Language of document : ECLI:EU:C:2021:258

TIESAS RĪKOJUMS (piektā palāta)

2021. gada 26. martā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesas Reglamenta 99. pants – Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu – Regula (ES) Nr. 604/2013 (Dublina III) – 27. pants – Tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret pārsūtīšanas lēmumu – Pārsūdzības apturošais raksturs – 29. pants – Pārsūtīšanas kārtība un termiņi– Standarti starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai – Direktīva 2013/33/ES – 18. pants – Valsts pasākums, ar kuru pieteikuma iesniedzējam, attiecībā uz kuru ir pieņemts pārsūtīšanas lēmums, ir piešķirta vieta īpašā uzņemšanas struktūrā, kurā izmitinātās personas saņem palīdzību, lai sagatavotu viņu pārsūtīšanu

Lietā C‑92/21

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko tribunal du travail de Liège [Ljēžas Darba un sociālo lietu tiesa] (Beļģija) iesniedza ar 2021. gada 8. februāra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 15. februārī, tiesvedībā

VW

pret

Agence fédérale pour l’Accueil des demandeurs d’asile (Fedasil),

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Regans [E. Regan], tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič], E. Juhāss [E. Juhász] (referents), K. Likurgs [C. Lycourgos] un I. Jarukaitis,

ģenerāladvokāts: H. Saugmandsgors Ēe [H. Saugmandsgaard Øe],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu sniegt atbildi, izdodot motivētu rīkojumu atbilstoši Tiesas Reglamenta 53. panta 2. punktam un 99. pantam,

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp., turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”) 27. pantu.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp VW un Agence fédérale pour l’accueil des demandeurs d’asile [Federālā Patvēruma meklētāju uzņemšanas aģentūra] (Fedasil) (Beļģija) par tāda pasākuma likumību, ar kuru VW tiek piešķirta vieta īpašā uzņemšanas struktūrā, kurā izmitinātajām personām tiek sniegta palīdzība, lai sagatavotu viņu pārsūtīšanu uz dalībvalsti, kura ir atbildīga par viņu starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

 Dublinas III regula

3        Dublinas III regulas 1. pantā “Priekšmets” ir noteikts:

“Šajā regulā ir paredzēti kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm (turpmāk “atbildīgā dalībvalsts”).”

4        Šīs regulas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā regulā:

[..]

b)      “starptautiskās aizsardzības pieteikums” ir starptautiskās aizsardzības pieteikums, kā definēts [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvas 2011/95/ES [(2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu, (OV 2011, L 337, 9. lpp.)] 2. panta h) punktā;

c)      “pieteikuma iesniedzējs” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums;

[..].”

5        Minētās regulas 26. panta “Pārsūtīšanas lēmuma paziņošana” 1. punktā ir paredzēts:

“Ja dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu, piekrīt uzņemt vai uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju vai citu 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā minētu personu, tad pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts paziņo attiecīgajai personai par lēmumu pārsūtīt viņu uz atbildīgo dalībvalsti un attiecīgi par lēmumu neizskatīt viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Ja attiecīgo personu pārstāv juridiskais konsultants vai cits padomdevējs, dalībvalstis var nolemt par lēmumu paziņot šādam juridiskajam konsultantam vai padomdevējam, nevis attiecīgajai personai, un attiecīgos gadījumos par lēmumu informēt attiecīgo personu.”

6        Šīs pašas regulas 27. pantā ir noteikts:

“1.      Pieteikuma iesniedzējam [..] ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli [efektīvu tiesību aizsardzību], proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā.

[..]

3.      Pārsūtīšanas lēmumu apelācijas vai pārskatīšanas nolūkos dalībvalstis savos tiesību aktos paredz, ka:

a)      apelācija vai pārskatīšana attiecīgajai personai dod tiesības palikt attiecīgajā dalībvalstī līdz brīdim, kad kļūst zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts; vai

b)      pārsūtīšanu automātiski aptur un šāda apturēšana beidzas pēc konkrēta saprātīga termiņa, kura laikā tiesa pēc rūpīgas un padziļinātas izskatīšanas pieņem lēmumu par to, vai apelācijai vai pārskatīšanai būs apturošs spēks; vai

c)      attiecīgajai personai ir iespēja saprātīgā termiņā pieprasīt, lai tiesa aptur pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts. Dalībvalstis nodrošina, ka ir pieejams efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, apturot pārsūtīšanu līdz brīdim, kad tiks pieņemts lēmums par pirmo apturēšanas pieprasījumu. Lēmumu par to, vai apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi, pieņem saprātīgā laikposmā, tomēr dodot iespēju rūpīgai un padziļinātai apturēšanas pieprasījuma izskatīšanai. Ja tiek pieņemts lēmums neapturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi, tajā norāda apsvērumus, kas ir tā pamatā.

4.      Dalībvalstis var paredzēt, ka kompetentās iestādes var nolemt rīkoties ex officio, lai apturētu pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts.

5.      Dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgajai personai ir pieejama juridiskā palīdzība un vajadzības gadījumā lingvistiska palīdzība.

6.      Dalībvalstis nodrošina, ka juridiskā palīdzība pēc pieprasījuma tiek piešķirta bez maksas, ja attiecīgā persona nevar atļauties segt ar to saistītās izmaksas. [..]

[..]”

7        Dublinas III regulas 29. panta, kas attiecas uz pārsūtīšanas uz atbildīgo dalībvalsti kārtību un termiņiem, 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Pieteikuma iesniedzēja vai citas 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā minētās personas pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās, cik vien iespējams īsā laikā, un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar 27. panta 3. punktu.

[..]

2.      Ja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad atbildīgā dalībvalsts tiek atbrīvota no pienākuma uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu un atbildība tiek nodota pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij. Šo termiņu var pagarināt, ilgākais, līdz vienam gadam, ja pārsūtīšanu nevar veikt attiecīgās personas ieslodzījuma dēļ, vai, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem attiecīgās personas bēgšanas gadījumā.”

 Direktīva 2013/33/ES

8        Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV 2013, L 180, 96. lpp.), 7. pantā “Dzīvesvieta un pārvietošanās brīvība” ir noteikts:

“1.      Pieteikuma iesniedzēji var brīvi pārvietoties viņus uzņēmušās dalībvalsts teritorijā vai apgabalā, kādu šī dalībvalsts viņiem šādam nolūkam noteikusi. Noteiktais apgabals neietekmē neatņemamo privātās dzīves jomu un ir pietiekams, lai nodrošinātu pieeju visiem pabalstiem saskaņā ar šo direktīvu.

2.      Sabiedrības interešu, sabiedriskās kārtības dēļ vai, ja tas nepieciešams, lai ātri apstrādātu un efektīvi pārraudzītu pieteikuma iesniedzēja starptautiskās aizsardzības pieteikumu, dalībvalstis var izlemt jautājumu par viņa dzīvesvietu.

3.      Dalībvalstis var nodrošināt uzņemšanas materiālos nosacījumus, paredzot pieteikuma iesniedzēja faktisko dzīvesvietu kādā īpašā vietā, kuru nosaka dalībvalstis. Šādu lēmumu, kam var būt vispārīgs raksturs, pieņem individuāli, un tas ir noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos.

[..]”

9        Saskaņā ar šīs direktīvas 18. pantu “Uzņemšanas materiālo nosacījumu veidi”:

“1.      Ja mājokli nodrošina natūrā, tam jābūt vienā no turpmāk minētajiem veidiem vai to kombinācijām:

[..]

b)      izmitināšanas centri, kas garantē atbilstošu dzīves līmeni;

[..].

3.      Dalībvalstis ņem vērā ar dzimumu un vecumu saistītus īpašus apsvērumus un mazāk aizsargātu personu situāciju attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētajās telpās un izmitināšanas centros.

[..]

6.      Dalībvalstis nodrošina, lai pieteikuma iesniedzējus pārvieto no viena mājokļa uz citu vienīgi nepieciešamības gadījumā. [..]

[..]”

 Beļģijas tiesības

 1980. gada 15. decembra likums

10      1980. gada 15. decembra loi sur l’accès au territoire, le séjour, l’établissement et l’éloignement des étrangers [Likums par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu] (1980. gada 31. decembra Moniteur belge, 14584. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “1980. gada 15. decembra likums”), I bis sadaļa Conseil du Contentieux des étrangers [“Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome”] ir sadalīta piecās nodaļās.

11      1. nodaļā “Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padomes izveide un jurisdikcija” it īpaši ir ietverts 1980. gada 15. decembra likuma 39./2. pants, kurā ir paredzēts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs var iesniegt Conseil du contentieux des étrangers (Beļģija) tādu prasību atcelt attiecībā uz viņu pieņemto lēmumu par uzturēšanās atteikumu ar izbraukšanas rīkojumu, kuram nav apturošas iedarbības.

12      Tās pašas 1980. gada 15. decembra likuma I bis sadaļas 5. nodaļa “Procedūra” ir sadalīta trijās iedaļās. III iedaļa attiecībā uz “prasību atcelt tiesību aktu” tostarp ietver 3. apakšiedaļu “Administratīvais pagaidu noregulējums”, kurā ietilpst šī likuma 39./82. pants, kas ir formulēts šādi:

“§ 1.      Ja administratīvās iestādes izdots akts var tikt atcelts saskaņā ar 39./2. pantu, vienīgi [Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome] ir kompetenta izdot rīkojumu par tā izpildes apturēšanu.

[..]

Ja pieteikuma iesniedzējs lūdz apturēt izpildi, viņam ir jāizvēlas apturēšana saskaņā ar ārkārtas steidzamības procedūru vai apturēšana saskaņā ar parasto procedūru. Lai [prasība] tiktu pieņemta, viņš nevar ne vienlaicīgi, ne secīgi vai nu vēlreiz piemērot trešo daļu, vai arī atkārtoti lūgt apturēšanu, iesniedzot 3. punktā paredzēto pieteikumu.

[..]

§ 4.      Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas palātas priekšsēdētājs vai tiesnesis pieņem lēmumu trīsdesmit dienu laikā pēc apturēšanas pieprasījuma. Ja tiek noteikta apturēšana, par prasību atcelt tiesību aktu tiek lemts četru mēnešu laikā pēc tiesas nolēmuma pasludināšanas.

Ja ārvalstniekam ir piemērots izraidīšanas vai repatriācijas pasākums, kura izpilde ir tūlītēja, it īpaši tad, ja viņš tiek turēts kādā konkrētā vietā, kura minēta 74./8. un 74./9. pantā, vai arī tiek nodots valdības rīcībā, viņš var, ja joprojām nav to lūdzis parastajā kārtībā, pieprasīt šī pasākuma izpildes apturēšanu ārkārtas steidzamības kārtībā termiņā, kas minēts 39./57. panta 1. punkta trešajā daļā.

[..]”

 Likums par patvēruma meklētāju un noteiktu citu ārvalstnieku kategoriju uzņemšanu

13      2007. gada 12. janvāra loi sur l’accueil des demandeurs d’asile et de certaines autres catégories d’étrangers [Likuma par patvēruma meklētāju un noteiktu citu ārvalstnieku kategoriju uzņemšanu] (2007. gada 7. maija Moniteur belge, 24027. lpp.) 11. panta 1. punktā ir paredzēta saistoša vietas piešķiršana patvēruma meklētāju uzņemšanas struktūrā noteiktos apstākļos. Saskaņā ar šī likuma 12. panta 2. punktu Fedasil pēc savas ierosmes var mainīt patvēruma meklētāja uzņemšanas vietu.

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

14      2020. gada 14. oktobrī prasītājs pamatlietā – Gvinejas pilsonis, kas tikko sasniedzis pilngadību, – Beļģijā iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

15      Gaidot lēmumu par viņa pieteikumu, viņš tika izmitināts Sarkanā Krusta uzņemšanas centrā, kas atrodas Bjersē [Bierset] (Beļģija).

16      Beļģijas iestādes nosūtīja pieprasījumu par uzņemšanu Spānijas iestādēm. Šis pieprasījums tika pieņemts 2020. gada 28. oktobrī.

17      Office des étrangers [Ārvalstnieku birojs] (Beļģija) pieņēma lēmumu par uzturēšanās atteikumu ar izbraukšanas rīkojumu, kas prasītājam pamatlietā tika paziņots 2020. gada 2. decembrī. Saskaņā ar šo lēmumu viņam tika norādīts, ka Spānijas Karaliste ir atbildīga par viņa lietas izskatīšanu, un tika uzdots atstāt Beļģijas teritoriju un doties uz Spāniju.

18      2020. gada 9. decembrī prasītājs pamatlietā cēla prasību Conseil du contentieux des étrangers (Beļģija) atcelt šo pārsūtīšanas lēmumu.

19      Ar 2020. gada 4. decembra lēmumu Fedasil, ņemot vērā lēmumu par pārsūtīšanu, mainīja prasītāja pamatlietā uzņemšanas vietu, piespiedu kārtā norīkojot viņu uz īpašu uzņemšanas struktūru Muskronā [Mouscron] (Beļģija), lai viņš saņemtu palīdzību, kas paredzēta, lai organizētu viņa pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti.

20      2020. gada 9. decembrī prasītājs pamatlietā par šo lēmumu iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu tribunal du travail de Liège (Beļģija).

21      Ar 2020. gada 10. decembra rīkojumu par pagaidu noregulējumu, kas tika apstiprināts 2021. gada 5. janvārī, tribunal du travail de Liège provizoriski uzdeva saglabāt prasītāja pamatlietā izmitināšanu Bjersē Sarkanā Krusta uzņemšanas centrā ar nosacījumu, ka viņš viena mēneša laikā iesniedz prasību pēc būtības par Fedasil 2020. gada 4. decembra lēmumu.

22      2020. gada 10. decembrī prasītājs pamatlietā cēla prasību pēc būtības par Fedasil lēmumu. Šīs prasības pamatojumam viņš norādīja, ka ar to tiek aizskartas viņa tiesības uz pārsūdzību ar apturošu iedarbību attiecībā uz lēmumu par uzturēšanās atteikumu.

23      Iesniedzējtiesa norāda, ka Dublinas III regulas 27. pantā pieteikuma iesniedzējam ir nodrošināta efektīva tiesību aizsardzība pret lēmumu par uzturēšanās atteikumu ar izbraukšanas rīkojumu.

24      Tomēr tā uzsver, ka prasības celšanai valsts tiesībās nav automātiskas apturošas iedarbības attiecībā uz izbraukšanas rīkojuma izpildi. Tikai administratīvā pagaidu noregulējuma ietvaros pieteikuma iesniedzējs var lūgt apturēt šo izpildi ārkārtas steidzamības apstākļos, proti, gadījumā, ja šāda izbraukšanas rīkojuma izpilde ir tūlītēja.

25      Iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietas iznākumam vispirms ir jānosaka, vai un ar kādiem nosacījumiem pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzībai ir apturoša iedarbība. Šajā ziņā tā paskaidro, ka, ja būtu jāatzīst šādas sekas, prasības celšana uz laiku kavētu attiecīgā pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu uz citu dalībvalsti, tādējādi viņa pārvietošanās uz konkrētu centru pārsūtīšanas sagatavošanai būtu priekšlaicīga.

26      Līdz ar to tā vēlas noskaidrot, vai tāds lēmums par obligātas uzņemšanas vietas maiņu kā pamatlietā, kurš, pēc tās domām, ir jāuzskata par pārsūtīšanas lēmuma izpildes uzsākšanu, atbilst Dublinas III regulas 27. pantam.

27      Ņemot vērā šos apsvērumus, tribunal du travail de Liège nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai tāds valsts tiesībās paredzēts tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas ir pieejams patvēruma meklētājam, kura starptautiskās aizsardzības pieteikumu ir piedāvāts nodot izskatīšanai citā dalībvalstī, un kam nav nekādas apturošas iedarbības, un šāda iedarbība rodas tikai gadījumā, kad tūlītējas pārsūtīšanas nolūkā tiek piemērota brīvības atņemšana, ir uzskatāms par efektīvu tiesību aizsardzību [Dublinas III regulas] 27. panta izpratnē?

2)      Vai efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis [Dublinas III regulas] 27. panta izpratnē ir jāsaprot tādējādi, ka laikposmā, kamēr tiek skatīta pārsūdzība par pārsūtīšanas lēmumu, nav pieļaujams vienīgi izpildīt piespiedu pārsūtīšanas pasākumu, vai arī tādējādi, ka tiek aizliegts ikviens pasākums, ar ko tiek sagatavota izraidīšana, piemēram, pārvietošana uz citu centru, kurā tiek īstenots atgriešanas plāns attiecībā uz tiem patvēruma meklētājiem, kuru aizsardzības pieteikumu ir piedāvāts nodot izskatīšanai citā Eiropas valstī?”

 Tiesvedība Tiesā

28      Iesniedzējtiesa lūdza piemērot šai lietai steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedību, kas ir paredzēta Tiesas Reglamenta 107. pantā, vai paātrināto procedūru, kas ir paredzēta šī Reglamenta 105. pantā.

29      Ar 2021. gada 1. marta lēmumu piektā palāta pēc tiesneša referenta priekšlikuma, uzklausījusi ģenerāladvokātu, nolēma, ka pieteikums par steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedības piemērošanu šai lietai nav jāapmierina, jo Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzētie steidzamības nosacījumi neesot izpildīti. Ar tā paša 2021. gada 1. marta lēmumu pieteikums par paātrinātās procedūras piemērošanu šai lietai arī tika noraidīts. Tomēr tajā pašā dienā Tiesas priekšsēdētājs nolēma šo lietu izskatīt prioritāri saskaņā ar šī Reglamenta 53. panta 3. punktu.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

30      Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 99. pantu Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas var jebkurā brīdī lemt, izdodot motivētu rīkojumu, it īpaši, ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu nerada nekādas pamatotas šaubas. Turklāt saskaņā ar šī Reglamenta 53. panta 2. punktu, ja lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir acīmredzami nepieņemams, Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, neveicot tālākas procesuālās darbības, jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

31      Šajā lietā ir jāpiemēro šīs tiesību normas.

 Par otro jautājumu

32      Ar otro jautājumu, kas ir jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Dublinas III regulas 27. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tas, ka dalībvalsts attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju, kurš ir cēlis prasību par pārsūtīšanas lēmumu uz citu dalībvalsti šīs regulas 26. panta 1. punkta izpratnē, veic tādus sagatavošanas pasākumus šai pārsūtīšanai kā, piemēram, vietas piešķiršana īpašā uzņemšanas struktūrā, kurā izmitinātajām personām tiek nodrošināta palīdzība, lai sagatavotu viņu pārsūtīšanu.

33      Saskaņā ar Dublinas III regulas 27. panta 1. punktu pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku pārsūdzēšanu vai pārskatīšanu tiesā. Turklāt no šīs regulas 27. panta 3.–6. punkta izriet, ka, lai nodrošinātu šī tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāti, patvēruma meklētājam ir jābūt tostarp iespējai saprātīgā termiņā pieprasīt, lai tiesa aptur pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts, un viņam ir jābūt pieejamai juridiskai palīdzībai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūnijs, Ghezelbash, C‑63/15, EU:C:2016:409, 50. punkts).

34      Lai gan, piemērojot šo 27. pantu, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ir jāpapildina vismaz ar patvēruma meklētājam sniegto iespēju lūgt apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi, tomēr šajā tiesību normā dalībvalstīm nav noteikts pienākums savās tiesībās paredzēt, ka šādas pārsūdzības iesniegšana automātiski izraisa šīs izpildes apturēšanu.

35      Proti, no Dublinas III regulas 27. panta 3. punkta c) apakšpunkta izriet, ka Savienības likumdevējs, precizējot, ka dalībvalstis dod iespēju attiecīgajai personai saprātīgā termiņā pieprasīt, lai tiesa aptur pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms pārsūdzības rezultāts, atzīst, ka dalībvalstis varētu nolemt, ka ar prasības par pārsūtīšanas lēmumu celšanu vien nepietiek, lai apturētu pārsūtīšanu, kas tādējādi var norisināties, negaidot šīs pārsūdzības iznākumu, ja apturēšana nav tikusi lūgta vai ja lūgums apturēt nav ticis apmierināts (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūnijs, Ghezelbash, C‑63/15, EU:C:2016:409, 59. punkts).

36      Tomēr ir jānorāda, pirmkārt, ka, lai gan tajā ir paredzētas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un iespēja lūgt apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz pārsūdzības iznākumam, nedz šajā tiesību normā, nedz kādā citā Dublinas III regulas normā nav aizliegts noteikt tādus pasākumus kā pamatlietā, kuri paši par sevi nav pārsūtīšanas lēmuma izpildes procedūras sākums šīs regulas izpratnē.

37      Proti, šādi pasākumi ir jāuzskata nevis par pārsūtīšanas izpildes pasākumiem, bet gan par sagatavojošiem pasākumiem šādai izpildes procedūrai, jo to īstenošana neizraisa to, ka attiecīgā persona pamet pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts teritoriju. Turklāt tie arī neapdraud pieteikuma iesniedzēja pārvietošanās brīvību, nedz arī procesuālo tiesību īstenošanu, kas izriet no Dublinas III regulas.

38      Turklāt tādi pasākumi kā pamatlietā aplūkotais paši par sevi nevar ietekmēt tā lēmuma saturu, kas pieņemams par pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzību, un iesniedzējtiesa turklāt to nekādi neapgalvo.

39      Tāpat ir jānorāda, ka Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic “cik vien iespējams īsā laikā, un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu [..]”. Šāda tiesību norma nozīmē, ka pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanai jānotiek cik vien iespējams drīz, tiklīdz ir izpildīti juridiskie nosacījumi, lai to izdarītu.

40      Tādējādi pārsūtīšanas sagatavošanas pasākumu veikšana, šķiet, atbilst Dublinas III regulas 29. panta noteikumiem, jo minēto pasākumu mērķis ir pēc iespējas ātrāk sagatavot pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu gadījumā, ja tiek noraidīta viņa pārsūdzība par pārsūtīšanas lēmumu.

41      Otrkārt, tādu sagatavojošu pasākumu kā pamatlietā pieņemšana nav pretrunā arī Direktīvas 2013/33 normām, kuras mērķis ir reglamentēt patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļus, tostarp to, kuriem ir paziņots pārsūtīšanas lēmums saskaņā ar Dublinas III regulu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Cimade un GISTI, C‑179/11, EU:C:2012:594, 50. punkts).

42      Šajā ziņā Direktīvas 2013/33 18. panta 6. punktā paredzētais dalībvalstu pienākums pārvietot pieteikuma iesniedzējus no viena mājokļa uz citu vienīgi “nepieciešamības gadījumā” nav pretrunā tam, ka pieteikuma iesniedzējs pēc lēmuma par pārsūtīšanu pieņemšanas tiek pārcelts uz jaunu uzņemšanas mājokli, kas sniedz pakalpojumus, lai palīdzētu organizēt šo pārsūtīšanu, neraugoties uz apstākli, ka pieteikuma iesniedzējs ir cēlis prasību par šo pārsūtīšanas lēmumu.

43      Proti, pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij nevar pārmest, ka tā uzskata, ka pieteikuma iesniedzēja mājokļa maiņa ir nepieciešama tādēļ, ka ir mainījusies viņa administratīvā situācija, kas saistīta ar pārsūtīšanas lēmumu, un pastāv ierobežojumi, kas tādēļ tiek uzlikti šai dalībvalstij.

44      Tomēr ir jāprecizē, ka pieteikuma iesniedzējiem sniegtā informācija un intervijas, kas ar tiem veiktas atvērtajā uzņemšanas centrā, uz kuru viņi tikuši virzīti, nevar būt tāda rakstura, kas radītu nepamatotu spiedienu uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, lai viņi atteiktos īstenot savas procesuālās tiesības, kas viņiem ir saskaņā ar Dublinas III regulu.

45      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Dublinas III regulas 27. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tas, ka dalībvalsts attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju, kurš ir cēlis prasību par pārsūtīšanas lēmumu uz citu dalībvalsti šīs regulas 26. panta 1. punkta izpratnē, veic tādus sagatavošanas pasākumus šai pārsūtīšanai kā, piemēram, vietas piešķiršana īpašā uzņemšanas struktūrā, kurā izmitinātajām personām tiek nodrošināta palīdzība, lai sagatavotu viņu pārsūtīšanu.

 Par pirmo jautājumu

46      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Dublinas III regulas 27. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā pieteikuma iesniedzējam ir paredzēta iespēja lūgt apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi tikai tad, ja šis lēmums ir izpildīts un pieteikuma iesniedzējs ir pakļauts tūlītējas pārsūtīšanas riskam.

47      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības starp to un valsts tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Līdz ar to Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju (spriedums, 2020. gada 26. marts, A. P. (Probācijas pasākumi), C‑2/19, EU:C:2020:237, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

48      No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām ir attiecināms atbilstības pieņēmums. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiski apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2020. gada 26. marts, A. P. (Probācijas pasākumi), C‑2/19, EU:C:2020:237, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

49      Šajā gadījumā, pirmkārt, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesai ir tikai “jāpārbauda, vai Muskronas centrā VW piešķirtais materiālais atbalsts viņam nodrošinās tādus pašus materiālos un juridiskos apstākļus, kādi būtu viņa uzņemšanai citā centrā, tādējādi ļaujot viņam ar tādiem pašiem nosacījumiem īstenot savas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību” pret pārsūtīšanas lēmumu, kas viņam tika paziņots.

50      Otrkārt, kā ir norādīts šī rīkojuma 37. punktā, tādi pasākumi kā pamatlietā nav pārsūtīšanas lēmuma izpildes pasākumi Dublinas III regulas izpratnē.

51      No tā izriet, ka jautājumam par pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzēšanas apturošo raksturu nav nozīmes pamatlietā, līdz ar to ir jākonstatē, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu.

52      Šo secinājumu neatspēko 2020. gada 30. septembra spriedums lietā CPAS de Liège (C‑233/19, EU:C:2020:757), jo šajā lietā nav saiknes starp pamatlietu, kas attiecas uz pieteikuma iesniedzēja norīkošanu izmitināšanas centrā, kurā tiek sniegti pakalpojumi, lai sagatavotu pārsūtīšanu, un Dublinas III regulas 27. panta piemērošanu. Līdz ar to, lai atrisinātu strīdu pamatlietā, iesniedzējtiesai nav jāpieņem nolēmums par jautājumu, kas attiecas uz citā tiesā celtas prasības atcelt tiesību aktu efektivitāti.

53      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piemērojot Reglamenta 53. panta 2. punktu, ir jākonstatē, ka pirmais jautājums ir acīmredzami nepieņemams.

 Par tiesāšanās izdevumiem

54      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) izdod rīkojumu:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 27. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tas, ka dalībvalsts attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju, kurš ir cēlis prasību par pārsūtīšanas lēmumu uz citu dalībvalsti šīs regulas 26. panta 1. punkta izpratnē, veic tādus sagatavošanas pasākumus šai pārsūtīšanai kā, piemēram, vietas piešķiršana īpašā uzņemšanas struktūrā, kurā izmitinātajām personām tiek nodrošināta palīdzība, lai sagatavotu viņu pārsūtīšanu.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – franču.