VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (ceturtā palāta)
2011. gada 12. oktobrī
Prasība atcelt tiesību aktu – Paziņojums par parādu – Iebilde par nepieņemamību – Strīda līgumiskais raksturs – Prasības raksturs – Apstrīdamā tiesību akta statuss
Lieta T‑353/10
Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro AE, Atēnas (Grieķija), ko pārstāv E. Canini [E. Tzannini], advokāts,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv D. Triandafilu [D. Triantafyllou] un A. Sauka [A. Sauka], pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību daļēji atcelt paziņojumu par parādu, kuru 2010. gada 22. jūlijā izdeva Komisija, lai atgūtu summu EUR 109 415,20 apmērā, kas samaksāta prasītājam kā finanšu atbalsts medicīnisko pētījumu projektam.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un M. van der Vaude [M. van der Woude],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītājs, Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro AE, ir dzemdību nams, kas specializējies dzemdniecībā, ginekoloģijā un ķirurģijā. Prasītājs ir konsorcija loceklis, kas 2003. gada decembrī ar Eiropas Kopienu Komisiju noslēdza līgumu par medicīniskā pētījumu projekta ar nosaukumu Dicoems īstenošanu, ar kuru saskaņā Komisija apņēmās sniegt finansiālu atbalstu, veicot maksājumu vairākās daļās (turpmāk tekstā – “līgums”). Minētā projekta īstenošana uzsākta 2004. gada 1. janvārī un pabeigta 2006. gada 30. jūnijā, taču noslēgtais līgums joprojām ir spēkā, jo Komisija nav veikusi trešās un pēdējās daļas maksājumu.
2 Atbilstoši līguma 12. pantam līgums ir noslēgts saskaņā ar Beļģijas tiesībām. Līguma 13. pantā ir noteikts, ka Eiropas Savienības un konsorcija locekļu starpā radušos strīdus par līguma derīgumu, piemērošanu un interpretāciju var atrisināt tikai Vispārējā tiesa vai īpašos gadījumos – Tiesa.
3 Ar 2009. gada 29. aprīļa vēstuli Komisija prasītāju informēja, ka sakarā ar tā dalību projektā Dicoems tā iestādē tiks veikta pārbaude – finanšu audits. Šajā vēstulē tika norādīts, ka pārbaudē prasītājam galvenokārt būs jāuzrāda projektā iesaistīto darbinieku darba laika uzskaites tabulas. Auditā, kas notika no 2009. gada 3. līdz 6. augustam, tika konstatēts, ka prasītājs nebija iesniedzis darba laika uzskaites tabulas ar to darbinieku nostrādāto darba laiku, kuriem tas lūdza veikt atmaksāšanu.
4 Komisija 2009. gada oktobrī nosūtīja prasītājam revīzijas ziņojuma projektu, norādot uz darba laika uzskaites tabulu trūkumu, un lūdza tam iesniegt savus apsvērumus. Tā kā prasītāja apsvērumi, kurus tas nosūtīja ar 2009. gada 5. novembra vēstuli, Komisiju nepārliecināja, tā 2009. gada 23. decembra vēstulē uzturēja audita ziņojumā formulētos prasījumus.
5 Komisija 2010. gada 27. aprīlī nosūtīja prasītājam sākotnēju informatīvu vēstuli, kas sagatavo līdzekļu atgūšanas procedūru, lūdzot tam atmaksāt EUR 109 415,20. Prasītājs 2010. gada 26. maijā lūdza Komisiju atkārtoti izvērtēt un apstiprināt iepriekš iesniegtos apsvērumus.
6 Uzskatīdama, ka prasītājs neiesniedza jaunus pierādījumus, Komisija 2010. gada 22. jūlijā nosūtīja prasītājam paziņojumu par parādu, kurā prasītājam tika lūgts līdz 2010. gada 6. septembrim samaksāt EUR 109 415,20 (turpmāk tekstā – “paziņojums par parādu”).
7 Turklāt paziņojumā par parādu nodaļā ar nosaukumu “Maksāšanas nosacījumi” bija šādi norādījumi:
“1. Jūsu iestāde sedz visus bankas izdevumus.
2. Komisija patur tiesības, iepriekš par to informējot, kompensēt prasījumus, ja tie ir abpusēji, droši, likvīdi un tādi, kuru nomaksāšanai ir pienācis termiņš.
3. Ja attiecīgā summa netiks ieskaitīta Komisijas norēķinu kontā norādītajā termiņā, Kopienu noteiktajai summai piemēro procentu likmi, ko Eiropas Centrālā banka piemēro savām kapitāla refinansēšanas operācijām, kā publicēts [Eiropas Savienības] Oficiālā Vēstneša C sērijas izdevumā, un kas ir spēkā tā mēneša pirmajā kalendārajā dienā, kurā ir atmaksas termiņš, palielinot šo likmi 2010. gada septembrī par 3,5 procentu punktiem.
4. Ja attiecīgā summa netiks ieskaitīta Komisijas norēķinu kontā norādītajā termiņā, Komisija patur tiesības:
– izpildīt visas iepriekš sniegtās finanšu garantijas,
– veikt piespiedu izpildi saskaņā ar LESD 299. pantu,
– izdarīt ierakstu par nenomaksāto summu datu bāzē, kas pieejama Eiropas Savienības kredītrīkotājiem, un saglabāt to līdz brīdim, kad tiks samaksāta visa summa.”
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
8 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 31. augustā, prasītājs cēla šo prasību.
9 Ar atsevišķu procesuālo dokumentu, kas iesniegts 2010. gada 8. oktobrī, Komisija izvirzīja iebildi par nepieņemamību.
10 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
11 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt Komisijas iebildi par nepieņemamību;
– atcelt paziņojumu par parādu tiktāl, ciktāl Komisija prasītājam prasa samaksāt lielāku summu par to, kuru prasītājs piekrita samaksāt 2009. gada 5. novembra vēstulē un kuru tas nepiekrīt maksāt, vai kompensēt atmaksājamo summu ar summu, kura saskaņā ar līgumu Komisijai jāpārskaita trešajā maksājumā;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
12 Atbilstoši Reglamenta 114. panta 1. punktam, ja vien lietas dalībnieki to pieprasa, Vispārējā tiesa var lemt par pieņemamību, nelemjot par lietas būtību. Saskaņā ar Reglamenta 114. panta 3. punktu pārējā procesa daļa notiek mutvārdos, ja vien Vispārējā tiesa nelemj citādi. Šajā gadījumā Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas materiāli sniedz visu nepieciešamo informāciju, lai lemtu par Komisijas celto prasību, neuzsākot mutvārdu procesu.
13 Komisija izvirza iebildi par nepieņemamību, pirmkārt, tāpēc, ka Komisijas un prasītāja strīdam ir līgumisks raksturs, un saskaņā ar LESD 263. pantu Vispārējās tiesas kompetencē nav lemt, pamatojoties uz prasību atcelt tiesību aktu, un, otrkārt, tāpēc, ka prasītājam tika nosūtīts informatīvs paziņojums par parādu, kas nav strīdīgais tiesību akts, ko var apstrīdēt LESD 263. panta izpratnē.
Lietas dalībnieku argumenti
14 Komisija, pirmkārt, apgalvo, ka paziņojums par parādu esot izdots līguma ietvaros, jo prasītājs, pildot savas līgumiskās saistības, esot sniedzis izdevumu nepilnīgu pamatojumu. Līguma nepareiza izpilde esot ar līgumsaistībām saistīts jautājums, un vēstuļu apmaiņa un prasības parādniekam nokārtot parādus un attiecīgus maksājumus nav pakļautas tiesiskai kontrolei, ko nosaka LESD 263. pants. Pretējā gadījumā Vispārējā tiesa pārsniegtu savas kompetences robežas, kas noteiktas LESD, ar kuru saskaņā tā var izšķirt tikai tos strīdus, kuru pamatā ir īpašas šķīrējklauzulas LESD 272. panta izpratnē, taču tā nevar paralēli piemērot citus tiesiskās aizsardzības līdzekļus.
15 Komisija, otrkārt, apgalvo, ka paziņojums par parādu ir tikai sagatavojošs informatīvs akts, kas nemaina prasītāja tiesisko stāvokli. Šajā ziņā tā atsaucas uz Finanšu regulas un Finanšu regulas īstenošanas kārtības noteikumiem, kā arī Vispārējās tiesas 2008. gada 17. aprīļa spriedumu lietā T‑260/04 Cestas/Komisija (Krājums, II‑701. lpp., 76. punkts). Komisija uzskata, ka prasītāja tiesisko stāvokli var mainīt tikai tiesas nolēmums samaksāt atmaksājamo summu vai pakārtoti – galīgais nolēmums par izpildāmību saskaņā ar LESD 299. pantu.
16 Prasītājs apgalvo, ka, pirmkārt, strīda nodošana izskatīšanai Vispārējā tiesā saskaņā ar šķīrējklauzulu neizslēdz iespēju celt Vispārējā tiesā prasību, pamatojoties uz LESD 263. pantu. Pamatojoties uz šķīrējklauzulu, nevarētu secināt, ka viens no tiesību aizsardzības veidiem attiecībā pret citu būtu pakārtots galīgam nolēmumam par izpildāmību. Turklāt pašreizējā strīda pamatā neesot līguma noteikumu interpretācija vai izpilde, bet tikai tas, ka paziņojums par parādu esot pilnīgi nepamatots. Prasītājs arī uzskata, ka tikai fakts, ka Komisijas pieņemtais akts ietilpst līgumiska rakstura procedūrā, nav pietiekams, lai secinātu, ka ir nepieņemama prasība atcelt tiesību aktu – ko Komisija pieņēmusi, īstenojot savas pilnvaras –, kuru iesniegusi privātpersona, uz kuru minētais akts attiecas un kurai tas ir formāli adresēts.
17 Prasītājs, otrkārt, apgalvo, ka Komisija neesot izpildījusi savu pienākumu skaidri nošķirt izpildes dokumentu no vienkārša informatīva dokumenta. Līdz ar to būtu jāanalizē paziņojuma par parādu saturs. Prasītājs norāda, ka, piemērojot minēto kritēriju, paziņojums par parādu ir galīgais akts, kas izpildāms saskaņā ar LESD 299. panta noteikumiem. To varot secināt no tā teksta, kurā ietverts brīdinājums par piespiedu izpildi, ja maksājums netiks veikts, kā arī minēti tādi nepieciešamie piespiedu izpildes elementi kā precīza maksājuma summa, maksājuma termiņa beigas, diena, no kuras tiek aprēķināti procenti, un sankciju draudi. Prasītājs arī uzskata, ka administratīvā audita un iekšējās pārskata procedūras ietvaros izdotie akti, kuros izteikta Komisijas galīgā nostāja, ir pārsūdzami akti. Ar paziņojuma par parādu pieņemšanu minētā procedūra būtu noslēgusies, un pēc paziņojuma izdošanas nebūtu nekādas iespējas uzsākt tiesvedību.
Par prasītāja celtās prasības raksturu
18 Vispirms jānorāda, ka prasītājam ir pienākums izvēlēties savas prasības juridisko pamatu, nevis Savienības tiesai pašai izvēlēties piemērotāko tiesisko pamatu (Tiesas 2005. gada 15. marta spriedums lietā C‑160/03 Spānija/Eurojust, Krājums, I‑2077. lpp., 35. punkts; Vispārējās tiesas 2007. gada 26. februāra rīkojums lietā T‑205/05 Evropaïki Dynamiki/Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, II‑0000.* lpp., 38. punkts, un 2008. gada 10. aprīļa rīkojums lietā T‑97/07 Imelios/Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, II‑54.* lpp., 19. punkts).
19 Lai gan prasības pieteikums šajā lietā nav tieši pamatots ar noteikumiem, kas reglamentē prasību atcelt tiesību aktu, no prasītāja Vispārējā tiesā iesniegtajiem rakstveida dokumentiem ir skaidrs, ka prasība atcelt paziņojumu par parādu ir pamatota ar LESD 263. panta noteikumiem.
20 Prasības pieteikuma pirmajā lappusē prasītājs norāda, ka prasa “atcelt paziņojumu par parādu”. Prasības pieteikuma 22. lappusē izklāstītajos secinājumos prasītājs Vispārējai tiesai galvenokārt lūdz “atcelt apstrīdēto paziņojumu par parādu” un “atcelt arī apstrīdēto lēmumu daļā, kuras dēļ trešā [Komisijas maksājuma] daļa nav pārskaitīta”. Turklāt savu apsvērumu 18. punktā par iebildi par nepieņemamību pēc norādes, ka, “izskatot prasību atcelt tiesību aktu, tiesa pārbauda to aktu tiesiskumu, kuru mērķis ir radīt saistošas sekas trešai pusei, būtiski mainot tās tiesisko stāvokli”, prasītājs uzsver, ka “paziņojums par parādu ir jāuzskata par šādu aktu”. Tajā pašā 18. punktā prasītājs arī uzsver, ka “katrā ziņā, [šī] strīda pamatā nav līgumu noteikumu interpretācija vai izpilde, bet tikai tas, ka paziņojums par parādu ir pilnīgi nepamatots”.
21 Tādējādi šī prasība ir jāskata kā prasība atcelt tiesību aktu.
Par šīs prasības kā prasības atcelt tiesību aktu LESD 263. panta izpratnē pieņemamību
22 Jānorāda, ka saskaņā ar LESD 263. pantu Savienības tiesas izskata jautājumus par to, cik likumīgi ir iestāžu izdotie tiesību akti, kas pieņemti, lai radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām, konkrēti mainot to tiesisko stāvokli (Tiesas 1981. gada 11. novembra spriedums lietā 60/81 IBM/Komisija, Recueil, 2639. lpp., 9. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 15. janvāra spriedums apvienotajās lietās T‑377/00, T‑379/00, T‑380/00, T‑260/01 un T‑272/01 Philip Morris International u.c./Komisija, Recueil, II‑1. lpp., 81. punkts).
23 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šī kompetence attiecas tikai uz LESD 288. pantā paredzētajiem tiesību aktiem, ko iestādes pieņem saskaņā ar LESD paredzētajiem noteikumiem, īstenojot publiskās varas pilnvaras (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 10. maija rīkojumu apvienotajās lietās T‑314/03 un T‑378/03 Musée Grévin/Komisija, Krājums, II‑1421. lpp, 62., 63. un 81. punkts, un iepriekš 18. punktā minēto rīkojumu lietā Evropaïki Dynamiki/Komisija, 39. punkts).
24 Turpretī iestāžu pieņemtie tiesību akti, kam nenoliedzami ir tikai līgumisks raksturs, šī iemesla dēļ nav pieskaitāmi LESD 288. pantā paredzētajiem tiesību aktiem, kuru atcelšanu var lūgt, pamatojoties uz LESD 263. pantu (Vispārējās tiesas rīkojumi: iepriekš 23. punktā minētais rīkojums apvienotajās lietās Musée Grévin/Komisija, 64. punkts; iepriekš 18. punktā minētais rīkojums lietā Evropaïki Dynamiki/Komisija, 40. punkts; iepriekš 18. punktā minētais rīkojums lietā Imelios/Komisija, 22. punkts; 2008. gada 6. oktobra rīkojums lietā T‑235/06 Austrian Relief Program/Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, II‑207.* lpp., 35. punkts, un Vispārējās tiesas 2010. gada 17. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑428/07 un T‑455/07 CEVA/Komisija, Krājums, II‑2431. lpp., 52. punkts).
25 Tātad šo prasību, pamatojoties uz LESD 263. pantu, Vispārējā tiesā var celt tikai tad, ja paziņojuma par parādu mērķis ir radīt saistošas tiesiskas sekas, kas pārsniedz līgumā noteiktās sekas, un ja Komisija īsteno publiskās varas pilnvaras, kas tai piešķirtas kā administratīvai iestādei.
26 Šajā ziņā no lietas materiāliem var secināt, ka paziņojums par parādu ir izdots Komisijas un prasītāja noslēgtā līguma ietvaros, pamatojoties uz līguma noteikumiem par maksājumu atgūšanu.
27 Faktiski, pirmkārt, Komisija pārskaitīja prasītājam EUR 117 306,85, pamatojoties uz līgumu. Otrkārt, saskaņā ar minētā līguma II pielikumā iekļauto Vispārējo noteikumu II.31. panta 1. punktu Komisijai ir tiesības prasīt konsorcija loceklim atmaksāt nepamatoti saņemtos maksājumus vai maksājumus, kuru atmaksāšana ir paredzēta līgumā, kā to darīja Komisija 2010. gada 27. aprīļa vēstulē, lūdzot prasītājam atmaksāt EUR 109 415,20 (šī rīkojuma 5. punkts). Treškārt, paziņojumā par parādu, kas attiecas uz Komisijas 2010. gada 27. aprīļa un 13. jūlija vēstulēm, Komisija lūdza prasītājam “atmaksāt EUR 109 415,20 sakarā ar [prasītāja] dalību projektā 507760 [Dicoems] un [prasītāja iestādē veiktā] audita rezultātiem”.
28 Lai gan tiesiskās attiecības, kas ir strīda priekšmets, ir līgumtiesiskas attiecības, prasītājs uzskata, ka apstrīdētais paziņojums par parādu ir administratīvs akts. Šajā ziņā prasītājs pamatoti norādīja, ka līgumiska rakstura akts nav jāaplūko līgumiskā kontekstā, ja to ir pieņēmusi iestāde, īstenojot savas publiskās varas iestādes pilnvaras (šajā ziņā skat. iepriekš 18. punktā minēto spriedumu lietā Imelios/Komisija, 28. punkts).
29 Tomēr šajā lietā nekas neļauj secināt, ka Komisija rīkojās, izmantojot savas publiskās varas iestādes pilnvaras. Saskaņā ar šī rīkojuma 26. un 27. punktu paziņojuma par parādu mērķis ir izmantot tiesības, kas paredzētas Komisijas un prasītāja noslēgtā līguma noteikumos. Savukārt tas nav izdots ar mērķi izraisīt prasītājam tiesiskas sekas, kuras rodas, Komisijai īstenojot publiskās varas iestādes pilnvaras, kas tai piešķirtas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Tātad šajā lietā paziņojums par parādu jāaplūko kā Komisijas un prasītāja līgumtiesisko attiecību neatņemama sastāvdaļa.
30 Kā norādīts šī rīkojuma 7. punktā, paziņojumā par parādu nodaļā ar nosaukumu “Maksāšanas nosacījumi” ir iekļauti norādījumi par procentu likmes piemērošanu, ja maksājums netiks veikts norādītajā termiņā, par iespējamo summas atgūšanu, kompensējot prasījumu vai eventuāli izpildot iepriekšējās garantijas, kā arī par iespējām veikt piespiedu izpildi un izdarīt ierakstu datu bāzē, kas pieejama Kopienas budžeta kredītrīkotājiem. Lai gan norādījumi ir uzrakstīti tā, ka rodas iespaids, ka runa ir par Komisijas galīgo aktu, tie katrā ziņā un būtībā var būt tikai norādījumi, kas sagatavo Komisijas aktu par izpildi, ja maksājums netiks veikts, jo paziņojumā par parādu Komisija nepauž nostāju par līdzekļiem, ko tā grasās izmantot, lai atgūtu paziņojumā norādīto summu un kavējuma procentus, sākot ar brīdi, kad būs beidzies noteiktais maksājuma termiņš (šajā ziņā skat. iepriekš 15. punktā minēto spriedumu lietā Cestas/Komisija, 71.–74. punkts).
31 No iepriekš sacītā izriet, ka saskaņā ar šī rīkojuma 25. punktā izklāstītajiem apsvērumiem minētais paziņojums par parādu būtībā nav tiesību akts, kura atcelšanu var lūgt Savienības tiesām atbilstoši LESD 263. pantam.
32 Tāpēc prasība katrā ziņā ir noraidāma kā nepieņemama.
Par iespēju pārkvalificēt šo prasību par prasību saskaņā ar šķīrējklauzulu LESD 272. panta izpratnē
33 Ņemot vērā līguma 13. pantā paredzēto šķīrējklauzulu, kas paredz, ka Savienības tiesu kompetencē ir izšķirt strīdus par līguma derīgumu, piemērošanu un interpretāciju, ir jāizvērtē, vai šo prasību var pārkvalificēt par prasību, kas celta saskaņā ar LESD 272. pantu.
34 Saskaņā ar iedibināto judikatūru, ja Vispārējā tiesā ir iesniegta prasība atcelt tiesību aktu vai prasība par zaudējumu atlīdzību, kaut gan runa patiesībā ir par līgumiska rakstura strīdu, tā prasību pārkvalificē, ja ir izpildīti šādai pārkvalificēšanai izvirzītie nosacījumi (Vispārējās tiesas 2001. gada 19. septembra spriedums lietā T‑26/00 Lecureur/Komisija, Recueil, II‑2623. lpp., 38. punkts; iepriekš 23. punktā minētais Vispārējās tiesas rīkojums apvienotajās lietās Musée Grévin/Komisija, 88. punkts; Vispārējās tiesas 2005. gada 9. jūnija rīkojums lietā T‑265/03 Helm Düngemittel/Komisija, Krājums, II‑2009. lpp., 57. punkts, un iepriekš 24. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās CEVA/Komisija, 57. punkts).
35 Judikatūras apskats rāda, ka, izskatot līgumiska rakstura strīdu, Vispārējā tiesa uzskata, ka tā nevar pārkvalificēt prasību atcelt tiesību aktu, ja prasītāja skaidra griba nepamatot savu lūgumu ar LESD 272. pantu nepieļauj šādu pārkvalificēšanu (šajā ziņā skat. iepriekš 23. punktā minēto Vispārējās tiesas rīkojumu apvienotajās lietās Musée Grévin/Komisija, 88. punkts; 2008. gada 2. aprīļa rīkojumu lietā T‑100/03 Maison de l’Europe Avignon Méditerranée/Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, II‑43.* lpp., 54. punkts, un iepriekš 24. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās CEVA/Komisija, 59. punkts) vai arī ja prasība nav pamatota ne ar vienu pamatu, kas attiecas uz to tiesību normu pārkāpumu, kuras reglamentē attiecīgās līgumattiecības, neatkarīgi no tā, vai runa ir par līgumā iekļautiem noteikumiem vai līgumā norādītā valsts likuma noteikumiem (šajā ziņā skat. iepriekš 18. punktā minēto rīkojumu lietā Evropaïki Dynamiki/Komisija, 57. punkts; iepriekš 18. punktā minēto rīkojumu lietā Imelios/Komisija, 33. punkts, un iepriekš 24. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās CEVA/Komisija, 59. punkts).
36 Šajā gadījumā jākonstatē, ka, pamatojot prasību atcelt paziņojumu par parādu, prasītājs izvirza četrus pamatus, kas ir paziņojuma par parādu nepamatotība, prasītāja ex post sastādīto darbalaika uzskaites lapu neņemšana vērā, prasītāja faktisko argumentu neņemšana vērā un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums.
37 Minētie četri pamati, kas balstīti tikai uz apsvērumiem saistībā ar administratīvajām tiesībām, ir raksturīgi prasībai atcelt tiesību aktu. Turklāt iebildē par nepieņemamību prasītājs ne tieši, ne netieši nelūdz pārkvalificēt savu prasības pieteikumu. Visbeidzot, pretēji Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumiem prasītājs nesniedz kopsavilkumu par izvirzītajiem pamatiem, argumentiem vai sūdzībām saistībā ar līguma noteikumu vai Beļģijas tiesību, kurām tas ir pakļauts saskaņā ar līguma 12. pantu, pārkāpumiem.
38 Tādējādi saskaņā ar iepriekš 35. punktā minēto judikatūru šo prasību nevar pārkvalificēt par prasību, kas celta saskaņā ar LESD 272. pantu.
39 Tāpēc no iepriekš sacītā jāsecina, ka Komisijas iebilde par nepieņemamību ir jāapmierina un šī prasība jānoraida kā nepieņemama.
Par tiesāšanās izdevumiem
40 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
41 Lai arī šajā lietā spriedums prasītājam nav labvēlīgs, Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija paziņojuma par parādu redakcijā nav lietojusi skaidru un nepārprotamu formulējumu. Jāatzīst, ka daži elementi paziņojumā par parādu un galvenokārt atsauce uz iespējamu tāda lēmuma pieņemšanu, kas jāizpilda LESD 299. panta izpratnē, varētu radīt prasītājam iespaidu, ka runa ir par galīgo aktu, ko Komisija pieņēmusi, izmantojot savas pilnvaras. Šādos apstākļos, taisnīgi izvērtējot lietas apstākļus, jānolemj, ka Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina prasītāja tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
izdod rīkojumu:
1) prasību noraidīt kā nepieņemamu;
2) Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro AE tiesāšanās izdevumus.
Izdots Luksemburgā 2011. gada 12. oktobrī.