ĢENERĀLADVOKĀTA DŽOVANNI PITRUCELLAS
[GIOVANNI PITRUZZELLA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 11. jūnijā (1)
Apvienotās lietas no C‑349/18 līdz C‑351/18
Nationale Maatschappij der Belgische Spoorwegen (NMBS)
pret
Mbutuku Kanyeba (C‑349/18),
Larissa Nijs (C‑350/18),
Jean‑Louis Anita Dedroog (C‑351/18)
(Vredegerecht te Antwerpen (Antverpenes miertiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Dzelzceļa transports – Pasažieru tiesības un pienākumi – Regula (EK) Nr. 1371/2007 – 9. panta 4. punkts – Pasažieris bez biļetes – Nenorēķināšanās – Juridisko attiecību raksturs – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13/EEK – 2. un 3. pants un 6. panta 1. punkts – Piemērošanas joma – Vispārēji pārvadājumu noteikumi – Papildu tarifs, ko piemēro pasažieriem bez biļetes
1. Vai tiesiskas attiecības, kuras saista personu, kas nolemj braukt ar vilcienu, nenopērkot biļeti un nenorēķinoties par braucienu biļešu kontroles laikā, saskaņā ar Savienības tiesībām ir uzskatāmas par līgumu? Un katrā ziņā, vai šīm tiesiskajām attiecībām var būt piemērojams regulējums negodīgo noteikumu jomā un vai tādējādi tiesa var atzīt, ka pasažierim patērētājam nav saistoši noteikumi, kuri reglamentē transporta uzņēmuma pieprasīto papildu maksu par neiegādāto biļeti?
2. Pēc būtības tādi ir jautājumi šajā tiesvedībā, kas ir uzsākta pēc Vredegerecht te Antwerpen (Antverpenes miertiesa, Beļģija) lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatlietā, kurā Beļģijas dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums pieprasa pasažieriem bez biļetes samaksāt maksu saskaņā ar vispārējiem pārvadājuma noteikumiem, ja pasažieris bez biļetes atsakās samaksāt biļetes cenu ar paredzētajām papildu maksām un nenorēķinās vēlāk.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Eiropas Savienības tiesības
3. Direktīvas 93/13/EEK (2) divpadsmitajā apsvērumā ir paredzēts:
“[..]
tā kā tomēr valstu tiesību akti, kādi tie ir pašlaik, ļauj paredzēt tikai daļēju saskaņošanu; tā kā jo īpaši šī direktīva aptver tikai tos līguma noteikumus, par kuriem nav atsevišķas vienošanās; tā kā dalībvalstīm būtu jādod iespēja, pienācīgi ņemot vērā Līgumu, piešķirt patērētājiem augstāku aizsardzības līmeni ar valsts noteikumiem, kas ir stingrāki, nekā šī direktīva”.
4. Direktīvas 93/13 1. pantā ir paredzēts:
“1. Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu normatīvus un administratīvus aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju.
2. Šī direktīva neattiecas uz līguma noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas un to starptautisko konvenciju principus vai noteikumus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai Kopiena, īpaši transporta jomā.”
5. Šīs direktīvas 3. pantā ir paredzēts:
“1. Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.
2. Noteikumu vienmēr uzskata par tādu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, ja tas sastādīts jau iepriekš un patērētājam tādēļ nav bijusi iespēja iespaidot to saturu, jo īpaši saistībā ar iepriekš noformulētiem standartlīgumiem.
Tas, ka par zināmu noteikumu aspektiem vai par kādu īpašu noteikumu notikusi atsevišķa apspriešanās, neizslēdz šī panta piemērošanu pārējam līgumam, ja vispārējais līguma novērtējums norāda, ka tas tomēr ir iepriekš noformulēts standartlīgums.
Ja pārdevējs vai piegādātājs norāda, ka par kādu standarta noteikumu notikusi atsevišķa apspriešanās, pierādījuma pienākums šai sakarā ir viņam.
3. Pielikumā atrodas indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem.”
6. 6. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un, ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”
7. Direktīvas 93/13 8. pantā ir paredzēts:
“Dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt visstingrākos Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu visaugstāko patērētāja aizsardzības līmeni.”
8. Regulas (EK) Nr. 1371/2007 (3) 4. pantā ir paredzēts:
“Ņemot vērā šo nodaļu, pārvadājuma līguma noslēgšanu un izpildi un informācijas un biļešu nodrošināšanu reglamentē I pielikuma II un III sadaļa.”
9. Regulas (EK) Nr. 1371/2007 9. panta 4. punktā ir noteikts:
“Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi piedāvā iespēju iegādāties attiecīgā pakalpojuma biļetes vilcienā, ja vien šāda iespēja nav ierobežota vai liegta drošības, krāpšanas apkarošanas, obligātas dzelzceļa rezervācijas vai pamatotu komerciālu iemeslu dēļ.”
10. Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1371/2007 I pielikuma “Izvilkums no Vienotajiem noteikumiem attiecībā uz pasažieru un bagāžas starptautisko dzelzceļa pārvadājuma līgumu (CIV)” II sadaļas 6. pantu:
“1. Saskaņā ar pārvadājuma līgumu pārvadātājs uzņemas pārvest pasažieri, kā arī, ja nepieciešams, bagāžu un transportlīdzekļus uz galastaciju un nogādāt bagāžu un transportlīdzekļus galastacijā.
2. Pārvadājuma līgumu apstiprina ar vienu vai vairākām pasažierim izdotām biļetēm. Tomēr saskaņā ar 9. pantu biļetes neesamība, nepareizums vai nozaudēšana neietekmē līguma esamību vai derīgumu, kas paliek saskaņā ar šiem vienotajiem noteikumiem.
3. Biļete kalpo kā ticams pierādījums pārvadājuma līguma noslēgšanai un saturam.”
11. Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1371/2007 I pielikuma II sadaļas 9. pantu:
“1. Pasažierim no viņa brauciena sākuma jābūt derīgai biļetei un pēc pieprasījuma tā jāuzrāda biļešu kontrolierim. Vispārējie pārvadāšanas noteikumi var paredzēt:
a) ka pasažieris, kurš nevar uzrādīt derīgu biļeti, papildus braukšanas maksai maksā soda naudu;
b) ka pasažierim, kurš atsakās maksāt braukšanas maksu vai soda naudu, var pieprasīt pārtraukt braucienu;
c) vai un kādos apstākļos var tikt atmaksāta soda nauda.”
B. Beļģijas tiesības
12. Wetboek van Economisch Recht (Komerclikums) (4) I.8.39. pantā ir definēts jēdziens “uzņēmums”:
“uzņēmums: fiziska vai juridiska persona, tostarp to apvienības, kas pastāvīgi veic uzņēmējdarbību”.
13. Komerclikuma VI.83. panta 24.° punktā ir paredzēts:
“Līgumos, kas noslēgti starp uzņēmumu un patērētāju, katrā ziņā negodīgi noteikumi ir noteikumi un nosacījumi vai noteikumu un nosacījumu salikums, kuru mērķis ir:
[..]
24° patērētāja saistību neizpildes vai novēlotas izpildes gadījumā noteikt kompensāciju un procentus, kas acīmredzami pārsniedz faktisko kaitējumu, kurš varētu būt nodarīts uzņēmumam.”
14. Komerclikuma VI.84. panta 1. punktā ir noteikts, ka:
“Visi negodīgi noteikumi ir aizliegti un spēkā neesoši. Līgums pusēm paliek saistošs, ja to var pildīt bez negodīgajiem noteikumiem. Patērētājs nevar atteikties no tiesībām, kas tam ir piešķirtas saskaņā ar šo nodaļu.”
15. Nationale Maatschappij van de Belgische Spoorwegen (Beļģijas valsts dzelzceļa sabiedrība, turpmāk tekstā – “NMBS”) Vispārējo un konkrēto pārvadājuma noteikumu (Algemene en bijzondere vervoersvoorwaarden van de Nationale Maatschappij van de Belgische Spoorwegen) 2. pantā “Pasažiera piekrišana vispārējiem un konkrētiem pārvadājuma noteikumiem” ir paredzēts:
“Izmantojot NMBS transporta pakalpojumus, jūs atzīstat, ka esat iepazinušies ar šo dokumentu, kā arī ar Konkrētiem pārvadājuma noteikumiem (kas ir pieejami mūsu tīmekļvietnē snbc.be), un piekrītat tos pilnībā ievērot. NMBS var jebkurā laikā grozīt šo dokumentu tādu likumīgu iemeslu dēļ, kā, piemēram, pienākumi, kas ir saistīti ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, valsts iestāžu pieņemto lēmumu ievērošana, ar infrastruktūru, tīklu vai resursiem saistītie darbības ierobežojumi. NMBS informēs jūs par jebkuriem grozījumiem šajos Vispārējos pārvadājuma noteikumos, izmantojot NMBS kanālus (it īpaši tīmekļvietni snbc.be), kā arī Moniteur Belge [Beļģijas Oficiālo Vēstnesi]. Minētie grozījumi būs saistoši no publicēšanas dienas.”
16. Vispārējo un konkrēto pārvadājuma noteikumu 4. panta 3. punktā ir paredzēts:
“Konstatējot pārkāpumu, kas ir saistīts ar to, ka nav ievēroti ar transporta biļeti saistītie pienākumi, piemēro pasākumus, kas ir paredzēti I pielikumā – Pārkāpumi un nepieklājība nekādā gadījumā neveido pārvadājuma līgumu. Tādējādi jums nav tiesību pieprasīt nekādu atlīdzību vai kompensāciju.”
17. Vispārējo un konkrēto pārvadājuma noteikumu 5.4. pantā “Biļetes iegāde pēc “Vilciena salona tarifa”” ir paredzēts:
1. Izņemot I pielikuma – Pārkāpumi un nepieklājība – 1. punktā paredzētos gadījumus, kuros pārkāpuma protokols tiek sastādīts nekavējoties, kontrolieris piedāvās jums iegādāties biļeti no vilcienā pārdotā produktu klāsta pēc “Vilciena salona tarifa” šajos gadījumos:
a) jebkādu iemeslu dēļ jūs nevarat uzrādīt kontrolierim biļeti;
[..]
3. “Vilciena salona tarifu” veido biļetes cena, kam pieskaita papildu maksu, kuras summa ir noteikta Konkrētos pārvadājuma noteikumos. Tā ir daļa no biļetes cenas.”
18. Konkrēto pārvadājuma noteikumu I pielikuma 2.1.2. punktā ““Vidēja” pārkāpuma konstatācija” ir paredzēts:
““Vidēja” pārkāpuma konstatācijas protokolu sagatavo, ja pasažieris ir situācijā, kas ir definēta Vispārējo un konkrēto pārvadājuma noteikumu 5.4. pantā, un atsakās iegādāties biļeti pēc “Vilciena salona tarifa”.”
19. Konkrēto pārvadājuma noteikumu I pielikuma 4. punktā ir šādi definētas papildu maksas gadījumā, ja pārkāpums ir saistīts ar biļeti:
“Vienreizējs maksājums (ieskaitot 6 % PVN)
– Transporta biļetes neesamības konstatācija.
Veicot maksājumu 14 kalendāro dienu laikā (ieskaitot pārkāpuma dienu): 75,00 EUR.
Ja maksājums netiek veikts 14 kalendāro dienu laikā (ieskaitot pārkāpuma dienu): 225,00 EUR.”
II. Faktiskie apstākļi, tiesvedība pamatlietā un prejudiciālie jautājumi
20. Šīs tiesvedības pamatā ir trīs lietas, kuras izskata Vredegerecht te Antwerpen (Antverpenes miertiesa, Beļģija) un kurās Tiesai ir uzdoti identiski prejudiciālie jautājumi.
21. 2015. gada laikā Nationale Maastschappij van de Belgische Spoorwegen (Beļģijas valsts dzelzceļa sabiedrība) četras reizes konstatēja, ka M. Kanyeba ir pārkāpis pārvadājuma noteikumus, jo ir braucis vilcienā, nesamaksājot biļetes cenu. Dažos no četriem gadījumiem M. Kanyeba izmantoja NMBS piedāvāto iespēju “norēķināties par šo situāciju”, iegādājoties biļeti vilcienā ar papildu maksu 7,50 EUR, vai alternatīvi četrpadsmit dienu laikā no pārkāpuma konstatācijas dienas samaksājot papildu maksu 75 EUR apmērā, vai pēc četrpadsmit dienām no pārkāpuma 225 EUR apmērā.
22. 2013. un 2015. gada laikā piecos gadījumos šis konstatējums ir veikts L. Nijs un 2014. un 2015. gada laikā vienpadsmit reizes J.‑L. A. Dedroog.
23. NMBS piedāvāja katram no viņiem iespēju norēķināties par situāciju saskaņā ar iepriekš 21. punktā minētajiem nosacījumiem. Tomēr neviens no viņiem neizmantoja minētās iespējas.
24. Tādēļ NMBS uzsāka tiesvedību, pieprasot piespriest M. Kanyeba samaksāt 880,20 EUR, L. Nijs samaksāt 1103,90 EUR un J.‑L. A. Dedroog samaksāt 2394,00 EUR. Prasītāja pamatlietā apgalvo, ka tiesiskās attiecības starp NMBS un trim personām esot administratīva, nevis līgumiska rakstura, jo personas nebija nopirkušas biļeti.
25. Iesniedzējtiesa uzskata, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru tai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda normu negodīgo noteikumu jomā piemērošana ikreiz, kad patērētājam tiek sniegts pakalpojums, kā šajā gadījumā. Šajā saistībā tiek jautāts, pirmkārt, kādas tiesiskas attiecības pastāv starp NMBS un patērētājiem un, otrkārt, vai līgums ir ticis noslēgts vai nav, jo pēdējie minētie brauca ar vilcienu, nenopērkot biļeti.
26. Konkrētāk, iesniedzējtiesa norāda, ka nav skaidrs NMBS vispārējo pārvadājuma noteikumu juridiskais pamats. Saskaņā ar pirmo teoriju vispārēji noteikumi, kuros ir paredzētas pušu tiesības un pienākumi, ir vienīgi līgumiski noteikumi. Turpretī saskaņā ar otro teoriju tie ir noteikumi administratīvo tiesību izpratnē.
27. Iesniedzējtiesa atsaucas arī uz debatēm Beļģijas doktrīnā par tiesiskajām attiecībām starp NMBS un pasažieriem. Saskaņā ar vienu nostāju šīs attiecības ir līgumiskas – arī tad, ja pasažieris nenopirka biļeti, – jo vienkārša ieeja zonā, kurā personai ir jābūt derīgai biļetei, nozīmējot piekrišanu pārvadājuma līguma noslēgšanai. Turpretī saskaņā ar citu nostāju attiecības ir līgumiskas vienīgi gadījumā, ja pasažieris nopērk biļeti, pretējā gadījumā tās esot normatīva rakstura attiecības.
28. Visbeidzot iesniedzējtiesa atgādina, ka Grondwettelijk (Konstitucionālā tiesa, Beļģija) un Hof van cassatie (Kasācijas tiesa, Beļģija) ir precizējušas, ka Beļģijas tiesību “doktrīna par negodīgiem noteikumiem” ir piemērojama arī normatīva rakstura tiesiskajām attiecībām.
29. Šādos apstākļos Vredegerecht te Antwerpen (Antverpenes miertiesa) apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Regulas Nr. 1371/2007] (2007. gada 23. oktobris) par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem 9. panta 4. punkts, to lasot kopā ar Direktīvas 93/13 2. panta a) punktu un 3. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka starp transporta uzņēmumu un pasažieri vienmēr izveidojas līgumiskas tiesiskās attiecības, pat ja pasažieris pārvadātāja pakalpojumu izmanto, neiegādājoties biļeti?
2) Ja atbilde uz iepriekš minēto jautājumu ir noliedzoša, vai doktrīna par aizsardzību pret negodīgiem noteikumiem attiecas arī uz pasažieri, kurš izmanto sabiedrisko transportu, neiegādājoties biļeti, un šādas rīcības rezultātā saskaņā ar pārvadātāja vispārējiem nosacījumiem, ko to normatīvā rakstura dēļ vai sakarā ar to paziņošanu oficiālā valsts publikācijā uzskata par vispārēji piemērojamiem, viņam ir pienākums maksāt papildu summu pie biļetes cenas?
3) Vai Direktīvas 93/13 par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. pants – kurā ir paredzēts: “Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un, ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem” – visās situācijās nepieļauj, ka tiesa noteikumu, kas klasificēts kā negodīgs, ierobežo vai tā vietā piemēro vispārējos tiesību aktus?
4) Ja atbilde uz iepriekš minēto jautājumu ir noliedzoša, kādos apstākļos valsts tiesa var ierobežot noteikumu, kas klasificēts kā negodīgs, vai to aizstāt ar vispārējiem tiesību aktiem?
5) Ja uz iepriekš minētajiem jautājumiem nevar sniegt abstraktas atbildes, rodas jautājums, vai situācijā, kad valsts dzelzceļa pārvadājumu sabiedrība pēc bezbiļetnieka noķeršanas viņu civiltiesiski soda ar papildu summu, kas, iespējams, tiek iekasēta papildus biļetes cenai, un tiesa secina, ka prasītā papildu summa ir negodīga Direktīvas 93/13 2. panta a) punkta izpratnē, to lasot kopā ar 3. pantu, Direktīvas 93/13 6. pants nepieļauj, ka tiesa atzīst attiecīgo noteikumu par spēkā neesošu un piemēro vispārējos tiesību aktus par civiltiesisko atbildību, lai kompensētu valsts dzelzceļa sabiedrībai nodarīto zaudējumu?”
III. Juridiskais vērtējums
30. Atbilstoši Tiesas lūgumiem šajos secinājumos galvenā uzmanība tiks pievērsta otrā prejudiciālā jautājuma analīzei, kuru, ņemot vērā ciešo saikni, es tomēr aplūkošu kopā ar pirmo. Trešais līdz piektais prejudiciālais jautājums tiks izskatīti kopā, un attiecībā uz tiem es aprobežošos ar īsām piezīmēm par Tiesas pastāvīgo judikatūru.
1. Par pirmo un otro prejudiciālo jautājumu
a) Ievada apsvērumi
31. Ar pirmo un otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai no Regulas (EK) Nr. 1371/2007 par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem un no Direktīvas 93/13 par negodīgiem noteikumiem var izrietēt, ka starp transporta uzņēmumu un pasažieri vienmēr izveidojas līgumiskas tiesiskās attiecības, pat ja pasažieris pārvadātāja pakalpojumu izmanto, neiegādājoties biļeti. Ja atbilde ir noliedzoša, vai katrā ziņā varētu būt piemērojams Direktīvas 93/13 regulējums negodīgo noteikumu jomā tādējādi, lai tiesa varētu atzīt, ka iespējamais noteikums, kurā ir paredzēts, ka pasažierim bez derīgas biļetes ir jāmaksā papildu summa, ir negodīgs un tātad nesaista patērētāju.
32. Pirms turpmāko apsvērumu izdarīšanas ir jāmin divas premisas.
33. Pirmā: Regulā (EK) Nr. 1371/2007 un Direktīvā 93/13 nav nekādas norādes par vilcienā iekāpušā patērētāja un transporta uzņēmuma attiecību juridisko raksturu.
34. Regulas (EK) Nr. 1371/2007 4. pantā ir noteikts, ka, “ņemot vērā šo nodaļu, pārvadājuma līguma noslēgšanu un izpildi un informācijas un biļešu nodrošināšanu reglamentē I pielikuma II un III sadaļa”.
35. Regulas (EK) Nr. 1371/2007 I pielikuma II sadaļas 6. panta 2. punktā ir precizēts vienīgi, ka “pārvadājuma līgumu apstiprina ar vienu vai vairākām pasažierim izdotām biļetēm. Tomēr saskaņā ar 9. pantu biļetes neesamība, nepareizums vai nozaudēšana neietekmē līguma esamību vai derīgumu [..]”.
36. Regulas (EK) Nr. 1371/2007 I pielikuma II sadaļas 9. pantā ir precizēts, ka “1. Pasažierim no viņa brauciena sākuma jābūt derīgai biļetei un pēc pieprasījuma tā jāuzrāda biļešu kontrolierim. Vispārējie pārvadāšanas noteikumi var paredzēt: a) ka pasažieris, kurš nevar uzrādīt derīgu biļeti, papildus braukšanas maksai maksā soda naudu; b) ka pasažierim, kurš atsakās maksāt braukšanas maksu vai soda naudu, var pieprasīt pārtraukt braucienu [..]”.
37. Tātad, kā to ir skaidri norādījusi arī Tiesa, minētās tiesību normas vienkārši prezumē iepriekš noslēgtā pārvadājumu līguma esamību (5).
38. Direktīva 93/13 neietver nekādu atsauci uz līguma jēdzienu vai tā noslēgšanas brīdi, vienīgi norādot, ka pastāv līgumiska vienošanās piemērot regulējumu negodīgu noteikumu jomā (6).
39. Tātad nevienā no Savienības tiesību normām, uz kurām atsaucas iesniedzējtiesa, nav definēts, nedz kad tiesiskas attiecības ir kvalificējamas kā pārvadājuma līgums, nedz brīdis, kurā pārvadājuma līgumu var uzskatīt par noslēgtu.
40. Tādēļ dalībvalstīm ir pilnīga rīcības brīvība kvalificēt iepriekš aprakstītajās situācijās radīto tiesisko attiecību raksturu (7).
41. Līdz ar to Savienības tiesības neliedz valsts tiesību aktus, kuros ir paredzēts, ka personu, kas brauc vilcienā bez derīgas biļetes un nenorēķinās kontroles laikā, nesaista līgums ar dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu (8).
42. Tādējādi es uzskatu, ka Regulas (EK) Nr. 1371/2007 9. panta 4. punkts, Direktīvas 93/13 2. panta a) punkts un 3. pants nevar tikt interpretēti tādējādi, ka starp transporta uzņēmumu un pasažieri vienmēr izveidojas līgumiskas tiesiskās attiecības.
43. Līdz ar to valsts tiesai, ņemot vērā valsts tiesības, ir jāpārbauda, vai pastāv līgumiskas attiecības vai nepastāv.
44. Otrā premisa ir, ka aprakstītajai rīcībai ir negatīvs sociālais novērtējums, kuru dažādās jurisdikcijās var juridiski kvalificēt kā vienkāršu līguma pārkāpumu, kā administratīvu pārkāpumu vai pat kriminālpārkāpumu (9), pamatojoties arī uz pasažieru pārvadājumos iesaistītām sabiedriskām interesēm.
45. Faktiski, kā ir saprotams no lietas materiāliem, mēs saskaramies ar situāciju, kurā pasažieris apzināti nokļūst vilcienā bez biļetes un bez jebkādas gribas izpildīt savu pienākumu maksāt cenu par izmantojamo pakalpojumu, pat ņemot vērā dažādās iespējas, kuras pakalpojumu sniedzējs piedāvā viņam pakalpojuma izmantošanas laikā vai pēc tam.
b) Negodīgu noteikumu regulējuma piemērošana pasažierim bez biļetes
46. Ņemot vērā iepriekš minētās premisas, ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai Direktīvas 93/13 regulējumu negodīgu noteikumu jomā var piemērot arī gadījumā, ja pasažierim, kas brauca vilcienā bez biļetes un pēc tam, kad tas vairākkārt atteicās norēķināties saskaņā ar dzelzceļa uzņēmuma vispārējiem pārvadājuma noteikumiem, minētais uzņēmums pieprasa samaksāt biļetes cenu un papildu tarifu.
47. Derīgas biļetes neesamības (un turpmākas nenorēķināšanās pēc atkārtotiem un secīgiem pieprasījumiem) gadījumā maksājamā papildu tarifa juridiskais pamats ir dzelzceļa uzņēmuma vispārējie pārvadājuma noteikumi.
48. Iesniedzējtiesa uzskata, ka minētie vispārējie noteikumi ir piemērojami visiem pasažieriem to normatīva rakstura dēļ vai sakarā ar to paziņošanu oficiālā publikācijā.
49. Tomēr principā nevar izslēgt, ka tās var būt līgumiskas attiecības (10).
50. Kā minēts, valsts tiesai, pamatojoties uz valsts tiesībām, ir jāpārbauda, vai starp pārvadātāju un pasažieri bez biļetes pastāv līgumiskas attiecības vai nepastāv.
51. Ja ir taisnība, ka valsts tiesai ir jākvalificē aprakstītā tiesiskā situācija, pamatojoties uz valsts tiesībām, jo iepriekš minētajos Savienības tiesību avotos nav precīzu norāžu par līguma noslēgšanas brīdi, ir vienlīdz taisnība – kā arī Komisija to norāda lietas dokumentiem pievienotajos rakstveida apsvērumos (11) –, ka, lai tiesiskas attiecības kvalificētu kā līgumiskas, dalībvalstu tiesību sistēmās kopīgs elements ir savstarpēja gribas izteikuma esamība.
52. Tādos faktiskajos apstākļos kā šajā lietā varētu rasties pamatotas šaubas par minētā savstarpējas gribas izteikuma esamību. Faktiski pasažieris ne tikai nolemj nepirkt biļeti pēc atklāta piedāvājuma, bet arī atsakās izteikt gribu nopirkt biļeti pēc vēl viena līguma piedāvājuma vilcienā.
53. Tādējādi var rasties šaubas par to, vai tādas prettiesiskas rīcības gadījumā kā iepriekš aprakstītā varētu notikt piemērota savstarpējo gribas izteikumu apmaiņa, kas varētu veidot līgumu. Faktiski pasažieris neizsaka savu piekrišanu būtiskajam līguma elementam, proti, pakalpojuma cenai un tās samaksai.
54. Ja būtu jāuzskata, ka attiecības starp transporta uzņēmumu un patērētāju, kurš atteicās nopirkt biļeti, ir līgumiskas, principā būtu jāpiemēro regulējums par negodīgiem noteikumiem. Tomēr saskaņā ar Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktu šī direktīva neattiecas uz līguma noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas.
55. Ja konkrētas valsts tiesībās vispārēji pārvadājuma noteikumi ir kvalificējami kā normatīva rakstura normas, būtu jāpiemēro minētais 1. panta 2. punkts, tādējādi izslēdzot regulējumu par negodīgiem noteikumiem.
56. Turpretī, ja vispārēji pārvadājuma noteikumi, kuros ir iekļauts noteikums, kas paredz pienākumu samaksāt papildu tarifu, ja netika nopirkta biļete, ir kvalificējami kā līgumiska rakstura normas, tad Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts nav piemērojams un minētie noteikumi varētu tikt izskatīti, piemērojot regulējumu par negodīgiem noteikumiem.
57. Tomēr attiecībā tieši uz Beļģijas tiesību sistēmu Komisija savos rakstveida apsvērumos uzsver, ka Beļģijas Karaliste nav transponējusi Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktu savā iekšējā tiesību sistēmā, izmantojot šīs direktīvas 8. pantā paredzēto iespēju (12).
58. Ja šī situācija faktiski pastāv Beļģijas tiesību sistēmā un ja būtu jāuzskata, ka Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkta tiesību norma dalībvalstu tiesību sistēmās nav tieši piemērojama, tad tiesai katrā ziņā būtu jāizvērtē iespējamais noteikuma negodīgums.
59. Pretējā gadījumā, ja konkrētas valsts tiesību sistēmā attiecības starp transporta uzņēmumu un patērētāju, kurš ir atteicies nopirkt biļeti, nav līgumiskas, situācija ir ārpus Savienības tiesību piemērošanas jomas.
60. Faktiski Direktīvas 93/13 1. panta 1. punktā direktīvas piemērošanas joma ir skaidri ierobežota ar līgumiem, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju.
61. Tomēr Tiesai iesniegtajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas nav īpaši skaidrs šajā jautājumā, iesniedzējtiesa norāda, ka Beļģijas tiesību sistēmā Konstitucionālās tiesas un Kasācijas tiesas judikatūra paplašināja “negodīgo noteikumu doktrīnas” piemērošanu arī uz “normatīvām tiesiskām attiecībām” (13).
62. Ja Beļģijas tiesībās aizsardzība pret negodīgiem noteikumiem ir attiecināma uz visām attiecībām starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju, pat ja tām ir normatīvs raksturs – un šī pārbaude ir tikai valsts tiesas kompetencē –, noteikums, kas pieprasa samaksāt papildu maksu patērētājam, kurš atsakās nopirkt biļeti, būtu jāvērtē saskaņā ar regulējumu par negodīgiem noteikumiem.
63. Tomēr katrā ziņā papildus iepriekš minētajiem subjektīviem aspektiem, kuri attiecas uz patērētāja rīcības negatīvo sociālo novērtējumu, ir jāpatur prātā, ka šī ir ļoti savdabīga situācija, kurā privātās intereses ir saistītas ar sabiedriskajām interesēm: pasažieru pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu; papildu maksas “sodošo” raksturu atkārtota biļetes pirkšanas atteikuma gadījumā, kas vienlaikus kalpo atturēšanai no šādas prettiesiskas rīcības, un uzņēmēja administratīvo izmaksu par mēģinājumu piedzīt maksājamās summas atlīdzināšanai; tādas personas rīcību, kas apzināti atsakās samaksāt tās izmantotā pakalpojuma cenu, pārkāpjot pienākumu iepriekš iegūt derīgu biļeti un pēc tam atsakoties novērst trūkumus, samaksājot vilcienā.
64. Attiecībā uz metodēm, pēc kurām praksē valsts tiesa varētu izvērtēt noteikuma negodīgumu, tiesai būtu pienācīgi jāņem vērā iepriekš minētais konteksts, lai pārbaudītu, vai minētais noteikums rada vai nerada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kā tas ir prasīts Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā.
65. Šajā saistībā var pamatoti šaubīties par negodīguma konstatācijai prasītās būtiskās nelīdzsvarotības tiesībās un pienākumos esamību, jo, kaut arī atsevišķi noteikumi ir izdevīgāki to sastādītājam, tos attaisno pamatotas uzņēmuma organizācijas un vadības vajadzības, kuras neapmierinot, uzņēmums nevarētu darboties efektīvi un rentabli.
2. Par trešo, ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu
66. Ar trešo, ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā par valsts tiesas pienākuma atzīt noteikumu, kas ir kvalificēts kā negodīgs, par spēkā neesošu apjomu un vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas aizliedz valsts tiesai ierobežot noteikumu, kas paredz papildu tarifu pasažieriem bez biļetes un kas ir atzīts par negodīgu, kā arī tādējādi, ka tas aizliedz tiesai aizstāt minēto noteikumu ar vispārējiem tiesību aktiem par atbildību, lai kompensētu uzņēmumam nodarīto zaudējumu.
67. Kā minēts ievaddaļā, uzskatu par lietderīgu izskatīt šos jautājumus kopā un tikai atgādināšu atbilstošu Tiesas judikatūru šajā jomā.
68. Uzskatu, ka vispirms ir jāaplūko šo jautājumu pieņemamība.
69. Faktiski no iesniedzējtiesas nolēmuma nav skaidri nedz iemesli, kuri liek valsts tiesai jautāt par šiem aspektiem, nedz arī valsts tiesiskais regulējums, kurā minētie jautājumi iekļaujas.
70. Prasības saistībā ar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu ir ietvertas Tiesas Reglamenta 94. pantā, kas LESD 267. pantā paredzētās tiesiskas sadarbības ietvaros valsts tiesai ir jāzina un rūpīgi jāievēro (14).
71. Faktiski, ja nav šaubu, ka trešā, ceturtā un piektā prejudiciālā jautājuma priekšmets ir Direktīvas 93/13 6. panta interpretācija, no iesniedzējtiesas nolēmuma nav skaidrs, kādu noteikumu negodīgums tiek izvērtēts, kā arī tajā nav precizēts, kādas “vispārējo tiesību” normas iesniedzējtiesa plāno piemērot, lai aizstātu noteikumu, kas ir atzīts par negodīgu.
72. Katrā ziņā pietiek atsaukties uz Tiesas judikatūru par Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta interpretāciju, atbilstoši kurai, ja valsts tiesa konstatē negodīgu noteikumu līgumā starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju, minētais pants nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kura valsts tiesai ļauj papildināt šo līgumu, pārskatot šī noteikuma saturu (15).
73. Kā ir paskaidrots minētajā judikatūrā, šāda tiesas iejaukšanās varētu apdraudēt Direktīvas 93/13 mērķa atturēt pārdevējus vai piegādātājus no negodīgu noteikumu iekļaušanas īstenošanu ilgtermiņā (16).
74. Arī 6. panta 1. punkta formulējums skaidri norāda, ka noteikums, kas ir atzīts par negodīgu, ir jāsvītro no līguma tādējādi, lai tas nekādā veidā nesaistītu patērētāju. Tādēļ ir acīmredzams, ka tiesas iejaukšanās, lai ierobežotu vai mazinātu šāda negodīga noteikuma sekas, ir acīmredzami pretrunā apskatāmā regulējuma teleoloģiskai un pat gramatiskai nozīmei.
75. Turpretī attiecībā uz valsts tiesas iespēju aizstāt negodīgu noteikumu ir jāatgādina, ka vienīgais izņēmums šajā ziņā pamatojas uz Tiesas judikatūru lietā Kásler (17), saskaņā ar kuru tiesas iejaukšanās ir uzskatāma par likumīgu vienīgi, ja izpildīti divi nosacījumi; pirmkārt, ja saskaņā ar valsts tiesībām noteikuma, kas ir atzīts par negodīgu, nepiemērošana nozīmē, ka ir jāatceļ viss līgums, un, otrkārt, ja šī līguma atcelšana patērētājam varētu radīt īpaši nelabvēlīgas (18) un sodošas sekas.
76. Turklāt papildus iepriekš minētajiem nosacījumiem judikatūrā ir precizēts, ka līgumu var papildināt vienīgi ar dispozitīvām tiesību normām vai aizstāt negodīgu noteikumu ar noteikumu, kas atveido tiesību normu, bez jebkādas tiesas interpretācijas vai “radošās” darbības.
77. Šajā gadījumā, kas ir diezgan savdabīgs vairākkārt minētās patērētāja prettiesiskās rīcības dēļ, ir skaidrs, ka iesniedzējtiesa uzdod Tiesai trešo, ceturto un piekto jautājumu tādos tiesiskajos apstākļos, kad, no vienas puses, valsts tiesību normu interpretācija augstākajā judikatūras līmenī paplašina negodīgu noteikumu regulējuma piemērošanu arī uz ārpuslīgumiskām attiecībām, no otras puses, Tiesas judikatūra neļauj pielāgot noteikumu patērētājam labvēlīgākā ziņā.
78. Citiem vārdiem sakot, iesniedzējtiesai, kas labi apzinās patērētāja rīcības prettiesiskumu, tomēr ir aizdomas, ka vispārējos noteikumos paredzētā papildu maksa par biļetes neiegādi ir pārmērīga.
79. Neskarot paustos apsvērumus, kuri pieprasa valsts tiesai izvērtēt izskatāmo lietu saskaņā ar spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem, ievērojot iepriekš aprakstīto Savienības tiesību interpretāciju, uzskatu, ka Tiesa varētu izvērtēt iespēju nelielā un ierobežotā veidā paplašināt tiesas kompetenci iejaukties, grozot minētos noteikumus tādu valstu tiesību sistēmu kontekstā, kurā teorētiski negodīgu noteikumu regulējums var tikt piemērots arī tādā gadījumā kā tikko aprakstītais.
IV. Secinājumi
80. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz Vredegerecht te Antwerpen (Antverpenes miertiesa, Beļģija) iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā tikai uz otro jautājumu es iesaku Tiesai atbildēt šādi:
Direktīva 93/13/EEK neregulē līguma noslēgšanas nosacījumus, un tās tiesiskais regulējums negodīgo noteikumu jomā principā ir jāpiemēro vienīgi līgumiskas izcelsmes tiesiskajām attiecībām, kuras valsts tiesai ir jākvalificē, pamatojoties uz valsts tiesībām. Gadījumā, ja pasažieris izmantoja transporta pakalpojumu, nenopērkot biļeti, un minētās rīcības dēļ kopā ar biļetes cenu tam ir jāmaksā papildu maksa, valsts tiesai, pamatojoties uz valsts tiesībām, ir jākvalificē, vai attiecības ir līgumiskas vai nav, un jāizvērtē, vai negodīgu noteikumu regulējumu var piemērot jebkurām attiecībām starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, arī nelīgumiska rakstura attiecībām. Turklāt vispārējos pārvadājuma noteikumos paredzētā noteikuma, kas paredz kopā ar biļetes cenu maksāt papildu maksu, ja biļete netika iegādāta iepriekš un par to netika samaksāts vēlāk, negodīguma izvērtējums, ievērojot Direktīvas 93/13 3. pantu, ir jāveic, konstatējot, ka ir radīta ievērojama nelīdzsvarotība pušu pozīcijās, ņemot vērā arī apstākli, ka šajā gadījumā saskaras privāta un sabiedriska rakstura intereses, un ņemot vērā visus konkrētā gadījuma apstākļus, it īpaši patērētāja rīcības prettiesiskumu.