Lieta T‑230/10

Spānijas Karaliste

pret

Eiropas Komisiju

ELVGF – Garantiju nodaļa – Izdevumi, kas ir izslēgti no finansējuma – Augļi un dārzeņi – Pienākums attaisnot izdevumus – Ražotāju organizāciju atzīšanas nosacījumi

Sprieduma kopsavilkums

1.      Lauksaimniecība – Tirgu kopīgā organizācija – Augļi un dārzeņi – Ražotāju organizācijas – ELVGF finansējums – Nosacījums – Pierādījums par faktiski veiktiem izdevumiem

(Padomes Regulas Nr. 2200/96, 15. panta 5. punkta pirmā daļa; Komisijas Regulas Nr. 1433/2003 18. panta 2. punkta c) apakšpunkts)

2.      Lauksaimniecība – Tirgu kopīgā organizācija – Augļi un dārzeņi – Ražotāju organizācijas – ELVGF finansējums – Šo organizāciju atzīšana no valsts iestāžu puses – Nosacījums – Demokrātiska darbība

(Padomes Regulas Nr. 2200/96 11. panta 1. punkta d) apakšpunkts; Komisijas Regulas Nr. 1432/2003 4. pants, 13. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 14. panta 2. punkts)

1.      No Regulas Nr. 2200/96 par augļu un dārzeņu tirgus kopējo organizāciju 15. panta 5. punkta pirmās daļas, skatītas kopā ar Regulas Nr. 1433/2003, kurā izklāstīti sīki izstrādāti noteikumi par to, kā piemērot Regulu Nr. 2200/96 attiecībā uz darbības fondiem, darbības programmām un finansiālu palīdzību, 18. panta 2. punkta c) apakšpunktu, izriet, ka Savienības finansiālā palīdzība ražotāju organizācijai saskaņā ar darbības programmu var tikt piešķirta vienīgi ar nosacījumu, ka tiek iesniegts pierādījums par saskaņā ar minēto programmu faktiski veiktiem izdevumiem.

Šie noteikumi neizslēdz to, ka tiek ņemtas vērā izmaksas, kas rodas, videi nekaitīgā veidā apsaimniekojot iepakojumu, ja šīs izmaksas tieši sedz izplatītāji un netieši – ražotāju organizācijas. Proti, tiek prasīti vienīgi pierādījumi, ka šīs izmaksas tieši vai netieši sedz ražotāju organizācijas.

(sal. ar 19., 20. un 22. punktu)

2.      Savienības tiesiskais regulējums attiecībā uz ražotāju organizācijām ir vērsts uz to, lai garantētu to demokrātisku darbību saskaņā ar diviem principiem. Pirmkārt, ražotāju organizācijas dalībražotājiem ir jākontrolē sava organizācija un tās lēmumi. Otrkārt, starp ražotāju organizācijas biedriem ir jābūt vismaz pieciem ražotājiem un principā nevienam no šiem biedriem nedrīkst būt vairāk kā 20 % balsu.

Lai nodrošinātu to, ka ražotāju organizācijas darbojas demokrātiski, ir jāņem vērā fizisko vai juridisko personu, kam pieder ražotāju organizācijas biedru kapitāldaļas, identitāte. Ja šāda pārbaude nav veikta, viena un tā pati fiziska vai juridiska persona, kam pieder lielākā daļa vai pat visas kapitāldaļas vairākos ražotāju organizācijas biedros – tādējādi, ka šai personai pār šiem biedriem ir ietekme to lēmumpieņemšanas procesā, – var slēpties aiz minētajiem biedriem. Šādos apstākļos var tikt apiets otrais no iepriekš minētajiem principiem, jo redzamais ražotāju organizācijas biedru skaits neatspoguļotu faktiski neatkarīgo ražotāju organizācijas biedru skaitu.

Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1432/2003, kurā izklāstīti sīki izstrādāti noteikumi Regulas Nr. 2200/96 piemērošanai attiecībā uz ražotāju organizāciju atzīšanas un ražotāju grupu pagaidu atzīšanas nosacījumiem, 14. panta 2. punkta otrajā teikumā ietvertajiem noteikumiem dalībvalsts veiktajam palielinājumam attiecībā uz maksimālo procentuālo daļu, kuru veido 20 % balsstiesību, kas pieder vienam biedram, ir jābūt samērīgam ar minētā biedra ieguldījumu ražotāju organizācijas realizētās produkcijas vērtībā. Līdz ar to dalībvalstij ir jāveic pasākumi, lai novērstu, ka viens vienīgs biedrs kontrolē vairāk nekā 20 % balsstiesību ražotāju organizācijas ietvaros.

(sal. ar 47.–51., 53., 57. un 59. punktu)