No minētā izriet, ka Komisija varēja uzskatīt, ka uzņēmums, kuru veidoja Saint‑Gobain un Compagnie un uz kuru attiecās apstrīdētais lēmums, jau tika sodīts par identisku vai līdzīgu EKL 81. panta pārkāpumu ar Lēmumu par lokšņu stiklu (Beniluksa valstis). Šajā ziņā nav svarīgi, ka Compagnie tieši nepiedalījās pārkāpumā, par kuru tika noteiktas sankcijas ar Lēmumu par lokšņu stiklu (Beniluksa valstis). Patiesībā, tā kā ekonomiskā vienība ir vienīgais atbilstošais kritērijs, lai definētu uzņēmuma jēdzienu Savienības konkurences tiesību normu izpratnē, tad, lai konstatētu recidīvu, pietiek ar to, ka šī ekonomiskā vienība ir bijusi iesaistīta vairākos pārkāpumos (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2012. gada 6. marta spriedumu lietā T‑53/06 UPM‑Kymmene/Komisija, 129. punkts).

325    Tomēr Saint‑Gobain un Compagnie vēlas secināt no iepriekš 97. punktā minētā 2005. gada 25. oktobra sprieduma lietā Groupe Danone/Komisija, ka vairāk kā desmit gadu paiešana no iepriekšējiem pārkāpuma konstatējumiem līdz attiecīgā uzņēmuma prettiesiskās rīcības atkārtošanai neļauj konstatēt recidīvu. Ar apstrīdēto lēmumu šajā ziņā netiek ievērots tiesiskās noteiktības princips.

326    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka recidīvu raksturojošo pazīmju konstatēšana un novērtēšana ir daļa no Komisijas rīcības brīvības, ciktāl runa ir par to elementu izvēli, kurus ņemt vērā, lai noteiktu naudas soda summu, un ka Komisijai nevar būt saistošs iespējamais noilgums, lai izdarītu šādu konstatējumu (iepriekš 296. punktā minētais 2007. gada 8. februāra spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 38. punkts; iepriekš 150. punktā minētais spriedums lietā Tribunal BPB/Komisija, 383. punkts, un 2009. gada 30. septembra spriedums lietā T‑161/05 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑3555. lpp., 141. punkts).

327    Tādējādi recidīvs ir būtisks apstāklis, kas Komisijai ir jānovērtē, jo tā ņemšana vērā pamudinātu uzņēmumus, kuriem ir tendence pārkāpt konkurences tiesību normas, mainīt savu uzvedību. Tāpēc katrā konkrētā gadījumā Komisija var ņemt vērā norādes, kas apstiprina šādu tieksmi, tajā skaitā, piemēram, laika posmu, kāds ir pagājis starp konkrētajiem pārkāpumiem (iepriekš 296. punktā minētais 2007. gada 8. februāra spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 39. punkts, iepriekš 150. punktā minētais spriedums lietā BPB/Komisija, 383. punkts, un iepriekš 326. punktā minētais spriedums lietā Hoechst/Komisija, 142. punkts).

328    Tāpat Tiesa arī precizēja savā 2010. gada 17. jūnija spriedumā lietā C‑413/08 P Lafarage/Komisija (Krājums, I‑5361. lpp., 70. punkts), ka samērīguma princips prasa ņemt vērā laiku, kas pagājis starp attiecīgo pārkāpumu un agrāk izdarītu konkurences tiesību normu pārkāpumu, lai novērtētu uzņēmuma tieksmi neievērot šīs normas. Veicot pārbaudi tiesā attiecībā uz Komisijas aktiem konkurences tiesību jomā, Vispārējai tiesai un vajadzības gadījumā Tiesai līdz ar to var lūgt pārbaudīt, vai Komisija, sakarā ar recidīvu palielinot uzlikto naudas sodu, ir ievērojusi minēto principu un, konkrētāk, vai šāda palielināšana ir nepieciešama attiecībā uz laikposmu starp aplūkoto pārkāpumu un agrāk izdarītu konkurences tiesību normu pārkāpumu.

329    Šajā ziņā jāuzsver, ka, kaut arī Vispārējā tiesa iepriekš 97. punktā minētajā 2005. gada 25. oktobra spriedumā lietā Groupe Danone/Komisija (354. un 355. punkts) patiešām atzina, ka Komisija varēja ņemt vērā lēmumu, kas pieņemts gandrīz astoņpadsmit gadus pirms prettiesisko darbību uzsākšanas šajā lietā, tas bija kontekstā, kad arī recidīvs varēja tikt konstatēts, pamatojoties uz ne tik senu lēmumu, un kad salīdzinoši īsāks laiks, proti, mazāk kā desmit gadi, šķīra katru no pārkāpumiem. Tieši ņemot vērā šos apstākļus, Tiesa savā spriedumā par apelācijas sūdzību noraidīja pamatu, kas bija balstīts uz to, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tiesiskās noteiktības principu (iepriekš 296. punktā minētais 2007. gada 8. februāra spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 40. punkts).

330    Šajā gadījumā, tā kā Lēmums par lokšņu stiklu (Itālija) tika kļūdaini izmantots, lai konstatētu recidīvu attiecībā uz Saint‑Gobain un Compagnie (skat. iepriekš 308.–321. punktu), ir jāuzskata, ka bija pagājis trīspadsmit gadu un astoņu mēnešu termiņš starp brīdi, kad tika pieņemts Lēmums par lokšņu stiklu (Beniluksa valstis), proti, 1984. gada 23. jūliju, un brīdi, kad tika uzsākts pārkāpums, par kuru tika noteiktas sankcijas ar apstrīdēto lēmumu, proti, 1998. gada martu. Tādējādi uzņēmums, kuru veidoja Saint‑Gobain un Compagnie, neliecināja par tieši tādu tendenci atkārtoti pārkāpt konkurences tiesību normas, kas būtu salīdzināma ar to, kāda tika pārmesta Groupe Danon iepriekšējā punktā minētajā lietā.

331    Tādēļ ir jāizvērtē, vai tikai šī lēmuma izmantošana, lai konstatētu Saint‑Gobain un Compagnie tieksmi neievērot konkurences tiesību normas, šajā gadījumā liecina par samērīguma principa neievērošanu.

332    Lēmumā par lokšņu stiklu (Beniluksa valstis) Komisija cita starpā sodīja Compagnie, kā arī dažus tās meitasuzņēmumus, kas darbojas Saint‑Gobain grupas “stiklojuma” nodaļā. Tomēr ir jākonstatē, ka runa ir par to pašu darbības jomu, kurā darbojās Saint‑Gobain grupas meitasuzņēmumi, kas bija apstrīdētā lēmuma adresāti.

333    Turklāt aizliegtajai vienošanās, uz kuru attiecas Lēmums par lokšņu stiklu (Beniluksa valstis), ir ļoti līdzīgs raksturojums tai, par kuru tika noteiktas sankcijas ar apstrīdēto lēmumu, jo šī aizliegtā vienošanās ietvēra apmaiņu ar sensitīvu informāciju par cenu, klientu pārdali, kā arī dalībnieku tirgus daļu stabilitātes nodrošināšanu.

334    Ņemot vērā šos apstākļus, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka aptuveni trīspadsmit gadu un astoņu mēnešu paiešana starp brīdi, kad tika pieņemts Lēmums par lokšņu stiklu (Beniluksa valstis), un brīdi, kad tika uzsākts pārkāpums, par kuru tika noteiktas sankcijas ar apstrīdēto lēmumu, neliedz Komisijai konstatēt, nepārkāpjot samērīguma principu, ka uzņēmumam, kuru veidoja prasītājas, bija tieksme pārkāpt konkurences tiesību normas. Tāpēc Komisija nepieļāva kļūdu, atsaucoties uz Lēmumu par lokšņu stiklu (Beniluksa valstis), lai konstatētu recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli attiecībā uz Saint‑Gobain un Compagnie.

335    Visbeidzot, iebildumam, kas ir balstīts uz pamatojuma neesamību, jo apstrīdētajā lēmumā nav norādīti iemesli, kāpēc Komisija attiecina uz Saint‑Gobain Lēmumu par lokšņu stiklu (Beniluksa valstis), kaut arī šis lēmums tai netika adresēts, nevar piekrist.

336    Jāatgādina, ka Compagnie bija Lēmuma par lokšņu stiklu (Beniluksa valstis) adresāte. Tomēr Komisija norādīja apstrīdētajā lēmumā iemeslus, kāpēc tā uzskatīja, ka Compagnie un Saint‑Gobain bija tikai viens uzņēmums, ņemot vērā, ka Compagnie nebija izdevies atspēkot prezumpciju par izšķirošo ietekmi uz Saint‑Gobain Glass France, kura tai pieder 100 %, komercdarbības politiku (apstrīdētā lēmuma 599.–622. apsvērums). Turklāt no apstrīdētā lēmuma 686. un 688. apsvēruma izriet, ka Komisija pārmeta uzņēmumam, kuru veidoja Saint‑Gobain un Compagnie, recidīvu tās rīcībā, atsaucoties konkrēti uz Lēmumu par lokšņu stiklu (Itālija) un Lēmumu par lokšņu stiklu (Beniluksa valstis).

337    Pamatojoties uz šiem dažādajiem elementiem, ir jāuzskata, ka Saint‑Gobain, iepazīstoties ar apstrīdēto lēmumu, varēja saprast, ka, lai konstatētu recidīvu, Komisijai bija jāņem vērā fakts, ka Compagnie kopā ar to bija viens uzņēmums, un ka tāpēc tika ņemta vērā šī uzņēmuma un nevis tikai Saint‑Gobain agrākā rīcība.

b)     Par otro daļu, kas ir balstīta uz samērīguma principa pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

338    Otrajā daļā Saint‑Gobain pārmet Komisijai, ka tā nav ievērojusi sodu samērīguma principu, kā arī normas, kas ir piemērojamas naudas soda aprēķinam un kas ir ietvertas Regulas Nr. 1/2003 23. pantā, tai uzliekot naudas sodu 880 miljonu euro apmērā. Vispirms Saint‑Gobain apgalvo, ka tai uzliktā naudas soda samērīgums ir jānovērtē, nevis atsaucoties uz šī naudas soda summu, kāda ir norādīta apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā, bet gan atsaucoties uz peļņas, kas bija nepieciešama minētā naudas soda samaksai, summu pirms naudas soda uzlikšanas, proti, 1,3 miljardiem euro.

339    Šajā pamata daļā ir ietverti pieci iebildumi.

340    Pirmkārt, Saint‑Gobain uzskata, ka šajā gadījumā pārāk liela nozīme tika piešķirta pārkāpuma ilgumam sakarā ar 2006. gada pamatnostādņu 24. punktā ietvertā reizināšanas [koeficienta] ietekmi. Līdz ar to [pārkāpuma] ilgumam bija divas reizes lielāka ietekme uz naudas soda aprēķinu nekā [pārkāpuma] smagumam.

341    Otrkārt, Saint‑Gobain apgalvo, ka 2006. gada pamatnostādnes, nosakot, ka pārdošanas, kas tiek ņemta vērā, lai aprēķinātu naudas sodu horizontālo pārkāpumu jomā, īpatsvaram ir jābūt starp 16 % un 30 %, nepamatoti ierobežo Komisijas rīcības brīvību naudas soda noteikšanā atkarībā no konstatētā pārkāpuma patiesā smaguma. Šajā gadījumā tika izmantots par 16 % zemāks īpatsvars, lai atspoguļotu pārkāpuma ierobežoto ekonomisko ietekmi tirgū, ņemot vērā cita starpā automašīnu ražotāju pilnvaras rīkot ārkārtas sarunas. Tāpat 2006. gada pamatnostādnes nepamatoti ierobežo Komisijas rīcības brīvību, [arī] kavējot to noteikt papildu summu, kas atbilst mazāk nekā 15 % no attiecīgās pārdošanas vērtības.

342    Treškārt, Komisija kļūdaini palielināja naudas sodu, kas bija uzlikts Saint‑Gobain par recidīvu, kaut arī naudas soda pamatsummai jau bija preventīva iedarbība. Patiesībā 2006. gada pamatnostādnēs bija paredzēts – pretēji 1998. gada pamatnostādnēm –, ka papildu summa bija jāpiemēro, aprēķinot šo pamatsummu. Tieši uz šī pamata Komisija piemēroja 60 % palielinājumu Saint‑Gobain uzliktā naudas soda pamatsummai. No minētā izriet, ka prevencijas mērķis bija ņemt vērā divus dažādus līmeņus attiecībā uz Saint‑Gobain, šīs apvienošanas rezultātā palielinot naudas soda summu par vairāk nekā [konfidenciāli] miljoniem euro. Šādas apvienošanas rezultātā tiktu pārsniegts tas, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu konkurences normu, kas izriet no Savienības tiesībām, ievērošanu.

343    Ceturtkārt, Saint‑Gobain apgalvo, ka Komisijai vairāk vajadzēja ņemt vērā papildu faktorus, aprēķinot naudas sodu. Vispirms Saint‑Gobain pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā preventīvo ietekmi naudas sodam 133,9 miljonu euro apmērā, kas tika uzlikts Saint‑Gobain Glass France ar Komisijas 2007. gada 28. novembra Lēmumu C(2007) 5791, galīgā redakcija, par procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.165 – Lokšņu stikls; turpmāk tekstā – “Lēmums par lokšņu stiklu”, kopsavilkums publicēts OV 2008, C 127, 9. lpp.). Apstrīdētajā lēmumā Komisija šajā jautājumā bez pamatojuma ir atkāpusies no argumentācijas, kādu tā izmantoja savā 2002. gada 17. decembra Lēmumā C(2002) 5083, galīgā redakcija, saistībā ar [EKL] 81. pantā un EEZ līguma 53. pantā izklāstīto procesu (Lieta COMP/E‑2/37.667 – Speciālais grafīts; turpmāk tekstā – “Lēmums par speciālo grafītu”), kurā tā samazināja par 33 % naudas sodu, kas bija uzlikts vienam no uzņēmumiem – Lēmuma par speciālo grafītu adresātiem –, lai ņemtu vērā naudas sodu, kas bija uzlikts šim pašam uzņēmumam pirms gada un pieciem mēnešiem. Turpinājumā Saint‑Gobain apgalvo, ka Komisijai vajadzēja ņemt vērā ārkārtas ekonomisko krīzi, kas stipri ietekmēja automašīnu nozari lēmuma pieņemšanas brīdī un kas ievērojami palielināja naudas soda patieso ietekmi. Attiecībā uz šo pēdējo punktu Saint‑Gobain uzsver, ka šīs ekonomiskās grūtības nebija rezultāts tās nespējai pielāgoties tirgus apstākļiem, bet gan atspoguļoja krīzi, kas skāra visu nozari apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī.

344    Piektkārt un visbeidzot, naudas soda, kas tika uzlikts Saint‑Gobain, nesamērīgais raksturs izrietēja no fakta, ka tas stipri pārsniedza optimālo naudas soda apmēru, kāds atbilst summai, kas ir vienāda vai nedaudz lielāka par peļņu, kuru aizliegtas vienošanās dalībnieki ir nelikumīgi ieguvuši aizliegtas vienošanās rezultātā.

345    Komisija apgalvo, ka naudas sods, kas uzlikts Saint‑Gobain, ir samērīgs.

346    Pirmkārt, Komisija uzskata, ka arguments, kas balstīts uz nodokļu atskaitīšanas no naudas soda neiespējamību, nevar tikt atbalstīts. Šī atskaitīšanas neiespējamība nekādi nepalielina naudas soda summu. Tieši pretēji, pēc Komisijas domām, attiecīgā uzņēmuma ar nodokli apliekamo ienākumu iespējamā atskaitīšana no naudas soda summas ļautu šim uzņēmumam nepamatoti atgūt ievērojamu daļu naudas soda, kas tam ir ticis uzlikts.

347    Turpinājumā Komisija apgalvo, ka, aprēķinot naudas sodu, ir likumīgi uzskatīt, ka pārkāpuma smagums ir atkarīgs cita starpā no tā ilguma. Šajā gadījumā, nošķirot trīs pārkāpuma posmus, tā naudas soda aprēķina ietvaros netieši samazināja pārkāpuma kopējā ilguma nozīmi.

348    Turklāt, runājot par izmantotās pārdošanas īpatsvaru, Komisija apstrīd to, ka 2006. gada pamatnostādnes liedz pietiekamu rīcības brīvību, lai samazinātu naudas sodu summu horizontālo pārkāpumu gadījumā. Šie pārkāpumi faktiski ir starp visnopietnākajiem pārkāpumiem, kas tad arī šādu pārkāpumu gadījumā pamato atsaukšanos uz lielāku pārdošanas īpatsvaru, lai noteiktu gan naudas soda mainīgo summu, gan papildu summu. Katrā ziņā pamatnostādnes dod Komisijai pietiekamu rīcības brīvību, lai veiktu nošķiršanu atkarībā no pārkāpumu smaguma. Turklāt Komisija iebilst argumentam, kas ir balstīts uz automašīnu ražotāju pilnvarām veikt pārrunas, jo judikatūrā, pēc tās domām, šajā ziņā ir noteikts, ka šāda fakta rezultātā ne vienmēr tiek samazināta naudas soda summa.

349    Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru prevencijas mērķis tika ņemts vērā divreiz – pirmkārt, kā papildu summa un, otrkārt, palielinot naudas sodu par recidīvu –, Komisija uzskata, ka šim argumentam nevar piekrist. Papildus tam, ka Savienības tiesa jau ir noraidījusi šo argumentu citās lietās, papildu summu un [naudas soda] palielināšanu sakarā ar recidīvu nevajadzētu jaukt, jo papildu summa ir vispārējs paaugstinājums, kura mērķis ir atspoguļot horizontālo vienošanos smagumu, savukārt [naudas soda] palielināšana ir individuāla palielināšana, kuras mērķis ir ņemt vērā uzņēmuma agrāko rīcību.

350    Komisija apgalvo, ka tai izteiktajai kritikai par to, ka tā nebija ņēmusi vērā naudas sodu, kas Saint‑Gobain Glass France bija uzlikts Lēmumā par lokšņu stilu, nevar piekrist, jo šāda fakta ņemšana vērā ietilpst tās rīcības brīvībā.

351    Turklāt Komisija apgalvo, ka saskaņā ar judikatūru tai nav pienākuma samazināt naudas sodu, ko tā uzliek par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, ņemot vērā attiecīgo uzņēmumu iespējamās finansiālās grūtības, jo tas piešķirtu priekšrocības konkurences jomā uzņēmumiem, kas ir mazāk veiksmīgi pielāgojušies tirgus apstākļiem.

352    Visbeidzot, attiecībā uz iebildumu par to, ka tiek pārsniegta naudas soda optimālā summa, Komisija uzsver, ka tā jau atzina, ka naudas sodu summas aizliegtu vienošanos jomā ierobežošanas rezultātā, attiecinot to vienīgi uz šo vienošanos dalībnieku sagaidāmo peļņu, šie naudas sodi pazaudētu savu preventīvo raksturu un ka turklāt peļņas iespējamā neesamība nav šķērslis naudas soda noteikšanai.

 Vispārējās tiesas vērtējums

353    Jāatgādina, ka samērīguma princips prasa, lai iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izvirzītos mērķus, ņemot vērā, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamiem mērķiem (Tiesas 1998. gada 5. maija spriedums lietā C‑180/96 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, I‑2265. lpp., 96. punkts, un Vispārējās tiesas 2012. gada 29. marta spriedums lietā T‑336/07 Telefónica un Telefónica de España/Komisija, 428. punkts).

354    Saistībā ar procedūrām, kuras Komisija ir uzsākusi, lai sodītu par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, šī principa piemērošana ietver to, ka naudas sodiem nav jābūt pārmērīgiem attiecībā uz noteiktajiem mērķiem, proti, attiecībā uz šo normu ievērošanu, un ka naudas soda, kas uzņēmumam uzlikts par konkurences normu pārkāpumu, apmēram ir jābūt samērīgam ar pārkāpuma kopējo vērtējumu, it īpaši ņemot vērā tā smagumu (šajā ziņā skat. 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑30/05 Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājumā nav publicēts, 223. un 224. punkts un tajos minētā judikatūra). It īpaši jānorāda, ka samērīguma princips paredz, ka Komisijai ir jānosaka naudas sods proporcionāli elementiem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā sakarā ir jāpiemēro šie elementi saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā (Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 226.–228. punkts, un 2010. gada 28. aprīļa spriedums lietā T‑446/05 Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, Krājums, II‑1255. lpp., 171. punkts).

355    Ņemot vērā šos principus ir jāizvērtē iebildumi, kurus Saint‑Gobain izvirzīja pamata otrās daļas ietvaros.

356    Vispirms ir jāizvērtē Saint‑Gobain arguments, saskaņā ar kuru tai uzliktā naudas soda samērīgums ir jānovērtē, nevis atsaucoties uz šī naudas soda summu, kāda ir norādīta apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā, proti, 880 miljoniem euro, bet gan atsaucoties uz summu peļņai pirms nodokļu nomaksas, kāda būtu nepieciešama, lai samaksātu šo naudas sodu, proti, saskaņā ar Saint‑Gobain norādīto skaitli tā ir 1,3 miljardi euro.

357    Vispārējā tiesa uzskata, ka to, ka Saint‑Gobain netiek piedāvāta iespēja atskaitīt no tās ar nodokli apliekamās peļņas naudas sodu, kas tai tika uzlikts, nevar uzskatīt par atbilstošu apstākli, lai izvērtētu šī naudas soda samērīgumu. Tas patiešām ir pamatoti, ka Komisija, aprēķinot naudas sodu, vadās no principa, ka tas tiek atrēķināts no peļņas pēc nodokļu nomaksas, jo, ja naudas sods būtu jāatskaita no peļņas, kas apliekama ar nodokli, tas novestu pie tā, ka daļu naudas soda segtu valsts, kurā uzņēmums maksā nodokļus, un šāds rezultāts būtu pretrunā loģikai, kas pamato no Savienības tiesībām izrietošās konkurences normas (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 1992. gada 10. marta spriedumu lietā T‑10/89 Hoechst/Komisija, Recueil, II‑629. lpp., 369. punkts).

358    Turklāt ir jāatgādina, ka lēmumu, ar kuriem Komisija uzliek naudas sodus uzņēmumiem, efektivitāte var tikt ievērojami samazināta, ja attiecīgajiem uzņēmumiem tiktu atļauts pilnībā vai daļēji atskaitīt naudas sodu, kas tiem ir jāmaksā, no peļņas, kas apliekama ar nodokli, jo šāda iespēja daļēji kompensētu izmaksas saistībā ar minēto naudas sodu, samazinot nodokļu slogu (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 11. jūnija spriedumu lietā C‑429/07 X, Recueil, I‑4833. lpp., 39. punkts).

359    No minētā izriet, ka naudas soda, ko Komisija ir uzlikusi Saint‑Gobain, atbilstība samērīguma principam ir jānovērtē, atsaucoties uz 880 miljoniem euro, kas ir norādīti apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 2. panta b) punktā.

360    Pirmais iebildums ir par to, kāda nozīme tiek piešķirta pārkāpuma ilgumam, aprēķinot naudas sodu un piemērojot reizināšanas koeficientu, kas ir paredzēts 2006. gada pamatnostādņu 24. punktā. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kaut arī Komisijai Regulas Nr. 1/2003 paredzētajās robežās ir piešķirta rīcības brīvība, īstenojot savas pilnvaras naudas soda uzlikšanā, (iepriekš 118. punktā minētais spriedums lietā Erste Group Bank u.c./Komisija, 123. punkts), tomēr šīs pilnvaras ir ierobežotas. Faktiski, ja Komisija izdod pamatnostādnes, kurās, ņemot vērā Līgumu, precizēti kritēriji, kurus tā vēlas pielietot, realizējot rīcības brīvību, no šīs rīcības brīvības automātiski izriet ierobežojums, jo tai ir jāievēro pamatnostādnes, kuras tā pati sev noteikusi (šajā ziņā skat. iepriekš 328. punktā minēto 2010. gada 17. jūnija spriedumu lietā Lafarge/Komisija, 95. punkts). Tā nevar kādā īpašā gadījumā no šīm pamatnostādnēm atkāpties, nenorādot iemeslus, kas ir saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu (pēc analoģijas skat. iepriekš 116. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 209. punkts).

361    Attiecībā uz reizināšanas koeficientu atkarībā no pārkāpuma ilguma 2006. gada pamatnostādņu 24. punktā ir paredzēts, ka, “lai pilnībā ņemtu vērā katra uzņēmuma dalības pārkāpumā ilgumu, summa, kas noteikta atkarībā no pārdošanas vērtības [..], tiek sareizināta ar dalības pārkāpumā gadu skaitu”, periodus, kas ir īsāki par semestri, “uzskatot par pusgadu”, savukārt periodus, kas ir garāki par sešiem mēnešiem, bet īsāki par gadu, “uzskatot par pilnu gadu”. Sareizināšana ar dalības pārkāpumā gadu skaitu, kā tas ir paredzēts 2006. gada pamatnostādnēs, ir līdzvērtīga naudas soda pamatsummas palielināšanai par 100 % gadā.

362    Šī pieeja rada fundamentālas metodoloģijas izmaiņas attiecībā uz aizliegtās vienošanās ilguma ņemšanu vērā. Tomēr Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkts neliedz šādu attīstību, jo šī tiesību norma attiecībā uz naudas soda noteikšanu piešķir vienlīdz svarīgu nozīmi gan pārkāpuma smagumam, gan ilgumam (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 16. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑204/08 un T‑212/08 Team Relocations u.c./Komisija, Krājums, II‑3569. lpp., 109. punkts).

363    Turpretim šajā normā netiek prasīts, lai šiem abiem faktoriem no aritmētiskā viedokļa būtu vienāda ietekme uz naudas soda apmēru.

364    Tomēr Komisija pamatoti uzskata, ka principā prettiesiska peļņa, ko gūst aizliegtas vienošanās dalībnieki no šīs vienošanās, ir it īpaši svarīga gadījumā, kad pārkāpums ir ilgs. Šajā gadījumā vienīgi pēc sākotnēji īstenoto saskaņoto darbību ietekmes uz tirgu izvērtēšanas radās nepieciešamība veikt pielāgojumus un koriģējošus pasākumus, lai sasniegtu mērķi nodrošināt starp dalībniekiem tirgus daļu stabilitāti. Turklāt gadījumā, kad aizliegta vienošanās attiecas uz tādu piegādes līgumu sadali, kuru īstenošana ilgst diezgan ilgi, lai nodrošinātu vispārēju tirgus daļu stabilitāti, var paiet vairāki gadi, pirms aizliegta vienošanās darbojas ievērojamā daļā tirgus.

365    Līdz ar to, ņemot vērā šos elementus, šķiet, ka šajā gadījumā 2006. gada pamatnostādņu 24. punktā ietvertā reizināšanas noteikuma piemērošana bija pamatota un ka pirmais iebildums ir jānoraida.

366    Ar otro iebildumu Saint‑Gobain apgalvo, ka 2006. gada pamatnostādnes, nosakot, ka vērā ņemamās pārdošanas īpatsvaram, lai aprēķinātu naudas sodu horizontālu vienošanās gadījumā, ir jābūt starp 16 % un 30 %, nepamatoti ierobežo Komisijas rīcības brīvību noteikt naudas sodu atkarībā no konstatētā pārkāpuma patiesā smaguma.

367    Otrais iebildums pirmo reizi tika izvirzīts replikas rakstā. Taču, tā kā tas ir izvirzīts, lai pamatotu sesto pamatu, kas ir ietverts pieteikumā par lietas ierosināšanu un ir balstīts uz samērīguma principa pārkāpumu, un tā kā tam ir cieša saistība ar šo pamatu, tas atbilstoši iedibinātajai judikatūrai ir jāatzīst par pieņemamu (iepriekš 301. punktā minētais Vispārējās tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedums lietā Joynson/Komisija, 156. punkts, un 2008. gada 15. oktobra spriedums lietā T‑345/05 Mote/Parlaments, Krājums, II‑2849. lpp., 85. punkts).

368    Balstoties uz minēto, vispirms ir jānorāda, ka atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 21. punktam, “vispārīgi runājot, vērā ņemamās pārdošanas vērtības īpatsvars tiek noteikts tādā līmenī, kas var sasniegt 30 %”. Saskaņā ar šo pašu pamatnostādņu 23. punktu “horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu, kas parasti ir slepenas, pēc sava rakstura ietilpst starp visnopietnākajiem konkurences ierobežojumiem” un ir “bargi jāsoda”; “līdz ar to pārdošanu, kas tiek ņemtas vērā attiecībā uz tādiem pārkāpumiem, īpatsvars parasti tiek noteikts augstākā līmenī”.

369    No vārdu “vispārīgi runājot” un “parasti” izmantošanas izriet, ka Komisija, pieņemot šos noteikumus, neparedzēja konkrētu uzvedības normu, bet skaidri paredzēja iespēju no tās atkāpties, ja apstākļi to pamato, ciktāl tas ir izklāstīts tās lēmumā. Līdz ar to nevar piekrist Saint‑Gobain, kad tā apgalvo, ka horizontālu pārkāpumu gadījumā Komisija nekādā ziņā nevarēja izmantot pārdošanas īpatsvaru, kas ir mazāks par 16 %.

370    Turpinājumā Saint‑Gobain neapstrīd konstatējumu, kādu Komisija izdarīja apstrīdētā lēmuma 670. punktā un saskaņā ar kuru aizliegtās vienošanās mērķis bija klientu pārdale starp konkurentiem ar cenu saskaņošanas palīdzību. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru horizontālas aizliegtas vienošanās par cenām ir viens no vissmagākajiem Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem un tāpēc jau pašas par sevi var tikt kvalificētas kā ļoti smagi [pārkāpumi] (Vispārējās tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑202/98, T‑204/98 un T‑207/98 Tate & Lyle u.c./Komisija, Recueil, II‑2035. lpp., 103. punkts, un 2003. gada 19. marta spriedums lietā T‑213/00 CMA CGM u.c./Komisija, saukts par “FETTCSA”, Recueil, II‑913. lpp., 262. punkts). Tādējādi mehānismi, kādus Komisija aprakstīja apstrīdētajā lēmumā, ietver līgumu par automašīnu stikla piegādi EEZ saskaņotu sadali, lai saskaņotu cenu politiku un klientu piesaistes stratēģijas ar mērķi saglabāt uzņēmumu, kuri minētajā piedalās, tirgus daļu vispārējo stabilitāti, kas ir visnopietnākais konkurences normu pārkāpums, jo tā mērķis ir pilnībā un vienkārši likvidēt konkurenci starp uzņēmumiem, kas minēto īsteno.

371    No minētā izriet, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka attiecīgie nolīgumi un saskaņotās darbības pašas par sevi bija uzskatāmi par smagiem pārkāpumiem (šajā ziņā skat. iepriekš 97. punktā minēto 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 147. punkts). Šāds secinājums vēl jo vairāk ir jāizdara šajā gadījumā, kad netiek apstrīdēts, ka, pirmkārt, atbilstošās apvienotās tirgus daļas tiem uzņēmumiem, kas piedalījās aizliegtajā vienošanās, veidoja vidēji aptuveni 60 % pārkāpuma perioda laikā un, otrkārt, strīdīgie nolīgumi un saskaņotās darbības pakāpeniski skāra gandrīz visus automašīnu ražotājus EEZ.

372    Turklāt, runājot par argumentu, kas ir balstīts uz apgalvoto pārkāpuma ierobežoto ekonomisko ietekmi, ņemot vērā automašīnu ražotāju pilnvaras veikt pārrunas, ir jāatgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru, lai piemērotu EKL 81. panta 1. punktu, nolīguma konkrētu seku ņemšana vērā ir lieka, jo tā mērķis ir kavēt, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū. Līdz ar to, ja ir pierādīts inkriminējamas rīcības pret konkurenci vērsts mērķis, tad faktiskas pret konkurenci vērstas ietekmes pierādīšana nav nepieciešama (skat. iepriekš 100. punktā minēto spriedumu lietā Volkswagen/Komisija, 178. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt un katrā ziņā ir jāuzsver, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 677. apsvērumā atzina, ka automašīnu ražotājiem ir pilnvaras veikt pārrunas, kas tām ļauj izstrādāt atbildes stratēģiju, lai samazinātu vai pārvarētu aizliegtu vienošanos. No šīs apstrīdētā lēmuma daļas, lasot to kopā ar tā 673. apsvērumu, izriet, ka Komisija patiešām ņēma vērā šo apstākli, lai neizmantotu augstāku atbilstošo pārdošanu īpatsvaru, aprēķinot prasītājām uzlikto naudas sodu.

373    Visbeidzot ir jāņem vērā fakts, ka Komisija šajā gadījumā sadalīja pārkāpuma periodu trīs daļās, lai aprēķinātu atbilstošo pārdošanu vērtību, un izmantoja attiecībā uz visu pārkāpuma periodu vidējo vērtību (skat. iepriekš 31., 156. un 158. punktu). Šī metode ir atkāpšanās no noteikuma, kas ietverts 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā, saskaņā ar kuru parasti tiek ņemtas vērā pārdošanas, ko uzņēmums veicis savas dalības pārkāpumā pēdējā pilnajā gadā. Komisija pamatoja šo atkāpi, apstrīdētā lēmuma 664.–667. punktā paskaidrojot, ka tai ir tieši pierādījumi par slepenu vienošanos vienīgi attiecībā uz dažiem automašīnu ražotajiem aizliegtas vienošanās “kāpuma” un “krituma” periodos un ka tas pamato vienīgi automašīnu stiklu pārdošanas minētajiem ražotājiem kā atbilstošās pārdošanas ņemšanu vērā šajos abos periodos. Tieši šādi aprēķināto pārdošanas vērtību Komisija piemēroja likmēm, kuras tā, atsaucoties uz 2006. gada pamatnostādņu 21. un 23. punktu, izmantoja kā papildu summu. No minētā izriet, ka Komisijas izmantotā aprēķina metode ļāva naudas soda, kas tika uzlikts uzņēmumam, kuru veidoja Saint‑Gobain un Compagnie, summai labāk atspoguļot šī uzņēmuma izdarītā pārkāpuma smagumu, kurš tika novērtēts kopumā saskaņā ar iepriekš 354. punktā minēto judikatūru.

374    Savukārt arguments, kas ir balstīts uz Komisijas neiespējamību noteikt papildu summu zemāku par 15 %, būtībā līdzinās trešajam iebildumam un līdz ar to ir jāizvērtē trešā iebilduma ietvaros.

375    Līdz ar to otro iebildumu nevar atbalstīt.

376    Ar trešo iebildumu Saint‑Gobain pārmet Komisijai, ka tā paaugstināja tai uzliktā naudas soda summu par recidīvu, kaut arī naudas soda pamatsumma jau ietvēra preventīvo elementu, proti, papildu summu. Pēc Saint‑Gobain domām, šāda apvienošana pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu Savienības konkurences normu ievērošanu.

377    Tomēr šādam pamatojumam nevar piekrist.

378    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka naudas soda preventīvās iedarbības mērķis nav tikai novirzīt uzņēmumu no recidīva, kas attiecas uz īpašo prevencijas jomu. Komisijai ir arī tiesības lemt par naudas sodu apmēru, lai pastiprinātu to preventīvo ietekmi kopumā, it īpaši, ja konkrētā veida pārkāpumi joprojām ir salīdzinoši bieži un tiek uzskatīti par smagiem, un tas ietilpst vispārējās prevencijas jomā (šajā ziņā skat. iepriekš 370. punktā minēto Vispārējās tiesas spriedumu lietā Tate & Lyle u.c./Komisija, 134. punkts, un 2013. gada 13. septembra spriedumu lietā T‑566/08 Total Raffinage Marketing/Komisija, 460. punkts). Šāda veida bažas ir atspoguļotas 2006. gada pamatnostādņu 25. punktā, kurā ir paredzēts naudas soda pamatsummā iekļaut summu, kas veido 15 % līdz 25 % no pārdošanas, kas ir bijusi tieši vai netieši saistīta ar pārkāpumu, vērtības, lai atturētu uzņēmumus pat noslēgt horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu.

379    Tomēr Komisijas spēja vispārīgā veidā novērst EKL 81. panta pārkāpumus būtu apdraudēta, ja tā nevarētu ņemt vērā prevencijas mērķi, nosakot naudas soda pamatsummu, jo tieši ar šo pamatsummu, kas tiek iegūta naudas soda noteikšanas pirmajā posmā, ir paredzēts atspoguļot pārkāpuma smagumu saskaņā ar tā īpašajiem elementiem, tādiem kā tā raksturs, visām iesaistītajām pusēm kopīgā tirgus daļa, pārkāpuma ģeogrāfiskais mērogs un tā īstenošana vai neīstenošana (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 25. oktobra spriedumu lietā T‑348/08 Aragonesas Industrias y Energía/Komisija, Krājums, II‑7583. lpp., 264. punkts un tajā minētā judikatūra).

380    Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atturēšana ir naudas soda mērķis un vispārēja prasība, pēc kuras Komisijai ir jāvadās visu naudas soda aprēķināšanas laiku. Tādējādi atturēšanas mērķis, lai to sasniegtu, obligāti neprasa, lai šajā aprēķināšanas laikā būtu konkrēts posms, kas ir paredzēts visu atbilstošo apstākļu kopējai novērtēšanai (iepriekš 119. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā BASF/Komisija, 226. punkts, un 2008. gada 8. oktobra spriedums lietā T‑73/04 Carbone Lorraine/Komisija, Krājums, II‑2661. lpp., 131. punkts).

381    Tāpēc, pat ja atturēšanas prasība ir iemesls naudas soda palielināšanai recidīva dēļ (šajā ziņā skat. iepriekš 309. punktā minēto spriedumu lietā Michelin/Komisija, 293. punkts), Komisija varēja pamatoti ņemt vērā prevencijas mērķi arī naudas soda pamatsummas aprēķināšanas stadijā, piemērojot papildu summu (pēc analoģijas skat. iepriekš 324. punktā minēto spriedumu lietā UPM‑Kymmene/Komisija, 137. punkts). Turklāt šajā ziņā ir jānorāda, ka, kaut arī papildu summas iekļaušana naudas soda pamatsummā un šīs pamatsummas palielināšana sakarā ar recidīvu īsteno prevencijas mērķi, tās tomēr pamato atšķirīgi apsvērumi. Tādējādi saskaņā ar pamatojumu, kāds ir izklāstīts iepriekš 378. un 379. punktā, papildu summa – attiecībā uz kuru 2006. gada pamatnostādņu 25. punkta pats formulējums gan franču, gan angļu, gan vācu valodā (“inclura”, “will include” un “fügt hinzu”) paredz, ka tai ir automātisks raksturs, ciktāl runa ir par nepārprotamiem pārkāpumiem (šajā ziņā skat. iepriekš 362. punktā minēto spriedumu lietā Team Relocations u.c./Komisija, 117. punkts) – ir vērsta uz to, lai naudas soda pamatsumma atspoguļotu horizontālo nolīgumu par cenu noteikšanu, tirgus daļu sadali un ražošanas ierobežošanu smaguma nopietnību, savukārt palielināšanas sakarā ar recidīvu mērķis ir nopietnāk sodīt to uzņēmumu prettiesisko rīcību, kas izrāda tieksmi pārkāpt konkurences normas.

382    Ar ceturto iebildumu Saint‑Gobain apgalvo, ka Komisijai bija jāņem vērā divi papildu faktori, nosakot naudas sodu, proti, pirmkārt, Lēmums par lokšņu stiklu, ar kuru Saint‑Gobain tika sodīta par Savienības konkurences normu pārkāpumu mazāk nekā gadu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, un, otrkārt, ārkārtas ekonomiskā krīze, kas ietekmēja autorūpniecības nozari, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums.

383    Runājot vispirms par Lēmuma par lokšņu stiklu ņemšanu vērā, aprēķinot naudas sodu, ir jānorāda, ka Saint‑Gobain nekādi nepierādīja un pat neapgalvoja, ka šī lēmuma mērķis bija sodīt par to pašu konkurences tiesību normu pārkāpumu, kas tika izdarīts apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī. Taču jau ir ticis atzīts, ka dažādu preču, kaut arī tās būtu līdzīgas, tirgus esamība ir atbilstošs kritērijs, lai noteiktu EKL 81. panta pārkāpumu apjomu un tādējādi tos identificētu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 118.–124. punkts, un iepriekš 354. punktā minēto spriedumu lietā Jungbunzlauer/Komisija, 309.–314. punkts).

384    Turpinājumā, Saint‑Gobain atsauce uz naudas soda samazinājumu par 33 %, ko piešķīra Komisija vienam no uzņēmumiem, uz kuriem cita starpā attiecās Lēmums par speciālo grafītu, šajā gadījumā nav atbilstoša. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijas lēmumu pieņemšanas prakse nevar kalpot par atbilstošo tiesisko regulējumu attiecībā uz naudas sodiem konkurences jomā, jo šis tiesiskais regulējums ir definēts vienīgi Regulā Nr. 1/2003, kas tiek piemērota saskaņā ar pamatnostādnēm, un ka Komisijai nav saistoši tās agrāk izdarītie vērtējumi (skat. iepriekš 245. punktu). Lēmumiem, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai orientējošs raksturs, nosakot, vai pastāv diskriminācija, ņemot vērā, ka ir maz ticams, ka lietas faktiskie apstākļi, piemēram, attiecīgie tirgi, preces, uzņēmumi un laikposmi, būs līdzīgi (skat. Tiesas 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā C‑76/06 P Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, Krājums, I‑4405. lpp., 60. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi naudas soda, kas uzlikts SGL Carbon AG, samazināšana, it īpaši Lēmumā par speciālo grafītu, tika pamatota ar vairākiem faktoriem, proti, ne tikai faktu, ka šim uzņēmumam jau īsi pirms tam tika noteikts sods par Savienības konkurences normu pārkāpumu, bet arī ar ļoti nelabvēlīgu finansiālo situāciju, kādā tā atradās, kā arī faktu, ka tā nebija izdarījusi recidīvu (iepriekš 383. punktā minētais spriedums lietā Tokai Carbon u.c./Komisija, 405. un 406. punkts). Tomēr Saint‑Gobain nav iesniegusi nevienu konkrētu pierādījumu, ka tā atradās līdzīgā finansiālā situācijā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī. Turklāt, kā izriet no iepriekš 300.–334. punktā minētās analīzes, Saint‑Gobain patiešām bija izdarījusi recidīvu brīdī, kad Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

385    Turpinot par ārkārtas ekonomisko krīzi, kas skāra automašīnu tirgu apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī un kas ievērojami pastiprināja naudas soda faktisko ietekmi uz Saint‑Gobain, šis fakts, pieņemot, ka tas ir pierādīts, šajā gadījumā nav atbilstošs. Saskaņā ar iedibināto judikatūru Komisijai faktiski nav pienākuma, nosakot naudas soda apmēru, ņemt vērā uzņēmuma slikto finansiālo situāciju, jo šāda pienākuma atzīšana nozīmētu nepamatotu konkurences priekšrocību piešķiršanu uzņēmumiem, kas nav tik veiksmīgi pielāgojušies tirgus apstākļiem (2006. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑308/04 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑5977. lpp., 105. punkts; skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā T‑62/02 Union Pigments/Komisija, Krājums, II‑5057. lpp., 175. punkts un tajā minētā judikatūra).

386    Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka tādas finansiālās grūtības kas var izpausties kā attiecīgā uzņēmuma ekonomisko un grāmatvedības rādītāju pasliktināšanās vai pat kā budžeta nepietiekamība, ir radušās sakarā ar krīzi, kas skārusi tirgu, kurā šis uzņēmums darbojas.

387    Pirmkārt, šādai krīzei principā ir lielāka ietekme uz uzņēmumiem, kas nav tik veiksmīgi pielāgojušies tirgus apstākļiem. Otrkārt, jebkurš pienākums Komisijai ņemt vērā jebkādu ekonomisko krīzi, lai samazinātu naudas sodu, kas uzlikts par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, var būtiski ietekmēt šajā normā ietvertā aizlieguma efektivitāti, jo ļoti bieži notiek tā, ka aizliegtas vienošanās rodas brīdī, kad nozarē ir radušās grūtības (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 6. maija spriedumu lietā T‑127/04 KME Germany u.c./Komisija, Krājums, II‑1167. lpp., 122. punkts). Visbeidzot, treškārt, tādi apstākļi kā pastāvīga pieprasījuma samazināšanās vai ražošanas pārpalikums, kas no tā var rasties, pat ja šādi fakti ir pierādīti, ir ikvienai saimnieciskai darbībai raksturīgi riski, kas kā tādi neraksturo ārkārtas strukturālu vai ekonomisku situāciju, ko var ņemt vērā, nosakot naudas soda apmēru (šajā ziņā skat. iepriekš 97. punktā minēto 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 414. punkts).

388    No minētā izriet, ka arī ceturtais iebildums ir jānoraida.

389    Visbeidzot, ar piekto iebildumu Saint‑Gobain apgalvo, ka naudas sods, kas tai tika uzlikts, ir nesamērīgs tāpēc, ka tas pārsniedz optimālo naudas sodu.

390    Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka 2006. gada 27. septembra spriedumā lietā T‑329/01 Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, II‑3255. lpp., 141. punkts, un iepriekš 271. punktā minētajā spriedumā lietā T‑59/02, 130. punkts, Vispārējā tiesa atzina, ka, ja naudas sods ir jānosaka tādā līmenī, lai tas liegtu ieguvumus no aizliegtās vienošanās, tad tam nebūtu preventīvas iedarbības. Faktiski var saprātīgi pieņemt, ka, veicot finansiālus aprēķinus un pieņemot vadības lēmumus, uzņēmumi racionāli ņem vērā ne vien to naudas sodu, kurus tie riskē saņemt pārkāpuma gadījumā, apmēru, bet arī riska līmeni, ka aizliegtā vienošanās tiks atklāta. Turklāt, ja naudas soda funkcijas būtu vienīgi peļņas vai iecerētās peļņas atņemšana, netiktu pietiekami ņemts vērā attiecīgās rīcības pārkāpuma raksturs, ievērojot EKL 81. panta 1. punktu. Faktiski, padarot naudas sodu par kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem, bez preventīvas ietekmes, kas var būt vērsta tikai uz rīcību nākotnē, vērā netiktu ņemts arī šāda pasākuma piespiedu raksturs saistībā ar konkrētu, faktiski izdarītu pārkāpumu. Tādējādi kā naudas soda preventīvā iedarbība, tā arī tā piespiedu raksturs attaisno to, ka Komisija var uzlikt naudas sodu, kas izskatāmās lietas apstākļu dēļ var pat nozīmīgi pārsniegt attiecīgā uzņēmuma gūtā labuma apmēru.

391    No minētā izriet, ka piektais iebildums ir jānoraida un kopā ar to arī pamata otrā daļa.

c)     Par trešo daļu, kas ir balstīta uz to, ka nav pietiekami ņemts vērā tas, ka Saint‑Gobain neapstrīd faktu patiesumu, kā arī uz to, ka ir pārkāpts nediskriminācijas princips un nav norādīts pietiekams pamatojums

 Lietas dalībnieku argumenti

392    Saint‑Gobain apgalvo, ka Komisija pārkāpa Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 23. panta 3. punktu, nesamazinot tai uzliktā naudas soda summu tikai tāpēc vien, ka tā nebija atsaukusies uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem. Šāda samazinājuma nepieciešamība izrietēja ne vien no judikatūras, bet arī no 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta, kā arī no 2002. gada Paziņojuma par sadarbību 21. panta. Tādējādi saskaņā ar Saint‑Gobain viedokli Komisijai esot bijis jāņem vērā apstāklis, ka atšķirībā no citiem attiecīgajiem uzņēmumiem Saint‑Gobain minētajā atbildē neapstrīdēja patiesumu faktiem, kas tai tika pārmesti paziņojumā par iebildumiem.

393    Pēc Saint‑Gobain domām, šāda pieeja samazinātu tas [prettiesiskās] rīcības smagumu, jo šo neapstrīdēšanas faktu plaši izmantoja Komisija, lai apstrīdētajā lēmumā konstatētu pārkāpumu. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka Saint‑Gobain nav skaidri lūgusi ņemt vērā šo faktoru kā atbildību mīkstinošu apstākli izmeklēšanas laikā, jo Komisijai bija jāņem vērā visi lietas apstākļi, kas tas bija zināmi apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī.

394    Tāpat ar apstrīdēto lēmumu neesot ticis ievērots nediskriminācijas princips, jo Komisija 2002. gada paziņojumā par sadarbību piešķīra priekšrocības pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzējai, neizvērtējot, vai Saint‑Gobain uzliktā naudas soda summu varētu arī samazināt, ņemot vērā šo paziņojumu. Turklāt šis pēdējais minētais fakts ir pretrunā Komisijas agrākajai administratīvajai praksei.

395    Tāpat Saint‑Gobain arī apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pietiekams pamatojums, jo tajā nav norādīti iemesli, kas pamato to, ka fakts, ka Saint‑Gobain neapstrīd faktus, netika izmantots kā atbildību mīkstinošs apstāklis.

396    Visbeidzot, pakārtoti, Saint‑Gobain aicina Vispārējo tiesu īstenot šajā gadījumā savu neierobežoto kontroli, samazinot naudas sodu, kas tai tika uzlikts ar apstrīdēto lēmumu, lai ņemtu vērā tās sadarbību izmeklēšanas laikā.

397    Vispirms Komisija norāda, ka tai izteiktais pārmetums par to, ka tā neesot ņēmusi vērā faktu, ka Saint‑Gobain neapstrīdēja faktu patiesumu, nav patiess. Tā patiesībā izvērtēja, vai tas, ka šis uzņēmums neapstrīdēja faktu patiesumu, pamato šādu samazināšanu.

398    Turpinājumā Komisija apgalvo, ka ieguvums, kas izriet no Saint‑Gobain sadarbības, nedrīkst tikt pārspīlēts, jo to, ka Saint‑Gobain neapstrīd apstrīdētajā lēmumā minēto faktu patiesumu, Komisija galvenokārt izmantoja, lai apstiprinātu pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzējas paziņojumus, kā arī izmeklēšanā konstatētos faktus. Turklāt Saint‑Gobain apstrīd noteiktus pārkāpuma faktu juridiskās kvalifikācijas aspektus, pat noteiktus faktus.

399    Turklāt Saint‑Gobain neizvirzīja nevienu ārkārtas apstākli, lai pamatotu tās sadarbības ārpus iecietības režīma ņemšanu vērā. Šajā sakarā Vispārējā tiesa apstiprināja iepriekš 69. punktā minētajā 2008. gada 8. jūlija spriedumā lietā Lafarge/Komisija, ka tas vien, ka uzņēmums, kurš ir iesaistīts prettiesiskā aizliegtā vienošanās, neapstrīd faktu patiesumu, nav pamats tam uzliktā naudas soda samazināšanai. Šādu secinājumu nevar atspēkot ar Komisijas agrāko lēmumu pieņemšanas praksi, kas ir balstīta cita starpā uz tās Paziņojumu par naudas sodu neuzlikšanu vai to summas samazināšanu aizliegtu vienošanos gadījumā (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “1996. gada paziņojums par iecietību”).

400    Tāpat Komisija apstrīd to, ka tās lēmums šajā ziņā neesot bijis pietiekami pamatots. Tā uzskata, ka no apstrīdētajā lēmumā ietvertā pamatojuma attiecībā uz jautājumu par to, ka pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja neapstrīd faktu patiesumu, pietiekami skaidri izriet, ka šāda neapstrīdēšana nekādā ziņā nevar būt pamats samazināt Saint‑Gobain uzlikto naudas sodu.

401    Visbeidzot, Komisija uzskata, ka nekas šajā gadījumā nepamato Saint‑Gobain uzliktā naudas soda summas samazināšanu, Vispārējai tiesai izmantojot savu neierobežoto kompetenci.

 Vispārējās tiesas vērtējums

402    Šī daļa ir jāizvērtē, nošķirot, pirmkārt, iespēju samazināt naudas soda summu saskaņā ar 2002. gada paziņojuma par sadarbību 20.–23. punktu un, otrkārt, naudas soda summas samazināšanu kā atbildību mīkstinošu apstākli ārpus iecietības programmas, piemērojot 2006. gada pamatnostādņu 29. punktu.

403    Runājot vispirms par 2002. gada paziņojumu par sadarbību, kas šajā gadījumā ir piemērojams ratione temporis, ir jānorāda, ka Komisija tajā precizēja nosacījumus, saskaņā ar kuriem uzņēmumi, kas ar to sadarbojas izmeklēšanas saistībā ar aizliegtu vienošanos laikā, var tikt atbrīvoti no naudas soda vai tiem uzliktais naudas sods var tikt samazināts.

404    Tādējādi 2002. gada paziņojuma par iebildumiem 20. punktā ir precizēts, ka uzņēmumiem, kas nav izpildījuši nosacījumus atbrīvošanai no naudas soda, kādi ir paredzēti minētā paziņojuma A daļā, tomēr var samazināt uzlikto naudas sodu. Saskaņā ar minētā paziņojuma 21. punktu, “lai varētu pretendēt uz šādu samazinājumu, uzņēmumam ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi par iespējamo pārkāpumu, kas būtiski papildina pierādījumus, kuri jau ir Komisijas rīcībā, un tiem jāpārtrauc dalība iespējamajā pārkāpumā ne vēlāk kā pierādījumu iesniegšanas laikā”.

405    Vispārējā tiesa nesen ir atzinusi, ka 2002. gada paziņojumā par sadarbību paredzētās iecietības programmas ietvaros procedūra pilnīga atbrīvojuma no naudas soda piešķiršanai uzņēmumam ietver trīs atsevišķus posmus, no kuriem pirmais ietver lūguma iesniegšanu Komisijai, ko veic ieinteresētais uzņēmums (Vispārējās tiesas 2011. gada 9. septembra spriedums lietā T‑12/06 Deltafina/Komisija, Krājums, II‑5639. lpp., 111. un 112. punkts).

406    2002. gada paziņojuma par iebildumiem 24. un 25. punktā ir sadaļa ar nosaukumu “Procedūra”, kurā ir norādīts:

“24. Uzņēmums, kas vēlas panākt sodanaudas [naudas soda] samazinājumu, iesniedz Komisijai pierādījumus par attiecīgo karteli.

25. Uzņēmums saņem apstiprinājumu par saņemšanu no Konkurences ģenerāldirektora, kurā atzīmēta diena, kad ir iesniegti attiecīgie pierādījumi. Komisija neizskata pierādījumus, ko pretendents iesniedzis, lai saņemtu sodanaudas samazinājumu, kamēr tā nav pieņēmusi nostāju attiecībā uz visiem jau iesniegtajiem pieteikumiem par atbrīvojumu no sodanaudas, kuri attiecas uz to pašu iespējamo pārkāpumu.”

407    No šo 2002. gada paziņojuma par sadarbību punktu formulējuma izriet, ka, lai tiktu samazināts naudas sods, piemērojot ar minēto paziņojumu ieviesto iecietības programmu, uzņēmumam šajā ziņā ir jāiesniedz lūgums Komisijai un jāsniedz tai pierādījumi par iespējamu aizliegto vienošanos, kas ietekmē konkurenci Savienībā. Šāda interpretācija 2002. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanas jomai ir vēl jo vairāk pamatota tāpēc, ka iecietības programma ietekmē virzienu sekām, kas principā ir saistītas ar atbildības noteikšanu uzņēmumiem, kuri ir vainojami EKL 81. panta pārkāpumā. Lai gan var šķist lietderīgi īstenot labvēlīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas sadarbojas ar Komisiju izmeklēšanā saistībā ar slepenām aizliegtām vienošanām, kas ietekmē Savienību, šāda attieksme ir jāpiemēro vienīgi tiem uzņēmumiem, kuri stingri ievēro procesuālās prasības un pamatprasības, kas ir paredzētas 2002. gada paziņojumā par sadarbību.

408    Tomēr šajā gadījumā Saint‑Gobain nav skaidri lūgusi izmantot sev par labu 2002. gada paziņojumu par sadarbību izmeklēšanas laikā un vien apgalvo, ka savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem tā neapstrīdēja patiesumu faktiem, kas tai tika pārmesti. Šajā kontekstā nevar pārmest Komisijai, ka tā nav centusies noskaidrot, vai Saint‑Gobain varētu samazināt naudas sodu saskaņā ar šo paziņojumu. Šo secinājumu neietekmē tas, ka pieeja, kādu šajā gadījumā izmantoja Komisija, atšķiras no līdzšinējās prakses, jo to kā tādu jebkurā gadījumā nevar izmantot kā atbilstošo tiesisko regulējumu naudas sodiem konkurences jomā (skat. iepriekš 245. punktu). No minētā arī izriet, ka iebildums, kas ir balstīts uz pamatojuma neesamību vai nepietiekamu pamatojumu šajā jautājumā, nav pamatots.

409    Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka Vispārējā tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka, lai varētu pretendēt uz naudas soda samazinājumu par faktu neapstrīdēšanu, uzņēmumam ir skaidri jāinformē Komisija, ka tas neplāno apstrīdēt faktu patiesumu pēc iepazīšanās ar paziņojumu par iebildumiem (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑44/00 Mannesmannröhren‑Werke/Komisija, Krājums, II‑2223. lpp., 303. punkts), kā tas patiešām bija šajā gadījumā, un ka gadījumā, ja šāds lūgums ir ticis iesniegts, Komisijai vajadzības gadījumā ir jāizklāsta iemesli, kāpēc tā tomēr uzskata, ka naudas sods šajā ziņā nav jāsamazina (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01, Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp., 415. punkts, un iepriekš 326. punktā minēto 2009. gada 30. septembra spriedumu lietā Hoechst/Komisija, 98. un 99. punkts).

410    Šie secinājumi bija cieši saistīti ar faktu, ka 1996. gada paziņojuma par iecietību D daļas ar nosaukumu “Naudas soda ievērojama samazināšana” 2. punktā bija paredzēts, ka faktu, uz kuriem Komisija balsta savas apsūdzības, patiesuma neapstrīdēšana var būt pamats uzliktā naudas soda samazināšanai, [kaut arī] nav notikusi sadarbība. Kā to pamatoti norāda Komisija savos rakstveida apsvērumos, šāds noteikums vairs nav ietverts 2002. gada paziņojumā par iecietību, jo tajā ir vienīgi minēta, izņemot pieņēmumu par imunitāti, iespēja samazināt naudas sodu gadījumā, kad uzņēmums sniedz Komisijai “pierādījumus par iespējamo pārkāpumu, kam ir būtiska pievienotā vērtība salīdzinājumā ar tās rīcībā jau esošiem pierādījumiem”.

411    Savukārt iebildumu par nediskriminācijas principa pārkāpumu, ņemot vērā, ka pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzējai atšķirībā no Saint‑Gobain tika samazināts naudas sods saskaņā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību, nevar atbalstīt. Protams, ir jāatgādina, ka Komisija nedrīkst, izvērtējot sadarbību, kādu sniedz aizliegtas vienošanās dalībnieki, neņemt vērā vienlīdzīgas attieksmes principu (Vispārējās tiesas 2009. gada 6. maija spriedums lietā T‑116/04 Wieland‑Werke/Komisija, Krājums, II‑1087. lpp., 124. punkts), kurš nepieļauj to, ka vienlīdzīgās situācijās netiek piemērota līdzīga attieksme, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (skat. Tiesas 2009. gada 15. oktobra spriedumu lietā C‑101/08 Audiolux u.c., Krājums, I‑9823. lpp., 54. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr, ņemot vērā argumentāciju, kas izklāstīta iepriekš 406.–408. punktā, ir jāuzskata, ka Saint‑Gobain un pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja neatradās līdzīgās situācijās saskaņā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību.

412    Turpinājumā, runājot par atbildību mīkstinošiem apstākļiem, uz kuriem ir atsauce 2006. gada pamatnostādņu 29. punktā, ir jākonstatē, ka Saint‑Gobain būtībā pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā noteikumu, kas izklāstīts minētā punkta ceturtajā ievilkumā, saskaņā ar kuru naudas soda pamatsumma var tikt samazināta, “ja attiecīgais uzņēmums efektīvi sadarbojas ar Komisiju ārpus [2002. gada] paziņojuma [par sadarbību], pārsniedzot savus likumā paredzētos pienākumus sadarboties”.

413    Minētajam argumentam tomēr nevar piekrist.

414    Šajā ziņā jāatzīmē, ka 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta ceturtajā ievilkumā tāpat kā 1998. gada pamatnostādņu 3. punkta sestajā ievilkumā ir paredzēta iespēja ņemt vērā kā atbildību mīkstinošu apstākli uzņēmuma efektīvu sadarbību procedūrā ārpus paziņojuma par sadarbību piemērošanas jomas un pārsniedzot likumā paredzētos pienākumus sadarboties.

415    Tomēr slepenu aizliegtu vienošanos gadījumos Komisijai ir tiesības nepiemērot 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta ceturto ievilkumu kā izņēmumu. Šīs tiesību normas piemērošanas sekas nevar būt tādas, kas kaitē Paziņojuma par sadarbību lietderīgai iedarbībai. No šī paziņojuma skaidri izriet, ka tajā ir noteikts regulējums, kas uzņēmumiem, kuri ir vai ir bijuši Savienību ietekmējošu slepenu aizliegto vienošanos dalībnieki, ļauj atlīdzināt par to sadarbību Komisijas veiktajā izmeklēšanā. No tā izriet, ka uzņēmumiem principā var tikt samazināts naudas sods par sadarbību tikai tad, ja tie ir izpildījuši minētajā paziņojumā paredzētos nosacījumus (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 30. novembra spriedumu lietā T‑208/06 Quinn Barlo u.c./Komisija, Krājums, II‑7953. lpp., 270. un 271. punkts).

416    Piemēram, Komisijai ir pieļaujams piemērot 2006. gada Pamatnostādņu 29. punkta ceturto ievilkumu vienīgi tam uzņēmumam, kurš tai pirmais sniedz tādu informāciju, kas ļauj paplašināt izmeklēšanu un veikt vajadzīgos pasākumus, lai pierādītu smagāku vai ilgāku pārkāpumu (pēc analoģijas skat. iepriekš 415. punktā minēto spriedumu lietā Quinn Barlo u.c./Komisija, 272. punkts un tajā minētā judikatūra).

417    Šī lieta ietilpst 2002. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanas jomā, kurš, kā tas ir noteikts tā 1. punktā, attiecas uz slepenām vienošanām starp uzņēmumiem par cenu noteikšanu un tirgus sadali, tostarp par [faktu] saistībā ar uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu sagrozīšanu. No minētā izriet, ka Komisija pamatoti apgalvo, ka 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta ceturtā ievilkuma piemērošanai šāda gadījumā ir jānotiek izņēmuma kārtā.

418    Vispārējā tiesa norāda, ka Saint‑Gobain ne izmeklēšanas, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, laikā, ne arī šīs prasības ietvaros nepaskaidroja, kādā veidā pats fakts vien, ka tā neapstrīdēja noteiktu faktu patiesumu, izpildīja šādu nosacījumu.

419    Pirmkārt, Komisija pamatoti apgalvo, ka faktu neapstrīdēšanas kā atbildību mīkstinoša apstākļa ņemšana vērā var apdraudēt tās iecietības politikas izmaiņas, kas notika līdz ar 2002. gada paziņojuma par sadarbību pieņemšanu, jo to raksturo cita starpā fakts, ka šāda veida apstāklis principā vairs nepamato naudas soda samazināšanu (skat. iepriekš 140. punktu).

420    Otrkārt, pat tādos gadījumos, kad piemēro 1996. gada paziņojumu par iecietību, ir ticis atzīts, ka tad, kad uzņēmuma sadarbība izpaužas vienīgi tajā, ka tas apstiprina, [turklāt] ne ļoti precīzi un skaidri, noteiktu informāciju, ko jau ir iesniedzis cits uzņēmums sadarbības ietvaros, šī uzņēmuma sadarbības pakāpi, kaut arī nevar noliegt noteiktu tās lietderību priekš Komisijas, nevar pielīdzināt sadarbībai, kādu īsteno pirmais uzņēmums, kas ir iesniedzis minēto informāciju. Paziņojums, kurš zināmā mērā tikai apstiprina jau Komisijas rīcībā esošu paziņojumu, būtiski neatvieglo tās uzdevumu un attiecīgi nav pietiekams, lai pamatotu naudas soda apmēra samazināšanu par sadarbību (pēc analoģijas skat. iepriekš 97. punktā minēto 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 455. punkts).

421    Šajā ziņā Vispārējā tiesa konstatē, ka, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 120. apsvēruma, pierādījumi, kurus ir izmantojusi Komisija, lai konstatētu strīdīgās aizliegtās vienošanās pastāvēšanu un tās darbību, galvenokārt sastāv no dokumentiem, kurus Komisija ir konfiscējusi, veicot izmeklēšanu dažādu iesaistīto uzņēmumu telpās 2005. gada martā un februārī, kā arī paziņojumiem, kurus ir izdarījusi pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja un kurus pamato jaunākie dokumenti par faktiem. To, ka Saint‑Gobain neapstrīdēja faktus, Komisija izmantoja, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 456. apsvēruma, lai apstiprinātu noteiktus konstatējumus, kas izdarīti, pamatojoties uz citu tās rīcībā esošo informāciju (šajā ziņā skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 127., 146.–148., 165., 187., 218., 255.–277., 297.–299., 312., 313., 316., 317., 328., 329., 337., 338. un 388. apsvērumu).

422    No minētā izriet, ka nevar piekrist Saint‑Gobain, kad tā apgalvo, ka, neapstrīdot faktus, tā sniedza Komisijai ievērojamu pievienoto vērtību salīdzinājumā ar tās rīcībā jau esošiem pierādījumiem.

423    Tāpēc Saint‑Gobain iebildumam par to, ka Komisija neesot ņēmusi vērā tās sadarbības līmeni kā atbildību mīkstinošu apstākli ārpus 2002. gada paziņojuma par sadarbību tiesiskā regulējuma, nevar piekrist.

424    Šo secinājumu nevar apšaubīt ar iespējamu agrāku lēmumu pieņemšanas praksi. Tas, ka Komisija citos gadījumos varētu uzskatīt, ka daži elementi ir atbildību mīkstinoši apstākļi, lai noteiktu naudas soda apmēru, nenozīmē, ka tai ir pienākums izdarīt tādu pašu novērtējumu arī vēlākā lēmumā, jo šāda prakse pati par sevi nekalpo kā tiesiskais regulējums naudas sodiem konkurences jomā (skat. iepriekš 245. punktu un iepriekš 97. punktā minēto spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 395. punkts).

425    Tāpat nav nozīmes tam, ka naudas sodi ar kopumā zemāku summu var tikt uzlikti, piemērojot iepriekšējās pamatnostādnes par sadarbību. Savienības konkurences normu efektīva piemērošana prasa, lai Komisija jebkurā brīdī varētu pielāgot naudas sodu apmēru šīs politikas vajadzībām, kas nozīmē, ka uzņēmumi, kas iesaistīti administratīvajā procesā, kura rezultātā var tikt noteikts naudas sods, nevar tiesiski paļauties ne uz to, ka Komisija nepārsniegs iepriekš piemēroto naudas sodu apmēru, ne arī uz šo naudas sodu aprēķināšanas metodi (skat. iepriekš 276. un 277. punktu).

426    Savukārt iebildi par pamatojuma neesamību, ciktāl apstrīdētajā lēmumā nebija norādīti apstākļi, kas ļauj saprast, kāpēc nevarēja tikt samazināts Saint‑Gobain naudas sods saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 29. punktu, nevar atbalstīt.

427    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, runājot par naudas sodu noteikšanu par konkurences tiesību pārkāpumu, ir jāatzīst, ka Komisija ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, ja tā savā lēmumā ir norādījusi novērtējuma elementus, kas tai ļāvuši noskaidrot izdarītā pārkāpuma smagumu un ilgumu, un tai nav jāsniedz sīkāks izklāsts vai jānorāda skaitļos izteikti elementi, kas attiecas uz naudas soda aprēķināšanas veidu (šajā ziņā skat. iepriekš 148. punktā minēto spriedumu lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, 66. punkts). Šāda pamatojuma pietiekamais raksturs ir jānovērtē atkarībā no lietas apstākļiem, it īpaši akta satura, norādītā pamatojuma rakstura un interesēm, kādas adresātiem var būt paskaidrojumu saņemšanā (skat. Vispārējās tiesas 1994. gada 28. aprīļa spriedumu lietā T‑38/92 AWS Benelux/Komisija, Recueil, II‑211. lpp., 26. punkts un tajā minētā judikatūra). Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (skat. iepriekš 146. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Sytraval et Brink’s France, 63. punkts).

428    Šajā gadījumā Saint‑Gobain, saņemot paziņojumu par iebildumiem, nav lūgusi Komisiju samazināt naudas sodu, kas tai varētu tikt uzlikts, sakarā ar iespējamo sadarbību saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta ceturto ievilkumu. Turklāt Saint‑Gobain nevarēja ignorēt, pirmkārt, ka 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta ceturtajā ievilkumā paredzētie atbildību mīkstinošie apstākļi, ņemot vērā to formulējumu, ir piemērojami tikai ārpus 2002. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanas jomas un, otrkārt, to, ka, ņemot vērā aizliegtās vienošanās raksturu, tā ietilpa minētā paziņojuma piemērošanas jomā. Visbeidzot, ņemot vērā it īpaši apstrīdētā lēmuma 56.–59. un 127. apsvērumu, ir jāuzskata, ka Saint‑Gobain varēja saprast, ka Komisija ir balstījusies cita starpā uz pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzējas paziņojumiem, lai konstatētu attiecīgo pārkāpumu, un ka šie paziņojumi tika iesniegti, pirms Saint‑Gobain nosūtīja savu atbildi uz paziņojumu par iebildumiem.

429    No minētā izriet, ka Saint‑Gobain, lasot apstrīdēto lēmumu, varēja saprast iemeslus, kāpēc Komisija nesamazināja tai uzliktā naudas soda summu sakarā ar 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta ceturtajā ievilkumā paredzēto atbildību mīkstinošo apstākli, un ka tāpēc nevar uzskatīt, ka apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā nav norādīts pietiekams pamatojums vai ka tas nav norādīts vispār.

430    Tādēļ pamata trešā daļa nav pamatota.

431    Ņemot vērā visa pamata izvērtējumu, ir jānolemj, ka tas ir pamatots tiktāl, ciktāl tas attiecas uz apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu tādēļ, ka Komisija šajā lēmumā izmantoja Lēmumu par lokšņu stiklu (Itālija), lai konstatētu atbildību pastiprinošu apstākli par recidīvu attiecībā uz Compagnie un Saint‑Gobain.

B –  Lieta T‑73/09

432    Vispirms ir jāatzīmē, ka, analizējot prasību lietā T‑56/09, jau tika izvērtēti vairāki pamati vai argumenti, kurus bija izvirzījusi Compagnie lietā T‑73/09. Tas attiecas, pirmkārt, uz pamatu, kas bija balstīts uz tiesību uz neatkarīgu un objektīvu tiesu pārkāpumu, otrkārt, uz pamatu, kas bija balstīts uz sodu individuālas attiecināmības principa pārkāpumu tāpēc, ka Compagnie tika vainota pārkāpumā, ko bija izdarījuši tās meitasuzņēmumi, treškārt, uz pamatu, kas ir balstīs uz principu par sodu nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku un tiesisko paļāvību, un, visbeidzot, ceturtkārt, uz pamatu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1/2003 nepareizu piemērošanu attiecībā uz recidīva kā atbildību pastiprinoša apstākļa ņemšanu vērā un samērīguma principa pārkāpumu.

433    Līdz ar to tālākais izklāsts attiecas vienīgi uz pamatu, kas ir balstīts būtībā uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta neievērošanu, ciktāl Komisija pieļāva kļūdu, novērtējot apgrozījumu, kam ir jākalpo kā atsaucei, lai aprēķinātu naudas soda maksimālo apmēru, kā arī uz tiesību uz aizstāvību neievērošanu un pamatojuma neesamību.

 Lietas dalībnieku argumenti

434    Ar šo pamatu Compagnie pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā nav izpētījusi elementus, kas pierāda, ka Saint‑Gobain grupas kopējais apgrozījums varēja tikt ņemts vērā, lai aprēķinātu Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā noteikto naudas soda maksimālo apmēru. Šī norma, kā to interpretēja Savienības tiesa, patiešām neļauj uzlikt naudas sodu, kas pārsniedz 10 % no attiecīgā uzņēmuma, kas ir definēts kā ekonomiska vienība, apgrozījuma. Tomēr Compagnie uzskata, ka no apstrīdētā lēmuma izriet, ka tas attiecas vienīgi uz praksi saistībā ar Saint‑Gobain grupas noteiktām darbībām “stiklojuma” nodaļā un nevis uz citu grupas darbību, ko veic atsevišķi uzņēmumi.

435    No minētā saskaņā ar Compagnie viedokli izriet, ka Komisijai vajadzēja aprēķināt naudas soda maksimālo summu, izmantojot vienīgi Saint‑Gobain grupas apgrozījumu “stiklojuma” nodaļā. Ja tas tā būtu, tad naudas sods katrā ziņā nebūtu pārsniedzis 560 miljonus euro. Compagnie no minētā secina, ka naudas sods, kas tai tika uzlikts solidāri ar Saint‑Gobain, ir pārmērīgs un nesamērīgs.

436    Komisija šajā sakarā nav sniegusi nekādus paskaidrojumus apstrīdētajā lēmumā, kurā turklāt nav norādīts pamatojums.

437    Replikas stadijā Compagnie norāda arī to, ka, tā kā paziņojumā par iebildumiem nebija norādīts, ka Saint‑Gobain grupas kopējā apgrozījuma ņemšana vērā bija pamatota ar prezumpciju par tās izšķirošās ietekmes īstenošanu uz visiem meitasuzņēmumiem, tā nevarēja šajā ziņā lietderīgi izmantot savas tiesības pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. No minētā izriet, ka Komisija rīkojās, neievērojot Compagnie tiesības uz aizstāvību.

438    Komisija iebilst pret šādu kritiku. Tā vispirms apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā tā ņēma vērā Saint‑Gobain grupas kopējo apgrozījumu vienīgi lai noteiktu, vai bija jāpiemēro Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētais 10 % slieksnis. Turpinājumā tā atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru minētais slieksnis ir jāaprēķina, balstoties uz visu sabiedrību, kas veido vienotu ekonomisku vienību, kura ir pārkāpusi EKL 81. pantu, kopējo apgrozījumu, jo vienīgi šis apgrozījums sniedz norādi par attiecīgā uzņēmuma nozīmi un ietekmi tirgū. No iedibinātās judikatūras izriet, ka Komisijai, aprēķinot minēto slieksni, ir tiesības ņemt vērā uzņēmuma, kas piedalījās pārkāpumā, galvenā mātesuzņēmuma kopējo apgrozījumu. Šis skaitlis ietver dažādu grupas meitasuzņēmumu apgrozījumu, bez nepieciešamības oficiāli noteikt atbildību par pārkāpumu visiem uzņēmumiem, kas veido šo grupu.

439    Tomēr šajā gadījumā Komisija pietiekami pierādīja, ka Compagnie īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitasuzņēmumu komercdarbības politiku un ka līdz ar to šīs dažādās sabiedrības veido vienu uzņēmumu. Tāpēc iepriekšējā punktā minētā sliekšņa aprēķināšana bija jāveic, atsaucoties uz Saint‑Gobain grupas kopējo apgrozījumu. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka Compagnie apgrozījums ir samazināts, jo Saint‑Gobain grupas kopējais apgrozījums parādās tās gada ziņojumos. Turklāt 10 % slieksnis nav piemērojams ne apgrozījumam, kas īstenots ar darbību, kas tieši saistīta ar pārkāpumu, ne arī peļņai, kas gūta pārkāpuma laikā, un ne arī apgrozījumam, ko īstenojusi tikai daļa no Saint‑Gobain grupas, kurai pieder meitasuzņēmumi, kas ir tieši atbildīgi par pārkāpumu, kas izdarīts iepriekšējā gadā pirms lēmuma pieņemšanas.

440    Komisija nepiekrīt iebildumam, kas ir balstīts uz pamatojuma neesamību attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzēto naudas soda maksimālo apmēru,. Tā apgalvo, ka minētais slieksnis ir atsauce uz apgrozījumu tiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas lēmums par sankciju, kas pieņemts saskaņā ar minēto regulu. Tāpēc Compagnie kā apstrīdētā lēmuma adresāte varēja pārbaudīt, vai tai uzliktais naudas sods nepārsniedz minēto slieksni.

441    Visbeidzot, runājot par iebildumu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, uz ko ir norādīts replikā, Komisija uzskata, ka runa ir par jaunu pamatu, kas līdz ar to ir nepieņemams. Katrā ziņā tā apgalvo, ka Compagnie tiesības uz aizstāvību šajā gadījumā tika ievērotas, jo Komisijai nebija pienākuma nosūtīt Compagnie konkrētas norādes par apmēru naudas sodam, ko tā plāno uzlikt, vai par apgrozījumu, ko tā izmantoja, lai pārbaudītu, vai nav pārsniegts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā noteiktais slieksnis. Komisija piebilst, ka saskaņā ar judikatūru tā norādīja paziņojumā par iebildumiem statusu, kādā tā pārmeta Compagnie apgalvotos faktus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

442    Vispirms ir jākonstatē, ka ar atsauci papildu rakstā uz Pamattiesību hartas 41. pantu, lai pamatotu šo pamatu, Compagnie neizvirza jaunu pamatu vai iebildumu salīdzinājumā ar pamatiem un iebildumiem, kurus tā ir izvirzījusi savā prasības pieteikumā. No minētā izriet, ka šis arguments ir pieņemams saskaņā ar judikatūru, kas atgādināta iepriekš 301. punktā.

443    Turpinājumā būtībā ir jāatgādina, ka, kā tas izriet no iepriekš 206.–247. punktā minētās analīzes, Komisija šajā gadījumā pamatoti vainoja Compagnie prettiesiskajā darbībā, ko bija izdarījusi Saint‑Gobain.

444    Tomēr šis pamats liek uzdot jautājumu par to, kāda nozīme ir jāpiešķir “uzņēmuma”, kas ir piedalījies pārkāpumā, apgrozījumam, uz kuru ir atsauce Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā, situācijā, kad, pirmkārt, Komisija pamatoti vaino mātesuzņēmumu par viena vai vairāku tā meitasuzņēmumu, kuri darbojas noteiktā ekonomikas jomā, prettiesisko darbību un, otrkārt, minētajam mātesuzņēmumam pieder citi meitasuzņēmumi, kas darbojas atšķirīgās nozarēs un attiecībā uz kuriem strīdīgajā lēmumā netika konstatēta mātesuzņēmuma izšķirošā ietekme. Kā to norāda Compagnie, šajā jautājumā izmantojamā pieeja ir atkarīga no konstatējuma par naudas soda, kas tai tika uzlikts solidāri ar Saint‑Gobain, maksimālā apmēra iespējamās pārsniegšanas.

445    Šajā ziņā vispirms ir jānoraida Compagnie iebildums par pamatojuma neesamību attiecībā uz apgrozījuma summu, kādu izmantoja Komisija kā atsauci, lai pārbaudītu, ka naudas sods, ko tā uzlika uzņēmumam, kuru veido Compagnie un Saint‑Gobain, nepārsniedz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzēto slieksni.

446    Ciktāl attiecīgais slieksnis attiecas uz uzņēmuma vai uzņēmumu asociācijas, kas ir izdarījusi pārkāpumu un kas ir lēmuma adresāte, apgrozījumu, ir jāpieņem, ka šis uzņēmums vai uzņēmumu asociācija var pārbaudīt šī sliekšņa ievērošanu. Tiek uzskatīts, ka šim uzņēmumam vai uzņēmumu asociācijai vajadzētu zināt ne tikai attiecīgo likumā paredzēto slieksni, bet arī sava apgrozījuma summu. Līdz ar to uzņēmums var novērtēt, vai 10 % slieksnis ir vai nav ticis pārsniegts ar tam uzlikto naudas sodu, neskatoties uz to, ka šajā sakarā lēmumā, ar kuru tam ir ticis noteikts sods, nav nekāda paskaidrojuma. No minētā izriet, ka netiek prasīta nekāda konkrēta motivācija attiecībā uz minētā sliekšņa piemērošanu (Vispārējās tiesas 2006. gada 13. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑217/03 un T‑245/03 FNCBV/Komisija, Krājums, II‑4987. lpp., 237. un 238. punkts).

447    Katrā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 13. apsvērumā Komisija cita starpā norādīja, ka Saint‑Gobain grupas kopējais konsolidētais apgrozījums 2007. gadā bija 43,4 miljardi euro un ka Saint‑Gobain apgrozījums šajā pašā finanšu gadā bija 5,611 miljardi euro. Turklāt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 593.–623. apsvēruma, Komisija šajā gadījumā vainoja Saint‑Gobain izdarītajā pārkāpumā Compagnie, jo Komisija cita starpā secināja apstrīdētā lēmuma 622. apsvērumā, ka Saint‑Gobain grupas dažādie meitasuzņēmumi, kas bija iesaistīti pārkāpumā, kopā ar Compagnie veidoja vienu uzņēmumu. Turklāt apstrīdētā lēmuma 710. apsvērumā Komisija atgādināja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu naudas sods nevar pārsniegt 10 % no kopējā apgrozījuma, ko iepriekšējā finanšu gadā ir īstenojis katrs uzņēmums un uzņēmumu asociācija, kas piedalījusies pārkāpumā. Visbeidzot, no apstrīdētā lēmuma 710.–712. apsvēruma vismaz netieši izriet, ka Komisija šajā gadījumā uzskatīja, ka naudas sods, kas solidāri tika uzlikts Saint‑Gobain un Compagnie, nepārsniedza minēto slieksni.

448    Līdz ar to ir jāuzskata, ka Compagnie varēja saprast, lasot apstrīdēto lēmumu, ka Komisija pārbaudīja, vai šim uzņēmumam uzliktais naudas sods nepārsniedz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā ietverto slieksni, atsaucoties uz Saint‑Gobain grupas kopējo apgrozījumu un sakarā ar izšķirošo ietekmi, kādu Compagnie īstenoja attiecībā uz Saint‑Gobain komercdarbības politiku.

449    Turpinājumā, runājot par iebildumu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā ietvertā sliekšņa pārsniegšanu, vispirms ir jāatgādina, ka šajā normā naudas soda maksimālais apmērs ir noteikts ar mērķi izvairīties no tā, ka tiek uzlikti naudas sodi, attiecībā uz kuriem ir paredzams, pat aptuveni un nepilnīgi, ka uzņēmumi, ņemot vērā to lielumu saskaņā ar to kopējo apgrozījumu, nevarēs to samaksāt. Tāpēc ir noteikts limits, kas ir vienādi piemērojams visiem uzņēmumiem un ir nosakāms, ņemot vērā katra šī uzņēmuma lielumu, ar mērķi izvairīties no pārmērīgi lieliem un nesamērīgiem naudas sodiem (iepriekš 116. punktā minētais spriedums lietā Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 280. un 281. punkts; šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑52/03 Knauf Gips/Komisija, Krājumā nav publicēts, 452. punkts). Tādējādi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā ir vienīgi aizliegts Komisijai uzlikt naudas sodu, kas pārsniedz 10 % no attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma, un šis slieksnis tiek noteikts saskaņā ar finanšu gadu, kas bija pirms lēmuma pieņemšanas datuma (iepriekš 149. punktā minētais spriedums lietā Sarrió/Komisija, 85. punkts, un iepriekš 86. punktā minētais spriedums lietā Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 593. punkts).

450    Šis 10 % slieksnis ir jāaprēķina, pamatojoties uz visu sabiedrību, kuras veido vienotu ekonomisku vienību, kas rīkojas kā uzņēmums EKL 81. panta izpratnē, kopējo apgrozījumu, jo tikai minēto sabiedrību kopējais apgrozījums var kalpot par norādi attiecīgā uzņēmuma lielumam un ekonomiskajām iespējām (2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑9/99 HFB u.c./Komisija, Recueil, II‑1487. lpp., 528. un 529. punkts; iepriekš 210. punktā minētais 2007. gada 12. decembra spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 90. punkts, un 2011. gada 16. novembra spriedums lietā T‑79/06 Sachsa Verpackung/Komisija, Krājumā nav publicēts, 107. punkts). Tādējādi saskaņā ar judikatūru Komisija nepieļāva kļūdu, maksimālā naudas soda summas aprēķinā kā atsauci izmantojot attiecīgās galvenā mātesuzņēmuma kopējo apgrozījumu, situācijā, kad nav bijusi apgāzta prezumpcija par mātesuzņēmuma izšķirošo ietekmi uz tās viena vai vairāku meitasuzņēmumu, kas iesaistīti pārkāpumā, komercdarbības politiku (šajā ziņā skat. iepriekš 210. punktā minēto Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 91. punkts; iepriekš 311. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Liften Ascenseurs/Komisija, 288. punkts; 2011. gada 5. oktobra spriedumu lietā T‑39/06 Transcatab/Komisija, Krājums, II‑6831. lpp., 129. punkts, un 2011. gada 12. oktobra spriedumu lietā T‑41/05 Alliance One International/Komisija, Krājums, II‑7101. lpp., 166. punkts).

451    Turklāt un kā to pamatoti apgalvo Komisija, Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētajam slieksnim ir konkrēts un autonoms mērķis salīdzinājumā ar pārkāpuma smaguma un ilguma kritēriju mērķi (iepriekš 449. punktā minētais spriedums lietā Knauf Gips/Komisija, 452. punkts). Tādējādi minētā sliekšņa vērtējums ir jāveic, atsaucoties uz attiecīgā uzņēmuma lielumu un ekonomiskajām iespējām, ņemot vērā, ka šī sliekšņa mērķis ir izvairīties no tā, ka tiek uzlikts naudas sods, attiecībā uz kuru ir paredzams, ka attiecīgais uzņēmums to nevarēs samaksāt.

452    Tomēr Saint‑Gobain grupas konsolidētais apgrozījums drīzāk atspoguļo uzņēmuma, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, lielumu un ekonomiskās iespējas, nevis tikai daļu no šīs grupas apgrozījuma “stiklojuma” nodaļā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 5040. punkts, un iepriekš 450. punktā minēto spriedumu lietā HFB u.c./Komisija, 529. punkts). Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka Komisija nav pierādījusi apstrīdētajā lēmumā, ka Compagnie īstenoja izšķirošu ietekmi uz visu tās meitasuzņēmumu komercdarbības politiku.

453    No minētā izriet, ka tas vien, ka Saint‑Gobain grupa darbojas dažādās rūpniecības nozarēs, tādās kā stiklojuma, inovatīvu materiālu, būvizstrādājumu vai iepakojuma nozare, nepamato mazāka apgrozījuma kā minētās grupas kopējais apgrozījums izmantošanu naudas soda līmeņa aprēķināšanai, un tas tā ir pat gadījumā, ja apstrīdētajā lēmumā minētais pārkāpums skar tikai vienu no šīm nozarēm.

454    Turklāt, kā tika norādīts iepriekš 443. punktā, Komisija konstatēja, ka Compagnie EKL 81. panta piemērošanas nolūkā veidoja vienotu ekonomisku vienību ar Saint‑Gobain grupas “stiklojuma” nodaļu. Šādā gadījumā saskaņā ar judikatūru Komisija var likumīgi ņemt vērā mātesuzņēmuma apgrozījumu, lai noteiktu naudas sodu pietiekami preventīvā līmenī (šajā ziņā skat. iepriekš 311. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Elevators LIFTEN/Komisija, 445. punkts). Tomēr šis mērķis tiktu negatīvi ietekmēts, ja, kā to būtībā iesaka Compagnie, par atsauci, aprēķinot naudas soda līmeni, kalpotu vienīgi to sabiedrību apgrozījums, kas ir tieši piedalījušās pārkāpumā (Vispārējās tiesas 2010. gada 13. septembra spriedums lietā T‑26/06 Trioplast Wittenheim/Komisija, Krājumā nav publicēts, 115. punkts).

455    Šāds secinājums ir saderīgs ar Vispārējās tiesas pamatojumu iepriekš 449. punktā minētajā spriedumā lietā Knauf Gips/Komisija. Šajā spriedumā Vispārējā tiesa, lai noteiktu, vai Knauf grupas sabiedrību kopējais apgrozījums pasaulē var kalpot par atsauci, aprēķinot naudas soda maksimālo apmēru, izvērtēja, pirmkārt, vai Knauf grupa bija vienota ekonomiska vienība konkurences tiesību izpratnē un, otrkārt, vai Komisija no juridiskā viedokļa pietiekami pierādīja, ka Knauf Gips AG, prasītāja šajā lietā, bija juridiska persona, kas kā Knauf grupas galvenā sabiedrība bija atbildīga par tās darbības koordinēšanu (iepriekš 449. punktā minētais spriedums lietā Knauf Gips/Komisija, 339. punkts). Tomēr šāda pieeja šajā ziņā bija pamatota ar faktu, ka lēmumā, kuru šajā lietā tika prasīts atcelt, Komisija nevarēja identificēt juridisko personu, kas vadīja sabiedrību grupu, kura veidoja par pārkāpumu atbildīgo uzņēmumu, un kas varētu uzņemties atbildību par to veidojošo dažādo sabiedrību izdarītajiem pārkāpumiem (iepriekš 449. punktā minētais spriedums lietā Knauf Gips/Komisija, 337. punkts). Turpretim šajā lietā Komisija varēja pamatoti vainot par Saint‑Gobain rīcību Compagnie, kas bija Saint‑Gobain grupas galvenais mātesuzņēmums.

456    Visbeidzot, runājot par iebildumu, kas ir balstīts uz tiesību uz aizstāvību neievērošanu, ciktāl Komisija nedeva iespēju Compagnie pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas pierādīt, ka tā neīstenoja izšķirošu ietekmi uz visu tās meitasuzņēmumu kopumā komercdarbības politiku, ir jākonstatē, ka, pat pieņemot, ka šis iebildums ir pieņemams, kaut arī tas tika izvirzīts tikai replikas stadijā, tas katrā ziņā nav pamatots. Kā tika uzsvērts iepriekš 452. punktā, naudas soda, kas tika uzlikts Compagnie un Saint‑Gobain, maksimālā apmēra aprēķināšana, atsaucoties uz Saint‑Gobain grupas konsolidēto apgrozījumu, nebija atkarīga no tā, vai Compagnie īstenoja izšķirošu ietekmi uz visu tās meitasuzņēmumu komercdarbības politiku.

457    No minētā izriet, ka Komisija nepārkāpa Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, balstoties uz Saint‑Gobain grupas kopējo apgrozījumu, lai noteiktu maksimālo apmēru naudas sodam, kas šajā gadījumā varēja tikt uzlikts Compagnie un Saint‑Gobain. Tomēr ir jākonstatē, ka naudas sods 880 miljonu apmērā, kas tika solidāri uzlikts Compagnie un Saint‑Gobain, ir zemāks par šādi aprēķināto maksimālo apmēru.

458    Tāpēc šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.

C –  Secinājums par divām prasībām, kurās tika prasīts atcelt tiesību aktu

459    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Compagnie un Saint‑Gobain prasījumi ir jāapmierina vienīgi tiktāl, ciktāl to mērķis ir konstatēt, ka Komisija kļūdaini izmantoja Lēmumu par lokšņu stiklu (Itālija), lai attiecībā uz tām konstatētu atbildību pastiprinošu apstākli sakarā ar recidīvu.

III –  Par prasījumiem, kas vērsti uz to, lai Vispārējā tiesa īstenotu savu neierobežoto kompetenci

460    Saint‑Gobain un Compagnie arī lūdz Vispārējo tiesu, lai tā šajā lietā īstenotu savu neierobežoto kompetenci un samazinātu tām uzliktā naudas soda apmēru.

461    Vispirms Vispārējā tiesa atgādina, ka neierobežotā kompetence, kas tai ir piešķirta ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu, piemērojot EKL 229. pantu, to pilnvaro, pārsniedzot vienkāršu soda likumības pārbaudi, kas ļauj tikai noraidīt prasību atcelt tiesību aktu vai atcelt apstrīdēto aktu, pārstrādāt apstrīdēto aktu, pat ja netiek prasīta tā atcelšana, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus, it īpaši grozot uzlikto naudas sodu, ja tās vērtējumam ir iesniegts jautājums par tā apmēru (skat. Tiesas 2009. gada 3. septembra spriedumu lietā C‑534/07 P Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājums, I‑7415. lpp., 86. punkts un tajā minētā judikatūra; iepriekš 86. punktā minēto spriedumu lietā Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 692. punkts, un iepriekš 100. punktā minēto spriedumu lietā Romana Tabacchi/Komisija, 265. punkts).

462    Šajā gadījumā ir secīgi jāizvērtē, pirmkārt, Saint‑Gobain arguments, saskaņā ar kuru no naudas soda aprēķina bāzes ir jāatskaita tas pārdošanas apjoms, ko tā esot īstenojusi ārpus EEZ, otrkārt, Saint‑Gobain arguments, saskaņā ar kuru 1999. gadā īstenotais pārdošanas apjoms nevar tikt izmantots attiecībā uz 1998. gadu, lai aprēķinātu naudas sodu, treškārt, secinājumi, kādi vajadzības gadījumā ir jāizdara no apstrīdētā lēmuma prettiesiskuma saistībā ar Lēmuma par lokšņu stikla (Itālija) ņemšanu vērā, lai konstatētu recidīvu attiecībā uz Compagnie un Saint‑Gobain, un, visbeidzot, ceturtkārt, jauns pamats, ko tiesas sēdē izvirzīja Compagnie un kas ir balstīts uz saprātīga termiņa pārsniegšanu.

A –  Par pārdošanas apjomu, kādu esot īstenojis Saint‑Gobain ārpus EEZ

463    Saint‑Gobain apgalvo, ka pārdošana, ko tā veica ārpus EEZ, ir jāatskaita no naudas soda aprēķina bāzes un tas ir jādara pat neatkarīgi no tā, ka apstrīdētais lēmums šajā jautājumā nav prettiesisks. Šajā sakarā tā atsaucas uz 2006. gada pamatnostādņu 13. punktu, atbilstoši kuram, lai aprēķinātu naudas sodus, kas uzlikti EKL 81. panta pārkāpuma gadījumā, tiek ņemts vērā vienīgi EEZ īstenotais apgrozījums.

464    Apstrīdētā lēmuma 33. apsvērumā Komisija norādīja, ka tirgus, ko skāra strīdīgā aizliegtā vienošanās, ģeogrāfiskais apjoms atbilst visai EEZ kopumā.

465    Saint‑Gobain savā 2008. gada 28. janvāra vēstulē Komisijai, atbildot uz Komisijas 2007. gada 10. decembra lūgumu sniegt informāciju, atsaucās uz gada apgrozījumu par 2001.–2004. gadu, kas cita starpā atbilst ārpus EEZ īstenotajai pārdošanai. Savā 2008. gada 22. augusta vēstulē Komisijai, atbildot uz jaunu 2008. gada 25. jūlija lūgumu sniegt informāciju, Saint‑Gobain papildināja šo informāciju, atsaucoties uz daļu no gada apgrozījuma summas attiecībā uz 1999. un 2000. gadu, kas, pēc šī uzņēmuma teiktā, atbilst arī ārpus EEZ īstenotajai pārdošanai.

466    Tomēr Komisija uzskata, ka no kopējām apgrozījuma summām, par kurām tai paziņoja Saint‑Gobain, nav jāatskaita pārdošanas, kas esot īstenotas ārpus EEZ.

467    Vispārējā tiesa, veicot procesa organizatorisko pasākumu, lūdza Saint‑Gobain iesniegt visus tos dokumentus, kas var pamatot faktisko apgrozījumu, kāds esot īstenots ārpus EEZ, tostarp iesniedzot pārdošanas līgumus, un precizēt, kuriem ražotājiem tika veikta pārdošana, uz kuru attiecas šie skaitļi. Tāpat Saint‑Gobain tika aicināta atbildēt uz argumentiem, kurus Komisija izvirzīja savā atbildē uz repliku, lai iebilstu pret to, ka attiecīgie skaitļi tiek atskaitīti no tai uzliktā naudas soda pamatsummas.

468    Vispārējā tiesa šajā ziņā vispirms uzskata, ka Saint‑Gobain nevar piekrist, kad tā apgalvo, ka tas, ka iepriekš 167. un 168. punktā minētos argumentus Komisija izvirzīja tikai atbildē uz repliku, norāda, ka tā kļūdaini iekļāva ārpus EEZ īstenoto pārdošanu naudas soda aprēķina bāzē.

469    Faktiski, pirmkārt, ir jāatgādina, ka šos precizējumus Komisija sniedza savā atbildē uz repliku saistībā ar jaunu pamatu, kuru savā replikā bija izvirzījusi Saint‑Gobain, un tie attiecās konkrēti uz šo apgalvoto kļūdu. Otrkārt, savos 2007. gada 10. decembra un 2008. gada 25. jūlija lūgumos sniegt informāciju Komisija lūdza Saint‑Gobain tai nosūtīt datus par apgrozījumu, kas īstenots EEZ vairāku secīgu finanšu gadu laikā. Katrā no šiem lūgumiem tā aicināja Saint‑Gobain tai iesniegt, ja tas ir iespējams, apstiprinātus skaitļus, nošķirot attiecībā uz katru iesaistīto automašīnu ražotāju īstenoto apgrozījumu. Tomēr izmeklēšanas laikā Saint‑Gobain neiesniedza nevienu pierādījumu tam, ka apgrozījuma procents, ko tā plānoja atskaitīt no skaitļiem, kas iepriekš tika iesniegti Komisijai, patiešām atbilda ārpus EEZ īstenotajai pārdošanai.

470    Turpinājumā Vispārējā tiesa norāda, ka Saint‑Gobain iesniedza virkni rēķinu vai rēķinu sarakstu, kas attiecās uz pārdošanu ārpus EEZ laikā no 1999. līdz 2003. gadam. No tabulas, kas ietverta vēstules, ko Saint‑Gobain nosūtīja Vispārējai tiesai 2012. gada novembrī, 11. punktā, izriet, ka attiecīgie ražotāji ir [konfidenciāli]. Stikli, uz kuriem attiecas šie rēķini, attiecas uz tām ražotnēm, kas faktu rašanās laikā atradās ārpus EEZ (konfidenciāli).

471    Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka Saint‑Gobain iesniegtie rēķini vai rēķinu saraksti varēja pamatot tikai daļu no pārdošanas, ko šis uzņēmums bija īstenojis ārpus EEZ pārkāpuma perioda laikā, datiem. Tādējādi Saint‑Gobain iesniedza vienīgi rēķinus vai rēķinu sarakstus attiecībā uz 2002. un 2003. gadu saistībā ar stikla pārdošanu [konfidenciāli] un [konfidenciāli]. Dažos gadījumos, it īpaši tajos, kas attiecās uz pārdošanu [konfidenciāli], vispār netika iesniegts nekāds rēķins.

472    Saint‑Gobain mēģina attaisnot nepilnības tās lietas materiālos, atsaucoties cita starpā uz ilgo laika periodu, kāds bija pagājis kopš faktu rašanās brīža, kā rezultātā daudzi revīzijas, grāmatvedības un citi dokumenti bija pazuduši. Tomēr šim pēdējam argumentam nevar piekrist. Patiesībā Saint‑Gobain varēja mēģināt iesniegt Komisijai dokumentārus pierādījumus izmeklēšanas laikā, ko tā skaidri atteicās darīt gan attiecīgo pārdošanu “relatīvi nelielās summas” dēļ, gan arī dēļ “nopietnajām grūtībām, kas tai būtu bijis jāpārvar, lai atskaitītu no [Saint‑Gobain starptautiskās tirdzniecības datu bankas] apgrozījumu par pārdošanu ārpus [EEZ]”. Šajā sakarā ir jāuzsver, ka pretēji Saint‑Gobain apgalvotajam jautājumi, kādus Komisija tai vairākkārt nosūtīja izmeklēšanas laikā, bija pietiekami precīzi, lai tā varētu saprast nepieciešamību iesniegt pierādījumus, kas varētu pamatot ārpus EEZ īstenotās pārdošanas skaitļus, uz kuriem šī sabiedrība atsaucās. Tāpat nevar piekrist Saint‑Gobain, kad tā apgalvo, ka Komisija neesot pietiekami pievērsusi uzmanību tam, cik svarīgi ir sadalīt apgrozījumu attiecībā uz katru ražotāju. Šis apgalvojums faktiski ir pretrunā jautājumu, kādus Komisija 2007. gada 10. decembrī un 2008. gada 25. jūlijā nosūtīja Saint‑Gobain, formulējumam.

473    Otrkārt, jānorāda, ka saskaņā ar apstrīdēto lēmumu visi iepriekš 470. punktā minētie ražotāji ir “kluba” dalībnieku slepenās vienošanās priekšmets. Kaut arī Saint‑Gobain savā atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumiem atzīst, ka šī pārdošana tika daļēji veikta saistībā ar plašākām komerciālajām attiecībām, kuras regulē pamatlīgums, kas noslēgts ar ražotāja vienību, kas atrodas EEZ, tā tomēr apgalvo, ka attiecīgā pārdošana bija rezultāts ārpus EEZ esošo meitasuzņmēmumu uzaicinājumiem veikt piegādi un ka stikls tika nogādāts uz ražošanas vietām, kas atradās ārpus EEZ. Tiesas sēdē Saint‑Gobain arī apgalvoja, ka automašīnu grupu centrālās pārdošanas vietas EEZ ne vienmēr bija atbildīgas par sarunām attiecībā uz piegādes līgumiem.

474    Tomēr vispirms ir jākonstatē, ka Saint‑Gobain nav sniegusi, izņemot pamatlīgumu, kas noslēgts ar [konfidenciāli] un tiks izvērtēts vēlāk 475. punktā, nekādus precizējumus attiecībā uz apgrozījumu, kas minēts tās rakstveida atbildēs uz Vispārējās tiesas jautājumiem 10. punktā ietvertajā tabulā un kas netika īstenots plašāku komerciālo attiecību ietvaros, kuras regulē pamatlīgums, kas noslēgts ar automašīnu ražotāju EEZ. Turklāt Vispārējā tiesa šajā ziņā norāda, ka daži dokumenti, kurus Saint‑Gobain iesniedza, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem, paši ilustrē centralizētu iepirkumu uzņēmējdarbības modeli automašīnu ražotāju līmenī EEZ. Šajā sakarā ir jāatsaucas uz [konfidenciāli] uzaicinājumu cita starpā piegādāt vējstiklus šī ražotāja ražotnē [konfidenciāli], kā arī uz līgumu starp Saint‑Gobain un [konfidenciāli] par stikla piegādi rūpnīcai [konfidenciāli].

475    Turpinājumā, runājot par pamatlīgumu, kas noslēgts starp Saint‑Gobain un [konfidenciāli], tas, protams, liecina par to, ka apgrozījumu šajā kontekstā Saint‑Gobain neīstenoja saskaņā ar pamatlīgumu, kas noslēgts ar ražotāju, kurš atrodas EEZ. Tomēr Vispārējā tiesa norāda, ka runa ir par vienu dokumentu, ko iesniedza Saint‑Gobain, lai pamatotu apgrozījumu, kas minēts tās atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem par piegādi ražotājam uz [konfidenciāli] pārkāpuma perioda laikā 10. punktā ietvertajā tabulā. Neesot citiem pierādījumiem, piemēram, rēķiniem vai grāmatvedības dokumentiem, Vispārējā tiesa līdz ar to nevar noskaidrot minēto skaitļu patiesumu. Tas ir vēl jo vairāk tāpēc, ka līgumā starp Saint‑Gobain un [konfidenciāli] nav sniegtas skaitliskas norādes ne attiecībā uz izmantotajām cenām, ne arī uz stikla apjomu, par kādu tika noslēgts minētais līgums.

476    Visbeidzot ir jānorāda, ka pārdošana, ko Saint‑Gobain esot veikusi ārpus EEZ, attiecās uz automašīnu ražotāju ražotnēm EEZ pierobežas valstīs, no kurām lielākā daļa ir pievienojušās Savienībai kopš pārkāpuma izbeigšanas. Tomēr, kā Komisija pamatoti norādīja tiesas sēdē, nav šaubu, ka vismaz daži no transportlīdzekļiem, kas tika ražoti šajās ražotnēs un ir aprīkoti ar stiklojuma daļām, uz kurām atsaucās Saint‑Gobain iepriekšminētajā tabulā, tika pārdoti EEZ. Līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka pastāv cieša saikne starp šādu tirdzniecību un iekšējo tirgu.

477    Šādos apstākļos argumenti, kurus izvirzīja Saint‑Gobain, lai pamatotu naudas soda summas samazināšanu sakarā ar to, ka daļa no šī apgrozījuma tika realizēta ārpus EEZ, nevar tikt atbalstīti.

B –  Par pārdošanas apgrozījumu, kāds ir jāņem vērā attiecībā uz 1998. gadu

478    Runājot par pārdošanas apgrozījumu, kāds ir jāņem vērā attiecībā uz 1998. gadu, ir jāatgādina, ka Saint‑Gobain izmeklēšanas laikā nenosūtīja informāciju par apgrozījumu, kas būtu sadalīts attiecībā uz katru konkrēto ražotāju un attiecībā uz šo gadu. Tāpēc, kā jau tika atgādināts iepriekš 138. punktā, Komisija attiecībā uz 1998. gadu ņēma vērā to pārdošanas apgrozījumu attiecībā uz katru ražotāju, ko tai bija nosūtījusi Saint‑Gobain attiecībā uz pārkāpuma perioda pēdējo gadu, proti, 1999. gadu.

479    Tomēr Saint‑Gobain apgalvo, ka laikā no 1998. līdz 1999. gadam automašīnu stiklu tirgū bija vērojama izaugsme un tāpēc 1998. gadā īstenotā apgrozījuma ņemšana vērā, lai noteiktu naudas soda pamatsummu, tai bija izdevīgāka nekā 1999. gadā īstenotā apgrozījuma ņemšana vērā arī attiecībā uz 1998. gadu.

480    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Saint‑Gobain argumentācija ir neskaidra un turklāt nav pamatota ne ar vienu pierādījumu. Tāpat Saint‑Gobain gan izmeklēšanas laikā, gan savos rakstveida apsvērumos norādīja, ka tā nevarēja iesniegt konkrētus apgrozījuma datus par 1998. gadu attiecībā uz katru ražotāju.

481    Šādos apstākļos nevar piekrist atšķirīgai pieejai no tās, kādu izmantoja Komisija, aprēķinot naudas sodu, un, lai noteiktu apgrozījumu par 1998. gadu, nevar atsaukties uz citu pārdošanas apjomu kā vien to, kādu Saint‑Gobain īstenoja 1999. gadā.

C –  Par apstrīdētā lēmuma prettiesiskuma sekām saistībā ar Lēmuma par lokšņu stiklu (Itālija) ņemšanu vērā, lai konstatētu recidīvu

482    Ir jālemj par apstrīdētā lēmuma prettiesiskuma sekām saistībā ar Lēmuma par lokšņu stiklu (Itālija) ņemšanu vērā, lai konstatētu recidīvu attiecībā uz Saint‑Gobain un Compagnie.

483    Vispirms Vispārējā tiesa norāda, ka pamatu, kas ir balstīts uz normu par recidīvu neņemšanu vērā, izvirzīja gan Saint‑Gobain, gan Compagnie un ka šis pamats tika daļēji atbalstīts pēdējo minēto celtajās prasībās (skat. iepriekš 308.–321. punktu).

484    Turpinājumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, kas minēta iepriekš 461. punktā, Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, var, ja tā uzskata par nepieciešamu, aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu attiecībā uz naudas soda aprēķinu, ieskaitot arī secinājumus, kādus būtu jāizdara no konstatējuma, ka uzņēmumam ir tieksme pārkāpt Savienības konkurences normas.

485    Naudas soda pamatsummas palielināšana sakarā ar recidīvu ir paredzēta, lai atspoguļotu smagumu, kas ir saistīts ar rīcības, kas ir pretrunā Savienības konkurences tiesībām, atkārtošanos. Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu naudas soda summas palielinājums par 60 % tika pamatots gan Lēmumā par lokšņu stiklu (Beniluksa valstis), gan arī Lēmumā par lokšņu stiklu (Itālija). Ņemot vērā faktu, ka var izmantot tikai pirmo no šiem lēmumiem, lai konstatētu recidīvu, un ka turklāt šis lēmums ir vistālāk laika ziņā no apstrīdētajā lēmumā minētā pārkāpuma sākuma, ir jāuzskata, ka Saint‑Gobain un Compagnie prettiesiskās rīcības atkārtošanās ir mazāk smaga, nekā apstrīdētajā lēmumā to apgalvoja Komisija.

486    Ņemot vērā šos apstākļus, procentuālais palielinājums sakarā ar recidīvu ir jāsamazina līdz 30 % un tāpēc naudas sods, kas ir solidāri uzlikts Saint‑Gobain un Compagnie, ir jāsamazina līdz 715 miljoniem euro.

D –  Par jaunu pamatu, ko tiesas sēdē izvirzīja Compagnie un kas ir balstīts uz saprātīga termiņa pārsniegšanu

487    Compagnie tiesas sēdē izvirzīja jaunu pamatu, kas ir balstīts uz saprātīga termiņa pārsniegšanu attiecībā uz administratīvā procesa un tiesvedības pārmērīgo ilgumu. Compagnie šajā ziņā uzsver, ka ir pagājuši vairāk nekā septiņi gadi no brīža, kad Komisija veica pirmo izmeklēšanas pasākumu šajā lietā, līdz brīdim, kad notika tiesas sēde, proti, brīdim, kad Compagnie vēl gaidīja Vispārējās tiesas nolēmumu. Šim laika periodam bija būtiska ietekme uz Compagnie sakarā ar Komisijas pieprasītajām bankas garantijām, lai izvairītos no naudas soda tūlītējas samaksas. Tāpēc Compagnie lūdz Vispārējo tiesu pārstrādāt apstrīdēto lēmumu, lai ņemtu vērā šo pārmērīgo ilgumu un izmaksas, kas tai radās sakarā ar šo vilcināšanos.

488    Komisija apgalvo, ka šis pamats nav pieņemams, ciktāl tā mērķis ir ņemt vērā tā administratīvā procesa ilgumu, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums. Saskaņā ar Komisijas teikto patiesībā šis periods prasītājai bija zināms prasības celšanas brīdī un tāpēc tai bija pieļaujams šajā stadijā atteikties no šāda nesaprātīga termiņa. Katrā ziņā Komisija apgalvo, ka administratīvās procedūras ilgums nevar tikt uzskatīts par pārmērīgu. Visbeidzot, no judikatūras izriet, ka jebkāda nepamatota procedūras aizkavēšanās nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma likumību, tomēr neskarot tiesības celt prasību par zaudējumu atlīdzību.

489    Šajā sakarā Vispārējā tiesa norāda, ka ECPAK 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu par viņam izvirzītās apsūdzības krimināllietā pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā.

490    Kā Savienības tiesību vispārējs princips šīs tiesības ir piemērojamas arī Komisijas lēmuma pārsūdzības tiesā gadījumā. Turklāt tas ir apstiprināts arī Pamattiesību hartas 47. panta 2. punktā, kas ir saistīts ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu (skat. Tiesas 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑385/07 P Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, Krājums, I‑6155. lpp., 178. un 179. punkts un tajos minētā judikatūra).

491    Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru saprātīga termiņa ievērošana arī ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas ir piemērojams administratīvās procedūrās Komisijā konkurences politikas jomā (skat. Tiesas 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑105/04 P Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, Krājums, I‑8725. lpp., 35. punkts un tajā minētā judikatūra). Šis princips ir apstiprināts arī Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās.

492    Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā un 47. panta otrajā daļā ir ietverti arī divi pārskati par vienu un to pašu procesuālo principu, proti, principu, saskaņā ar kuru apsūdzētais var sagaidīt lēmuma pieņemšanu saprātīgā termiņā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2012. gada 5. jūnija spriedumu lietā T‑214/06 Imperial Chemical Industries/Komisija, 285. punkts).

493    Šajā gadījumā, lai gan Compagnie norāda uz minētā principa pārkāpumu, tā neapgalvo, ka procesa ilgumam būtu bijusi kāda ietekme uz apstrīdētā lēmuma saturu vai ka tas varētu ietekmēt šīs lietas risinājumu. It īpaši tā neapgalvo, ka minētais ilgums jelkādi būtu ietekmējis tās aizstāvības iespējas – vai nu administratīvajā procesā, vai arī tiesvedībā. Tāpat tā nelūdz atcelt apstrīdēto lēmumu sakarā ar apgalvoto pārkāpumu. Turpretim Compagnie lūdz Vispārējo tiesu grozīt Komisijas lēmumu minētā pārkāpuma rezultātā.

494    Šajā sakarā vispirms ir jānolemj, ka, pat pieņemot, ka iebildums, kas ir balstīts uz saprātīga termiņa pārsniegšanu administratīvās procedūras laikā, ir pieņemams, kaut arī tas netika izvirzīts prasības pieteikumā, minētās procedūras ilgumu katrā ziņā nevar uzskatīt par pārmērīgu šīs lietas kontekstā. Šī procedūra, kas tika uzsākta 2005. gada februārī ar Komisijas pārbaudēm noteiktās Saint‑Gobain grupas sabiedrību telpās, beidzās ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu 2008. gada 12. novembrī, proti, apmēram pēc trīs gadiem un desmit mēnešiem. Tomēr šajā ziņā ir pietiekami konstatēt, ka izmeklēšana attiecās uz sevišķi sarežģītu aizliegtu vienošanos, kas pakāpeniski skāra gandrīz visus automašīnu ražotājus Savienībā un kuras sakarā notika vairākas tikšanās un sanāksmes. Lai šo lietu izskatītu, Komisijai bija jāizvērtē virkne svarīgu faktisko un tiesību jautājumu, par ko liecina apstrīdētā lēmuma apjoms, kurš ietver 731 punktu un kuram ir 221 lappuse. Turklāt apstrīdētā lēmuma 39.–55. apsvērumā Komisijas sniegtais procesa apraksts neļauj identificēt nekādus neattaisnotas bezdarbības laikposmus.

495    Turpinājumā, runājot par tiesvedības, kuras rezultātā tika pasludināts šis spriedums, ilgumu, ir jāuzsver, ka no Tiesas 2013. gada 26. novembra sprieduma lietā C‑58/12 P Groupe Gascogne/Komisija izriet, ka uz Savienības tiesas pieļauto pārkāpumu, kas ietver Pamattiesību hartas 47. panta otrajā daļā paredzētā pienākuma veikt tajā iesniegto lietu izskatīšanu saprātīgā termiņā, neizpildi, ir jāatbild ar sankciju, iesniedzot Vispārējā tiesā prasību par zaudējumu atlīdzību, jo šāda prasība ir uzskatāma par efektīvu un vispārpiemērojamu tiesību aizsardzības līdzekli, lai atzītu un sodītu par šādu pārkāpumu (iepriekš minētais spriedums lietā Groupe Gascogne/Komisija, 82. un 83. punkts).

496    No minētā izriet, ka prasība, ko šajā lietā ir cēlusi Compagnie un kuras mērķis ir vienīgi atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas skar Compagnie, vai, pakārtoti, samazināt tai uzlikto naudas sodu, un kuru nekādi nevar pielīdzināt prasībai par zaudējumu atlīdzību, nav uzskatāma par piemērotu līdzekli, lai sodītu par iespējamu pārkāpumu, ko ir pieļāvusi Vispārējā tiesa, neizpildot savu pienākumu pieņemt šajā lietā nolēmumu saprātīgā termiņā.

497    Papildus pakārtoti ir jāatgādina, ka saskaņā ar Pamattiesību hartas 47. panta otro daļu ikvienai personai turklāt ir tiesības uz lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesā. Šī garantija, kas ietilpst dalībvalstu kopīgajās konstitucionālajās tradīcijās, ir iekļauta arī ECPAK 6. panta 1. punktā.

498    Saskaņā ar judikatūru, objektivitātes garantijai ir divi aspekti. Pirmkārt, tiesai ir jābūt subjektīvi objektīvai, t.i., nevienam no tās locekļiem nedrīkst pastāvēt aizspriedumi vai personisks pieņēmums, un tiek prezumēts, ka personiskā objektivitāte pastāv, kamēr netiek pierādīts pretējais. Otrkārt, minētajai tiesai ir jābūt objektīvi objektīvai, kas nozīmē, ka tai ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai šajā gadījumā izslēgtu jebkādas leģitīmas šaubas (Tiesas 2008. gada 1. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑341/06 P un C‑342/06 P Chronopost un La Poste/UFEX u.c., Krājums, I‑4777. lpp., 54. punkts; šajā ziņā skat. ECT 1982. gada 1. oktobra spriedumu lietā Piersack pret Beļģiju, A sērija, Nr. 53, 30. punkts; 1984. gada 26. oktobra spriedumu lietā De Cubber pret Beļģiju, A sērija, Nr. 86, 24.–30. punkts, un 1997. gada 25. februāra spriedumu lietā Findlay pret Apvienoto Karalisti, Recueil des arrêts et décisions 1997‑I, 73. punkts).

499    Šajā gadījumā, izvirzot iebildumu, kas ir balstīts uz tiesvedības šajā lietā pārmērīgo ilgumu, Compagnie aicina Vispārējās tiesas palātu, kas ir atbildīga par šo lietu, novērtēt, vai tā pati nav izdarījusi procesuālu pārkāpumu, nepamatoti novilcinot šīs lietas izskatīšanu. Tādējādi šāds vērtējums liktu šim tiesas sastāvam noteikt ne tikai to, vai var runāt par vilcināšanos, bet arī, vajadzīgas gadījumā, vai šī vilcināšanās ir uzskatāma par pārmērīgu.

500    Šādā kontekstā ir jāuzskata, ka, pat pieņemot, ka prasība atcelt tiesību aktu ir uzskatāma par atbilstošu līdzekli, lai sodītu par Savienības tiesas pienākuma lemt saprātīgā termiņā neizpildi, šis tiesas sastāvs katrā ziņā nevarēja piedāvāt Compagnie pietiekamas garantijas, lai izslēgtu jebkādas leģitīmas šaubas attiecībā uz to, ka tas izvērtēs iebildumu, kas ir balstīts uz tiesvedības pārmērīgo ilgumu, objektīvi (pēc analoģijas skat. iepriekš 495. punktā minēto 2013. gada 26. novembra spriedumu lietā Groupe Gascogne/Komisija, 90. punkts).

501    No minētā izriet, ka šis pamats, ko Compagnie ir izvirzījusi, lai pamatotu savus prasījumus par [apstrīdētā lēmuma] grozīšanu, ir jānoraida kā daļēji nepamatots un daļēji nepieņemams.

 Par tiesāšanās izdevumiem

502    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

503    Izskatāmajā lietā prasītāju prasījumi ir atzīti par daļēji pamatotiem. Tomēr, kā to tiesas sēdē pamatoti apgalvoja Saint‑Gobain, ir jāņem vērā fakts, ka pēdējās minētās atteikšanās no viena no tās iebildumiem, kas ir balstīts uz kļūdu naudas soda aprēķinā, ir notikusi pēc tam, kad Komisija vēlākā procesa stadijā pieņēma lēmumu par labojumu izdarīšanu, proti, pēc tiesas sēdes.

504    Turklāt Padome ir ierobežojusi savu iejaukšanos lietā T‑56/09, vienīgi atbalstot Komisijas prasījumus noraidīt Saint‑Gobain izvirzīto pirmo pamatu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1/2003 spēkā neesamību. Šis pamats tika noraidīts kā nepamatots.

505    Vispārējā tiesa līdz ar to uzskata, ka tā ir veikusi pamatotu šīs lietas apstākļu vērtējumu, nolemjot, ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši, izņemot Padomi, kuras tiesāšanās izdevumus sedz Saint‑Gobain.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      lietas T‑56/09 un T‑73/09 apvienot sprieduma taisīšanai;

2)      naudas soda, kas Komisijas 2008. gada 12. novembra Lēmuma C(2008) 6815, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.125 – Automašīnu stikls), kas grozīts ar Komisijas 2009. gada 11. februāra Lēmumu C(2009) 863, galīgā redakcija, un 2013. gada 28. februāra Lēmumu C(2013) 1118, galīgā redakcija, 2. panta b) punktā ir solidāri uzlikts Saint‑Gobain Glass France SA, Saint‑Gobain Sekurit Deutschland GmbH & Co. KG, Saint‑Gobain Sekurit France SAS un Compagnie de Saint‑Gobain SA, summu noteikt 715 miljonu euro apmērā;

3)      pārējā daļā prasību noraidīt;

4)      katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats, izņemot Eiropas Savienības Padomi, kuras tiesāšanās izdevumus sedz Saint‑Gobain Glass France, Saint‑Gobain Sekurit Deutschland un Saint‑Gobain Sekurit France.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 27. martā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

Apstrīdētais lēmums

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

I –  Par prasības priekšmetu

II –  Par prasījumiem, kas izvirzīti primāri un kuru mērķis ir atcelt apstrīdēto lēmumu

A –  Lieta T‑56/09

1.  Par pirmo pamatu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1/2003 prettiesiskumu

a)  Par pirmo daļu, kas ir balstīta uz tiesību uz neatkarīgu un objektīvu tiesu pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

b)  Par otro daļu, kas ir balstīta uz nevainīguma prezumpcijas principa neievērošanu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

2.  Par otro pamatu, kas ir balstīts uz tiesību uz aizstāvību neievērošanu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

3.  Par trešo pamatu, kas ir balstīts uz nepietiekamu pamatojumu un kļūdu naudas soda aprēķinā

a)  Par pirmo daļu, kas ir balstīta uz nepietiekamu pamatojumu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

b)  Par otro daļu, kas ir balstīta uz kļūdu aprēķinā

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

4.  Par ceturto pamatu, kurš ir balstīts uz kļūdu Compagnie atbildības noteikšanā par Saint‑Gobain prettiesisko rīcību, uz sodu individuālas attiecināmības principa pārkāpumu un uz nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu, kā arī uz pilnvaru nepareizu izmantošanu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

Par Saint‑Gobain izvirzītā pamata pieņemamību

Par lietas būtību

5.  Par piekto pamatu, kas ir balstīts uz principa par sodu nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

6.  Par sesto pamatu, kurš ir balstīts uz naudas soda pārmērīgi lielo apmēru

a)  Par pirmo daļu, kas ir balstīta uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta nepareizu piemērošanu, ciktāl runa ir par recidīva kā atbildību pastiprinoša apstākļa ņemšanu vērā, samērīguma principa pārkāpumu un pamatojuma neesamību

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

–  Par argumentu, kas ir balstīti uz Pamattiesību hartu un kurus Compagnie ir izklāstījusi savā papildu rakstā, pieņemamību

–  Par lietas būtību

b)  Par otro daļu, kas ir balstīta uz samērīguma principa pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

c)  Par trešo daļu, kas ir balstīta uz to, ka nav pietiekami ņemts vērā tas, ka Saint‑Gobain neapstrīd faktu patiesumu, kā arī uz to, ka ir pārkāpts nediskriminācijas princips un nav norādīts pietiekams pamatojums

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

B –  Lieta T‑73/09

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

C –  Secinājums par divām prasībām, kurās tika prasīts atcelt tiesību aktu

III –  Par prasījumiem, kas vērsti uz to, lai Vispārējā tiesa īstenotu savu neierobežoto kompetenci

A –  Par pārdošanas apjomu, kādu esot īstenojis Saint‑Gobain ārpus EEZ

B –  Par pārdošanas apgrozījumu, kāds ir jāņem vērā attiecībā uz 1998. gadu

C –  Par apstrīdētā lēmuma prettiesiskuma sekām saistībā ar Lēmuma par lokšņu stiklu (Itālija) ņemšanu vērā, lai konstatētu recidīvu

D –  Par jaunu pamatu, ko tiesas sēdē izvirzīja Compagnie un kas ir balstīts uz saprātīga termiņa pārsniegšanu

Par tiesāšanās izdevumiem