Language of document : ECLI:EU:C:2022:61

ĢENERĀLADVOKĀTA ATANASIJA RANTA
[ATHANASIOS RANTOS]

SECINĀJUMI,

sniegti 2022. gada 27. janvārī (1)

Lieta C405/20

EB,

JS,

DP

pret

Versicherungsanstalt öffentlich Bediensteter, Eisenbahnen und Bergbau (BVAEB)

(Verwaltungsgerichtshof (Administratīvā tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – LESD 157. pants – Protokols (Nr. 33) par LESD 157. pantu – Vienlīdzīga darba samaksa vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem – Iedarbības laikā ierobežošana – Direktīva 2006/54/EK – Vienlīdzīgas iespējas un attieksme pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos – 5. un 12. pants – Jebkādas netiešas diskriminācijas dzimuma dēļ aizliegums – Nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmas – Valsts ierēdņu vecuma pensijas – Vīriešu īpatsvars kategorijā, kas saņem vislielākās pensijas – Tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta vecuma pensiju ikgadēja indeksācija – Degresīvā indeksācija ar pilnīgu izslēgšanu, pārsniedzot noteiktu pensijas apmēru – Pamatojumi






I.      Ievads

1.        Kā liecina spriedums Defrenne III (2), diskriminācijas dzimuma dēļ izskaušana ir viena no cilvēka pamattiesībām, un tas ir viens no Eiropas Savienības tiesību vispārējiem principiem, par kuru ievērošanu ir atbildīga Tiesa.

2.        Šajā ziņā jau spriedumā Defrenne II (3) Tiesa atzina EEK līguma 119. panta (kas pēc grozījumiem kļuva par EKL 141. pantu, kurš pats vēlāk kļuva par LESD 157. pantu) tiešo iedarbību, kas paredz vienlīdzīgas darba samaksas principa piemērošanu vīriešiem un sievietēm par vienādu darbu. Saskaņā ar 1990. gada 17. maija spriedumu Barber (C‑262/88, turpmāk tekstā – “spriedums Barber”, EU:C:1990:209) EEK līguma 119. pants ir piemērojams nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmām (4), taču uz šā panta tiešo iedarbību nevar atsaukties, lai pieprasītu tiesības uz pensiju, sākot no datuma pirms šī sprieduma pasludināšanas (5). Šī judikatūra tagad ir kodificēta Protokolā (Nr. 33) par LESD 157. pantu un Direktīvā 2006/54/EK (6).

3.        Šajā lietā EB, JS un DP (turpmāk tekstā – “prasītāji pamatlietā”) ir pensionēti vīriešu dzimuma Austrijas federālā civildienesta ierēdņi. Ar viņiem piemērojamo valsts tiesisko regulējumu par vecuma pensiju indeksāciju 2018. gadam tika ieviesta degresīvā indeksācija ar pilnīgu izslēgšanu, ka pensija pārsniedz noteiktu apmēru, kā rezultātā viņu pensijas netika palielinātas vai tika palielinātas tikai nedaudz – atšķirībā no to pensionāru pensijām, kuri saņem mazākas pensijas.

4.        Saistībā ar strīdu ar Versicherungsanstalt öffentlich Bediensteter, Eisenbahnen und Bergbau (BVAEB) (Valsts iestāžu, dzelzceļu un kalnrūpniecības nozares ierēdņu un darbinieku slimokase, Austrija; turpmāk tekstā – “BVAEB”) prasītāji pamatlietā Verwaltungsgerichtshof (Administratīvā tiesa, Austrija), kas ir iesniedzējtiesa, apgalvoja, ka šis tiesiskais regulējums ietver netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ, jo lielākā daļa federālā civildienesta ierēdņu, kas saņem vislielākās vecuma pensijas, ir vīrieši.

5.        Šī tiesa uzdod Tiesai jautājumu par LESD 157. panta, Protokola (Nr. 33) par LESD 157. pantu un Direktīvas 2006/54 interpretāciju, lai noskaidrotu, vai minētais tiesiskais regulējums atbilst Savienības tiesībām.

6.        Šajos secinājumos ierosinu Tiesai uz uzdotajiem jautājumiem atbildēt, ka šajā lietā vienlīdzīgas darba samaksas princips ir piemērojams bez jebkādiem tā ietekmes ierobežojumiem laikā un ka, ņemot vērā pārbaudes, kas ir jāveic šai tiesai, Savienības tiesības pieļauj tādu tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, ar nosacījumu, ka šāds tiesiskais regulējums ir pamatots ar objektīviem apstākļiem, kas nav saistīti ar jebkādu diskrimināciju dzimuma dēļ.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

7.        Direktīvas 2006/54 1. pantā “Mērķis” ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos.

Tālab tajā ietverti noteikumi, lai īstenotu vienlīdzības principu attiecībā uz:

[..]

c)      nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmām.

[..]”

8.        Šīs direktīvas 2. panta “Definīcijas” 1. punktā ir paredzēts:

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

b)      “netieša diskriminācija”: ja šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda viena dzimuma personas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otra dzimuma personām, ja vien minētais noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnojams ar tiesisku mērķi un ja vien tas nav atbilstīgs un vajadzīgs līdzeklis šāda mērķa sasniegšanai;

[..]

f)      “nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmas”: tādas sistēmas, kas nav reglamentētas Padomes Direktīvā 79/7/EEK (1978. gada 19. decembris) par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos [(7)], kuru nolūks ir nodrošināt uzņēmuma vai uzņēmumu grupas, tautsaimniecības nozares vai profesijas vai profesiju grupas darba ņēmējiem – darbiniekiem vai pašnodarbinātām personām – pabalstus, lai papildinātu ar likumu noteiktajā sociālā nodrošinājuma sistēmā paredzētos pabalstus vai tos aizstātu neatkarīgi no tā, vai dalība šādā sistēmā ir obligāta vai pēc izvēles.”

9.        Direktīvas 2006/54 5. pants, kas ir ietverts tās II sadaļas 2. nodaļā “Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmās”, ir izteikts šādā redakcijā:

“Neskarot 4. pantu, nepastāv ne tieša, ne netieša diskriminācija dzimuma dēļ nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmās, jo īpaši attiecībā uz:

[..]

c)      pabalstu aprēķināšanu, ietverot piemaksas, kas maksājamas attiecībā uz laulāto vai apgādājamiem, un nosacījumiem, kas reglamentē termiņus, kuros ir tiesības uz pabalstiem, un to saglabāšanu.”

10.      Šīs direktīvas 7. panta “Materiālā piemērošanas joma” 1. punkta a) apakšpunkta iii) punktā ir paredzēts, ka minētajā 2. nodaļā ietvertie noteikumi ir piemērojami nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmām, kas nodrošina aizsardzību pret “vecuma” risku, tostarp priekšlaicīgas pensionēšanās gadījumā.

11.      Minētās direktīvas 12. panta “Atpakaļejošs spēks” 1. punktā ir noteikts:

“Visi pasākumi, ar ko šo nodaļu īsteno attiecībā uz darbiniekiem, attiecas uz visiem pabalstiem atbilstoši nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmai par nodarbinātības laikposmiem pēc 1990. gada 17. maija, un tos piemēro ar atpakaļejošu spēku līdz minētajam datumam, neskarot darbiniekus un tos, kuri saskaņā ar tiem ceļ prasību, ja pirms minētā datuma ir ierosināta lietas izskatīšana vai celta līdzvērtīga prasība saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem. Tādā gadījumā īstenošanas pasākumus piemēro ar atpakaļejošu spēku līdz 1976. gada 8. aprīlim, un tie attiecas uz visiem pabalstiem par nodarbinātības laikposmiem pēc minētā datuma. Tajās dalībvalstīs, kas Kopienai pievienojās pēc 1976. gada 8. aprīļa un pirms 1990. gada 17. maija, minēto datumu aizstāj ar datumu, kurā attiecīgajās dalībvalstīs sāk piemērot Līguma 141. pantu [tagad – LESD 157. pants].”

B.      Austrijas tiesības

12.      1965. gada 18. novembra Bundesgesetz über die Pensionsansprüche der Bundesbeamten, ihrer Hinterbliebenen und Angehörigen (Pensionsgesetz 1965) (Federālais likums par pensijām federācijas ierēdņiem, tos pārdzīvojušiem laulātajiem un ģimenes locekļiem (1965. gada Likums par pensijām)) (8), redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktisko apstākļu norises laikā (9) (turpmāk tekstā – “PG 1965”), 41. pants “Šā federālā likuma turpmāko grozījumu ietekme un periodisko maksājumu pabalstu indeksācija” ir izteikts šādi:

“[..]

(2)      Vecuma un apgādnieka zaudējuma pensijas, kas izmaksājamas saskaņā ar šo likumu [..], ir jāindeksē tajā pašā laikā un tādā pašā apmērā kā pensijas, kas tiek izmaksātas saskaņā ar likumā noteikto pensiju apdrošināšanas shēmu,

1.      ja tiesības uz pensiju jau ir uzkrājušās pirms attiecīgā gada 1. janvāra,

[..].

(4)      Pensiju indeksācijas metodi, kas noteikta [Allgemeines Sozialversicherungsgesetz (Vispārējais sociālā nodrošinājuma likums (10); turpmāk tekstā – “ASVG”)] 711. pantā, 2018. kalendārajam gadam piemēro pēc analoģijas [..]. Gadījumā, ja pensija tiek palielināta saskaņā ar ASVG 711. panta 1. punkta 2. apakšpunktu, visa palielinājuma summa ir jāieskaita vecuma vai apgādnieka zaudējuma pensijā.”

13.      ASVG 108.f pantā, redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktisko apstākļu norises laikā (11), ir noteikts:

“(1)      Federālais sociālā nodrošinājuma, paaudžu lietu un patērētāju tiesību aizsardzības ministrs katram kalendārajam gadam nosaka indeksācijas koeficientu, ņemot vērā atsauces vērtību.

(2)      Atsauces vērtība ir nosakāma tā, lai pensiju paaugstināšana, pamatojoties uz indeksāciju atbilstoši atsauces vērtībai, atbilstu 3. punktā minētajam patēriņa cenu pieaugumam. To noapaļo līdz trim cipariem aiz komata.

(3)      Patēriņa cenu pieaugums tiek noskaidrots, pamatojoties uz vidējo pieaugumu divpadsmit kalendārajos mēnešos līdz tā gada jūlijam, kas ir pirms indeksācijas gada, izmantojot 2000. gada patēriņa cenu indeksu vai jebkādu citu to aizstājošu indeksu. Šim nolūkam ir jāaprēķina Statistik Austria [(Austrijas Statistikas institūts, Austrija)] publicēto gada inflācijas likmju vidējā aritmētiskā vērtība aprēķina periodam.”

14.      ASVG 108.h pantā, redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktisko apstākļu laikā (12), ir noteikts:

“(1)      Ar katra gada 1. janvāri

a)      visas pensijas, kuras maksā pensiju apdrošināšana un kuru atsauces diena (223. panta 2. punkts) ir pirms šā gada 1. janvāra,

[..]

tiek reizinātas ar indeksācijas koeficientu. [..]

(2)      Indeksāciju, kas minēta 1. punktā, veic, pamatojoties uz pensiju, uz kuru bija radušās tiesības saskaņā ar tiesību normām, kas bija spēkā iepriekšējā gada 31. decembrī [..].”

15.      ASVG 711. panta 1. punkts, redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktisko apstākļu norises laikā (13), ir formulēts šādi:

“Atkāpjoties no 108.h panta 1. punkta pirmā teikuma un 2. punkta, 2018. kalendārajā gadā pensiju palielinājumam neizmanto korekcijas koeficientu, bet gan [to aprēķina] šādi: kopējo pensijas apmēru (2. punkts) palielina

1.      par 2,2 %, ja tas nepārsniedz 1500 EUR mēnesī;

2.      par 33 EUR, ja tas [pārsniedz 1500 EUR mēnesī, bet] nepārsniedz 2000 EUR mēnesī;

3.      par 1,6 %, ja tas pārsniedz 2000 EUR mēnesī, bet nepārsniedz 3355 EUR mēnesī;

4.      ja tas pārsniedz 3355 EUR mēnesī, bet nepārsniedz 4980 EUR mēnesī – par procenta likmi, kas starp minētajām vērtībām lineāri samazinās no 1,6 % līdz 0 %.

Palielinājumu nepiemēro, ja kopējais pensijas apmērs pārsniedz 4980 EUR mēnesī.”

III. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

16.      Prasītāji pamatlietā, kuri ir dzimuši attiecīgi 1940., 1948. un 1941. gadā, strādāja par federālajiem ierēdņiem Austrijā. Pēc pensionēšanās attiecīgi 2000., 2013. un 2006. gadā viņi saņem vecuma pensijas saskaņā ar PG 1965, un pensiju bruto mēneša apmērs 2017. gadā pirmajam no šiem ierēdņiem bija 6872,43 EUR, otrajam – 4676,48 EUR un trešajam – 5713,22 EUR.

17.      Katrs no prasītājiem pamatlietā lūdza BVAEB pieņemt lēmumu, ar kuru no 2018. gada 1. janvāra tiktu noteikts viņu vecuma pensijas apmērs. BVAEB nolēma, ka EB un DP vecuma pensiju summa nav jāindeksē, pamatojoties uz to, ka tā pārsniedz ASVG 711. panta 1. punktā minēto maksimālo summu 4980 EUR mēnesī. Attiecībā uz JS vecuma pensiju indeksācija tika noteikta, piemērojot 0,2989 %palielinājumu.

18.      Prasītāji pamatlietā par šiem lēmumiem iesniedza prasību Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija), apgalvojot, ka PG 1965 41. panta 4. punkts, lasot kopsakarā ar 711. panta 1. punkta 4. apakšpunktu, kā arī ASVG pēdējo teikumu (turpmāk tekstā – “aplūkotais tiesiskais regulējums”), kas pilnībā vai gandrīz pilnībā liedz viņiem gūt labumu no indeksēšanas 2018. gadam viņu vecuma pensijas apmēra dēļ, atšķirībā no pensionāriem, kuri saņem mazākas pensijas, neatbilstot Savienības tiesībām, jo pastāv netieša diskriminācija dzimuma dēļ.

19.      Prasības pamatojumam viņi apgalvoja, ka kopš 1995. gada viņiem piemērojamās tiesību normas par algām un pensijām ir pastāvīgi pasliktinājušās un ka kopš 1998. gada 31. decembra vecuma pensiju apmēra indeksācija vairs neatbilst aktīvo ierēdņu algu izmaiņām, kā to paredzēja līdz šim datumam spēkā esošās tiesību normas, bet gan tiek balstīta uz indeksācijas koeficientu, kas būtībā atspoguļo pirktspējas izmaiņas. Viņi piebilda, ka pensiju indeksācija, kas būtu bijusi nepieciešama, lai “saglabātu patieso monetāro vērtību”, kura principā ir paredzēta tiesību normās par pensiju indeksāciju, iepriekšējos gados ne vienmēr tika veikta.

20.      Prasītāji pamatlietā iesniedza statistisku analīzi, lai parādītu vecuma pensiju un apgādnieka zaudējuma pensiju saņēmēju sadalījumu pēc dzimuma un apmēra saskaņā ar PG 1965. No šīs analīzes izriet, ka vecuma pensiju, kas pārsniedz 4980 EUR mēnesī, saņēmēju kategorijā bija 8417 vīrieši un 1086 sievietes. Ņemot vērā tikai vecuma pensijas, šajā pensionāru kategorijā būtu 8417 vīrieši un 1040 sievietes. Turpretī Austrijas federālajā civildienestā kopējais pensionāru skaits tiek lēsts 79 491 vīrietis un 22 470 sievietes. Tiesvedībā Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) šos skaitļus neapstrīdēja ne BVAEB, ne šī tiesa.

21.      Minētā tiesa attiecīgi 2018. gada 29. novembra un 10. decembra spriedumos attiecībā uz EB un DP konstatēja, ka apstrīdētais regulējums daļā par ASVG 711. panta 1. punkta pēdējo teikumu skar daudz vairāk vīriešu nekā sieviešu, pamatojoties uz to, ka to personu kategorijā, kuras saņem pensijas virs maksimālās bāzes, ir vairāk vīriešu. Turpretī tā pati tiesa spriedumā attiecībā uz JS, kas tika pamatots ar šo tiesisko regulējumu daļā par ASVG 711. panta 1. punkta 4. apakšpunktu, šādu konstatējumu neveica, ņemot vērā viņa vecuma pensijas mēneša apmēru.

22.      Ar šiem spriedumiem Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) noraidīja prasītāju pamatlietā prasības. Šajā ziņā šī tiesa uzskatīja, ka Tiesas judikatūra, kas izriet no 2011. gada 20. oktobra sprieduma Brachner (C‑123/10, EU:C:2011:675), nav piemērojama šajā lietā, jo pamatlietās ir runa nevis par diskrimināciju saistībā ar minimālajām pensijām, bet gan par nelabvēlīgu attieksmi dzimuma dēļ pret lielāku pensiju saņēmējiem un tas ir jāvērtē pēc cita kritērija. Tā pati tiesa arī nosprieda, ka diskriminācija nevar notikt, ja piederība pie lielāku pensiju saņēmēju kategorijas ir saistīta ar nelabvēlīgu attieksmi, kad tiek palielināts attiecīgais pabalsts.

23.      Prasītāji pamatlietā iesniedza revīzijas sūdzību iesniedzējtiesā, kas apvienoja lietas.

24.      Šī tiesa norāda, ka prasītāji pamatlietā saņem vecuma pensiju nevis saskaņā ar ASVG, bet gan saskaņā ar PG 1965, kura tiesību normas, ciktāl tās ir piemērojamas, šajā lietā attiecas uz to ierēdņu pensijām, kuri ir dzimuši līdz 1955. gadam, pieņemti civildienestā vēlākais līdz 2005. gadam un pēc tam pensionēti.

25.      Pēc šīs tiesas domām, ņemot vērā Tiesas judikatūru, prasītāju pamatlietā saņemtās vecuma pensijas ietilpst jēdzienā “darba samaksa” LESD 157. panta izpratnē un ir uzskatāmas par pabalstiem, kas tiek izmaksāti saskaņā ar “nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmu” Protokola (Nr. 33) par LESD 157. pantu un Direktīvas 2006/54 II sadaļas 2. nodaļas izpratnē.

26.      Tā pati tiesa uzsver, ka šajā protokolā un Direktīvas 2006/54 12. pantā ir paredzēts ierobežot laikā vīriešu un sieviešu vienlīdzīgas darba samaksas principa ietekmi attiecībā uz “pabalstiem atbilstoši nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmai”, kas izriet no sprieduma Barber. Dalībvalstīs, kuras, tāpat kā Austrijas Republika, pievienojās Līgumam par Eiropas Ekonomikas zonu (14) 1994. gada 1. janvārī, principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm nevar piemērot attiecībā uz pensijas pabalstiem par darba periodiem pirms 1994. gada 1. janvāra.

27.      Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai un kādā mērā šis ierobežojums ietekmē prasītāju pamatlietā iespēju atsaukties uz vienlīdzīgas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm principu saistībā ar attiecīgo tiesisko regulējumu par vecuma pensiju indeksāciju 2018. gadam. Šī tiesa uzskata, ka ir iespējamas trīs interpretācijas.

28.      Saskaņā ar pirmo interpretāciju, ko piedāvā šī tiesa, vecuma pensiju indeksācija ir pabalsta elements, kuru var saistīt ar nodarbinātības periodiem pirms 1994. gada 1. janvāra – atsauces datuma –, kas liegtu prasītājiem pamatlietā pilnībā atsaukties uz vienlīdzīgas attieksmes principu, kā tas ir noteikts LESD 157. pantā un Direktīvā 2006/54. Tomēr Tiesas precizējumi, it īpaši 1993. gada 6. oktobra spriedumā Ten Oever (C‑109/91, EU:C:1993:833), un Protokola (Nr. 33) par LESD 157. pantu formulējums ir pretrunā šai pirmajai interpretācijai.

29.      Saskaņā ar otro interpretāciju pabeigtie nodarbinātības periodi nepieļauj vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu, ciktāl šie periodi ir pirms atsauces datuma. Tad būtu lietderīgi katram prasītājam pamatlietā aprēķināt tā darba laika daļu, ko tas nostrādājis pēc 1994. gada 1. janvāra, attiecībā pret kopējo darba stāžu un nediskriminējošā veidā piešķirt viņam vecuma pensijas indeksāciju tikai attiecībā uz šo daļu.

30.      Trešā interpretācija ir tāda, ka vienlīdzīgas attieksmes principa iedarbības laikā ierobežošana nav piemērojama tādiem pabalstu elementiem kā vecuma pensiju ikgadējā indeksācija. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Tiesas judikatūra atbalsta šādu interpretāciju.

31.      Turklāt šī tiesa norāda, ka saskaņā ar ASVG 108.h pantu vecuma pensiju apmērs katru gadu ir jāindeksē atbilstoši inflācijas līmenim. Tomēr attiecīgā tiesiskā regulējuma rezultātā ierēdņi, kuri saņem ikmēneša vecuma pensiju, kas pārsniedz noteiktu summu, ir neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar ierēdņiem, kuru vecuma pensija ir mazāka, jo – atšķirībā no pēdējiem – viņiem 2018. gadā ir pilnībā vai gandrīz pilnībā atteikts palielināt pensiju. Tādējādi pamatlietas iznākumā izšķiroša nozīme ir jautājumam, vai netiešo diskrimināciju dzimuma dēļ, kas izriet no minētā regulējuma, vajadzības gadījumā var uzskatīt par pamatotu saskaņā ar Savienības tiesībām.

32.      Šajā ziņā BVAEB iesniedzējtiesā apgalvoja, ka minētais tiesiskais regulējums papildus tradicionālajam mērķim – saglabāt pensionāru pirktspēju – ir vērsts uz mērķi ar “sociālo elementu”. Proti, ja pensiju indeksācija katru gadu notiktu pēc vienotas procentuālās likmes, nešķirojot to atkarībā no pensijas apmēra, šī indeksācija ļoti ātri radītu “nepamatotu plaisu”. Tāpēc gan no pirktspējas saglabāšanas viedokļa, gan no šā sociālā elementa viedokļa ir saprotams, ja valsts likumdevējs iejauktos regulatīvā veidā, “palielinot” pensijas, kuru apmērs ir neliels, un ka pensijām, kuru apmērs ir daudz lielāks par vidējo, pirktspējas palielināšana nav nepieciešama. Šā likumdevēja izraudzītā degresija pa daļām, indeksējot vecuma pensijas 2018. gadam, esot pamatota ar to, ka mazās un vidējās pensijas ir ietekmējusi pārtikas preču izmaksu un dzīves dārdzības (pārtika, dzērieni, mājoklis) palielināšanās virs vidējā līmeņa.

33.      Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai attiecīgais tiesiskais regulējums ir nepieciešams, piemērots un, pats galvenais, konsekvents. Proti, tas attiecoties tikai uz vecuma pensiju saņēmējiem, lai gan pastāv piemēroti sociālās politikas instrumenti, kuru piemērošanas joma ir noteikta objektīvi, piemēram, progresīvas ienākuma nodokļa likmes, pārskaitījumi un citi ar nodokli finansētie palīdzības pabalsti. Turklāt saskaņā ar valsts tiesību aktiem personas, uz kurām attiecas PG 1965 41. pants, proti, pensionētie ierēdņi, būtu īpašā situācijā, kas būtiski atšķiras no personām, kuras saņem pensijas no sociālā nodrošinājuma sistēmām, jo ierēdņa vecuma pensija ir publisko tiesību darba samaksa, kas jāuzskata par kompensāciju par sniegtajiem pakalpojumiem. Saskaņā ar Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa, Austrija) judikatūru ierēdņu vecuma pensiju būtiskākā iezīme citastarp ir tā, ka saikne starp ierēdni un viņa darba devēju ir tiesiskas attiecības, kuras pastāv visu mūžu un kuru ietvaros vecuma pensija ir arī tikai darba devēja pabalsts. Tādējādi, lai gan pensijas, kas tiek maksātas saskaņā ar sociālā nodrošinājuma sistēmu, ir balstītas uz finansēšanas principu, kas balstīts uz iemaksām, un tās maksā apdrošināšanas iestāde, aktīvā dienestā esošo ierēdņu iemaksas tiek veiktas nevis pensiju apdrošināšanas shēmas fondā, bet gan valsts budžetā.

34.      Turklāt, lai gan valsts likumdevējs veica būtisku iejaukšanos ierēdņu pensiju indeksēšanā 2018. gadam, tas nav veicis šādu “sociālās kompensācijas” pasākumu attiecībā uz aktīvajiem ierēdņiem, kuriem, indeksējot viņu algas 2018. gadam, netika piemērots degresīvs samazinājums. Aktīvi nodarbinātajiem ierēdņiem tika noteikts vispārējs palielinājums par 2,33 %, kas neaprobežojās tikai ar inflācijas izlīdzināšanu, bet ietvēra papildu palielinājumu, kurš pamatots ar to, ka ierēdņiem ir jāsaņem sava daļa no ekonomiskās izaugsmes radītajiem ieguvumiem. Tāpat šis likumdevējs esot iejaucies tikai saistībā ar valsts civildienesta ierēdņiem piemērojamo nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmu, vienlaikus atturēdamies no salīdzināmas iejaukšanās citās nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmās, piemēram, privātajās, un tas nešķiet konsekventi.

35.      Pēc iesniedzējtiesas domām, rodas arī jautājums, vai, pārbaudot strīdīgā tiesiskā regulējuma samērīgumu un konsekvenci, ir pieļaujams koncentrēties tikai uz vienu gadu, aplūkojot to izolēti, vai arī ir jāņem vērā tas, ka šis pasākums nebija vienīgais šāda veida pasākums, jo valsts likumdevējs jau vairākkārt attiecībā uz atsevišķiem gadiem ir atkāpies no 2004. gadā ieviestā pamata indeksācijas noteikuma. Piemēram, viens no prasītājiem pamatlietā apgalvoja, un Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) to neapstrīdēja, ka no viņa pensionēšanās brīža līdz 2017. gadam viņa pensijas indeksācija – salīdzinājumā ar pareizu inflācijas izlīdzināšanu – ir izraisījusi samazinājumu kopumā par 22 %, bet pēc attiecīgo noteikumu stāšanās spēkā – kopumā par 25 %.

36.      Visbeidzot būtu jānosaka, vai tas, ka pastāv personu kategorija, ko definē tas, ka tās saņem lielākas vecuma pensijas un ka tajā ir lielāks vīriešu īpatsvars, jo, tā kā sievietes vēsturiski ir bijušas nelabvēlīgākā situācijā darba dzīvē, viņi biežāk ir sasnieguši amatus, kas ļauj saņemt lielākas vecuma pensijas, ir pietiekams attaisnojuma pamats vai izslēdz iespēju šajā kontekstā atsaukties uz vīriešu diskrimināciju.

37.      Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof (Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai spriedumā C‑262/88 Barber, Protokolā (Nr. 33) par LESD 157. pantu, kā arī [..] Direktīvas [2006/54] 12. pantā paredzētā prasības par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm piemērošanas ierobežošana laikā ir jāinterpretē tādējādi, ka (Austrijas) pensijas saņēmējs nevar tiesiski pamatoti atsaukties uz vienlīdzīgas attieksmes principu vai var atsaukties uz to tikai daļēji, proti, vienīgi attiecībā uz pensijas daļu saistībā ar nodarbinātības periodiem pēc 1994. gada 1. janvāra, lai apgalvotu, ka viņš ir diskriminēts tādēļ, ka ir piemērots tiesiskais regulējums par pamatlietās aplūkoto ierēdņu pensiju indeksāciju 2018. gadam?

2)      Vai šī vienlīdzīgas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm prasība (saskaņā ar LESD 157. pantu kopsakarā ar Direktīvas [2006/54] 5. pantu) ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda netieša nevienlīdzīga attieksme kā tā, kas attiecīgajā gadījumā izriet no pamatlietā piemērojamā tiesiskā regulējuma par pensiju indeksāciju 2018. gadam, ir attaisnojama, ņemot vērā arī jau agrāk veiktus līdzīgus pasākumus un to kumulatīvās iedarbības radītos ievērojamos zaudējumus salīdzinājumā ar inflācijas dēļ notikušo pensiju patiesās vērtības indeksāciju (attiecīgā gadījumā 25 % apmērā), it īpaši:

–        lai novērstu “plaisu” starp lielākām un mazākām pensijām (ko izraisītu regulāra indeksācija ar vienotu likmi), lai gan tā būtu tīri nomināla un vērtību attiecība starp pensijām paliktu nemainīga;

–        lai radītu vispārēju “sociālu elementu” mazāko pensiju saņēmēju pirktspējas palielināšanas ziņā, lai gan a) šis mērķis būtu sasniedzams, arī neierobežojot lielāku pensiju indeksāciju, un b) likumdevējs šādu pasākumu neparedz līdzīgā veidā – arī pirktspējas palielināšanai, veicot aktīvā dienestā esošo ierēdņu mazāku ienākumu indeksāciju inflācijas dēļ (par sliktu aktīvā dienestā esošo ierēdņu lielāku ienākumu indeksācijai), un neparedzēja tiesisko regulējumu par līdzīgu iejaukšanos citu nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmu (bez valsts dalības) pensiju vērtības indeksācijā, lai (par sliktu lielāku pensiju indeksācijai) palielinātu mazāko pensiju saņēmēju pirktspēju;

–        lai uzturētu un finansētu “sistēmu”, lai gan ierēdņu pensijas izmaksā nevis apdrošināšanas iestāde no apdrošināšanas veidā organizētas un no iemaksām finansētas sistēmas, bet gan federācija kā pensionēto ierēdņu darba devējs – kā atlīdzību par veikto darbu, kas nozīmē, ka izšķiroša nozīme galu galā būtu nevis kādas sistēmas uzturēšanai vai finansēšanai, bet vienīgi budžeta apsvērumiem;

–        tādēļ ka statistiski pārāk liels vīriešu īpatsvars to personu kategorijā, kuras saņem lielākas vecuma pensijas, ir uzskatāms par sekām tam, ka sievietēm vēsturiski netika nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas nodarbinātības un darba jomās, kas ir patstāvīgs attaisnojošs iemesls vai (vēl pirms tam) jau sākotnēji izslēdz pieņēmumu par vīriešu netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ Direktīvas [2006/54] izpratnē; vai

–        tādēļ ka šis tiesiskais regulējums ir pieļaujams kā pozitīva rīcība LESD 157. panta 4. punkta izpratnē?”

38.      Prasītāji pamatlietā, Austrijas valdība, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. DP iesniedza arī papildu rakstveida apsvērumus.

IV.    Vērtējums

A.      Par pirmo prejudiciālo jautājumu

39.      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Protokols (Nr. 33) par LESD 157. pantu un Direktīvas 2006/54 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šajās tiesību normās paredzētā vīriešu un sieviešu vienlīdzīgas darba samaksas principa iedarbības laikā ierobežošana attiecas uz valsts tiesisko regulējumu attiecībā uz pabalstiem, kurus piešķir saskaņā ar nodarbinātības profesionālā nodrošinājuma sistēmu, paredzot ikgadēju vecuma pensiju indeksāciju no 1994. gada 1. janvāra, ja attiecīgās personas nodarbinātības periodi daļēji ir bijuši pirms minētā datuma.

40.      Vispirms ir jānoskaidro, vai uz tādām vecuma pensijām kā prasītāju pamatlietā vecuma pensija attiecas LESD 157. pants un Direktīva 2006/54.

41.      Saskaņā ar LESD 157. panta 2. punktu “darba samaksa” nozīmē parastu pamatalgu vai minimālo algu, kā arī jebkuru citu atlīdzību naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja. Saskaņā ar Tiesas judikatūru “atalgojuma” jēdziens šīs tiesību normas izpratnē ir jāinterpretē plaši un tas ietver tostarp jebkuru šābrīža vai nākotnē darba ņēmējam paredzētu atlīdzību par darbu naudā vai natūrā, kurai darba devējs, kaut arī netieši, ir devis piekrišanu neatkarīgi no tā, vai tā tiek piešķirta saskaņā ar darba līgumu, tiesību aktiem vai brīvprātīgi (15).

42.      Jo īpaši attiecībā uz pensijām, kas federālā civildienesta ierēdņiem piešķirtas saskaņā ar PG 1965, Tiesa ir norādījusi, ka vecuma pensijas apmērs ir atkarīgs no dienesta laika un tam pielīdzināmiem laikposmiem, kā arī no ierēdņa atalgojuma. Vecuma pensija ir maksājums nākotnē naudā, ko darba devējs pārskaita saviem darbiniekiem, un tas tieši izriet no pēdējo minēto darba tiesiskajām attiecībām. Faktiski šī pensija valsts tiesībās ir uzskatāma par darba samaksu, ko tiek turpināts maksāt atbilstoši dienesta attiecībām, kuras turpinās pēc tam, kad ierēdnis ir pensionējies. Līdz ar to Tiesa uzskatīja, ka šādā ziņā minētā pensija ir “darba samaksa” LESD 157. panta 2. punkta izpratnē (16).

43.      Turklāt Direktīvas 2006/54 1. panta c) punktā ir noteikts, ka tajā ietverti noteikumi, lai īstenotu vienlīdzības principu attiecībā uz “nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmām”. Minētās direktīvas 2. panta 1. punkta f) apakšpunktā tās ir definētas kā “tādas sistēmas, kas nav reglamentētas Direktīvā [79/7], kuru nolūks ir nodrošināt uzņēmuma vai uzņēmumu grupas, tautsaimniecības nozares vai profesijas vai profesiju grupas darba ņēmējiem – darbiniekiem vai pašnodarbinātām personām – pabalstus, lai papildinātu ar likumu noteiktajā sociālā nodrošinājuma sistēmā paredzētos pabalstus vai tos aizstātu neatkarīgi no tā, vai dalība šādā sistēmā ir obligāta vai pēc izvēles”.

44.      No Tiesas judikatūras izriet, ka PG 1965 paredzētā federālā civildienesta ierēdņu pensiju sistēma ir sistēma, kas nodrošina konkrētas profesionālās nozares darba ņēmējiem pabalstus, kuru mērķis ir aizstāt likumā paredzētās sociālā nodrošinājuma sistēmas pabalstus Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē. Proti, federālie ierēdņi ir izslēgti no pensiju apdrošināšanas sistēmas, kas izveidota ar ASVG, jo tie ir nodarbināti federālās zemes civildienestā, ciktāl viņu darba attiecības tiem sniedz tiesības uz pensijas pabalstiem, kas ir līdzvērtīgi tiem, kuri paredzēti pensiju apdrošināšanas sistēmā (17).

45.      Līdz ar to, kā norādījusi iesniedzējtiesa, tādas vecuma pensijas, kādas saņem prasītāji pamatlietā, ir jāuzskata par “darba samaksu” LESD 157. panta 2. punkta izpratnē un par pabalstiem, kas tiek izmaksāti saskaņā ar “nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmu” Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē, tādējādi tās ietilpst šīs pēdējās minētās direktīvas piemērošanas jomā.

46.      Attiecībā uz šādiem pabalstiem Savienības tiesību aktos ir paredzēts, ka darba ņēmēju vīriešu un sieviešu vienlīdzīgas darba samaksas principa piemērošana ir ierobežota laikā. Šajā ziņā spriedumā Barber Tiesa ir nospriedusi, ka primārie tiesiskās drošības apsvērumi nepieļauj apšaubīt tiesiskās situācijas, kas ir izsmēlušas savas sekas pagātnē, ja šādā gadījumā daudzu tradicionāli izslēgto pensiju shēmu finansiālais līdzsvars varētu tikt izjaukts ar atpakaļejošu spēku, un ka tomēr ir lietderīgi paredzēt izņēmumu par labu personām, kuras laikus ir izrādījušas iniciatīvu, lai aizsargātu savas tiesības. Saskaņā ar šo spriedumu nevar pieņemt nekādus šīs interpretācijas iedarbības ierobežojumus attiecībā uz tiesībām uz pensiju no šā sprieduma pieņemšanas dienas, kā rezultātā nevar atsaukties uz EEK līguma 119. panta (tagad pēc grozījumiem – LESD 157. pants) tiešo iedarbību, lai pieprasītu tiesības uz pensiju no dienas pirms šā sprieduma pieņemšanas, izņemot gadījumus, kad darba ņēmēji vai viņu tiesību pretendenti pirms šā sprieduma pieņemšanas ir sākuši tiesvedību vai cēluši līdzvērtīgu prasību saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem (18).

47.      Tādējādi saskaņā ar spriedumu Barber, lai pieprasītu vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz aroda pensijām, EEK līguma 119. panta (tagad pēc grozījumiem – LESD 157. pants) tiešo iedarbību var piemērot tikai attiecībā uz pabalstiem, kas pienākas par nodarbinātības periodiem pēc 1990. gada 17. maija, proti, pēc šī sprieduma pieņemšanas dienas, ņemot vērā paredzēto izņēmumu (19). Šis ierobežojums ir ietverts Protokolā (Nr. 33) par LESD 157. pantu, kura formulējums ir identisks Protokolam (Nr. 2) par EK līguma 119. pantu, kam ir skaidra saikne ar spriedumu Barber, jo tas jo īpaši attiecas uz to pašu datumu – 1990. gada 17. maiju (20). Šāds ierobežojums ir ietverts arī Direktīvas 2006/54 12. panta 1. punktā.

48.      Šajā lietā saskaņā ar Tiesas judikatūru, tā kā pamatlietā aplūkotie fakti attiecas uz nodarbinātības periodiem gan pirms, gan pēc Austrijas Republikas pievienošanās Līgumam par Eiropas Ekonomikas zonu un Savienībai, uz vienlīdzīgas darba samaksas principu vīriešiem un sievietēm nevar atsaukties attiecībā uz pensijas pabalstiem par darba periodiem pirms 1994. gada 1. janvāra (21).

49.      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka aplūkotais tiesiskais regulējums, kas attiecas uz pensiju indeksāciju 2018. gadam saskaņā ar PG 1965, paredzēja degresīvu indeksāciju ar pilnīgu izslēgšanu virs noteiktas pensijas summas. No tā izriet, ka prasītāji pamatlietā nebija pilnībā (EB un DP gadījumā) vai gandrīz pilnībā (JS gadījumā) guvuši labumu no pensiju palielinājuma, ņemot vērā to apmēru, kas pārsniedz 4980 EUR mēnesī vai ir tuvu tam, atšķirībā no pensionāriem, kuri saņem mazāka apmēra pensijas. Iesniedzējtiesā viņi apgalvoja, ka pensiju, kas pārsniedz 4980 EUR mēnesī, saņēmēju kategorijā pārsvarā ir vīrieši, kuri tādējādi esot diskriminēti dzimuma dēļ.

50.      Šī tiesa jautā, cik lielā mērā prasītāji pamatlietā varēja atsaukties uz darba ņēmēju vīriešu un sieviešu vienlīdzīgas darba samaksas principu, lai apgalvotu, ka aplūkotais tiesiskais regulējums ietver Savienības tiesībās aizliegtu diskrimināciju dzimuma dēļ. Šajā ziņā minētā tiesa min trīs iespējamās interpretācijas (22), uzskatot, ka pastāv vairāki argumenti par labu trešajai interpretācijai, saskaņā ar kuru Protokolā (Nr. 33) par LESD 157. pantu un Direktīvas 2006/54 12. pantā paredzētā vienlīdzīgas darba samaksas principa iedarbības laikā ierobežošana nav piemērojama tādai ikgadējai vecuma pensiju indeksācijai kā pamatlietā.

51.      Piekrītu iesniedzējtiesas analīzei. Proti, minētajā protokolā ir noteikts, ka LESD 157. panta piemērošanas nolūkā pabalsti saskaņā ar nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmu netiek uzskatīti par atalgojumu, ja un ciktāl tos var attiecināt uz nodarbinātības periodiem pirms 1990. gada 17. maija (23). Tomēr, kā izriet no Tiesas judikatūras (24), minētais protokols ir jālasa, ņemot vērā spriedumu Barber. Šajā ziņā lieta, kurā tika pieņemts šis spriedums, attiecās uz to, ka darba ņēmējai sievietei bija tiesības uz tūlītēju vecuma pensiju pēc viņas atlaišanas no darba ekonomisku iemeslu dēļ, savukārt tāda paša vecuma darba ņēmējs vīrietis šādā gadījumā varēja pieprasīt tikai atlikto pensiju (25). Tiesa nolēma, ka nevar atsaukties uz EEK līguma 119. panta (tagad pēc grozījumiem – LESD 157. pants) tiešo iedarbību, lai pieprasītu tiesības uz pensiju, sākot no datuma pirms minētā sprieduma pieņemšanas (26).

52.      Tomēr pamatlietās nav runas par tiesību uz pensiju iegūšanu. Prasītāji pamatlietā ir pensionējušies pēc 1994. gada 1. janvāra un saņem pensiju, kuras sākuma datumu un apmēru viņi neapstrīd. Viņi arī neapšauba savas pensijas apmēru saistībā ar iepriekš veiktajiem maksājumiem vai nodarbinātības periodiem pirms 1994. gada 1. janvāra.

53.      Prasītāji pamatlietā atsaucas uz vienlīdzīga atalgojuma principu tikai attiecībā uz noteikumiem par vecuma pensiju indeksāciju 2018. gadam Šī indeksācija attiecas tikai uz šo gadu, un tai nav atpakaļejoša spēka. Šādos apstākļos uzskatu, ka nav iemesla ierobežot vienlīdzīgas darba samaksas principa piemērošanu attiecībā uz to pensijas apmēra daļu, ko var attiecināt uz nodarbinātības periodiem pēc 1994. gada 1. janvāra. Gluži pretēji, prasītāji pamatlietā var pilnībā atsaukties uz vienlīdzīga atalgojuma principu, neierobežojot laikā šā principa iedarbību.

54.      Tādēļ ierosinu atbildēt uz pirmo jautājumu, norādot, ka Protokols (Nr. 33) par LESD 157. pantu un Direktīvas 2006/54 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šajās tiesību normās paredzētā vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēju vienlīdzīgas darba samaksas principa iedarbības laikā ierobežošana nav piemērojama attiecībā uz valsts tiesisko regulējumu par pabalstiem, kurus piešķir saskaņā ar nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmu, paredzot ikgadēju vecuma pensiju indeksāciju pēc 1994. gada 1. janvāra, pat ja attiecīgās personas nodarbinātības periodi daļēji ir bijuši pirms minētā datuma.

B.      Par otro prejudiciālo jautājumu

55.      Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 157. pants un Direktīvas 2006/54 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēta valsts civildienesta ierēdņu vecuma pensiju ikgadēja indeksācija, veicot degresīvu indeksāciju ar pilnīgu izslēgšanu virs noteikta pensijas apmēra, ja šis tiesiskais regulējums negatīvi ietekmē ievērojami lielāku daļu vīriešu nekā sieviešu.

56.      Saskaņā ar Direktīvas 2006/54 5. panta c) punktu ir aizliegta jebkāda tieša vai netieša diskriminācija dzimuma dēļ, aprēķinot pabalstus nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmās, kas saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta iii) punktu nodrošina aizsardzību tostarp pret “vecuma” risku (27).

57.      Vispirms ir jākonstatē, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds tiek aplūkots pamatlietā, neietver tiešu diskrimināciju dzimuma dēļ, jo tas tiek vienādi piemērots gan darba ņēmējiem vīriešiem, gan darba ņēmējām sievietēm.

58.      Runājot par jautājumu, vai šāds tiesiskais regulējums rada netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ, Direktīvas 2006/54 vajadzībām tā šīs direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir definēta kā situācija, kurā šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda viena dzimuma personas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otra dzimuma personām, ja vien minētais noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnojama ar tiesisku mērķi un ja vien tas nav atbilstīgs un vajadzīgs līdzeklis šāda mērķa sasniegšanai.

59.      Kā ir norādījusi iesniedzējtiesa, saskaņā ar apstrīdētajiem tiesību aktiem federālā civildienesta ierēdņi, kuri saņem ikmēneša vecuma pensiju, kas pārsniedz noteiktu līmeni, ir neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar tiem, kuru vecuma pensija ir mazāka, jo viņu pensijas netika palielinātas.

60.      Attiecībā uz Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu Tiesa ir nospriedusi, ka šādas īpašas nelabvēlīgas situācijas esamība var tikt konstatēta tostarp tad, ja ir pierādīts, ka valsts tiesiskais regulējums negatīvi ietekmē ievērojami lielāku daļu viena dzimuma personu salīdzinājumā ar otra dzimuma personām (28). To faktu izvērtēšana, kuri ļauj uzskatīt, ka ir notikusi netieša diskriminācija, ir valsts iestādes kompetencē saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi, kas konkrēti var paredzēt, ka netieša diskriminācija var tikt konstatēta, izmantojot visus līdzekļus, tostarp statistikas datus (29). Tātad šai tiesai ir jāizvērtē, kādā mērā tai iesniegtie statistikas dati ir ticami un vai tie var tikt ņemti vērā, proti, vai tie neatspoguļo gluži vienkārši nejaušas un gadījuma rakstura parādības un vai tie ir pietiekami būtiski (30).

61.      Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka, pamatojoties uz Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) konstatējumiem EB un DP lietās, nevar izslēgt, ka ir izpildīti netiešas diskriminācijas dzimuma dēļ statistikas nosacījumi. Ja iesniedzējtiesa secinātu, ka attiecīgais tiesiskais regulējums nelabvēlīgi ietekmē ievērojami lielāku daļu vīriešu nekā sieviešu, šai tiesai būtu jāpārbauda, kādā mērā šāda atšķirīga attieksme tomēr var tikt attaisnota ar objektīviem un ar jebkādu diskrimināciju dzimuma dēļ nesaistītiem faktoriem, kā tas izriet no Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta.

62.      Saskaņā ar Tiesas judikatūru tā tas it īpaši ir gadījumā, ja izvēlētie līdzekļi atbilst likumīgam sociālās politikas mērķim, ir piemēroti attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izvirzītā mērķa sasniegšanai un šajā ziņā ir nepieciešami, ņemot vērā, ka tie var tikt uzskatīti par piemērotiem izvirzītā mērķa sasniegšanai tikai tad, ja tie patiešām atbilst centieniem to sasniegt un ja tie tiek īstenoti saskanīgi un sistemātiski (31). Attiecīgajai dalībvalstij kā iespējami diskriminējošās tiesību normas autorei ir jāpierāda, ka šī tiesību norma atbilst likumīgam sociālās politikas mērķim, ka šis mērķis nav saistīts ne ar kāda veida diskrimināciju dzimuma dēļ un ka izvēlētos līdzekļus pamatoti var uzskatīt par piemērotiem minētā mērķa sasniegšanai (32). Tiesa ir arī nospriedusi, ka, izvēloties sociālās politikas un nodarbinātības mērķu īstenošanai piemērotus pasākumus, dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība (33).

63.      Turklāt no Tiesas judikatūras izriet – kaut arī valsts tiesai, kurai vienīgajai ir kompetence attiecībā uz faktisko apstākļu novērtēšanu un valsts tiesību normu interpretāciju, ir jākonstatē, vai un kādā apmērā apstrīdētā tiesību norma ir pamatota ar šādu objektīvu faktoru, tomēr Tiesai, kurai prejudiciālā nolēmuma procedūrā tai ir jāsniedz lietderīgas atbildes, ir kompetence sniegt norādījumus, ievērojot pamatlietas materiālus, kā arī Tiesai sniegtos paskaidrojumus, lai valsts tiesa varētu pieņemt nolēmumu (34).

64.      Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un Austrijas valdības rakstveida apsvērumiem izriet, ka aplūkotajam tiesiskajam regulējumam papildus mērķim saglabāt pensionāru pirktspēju ir “sociāls elements”, jo attiecībā uz 2018. gadu ikdienas patēriņa preču (pārtikas produktu) un mājokļa cenu pieaugums virs vidējā līmeņa īpaši skāra pensionētus ierēdņus, kuri saņem mazas pensijas. Ar šo tiesisko regulējumu izveidotā īpašā pensiju indeksācija bija paredzēta, lai kompensētu zemāku un vidēju ienākumu konkrētas pirktspējas zaudēšanu, piemērojot lielāku indeksāciju, nekā parasti paredzēts ASVG 108.h pantā. Turklāt Austrijas valdība uzskata, ka pensiju degresīvā indeksācija ar pilnīgu izslēgšanu virs noteiktas pensijas summas esot ļāvusi ietaupīt valsts ierēdņu pensiju shēmai, kas tiek finansēta nevis no iemaksām, bet gan no valsts līdzekļiem (35). Tādējādi attiecīgais tiesiskais regulējums atbilstot ilgtspējīgam pabalstu finansējumam un paaudžu vienlīdzības principam.

65.      Šajā ziņā Tiesa ir nolēmusi, ka, lai gan budžeta apsvērumi nevar attaisnot viena dzimuma diskrimināciju, mērķi nodrošināt ilgtspējīgu vecuma pensiju finansēšanu un samazināt starpību starp valsts finansēto pensiju līmeņiem, ņemot vērā dalībvalstīm piešķirto plašo rīcības brīvību, var tikt uzskatīti par likumīgiem sociālās politikas mērķiem, kas nav saistīti ne ar kādu diskrimināciju dzimuma dēļ (36).

66.      Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka apstrīdētais tiesiskais regulējums ir objektīvi pamatots ar likumīgiem mērķiem Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

67.      Izskatāmajā lietā, neskarot pārbaudes, kas šajā ziņā ir jāveic iesniedzējtiesai, aplūkotais tiesiskais regulējums, šķiet, ir vērsts uz šādiem mērķiem. Proti, no vienas puses, ietaupījumi, kas tika gūti, neveicot lielāko vecuma pensiju indeksāciju, ļāva indeksēt mazākās pensijas, vienlaikus radot valsts budžeta ietaupījumu, kas paredzēts, lai garantētu ierēdņu pensiju ilgtermiņa finansēšanu (37).

68.      No otras puses, kā uzsvēra Komisija, vecuma pensiju indeksācija atbilstoši inflācijas līmenim pati par sevi nemaina atšķirības dažādu pensiju līmenī, un no matemātiskā viedokļa atšķirība starp tām paliekot nemainīga. Tomēr valsts likumdevēja vēlme vairāk aizsargāt mazākas vecuma pensijas no inflācijas ietekmes ir pieņemams sociālās politikas mērķis, jo cenu pieaugums vairāk ietekmē to personu dzīves līmeni, kuras saņem mazas vecuma pensijas. Šajā gadījumā aplūkotais tiesiskais regulējums attiecas tikai uz pabalstiem, kuru apmērs pārsniedz noteiktu slieksni, to rezultātā pēdējie minētie tiek pielīdzināti mazāku pensiju līmenim (38).

69.      Šķiet, ka šis tiesiskais regulējums neparedz pasākumus, kuri pārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu paredzētos mērķus, it īpaši tiktāl, ka ASVG 711. pantā paredzētie pensiju palielināšanas ierobežojumi ir noteikti atbilstoši pakāpju sistēmai atkarībā no piešķirto pabalstu summām (39).

70.      Ņemot vērā iesniedzējtiesas izvirzītos argumentus, ir jāpārbauda, vai tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā tiek īstenots konsekventi un sistemātiski.

71.      Pirmkārt, šī tiesa norāda, ka attiecīgais regulējums attiecas tikai uz vecuma pensiju saņēmējiem, lai gan pastāv sociālās politikas instrumenti, piemēram, progresīvās ienākuma nodokļa likmes vai ar nodokļiem finansēti palīdzības pabalsti. Tomēr, manuprāt, fakts, ka pastāv citi sociālās politikas instrumenti, nav iemesls, lai atņemtu dalībvalstij iespēju mainīt vecuma pensiju indeksāciju. Šai dalībvalstij ir jābūt iespējai, ievērojot tai pieejamo plašo rīcības brīvību, izmantot šos dažādos līdzekļus kopā vai atsevišķi, lai sasniegtu likumīgu sociālās politikas mērķi.

72.      Otrkārt, minētā tiesa norāda, ka, lai gan pensijas, kas tiek maksātas saskaņā ar sociālā nodrošinājuma shēmu, ir balstītas uz finansēšanas no iemaksām principu un tās maksā apdrošināšanas iestāde, aktīvā dienestā esošo ierēdņu iemaksas tiek veiktas nevis pensiju apdrošināšanas shēmas fondā, bet gan valsts budžetā. Manuprāt, šī juridiskā stāvokļa atšķirība starp ierēdņiem un personām, kas veic iemaksas sociālā nodrošinājuma sistēmā, nenozīmē, ka ierēdņu vecuma pensijas obligāti ir jāindeksē vienādi atbilstoši inflācijas līmenim. Proti, vecuma pensiju ilgtspējīgs finansējums un atšķirību starp pensiju līmeņiem samazināšana, kas ir likumīgi sociālās politikas mērķi, kuri nav saistīti ar dzimumu diskrimināciju, var attiekties gan uz valsts finansētu pensiju shēmu, gan uz shēmu, kuras pamatā ir apdrošināšanas iestādei veiktas iemaksas.

73.      Treškārt, tā pati tiesa norāda, ka tad, ja valsts likumdevējs ir veicis būtisku iejaukšanos attiecībā uz ierēdņu pensiju indeksēšanu 2018. gadam, tas nav veicis šādu “sociālās kompensācijas” pasākumu attiecībā uz aktīvajiem ierēdņiem, kuriem, indeksējot viņu atalgojumu 2018. gadam, netika piemērota degresija. Tomēr man šķiet – lai pārbaudītu, vai likumīga sociālās politikas mērķa sasniegšanai izvēlētie līdzekļi tiek īstenoti konsekventi un sistemātiski, ir lietderīgi atsaukties uz attiecīgo kategoriju, proti, pensionēto ierēdņu kategoriju. Šajā ziņā iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai, kā apgalvo Austrijas valdība, attiecīgais tiesiskais regulējums ir vienlīdz piemērojams visiem valsts pensijas saņēmējiem. Pretējā gadījumā šis tiesiskais regulējums šajā ziņā nebūtu konsekvents. Ja tas tā ir, tad, manuprāt, atšķirība starp ierēdņu vecuma pensijām un strādājošo ierēdņu algām neietilpst Direktīvas 2006/54 5. panta darbības jomā, kura mērķis ir tikai aizliegt jebkādu tiešu vai netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmās.

74.      Ceturtkārt, iesniedzējtiesa apgalvo, ka valsts likumdevējs esot iejaucies tikai saistībā ar civildienesta ierēdņiem piemērojamo nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmu, vienlaikus atturēdamies no līdzīgas iejaukšanās citās – piemēram, privātās – nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmās. Attiecībā uz šo argumentu arī šajā gadījumā man šķiet, ka tas neietilpst Direktīvas 2006/54 5. panta piemērošanas jomā. Proti, ir jāpārbauda, vai attiecībā uz konkrēto nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmu un tāda paša veida sistēmām tiek ievērots princips par darba ņēmēju vīriešu un sieviešu vienlīdzīgu darba samaksu. Šā principa īstenošana nenozīmē, ka valsts tiesiskais regulējums ir vienādi piemērojams visām dalībvalsts nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmām, tostarp tām, uz kurām neattiecas Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta f) apakšpunkts.

75.      Piektkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka vienam no prasītājiem pamatlietā viņa vecuma pensija pēc attiecīgā tiesiskā regulējuma stāšanās spēkā ir samazinājusies par 25 % salīdzinājumā ar pareizu inflācijas izlīdzināšanu kopš viņa pensionēšanās. Rakstveida apsvērumos prasītāji pamatlietā apgalvo, ka viņiem kā ierēdņiem, kurus ar darba devēju saista publisko tiesību darba tiesiskās attiecības, izšķirošais faktors ir tas, ka viņi ir veikuši darbu, kas atbilst atalgojumam, kurš tagad tiek a posteriori samazināts. Tomēr, manuprāt, šī situācija ir valsts tiesību aktu un dalībvalsts iecerētās sociālās politikas jautājums. Savienības tiesību aktos nav noteikts, ka vecuma pensijas summai ir jāatbilst inflācijas līmenim un jābūt stabilai reālā izteiksmē. Attiecībā uz LESD 157. pantu un it īpaši Direktīvu 2006/54, kuru interpretācija tiek lūgta, šajās tiesību normās ir paredzēta tikai vienlīdzīgas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm principa piemērošana, saskaņā ar kuru, kā jau tika norādīts, atšķirību starp valsts finansēto vecuma pensiju līmeņiem samazināšana ir likumīgs sociālās politikas mērķis un dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība.

76.      Kopumā man šķiet, ka šie pirmie pieci iesniedzējtiesas izvirzītie argumenti atbilst ierobežojumiem, kurus varētu noteikt dalībvalsts rīcības brīvībai sociālās politikas jomā. Tie paši par sevi neattiecas uz vienlīdzīgas attieksmes principu nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmās Direktīvas 2006/54 5. panta izpratnē, kas paredz, ka šādā sistēmā ir jānodrošina vienlīdzība starp vīriešiem un sievietēm.

77.      Visbeidzot iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai priekšrocību piešķiršana sievietēm vecuma pensiju indeksācijā, pamatojoties uz to, ka viņas vēsturiski ir bijušas nelabvēlīgākā situācijā darba dzīves laikā, ir leģitīms mērķis LESD 157. panta 4. punkta izpratnē. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru šo tiesību normu nevar piemērot valsts tiesiskajam regulējumam, ja ar to sievietēm tiek vienīgi palielināta vecuma pensija, neatrisinot problēmas, ar kurām tās var saskarties savas profesionālās karjeras laikā, un ka šāda palielināšana nešķiet atbalsts par ierobežojošiem apstākļiem, ar kādiem sievietes saskaras, sniedzot viņām atbalstu šajā karjerā, un tādējādi ar to konkrēti tiek nodrošināta pilnīga vīriešu un sieviešu vienlīdzība profesionālā ziņā (40).

78.      No tā izriet, ka, manuprāt, tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā tiek īstenots konsekventi un sistemātiski, ja vien iesniedzējtiesa pārbaudē, kas tai ir jāveic, nekonstatē citādi.

79.      Nobeigumā vēlos norādīt – kā otrajā prejudiciālajā jautājumā ir minējusi iesniedzējtiesa –, ka statistiski pārāk lielais vīriešu īpatsvars to personu kategorijā, kuras saņem lielākas vecuma pensijas, ir izskaidrojams ar sieviešu nevienlīdzīgajām nodarbinātības iespējām salīdzinājumā ar vīriešiem. Atšķirība starp vīriešu un sieviešu pensijas apmēru vēsturiski izriet no atšķirībām profesionālajā karjerā. Manuprāt, LESD 157. pantā un Direktīvā 2006/54 nostiprinātā vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanas nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmās mērķis nav saglabāt šo nevienlīdzīgo attieksmi, atstājot vīriešus ievērojami labvēlīgākā situācijā. No iepriekš minētā izriet, ka varbūtējas netiešas diskriminācijas dzimuma dēļ attaisnojumam izvirzītajām prasībām attiecīgi ir jābūt zemākām (41).

80.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu uz otro jautājumu atbildēt, ka LESD 157. pants un Direktīvas 2006/54 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta valsts civildienesta ierēdņu vecuma pensiju ikgadēja indeksācija, veicot degresīvu indeksāciju ar pilnīgu izslēgšanu virs noteikta pensijas apmēra, ja šis tiesiskais regulējums nelabvēlīgi ietekmē ievērojami vairāk vīriešu nekā sieviešu, ar nosacījumu, ka minēto tiesisko regulējumu attaisno objektīvi faktori, kas nav saistīti ar diskrimināciju dzimuma dēļ.

V.      Secinājumi

81.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Verwaltungsgerichtshof (Administratīvā tiesa, Austrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Protokols (Nr. 33) par LESD 157. pantu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šajās tiesību normās paredzētā vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēju vienlīdzīgas darba samaksas principa iedarbības laikā ierobežošana nav piemērojama attiecībā uz valsts tiesisko regulējumu par pabalstiem, kurus piešķir saskaņā ar nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmu, paredzot ikgadēju vecuma pensiju indeksāciju pēc 1994. gada 1. janvāra, pat ja attiecīgās personas nodarbinātības periodi daļēji ir bijuši pirms šī datuma.

2)      LESD 157. pants un Direktīvas 2006/54 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta valsts civildienesta ierēdņu vecuma pensiju ikgadēja indeksācija, veicot degresīvu indeksāciju ar pilnīgu izslēgšanu virs noteikta pensijas apmēra, ja šis tiesiskais regulējums nelabvēlīgi ietekmē ievērojami vairāk vīriešu nekā sieviešu, ar nosacījumu, ka minēto tiesisko regulējumu attaisno objektīvi faktori, kas nav saistīti ar diskrimināciju dzimuma dēļ.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      Spriedums, 1978. gada 15. jūnijs, Defrenne, saukts “Defrenne III” (149/77, EU:C:1978:130, 26. un 27. punkts).


3      Spriedums, 1976. gada 8. aprīlis, Defrenne, saukts “Defrenne II” (43/75, EU:C:1976:56, 40. punkts).


4      Spriedums Barber, 30. punkts.


5      Spriedums Barber, 45. punkts. Pastāv izņēmums attiecībā uz tiem darbiniekiem, kuri pirms šī datuma ir uzsākuši tiesvedību vai iesnieguši līdzvērtīgu prasību saskaņā ar valsts tiesību aktiem, vai tiem, kas šādu darbinieku vārdā iesniedz sūdzību.


6      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV 2006, L 204, 23. lpp.).


7      OV 1979, L 6, 24. lpp.


8      BGBl., 340/1965.


9      BGBl. I, 151/2017.


10      BGBl., 189/1955.


11      BGBl. I, 29/2017.


12      BGBl. I, 111/2010.


13      BGBl. I, 151/2017.


14      Nolīgums, kas parakstīts 1992. gada 2. maijā (OV 1994, L 1, 3. lpp.) un apstiprināts ar Padomes un Komisijas Lēmumu 94/1/EK, EOTK (1993. gada 13. decembris) par Eiropas Ekonomikas zonas līguma noslēgšanu starp Eiropas Kopienu, tās dalībvalstīm un Austrijas Republiku, Somijas Republiku, Islandes Republiku, Lihtenšteinas Grāfisti, Norvēģijas Karalisti, Zviedrijas Karalisti un Šveices Konfederāciju (OV 1994, L 1, 1. lpp.).


15      Spriedums, 2019. gada 8. maijs, Praxair MRC (C‑486/18, EU:C:2019:379, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).


16      Spriedums, 2015. gada 21. janvāris, Felber (C‑529/13, EU:C:2015:20, 23. punkts).


17      Spriedums, 2016. gada 16. jūnijs, Lesar (C‑159/15, EU:C:2016:451, 28. punkts).


18      Sprieduma Barber 44. un 45. punkts. Skat. arī spriedumu, 2003. gada 23. oktobris, Schönheit un Becker (C‑4/02 un C‑5/02, EU:C:2003:583, 99. punkts).


19      Spriedums, 2003. gada 23. oktobris, Schönheit un Becker (C‑4/02 un C‑5/02, EU:C:2003:583, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).


20      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 23. oktobris, Schönheit un Becker (C‑4/02 un C‑5/02, EU:C:2003:583, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).


21      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2002. gada 12. septembris, Niemi (C‑351/00, EU:C:2002:480, 54. un 55. punkts). Šajā pašā nozīmē Direktīvas 2006/54 12. panta 3. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstīs, kas pievienojās pēc 1990. gada 17. maija un kas 1994. gada 1. janvārī bija līgumslēdzējas puses Līgumā par Eiropas Ekonomikas zonu, [..] datumu “1990. gada 17. maijs” aizstāj ar “1994. gada 1. janvāris””.


22      Skat. šo secinājumu 28.–30. punktu.


23      Direktīvas 2006/54 12. panta 1. punkts ir formulēts gandrīz identiski kā Protokolā (Nr. 33) par LESD 157. pantu, nosakot, ka “visi pasākumi, ar ko šo nodaļu īsteno attiecībā uz darbiniekiem, attiecas uz visiem pabalstiem atbilstoši nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmai par nodarbinātības laikposmiem pēc 1990. gada 17. maija, un tos piemēro ar atpakaļejošu spēku līdz minētajam datumam”. Uz abiem noteikumiem attiecas izņēmums, kas nav piemērojams tādās lietās kā pamatlieta.


24      Skat. šo secinājumu 47. punktu.


25      Spriedums Barber, 38. punkts.


26      Ievērojot izņēmumu, kas nav piemērojams tādās lietās kā pamatlieta.


27      Spriedums, 2020. gada 24. septembris, YS (Vadošu darba ņēmēju arodpensijas) (C‑223/19, turpmāk tekstā – “spriedums YS”, EU:C:2020:753, 41. punkts).


28      Spriedums YS, 49. punkts un tajā minētā judikatūra.


29      Spriedums YS, 50. punkts un tajā minētā judikatūra.


30      Spriedums YS, 51. punkts un tajā minētā judikatūra. Jāuzsver, ka šiem statistikas datiem ir tikai relatīva vērtība un tos nevar uzskatīt par absolūtu atsauci, lai konstatētu, ka viena dzimuma personas ir īpaši neizdevīgā stāvoklī salīdzinājumā ar otra dzimuma personām.


31      Spriedums YS, 56. punkts un tajā minētā judikatūra.


32      Spriedums, 2014. gada 17. jūlijs, Leone (C‑173/13, EU:C:2014:2090, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).


33      Spriedums YS, 57. punkts un tajā minētā judikatūra.


34      Šajā nozīmē skat. spriedumu YS, 58. punkts un tajā minētā judikatūra.


35      Jāatzīmē – DP rakstveida apsvērumos apstrīd, ka šie mērķi ir strīdīgā tiesiskā regulējuma pamatā.


36      Spriedums YS, 60. un 61. punkts. Skat. arī spriedumu, 2021. gada 21. janvāris, INSS (C‑843/19, EU:C:2021:55, 38. punkts).


37      Šajā ziņā skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā NK (Vadošu darba ņēmēju arodpensijas) (C‑223/19, EU:C:2020:356, 79. punkts), saskaņā ar kuriem šķiet, ka likumdevējs mērķi atslogot valsts budžetu īsteno visaptveroši un sistemātiski.


38      Šajā nozīmē skat. spriedumu YS, 63. punkts.


39      Šajā nozīmē skat. spriedumu YS, 65. punkts.


40      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. decembris, Instituto Nacional de la Seguridad Social (Piemaksa pie pensijas mātēm) (C‑450/18, EU:C:2019:1075, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).


41      Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus lietā NK (Vadošu darba ņēmēju arodpensijas) (C‑223/19, EU:C:2020:356, 76. punkts).