Apvienotās lietas T‑427/04 un T‑17/05

Francijas Republika un FranceTélécom SA

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Valsts atbalsts – France Télécom aplikšana ar profesionālās darbības nodokli no 1994. līdz 2002. gadam – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu un noteikts pienākums to atgūt – Priekšrocība – Noilgums – Tiesiskā paļāvība – Tiesiskā drošība – Būtisku formas prasību pārkāpums – Koleģialitāte – Ieinteresēto trešo personu tiesības uz aizstāvību un procesuālās tiesības

Sprieduma kopsavilkums

1.      Komisija – Koleģialitātes princips – Piemērošanas joma – Komisijas iespēja pilnvarot kādu no saviem locekļiem pieņemt atsevišķu kategoriju administratīvos un pārvaldes aktus

(EKL 219. un 253. pants)

2.      Valsts atbalsts – Pārbaude, ko veic Komisija – Administratīvais process

(EKL 88. panta 2. un 3. punkts)

3.      Valsts atbalsts – Pārbaude, ko veic Komisija – Administratīvais process – Komisijas pienākums likt ieinteresētajām personām iesniegt to apsvērumus

(EKL 88. panta 2. punkts)

4.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Īpašs režīms nodokļu uzlikšanai uzņēmumam

(EKL 87. panta 1. punkts)

5.      Valsts atbalsts – Komisijas lēmums –Tiesiskuma vērtējums, pamatojoties uz lēmuma pieņemšanas brīdī pieejamo informāciju

(EKL 87. pants)

6.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs – Atkāpe no vispārējās nodokļu sistēmas – Pamatojums, kas izriet no sistēmas rakstura un uzbūves – Pierādīšanas pienākums

(EKL 87. panta 1. punkts)

7.      Valsts atbalsts – Nelikumīga atbalsta atgūšana – Atbalsts, kas piešķirts, pārkāpjot EKL 88. pantā paredzētās procesuālās normas – Iespējamā saņēmēju tiesiskā paļāvība – Aizsardzība – Nosacījumi un ierobežojumi

(EKL 87. panta 1. punkts un 88. pants; Padomes Regulas Nr. 659/1999 14. pants)

8.      Valsts atbalsts – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts, ka atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu, un noteikts pienākums to atgūt – Iespēja Komisijai atstāt valsts iestāžu ziņā precīzi aprēķināt atgūstamā atbalsta summu

(EKL 88. panta 2. punkts)

9.      Valsts atbalsts – Nelikumīga atbalsta atgūšana – Regulas Nr. 659/1999 15. pantā paredzētais desmit gadu noilgums – Noilguma termiņa sākuma diena

(EKL 88. panta 2. punkts; Padomes Regulas Nr. 659/1999 15. pants)

1.      Saskaņā ar EKL 219. pantu Komisija pieņem lēmumu ar tās locekļu balsu vairākumu. Iedibinātais koleģialitātes princips ir pamatots ar Komisijas locekļu vienlīdzību lēmumu pieņemšanā un nozīmē, pirmkārt, ka lēmumi tiek pieņemti kopīgi un, otrkārt, ka visi kolēģijas locekļi no politiskā viedokļa ir kolektīvi atbildīgi par pieņemtajiem lēmumiem.

Kaut arī Komisija var, nepārkāpjot koleģialitātes principu, pilnvarot kādu no saviem locekļiem pieņemt atsevišķu kategoriju administratīvos un pārvaldes aktus, pirms lēmumiem, ar kuriem Komisija lemj par valsts atbalsta esamību, tā saderību ar kopējo tirgu un par vajadzību likt to atgūt, ir jāaplūko sarežģīti faktiskie un juridiskie jautājumi, un tos principā nevar kvalificēt kā administratīvos vai pārvaldes aktus. No tā izriet, ka, tā kā šāda veida lēmumu, kas ir jāpamato saskaņā ar EKL 253. pantu, rezolutīvā daļa un pamatojums ir nenodalāmi, vienīgi kolēģija saskaņā ar koleģialitātes principu var pieņemt vienlaikus vienu un otru. Līdz ar to principā Komisijas locekļu kolēģijai ir jāpieņem tādu lēmumu galīgā versija, kuros ir lemts par valsts atbalsta esamību un par tā saderību ar kopējo tirgu. Pēc šīs pieņemšanas šī lēmuma tekstā var veikt tikai pilnībā ortogrāfiskus vai gramatiskus labojumus, jo jebkuru citu labojumu var veikt tikai kolēģija.

Tomēr nevar izslēgt, ka Komisijas locekļu kolēģija uzdod vienam vai vairākiem tās locekļiem pieņemt tāda lēmuma galīgo tekstu, kura būtību tā ir noteikusi apspriežu laikā. Ja kolēģija izmanto šādu iespēju, Kopienu tiesai, kurai ir uzdots jautājums par šāda pilnvarojuma izpildes tiesiskumu, ir jāpārbauda, vai var uzskatīt, ka kolēģija attiecīgo lēmumu ir pieņēmusi, iekļaujot tajā visus faktiskos un tiesību elementus.

(sal. ar 116.–119. punktu)

2.      Tiesību uz aizstāvību ievērošana visos procesos, kuri uzsākti pret personu un kuru rezultātā var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs lēmums, ir Kopienu tiesību pamatprincips. Šis princips nosaka, ka personai, pret kuru Komisija ir uzsākusi administratīvo procesu, šī procesa laikā ir jābūt iespējai noderīgi darīt zināmu savu viedokli par apgalvotajiem faktiem un apstākļiem un to nozīmīgumu, kā arī par dokumentiem, ar kuriem Komisija pamato savu apgalvojumu par Kopienu tiesību pārkāpuma esamību.

Valsts atbalsta jomā Komisijai nevar būt pienākums galīgo analīzi attiecībā uz attiecīgo pasākumu sniegt savā paziņojumā par oficiālās pārbaudes procedūras uzsākšanu. Savukārt Komisijai pietiekamā veidā ir jādefinē savas pārbaudes robežas, lai dalībvalsts, pret kuru ir uzsākts process, varētu paust savu viedokli par visiem tiesību un faktiskajiem apstākļiem, kas veido tā galīgā lēmuma pamatojumu, ar kuru Komisija lemj par attiecīgā pasākuma saderību ar kopējo tirgu.

Tādējādi tas vien, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir mainījusi analīzi attiecībā uz attiecīgā valsts pasākuma raksturu, var būt attiecīgās dalībvalsts tiesību uz aizstāvību pārkāpuma pamats tikai tad, ja norādes, kas iekļautas lēmumā par pārbaudes procedūras uzsākšanu vai pēc tam administratīvā procesa gaitā sniegtas uz sacīkstes principu balstītā procesā, neļāva valsts iestādēm lietderīgi apspriest visus faktiskos un tiesību apstākļus, kas norādīti apstrīdētajā lēmumā. Savukārt atšķirības apstrīdētajā lēmumā un lēmumā par pārbaudes procedūras uzsākšanu, kas izriet no tā, ka Komisija pilnībā vai daļēji pārņēmusi minētās dalībvalsts paustos argumentus, nevar būt šīs dalībvalsts tiesību uz aizstāvību pārkāpuma pamats.

(sal. ar 136.–138. punktu)

3.      Administratīvā procesa ietvaros valsts atbalsta jomā uzņēmumi, kas saņēmuši atbalstu, tiek uzskatīti tikai par personām, kuras ir ieinteresētas šajā procesā. No tā izriet, ka uzņēmumam, kas saņēmis atbalstu un kas nevar atsaukties uz tiesībām uz aizstāvību, kuras ir atzītas tām personām, pret ko ir uzsākts process, ir tikai tiesības būt attiecīgi iesaistītam administratīvajā procesā, ņemot vērā lietas apstākļus.

Turklāt, kaut arī Komisijai nevar būt pienākums savā paziņojumā par EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanu sniegt pilnīgu analīzi par attiecīgo atbalstu, tai tomēr ir pietiekamā veidā jānosaka savas veicamās pārbaudes robežas, lai savu jēgu nezaudētu ieinteresēto personu tiesības iesniegt savus apsvērumus. Tomēr ieinteresēto personu tiesības uz informāciju nepārsniedz tiesības tikt uzklausītām Komisijā. Nevar atsaukties uz vispārējām tiesībām izteikties par visiem iespējami būtiskajiem jautājumiem, kas izvirzīti oficiālās pārbaudes procedūras laikā.

(sal. ar 146.–149. punktu)

4.      Priekšrocību jēdziens EKL 87. panta 1. punkta nozīmē attiecas uz visiem pasākumiem, kas atbrīvo uzņēmumu no nastas, kas tam citādi būtu uzlikta. Valsts atbalsta jēdziens ir vispārīgāks nekā subsīdijas jēdziens, jo ar to saprot ne tikai pozitīvu palīdzību, kas ir subsīdija kā tāda, bet arī pasākumus, kuri dažādos veidos samazina izdevumus, kas parasti ir jāsedz no uzņēmuma budžeta, un kuri, kaut gan nav subsīdijas šī vārda šaurākajā nozīmē, ir identiski pēc rakstura un rada vienādas sekas. Tādējādi pasākums, ar kuru valsts iestādes atsevišķiem uzņēmumiem piešķir nodokļu atbrīvojumu, kas, kaut arī nav valsts līdzekļu piešķiršana, nostāda saņēmējus finansiāli izdevīgākā stāvoklī nekā pārējos nodokļu maksātājus, ir uzskatāms par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē.

Kad Komisija pārbauda pasākumu, kas varētu būt valsts atbalsts, tai ir jāņem vērā visas sekas, kādas tas varētu radīt iespējamajam pasākuma adresātam, un īpaši attiecīgā gadījumā jāsecina īpašie apgrūtinājumi, kas ir priekšrocībai. Savukārt tas vien, ka konkrēts atbrīvojuma pasākums no tā adresāta viedokļa tiek kompensēts ar īpaša apgrūtinājuma noteikšanu, kas ir nošķirts un kam nav nekāda sakara ar pasākumu, neliedz pasākumu kvalificēt kā valsts atbalstu.

Tādējādi pārbaude, vai uzņēmuma pārmaksātie nodokļi konkrētā laika posmā iepriekš noteiktā maksājuma dēļ kompensē labvēlīgo nodokļu starpību, kas tam radusies citā laika posmā, līdz ar to ir atkarīga no šī iepriekš noteiktā maksājuma objektīvu pazīmju analīzes un no tā, vai to var uzskatīt par apgrūtinājumu, kas saistīts ar priekšrocību, kura attiecīgajam uzņēmumam attiecīgā gadījumā izriet no tā, ka tam ir piemērojams īpašais nodokļu režīms.

(sal. ar 195., 196. un 206.–208. punktu)

5.      Lēmuma valsts atbalsta jomā tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda bija Komisijas rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī. Tādējādi uzņēmums, kas saņēmis atbalstu, nevar tiesā atsaukties uz to, ka informācijai, ko Komisija iekļāvusi apstrīdētajā lēmumā, nebija nekāda sakara ar patieso situāciju, ja tā ir pamatojusies uz skaitļiem, ko dalībvalsts tai darīja zināmus administratīvā procesa laikā.

(sal. ar 219. un 224. punktu)

6.      Lai piemērotu EKL 87. panta 1. punktu, ir jānoskaidro, vai konkrētā juridiskā režīma ietvaros valsts pasākums sniedz priekšrocības konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas ir tādā pašā faktiskā un juridiskā situācijā attiecībā uz konkrētā pasākuma izvirzīto mērķi. Tomēr valsts atbalsta jēdziens neietver valsts pasākumus, kuri rada diferenciāciju uzņēmumu starpā un tādējādi a priori ir selektīvi, ja šāda diferenciācija izriet no sistēmas, kurā tie ietilpst, rakstura vai uzbūves.

Pienākums pierādīt, ka pastāv pamatojums, kas izriet no minētās sistēmas rakstura un uzbūves, principā ir dalībvalstij. No tā izriet, ka uzņēmums, kas guvis labumu no valsts pasākuma, nevar saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu savas argumentācijas pamatojumam atsaukties uz faktiskajiem apstākļiem, kas Komisijai nebija zināmi, kad tā pieņēma apstrīdēto lēmumu.

(sal. ar 228., 229. un 232. punktu)

7.      No tiesiskās paļāvības aizsardzības principa, kas īpaši piemērojams saistībā ar valsts atbalsta kontroli saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 par EKL 88. panta piemērošanu 14. pantu, izriet, ka uz valsts atbalsta saņēmēja tiesiskās paļāvības aizsardzību var atsaukties, ar noteikumu, ka tam ir pietiekami precīzas garantijas, kas izriet no pozitīvas Komisijas darbības un kas tai ļauj uzskatīt, ka pasākums nav valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē. Ja Komisija nav paudusi skaidru nostāju par pasākumu, kas tai ir ticis paziņots, iestādes klusēšana savukārt nevar, pamatojoties uz uzņēmuma, kas saņēmis valsts atbalstu, tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, liegt to atgūt.

Tomēr, ņemot vērā valsts atbalsta pārbaudes, ko Komisija veikusi atbilstoši EKL 88. pantam, obligāto raksturu, atbalsta saņēmējiem uzņēmumiem principā tiesiskā paļāvība uz atbalsta likumību var būt tikai tad, ja tas ir piešķirts, ievērojot minētajā pantā paredzēto procedūru. Rūpīgam uzņēmējam parasti ir jāspēj pārliecināties, ka šī procedūra ir ievērota. Tāpat arī dalībvalsts, kuras iestādes ir piešķīrušas atbalstu, pārkāpjot EKL 88. pantā paredzētās procesuālās normas, nevar atsaukties uz atbalsta saņēmēju tiesisko paļāvību, lai atkāptos no pienākuma veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Komisijas lēmumu, ar kuru tai ir uzdots atgūt atbalstu.

Tomēr nevar izslēgt prettiesiska atbalsta saņēmēja iespēju atsaukties uz ārkārtas apstākļiem, kas varēja tiesiski pamatot tā paļāvību uz šī atbalsta likumību, un līdz ar to iebilst pret tā atmaksāšanu, ja vien tiek pierādīta to esamība.

Turklāt valsts pasākuma, kas varētu radīt priekšrocību uzņēmumam, paziņošana ir Līgumā paredzēts līdzeklis, kas ļauj dalībvalstīm pārliecināties, ka tās nepiešķir nelikumīgu valsts atbalstu, un uzņēmumiem pārliecināties, ka tie nesaņem šādu atbalstu. Tā kā īpašais nodokļu režīms veidoja profesionālās darbības nodokļa uzlikšanas noteikumus, kas paredzēja atkāpes no vispārējām tiesību normām un kas attiecās uz diviem uzņēmumiem, a priori nevarēja izslēgt, ka runa ir par valsts atbalstu. Šajā sakarā ir jānorāda, ka, nepastāvot ārkārtas apstākļiem, ja atbalsts ir izpildīts, iepriekš par to nepaziņojot Komisijai, kā rezultātā tas ir nelikumīgs saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu, atbalsta saņēmējs šajā brīdī nevar tiesiski paļauties uz atbalsta piešķiršanas likumību.

(sal. ar 261.–263., 270. un 276. punktu)

8.      Komisijai nav pienākuma lēmumā, kurā ir uzdots atgūt nelikumīgu valsts atbalstu, norādīt precīzu atmaksājamā atbalsta summu. Kopienu tiesību prasības šajā jomā paredz tikai to, ka, pirmkārt, nelikumīgi piešķirtā atbalsta atgūšanas rezultātā ir jāatjauno iepriekšējā situācija un, otrkārt, šī atgūšana ir jāveic atbilstoši valsts tiesībās paredzētajai kārtībai, lai valsts tiesību normu piemērošana neapdraudētu Kopienu tiesību piemērojamību un efektivitāti. Līdz ar to pietiek, ka atgūstamā atbalsta summu, ņemot vērā lēmumā iekļautās norādes, var aprēķināt bez pārāk lielām grūtībām. Tādējādi Komisija var tikai konstatēt pienākumu atgūt attiecīgo atbalstu un atstāt valsts iestāžu ziņā aprēķināt precīzu atgūstamā atbalsta summu, it īpaši, ja šajā aprēķinā ir jāņem vērā nodokļu režīmi vai sociālais nodrošinājums, kuru noteikumi ir paredzēti piemērojamajos valsts tiesību aktos.

(sal. ar 297.–299. punktu)

9.      Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 15. panta 1. punkta noteikumiem Komisijas pilnvarām nelikumīga atbalsta atgūšanas jomā ir piemērojams desmit gadu noilguma termiņš. No minētās regulas 15. panta 2. punkta noteikumiem izriet, ka noilguma termiņa sākuma diena ir tā, kurā atbalstu, kuru Komisija ir uzdevusi atgūt, var uzskatīt par piešķirtu, proti, ja atbalsta piešķiršana ir atkarīga no juridiski saistošu aktu pieņemšanas, tā ir šo aktu pieņemšanas diena.

Ja ar juridisku aktu tiek ieviests īpašs nākotnē piemērojams nodokļu režīms, nevar uzskatīt, ka noilguma termiņu sāk skaitīt šī akta pieņemšanas dienā, kad nav iespējams droši noteikt, vai šis īpašais režīms rada priekšrocību, kura varētu veidot valsts atbalstu. Savukārt ir jāņem vērā diena, kurā faktiski tikusi piešķirta pirmā priekšrocība. Tā tas ir atbalsta gadījumā, ko veido nevis īpašie nodokļu noteikumi, kas piemērojami atbalsta saņēmējam, bet gan nodokļu starpība, ko veido starpība starp profesionālās darbības nodokļa iemaksu summu, kas uzņēmumam būtu bijis jāmaksā, ja tam būtu piemērojams nodoklis atbilstoši vispārējām tiesību normām, un summu, kas tam faktiski bija jāmaksā saskaņā ar īpašajiem nodokļu noteikumiem, kas tam bija piemērojami.

(sal. ar 318., 320., 322. un 324. punktu)