Lietas T‑56/09 un T‑73/09
Saint-Gobain Glass France SA u.c.
pret
Eiropas Komisiju
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Automašīnu stiklu Eiropas tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Nolīgumi par tirgu sadali un apmaiņa ar komerciāli sensitīvu informāciju – Regula (EK) Nr. 1/2003 – Iebilde par prettiesiskumu – Naudas sodi – 2006. gada Pamatnostādņu naudas soda apmēra noteikšanai piemērošana ar atpakaļejošu spēku – Pārdošanas vērtība – Recidīvs – Papildsumma – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Naudas soda maksimālais apmērs – Konsolidēts grupas apgrozījums
Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2014. gada 27. marta spriedums
1. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Pamattiesības – Ievērošana, ko nodrošina Savienības tiesa – Ikvienas personas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu – Atzīšana Eiropas Cilvēktiesību konvencijā – Atzīšana Eiropas Savienības Pamattiesību hartā – Administratīvais process un tiesvedība konkurences jomā – Piemērojamība – Piemērošanas joma
(EKL 81., 82. un 230. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 5. punkts)
2. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Atzīšana Eiropas Savienības Pamattiesību hartā – Konkurences tiesību jomā pieņemto Komisijas lēmumu pārbaude tiesā – Gan faktisko, gan tiesisko apstākļu izvērtēšana, īstenojot vai nu tiesiskuma pārbaudi, vai atbilstoši neierobežotajai kompetencei veicamo pārbaudi – Pārkāpums – Neesamība
(EKL 81., 82. un 230. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa; Padomes Regulas Nr. 1/2003 31. pants)
3. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Pamattiesības – Nevainīguma prezumpcija – Tiesvedība konkurences lietā – Piemērojamība – Piemērošanas joma – Sankciju, kas nav galīgas, izpilde – Pieļaujamība
(EKL 81. panta 1. punkts; LES 6. panta 2. punkts; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 2. pants; Komisijas Regula Nr. 773/2004)
4. Konkurence – Administratīvais process – Paziņojums par iebildumiem – Nepieciešamais saturs – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Paredzētā naudas soda noteikšanas kritēriju norādīšana – Priekšlaicīga norādīšana – Pienākuma norādīt uz iespējamām izmaiņām ar naudas soda apmēru saistītajā politikā neesamība
(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. pants)
5. Konkurence – Naudas sodi – Lēmums, ar ko uzliek naudas sodu – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms – Tādu vērtējuma elementu norādīšana, kas ļāvuši Komisijai izvērtēt pārkāpuma smagumu un ilgumu – Pietiekama norādīšana – Komisijas pienākums norādīt skaitliskus datus saistībā ar naudas soda aprēķināšanas veidu – Neesamība
(EKL 81., 82. un 253. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
6. Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātesuzņēmums un meitasuzņēmumi – Ekonomiska vienība – Vērtēšanas kritēriji – Prezumpcija par mātesuzņēmuma īstenotu izšķirošu ietekmi uz tam pilnībā piederošiem meitasuzņēmumiem – Atspēkojams raksturs – Elementi, ar ko var atspēkot šo prezumpciju – Holdingsabiedrībai pilnībā piederošs meitasuzņēmums – Nepietiekams apstāklis minētās prezumpcijas atspēkošanai
(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
7. Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātesuzņēmums un meitasuzņēmumi – Ekonomiska vienība – Vērtēšanas kritēriji – Prezumpcija par mātesuzņēmuma īstenotu izšķirošu ietekmi uz tam pilnībā piederošiem meitasuzņēmumiem – Atspēkojams raksturs – Vērā ņemšana, ievērojot nevainīguma prezumpcijas, sodu individuālas attiecināmības, tiesiskās noteiktības un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principus
(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
8. Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātesuzņēmums un meitasuzņēmumi – Ekonomiska vienība – Vērtēšanas kritēriji – Prezumpcija par mātesuzņēmuma īstenotu izšķirošu ietekmi uz tam pilnībā piederošiem meitasuzņēmumiem – Sabiedrības, kas vēlas atspēkot šo prezumpciju, pierādīšanas pienākumi – Atspēkojams raksturs
(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
9. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Krimināltiesību normu atpakaļejoša spēka aizliegums – Piemērošanas joma – Naudas sods par konkurences tiesību normu pārkāpumu –Ietveršana – Pārkāpums sakarā ar Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai piemērošanu attiecībā uz pārkāpumu, kas izdarīts pirms to ieviešanas – Neesamība
(EKL 81. un 82. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts; Komisijas Paziņojumi 98/C 9/03 un 2006/C 210/02)
10. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai piemērošana – Atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpums –Neesamība – Tiesiskās paļāvības principa pārkāpums – Neesamība
(EKL 81. un 82. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts; Komisijas Paziņojumi 98/C 9/03 un 2006/C 210/02)
11. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Atbildību pastiprinoši apstākļi – Recidīvs – Līdzīgi pārkāpumi, kurus secīgi ir izdarījuši vienai ekonomiskai vienībai piederoši uzņēmumi – Iekļaušana – Nosacījumi – Komisijai uzliktais pierādīšanas pienākums
(EKL 81. panta 1. punkts un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 28. punkta pirmais ievilkums)
12. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Atbildību pastiprinoši apstākļi – Recidīvs – Jēdziens – Uzņēmums, kurš nav ticis ne sodīts ar agrāku Komisijas lēmumu un nav bijis arī paziņojuma par iebildumiem adresāts – Izslēgšana
(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/0 28. punkta pirmais ievilkums)
13. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Atbildību pastiprinoši apstākļi – Recidīvs – Jēdziens – Noilguma neesamība – Komisijas rīcības brīvība – Samērīguma princips – Laika, kāds pagājis kopš iepriekšējā pārkāpuma, ņemšana vērā
(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 28. punkta pirmais ievilkums)
14. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Naudas soda noteikšana proporcionāli pārkāpuma smaguma vērtējuma elementiem – Naudas sods, kas pārsniedz no aizliegtas vienošanās gūtos ienākumus – Ietekmes neesamība
(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 2006/C 210/02)
15. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Komisijas rīcības brīvība – Novērtēšana atbilstoši pārkāpuma raksturam – Sevišķi smagi pārkāpumi – Nepieciešamība noteikt to ietekmi un ģeogrāfisko apjomu – Neesamība
(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 21. un 23. punkts)
16. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Preventīvs raksturs – Vispārēja prasība, kura Komisijai ir jāievēro visu naudas soda aprēķināšanas laiku – Īpašs posms, kurā paredzēts veikt visu atbilstošo apstākļu visaptverošu vērtējumu un kurš nav obligāts
(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 19.–26. punkts)
17. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pienākums ņemt vērā attiecīgā uzņēmuma finansiālo stāvokli – Neesamība – Pienākums ņemt vērā ārkārtas ekonomisko krīzi – Neesamība
(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 35. punkts)
18. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Naudas soda apmēra samazināšana par apsūdzētā uzņēmuma sadarbību – Nosacījumi – Pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniegšana – Komisijas rīcības brīvība – Apstākļa, ka attiecīgais uzņēmums nav apstrīdējis faktus, ņemšana vērā – Ierobežojumi
(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. pants; Komisijas Paziņojuma 2002/C 45/03 20.–25. punkts)
19. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Apsūdzētā uzņēmuma sadarbība ārpus paziņojuma par iecietību piemērošanas jomas – Vērtēšanas kritēriji – Apstākļa, ka attiecīgais uzņēmums nav apstrīdējis faktus, ņemšana vērā – Ierobežojumi
(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 29. punkts)
20. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Maksimālais apmērs – Aprēķināšana – Apgrozījums, kas jāņem vērā – Visu sabiedrību, kas veido ekonomisko vienību, kura rīkojas kā uzņēmums, kopējais apgrozījums – Uzņēmumu grupa, kas darbojas vairākās rūpniecības nozarēs – Komisijas lēmums, kas attiecas tikai uz vieno no šīm nozarēm – Ietekmes neesamība
(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
21. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Vispārējās tiesas neierobežotas kompetences īstenošana – Naudas soda palielināšana par recidīvu – Kļūda tiesību piemērošanā attiecībā uz recidīva izdarītājiem – Palielinājuma samazināšana
(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts un 31. pants)
22. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Pamattiesības – Tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu – Saprātīga termiņa ievērošana – Administratīvais process un tiesvedība konkurences jomā – Piemērojamība
(EKL 81. un 82. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts un 47. panta otrā daļa)
23. Tiesvedība – Procesa ilgums Vispārējā tiesā – Saprātīgs termiņš – Tiesvedība par konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību – Saprātīga termiņa neievērošana – Sekas – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Neatkarība no prasības atcelt tiesību aktu
(EKL 81. un 82. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa)
24. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Pamattiesības – Savienības tiesas nodrošināta ievērošana – Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas vērā ņemšana – Ikvienas personas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu – Vispārējās tiesas sastāva aicināšana lemt par tā paša pieļautu nepamatotu novilcināšanu – Objektivitātes neesamība – Pamata nepieņemamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa)
1. Tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas ir garantētas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECPAK) 6. panta 1. punktā, ir uzskatāmas par Savienības tiesību vispārējo principu, kas vēlāk tika iekļauts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrajā daļā.
Turklāt Savienības konkurences tiesību jomā Komisija nav “tiesa” ne ECPAK 6. panta izpratnē, ne arī Pamattiesību hartas 47. panta otrās daļas izpratnē. Turklāt Regulas Nr. 1/2003 23. panta 5. punktā ir skaidri teikts, ka Komisijas lēmumiem, ar kuriem tiek uzlikts naudas sods par konkurences tiesību pārkāpumu, nav krimināltiesiska rakstura
Tomēr, ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī ar tiem saistīto sodu raksturu un smaguma pakāpi, tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu attiecas uz procedūrām par uzņēmumiem piemērojamu konkurences normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt noteikts naudas sods vai kavējuma nauda.
Eiropas Cilvēktiesību tiesai bija iespēja precizēt, ka ECPAK 6. panta 1. punkta ievērošana neizslēdz to, ka administratīva iestāde, kurai ir sodīšanas pilnvaras, var uzlikt “sodu” konkurences tiesību jomā, ar nosacījumu, ka lēmums, ko pieņēmusi pēdējā minētā, vēlāk var tikt pakļauts tiesas iestādes, kam ir neierobežota kompetence, kontrolei. Šādas tiesas iestādes īpašību vidū ir kompetence faktiski un juridiski katrā jautājumā grozīt zemākas iestādes pieņemto lēmumu. Līdz ar to tiesas kontrole šādos gadījumos nedrīkst ietvert tikai “ārējā” tiesiskuma pārbaudi kontrolei nodotajam lēmumam, jo tiesai ir jāspēj novērtēt konkurences iestādes izvēles samērīgumu un pārbaudīt tās tehniskos vērtējumus.
Kontrole, kādu veic Vispārējā tiesa attiecībā uz lēmumiem, ar kuriem Komisija uzliek sodus Savienības konkurences tiesību pārkāpumu gadījumos, atbilst šīm prasībām.
(sal. ar 76.–80. punktu)
2. Kontrole, kādu veic Vispārējā tiesa attiecībā uz lēmumiem, ar kuriem Komisija uzliek sodus Savienības konkurences tiesību pārkāpumu gadījumos, atbilst prasībai par efektīvu pārbaudi tiesā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECPAK) 6. panta izpratnē un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrās daļas izpratnē.
Vispirms jānorāda, ka Savienības tiesības nosaka Komisijai uzraudzības uzdevumu, kas ietver pienākumu izmeklēt EKL 81 panta 1. punkta un EKL 82. panta pārkāpumus, vienlaikus Komisijai esot pienākumam šīs administratīvās procedūras ietvaros ievērot Savienības tiesībās paredzētās procesuālās garantijas. Turklāt Regulā Nr. 1/2003 ir piešķirtas pilnvaras ar lēmumu noteikt finansiālas sankcijas uzņēmumiem un uzņēmumu asociācijām, kas ar nodomu vai aiz neuzmanības pārkāpj šos noteikumus.
Turklāt prasība par ikviena Komisijas lēmuma, ar kuru tiek konstatēts un sodīts konkurences normu pārkāpums, efektīvu pārbaudi tiesā ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas izriet no dalībvalstīm kopīgām konstitucionālajām tradīcijām. Šis princips vēlāk tika ietverts Pamattiesību hartas 47. pantā.
Komisijas pieņemto lēmumu, lai sodītu par konkurences tiesību pārkāpumiem, pārbaude tiesā, kas tika paredzēta Līgumos un papildināta ar Regulu Nr. 1/2003, atbilst šim principam.
Pirmkārt, Vispārējā tiesa ir neatkarīga un objektīva tiesa, kas tika izveidota it īpaši, lai uzlabotu individuālo interešu tiesisko aizsardzību saistībā ar prasībām, kas prasa sarežģītu faktu detalizētu izmeklēšanu.
Otrkārt, saistībā ar prasībām, kas balstītas uz EKL 230. pantu, Komisijas lēmuma, ar kuru fiziskas vai juridiskas personas tiek vainotas konkurences tiesību pārkāpumā un ar kuru šajā ziņā tiek uzlikts naudas sods, likumības pārbaude ir jāuzskata par šī lēmuma efektīvu pārbaudi tiesā. Pamati, kurus var izvirzīt attiecīgā fiziskā vai juridiskā persona, lai pamatotu savu prasību atcelt tiesību aktu, var ļaut Vispārējai tiesai izvērtēt pamatotību gan tiesību, gan faktu ziņā ikvienai apsūdzībai, kuru izvirza Komisija konkurences jomā.
Treškārt, saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu likumības kontrole, kas paredzēta EKL 230. pantā, tiek papildināta ar neierobežotu tiesas kompetenci, kas pilnvaro tiesu – papildus sankcijas likumības kontrolei – aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt noteikto naudas sodu vai kavējuma naudu.
(sal. ar 80.–86. punktu)
3. Nevainīguma prezumpcijas princips, kas vēlāk tika iekļauts Pamattiesību hartas 48. panta 1. punktā, ir piemērojams cita starpā administratīvās procedūrās un tiesvedības par uzņēmumiem piemērojamu konkurences normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt noteikts naudas sods vai kavējuma nauda.
No Komisijas pienākuma sniegt precīzus un saskanīgus pierādījumus, lai radītu stingru pārliecību, ka ticis izdarīts pārkāpums, kā arī no fakta, ka Savienības tiesas šaubām gadījumos, kad tā tiek aicināta pārbaudīt lēmumus, ar kuriem Komisija konstatē EKL 81. panta pārkāpumu, ir jābūt vērstām par labu uzņēmumam – lēmuma par pārkāpuma konstatēšanu adresātam, izriet, ka nevainīguma prezumpcijas princips nav šķērslis tam, ka personas, kas tiek vainota attiecīgajā Savienības konkurences tiesību pārkāpumā, atbildība tiek noteikta atbilstoši procedūrai, kas norisinās absolūtā saskaņā ar kārtību, kāda paredzēta noteikumos, kas izriet no EKL 81. panta, Regulas Nr. 1/2003, kā arī Komisijas Regulas Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar EKL 81. un EKL 82. pantu, ko vada Komisija un kuras ietvaros ir bijusi iespēja pilnībā izmantot tiesības uz aizstāvību.
Katrā ziņā tiesībām uz nevainīguma prezumpciju principā nav pretrunā tas, ka kriminālsankcijas, kuras ir noteikusi administratīva iestāde, var tikt izpildītas, pirms tās ir kļuvušas galīgas, noslēdzoties tiesvedībai tiesā, ar nosacījumu, ka šāda izpilde notiek saprātīgās robežās, saglabājot taisnīgu līdzsvaru starp iesaistītajām interesēm, un soda adresāts var atjaunot savu sākotnējo stāvokli viņa prasības apmierināšanas gadījumā.
(sal. ar 97., 100.–102. un 104. punktu)
4. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 116.–120. un 124. punktu)
5. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 144.–151. punktu)
6. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 206.–212., 232. un 240. punktu)
7. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 213., 215.–218. un 243. punktu)
8. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 213.–218. un 243. punktu)
9. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 266.–277. punktu)
10. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 280.–282. punktu)
11. Savienības konkurences tiesību jomā situācijā, kad divi meitasuzņēmumi tieši vai netieši 100 % vai gandrīz 100 % pieder vienam un tam pašam mātesuzņēmumam, var ņemt vērā agrāku pārkāpumu, ko ir izdarījis viens no grupas meitasuzņēmumiem, lai konstatētu recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli attiecībā pret citu šīs grupas meitasuzņēmumu.
Tomēr šāda meitasuzņēmuma, kurš 100 % vai gandrīz 100 % pieder mātesuzņēmumam, prettiesiskā rīcībā nevar vainot mātesuzņēmumu un mātesuzņēmumu nevar uzskatīt par solidāri atbildīgu par naudas soda, kas uzlikts tā meitasuzņēmumam, samaksu, ja mātesuzņēmums neapgāž atspēkojamu prezumpciju par izšķirošas ietekmes īstenošanu uz šī meitasuzņēmuma komercdarbības politiku saskaņā ar principiem.
No minētā izriet, ka EKL 81. panta piemērošanas procedūrā Komisija nevar vienīgi konstatēt, ka kāds uzņēmums var īstenot izšķirošu ietekmi uz kāda cita uzņēmuma komercdarbības politiku, bez pienākuma pārbaudīt, vai šāda ietekme ir faktiski īstenota. Tieši pretēji, principā Komisijai ir jāpierāda šāda izšķiroša ietekme, pamatojoties uz visiem faktiem, tostarp it īpaši uz iespējamām vadības pilnvarām, kādas ir vienam no šiem uzņēmumiem attiecībā pret otru.
Turklāt, lai piemērotu un īstenotu lēmumus, kas pieņemti, piemērojot EKL 81. panta 1. punktu, ir jāidentificē juridiska persona, kura ir tiesību akta adresāte. Ja tiek konstatēts Savienības konkurences normu pārkāpums, ir jānoskaidro tā fiziskā vai juridiskā persona, kas bija atbildīga par uzņēmuma darbību brīdī, kad tas tika izdarīts, un kurai par to ir jāatbild. Ja Komisija pieņem lēmumu, piemērojot minēto normu, tad tai ir jāidentificē viena vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas, kuras var tikt uzskatītas par atbildīgām par attiecīgā uzņēmuma rīcību, kuras par to var tikt sodītas un kurām var adresēt lēmumu.
Turklāt tas vien, ka divu atsevišķu komercsabiedrību pamatkapitāls pieder vienai un tai pašai personai vai vienai ģimenei, pats par sevi nav pietiekami, lai konstatētu, ka šīs abas sabiedrības ir vienota ekonomiska vienība, kā rezultātā saskaņā ar Savienības konkurences tiesībām par vienas no tām darbībām var vainot otru un vienai no tām var būt pienākums samaksāt otrai uzlikto naudas sodu.
Tāpēc nevar piekrist, ka Komisija var uzskatīt – konstatējot recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli attiecībā uz meitasuzņēmumu un tā mātesuzņēmumu –, ka šīm sabiedrībām var uzlikt atbildību par agrāku pārkāpumu, par kuru tām netika noteiktas sankcijas ar Komisijas lēmumu un kuru konstatējot tām netika nosūtīts paziņojums par iebildumiem, kas nozīmē, ka tām nebija iespējas iesniegt argumentus, lai apstrīdētu to, ka starp tām un vienu vai otru sabiedrību, kas bija agrākā lēmuma adresāte, iespējams, pastāvēja ekonomiska vienība.
(sal. ar 309.–314. punktu)
12. Tādējādi nevar atzīt, ka Komisija saistībā ar recidīva kā atbildību pastiprinošā apstākļa pierādīšanu varētu uzskatīt, ka uzņēmums ir jāsauc pie atbildības par agrāku pārkāpumu, par kuru tas nav sodīts ar Komisijas lēmumu un kuru pierādot šim uzņēmumam nav bijis adresēts paziņojums par iebildumiem, jo procesā, kura rezultātā pieņemts lēmums, kurā konstatēts agrākais pārkāpums, šim uzņēmumam nav dota iespēja sniegt savus argumentus, lai – tiktāl, ciktāl tas attiecas uz šo uzņēmumu – apstrīdētu, ka, iespējams, pastāv ekonomiska vienība ar citiem uzņēmumiem.
Šāds secinājums ir izdarāms vēl jo vairāk tāpēc, ka, ja, protams, samērīguma princips prasa ņemt vērā laiku, kas pagājis starp attiecīgo pārkāpumu un agrāk izdarītu konkurences tiesību normu pārkāpumu, lai novērtētu uzņēmuma tieksmi neievērot šīs normas, Komisijai nevar būt saistošs iespējamais noilguma termiņš, lai konstatētu recidīvu.
Tāpat, lai gan, protams, ir atļauts pamatoti uzskatīt, ka mātessabiedrība faktiski zina par iepriekšējo lēmumu, ko Komisija adresējusi tās meitassabiedrībai, kurā šai mātessabiedrībai pieder gandrīz viss kapitāls, šāda zināšana nevar labot to, ka iepriekšējā lēmumā nav konstatēta ekonomiska vienība starp šo mātessabiedrību un tās meitassabiedrību, lai sauktu minēto mātessabiedrību pie atbildības par agrāko pārkāpumu un palielinātu tai piemērojamo naudas sodu apmēru recidīva dēļ.
(sal. ar 318.–320. un 328. punktu)
13. Administratīvajā procedūrā Savienības konkurences tiesību jomā recidīvu raksturojošo pazīmju konstatēšana un novērtēšana ir daļa no Komisijas rīcības brīvības, ciktāl runa ir par to elementu izvēli, kurus ņemt vērā, lai noteiktu naudas soda summu, un ka Komisijai nevar būt saistošs iespējamais noilgums, lai izdarītu šādu konstatējumu.
Tādējādi recidīvs ir būtisks apstāklis, kas Komisijai ir jānovērtē, jo tā ņemšana vērā pamudinātu uzņēmumus, kuriem ir tendence pārkāpt konkurences tiesību normas, mainīt savu uzvedību. Līdz ar to Komisija katrā atsevišķajā gadījumā var ņemt vērā apstākļus, kuri liecina par šādu tendenci, tostarp, piemēram, laiku, kas ir pagājis starp attiecīgajiem pārkāpumiem.
Samērīguma princips prasa, ka, lai novērtētu uzņēmuma tendenci pārkāpt konkurences tiesību normas, ir jāņem vērā laikposms starp attiecīgo pārkāpumu un iepriekšējo šajās normās noteikto pienākumu neizpildi. Tādējādi saistībā ar Komisijas rīcības konkurences tiesību jomā tiesiskuma kontroli Savienības tiesai var lūgt pārbaudīt, vai Komisija, recidīva dēļ palielinot uzlikto naudas sodu, ir ievērojusi minēto principu un, konkrētāk, vai tāda palielināšana, ņemot vērā tostarp laikposmu starp attiecīgo pārkāpumu un iepriekšējo konkurences tiesību normās noteikto pienākumu neizpildi, bija nepieciešama.
Šajā kontekstā aptuveni trīspadsmit gadu un astoņu mēnešu paiešana starp brīdi, kad tika pieņemts lēmums, ar kuru tika konstatēts sabiedrību grupas izdarīts konkurences normu pārkāpums un šīs grupas sabiedrībām uzlikts naudas sods, un brīdi, kad tika uzsākts pārkāpums, ko izdarīja šīs pašas grupas sabiedrības un par kuru tika piespriests sods jaunā procedūrā, neliedz Komisijai konstatēt, nepārkāpjot samērīguma principu, ka uzņēmumam, kuru veidoja šī lēmuma adresāti, bija tieksme pārkāpt konkurences tiesību normas, jo runa ir par to pašu darbības jomu, kurā darbojās sabiedrību grupas meitasuzņēmumi, kas bija Komisijas lēmuma adresāti, un ka turklāt aizliegtajai vienošanās, uz kuru attiecas iepriekšējais lēmums, ir ļoti līdzīgs raksturojums tai, par kuru tika noteiktas sankcijas ar jauno lēmumu.
(sal. ar 326.–328., 330., 332.–334., 485. punktu)
14. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 353., 354., 357., 358. un 390. punktu)
15. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 368.–372. punktu)
16. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 378., 380. un 381. punktu)
17. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 385.–387. punktu)
18. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 402.–410. punktu)
19. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 415.–417., 420., 421. un 424. punktu)
20. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 449.–454. punktu)
21. Gadījumā, kad tiek pārkāptas konkurences normas un uzlikts naudas sods un naudas soda pamatsummas palielinājums par 60 % sakarā ar recidīvu ir ticis pamatots ar diviem agrākiem Komisijas lēmumiem, ar kuriem konstatēts konkurences normu pārkāpums, lai gan var izmantot tikai vienu no šiem lēmumiem, lai konstatētu recidīvu, un turklāt šis lēmums ir vistālāk laika ziņā no lēmumā, ar kuru konstatēts recidīvs, minētā pārkāpuma sākuma, attiecīgo uzņēmumu prettiesiskās rīcības atkārtošanās ir mazāk smaga, nekā sākotnēji ir ticis apgalvots. Tāpēc ir pamatoti samazināt šo palielinājuma procentu uz pusi.
(sal. ar 461., 485. un 486. punktu)
22. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 491. un 492. punktu)
23. Uz Savienības tiesas pieļauto pārkāpumu, kas ietver Pamattiesību hartas 47. panta otrajā daļā paredzētā pienākuma veikt tajā iesniegto lietu izskatīšanu saprātīgā termiņā, neizpildi, ir jāatbild ar sankciju, iesniedzot Vispārējā tiesā prasību par zaudējumu atlīdzību, jo šāda prasība ir uzskatāma par efektīvu un vispārpiemērojamu tiesību aizsardzības līdzekli, lai atzītu un sodītu par šādu pārkāpumu.
Prasību, kuras mērķis ir vienīgi atcelt Komisijas lēmumu Savienības konkurences tiesību jomā, vai, pakārtoti, samazināt naudas sodu, nekādi nevar pielīdzināt prasībai par zaudējumu atlīdzību, un līdz ar to tā nav uzskatāma par piemērotu līdzekli, lai sodītu par iespējamu pārkāpumu, ko ir pieļāvusi Savienības tiesa, neizpildot savu pienākumu pieņemt nolēmumu saprātīgā termiņā.
(sal. ar 495. un 496. punktu)
24. Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otro daļu ikvienai personai ir tiesības uz lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesā. Šī garantija, kas ietilpst dalībvalstu kopīgajās konstitucionālajās tradīcijās, ir iekļauta arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punktā.
Objektivitātes garantijai ir divi aspekti. Pirmkārt, tiesai ir jābūt subjektīvi objektīvai, t.i., nevienam no tās locekļiem nedrīkst pastāvēt aizspriedumi vai personisks pieņēmums, un tiek prezumēts, ka personiskā objektivitāte pastāv, kamēr netiek pierādīts pretējais. Otrkārt, minētajai tiesai ir jābūt objektīvi objektīvai, kas nozīmē, ka tai ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai šajā gadījumā izslēgtu jebkādas leģitīmas šaubas.
Gadījumā, kad, izvirzot iebildumu, kas ir balstīts uz tiesvedības pārmērīgo ilgumu, prasītāja aicina Vispārējās tiesas palātu, kas izskata šo lietu, novērtēt, vai tā pati nav izdarījusi procesuālu pārkāpumu, nepamatoti novilcinot šīs lietas izskatīšanu, šis tiesas sastāvs katrā ziņā nevar piedāvāt šai prasītājai pietiekamas garantijas, lai izslēgtu jebkādas leģitīmas šaubas attiecībā uz to, ka tas izvērtēs iebildumu, kas ir balstīts uz tiesvedības pārmērīgo ilgumu, objektīvi.
(sal. ar 497.–500. punktu)