VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
2021. gada 1. septembrī (*)
Eiropas Savienības preču zīme – Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “Limbic® Types” reģistrācijas pieteikums – Absolūti atteikuma pamati – Lēmums, kas pieņemts pēc Vispārējās tiesas veiktas iepriekšējā lēmuma atcelšanas – Lietas nodošana atpakaļ Paplašinātajai apelācijas padomei – Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad – Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts) – Tiesību kļūda – Faktu pārbaude pēc savas iniciatīvas – Regulas 2017/1001 95. panta 1. punkts – Res judicata spēks – Regulas 2017/1001 72. panta 6. punkts – Paplašinātās apelācijas padomes sastāvs
Lietā T‑96/20
Gruppe Nymphenburg Consult AG, Minhene (Vācija), ko pārstāv R. Kunze, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv D. Hanf, pārstāvis,
atbildētājs,
par prasību par EUIPO Paplašinātās apelācijas padomes 2019. gada 2. decembra lēmumu lietā 1276/2017‑G attiecībā uz pieteikumu par vārdiska apzīmējuma “Limbic® Types” kā Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju,
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši D. Špīlmans [D. Spielmann] (referents), U. Ēbergs [U. Öberg], O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei] un R. Mastrojāni [R. Mastroianni],
sekretāre: R. Ūkelīte [R. Ūkelytė], administratore,
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 20. februārī,
ņemot vērā atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 22. maijā,
ņemot vērā rakstveida jautājumu, ko Vispārējā tiesa uzdevusi lietas dalībniekiem 2020. gada 18. novembrī,
pēc 2021. gada 16. marta tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2013. gada 15. novembrī prasītāja, Gruppe Nymphenburg Consult AG, iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) (aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.)).
2 Preču zīme, attiecībā uz kuru iesniegts reģistrācijas pieteikums, ir vārdisks apzīmējums “Limbic® Types”.
3 Preces un pakalpojumi, attiecībā uz kuriem pieteikta reģistrācija, ietilpst 16., 35. un 41. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un attiecībā uz katru no klasēm atbilst šādam aprakstam:
– 16. klase: “Iespiedprodukcija, it īpaši grāmatas, periodiskie izdevumi, avīzes un brošūras uzņēmējdarbības konsultāciju jomā un cilvēkresursu vadības konsultāciju jomā, kā arī rokasgrāmatas par preču zīmēm”;
– 35. klase: “Reklāma; uzņēmējdarbības konsultācijas un cilvēkresursu vadība, it īpaši preču zīmju attīstības, preču zīmju pozicionēšanas, uzņēmējdarbības kultūras attīstības, dizainparaugu attīstības, personāla atlases, darbinieku motivācijas, reklāmas un mārketinga, publikāciju un tirgus izpētes prezentēšanas jomās”;
– 41. klase: “Izglītība; apmācība; izklaide; sporta un kultūras pasākumi; konferences, apmācība un izglītība preču zīmju attīstības, preču zīmju pozicionēšanas, uzņēmējdarbības kultūras attīstības, dizainparaugu attīstības, personāla atlases, darbinieku motivācijas, reklāmas un mārketinga, publikāciju un tirgus izpētes prezentēšanas jomās; grāmatu, žurnālu, avīžu un brošūru publicēšana uzņēmējdarbības konsultāciju jomā un cilvēkresursu vadības konsultāciju jomā, kā arī rokasgrāmatas par preču zīmēm”.
4 Ar 2014. gada 30. maija lēmumu pārbaudītājs noraidīja reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu (tagad – Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts), lasot tos kopsakarā ar šīs pašas regulas 7. panta 2. punktu (tagad – Regulas 2017/1001 7. panta 2. punkts), attiecībā uz iepriekš šī sprieduma 3. punktā minētajām precēm un pakalpojumiem.
5 2014. gada 29. jūlijā prasītāja atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantam (tagad – Regulas 2017/1001 66.–71. pants) iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par pārbaudītāja lēmumu.
6 Ar 2015. gada 23. jūnija lēmumu EUIPO Apelācijas pirmā padome noraidīja apelācijas sūdzību. Tā uzskatīja, ka apzīmējums “Limbic® Types” ir konkrētās preces un pakalpojumus aprakstošs Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.
7 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 7. septembrī un reģistrēts ar numuru T‑516/15, prasītāja cēla prasību par 2015. gada 23. jūnija lēmumu.
8 Ar 2017. gada 16. februāra spriedumu Gruppe Nymphenburg Consult/EUIPO (“Limbic® Types”) (T‑516/15, nav publicēts, turpmāk tekstā – “atceļošais spriedums”, EU:T:2017:83), Vispārējā tiesa apmierināja prasītājas prasību un atcēla 2015. gada 23. jūnija lēmumu, motivējot ar Apelācijas padomes kļūdaino vērtējumu attiecībā uz reģistrācijai pieteiktās preču zīmes aprakstošo raksturu Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.
9 Ar Apelācijas padomju prezidija 2017. gada 16. jūnija lēmumu lieta tika nodota atpakaļ Paplašinātajai apelācijas padomei ar atsauces numuru R 1276/2017‑G, lai tā no jauna lemtu par šo lietu. Prasītāja tika informēta par šo lietas nodošanu atpakaļ ar Apelācijas padomju kancelejas 2017. gada 2. augusta paziņojumu.
10 Ar 2018. gada 29. maija paziņojumu Paplašinātā apelācijas padome darīja zināmu prasītājai, ka tā uzskata, ka Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā paredzētie absolūtie pamati ir šķērslis pieteiktās preču zīmes reģistrācijai attiecībā uz konkrētajām precēm un pakalpojumiem, un lūdza tai iesniegt savus apsvērumus. Prasītāja šo lūgumu izpildīja 2018. gada 21. septembrī.
11 Ar 2019. gada 2. decembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Paplašinātā apelācijas padome noraidīja apelācijas sūdzību. Pirmkārt, tā uzskatīja, ka atceļošajā spriedumā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka pierādījumi, uz kuriem Apelācijas pirmā padome ir balstījusies 2015. gada 23. jūnija lēmumā, nav pietiekami, lai secinātu par reģistrācijai pieteiktās preču zīmes aprakstošo raksturu. Līdz ar to, ciktāl tā uzskatīja, ka pastāv papildu fakti un pierādījumi, tā no minētā secināja, ka tai saskaņā ar Regulas 2017/1001 95. panta 1. punktu no jauna ir jālemj par reģistrācijai pieteiktās preču zīmes aprakstošo raksturu. Otrkārt, lai novērtētu minēto aprakstošo raksturu, tā vispirms norādīja, ka attiecīgās preces un pakalpojumi ir paredzēti plašai sabiedrībai, kā arī profesionāļiem uzņēmējdarbības konsultāciju, cilvēkresursu vadības konsultāciju, reklāmas, mārketinga, cilvēkresursu, uzņēmumu vadības, profesionālās apmācības, profesionālā sporta, koučinga, izklaides un kultūras jomās. Pēc tam tā konstatēja, ka reģistrācijai pieteiktā preču zīme izpaužas kā “limbiskie tipi”, un uzskatīja, ka konkrētā angļu valodā runājošā sabiedrības daļa šo preču zīmi būtībā saprotot kā tādu, kas būtībā apzīmē indivīdu klasifikāciju pēc profiliem vai personības tipiem, kas izveidoti, balstoties uz informāciju par limbisko sistēmu. Visbeidzot, tā no saviem konstatējumiem secināja, ka reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir aprakstoša attiecībā uz konkrētajām precēm un pakalpojumiem. Treškārt, tā no minētā secināja, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nav atšķirtspējas. Līdz ar to tā noraidīja apelācijas sūdzību.
Lietas dalībnieku prasījumi
12 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13 EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
14 Prasības pamatojumam prasītāja izvirza sešus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, otrais – uz Regulas 2017/1001 72. panta 6. punkta pārkāpumu, trešais – uz minētās regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, ceturtais – uz šīs pašas regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu, piektais – uz šīs regulas 94. panta 1. punkta pārkāpumu un sestais – uz minētās regulas 96. panta pārkāpumu.
Ievada apsvērumi
15 Ņemot vērā šajā lietā aplūkotā reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu, proti, 2013. gada 15. novembris, kas ir izšķirošs, nosakot piemērojamās materiālās tiesības, šo strīdu regulē Regulas Nr. 207/2009 materiāltiesiskās normas (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2004. gada 5. oktobris, Alcon/ITSB, C‑192/03 P, EU:C:2004:587, 39. un 40. punkts, un spriedums, 2020. gada 23. aprīlis, Gugler France/Gugler un EUIPO, C‑736/18 P, nav publicēts, EU:C:2020:308, 3. punkts un tajā minētā judikatūra).
16 Līdz ar to šajā lietā attiecībā uz materiālajām tiesību normām Apelācijas padomes atsauces apstrīdētajā lēmumā un prasītājas atsauces argumentācijā uz Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu ir jāsaprot kā tādas, kas attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu un kuru saturs ir identisks.
17 Turklāt, ciktāl saskaņā ar pastāvīgo judikatūru procesuālās tiesību normas parasti sāk piemērot datumā, kurā tās stājas spēkā (skat. spriedumu, 2012. gada 11. decembris, Komisija/Spānija, C‑610/10, EU:C:2012:781, 45. punkts un tajā minētā judikatūra), šo strīdu, ņemot vērā atbilstošo notikumu datumu, regulē Regulu Nr. 207/2009 un 2017/1001 procesuālās tiesību normas.
Par pirmo pamatu saistībā ar būtisku procesuālo noteikumu pārkāpumu
18 Šī pamata atbalstam prasītāja ir izvirzījusi trīs iebildumus.
Par pirmo un otro iebildumu saistībā ar lēmuma par lietas nodošanu atpakaļ Paplašinātājai apelācijas padomei nepaziņošanu un nepietiekamu pamatojumu
19 Ar pirmo iebildumu prasītāja apgalvo, ka tai netika darīts zināms Apelācijas padomju prezidija 2017. gada 16. jūnija lēmums par lietas nodošanu atpakaļ Paplašinātajai apelācijas padomei, bet ka tā par šo lēmumu tika informēta tikai ar 2017. gada 2. augusta paziņojumu un tādējādi ir pārkāpts Regulas 2017/1001 165. panta 3. punkta a) apakšpunkts un 166. panta 4. punkta a) apakšpunkts, kā arī Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2018/625 (2018. gada 5. marts), ar ko papildina Regulu 2017/1001 un atceļ Deleģēto regulu (ES) 2017/1430 (OV 2018, L 104, 1. lpp.), 35. panta 1. un 4. punkts un 37. panta 2. punkts.
20 Ar otro iebildumu prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padomju prezidija 2017. gada 16. jūnija lēmumā ir pārkāpts Regulas 2017/1001 94. pantā noteiktais pienākums norādīt pamatojumu, jo tajā nav minēti šīs regulas 165. pantā minētās nodošanas atpakaļ iemesli. Tā piebilst, ka šāds pamatojums esot vēl jo vairāk nepieciešams, jo, pirmkārt, Apelācijas pirmās padomes, kas pieņēma iepriekš šā sprieduma 6. punktā minēto 2015. gada 23. jūnija lēmumu, sastāvā bija viens loceklis, otrkārt, nebija iespējams zināt, uz kāda pamata lieta tika nodota Paplašinātajai apelācijas padomei.
21 EUIPO apstrīd šo iebildumu pieņemamību, motivējot ar to, ka tie neesot vērsti pret apstrīdēto lēmumu, bet gan pret Apelācijas padomju prezidija 2017. gada 16. jūnija lēmumu, kas neesot prasītājai nelabvēlīgs. Tas arī apstrīd to pamatotību un attiecībā uz otro iebildumu – tā iedarbīgumu, jo iemesli lietas nodošanai Paplašinātajai apelācijas padomei tika darīti zināmi prasītājai 2018. gada 29. maija paziņojumā un tā tika aicināta sniegt apsvērumus, atbildot uz minēto paziņojumu.
22 Atbilstoši Regulas Nr. 2017/1001 72. panta 1. punktam prasības Eiropas Savienības tiesā var celt tikai par Apelāciju padomju lēmumiem. Šādas prasības ietvaros ir pieņemami vienīgi tie pamati, kas vērsti pret pašas apelācijas padomes lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 7. jūnijs, Lidl Stiftung/ITSB – REWE‑Zentral (“Salvita”), T‑303/03, EU:T:2005:200, 59. punkts, un 2019. gada 16. maijs, KID‑Systeme/EUIPO – Sky (“SKYFi”), T‑354/18, nav publicēts, EU:T:2019:333, 99. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Ir jākonstatē, ka prasītājas norādītie pārkāpumi var skart Apelācijas padomju prezidija 2017. gada 16. jūnija lēmumu, nevis apstrīdēto lēmumu.
24 Līdz ar to pirmā pamata pirmais un otrais iebildums ir nepieņemami.
Par trešo iebildumu saistībā ar Regulas Nr. 2017/1001 169. panta 1. punkta pārkāpumu
25 Prasītāja apgalvo, ka Paplašinātās apelācijas padomes, kas ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, sastāvs esot pretrunā Regulas 2017/1001 169. panta 1. punktam, jo viens minētās padomes loceklis bija vienīgais Apelācijas padomes loceklis, kas pieņēma 2015. gada 23. jūnija lēmumu.
26 EUIPO apstrīd prasītājas argumentus.
27 Atbilstoši Regulas 2017/1001 169. panta 1. punktam apelācijas padomju locekļi nevar piedalīties apelāciju procesos, ja tie ir piedalījušies apstrīdētā lēmuma pieņemšanā.
28 Turklāt ir jāatgādina, ka atceļošs spriedums ir piemērojams ex tunc un tātad tas ar atpakaļejošo spēku izslēdz atceltu aktu no tiesību sistēmas (skat. spriedumu, 2009. gada 25. marts, Kaul/ITSB – Bayer (“ARCOL”), T‑402/07, EU:T:2009:85, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 Šajā lietā ir jāatgādina, ka ar EUIPO pārbaudītāja 2014. gada 30. maija lēmumu reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācija tika atteikta un ka saistībā ar prasītājas iesniegto apelācijas sūdzību Apelācijas pirmā padome ar 2015. gada 23. jūnija lēmumu apstiprināja reģistrācijas pieteikuma noraidīšanu. Taču šis pēdējais minētais lēmums tika atcelts ar atceļošo spriedumu, kas ir kļuvis galīgs, tādējādi ar atpakaļejošu spēku tas tika izslēgts no tiesību sistēmas. Līdz ar to lēmums, par kuru ir iesniegta apelācijas sūdzība Paplašinātajā apelācijas padomē Regulas 2017/1001 169. panta 1. punkta izpratnē, nav 2015. gada 23. jūnija lēmums, bet gan pārbaudītāja 2014. gada 30. maija lēmums.
30 Turklāt Deleģētās regulas 2018/625 35. panta 4. punktā ir paredzēts:
“Ja Apelācij[as] padomes lēmums lietā ir anulēts vai grozīts ar Vispārējās tiesas vai – attiecīgā gadījumā – Tiesas galīgu nolēmumu, Apelācijas padomju prezidents nolūkā šo nolēmumu izpildīt atbilstīgi Regulas (ES) 2017/1001 72. panta 6. punktam, lietu saskaņā ar šā panta 1. punktu iedala Apelācijas padomei, kuras sastāvā nav locekļu, kuri pieņēmuši anulēto lēmumu, izņemot, ja lieta nodota Paplašinātai apelācijas padomei [..]”
31 Līdz ar to, ciktāl šajā lietā lieta tika nodota Paplašinātajai apelācijas padomei, tās sastāvā varēja būt vienīgais Apelācijas padomes loceklis, kas ir pieņēmis 2015. gada 23. jūnija lēmumu.
32 No iepriekš minētā izriet, ka attiecībā uz Paplašinātās apelācijas padomes sastāvu, kas pieņēma apstrīdēto lēmumu, nebija pieļauti nekādi pārkāpumi, kas minēto lēmumu varētu padarīt par prettiesisku. Līdz ar to trešais iebildums un tādējādi pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu saistībā ar “res judicata” spēka pārkāpumu
33 Prasītāja būtībā apgalvo, ka apstrīdētais lēmums, ņemot vērā Regulas 2017/1001 72. panta 6. punktu, tika pieņemts, pārkāpjot res judicata spēku, jo Paplašinātā apelācijas padome neesot izpildījusi savu pienākumu veikt pasākumus, kas ietver atceļošā sprieduma izpildi, un līdz ar to tā esot pārkāpusi šī sprieduma motīvu un rezolutīvās daļas absolūto res judicata spēku. Šajā spriedumā Vispārējā tiesa esot secinājusi, ka reģistrācijai pieteiktā preču zīme nav aprakstoša attiecībā uz konkrētajām precēm Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, nevis ka Apelācijas padome nav juridiski pietiekami pierādījusi šīs preču zīmes aprakstošo raksturu. Tā kā Vispārējās instances tiesa ir lēmusi pēc būtības, prasītāja no tā secina, ka Paplašinātā apelāciju padome nevarēja veikt jaunu minētā aprakstošā rakstura pārbaudi.
34 EUIPO apstrīd prasītājas argumentus. Pirmkārt, tas apgalvo, ka ar atceļošo spriedumu 2015. gada 23. jūnija lēmums ir atcelts, nevis grozīts, līdz ar to minētajā spriedumā EUIPO neesot noteikts pienākums atļaut pieteiktās preču zīmes reģistrāciju. Ievērojot attiecīgi Vispārējai tiesai un EUIPO piešķirto kompetenču sadalījumu, atceļošajā spriedumā neesot ietverts galīgs konstatējums par reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrāciju, Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētā absolūtā atteikuma pamata esamību vai neesamību. No atceļošā sprieduma izrietot vienīgi tas, ka pierādījumi, uz kuriem ir balstīti Apelācijas pirmās padomes 2015. gada 23. jūnija lēmumā sniegtie vērtējumi, nav pietiekami, lai secinātu, ka preču zīme ir aprakstoša attiecībā uz konkrētajām precēm un pakalpojumiem.
35 Otrkārt, EUIPO apgalvo, ka pienākums pēc savas iniciatīvas pārbaudīt faktus, kas tam ir saskaņā ar Regulas 2017/1001 95.panta 1. punktu, attiecībā uz absolūtiem reģistrācijas atteikuma pamatiem ir piemērojams līdz reģistrācijas dienai un ka saskaņā ar Regulas 2017/1001 45. panta 3. punktu tam ir tiesības jebkurā laikā pirms reģistrācijas un pēc paša iniciatīvas, ja nepieciešams, atsākt absolūtā pamata pārbaudi, ja to pamato jauni fakti, kas izriet no trešo personu apsvērumiem, no faktu konstatējumiem iekšējā iebildumu procesa ietvaros vai, kā šajā lietā, pēc atceļošā sprieduma, kas ir kļuvis galīgs.
36 Treškārt, EUIPO apgalvo, ka prasītāja kļūdaini pārmet Paplašinātajai apelācijas padomei, ka tā no jauna ir izvērtējusi reģistrācijai pieteiktās preču zīmes aprakstošo raksturu, jo minētās padomes veiktā pārbaude attiecās uz faktiem un pierādījumiem, kas atšķiras no tiem, balstoties uz kuriem tika pieņemts 2015. gada 23. jūnija lēmums.
37 Vispirms ir jāatgādina, ka, tā kā atceļošais spriedums nav ticis pārsūdzēts, tas ir kļuvis galīgs.
38 Turklāt judikatūrā jau ir uzsvērta res judicata spēka principa nozīme gan Savienības tiesību sistēmā, gan valstu tiesību sistēmās. Proti, lai nodrošinātu tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, kā arī pareizu tiesvedību, ir svarīgi, lai tiesu nolēmumi, kas kļuvuši galīgi pēc tam, kad izmantotas visas pārsūdzības iespējas, vai pēc tam, kad beidzies šādai pārsūdzībai paredzētais termiņš, vairs nevarētu tikt apstrīdēti (skat. spriedumu, 2012. gada 19. aprīlis, Artegodan/Komisija, C‑221/10 P, EU:C:2012:216, 86. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Turklāt atbilstoši Regulas 2017/1001 72. panta 6. punktam EUIPO ir jāveic pasākumi, lai izpildītu Savienības tiesas spriedumu.
40 Nav strīda par to, ka ar 2015. gada 23. jūnija lēmumu Apelācijas padome bija atteikusi pieteiktās preču zīmes reģistrāciju šīs preču zīmes aprakstošā rakstura dēļ attiecībā uz attiecīgajām precēm un pakalpojumiem. Ar atceļošo spriedumu Vispārējā tiesa apmierināja pirmo prasības pamatu saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu. Ar minētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punktu Vispārējā tiesa atcēla Apelācijas padomes 2015. gada 23. jūnija lēmumu.
41 Atceļošā sprieduma 34.–52. punktā ietvertie motīvi, kuru dēļ Vispārējā tiesa apmierināja pirmo prasības pamatu, ir šādi:
“34 Ir jākonstatē, ka Apelācijas padome nav pierādījusi, ka konkrētā sabiedrības daļa izskatāmajā lietā uzreiz un bez pārdomām izveidos konkrētu un tiešu saikni starp attiecīgajām precēm un pakalpojumiem, no vienas puses, un apzīmējumu “Limbic® Types”, no otras puses.
35 Protams, konkrētā sabiedrības daļa var saprast simbolu “®” un terminu “tips”, tā kā pirmais no tiem attēlo apzīmējumu, kas apzīmē reģistrētu preču zīmi, un otrais ir termins angļu valodā, kas norāda uz vispārēju formu, struktūru vai īpašību, kura atšķir konkrētu dzīvo būtņu vai objektu tipu, grupu vai klasi. Prasītāja nav apstrīdējusi šo divu elementu nozīmi konkrētās sabiedrības daļas uztverē, kādu to ir norādījusi Apelācijas padome, un tā ir jāapstiprina to pašu iemeslu dēļ, kuri izklāstīti apstrīdētajā lēmumā.
36 Taču nepietiek ar to vien, ka vienam vai vairākiem no apzīmējumā ietvertajiem elementiem ir aprakstošs raksturs; aprakstošais raksturs ir jākonstatē apzīmējumam kopumā, tajā iekļaujot – gadījumā ar šo konkrēto lietu – trešo terminu, proti, vārdu limbic (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 26. februāris, provima Warenhandels/ITSB – Renfro (“HOT SOX”), T‑543/14, nav publicēts, EU:T:2016:102, 29. punkts).
37 Šajā ziņā, kā norādījis EUIPO, tāpat kā pārbaudītājs un Apelācijas padome, termins limbic, ko tostarp ir apstiprinājusi Oxford English Dictionary, attiecas uz “limbisko sistēmu” (angļu valodā – limbic system), kas apzīmē smadzeņu daļu, kas ietekmē hormonālo regulāciju un neiroveģetatīvo sistēmu. Prasītāja tiesvedības laikā ir pievienojusies šai definīcijai.
38 Tomēr ir jāuzskata, pirmkārt, kā to pamatoti norāda prasītāja, ka trīs vārdu, kuri veido reģistrācijai pieteikto preču zīmi, kombinācija attiecībā uz konkrētajām precēm un pakalpojumiem ir neparasta.
39 Proti, no dažādām vārdnīcās ietvertajām definīcijām, uz kurām atsaucies pārbaudītājs un Apelācijas padome, izriet, ka terminu limbic angļu valodā parasti izmanto kā daļu no pazīstamiem vārdu savienojumiem limbic system vai limbic lobe, kas apraksta konkrētu smadzeņu daļu.
40 Taču attiecībā uz reģistrācijai pieteikto preču zīmi, pirmkārt, termins limbic ir izņemts no vārdu savienojuma, kas parasti tam piešķir tā nozīmi. Tādējādi terminam limbic vairs nav skaidras un tiešas nozīmes.
41 Otrkārt, reģistrācijai pieteiktajā preču zīmē tas ir iekļauts kopā ar simbolu “®” un terminu types, proti, kombināciju, kas angļu valodas struktūrā nav plaši izmantota vai parasta.
42 Tādējādi, ņemot vērā kombinācijas, kas attiecas uz konkrētajām precēm un pakalpojumiem, neparasto raksturu, reģistrācijai pieteiktās preču zīmes formulējums rada iespaidu, kurš atšķiras no iespaida, ko rada vienkāršs to veidojošo elementu apvienojums, kas reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei var piešķirt neaprakstošu raksturu attiecībā uz attiecīgajām precēm un pakalpojumiem (skat. iepriekš šā sprieduma 21. punktā minēto judikatūru).
43 Otrkārt, ir jākonstatē, kā to arī pamatoti norāda prasītāja, ka uz limbisko sistēmu norādošais termins limbic ir medicīnisks termins, kas attiecas uz neiroloģiju un tātad – īpaši specializēts termins.
44 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Apelācijas padome ir vienīgi konstatējusi, ka konkrētā sabiedrības daļa saprata preču zīmi kā norādošu uz dažādiem personības tipiem, kas atšķirīgi reaģē uz limbiskās sistēmas stimulācijām.
45 Taču atbilstoši iepriekš šā sprieduma 22. punktā minētajai judikatūrai nav pierādīts, ka konkrētā sabiedrības daļa, kas neietver medicīniskas profesijas, uzreiz bez jebkādas domāšanas sapratīs terminu limbic kā tādu, kas attiecas uz kādu smadzeņu daļu vai vismaz uz to smadzeņu daļu, kura ietekmē hormonālo regulāciju un neiroveģetatīvo sistēmu. Tāpat nav pierādīts, ka konkrētā sabiedrības daļa bez jebkādas domāšanas uztvers reģistrācijai pieteikto preču zīmi veidojošo triju elementu kombināciju kā norādi uz dažādiem personības tipiem, kas atšķirīgi reaģē uz hormonālo regulāciju un neiroveģetatīvo sistēmu ietekmējošās smadzeņu daļas stimuliem, un tātad – kā aprakstošu norādi uz attiecīgajām precēm un pakalpojumiem vai kādu no to iezīmēm.
46 Visbeidzot, ar to, ka attiecīgo (35. un 41. klasē ietilpstošo) pakalpojumu mērķis varētu būt informēt par dažādiem limbiskiem tipiem un ļaut uzņēmumiem noteikt labāko reklāmas un pārdošanas stratēģiju atkarībā no dažādiem personības tipiem, kā Apelācijas padome uzskata apstrīdētā lēmuma 22. un 23. punktā, nepietiek, lai reģistrācijai pieteikto preču zīmi uzskatītu par minētos pakalpojumus aprakstošu.
47 Proti, papildus tam, ka reģistrācijai pieteiktajā preču zīmē ir ietverts termins, kas tiek izmantots neparastā kombinācijā un kam nav skaidras un tiešas nozīmes, nav pierādīts, ka vidusmēra profesionālim, it īpaši reklāmas, komerciālās vadības, cilvēkresursu un uzņēmumu vadības jomā, sastopoties ar specializētu medicīnas terminu, nebūs vismaz jāiesaistās interpretācijas procesā, un tas nozīmētu pārdomu laiku, lai saprastu piedāvātās preču zīmes nozīmi attiecībā uz konkrētajiem pakalpojumiem. Taču tāds process nav saderīgs ar aprakstoša rakstura atzīšanu, jo tā nozīmei ir jābūt uzreiz saprotamai bez jebkādas domāšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 7. jūnijs, Psytech International/ITSB – Institute for Personality & Ability Testing (“16PF”), T‑507/08, nav publicēts, EU:T:2011:253, 40. punkts).
48 Tāpat identisku iemeslu dēļ (skat. iepriekš šī sprieduma 47. punktu), ir jānorāda, ka, pat pieņemot, ka attiecīgās preces uzņēmējdarbības konsultāciju jomā un konsultāciju cilvēkresursu vadības jomā (kas ietilpst 16. klasē) varētu informēt par dažādiem limbiskajiem tipiem un to uzvedību un par labāko veidu, kā tos uzrunāt, kā Apelācijas padome ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 21. punktā, ar šo konstatējumu vien nepietiek, lai uzskatītu, ka reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir aprakstoša attiecībā uz minētajām precēm.
49 Turklāt attiecībā uz reģistrācijai pieteiktās preču zīmes aprakstošā rakstura vērtējumu, proti, kā to uztver plaša sabiedrība, pietiek norādīt, ka, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tas vēl jo vairāk ietvers interpretācijas procesu, kas nav saderīgs ar preču zīmes aprakstošo raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 7. jūnijs, “16PF”, T‑507/08, nav publicēts, EU:T:2011:253, 43. punkts).
50 Attiecībā uz EUIPO norādīto judikatūru, saskaņā ar kuru vārdiska apzīmējuma reģistrācija, piemērojot Regulas 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ir jāatsaka, ja vismaz ar vienu no tā potenciālajām nozīmēm tas apzīmē attiecīgo preču vai pakalpojumu īpašību (spriedums, 2003. gada 23. oktobris, ITSB/Wrigley, C‑191/01 P, EU:C:2003:579, 32. punkts), pietiek norādīt, ka, ņemot vērā iepriekš minēto, reģistrācijai pieteiktā preču zīme nesniedz pietiekami skaidru un tiešu nozīmi, lai konkrētā sabiedrības daļa to varētu uzskatīt par aprakstošu attiecībā uz lietā aplūkotajām precēm un pakalpojumiem.
51 Ir jāsecina, ka Apelācijas padomes vērtējums, saskaņā ar kuru konkrētā sabiedrības daļa uztvers apzīmējumu “Limbic® Types” kā dažādus personības tipus, kas atšķirīgi reaģē uz limbiskās sistēmas stimuliem, ir kļūdains.
52 Tāpat Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka minētajam apzīmējumam ir pietiekami tieša un konkrēta saikne ar attiecīgajām 16., 35. un 41. klasē ietilpstošajām precēm un pakalpojumiem.”
42 Kā atgādināts iepriekš šī sprieduma 28. punktā, atceļošs spriedums ir piemērojams ex tunc un tādējādi tas ar atpakaļejošo spēku izslēdz atceltu aktu no tiesību sistēmas.
43 Turklāt ir ticis nospriests, ka res judicata spēks attiecas tikai uz faktu un tiesību jautājumiem, kas faktiski vai obligāti tikuši izskatīti attiecīgajā tiesas nolēmumā (skat. spriedumu, 2012. gada 19. aprīlis, Artegodan/Komisija, C‑221/10 P, EU:C:2012:216, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Lai ievērotu atceļoša sprieduma prasības un lai to pilnībā izpildītu, iestādei, kas ir atceltā akta izdevēja, ir jāievēro ne vien sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī motīvu daļa, kas to nosaka un kas ir tās nepieciešamais pamatojums. Būtībā tieši motīvu daļa ir tā, kurā, pirmkārt, ir identificēta konkrētā norma, kas ir uzskatīta par prettiesisku, un, otrkārt, ir parādīti precīzi rezolutīvajā daļā konstatētā prettiesiskuma iemesli, kuri attiecīgajai iestādei ir jāņem vērā, aizstājot atcelto aktu (skat. spriedumu, 2018. gada 1. marts, Shoe Branding Europe/EUIPO – adidas (Divas paralēlas svītras uz apava), T‑629/16, EU:T:2018:108, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).
45 Šajā lietā pēc atceļošā sprieduma prasītājas apelācijas sūdzība par pārbaudītāja 2014. gada 30. maija lēmumu atkārtoti tika izskatīta EUIPO. Lai ievērotu no Regulas 2017/1001 72. panta 6. punkta izrietošo pienākumu veikt pasākumus, lai izpildītu atceļošo spriedumu, EUIPO ir jānodrošina, ka, izskatot apelācijas sūdzību, kāda no apelācijas padomēm pieņem jaunu lēmumu. Ar 2018. gada 29. maija paziņojumu Paplašinātā apelācijas padome, kurai lieta tika nodota, informēja prasītāju, ka tā uzskata, ka Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā paredzētie absolūtie pamati ir šķērslis pieteiktās preču zīmes reģistrācijai attiecībā uz lietā aplūkotajām precēm un pakalpojumiem un ka tai ir tiesības no jauna izvērtēt šos atteikuma pamatus.
46 Apstrīdētajā lēmumā Paplašinātā apelācijas padome, atsaucoties uz Regulas 2017/1001 72. panta 6. punktu, vispirms uzskatīja, ka EUIPO sprieduma rezolutīvā daļa ir saistoša tikai tiktāl, cik tā pamatā esošie fakti un juridiskie jautājumi ir identiski. Tā arī apstiprināja, ka atceļošajā spriedumā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka “līdz šim” iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai konstatētu Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto absolūto reģistrācijas atteikuma pamatu, un citēja atceļošā sprieduma motīvus, ka arī izvilkumus no tā 34., 45.–48. punkta, kurus tā uzskata par tādiem, kas pamato šo apgalvojumu. Uzskatot, ka tā varēja balstīties uz jauniem pierādījumu elementiem un pamatoties uz Regulas 2017/1001 95. panta 1. punkta noteikumiem, tā no tiem secināja, ka jauns izvērtējums par reģistrācijai pieteiktās preču zīmes piemērotību reģistrācijai ir atļauts un vajadzīgs, jo atceļošā sprieduma izšķirošie motīvi nav nesaderīgi ar absolūtā atteikuma pamata jaunu izvērtējumu, balstoties uz jauniem pierādījumiem. Attiecīgi tā uzskatīja, ka tai no jauna ir jāizvērtē minētais pamats.
47 Jāatgādina, ka atbilstoši Regulas 2017/1001 95. panta 1. punktam EUIPO pārbaudītājiem un – attiecīgā gadījumā – apelācijas padomēm pēc savas iniciatīvas ir jāpārbauda fakti, lai noteiktu, vai uz reģistrācijai pieteikto preču zīmi attiecas vai neattiecas kāds no reģistrācijas atteikuma pamatiem. No tā izriet, ka tiem var būt jāpamato savi lēmumi ar tādiem faktiem, ko reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs nav norādījis (spriedums, 2007. gada 19. aprīlis, ITSB/Celltech, C‑273/05 P, EU:C:2007:224, 38. punkts).
48 Turklāt atbilstoši Regulas 2017/1001 45. panta 3. punktam, kā arī Deleģētās regulas 2018/625 27. panta 1. punktam Apelācijas padomei ir tiesības pēc pašas iniciatīvas jebkurā laikā pirms reģistrācijas, ja tā to uzskata par lietderīgu, atsākt absolūta pamata izvērtējumu, tostarp izvirzīt tādu preču zīmes reģistrācijas pieteikuma atteikuma pamatu, uz kuru vēl nav bijusi atsauce lēmumā, par kuru iesniegta apelācijas sūdzība (spriedums, 2019. gada 12. decembris, Refan Bulgaria/EUIPO (Puķes forma), T‑747/18, nav publicēts, EU:T:2019:849, 21. punkts).
49 Tomēr EUIPO savu kompetenci, kas tam piešķirta ar šīm tiesību normām, var īstenot tikai, ievērojot Regulas 2017/1001 72. panta 6. punktā paredzēto pienākumu veikt pasākumus Savienības tiesas sprieduma izpildei.
50 Tādējādi izskatāmajā lietā Paplašinātajai apelācijas padomei bija tiesības veikt jaunu faktu izvērtējumu pēc savas iniciatīvas, lai noteiktu, vai uz reģistrācijai pieteikto preču zīmi attiecas vai neattiecas absolūtais reģistrācijas atteikuma pamats. Tomēr šī jaunā izvērtējuma pēc savas iniciatīvas ietvaros tai bija jāievēro ne tikai atceļošā sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī to pamatojošie motīvi.
51 Šajā ziņā, kā apstrīdētajā lēmumā pamatoti norādīja Paplašinātā apelācijas padome un atbildes rakstā EUIPO, Vispārējā tiesa, it īpaši šā sprieduma 41. punktā citētajā atceļošā sprieduma 45.–48. punktā, ir uzskatījusi, ka daži no Apelācijas pirmās padomes 2015. gada 23. jūnija lēmumā ietvertajiem vērtējumiem nav pietiekami pamatoti vai neļauj uzskatīt reģistrācijai pieteikto preču zīmi par aprakstošu. Šādi Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka tie neļauj pievienoties Apelācijas pirmās padomes secinājumiem attiecībā uz reģistrācijai pieteiktās preču zīmes aprakstošo raksturu.
52 Turklāt, balstoties uz iepriekš šī sprieduma 41. punktā minētajiem atceļošā sprieduma 50.–52. punktā ietvertajiem motīviem, Vispārējā tiesa ir lēmusi par reģistrācijai pieteiktās preču zīmes attiecīgo preču un pakalpojumu aprakstošu raksturu, uzskatot, ka šai preču zīmei tāds nepiemīt un attiecīgi Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais absolūtais atteikuma pamats kļūdaini ir attiecināts uz šīs preču zīmes reģistrāciju.
53 Līdz ar to jautājums par reģistrācijai pieteiktās preču zīmes aprakstošo raksturu ir uzskatāms par faktu un tiesību jautājumu, kas atceļošajā spriedumā faktiski ir izskatīts iepriekš šā sprieduma 43. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē. Šajā ziņā atceļošā sprieduma 45.–48. un 50.–52. punktā ietvertie motīvi attiecībā uz šāda rakstura neesamību bija noteicošie, lai uz tiem tiktu balstīts minētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punkts, ar kuru atcelts 2015. gada 23. jūnija lēmums, un kuri ir tā nepieciešamais pamats. Līdz ar to uz tiem attiecas šim spriedumam piemītošais res judicata spēks.
54 Šo secinājumu nevar atspēkot nedz EUIPO argumenti, saskaņā ar kuriem Vispārējā tiesa atceļošajā spriedumā neesot izsmeļoši identificējusi vērā ņemamos faktus, lai izvērtētu šīs preču zīmes piemērotību reģistrācijai, nedz arī argumenti par Regulas 2017/1001 95. panta 1. punktā paredzētās faktu pārbaudes pēc savas iniciatīvas tvērumu, saskaņā ar kuriem Savienības tiesas veiktā pārbaude principā tiekot veikta, balstoties vienīgi uz faktiem un pierādījumiem, kurus ir konstatējusi Apelācijas padome.
55 Proti, lai gan, kā tika konstatēts, atceļošajā spriedumā ir ietverti motīvi, saskaņā ar kuriem daži Apelācijas pirmās padomes vērtējumi nav pietiekami pamatoti vai neļauj uzskatīt reģistrācijai pieteikto preču zīmi par aprakstošu, šajā spriedumā ir ietverti arī motīvi, ar kuriem tiek sankcionēti šīs padomes kļūdainie vērtējumi pēc būtības, balstoties uz konstatētiem faktiem. Tādējādi atceļošajā spriedumā Vispārējā tiesa secināja, ka Apelācijas pirmās padomes lēmumā ir pieļauta kļūda vērtējumā attiecībā uz Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas nosacījumiem saistībā ar pieteiktās preču zīmes aprakstošo raksturu.
56 Turklāt EUIPO piešķirtā kompetence pēc savas iniciatīvas veikt faktu pārbaudi nevar ļaut tam apšaubīt faktu un tiesību jautājumu, kuru Vispārējā tiesa faktiski ir izlēmusi šī sprieduma. 43. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē. Proti, apstāklis, ka Paplašinātā apelācijas padome savu vērtējumu par reģistrācijai pieteiktās preču zīmes aprakstošo raksturu ir balstījusi uz faktiem, kurus Apelācijas pirmā padome nebija ņēmusi vērā, lai pieņemtu 2015. gada 23. jūnija lēmumu, nevar liegt res judicata spēku tiem Vispārējās tiesas veiktajiem vērtējumiem par šīs preču zīmes aprakstošo raksturu, kas ietverti atceļošā spriedumā 50.–52. punktā.
57 Turklāt ir jānoraida EUIPO arguments par analoģiju starp tvērumu, kāds ir pēc tā iniciatīvas veiktajai faktu pārbaudei saistībā ar reģistrācijas pieteikumu, un pārbaudei spēkā neesamības atzīšanas procesa ietvaros absolūtā atteikuma pamata dēļ. Proti, EUIPO norādītais apstāklis, saskaņā ar kuru iespēja atzīt preču zīmi par spēkā neesošu pēc tās reģistrācijas apstiprinot, ka likumdevējs ir apzinājies iespējamību, ka pirmās pārbaudes veikšanas brīdī attiecībā uz absolūto atteikuma pamatu esamību ne vienmēr ir zināmi vai konstatēti visi vērā ņemamie fakti, nenozīmē, ka EUIPO preču zīmes reģistrācijas procesā var neievērot res judicata spēku, kas piemīt Savienības tiesas veiktajiem vērtējumiem par šīs preču zīmes aprakstošo raksturu spriedumā, ar kuru atcelts Apelācijas padomes reģistrācijas procesa ietvaros pieņemtais lēmums.
58 No iepriekš minētā izriet, ka, noraidot pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu tā iemesla dēļ, ka šī preču zīme ir aprakstoša Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, Paplašinātā apelācijas padome ir pārkāpusi atceļošā sprieduma res judicata spēku un tādējādi nav ievērojusi Regulas 2017/1001 72. panta 6. punkta prasības.
59 Līdz ar to otrais pamats ir jāapmierina.
Par ceturto pamatu – Regulas 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums
60 Prasītāja pārmet Apelācijas padomei, ka tā esot pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, uzskatot, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nav atšķirtspējas attiecībā uz konkrētajām precēm un pakalpojumiem. It īpaši tā apgalvo, ka šīs preču zīmes atšķirtspējas pārbaude ir balstīta uz vērtējumiem, kas jau veikti minētās preču zīmes aprakstošā rakstura pārbaudes ietvaros, kā arī uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru šī preču zīme ir aprakstoša.
61 EUIPO apstrīd prasītājas argumentāciju un šajā ziņā atsaucas uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu.
62 Ievadam ir jāatgādina, ka, ja tiktu pieņemts, ka Vispārējā tiesa – pretēji tam, ko ir lēmis EUIPO, – uzskata, ka apzīmējumam, par kuru iesniegts Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikums, nav piemērojams kāds no Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punktā uzskaitītajiem absolūtajiem reģistrācijas atteikuma pamatiem, apstāklis, ka Vispārējā tiesa atceļ EUIPO lēmumu, ar kuru atteikta šīs preču zīmes reģistrācija, noteikti liek EUIPO, kura pienākums ir noteikt no Vispārējās tiesas sprieduma rezolutīvās daļas un motīvu daļas izrietošās sekas, atsākt attiecīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma pārbaudes procesu un noraidīt šo pieteikumu, ja tas uzskata, ka attiecīgajam apzīmējumam ir piemērojams kāds cits tajā pašā tiesību normā paredzētais absolūtais atteikuma pamats (skat. spriedumu, 2011. gada 6. oktobris, Bang & Olufsen/ITSB (Skaļruņa atveidojums), T‑508/08, EU:T:2011:575, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Proti, ikviens Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punktā uzskaitītais reģistrācijas atteikuma pamatojums ir autonoms un tas ir jāpārbauda atsevišķi (skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Henkel/ITSB, C‑456/01 P un C‑457/01 P, EU:C:2004:258, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).
64 Līdz ar to, Paplašinātajai apelācijas padomei, kā tā ir norādījusi, apstrīdētajā lēmumā bija pamats pārbaudīt Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto absolūto atteikuma pamatu, saskaņā ar kuru preču zīmes, kam nav atšķirtspējas, nereģistrē.
65 Saskaņā ar judikatūru šie atteikuma pamati ir jāinterpretē vispārējās intereses gaismā, kas ir pamatā katram no tiem. Vispārējās intereses, kas ņemtas vērā katra šī atteikuma pamata izvērtējumā, var atspoguļot vai tām pat jāatspoguļo dažādi apsvērumi atkarībā no konkrētā atteikuma pamata (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Henkel/ITSB, C‑456/01 P un C‑457/01 P, EU:C:2004:258, 46. punkts).
66 Preču zīmes atšķirtspēja nozīmē, ka šī preču zīme ļauj identificēt preci, attiecībā uz kuru ir pieteikta reģistrācija, kā konkrēta uzņēmuma preci un tādējādi atšķirt šo preci no citu uzņēmumu precēm (skat. spriedumu, 2010. gada 21. janvāris, Audi/ITSB, C‑398/08 P, EU:C:2010:29, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
67 Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta kontekstā vispārējo interešu jēdziens acīmredzami nav nošķirams no preču zīmes pamatfunkcijas, kas ir garantēt patērētājam ar preču zīmi aptvertās preces vai pakalpojuma izcelsmes identitāti, ļaujot tam bez sajaukšanas iespējas atšķirt šo preci vai pakalpojumu no citas izcelsmes precēm un pakalpojumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Henkel/ITSB, C‑456/01 P un C‑457/01 P, EU:C:2004:258, 48. punkts).
68 Turklāt ir jāatgādina, ka, protams, Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētie aprakstošie apzīmējumi, neskarot iespēju iegūt atšķirtspēju izmantošanas rezultātā, arī ir tādi, kam nav atšķirtspējas, un ka saskaņā ar judikatūru, ja vismaz viena no iespējamām apzīmējuma nozīmēm apzīmē kādu no attiecīgo preču īpašībām, apzīmējums tiek kvalificēts kā aprakstošs Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē un līdz ar to – to nereģistrē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 23. oktobris, ITSB/Wrigley, C‑191/01 P, EU:C:2003:579, 30. un 32. punkts).
69 Tomēr šī Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā iedibinātā judikatūra nav pēc analoģijas transponējama uz šīs Regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanu, kad pieteiktās preču zīmes atšķirtspēja Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir apstrīdēta citu iemeslu, nevis tās aprakstošā rakstura dēļ (spriedums, 2020. gada 3. septembris achtung!/EUIPO, C‑214/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:632, 36. punkts).
70 Izskatāmajā lietā Paplašinātā apelācijas padome norādīja, ka specializētā konkrētā sabiedrības daļa uzskatīs reģistrācijai pieteikto preču zīmi par tādu, kas pauž tikai informatīvu faktisko vēstījumu, nevis par komerciālu apzīmējumu, attiecībā uz 16. un 41. klasē ietilpstošajām publikācijām, 41. klasē ietilpstošajiem pakalpojumiem izklaides, sporta un kultūras jomās, kā arī turpmākām apmācībām, un 35. klasē ietilpstošajiem pakalpojumiem marketinga jomā, konsultācijām uzņēmējdarbības un cilvēkresursu pārvaldības jomās, ar kurām ir saistīts jautājums par personības profila izveidi un izmantošanu uz limbiskās sistēmas pamata.
71 Paplašinātā apelācijas padome piebilda, ka tas pats attiecas arī uz profesionālu sabiedrības daļu kultūras, sporta un izklaides jomās, kas vienkārši prezumējot, ka attiecīgajos pakalpojumos ir ņemtas vērā jaunākās zināšanas par dažādiem limbiskajiem tipiem un tātad tiem ir pievienotā vērtība salīdzinājumā ar šāda paša veida tradicionālajiem pakalpojumiem.
72 Turklāt Paplašinātā apelācijas padome noraidīja prasītājas argumentu, kas balstīts uz 2012. gada 5. jūlija spriedumu Deutscher Ring/ITSB (“Deutscher Ring Sachversicherungs‑AG”) (T‑209/10, nav publicēts, EU:T:2012:347), motivējot ar to, ka lieta, kurā taisīts šis spriedums, attiecās uz atšķirīgu apzīmējumu un precēm un pakalpojumiem un ka minētais apzīmējums esot saprotams kā izdomāts apzīmējums, savukārt reģistrācijai pieteiktajam apzīmējumam ir skaidri aprakstoša nozīme.
73 Visbeidzot, Paplašinātā apelācijas padome uzskatīja, ka vārdu secība, kas veido reģistrācijai pieteikto preču zīmi, neietver nekādas grafiskas vai semantiskas izmaiņas, līdz ar to tai nepiemīt neviena iezīme, kas reģistrācijai pieteikto preču zīmi kopumā varētu padarīt par tādu, kas spēj nošķirt ar to aptvertās preces un pakalpojumus no citu uzņēmumu precēm un pakalpojumiem.
74 Jākonstatē, ka iepriekš šī sprieduma 70. un 71. punktā minētie motīvi, balstoties uz kuriem Paplašinātā apelācijas padome uzskatīja, ka reģistrācijai pieteiktā preču zīme tiekot uztverta tikai kā informatīva rakstura faktiskais vēstījums, ir vērsti uz to, lai attiecīgā gadījumā konstatētu iespējamu šīs preču zīmes aprakstošo raksturu Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, jo reģistrācijai pieteiktā preču zīme tirdzniecībā varētu kalpot, lai it īpaši norādītu uz aplūkoto preču un pakalpojumu kvalitāti, paredzēto nolūku vai citām iezīmēm.
75 Turklāt Paplašinātā apelācijas padome atgādināja, ka tā uzskata, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei ir skaidri aprakstoša nozīme.
76 Attiecībā uz iepriekš šā sprieduma 73. punktā atgādināto motīvu, pirmkārt, tas ir balstīts uz Paplašinātās apelācijas padomes kļūdainiem secinājumiem, saskaņā ar kuriem reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei ir aprakstošs raksturs Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Otrkārt, tas pierāda, ka ir izmantots nepareizs kritērijs, lai novērtētu, vai reģistrācijai pieteiktā preču zīme varēja tikt reģistrēta, proti, kritērijs, saskaņā ar kuru apzīmējums, kas sastāv no aprakstošiem elementiem, var atbilst reģistrācijas nosacījumiem, ja pastāv uztverama atšķirība starp apzīmējumu un vienkāršu to veidojošo elementu summu. Kaut arī minētais kritērijs ļauj izslēgt preču zīmes izmantošanu preces vai pakalpojuma aprakstam, tas tomēr neļauj noteikt, vai preču zīme var garantēt patērētājam vai gala lietotājam ar to aptvertās preces vai pakalpojuma izcelsmes identitāti.
77 No iepriekš minētā izriet, ka Paplašinātā apelācijas padome nav veikusi Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā atteikuma pamata pārbaudi neatkarīgi no šīs pašas regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētā atteikuma pamata pārbaudes, balstot savu argumentāciju uz pieņēmumu par reģistrācijai pieteiktās preču zīmes aprakstošo raksturu pēdējās minētās tiesību normas izpratnē, un līdz ar to nav ņēmusi vērā vispārējo interesi, ko Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts īpaši paredz aizsargāt. Šādi tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu pēdējās minētās tiesību normas piemērošanā.
78 Līdz ar to ceturtais pamats ir jāapmierina.
79 No visa iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ pilnībā, nelemjot par piekto un sesto pamatu, kas attiecas attiecīgi uz Regulas 2017/1001 94. panta 1. punkta pārkāpumu un minētās regulas 96. panta pārkāpumu. Tāpat nav jālemj par trešo pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, jo, kā ir norādīts iepriekš šī sprieduma 53. punktā, atceļošajā spriedumā Vispārējās tiesas veiktajiem vērtējumiem par attiecīgās preču zīmes aprakstošo raksturu ir res judicata spēks.
Par tiesāšanās izdevumiem
80 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā EUIPO spriedums nav labvēlīgs, tam ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt prasītājai radušos tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās izvirzītajiem prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Paplašinātās apelācijas padomes 2019. gada 2. decembra lēmumu lietā R 1276/2017‑G.
2) EUIPO atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Spineanu‑Matei | | Mastroianni |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 1. septembrī.
[Paraksti]