VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2013. gada 13. septembrī (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Komisijas saņemtie pētījumi par direktīvu vides jomā transpozīciju – Daļējs piekļuves atteikums – Izņēmums saistībā ar pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas mērķu aizsardzību – Konkrēta un individuāla pārbaude – Saderīgums ar Orhūsas konvenciju – Sevišķas sabiedrības intereses – Termiņa tieši izteikta lēmuma pieņemšanai nokavējuma sekas – Pienākuma aktīvi izplatīt vides informāciju apjoms
Lieta T‑111/11
ClientEarth, Londona (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv P. Kirch, advokāte,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja P. Oliver un C. ten Dam, vēlāk – P. Oliver un C. Zadra, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kuras priekšmets sākotnēji bija Komisijas netiešā lēmuma, ar kuru prasītājai ir atteikta piekļuve noteiktiem dokumentiem, kas attiecas uz dalībvalstu leģislatīvo aktu saderību ar Eiropas Savienības vides tiesībām, atcelšana, pēc tam – vēlākā 2011. gada 30. maija netiešā lēmuma, ar kuru ir atteikta piekļuve šo dokumentu daļai, atcelšana.
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen] (referents), tiesneši S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso] un G. Berardis [G. Berardis],
sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 10. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Fakti
1 Prasītāja ClientEarth ir saskaņā ar Lielbritānijas tiesībām dibināta asociācija, kuras mērķis it īpaši ir vides aizsardzība. 2010. gada 8. septembrī tā Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorātā (ĢD) iesniedza pieteikumu par piekļuvi dokumentiem atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulai (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.), kā arī atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Regulai (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā [Eiropas] Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 264, 13. lpp.). Šis pieteikums (turpmāk tekstā – “sākotnējais pieteikums”) attiecās uz vairākiem dokumentiem, kas minēti dokumentā ar nosaukumu “Vides ĢD 2010. gada vadības plāns”, kurš publicēts šī ĢD interneta mājas lapā.
2 Ar 2010. gada 16. septembra vēstuli Komisija apstiprināja sākotnējā pieteikuma saņemšanu, ko tā reģistrēja 2010. gada 14. septembrī.
3 Ar 2010. gada 29. oktobra vēstuli Komisija daļēji noraidīja sākotnējo pieteikumu. Tā izsniedza prasītājai vienu no pieprasītajiem dokumentiem un norādīja, ka uz pārējiem attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā un 3. punkta pirmajā daļā paredzētie izņēmumi pārbaužu, izmeklēšanas un revīzijas mērķu aizsardzībai un uz iestāžu lemšanas procesa aizsardzībai.
4 2010. gada 10. novembrī prasītāja atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktam iesniedza atkārtotu pieteikumu nolūkā, lai Komisija pārskata savu viedokli par vairākiem dokumentiem, kuriem tika liegta piekļuve (turpmāk tekstā – “atkārtots pieteikums”).
5 Ar 2010. gada 1. decembra vēstuli Komisija informēja prasītāju, ka atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 2. punktam atbildes uz atkārtoto pieteikumu termiņš ir pagarināts par 15 darba dienām.
6 Ar 2010. gada 15. decembra vēstuli Komisija paziņoja prasītājai, ka tā vēl joprojām nevar atbildēt uz atkārtoto pieteikumu.
7 Ar 2010. gada 20. decembra vēstuli prasītāja paziņoja Komisijai, ka atbildes uz atkārtoto pieteikumu termiņš beidzas 2010. gada 22. decembrī. Prasītāja aicināja Komisiju izsniegt tai pieprasītos dokumentus pirms 2011. gada 22. janvāra un precizēja, ka pretējā gadījumā tā cels prasību Vispārējā tiesā par Komisijas netiešo lēmumu, ar kuru ir noraidīts atkārtotais pieteikums (turpmāk tekstā – “netiešais lēmums”).
8 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 21. februārī, prasītāja cēla šo prasību un lūdza atcelt netiešo lēmumu.
9 2011. gada 30. maijā Komisija pieņēma tieši izteiktu lēmumu par atkārtoto pieteikumu (turpmāk tekstā – “tiešs lēmums”), ko paziņoja prasītājai tajā pašā dienā.
10 Tiešajā lēmumā, pirmkārt, Komisija ierobežoja atkārtotā pieteikuma apjomu. Tā uzskatīja, ka šis pieteikums attiecas konkrēti uz 63 pētījumiem par vairāku dalībvalstu likumdošanas saderību ar Eiropas Savienības vides tiesībām, ko Komisijas uzdevumā bija veicis ārējs uzņēmums un ko tā saņēma 2009. gadā, un uz 8 dokumentiem ar nosaukumu “Īstenošanas plāni”, kas izstrādāti 2009. un 2010. gadā attiecībā uz visām “galvenajām direktīvām”.
11 Pēc tam Komisija norādīja, ka atkārtotais pieteikums neattiecas uz noteiktiem sākotnējā pieteikumā minētajiem dokumentiem, un secināja, ka prasītāja vairs neprasa piekļuvi šiem dokumentiem.
12 Otrkārt, Komisija norādīja, ka pieprasītajos dokumentos ir ietverta vides informācija Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta Orhūsā 1998. gada 25. jūnijā (turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”), izpratnē, un paziņoja, ka šīs konvencijas normas ir piemērojamas Savienības iestādēm atbilstoši Regulai Nr. 1367/2006. Tā kā šīs regulas 3. pantā ir norādīts, ka pieprasījumus piekļūt vides informācijai Savienības iestādes izskata atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001, Komisija uzskatīja, ka atkārtots pieteikums bija jāizskata, ievērojot šīs divas regulas.
13 Treškārt, Komisija sadalīja dokumentus, uz kuriem attiecas atkārtotais pieteikums, divās grupās. Pirmā grupa ietver 22 pētījumus, kā arī 8 darbības plānus, kas norādīti iepriekš 10. punktā. Komisija sniedza prasītājai pilnīgu piekļuvi šiem dokumentiem, izņemot atsevišķu pētījumu autoru vārdus. Otrā grupa ietver 41 no iepriekš 10. punktā minētajiem pētījumiem (turpmāk tekstā – “strīdīgie pētījumi”). Komisija sniedza prasītājai daļēju piekļuvi šiem pētījumiem. Konkrēti tā tai izsniedza katra strīdīgā pētījuma titullapu, satura rādītāju, izmantoto saīsinājumu sarakstu, pielikumu, kas ietver izmantotos leģislatīvos aktus, kā arī apakšnodaļas ar nosaukumiem “Ievads”, “Attiecīgo dalībvalstu tiesību normu vispārīgs apskats” un “Transponēšanas un īstenošanas ietvari”. Savukārt, Komisija atteicās tai paziņot katra šī pētījuma nodaļas ar nosaukumiem “Kopsavilkums”, “Transponēšanas pasākumu juridiskā analīze” un “Secinājumi”, kā arī pielikumu, kas ietver attiecīgās dalībvalsts un atbilstošo Savienības tiesību atbilstības tabulu.
14 Komisija ir sadalījusi strīdīgos pētījumus divās kategorijās. Pirmā kategorija ietver pētījumu, kura vērtēšana dialoga ar attiecīgo dalībvalsti par Savienības tiesību ieviešanu formā ir sākusies nesen. Otrā kategorija ietver 40 pētījumus, kuros ir noticis plašāks dialogs ar attiecīgajām dalībvalstīm.
15 Ceturtkārt, Komisija ir izskaidrojusi trīs iemeslus, kuru dēļ tika atteikta piekļuve strīdīgo pētījumu noteiktām daļām, kā arī atsevišķu izpausto pētījumu autoru vārdiem.
16 Vispirms Komisija norādīja, ka uz strīdīgo pētījumu neizpaustajām daļām attiecas tiesību piekļūt dokumentiem izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā un kas attiecas it īpaši uz izmeklēšanas mērķu aizsardzību.
17 Komisija norādīja, ka šie pētījumi tika izstrādāti, lai tai ļautu kontrolēt vairāku direktīvu transpozīciju dalībvalstīs un vajadzības gadījumā uzsākt procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, kas paredzēta LESD 258. pantā (turpmāk tekstā – “procedūra sakarā ar valsts pienākumu neizpildi”), pret to. Par pirmajā kategorijā iekļauto pētījumu, kas minēts iepriekš 14. punktā, Komisija norādīja, ka tā vēl nav izdarījusi secinājumus par attiecīgās direktīvas transpozīciju. Iepazīšanās ar šajā pētījumā ietverto informāciju un secinājumiem, kas vēl nav pārbaudīti un attiecībā uz kuriem attiecīgajai dalībvalstij nav bijusi iespēja reaģēt, radītu tai risku tikt, iespējams, nepamatoti, kritizētai un radītu aizspriedumus savstarpējās uzticēšanās gaisotnē, kas vajadzīga, lai novērtētu attiecīgās direktīvas ieviešanu. Attiecībā uz strīdīgajiem pētījumiem, kas ietilpst iepriekš 14. punktā minētajā otrajā kategorijā, Komisija norādīja, ka atsevišķos gadījumos tā ir uzsākusi procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi pret attiecīgajām dalībvalstīm un pārējos gadījumos tā vēl nav izlēmusi, vai šī procedūra ir jāuzsāk. Iepazīšanās ar šiem strīdīgajiem pētījumiem radītu kaitējumu savstarpējās uzticēšanās gaisotnei, kas ir vajadzīga, lai atrisinātu domstarpības starp to un attiecīgo dalībvalsti, neuzsākot tiesvedību tiesā.
18 Turpinājumā Komisija norādīja, ka uz strīdīgo pētījumu neizpaustajām daļām attiecas arī tiesību piekļūt dokumentiem izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā attiecībā uz iestāžu lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību.
19 Šajā ziņā Komisija norādīja, ka šie pētījumi tika izstrādāti pēc tās pieprasījuma tīri iekšējām vajadzībām izmeklēšanas par Savienības tiesību transpozīciju iepriekšējās izskatīšanas stadijā. Komisija piebilda, ka tā nepievienojas šos pētījumu secinājumiem, kā arī izmanto citus izmeklēšanas līdzekļus, tostarp tās pašas izdarītu iekšējo vērtējumu un informāciju, kas iegūta dialogā ar attiecīgo dalībvalsti. Komisija uzskatīja, ka, tā kā tā vēl nav pieņēmusi lēmumu ne par valsts leģislatīvo aktu saderību ar Savienības tiesībām, ne arī par iespēju uzsākt procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi (attiecībā uz ko tai ir plaša rīcības brīvība) pieprasītā iepazīšanās kaitētu tās iekšējai lēmumu pieņemšanas procedūrai, kas varētu izraisīt neatbilstošu ārēju spiedienu.
20 Visbeidzot, Komisija norādīja, ka atsevišķu izpausto pētījumu, kā arī atsevišķu strīdīgo pētījumu autoru vārdus aizsargā tiesību piekļūt dokumentiem izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā attiecībā uz personas privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību.
21 Piektkārt, Komisija norādīja, ka izņēmumu no piekļuves dokumentiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā un 3. punkta pirmajā daļā, piemērošana ir jānoraida, ja iepazīšanos ar norādītajiem dokumentiem pamato sevišķas sabiedrības intereses. Tomēr tā uzskata, ka šajā gadījumā sabiedrības intereses tiktu labāk ievērotas, aizsargājot savstarpējās uzticēšanās starp dalībvalstīm un to pašu gaisotni, kā arī tās rīcības brīvību pieņemt administratīvos lēmumus par iespējamajiem pārkāpumiem. Turklāt Komisija ir norādījusi, ka atkārtotajā pieteikumā nav norādīti argumenti, kuri pierādītu sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanu, kas pamatotu iepazīšanos ar tiem.
Procedūra un lietas dalībnieku prasījumi
22 Kā tas ir norādīts iepriekš 8. punktā, prasītāja cēla šo prasību, iesniedzot prasības pieteikumu Vispārējās tiesas kancelejā 2011. gada 21. februārī, un lūdza atcelt netiešo lēmumu.
23 2011. gada 30. maijā Komisija iesniedza savu iebildumu rakstu. Tā apgalvoja, ka pēc tiešā lēmuma pieņemšanas prasība ir zaudējusi priekšmetu, jo prasītājai vairs nav intereses, lai netiešais lēmums tiktu atcelts. Komisija aicināja Vispārējo tiesu konstatēt, ka ir jāizbeidz tiesvedība.
24 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 31. maijā, Dānijas Karaliste lūdza tai atļaut iestāties šajā tiesvedībā prasītāja prasījumu atbalstam. Šī iestāšanās tika atļauta ar astotās palātas priekšsēdētāja 2011. gada 14. jūlija lēmumu.
25 2011. gada 29. jūlijā prasītāja iesniedza repliku. Tā norādīja, ka, tā kā Komisija tai ir piešķīrusi piekļuvi izpaustajiem pētījumiem un darbības plāniem (skat. iepriekš 13. punktu), šie dokumenti vairs nav prasības priekšmets. Tā iesniedza arī lūgumu pielāgot tās pamatus un prasījumus tiešā lēmuma pieņemšanas dēļ, norādot, ka prasība turpmāk ir jāuzskata par vērstu pret pēdējo lēmumu, ar kuru Komisija tai piešķīra tikai daļēju piekļuvi strīdīgajiem pētījumiem.
26 2011. gada 7. novembrī Komisijas iesniedza atbildi uz repliku. Tā lūdza Vispārējo tiesu atļaut grozīt prasītājas prasījumus un pamatus pareizas tiesvedības un tiesvedības ekonomijas interesēs.
27 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas sestajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
28 Ar vēstuli, kas ir saņemta Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 12. martā, Dānijas Karaliste informēja Vispārējo tiesu, ka tā atsakās no iestāšanās lietā prasītājas prasījumu atbalstam šajā lietā. Ar sestās palātas 2013. gada 9. aprīļa rīkojumu tā tika izslēgta no reģistra kā persona, kas iestājusies lietā.
29 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (sestā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu. Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2013. gada 10. aprīļa tiesas sēdē.
30 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt netiešo lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus, tostarp jebkuru personu, kas iestājušās lietā, izdevumus.
31 Replikā prasītāja lūdz iespēju pielāgot savus prasījumus un pamatus tiešā lēmuma dēļ, un tās prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt tiešo lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.
32 Aizstāvības rakstā Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir konstatēt, ka ir jāizbeidz tiesvedība par netiešo lēmumu, ņemot vērā, ka ir pieņemts tiešais lēmums.
33 Atbildē uz repliku Komisija lūdz Vispārējo tiesu:
– atļaut grozīt prasītājas prasījumus un pamatus;
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
34 Tiesas sēdē prasītāja apstiprināja, ka tās atcelšanas prasība ir vērsta pret tiešo lēmumu, ar kuru Komisija tai daļēji atteica piekļuvi 41 strīdīgajam pētījumam, kas bija uzskaitīti šī lēmuma II pielikuma saraksta 2. tabulā.
Par tiesībām
Par prasītājas prasījumu un pamatu pielāgošanu
35 Kā iepriekš ir norādīts, netiešo lēmumu, uz kuru sākotnēji attiecās atcelšanas prasība prasītājas iesniegtajā prasības pieteikumā, aizstāja tiešais lēmums pēc prasības pieteikuma iesniegšanas. Šis grozījums lika prasītājai pielāgot tās sākotnējos prasījumus, kā arī pamatus šo prasījumu atbalstam. Komisija neiebilst pret šo pielāgošanu.
36 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai prasījumi, kas sākotnēji vērsti pret tiesvedības laikā aizstātu aktu, var tikt uzskatīti par vērstiem pret aizstājēju aktu, bet pēdējais minētais ir jauns fakts, kas prasītājam ļauj pielāgot savus prasījumus un pamatus. Šādā gadījumā pareizai tiesvedībai un procedūras ekonomijas prasībām būtu pretrunā, ja prasītājam tiktu prasīts iesniegt jaunu prasību Vispārējā tiesā (skat. Vispārējās tiesas 2001. gada 10. oktobra spriedumu lietā T‑111/00 British American Tobacco International (Investments)/Komisija, Recueil, II‑2997. lpp., 22. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad ir jāuzskata, ka prasība turpmāk attiecas uz tiešā lēmuma daļēju atcelšanu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), un ir jāpiekrīt prasījumu un pamatu pielāgošanai.
Par lietas būtību
37 Pēc šo prasījumu un pamatu pielāgošanas prasītāja izvirza septiņus pamatus savas prasības atcelt apstrīdēto lēmumu pamatojumam. Šie pamati attiecas, pirmkārt, uz Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. un 2. punkta pārkāpumu, jo Komisija esot nelikumīgi pagarinājusi atbildes uz atkārtotu pieteikumu termiņu, otrkārt, uz Orhūsas konvencijas 4. panta 1., 2. un 4. punkta pārkāpumu, jo šajās tiesību normās neesot paredzēts tiesību piekļūt dokumentiem izņēmums, lai aizsargātu izmeklēšanas mērķus, ja nav runas par krimināllietu vai disciplinārlietu, treškārt, pienākuma aktīvi izplatīt vides informāciju, kas izriet no Orhūsas konvencijas 5. panta 3.–7. punkta un Regulas Nr. 1367/2006 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta, pārkāpumu, ceturtkārt, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpumu, jo Komisija neesot ievērojusi šajā tiesību normā paredzētos ierobežojumus, kas ir saistīti ar tiesību piekļūt dokumentiem izņēmumiem, piektkārt, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas pārkāpumu, jo risks, ka pilnīga iepazīšanās ar strīdīgo pētījumu ietekmētu Komisijas lēmumu pieņemšanas procesu, esot hipotētisks un neesot saprātīgi paredzams, sestkārt, uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta in fine un 3. punkta in fine pārkāpumu, jo pastāvot sevišķas sabiedrības intereses, kas attaisno šo iepazīšanos ar tiem, un, septītkārt, uz to, ka Komisija ir rupji un atkārtoti pārkāpusi Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. un 2. punktu un Orhūsas konvencijas 4. panta 1. punktu, kas liek Vispārējai tiesai veikt preventīvus pasākumus.
Iepriekšēji apsvērumi
38 Prasītājas iesniegtie septiņi pamati var tikt sadalīti divās grupās, no kurām pirmā ietver otro pamatu un no ceturtā līdz sestajam pamatam un otrā ietver pirmo, trešo un septīto pamatu.
39 Pirmajā pamatu grupā prasītāja apstrīd apstrīdētā lēmuma pamatojumu. Tādējādi ar otro un ceturto pamatu tā apstrīd secinājumu, kas norādīts šajā lēmumā, ka uz informāciju, ar kura ir atteikta iepazīšanās, attiecas tiesību piekļūt dokumentiem izņēmums, kas izriet no izmeklēšanas mērķu aizsardzības. Ar piekto pamatu prasītāja apstrīd secinājumu, ka uz šo informāciju attiecas izņēmums par lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību. Visbeidzot, sestajā pamatā prasītāja apgalvo, ka gadījumā, ja šie izņēmumi būtu piemērojami, Komisija ir pieļāvusi kļūdu, neņemot vērā, ka sevišķas sabiedrības intereses prasa izpaust pieprasīto informāciju.
40 Pamatu otrajā grupā prasītāja savukārt norāda argumentus, kas vērsti uz to, lai pierādītu, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ iemeslu, kas nav atkarīgi no tā, vai šis pamatojums ir kļūdains vai nav, dēļ. Tādējādi ar pirmo un septīto pamatu tā būtībā apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšana ir notikusi pārāk vēlu, kas ir kļuvis par Komisijas pastāvīgu un peļamu praksi. Ar trešo pamatu prasītāja apgalvo, ka, neatkarīgi no tā, kāda atbilde tiks sniegta uz atkārtoto pieteikumu, Komisijai pašai pēc savas iniciatīvas ir pienākums izplatīt informāciju.
41 Vispirms ir svarīgi norādīt, ka prasītāja nav apgalvojusi, ka Komisija būtu pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka uz atsevišķu strīdīgo pētījumu un izpausto autoru vārdiem attiecās tiesību piekļūt dokumentiem izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā un kas izriet no personas datu aizsardzības. Tātad ir jāuzskata, ka, ievērojot apsvērumus, ko tā sniedza otrajā pamatu grupā, prasītāja neapstrīd Komisijas lēmumu neizpaust vārdus. Prasītāja to apstiprināja tiesas sēdē.
42 Turpinājumā ir jānorāda, ka Savienības iestāde var kumulatīvi ņemt vērā vairākus atteikuma iemeslus, kas norādīti Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā, lai novērtētu pieteikumu saistībā ar piekļuvi dokumentiem, kas ir tās rīcībā (šajā ziņā skat. Tiesas 2012. gada 28. jūnija spriedumu lietā C‑404/10 P Komisija/Éditions Odile Jacob, 113. un 114. punkts).
43 Kā tika norādīts iepriekš 16.–19. punktā, Komisija uzskatīja, ka uz strīdīgajiem pētījumiem attiecas gan Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums saistībā ar izmeklēšanas mērķu aizsardzību, gan šīs regulas 4. panta 3. punktā paredzētais izņēmums attiecībā uz šīs iestādes lēmumu pieņemšanas procedūras aizsardzību. Tādējādi, ja neņem vērā otro pamatu grupu, lai pierādītu, ka strīdīgajā lēmumā ir kļūda, kas pamato tā atcelšanu, prasītājai ir jāpierāda vai nu saistībā ar otro, ceturto vai piekto pamatu, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka tā var daļēji atteikt piekļuvi strīdīgajiem pētījumiem atbilstoši ikvienam no šiem izņēmumiem, vai saistībā ar sesto pamatu, ka sevišķas sabiedrības intereses attaisno katrā ziņā iepazīšanos ar šo pētījumu pilnībā.
44 Vispirms ir jāvērtē pirmā pamatu grupa.
Par pirmo pamatu grupu
45 Kā ir iepriekš norādīts, pirmā pamatu grupa ietver otro un no ceturtā līdz sestajam pamatam. Vispirms ir jāpārbauda ceturtais pamats un pēc tam – otrais, piektais un sestais pamats.
– Par ceturto pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpumu, jo Komisija neesot ievērojusi šajā tiesību normā paredzētā izņēmuma robežas
46 Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 1. apsvērumā ir noteikts, ka tā iekļaujas LES 1. panta otrajā daļā, kas pievienota ar Amsterdamas līgumu, paustajā gribā iezīmēt jaunu posmu ciešākas Eiropas tautu savienības izveidošanā, kur lēmumu pieņemšana notiek, cik vien iespējams atklāti un cik vien iespējams tuvinot to pilsoņiem. Kā ir atgādināts minētās regulas preambulas 2. apsvērumā, sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem ir saistītas ar to demokrātisko raksturu (skat. Tiesas 2011. gada 21. jūlija spriedumu lietā C‑506/08 P Zviedrija/MyTravel un Komisija, Krājums, I‑6237. lpp., 72. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Šajā nolūkā Regulas Nr. 1049/2001 mērķis ir, kā minēts tās preambulas 4. apsvērumā un 1. pantā, pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem (skat. iepriekš 46. punktā minēto spriedumu lietā Zviedrija/MyTravel un Komisija, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Protams, šīs tiesības tomēr ir pakļautas zināmiem ierobežojumiem, kas ir pamatoti ar sabiedrības vai privāto interešu apsvērumiem. It īpaši Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā atbilstoši tās preambulas 11. apsvērumam ir paredzēta izņēmumu kārtība, kas atļauj iestādēm atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt kādām ar šo pantu aizsargātām interesēm. Tomēr, tā kā šādi izņēmumi principā atkāpjas no plašākās iespējamās sabiedrības piekļuves dokumentiem, tie ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (iepriekš 46. punktā minētais spriedums lietā Zviedrija/MyTravel un Komisija, 74. un 75. punkts).
49 No lietas materiāliem, kas interpretēti, ņemot vērā lietas dalībnieku apsvērumus, izriet, ka strīdīgie pētījumi attiecas uz noteiktu Savienības direktīvu vides aizsardzības jomā transpozīciju 19 dalībvalstīs un katrs no strīdīgajiem pētījumiem attiecas uz vienu konkrētu dalībvalsti un uz vienu konkrētu direktīvu. Tādējādi lietas dalībniekiem ir skaidrs, ka Komisija šos pētījumus ir pasūtījusi saistībā ar tās pienākumu atbilstoši LES 17. pantam uzraudzīt Savienības tiesību piemērošanu, ko kontrolē Tiesa. Tādējādi ir jāuzskata, ka strīdīgie pētījumi nav izstrādāti informatīviem vai akadēmiskiem nolūkiem, bet ir konkrēti instrumenti, lai atklātu konkrētus Savienības tiesību neizpildes gadījumus. Kā Komisija pamatoti apgalvo, šo pētījumu mērķis ir tai atļaut novērtēt, vai dalībvalstis ir pareizi transponējušas attiecīgās direktīvas, un vajadzības gadījumā sākt procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi pret dalībvalstīm, kas ir pieļāvušas pārkāpumu.
50 No iepriekš minētā izriet, ka strīdīgie pētījumi ietilpst Komisijas izmeklēšanas procesā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.
51 Tomēr no judikatūras izriet, ka tas, ka dokuments attiecas uz izmeklēšanu šīs tiesību normas izpratnē, pats par sevi nav pietiekami, lai attaisnotu tajā paredzētā izņēmuma piemērošanu, ņemot vērā vajadzību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā norādītos izņēmumus interpretēt un piemērot šauri. Riskam, ka tiks aizskartas aizsargātas intereses, ir jābūt saprātīgi paredzamam, un nevis tikai hipotētiskam (Tiesas 2008. gada 1. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑39/05 P un C‑52/05 P Zviedrija un Turco/Padome, Krājums, I‑4723. lpp., 43. un 63. punkts).
52 Turklāt, kā tas izriet no šī izņēmuma teksta, tas neattiecas uz izmeklēšanas kā tādas aizsardzību, bet uz tās mērķu aizsardzību (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 6. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑391/03 un T‑70/04 Franchet un Byk/Komisija, Krājums, II‑2023. lpp., 105. un 109. punkts, un 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑36/04 API/Komisija, Krājums, II‑3201. lpp., 127. punkts). Izmeklēšanas procedūrā saistībā ar procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi šis mērķis ir panākt, lai attiecīgā dalībvalsts labprātīgi izpildītu Līguma nosacījumus, vai nepieciešamības gadījumā dot tai iespēju pamatot savu nostāju (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā API/Komisija, 121. un 133. punkts un tajos minētā judikatūra).
53 Kā būtībā izriet iepriekš no 17. punkta, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka iepazīšanās ar strīdīgajiem pētījumiem varēja kaitēt šai izmeklēšanai tādēļ, ka iepazīšanās ar tiem varētu kaitēt savstarpējās uzticēšanās klimatam, kas vajadzīgs vai nu, lai novērtētu Savienības tiesību ieviešanu saistībā ar pētījumu, ko Komisijai vēl nebija bijusi iespēja pietiekami detalizēti analizēt, vai arī, lai atrisinātu domstarpības starp Komisiju un dalībvalstīm, neizmantojot tiesvedību procedūrā sakarā ar valsts pienākumu saistībā ar pārējiem pētījumiem, ko Komisija bija detalizēti izanalizējusi un pamatojoties uz kuriem noteiktos gadījumos tā bija uzsākusi šo procedūru, bet citos gadījumos tā vēl nebija izlēmusi, vai šī procedūra ir jāuzsāk.
54 Prasītāja apgalvo, ka šie iemesli ir vispārīgi un nav pamatoti. Turklāt nepietiek ar to, ka tiek pierādīts, ka pastāv risks, kas nav hipotētisks, ka iepazīšanās ar strīdīgajiem pētījumiem precīzi un faktiski ietekmēs Komisijas izmeklēšanu. It īpaši tas, ka sabiedrībai ir zināms par iespējamo Savienības tiesību pārkāpumu, neliedzot Komisijai turpināt šo izmeklēšanu.
55 Prasītāja piebilst, ka Komisija nav precizējusi ne to, kāda veida spiediens varētu ietekmēt tās izmeklēšanu, ne arī, vai tas tiktu izdarīts uz tās pašas darbu vai dalībvalsts darbu. Prasītāja uzskata, ka pēdējās katrā ziņā var pierādīt, ka tās ievēro Savienības tiesības, ja tās tiek nepamatoti kritizētas vai uz tām tiek izdarīts spiediens. Turklāt prasītāja apgalvo, ka, tā kā Komisija nav paskaidrojusi, kā iepazīšanās ar strīdīgajiem pētījumiem precīzi un faktiski var ietekmēt šo izmeklēšanu, tā piemēroto izņēmumu nav interpretējusi šauri.
56 Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka pārskatāmība pastiprina procedūras sakarā ar valsts pienākumu neizpildi efektivitāti spiediena, ko sabiedrība īsteno uz attiecīgo dalībvalsti, dēļ un tā ir jānodrošina, lai pilsoņiem ļautu piedalīties lemšanas procesā, kā arī sniegt Komisijai informāciju.
57 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
58 Vispirms ir jānorāda, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Komisija var derīgi piemērot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā norādīto izņēmumu, lai atteiktu piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz iespējamu Savienības tiesību pārkāpumu izmeklēšanu, kas var likt uzsākt procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi vai kas faktiski ir noveduši pie šādas procedūras. Šajos gadījumos piekļuves atteikums ir jāuzskata par pamatotu ar to, ka attiecīgās dalībvalstis ir tiesīgas sagaidīt no Komisijas, ka tā ievēros šo pētījumu konfidencialitāti pat vēl noteiktu laiku pēc tās beigām (skat. iepriekš 52. punktā minēto spriedumu lietā API/Komisija, 120. punkts un tajā minētā judikatūra).
59 It īpaši no judikatūras izriet, ka iepazīšanās ar dokumentiem par izmeklēšanas stadiju Komisijas un attiecīgās dalībvalsts sarunu laikā varētu ietekmēt procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi pareizu norisi, jo izmeklēšanas dokumentu publiskošana laikā, kamēr notiek sarunas starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti, varētu kaitēt labai procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi norisei, ciktāl šīs procedūras mērķis, kā ir norādīts iepriekš 52. punktā, kas ir dot iespēju dalībvalstij labprātīgi pildīt Līguma nosacījumus vai nepieciešamības gadījumā dot tai iespēju pamatot savu nostāju, varētu tikts apdraudēts. Šī prasība ievērot konfidencialitāti turpinās arī pēc prasības celšanas Tiesā tādēļ, ka nav jāizslēdz iespēja, ka sarunas starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti – lai panāktu šīs dalībvalsts labprātīgu Līguma prasību izpildi – turpinās arī tiesas procesa gaitā un līdz pat sprieduma pasludināšanai. Šā mērķa, proti, strīda starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti atrisināšana ar izlīgumu pirms Tiesas sprieduma pasludināšanas, aizsardzība tātad attaisno atteikumu piekļūt šiem dokumentiem (skat. iepriekš 52. punktā minēto spriedumu lietā API/Komisija, 121. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 No iepriekš minētā izriet, kā Komisija pamatoti apgalvo, ka tā ir tiesīga saglabāt dokumentu, kas iegūti izmeklēšanā saistībā ar procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi un iepazīšanās ar ko varētu kaitēt uzticības atmosfērai, kam ir jāvalda starp to un attiecīgo dalībvalsti, konfidencialitāti, lai vienojoties atrisinātu iespējami identificētos Savienības tiesību pārkāpumus.
61 Tātad ir jāuzskata, ka Komisija principā bija tiesīga atsaukties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, lai atteiktos izpaust strīdīgos pētījumus.
62 Šo secinājumu neatspēko prasītājas argumenti, pirmkārt, ka pilsoņiem ir tiesības zināt, vai to valdības ievēro Savienības vides noteikumus, atbilstoši atklātības un pārskatāmības principiem, kas ir noteikti LES 1. pantā un LESD 15. pantā, un, otrkārt, ka Komisijai ir pienākums uzraudzīt šo noteikumu piemērošanu, atbildēt pilsoņiem, kādā veidā tā pilda šo uzdevumu, un iesaistīt pilsoņus lēmumu pieņemšanas procesā.
63 LESD 15. panta 3. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka Parlaments un Padome, pieņemot regulas, saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru nosaka vispārējus principus un ierobežojumus, pamatojoties uz sabiedriskām vai privātām interesēm, kas reglamentē pilsoņu tiesības piekļūt dokumentiem. Tādējādi Regulā Nr. 1049/2001, kas pieņemta, pamatojoties uz LESD 15. panta 3. punktu, ir noteikti šie vispārīgie principi un to robežas attiecībā uz piekļuvi Komisijas turējumā esošiem dokumentiem. Starp šiem ierobežojumiem ir arī šīs regulas 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā norādītais izņēmums, kas attiecas uz iestāžu izmeklēšanas mērķu aizsardzību. Tātad prasītāja nevar izvairīties no šī izņēmuma piemērošanas, pamatojoties uz Līgumu vispārīgajiem noteikumiem.
64 Turklāt ir jānorāda, kā ir atzīts judikatūrā, ka, kad iestādei pieprasa izpaust dokumentu, tai ir pienākums katrā atsevišķā gadījumā pārbaudīt, vai uz šādu dokumentu attiecas piekļuves izņēmumi, kas uzskaitīti Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā (iepriekš 51. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome, 35. punkts).
65 Šajā ziņā ir precizēts, pirmkārt, ka piekļuves dokumentiem pieteikums ir jāizvērtē konkrēti un individuāli un attiecībā uz katru minētajā pieteikumā norādīto dokumentu un, otrkārt, ka šajā pārbaudē ir no jauna jāizvērtē iestādes lēmuma pamatojums attiecībā uz visiem šīs pašas regulas 4. panta 1.–3. punktā minētajiem izņēmumiem, uz kuriem ir balstīts šis lēmums (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 13. aprīļa spriedumu lietā T‑2/03 Verein für Konsumenteninformation/Komisija, Krājums, II‑1121. lpp., 69.–74. punkts).
66 Kā prasītāja pēc būtības ir norādījusi, Komisija ir pārbaudījusi strīdīgos pētījumus vispārīgi un abstrakti. No apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Komisija būtu konkrēti analizējusi katra strīdīgā pētījuma saturu, lai nolemtu, vai iepazīšanās ar to varētu ietekmēt uzticēšanās gaisotni, kam jāpastāv starp to un attiecīgo dalībvalsti. Pretēji Komisijas apgalvotajam, tas, ka tā ir daļēji izpaudusi šos pētījumus, nepierāda, ka tie ir tikuši individuāli pārbaudīti, jo visiem dokumentiem ir izpaustas identiskas daļas.
67 Tomēr pastāv vairāki izņēmumi no Komisijas pienākuma konkrēti un individuāli pārbaudīt dokumentus, par kuriem ir iesniegts piekļuves pieteikums.
68 Minētā pārbaude var arī nebūt vajadzīga, ja konkrētā gadījuma īpašajos apstākļos ir acīmredzams, ka piekļuve ir jānoraida vai, tieši otrādi, jāpiešķir. Tāds tostarp būtu gadījums, ja noteiktiem dokumentiem acīmredzami būtu pilnībā piemērojams izņēmums no piekļuves tiesībām vai, tieši otrādi, būtu acīmredzami pilnībā jāpiešķir piekļuve, vai arī, visbeidzot, Komisija jau būtu veikusi konkrētu un individuālu pārbaudi līdzīgos apstākļos (iepriekš 65. punktā minētais spriedums lietā Verein für Konsumenteninformation/Komisija, 75. punkts, un iepriekš 52. punktā minētais spriedums lietā API/Komisija, 58. punkts).
69 Turklāt principā attiecīgā iestāde – tostarp pamatojot atteikuma lēmumu – principā var pamatoties uz vispārējām prezumpcijām, kas ir piemērojamas noteiktām dokumentu kategorijām, un līdzīgi vispārīgi apsvērumi var attiekties uz tāda paša rakstura dokumentu publiskošanas pieteikumiem, tomēr ar nosacījumu, ka tai katrā gadījumā ir jāizvērtē, vai vispārīgie apsvērumi, kas parasti attiecas uz noteiktu dokumenta veidu, patiešām attiecas uz konkrēto dokumentu, kuru pieprasa izpaust (šajā ziņā skat. iepriekš 51. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome, 50. punkts).
70 Šīs lietas īpašajos apstākļos Komisija var uzskatīt, ka, pirmkārt, visi pieprasītie dokumenti ietilpa vienā dokumentu kategorijā un, otrkārt, piekļuve šai dokumentu kategorijai bija jāatsaka, pamatojoties uz minēto izņēmumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 9. septembra spriedumu lietā T‑29/08 LPN/Komisija, Krājums, II‑6021. lpp., 121. punkts). Kā prasītāja apgalvo, strīdīgos pētījumus, protams, nav izstrādājusi Komisija un tie neatspoguļo tās nostāju un nerada tās atbildību. Tomēr Komisija ir tos pasūtījusi procedūras sakarā ar valsts pienākumu neizpildi iepriekšējās izskatīšanas stadijā un tajos ir dziļi izpētīta attiecīgo dalībvalstu leģislatīvo aktu atbilstība Savienības tiesībām. Tātad šie pētījumi var ietekmēt Komisijas iespējas sākt sarunas ar šīm dalībvalstīm, nepastāvot ārējam spiedienam, ar mērķi, lai tās labprātīgi saskaņotu [savas tiesības] ar Savienības tiesībām.
71 Šis vērtējums atbilst principiem, kas atzīti Tiesas 2010. gada 29. jūnija spriedumā lietā C‑139/07 P Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau (Krājums, I‑5885. lpp., 54.–62. punkts), ko Vispārējā tiesa ir interpretējusi iepriekš 70. punktā minētajā spriedumā lietā LPN/Komisija.
72 Iepriekš 71. punktā minētajā spriedumā lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau Tiesa nolēma attiecībā uz valsts atbalsta kontroles administratīvajām procedūrām, ka vispārīga konfidencialitātes prezumpcija, kas ir norādīta iepriekš 69. punktā, var izrietēt no Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), kā arī no judikatūras par tiesībām iepazīties ar Komisijas administratīvās lietas dokumentiem. Šajā ziņā Tiesa atgādināja, ka valsts atbalsta kontroles procedūra, ņemot vērā tās vispārējo uzbūvi, ir procedūra pret dalībvalsti, kas ir vienīgā, kurai ir tiesības uz aizstāvību, kurās ietilpst tiesības saņemt noteiktus dokumentus, atšķirībā no citām ieinteresētajām personām, kurām sakarā ar šo procedūru nav paredzētas tiesības piekļūt Komisijas administratīvās lietas materiāliem. Tiesa turklāt ir lēmusi, ka šis apstāklis ir jāņem vērā, interpretējot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu. Ja šīs ieinteresētās personas varētu iegūt piekļuvi Komisijas administratīvās lietas dokumentiem, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, tiktu apdraudēta valsts atbalsta kontroles procedūra.
73 Tiesa no minētā secināja, ka, ja iestāžu darbības ietilpst administratīvajās funkcijās, kas tām ir īpaši uzticētas EKL 88. pantā, ir jāņem vērā, ka citām ieinteresētajām personām, kas nav dalībvalsts, kuras valsts atbalsts tiek kontrolēts, nav tiesību iepazīties ar Komisijas lietas dokumentiem, un tādējādi prezumpcijas, ka iepazīšanās ar šiem administratīvās lietas dokumentiem principā ietekmē izmeklēšanas mērķu aizsardzību, atzīšanas sekas būtu, ka attiecīgā iestāde varētu pat neveikt konkrētu un individuālu attiecīgo dokumentu iepriekšējo pārbaudi. Tomēr pēc Tiesas uzskata šajā ziņā ieinteresētajām personām saglabājas tiesības pierādīt, ka uz konkrētu dokumentu neattiecas minētā vispārīgā prezumpcija vai ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas attaisno iepazīšanos ar to.
74 Attiecībā uz kontroli, kas Komisijai ir jāveic saistībā ar procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, Vispārējā tiesa iepriekš 70. punktā minētajā spriedumā lietā LPN/Komisija (126. punkts) uzskatīja, ka šī kontrole ir viena no tās administratīvajām funkcijām, kuras īstenojot Komisijai ir plaša rīcības brīvība un kuru ietvaros tā uzsāk divpusējas sarunas ar attiecīgajām dalībvalstīm. Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka savukārt lietas dalībniekiem, kas nav šīs dalībvalstis, nav īpašu procesuālo garantiju, kuru ievērošanu efektīvi kontrolē tiesa.
75 Tādējādi Vispārējā tiesa uzskatīja pēc analoģijas ar ieinteresēto personu procesuālo stāvokli valsts atbalsta kontroles procedūrās, ka pastāv vispārēja prezumpcija, atbilstoši kurai administratīvās lietas materiālu izpaušana principā apdraudētu izmeklēšanas darbību mērķus, tādējādi bija pietiekami, ka Komisija pārbaudīja, vai šādu vispārēju prezumpciju varēja piemērot pieprasīto dokumentu kopumam, un tai nebija katrā ziņā iepriekš jāveic konkrēta un individuāla katra pieprasītā dokumenta pārbaude. Vispārējā tiesa visbeidzot uzskatīja, ka situācijā, kad strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīdī bija uzsākta procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi, Komisijai bija jāievēro pieņēmums, ka šī vispārējā prezumpcija attiecas uz visu pieprasīto dokumentu kopumu (iepriekš 70. punktā minētais spiedums lietā LPN/Komisija, 127. punkts).
76 Šajā ziņā prasītāja, pirmkārt, norāda vairākus argumentus, lai pierādītu, ka vispārīgā prezumpcija, ka Komisijas “administratīvās lietas” par valsts atbalsta kontroles procedūru izpaušana aizskar izmeklēšanas mērķus, kā Tiesa ir konstatējusi iepriekš 71. punktā minētajā sprieduma lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, izriet no speciālajiem noteikumiem par “piekļuvi lietas materiāliem” valsts atbalsta administratīvās procedūras laikā un ir piemērojama tikai dokumentiem, kas attiecas uz atbalstu.
77 Kā Komisija pamatoti apgalvo, šie argumenti nav saderīgi ar Vispārīgās tiesas konstatējumiem iepriekš 70. punktā minētajā spriedumā lietā LPN/Komisija. Tātad tie ir jānoraida.
78 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka strīdīgie pētījumi nav “lietas” daļas, jo tie ir izstrādāti procedūras sakarā ar valsts pienākumu neizpildi iepriekšējās izskatīšanas stadijā.
79 Šajā ziņā ir jānorāda, ka strīdīgie pētījumi ir dokumenti ar mērķi analizēt, kā konkrēta dalībvalsts ir transponējusi konkrētu direktīvu, un ir uz to vērsti un tiem ir jākļūst par Komisijas lietas, kas attiecas uz šo transpozīciju, daļu. Ja procedūra sakarā ar valsts pienākumu neizpildi jau ir uzsākta, nevar uzskatīt, ka šie pētījumi nav attiecīgās procedūras lietas daļa, jo, tieši pamatojoties uz šiem pētījumiem, Komisija ir nolēmusi uzsākt minēto procedūru. Attiecībā uz pētījumiem, attiecībā uz kuriem Komisija vēl nav uzsākusi procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, arī ir jāsaglabā to konfidencialitāte, jo informācija publiskā jomā nevar tikt no tās izņemta procedūras uzsākšanas laikā, kā Komisija pamatoti apgalvo.
80 Turklāt ir jānorāda, ka šis izņēmums, kas attiecas uz izmeklēšanas mērķu aizsardzību, ir piemērojams ne tikai dokumentiem, kas attiecas notiekošām procedūrām sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, bet arī uz dokumentiem, kas attiecas uz izmeklēšanām, kas, iespējams, varētu novest pie procedūras (skat. iepriekš 58. punktu).
81 Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka, kaut arī Tiesas judikatūra par valsts atbalstu ir tieši attiecināma uz procedūrām sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, apstrīdētais lēmums ir jāatceļ. Atšķirībā no uzņēmuma, kas pieprasīja piekļuvi dokumentiem lietā, kas ir iepriekš 71. punktā minētā sprieduma lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau pamatā un kas nevarēja pierādīt sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanu, bet vienīgi privātu interesi kā valsts atbalsta saņēmējam, prasītāja pārstāv sevišķas sabiedrības intereses, proti, vides aizsardzību.
82 Ar šo argumentu prasītāja faktiski apgalvo, ka iepazīšanās ar strīdīgajiem pētījumiem ir pamatota ar sevišķām sabiedrības interesēm. Tātad tas ir jāpārbauda šajā gadījumā sestā pamata, kas attiecas uz šādas intereses pastāvēšanu, ietvaros.
83 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pēc iepriekš 82. punktā norādītā jautājuma pārbaudes šis pamats ir jānoraida.
– Par otro pamatu, kas attiecas uz Orhūsas konvencijas 4. panta 1., 2. un 4. punkta pārkāpumu, jo šajā tiesību normā neesot paredzēti nekādi tiesību piekļūt dokumentiem izņēmumi, lai aizsargātu izmeklēšanas, kas nav izmeklēšana krimināllietā vai disciplinārlietā, mērķus
84 Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši LESD 216. panta 2. punktam Eiropas Savienības noslēgtie starptautiskie nolīgumi ir saistoši Savienības iestādēm un tādējādi šie nolīgumi ir pārāki par Savienības tiesību aktiem (skat. 2011. gada 21. decembra spriedumu lietā C‑366/10 Air Transport Association of America u.c., Krājums, I‑13755. lpp., 50. punkts).
85 Kopiena parakstīja Orhūsas konvenciju un pēc tam to apstiprināja ar Lēmumu 2005/370. Tātad šīs konvencijas noteikumi turpmāk ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa (Tiesas 2011. gada 8. marta spriedums lietā C‑240/09 Lesoochranárske zoskupenie, Krājums, I‑1255. lpp., 30. punkts).
86 Orhūsas konvencijas 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, lai izveidotu un uzturētu skaidru, atklātu un saskaņotu struktūru šīs konvencijas noteikumu īstenošanai, katra šis konvencijas puse veic vajadzīgos pasākumus likumdošanas un valsts pārvaldes jomā un citus pasākumus, tostarp tādus, kuru mērķis ir nodrošināt tādu noteikumu savstarpējo saderību, ar kuriem īsteno šīs konvencijas noteikumus par vides informāciju sabiedrībai. Orhūsas konvencijas 4. panta 1. punktā ir nostiprināts, ka katra šīs konvencijas puse nodrošina to, ka valsts iestādes, ievērojot valsts tiesību aktus, sabiedrībai dara pieejamu lūgto vides informāciju. Visbeidzot, Orhūsas konvencijas 4. panta 3. un 4. punktā ir paredzēti noteikti iemesli vides informācijas pieteikuma noraidīšanai. Minētās konvencijas 4. panta 4. punktā noteiktie iemesli saskaņā ar šīs normas otro daļu ir jāinterpretē šauri, ņemot vērā sabiedrības intereses saistībā ar lūgtās informācijas izpaušanu, kā arī to, vai lūgtā informācija attiecas uz izmešiem vidē.
87 Regula Nr. 1367/2006 tika pieņemta, lai nodrošinātu Orhūsas konvencijas prasību piemērošanu Savienības iestādēs. Tās mērķis atbilstoši tās 1. panta 1. punktam ir veicināt to pienākumu īstenošanu, kas izriet no šīs konvencijas. Atbilstoši minētās regulas preambulas 3. apsvērumam “[Savienības] tiesību aktiem būtu jāsaskan ar [Orhūsas] konvenciju”.
88 Regulas Nr. 1367/2006 3. pantā ir noteikts, ka “Regula [..] Nr. 1049/2001 attiecas uz jebkura pieprasījuma iesniedzēja pieprasījumu piekļūt vides informācijai, kas ir [Savienības] iestāžu un struktūru rīcībā”. Visbeidzot, Regulas Nr. 1367/2006 6. pantā ir ietverti speciāli noteikumi par tiesību piekļūt dokumentiem izņēmumu, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā, piemērošanu. Atbilstoši Regulas Nr. 1367/2006 preambulas 15. apsvērumam, “ja Regulā (EK) Nr. 1049/2001 ir paredzēti izņēmumi, tie būtu jāpiemēro, ievērojot jebkādus konkrētākus noteikumus pieteikumiem piekļūt vides informācijai, kas paredzēti šajā regulā”.
89 Šajā gadījumā Komisija ir izskatījusi prasītājas piekļuves pieteikumu apstrīdētajā lēmumā, ievērojot Regulu Nr. 1367/2006 un Regulu Nr. 1049/2001, un, kā tā iepriekš ir norādījusi 16. punktā, tā pamatojās uz pēdējās minētās regulas 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, lai pamatotu savu atteikumu izpaust strīdīgo pētījumu noteiktas daļas. Turklāt tā norādīja, ka Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkts neietekmē šo secinājumu, un tā uzsvēra, ka Regulā Nr. 1367/2006 ir paredzēts, ka izņēmums attiecībā uz izmeklēšanas mērķu aizsardzību, it īpaši to, kas attiecas uz iespējamajiem Savienības tiesību pārkāpumiem, var tikt piemērots dokumentiem, kas ietver vides informāciju, ja iepazīšanos ar tiem nepamato sevišķas sabiedrības intereses.
90 Tādējādi Komisija nav vērtējusi atkārtoto pieteikumu saistībā ar izņēmumu, kas attiecas uz izmeklēšanas mērķu aizsardzību, tieši nebalstoties uz Orhūsas konvenciju, bet pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001 un Nr. 1367/2006 normām. Tomēr ar šo pamatu prasītāja apgalvo, ka secinājums, ko Komisija ir izdarījusi šīs pārbaudes noslēgumā, nav saderīgs ar Orhūsas konvencijas 4. panta 1., 2. un 4. punktu, kas, tāsprāt, ir pietiekami, lai uzskatītu, ka apstrīdētais lēmums šajā jautājumā ir jāatceļ.
91 Ir jāatgādina, ka Savienības tiesību akta likumību var ietekmēt šī akta nesaderība ar starptautisku nolīgumu. Ja Savienības tiesību akta nesaderība ar starptautisko tiesību normām tiek izvirzīta Savienības tiesā, tā var to izskatīt, ja ievēroti divi nosacījumi. Pirmkārt, Savienībai ir jābūt saistošām šīm tiesību normām. Otrkārt, Savienības tiesa var pārbaudīt Savienības tiesību akta likumību, ievērojot starptautiska nolīguma normu, tikai tad, ja tā raksturs un sistēma to neliedz un ja turklāt minētās tiesību normas saturs ir beznosacījumu un pietiekami precīzs (iepriekš 84. punktā minētais spriedums lietā Air Transport Association of America u.c., 51.–54. punkts).
92 Ir jānorāda, ka Savienībai ir saistoša Orhūsas konvencija. Taču attiecībā uz piekļuves vides informācijai pieteikuma atteikuma pamatiem šīs konvencijas saturs šķiet nav beznosacījumu un pietiekami precīzs iepriekš 91. punktā minētās judikatūras izpratnē.
93 Kā iepriekš ir norādīts, Orhūsas konvencijas 3. pantā ir paredzēts, ka, lai izveidotu un uzturētu skaidru, atklātu un saskaņotu struktūru šīs konvencijas noteikumu īstenošanai, katra minētās konvencijas puse veic vajadzīgos pasākumus likumdošanas un valsts pārvaldes jomā un citus pasākumus, tostarp tādus, kuru mērķis ir nodrošināt tādu noteikumu savstarpējo saderību, ar kuriem īsteno šīs konvencijas noteikumus.
94 Turklāt no Orhūsas konvencijas 4. panta 1. un 4. punkta kopīgas interpretācijas izriet, ka katrai šīs konvencijas pusei ir plaša rīcības brīvība noteikt kārtību, kādā vides informācija, kas tiek prasīta no valsts iestādēm, tiks nodota sabiedrības rīcībā.
95 Prasītāja apgalvo, ka tas, ka Komisija šajā lietā ir piemērojusi atbilstošās Regulas Nr. 1367/2006 un Regulas Nr. 1049/2001 normas, it īpaši pēdējās minētās regulas 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, neesot saderīgi ar Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta c) apakšpunkta normām. Taču šī pēdējā minētā norma nav pietiekami precīza, lai būtu tieši piemērojama, vismaz attiecībā minētās konvencijas 2. panta d) punktā norādītajām reģionālās ekonomikas integrācijas organizācijām.
96 Pēdējā minētā, it īpaši tās 4. panta 4. punkta c) apakšpunkts, acīmredzami tika paredzēta piemērošanai galvenokārt līgumslēdzējvalstu iestādēm, un tajā ir lietoti atbilstoši jēdzieni, kā tas izriet no atsauces uz valsts leģislatīvajiem aktiem 4. panta 1. punktā. Savukārt tajā netiek ņemtas vērā īpatnības, kas raksturīgas reģionālās ekonomikas integrācijas organizācijām, kuras tomēr var pievienoties konvencijai. It īpaši neviena norāde 4. panta 4. punkta c) apakšpunktā vai citās Orhūsas konvencijas normās neļauj interpretēt šajā normā lietotos jēdzienus un noteikt, vai tajā var ietilpt izmeklēšana saistībā ar procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi.
97 Tā kā šajā ziņā nav nekādu precizējumu, nevar uzskatīt, ka Orhūsas konvencija liedz Savienības likumdevējam paredzēt izņēmumu no piekļuves iestāžu dokumentiem vides jomā principa, ja tie tiek izmantoti procedūrā sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, kas pieder pie Līgumos paredzētajiem Savienības tiesību konstitucionālajiem mehānismiem (Vispārējās tiesas 2012. gada 14. februāra spriedums lietā T‑59/09 Vācija/Komisija, 63. un 64. punkts).
98 Turklāt nebūtu loģiski, ka Orhūsas konvencijā būtu paredzēti izņēmumi par labu noteiktām līgumslēdzējām pusēm, proti, valstīm, liedzot piemērot līdzīgus izņēmumus citām līgumslēdzējām pusēm, proti, reģionālās ekonomikas integrācijas organizācijām, kurām pieder Savienība šīs konvencijas nolūkiem.
99 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītājas arguments, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums, ko Komisija ir piemērojusi apstrīdētajā lēmumā, nav saderīgs ar Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punktu, jo šajā tiesību normā nav paredzēti tiesību piekļūt dokumentiem izņēmumi, lai aizsargātu izmeklēšanas, kas nav izmeklēšana krimināllietā vai disciplinārlietā, mērķus, nav pamatots.
100 Tādēļ otrais pamats ir jānoraida.
101 Tā kā ceturtais un otrais pamats ir noraidīti, ir jāuzskata, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu šajā lietā, atsakoties izpaust strīdīgos pētījumus, lai aizsargātu tās izmeklēšanas mērķus. Tā kā šis iemesls viens pats var attaisnot Komisijas atteikumu paziņot prasītājai strīdīgo pētījumu nepaziņotās daļas, nav vajadzīgs pārbaudīt, vai Komisija ir pieļāvusi kļūdu uzskatot, ka tā varēja arī atteikt šo iepazīšanos, lai aizsargātu tās lēmumu pieņemšanas procesu, kā to piektajā pamatā apgalvo prasītāja. Tomēr ir jāpārbauda argumenti, ko pēdējā minētā pauž sestajā pamatā, saskaņā ar kuriem iepazīšanās ar strīdīgo pētījumu ir pamatota katrā ziņā ar sevišķām sabiedrības interesēm.
– Par sesto pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta in fine un 3. punkta pārkāpumu, jo pastāvot sevišķas sabiedrības intereses, kas attaisno iepazīšanos ar pieprasītajiem dokumentiem
102 Prasītāja atgādina, ka tiesību piekļūt dokumentiem izņēmumi ir jāinterpretē atbilstoši LES 1. pantā noteiktajiem principiem, saskaņā ar kuriem pilsoņiem ir jābūt cik iespējams plašai piekļuvei iestāžu dokumentiem. Turklāt prasītāja apgalvo, ka Komisija tātad nevar atteikt piekļuvi dokumentiem, lai aizsargātu intereses, uz kurām attiecas viens no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem, ja, pirmkārt, nav pārbaudīts, ka nepastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas attaisno iepazīšanos ar minēto dokumentu, otrkārt, nav līdzsvarotas dažādās pastāvošās intereses un, treškārt, šis atteikums nav detalizēti pamatots, ko Komisija nav izdarījusi apstrīdētajā lēmumā.
103 Prasītāja piebilst, ka Eiropas pilsoņiem ir interese zināt, vai un kādā mērā Savienības vides leģislatīvie akti tiek ievēroti valsts līmenī, lai vajadzības gadījumā, pirmkārt, uzstātu, lai valsts tiesa tos efektīvi piemērotu atbilstoši to augstākajam spēkam un tiešajai iedarbībai, un, otrkārt, prasīt, lai valsts leģislatīvie akti tiktu saskaņoti ar Savienības tiesībām. Turklāt pārskatāmība pastiprina interesi, lai pilsoņi līdzdarbojas iestāžu politikā, un viņu līdzdalības pakāpi, kas savukārt pastiprina Savienības demokrātisko raksturu un veicina atklātības un pārskatāmības principu, kas ir noteikti LES 1. un 11. pantā un LESD 15. pantā, aizsardzību.
104 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
105 Jānorāda, ka iespējai pilsoņiem iegūt atbilstošu vides informāciju un viņu patiesai iespējai līdzdarboties lēmumu pieņemšanas vides jomā procesā ir būtiska nozīme demokrātiskā sabiedrībā. Kā tas ir norādīts Orhūsas konvencijas preambulā, vides aizsardzības jomā plašākas iespējas iegūt informāciju un sabiedrības dalība lēmumu pieņemšanā uzlabo lēmumu kvalitāti un sekmē to ieviešanu, veido sabiedrības izpratni par vides jautājumiem, dod iespēju sabiedrībai izteikt savas bažas un ļauj valsts iestādēm šādām bažām pievērst atbilstošu uzmanību.
106 Sabiedrības tiesības iegūt šo informāciju ir pārskatāmības principa izpausme, ko īsteno ar visām Regulas Nr. 1049/2001 normām, kā tas arī izriet no šīs regulas 2. apsvēruma, saskaņā ar kuru pārskatāmība ļauj nodrošināt pilsoņu labāku iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā, kā arī garantēt pārvaldes sistēmas lielāku leģitimitāti, efektivitāti un atbildību attiecībā uz pilsoņiem, kā arī veicina demokrātijas principa nostiprināšanu.
107 Tomēr no judikatūras izriet, ka sevišķas sabiedrības intereses, kas norādītas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā in fine un 4. panta 3. punkta pirmajā daļā, kas var attaisnot tādu iepazīšanos ar dokumentu, kurš ietekmē vai būtiski ietekmē intereses un ko aizsargā šajās tiesību normās norādītie izņēmumi, ir principā jānošķir no iepriekš minētajiem principiem, kas ir šīs regulas pamatā (iepriekš 52. punktā minētais spriedums lietā API/Komisija, 97. punkts).
108 Protams, tas, ka piekļuves pieprasījuma iesniedzējs neizvirza, kā tas ir šajā gadījumā, nekādas no iepriekš minētajiem principiem atšķirīgas sabiedrības intereses, automātiski nenozīmē, ka nav jāizsver attiecīgās intereses. Ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, šādu principu izvirzīšana var būt tik nepieciešama, ka tā pārsniedz nepieciešamību aizsargāt strīdīgos dokumentus (iepriekš 52. punktā minētais spriedums lietā API/Komisija, 97. punkts).
109 Šajā gadījumā šādu pieņēmumu nevar izdarīt. Prasītāja nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas varētu pierādīt, ka attiecībā uz strīdīgajiem pētījumiem šo principu piesaukšana, ievērojot lietas īpašos apstākļus, ir īpaši sarežģīta. Tā ir vienīgi norādījusi vispārīgus apsvērumus, kas neattiecas uz lietas īpašajiem apstākļiem, proti, ka pilsoņiem ir tiesības tikt informētiem par to, kādā mērā dalībvalstis ievēro Savienības vides tiesības, kā arī piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā. Vispārīgi apsvērumi nevar pierādīt, ka pārskatāmības princips konkrētā gadījumā ir īpaša problēma, kas ir svarīgāka par iemesliem, kuri attaisno iepazīšanās ar pieprasītajiem dokumentiem atteikumu (šajā ziņā skat. Tiesas 2010. gada 21. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P Zviedrija u.c./API un Komisija, Krājums, I‑8533. lpp., 158. punkts).
110 Tāpēc šis pamats ir noraidāms.
Par otro pamatu grupu
111 Vispirms kopā ir jāpārbauda pirmais un septītais pamats, kas būtībā attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. un 2. punkta, kā arī uz Orhūsas konvencijas 4. panta 1. punkta pārkāpumu, Komisijai nelikumīgi pagarinot atbildes uz atkārtoto pieteikumu termiņu, un pēc tam – trešais pamats, kas attiecas uz vides informācijas aktīvas izplatīšanas pienākuma, kas izriet no Orhūsas konvencijas 5. panta 3.–7. punkta un Regulas Nr. 1367/2006 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta, pārkāpumu.
– Par pirmo un septīto pamatu, kas būtībā attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. un 2. punkta, kā arī Orhūsas konvencijas 4. panta 1. punkta pārkāpumu, jo Komisija esot nelikumīgi pagarinājusi atbildes uz atkārtoto pieteikumu termiņu, kas esot Komisijas pastāvīgā prakse, kura būtu jāizbeidz
112 Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. punktā ir noteikts:
“Atkārtotus pieteikumus izskata ātri. Iestāde 15 darba dienu laikā pēc tāda pieprasījuma reģistrācijas dod atļauju piekļūt pieprasītajam dokumentam un šajā laikā nodrošina to saskaņā ar 10. pantu vai rakstiskā atbildē paskaidro pilnīgā vai daļējā atteikuma iemeslus. Pilnīga vai daļēja atteikuma gadījumā iestāde, ievērojot nosacījumus, kas izklāstīti attiecīgi [EKL] 230. un 195. pantā, informē pieteikuma iesniedzēju par viņam pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, proti, tiesvedības uzsākšanu pret iestādi vai sūdzības iesniegšanu ombudam.”
113 Šīs pašas regulas 8. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Izņēmuma gadījumos, piemēram, ja pieteikums attiecas uz ļoti garu dokumentu vai ļoti lielu dokumentu skaitu, 1. punktā paredzēto termiņu var pagarināt par 15 darba dienām, ar nosacījumu, ka pieteikuma iesniedzējs ir iepriekš informēts un saņēmis sīkus paskaidrojumus.”
114 Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pārkāpjot šīs tiesību normas. Atkārtotais pieteikums neattiecas uz ļoti garu dokumentu vai uz ļoti lielu dokumentu skaitu un tam nav izņēmuma rakstura. Pat ja tas tā būtu, atbildes uz šo pieprasījumu termiņš var tikt pagarināts tikai par 15 darba dienām. Atbilstoši judikatūrai šis ir imperatīvs termiņš. Taču Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu vairāk nekā 5 mēnešus pēc minētā termiņa beigām.
115 Komisija piekrīt, ka tā ir pārsniegusi atbildes uz atkārtoto pieteikumu termiņu, bet tā apgalvo, ka šī pārsniegšana atbilstoši judikatūrai nerada apstrīdētā lēmuma nelikumību.
116 Tiesas sēdē prasītāja piekrita, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka atbildes uz atkārtotu pieteikumu termiņa pārsniegšana neizraisa iestādes, kurā iesniegts šis pieteikums, pieņemtā lēmuma spēkā neesamību. Taču tā nolēma uzturēt šos pamatus, kā arī to atbalstam iesniegtos argumentus, lai norādītu uz to, ko tā uzskata par pastāvīgu Komisijas praksi, proti, sistemātiski pārkāpt tai saistošos imperatīvos atbilžu termiņus.
117 Šajā ziņa ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. punktā paredzētais termiņš ir imperatīvs un nevar tikt pagarināts, ja vien nav šīs regulas 8. panta 2. punktā paredzētie apstākļi, neatņemot šim pantam jebkādu lietderīgu iedarbību, jo pieteicējs vairāk precīzi nezinātu, no kura datuma viņš var celt šīs regulas 8. panta 3. punktā paredzēto prasību vai iesniegt sūdzību (skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 10. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T‑494/08 līdz T‑500/08 un T‑509/08 Ryanair/Komisija, Krājums, II‑5723. lpp., 39. punkts un tajā minētā judikatūra). Kā apgalvo prasītāja, pat Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 2. punktā paredzētajos apstākļos šis termiņš var tikt pagarināts tikai par 15 darba dienām.
118 Tomēr, kā piekrīt pati prasītāja, Regulas Nr. 1049/2001 8. pantā paredzētā termiņa pārsniegšana neatņem Komisijai tiesības pieņemt tiešu lēmumu (Vispārējās tiesas 2010. gada 19. janvāra spriedums apvienotajās lietās T‑355/04 un T‑446/04 Co‑Frutta/Komisija, Krājums, II‑1. lpp., 56. punkts, un iepriekš 117. punktā minētais spriedums lietā Ryanair/Komisija, 50. punkts).
119 Ja likumdevējs būtu piešķīris iestādes klusēšanai tādas sekas, tad tas tiktu skaidri minēts šajā tiesiskajā regulējumā. Jomā par piekļuvi dokumentiem likumdevējs Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. un 2. punktā ir paredzējis sekas, kādas var būt iespējamai termiņa neievērošanai, šīs regulas 8. panta 3. punktā nosakot, ka gadījumā, ja iestāde neievēro termiņu, tad rodas tiesības celt prasību tiesā. Šajos apstākļos tās sekas, kuras prasītāja vēlas piedēvēt Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. un 2. punktā paredzētā termiņa neievērošanai no Komisijas puses, ir jāuzskata par nesamērīgām. Neviens tiesību princips neizraisa administrācijas kompetences zaudēšanu, atbildot uz pieteikumu, pat ja tas notiek ārpus šajā ziņā noteiktā termiņa. Netiešā noraidošā lēmuma mehānisms tika ieviests, lai mazinātu risku, ka administrācija izvēlas neatbildēt uz pieteikumu par piekļuvi dokumentiem un izvairās no jebkādas tiesas kontroles, un nevis lai atzītu par nelikumīgu novēloti pieņemtu lēmumu. Tieši pretēji, administrācijai principā ir pienākums pat novēloti, bet sniegt pamatotu atbildi uz katru izskatīto pieteikumu. Šāds risinājums atbilst noraidošā netiešā lēmuma darbības mehānismam, kurš ir atļaut pieteikuma iesniedzējam apstrīdēt administrācijas bezdarbību, lai saņemtu tās pamatotu atbildi (iepriekš 118. punktā minētais spiedums apvienotajās lietās Co‑Frutta/Komisija, 57.–59. punkts).
120 Tātad ir jāuzskata, ka atbildes uz atkārtotu pieteikumu termiņa pārsniegšana neietekmē apstrīdētā lēmuma likumību.
121 Tā kā pati prasītāja tiesas sēdē ir piekritusi, ka šis secinājums ir pareizs, nav jāpārbauda papildu argumenti, ko tā pretējā nozīmē ir izteikusi replikā.
122 Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums esot pieņemts pēc “15 dienu termiņa, kas noteikts Orhūsas konvencijas 4. panta 1. punktā” beigām. Tomēr šajā tiesību normā nav noteikts nekāds termiņš iestādei, kurā ir iesniegts pieteikums piekļūt dokumentiem, lēmuma par šo pieteikumu pieņemšanai. Pat pieņemot, ka prasītāja ir vēlējusies atsaukties uz minētās konvencijas 4. panta 2. punkta pārkāpumu, kurā ir noteikts maksimālais divu mēnešu termiņš, kurā vides informācija ir jāpaziņo personām, kas to ir lūgušas, ja šī paziņošana attiecas uz ļoti gariem vai sarežģītiem dokumentiem, tas, ka Komisija šajā lietā ir pārsniegusi šo termiņu, neietekmē apstrīdētā lēmuma likumību to pašu iemeslu dēļ, kas ir izskaidroti iepriekš 117.–119. punktā.
123 Tātad pirmais un septītais pamats ir jānoraida.
– Par trešo pamatu, kas attiecas uz pienākuma aktīvi izplatīt vides informāciju, kas izrietot no Orhūsas konvencijas 5. panta 3.–7. punkta un Regulas Nr. 1367/2006 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta, pārkāpumu
124 Regulas Nr. 1367/2006 4. panta 2. punktā ir noteikts:
“Pieejamo un izplatāmo vides informāciju pēc vajadzības atjaunina. Papildus Regulas (EK) Nr. 1049/2001 12. panta 2. un 3. punktā un 13. panta 1. un 2. punktā uzskaitītajiem dokumentiem minētās datubāzes vai reģistri ietver šādus dokumentus:
a) [..] un [Savienības] tiesību aktu tekstus vides jomā vai saistībā ar to, kā arī ar vidi saistītu politikas dokumentu, plānu un programmu tekstus;
b) ziņojumus par panākumiem attiecībā uz a) apakšpunktā minēto dokumentu īstenošanu, ja tie ir sagatavoti vai glabājas elektroniskā formā [Savienības] iestādēs vai struktūrās;
[..].”
125 Orhūsas konvencijas 5. panta 3. punktā ir noteiks:
“Katra Puse nodrošina to, ka vides informācija kļūst arvien plašāk pieejama elektroniskajās datu bāzēs, kas ir viegli pieejamas sabiedrībai, izmantojot sabiedriskos telekomunikāciju tīklus. Šādi pieejamai informācijai būtu jāietver:
[..]
c) attiecīgos gadījumos, politikas, plāni un programmas par vidi vai saistībā ar to, kā arī nolīgumi par sadarbību vides aizsardzības jomā [..].”
126 Šīs pašas konvencijas 5. panta 5. punkta redakcija ir šāda:
“Katra Puse saskaņā ar saviem tiesību aktiem veic pasākumus, lai, inter alia, izplatītu:
a) dažādos valsts pārvaldes līmeņos sagatavotus tiesību aktus un izpildu dokumentus, piemēram, dokumentus par stratēģijām, politiku, programmām un rīcības plāniem saistībā ar vidi, kā arī progresa ziņojumus par to ieviešanu [..].”
127 Prasītāja būtībā apgalvo, ka atbilstoši iepriekš minētajām tiesību normām, kā arī LES 1. panta 2. punktam un 11. pantam Komisijai esot pienākums aktīvi izplatīt strīdīgos pētījumus.
128 Šajā ziņā pietiek norādīt, ka gan Orhūsas konvencijā, gan Regulā Nr. 1367/2006 ir paredzēta sabiedrības piekļuve vides informācijai vai nu pēc pieprasījuma vai attiecīgajām iestādēm to aktīvi izplatot. Tā kā iestādes var noraidīt pieteikumu piekļūt informācijai, ja uz to attiecas noteiktu izņēmumu piemērošanas joma, ir jāuzskata, ka tām nav pienākuma aktīvi izplatīt šo informāciju. Pretējā gadījumā aplūkotajiem izņēmumiem tiktu atņemta lietderīgā iedarbība, kas būtu acīmredzami pretrunā Orhūsas konvencijas un Regulas Nr. 1367/2006 garam un burtam.
129 Tādējādi šis pamats ir jānoraida.
130 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība kopumā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
131 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
132 Šajā lietā Komisija tiesvedības laikā sniedza piekļuvi dokumentu, kuriem piekļuvi prasītāja bija lūgusi atkārtotajā pieteikumā un kuru piekļuves atteikums bija pamatā šīs prasības celšanai, nozīmīgai daļai. Ņemot vērā šos izņēmuma apstākļus, ir jālemj, ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) ClientEarth un Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Kanninen | Soldevila Fragoso | Berardis |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 13. septembrī.
[Paraksti]