VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2020. gada 30. janvārī (*)
ELGF un ELFLA – No finansējuma izslēgti izdevumi – Portugāles izdevumi – Regulas (EK) Nr. 1290/2005 32. un 33. pants – Regulas (ES) Nr. 1306/2013 54. pants – Jēdziens “valsts tiesa”
Lietā T‑292/18
Portugāles Republika, ko pārstāv L. Inez Fernandes, P. Estêvão, J. Saraiva de Almeida un P. Barros da Costa, pārstāvji,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv B. Rechena un A. Sauka, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2018/304 (2018. gada 27. februāris), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2018, L 59, 3. lpp.), ciktāl ar to no Savienības finansējuma ir izslēgti Portugāles Republikas deklarētie izdevumi 1 052 101,05 EUR apmērā,
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Špīlmans [D. Spielmann], tiesneši Ī. S. Forsters [I. S. Forrester] (referents) un U. Ēbergs [U. Öberg],
sekretārs: L. Ramete [L. Ramette], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 10. decembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
Eiropas Savienības tiesības
1 Padomes Regulas (EK) Nr. 1290/2005 (2005. gada 21. jūnijs) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV 2005, L 209, 1. lpp.) 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:
“Dalībvalstis:
a) kopējās lauksaimniecības politikas jomā pieņem visus normatīvos vai administratīvos noteikumus, kā arī jebkurus citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai efektīvi aizsargātu Kopienas finanšu intereses, jo īpaši, lai:
i) pārliecinātos, ka ELGF un ELFLA finansētās darbības faktiski veic un ka tas notiek pareizi;
ii) novērstu un apkarotu pārkāpumus;
iii) atgūtu summas, kas zaudētas pārkāpuma vai nolaidības rezultātā.”
2 Atbilstoši minētās regulas 32. panta “Noteikumi, kas īpaši attiecas uz ELGF” 5. punktam:
“5. Ja līdzekļus neatgūst četros gados pēc pirmās administratīvās vai tiesas konstatācijas vai – gadījumos, kad atgūšanai veic tiesvedību attiecīgas valsts tiesā, – astoņos gados pēc tās, 50 % no neatgūšanas finansiālajām sekām sedz attiecīgā dalībvalsts un 50 % sedz no Kopienas budžeta.
Attiecīgā dalībvalsts 3. punkta pirmajā daļā minētajā kopsavilkuma ziņojumā atsevišķi norāda summas, kas nav atgūtas šā punkta pirmajā daļā norādītajā termiņā.
Neatgūšanas radītā finansiālā sloga sadalījums saskaņā ar šā punkta pirmo daļu neskar prasību attiecīgajai dalībvalstij veikt atgūšanas procedūras saskaņā ar šīs regulas 9. panta 1. punktu. 50 % no šādi atgūtām summām pārskaita ELGF pēc šā panta 2. punktā minētā atvilkuma piemērošanas.
Ja, veicot atgūšanas procedūru, pārkāpumu neesamību konstatē ar galīgu administratīvu vai tiesas aktu, tad attiecīgā dalībvalsts finansiālo slogu, ko tā uzņēmusies saskaņā ar pirmo daļu, deklarē kā izdevumu[s] ELGF.
Tomēr, ja ar attiecīgo dalībvalsti nesaistītu iemeslu dēļ atgūšana nevar tikt veikta pirmajā daļā noteiktajos termiņos un ja atgūstamā summa pārsniedz 1 miljonu euro, Komisija pēc dalībvalsts lūguma var pagarināt termiņus par ne vairāk kā 50 % no sākotnējiem termiņiem.”
3 Atbilstoši minētās regulas 33. panta “Noteikumi, kas īpaši attiecas uz ELGF” 8. punktam:
“8. Ja atgūšana nav veikta pirms lauku attīstības programmas slēgšanas, 50 % no neatgūšanas finansiālajām sekām sedz attiecīgā dalībvalsts un 50 % sedz no Kopienas budžeta, un tās iegrāmato četru gadu laikposma beigās pēc pirmās administratīvās vai tiesas konstatācijas vai astoņu gadu laikposma beigās, ja atgūšanai veic tiesvedību attiecīgās valsts tiesā, vai programmas slēgšanas laikā, ja minētie laikposmi beidzas pirms šādas slēgšanas.
Tomēr, ja ar attiecīgo dalībvalsti nesaistītu iemeslu dēļ atgūšana nevar tikt veikta pirmajā daļā noteiktajos termiņos un ja atgūstamā summa pārsniedz 1 miljonu euro, Komisija pēc dalībvalsts lūguma var pagarināt termiņus par ne vairāk kā 50 % no sākotnējiem termiņiem.”
4 Regula Nr. 1290/2005 tika atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1306/2013 (2013. gada 17. decembris) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu (OV 2013, L 347, 549. lpp., un labojums – OV 2016, L 130, 13. lpp.), kas ir piemērojama kopš 2014. gada 1. janvāra.
5 Regulas Nr. 1290/2005 9. panta 1. punkta a) apakšpunkts būtībā tika aizstāts un pārņemts Regulas Nr. 1306/2013 58. panta 1. punktā, ar kuru papildus pirmās minētās tiesību normas prasībām tostarp ir noteikts, ka dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai vajadzības gadījumā sāktu tiesvedību par nepamatoti veiktu maksājumu atgūšanu. Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkta un 33. panta 8. punkta normas būtībā ir pārņemts Regulas Nr. 1306/2013 54. panta 2. punkta pirmajā daļā.
Portugāles tiesības
6 Lei Geral Tributária (Vispārējais nodokļu likums) 103. pantā ir noteikts:
“Izpildes process
1. Neskarot nodokļu administrācijas iestāžu pilnvaras veikt ārpustiesas darbības, nodokļu piedziņas procedūrai ir tiesas raksturs.
2. Ieinteresētajām personām ir tiesības tiesā, kura izskata lietu par nodokļu piedziņu, apstrīdēt administratīvos aktus, kurus saskaņā ar iepriekšējo punktu ir pieņēmušas nodokļu administrācijas iestādes.”
7 Código de Procedimento Administrativo (Administratīvā procesa kodekss) 179. pantā ir noteikts:
“Finansiālo saistību izpilde
1. Ja saskaņā ar administratīvu aktu naudas pabalsti ir jāpārskaita publiskai juridiskai personai vai pēc tās rīkojuma, tad, ja noteiktajā termiņā brīvprātīga samaksa netiek veikta, ir jāizmanto nodokļu piedziņas procedūra atbilstoši tiesiskā regulējuma, kas attiecas uz nodokļu procedūru, normām.
2. Iepriekšējā punkta noteikumu piemērošanai kompetentā iestāde saskaņā ar tiesību normām izsniedz sertifikātu ar izpildraksta vērtību, kuru tā kopā ar administratīvo lietu nosūta nodokļu administrācijas kompetentajam dienestam.
3. Šajā pantā paredzēto procedūru var izmantot zaudējumu atlīdzības saņemšanai visos tajos gadījumos, kad administrācija saskaņā ar likumu tieši vai ar trešās personas starpniecību veic tādu pakalpojumu piespiedu izpildi, kuri faktiski ir savstarpēji aizstājami.”
8 Código de Procedimento e de Processo Tributário (Nodokļu procesuālās kārtības kodekss) 148. pantā ir noteikts:
“Izpildes procedūras piemērošanas joma
1. Nodokļu piedziņas procedūra attiecas uz šādu parādu piedziņu:
a) nodokļiem, tostarp muitas nodokļiem, akcīzes nodokļiem un parafiskālajiem nodokļiem, nodevām un citiem finanšu maksājumiem valstij, kumulatīvi iekasētiem papildu maksājumiem, nokavējuma procentiem un citiem likumā noteiktiem maksājumiem;
b) soda naudām un citām finansiālām sankcijām, kas uzliktas ar lēmumiem, spriedumiem vai rīkojumiem par nodokļu pārkāpumiem, izņemot gadījumus, kad šīs sankcijas piemēro parastās tiesas;
c) soda naudām un citām finansiālām sankcijām par civiltiesisko atbildību saskaņā ar vispārējiem noteikumiem par nodokļu pārkāpumiem.
2. Gadījumos un saskaņā ar kārtību, ko skaidri paredz likums, ar nodokļu piedziņas procedūras starpniecību var piedzīt arī:
a) citus parādus valstij un citām publisko tiesību juridiskām personām, kas jāsamaksā, pamatojoties uz administratīvu aktu;
b) kompensācijas vai nepamatotus maksājumus.”
9 Nodokļu procesuālās kārtības kodeksa 149. pantā ir paredzēts:
“Nodokļu izpildes iestāde
Šī kodeksa izpratnē par nodokļu izpildi atbildīgā iestāde ir nodokļu administrācijas dienests, kam ir likumīgs pienākums veikt izpildes procesu, vai, ja procedūra ir jāveic parastajās tiesās, kompetentā tiesa.”
Tiesvedības priekšvēsture
10 Ar 2015. gada 28. jūlija vēstuli Eiropas Komisija nosūtīja Portugāles Republikai savus secinājumus atbilstoši Komisijas Īstenošanas regulas (EK) Nr. 908/2014 (2014. gada 6. augusts), ar ko paredz noteikumus par to, kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1306/2013 piemēro attiecībā uz maksājumu aģentūrām un citām struktūrām, finanšu pārvaldību, grāmatojumu noskaidrošanu, noteikumiem par pārbaudēm, nodrošinājumu un pārredzamību (OV 2014, L 255, 59. lpp.), 34. panta 2. punktam.
11 It īpaši Komisija apstrīdēja veidu, kādā Portugāles iestādes bija klasificējušas noteiktus izdevumus, kuri tika iztērēti no Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda (ELGF) vai Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un kuri bija jāatgūst. Regulas (EK) Nr. 1290/2005 32. panta 5. punktā ir paredzēts – ja līdzekļus neatgūst četros gados pēc pirmās administratīvās vai tiesas konstatācijas vai – gadījumos, kad atgūšanai veic tiesvedību attiecīgas valsts tiesā, – astoņos gados pēc tās, 50 % no neatgūšanas sekām sedz attiecīgā dalībvalsts un 50 % sedz no Savienības budžeta (turpmāk tekstā – “50/50 noteikums”). Komisija uzskatīja, ka parādi Portugāles maksātāju aģentūrai, proti, Instituto de Financiamento da Agriculturaltura e Pescas, IP (IFAP, Lauksaimniecības un zivsaimniecības finansēšanas institūts, Portugāle), kuru atgūšanai Portugāles nodokļu iestādes piemēroja izpildes procedūru, bija kļūdaini klasificēti kā lietas, par kuru atgūšanu tika celta prasība valsts tiesās minētā noteikuma izpratnē. Pēc Komisijas domām, 50/50 noteikums tāpēc jau bija jāpiemēro šiem parādiem, ka piedziņa nav bijusi iespējama pēc četriem un ne tikai pēc astoņiem gadiem, kā apgalvoja Portugāles iestādes. Rezultātā Komisija informēja Portugāles iestādes, ka tā varētu ierosināt daļu no Portugāles Republikas deklarētajiem izdevumiem izslēgt no Savienības finansējuma.
12 Portugāles iestādes uz Komisijas secinājumiem atbildēja ar 2015. gada 30. novembra vēstuli. It īpaši tās paskaidroja, ka piespiedu izpildes veids, kas būtu jāpiemēro saistībā ar attiecīgo parādu piedziņu, bija nodokļu izpildes procedūra, secinot, ka tā ir jāuzskata par procedūru, kam ir tiesas raksturs. Tāpēc tās uzskatīja, ka 50/50 noteikums būtu jāpiemēro tikai tad, ja atgūšana nav notikusi pēc astoņiem gadiem.
13 Ar 2015. gada 22. decembra vēstuli Komisija uzaicināja Portugāles iestādes uz divpusēju sanāksmi saskaņā ar Īstenošanas regulas Nr. 908/2014 34. panta 2. punktu.
14 Ar 2016. gada 9. septembra vēstuli Komisija paziņoja savus secinājumus Portugāles Republikai saskaņā ar Īstenošanas regulas Nr. 908/2014 34. panta 3. punkta trešo daļu. Komisija uzskatīja – ja par piedziņu nav celta prasība valsts tiesās, 50/50 noteikums būtu jāpiemēro pēc četriem, nevis pēc astoņiem gadiem. Tāpēc tā ierosināja korekciju 1 272 594,35 EUR apmērā.
15 Ar 2016. gada 21. oktobra vēstuli Portugāles Republika saskaņā ar Īstenošanas regulas Nr. 908/2014 40. pantu lūdza uzsākt procedūru samierināšanas struktūrā.
16 2017. gada 21. martā samierināšanas struktūrā secināja, ka nav iespējams saskaņot abu pušu viedokļus. Savā gala ziņojumā samierināšanas struktūra norādīja, ka “Portugālē izmantotā procedūra, kuru dienesti uzskat[īja] par administratīvu procesu, bet [Portugāles] iestādes – par līdzīgu tiesas procesam, ļ[āva] zināmā mērā iesaistīt (administratīvās) tiesas”, un secināja, ka “šajās tiesās iesniegtajās lietās varēja piemērot Eiropas tiesību aktos paredzēto astoņu gadu termiņu.”
17 Ar 2017. gada 20. oktobra vēstuli Komisija galīgajā nostājā apgalvoja, ka nodokļu piedziņas procedūra ir administratīva procedūra, kas neatbilst Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Turklāt tā norādīja, ka tikai attiecībā uz 19 no 604 lietām, uz kurām attiecas ierosinātā finanšu korekcija, ir celta prasība tiesā. Tā samazināja finanšu korekcijas summu līdz 1 052 101,05 EUR, lai ņemtu vērā summas, kas atgūtas iepriekšējos finanšu gados vai kam jau ir piemērots 50/50 noteikums.
18 Ar Īstenošanas lēmumu (ES) 2018/304 (2018. gada 27. februāris), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2018, L 59, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), Eiropas Komisija tostarp no Savienības finansējuma izslēdza Portugāles Republikas deklarētos izdevumus 1 052 101,05 EUR apmērā, pamatojoties uz to, ka tie bija “III pielikuma tabulās nepareizi deklarēti parādi, kuriem netika piemērots 50/50 noteikums”.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
19 2018. gada 7. maijā iesniedzot Vispārējās tiesas kancelejā prasības pieteikumu, Portugāles Republika cēla šo prasību.
20 2018. gada 11. jūlijā Komisija iesniedza iebildumu rakstu.
21 2018. gada 28. septembrī Portugāles Republika iesniedza repliku.
22 2018. gada 19. novembrī Komisija iesniedza atbildes rakstu uz repliku.
23 2019. gada 8. jūlijā Vispārējā tiesa procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, kuri ir paredzēti tās reglamenta 89. pantā, rakstveidā uzdeva lietas dalībniekiem jautājumus. Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.
24 Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (piektā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu. Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem tika uzklausītas 2019. gada 10. decembra tiesas sēdē.
25 Portugāles Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to no Savienības finansējuma tiek izslēgta summa 1 052 101,05 EUR apmērā saistībā ar Portugāles Republikas deklarētajiem izdevumiem, pamatojoties uz to, ka tie ir “III pielikuma tabulās nepareizi deklarēti parādi, kuriem netika piemērots 50/50 noteikums”;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
26 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest Portugāles Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
27 Prasības pamatošanai Portugāles Republika izvirza vienu pamatu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1290/2005 32. un 33. panta un Regulas Nr. 1306/2013 54. panta pārkāpumu, jo Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka parādi IFAP, kurus nodokļu iestādes atguvušas, izmantojot piedziņas procedūru, nav lietas, attiecībā uz kurām piedziņa tiek veikta, ceļot prasību valsts tiesās minēto pantu izpratnē.
28 Pirmkārt, tā norāda, ka Portugāles tiesību sistēma pieprasa, lai administratīvajās attiecībās maksājamo summu piespiedu piedziņa tiktu īstenota, izmantojot nodokļu piedziņas procedūru. Šajā nolūkā publiskais kreditors izsniedz parāda sertifikātu, kuru tas nodod nodokļu administrācijas kompetentajam departamentam, lai sāktu nodokļu piedziņu, saistībā ar kuru izpildraksts ir attiecīgais parāda sertifikāts, un arestējošais publiskais kreditors var iesaistīties kā puse. Portugāles Republika uzskata, ka Portugāles tiesību aktos un Portugāles augstāko tiesu judikatūrā vienprātīgi atzīts, ka nodokļu piedziņas procedūrai ir tiesas raksturs un to vada tiesnesis. Piemēram, Vispārējā nodokļu likuma 103. panta 1. punktā ir skaidri noteikts, ka “nodokļu piedziņas procedūr[ai] ir tiesas raksturs”. Arī Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa, Portugāle) 2012. gada 8. augusta spriedumā lietā 0803/12 ir uzskatījusi, ka “nodokļu izpildes” procedūrai pilnībā [bija] tiesas raksturs”. Tāpat Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa, Portugāle) spriedumā Nr. 80/2003, kas tika pasludināts lietā 151/02, uzskatīja, ka “[tās] pamatlikumā nav paredzēts, ka visas darbības nodokļu piedziņas procedūras ietvaros obligāti ir jāveic tiesai, lai arī nodokļu judikatūrā un tagad nepārprotami Vispārējā nodokļu likumā (103. panta 1. punkts) [..] nodokļu piedziņas procedūrai piešķir “tiesas raksturu””. Tajā pašā spriedumā Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) secināja, ka “akts, ar kuru tiek uzsākta nodokļu piedziņa [..], atbilst vienkārši attiecīga izpildraksta iesniegšanai finanšu sadalē [..], un tā raksturs neatšķiras no sākotnējā kreditora pieteikuma par izpildi civilprocesā”. Turklāt administratīvajai un nodokļu tiesai ir visas tiesas pazīmes LESD 267. panta izpratnē: tā ir izveidota ar likumu, tā ir pastāvīga, tās pieņemtie nolēmumi ir saistoši, tiesvedība tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam, tā piemēro tiesību normas un ir neatkarīga. Sava argumenta atbalstam Portugāles Republika atsaucas arī uz 2014. gada 12. jūnija spriedumiem Ascendi Beiras Litoral e Alta, Auto Estradas das Beiras Litoral e Alta (C‑377/13, EU:C:2014:1754) un 2014. gada 17. septembra spriedumu Cruz & Companhia (C‑341/13, EU:C:2014:2230).
29 Otrkārt, Portugāles Republika apgalvo, ka termins “tribunais nacionais”, kāds izmantots Regulas Nr. 1306/2013 portugāļu valodas redakcijas 54. panta 2. punkta pirmajā daļā, ir līdzvērtīgs terminam “jurisdições nacionais”, kāds izmantots Regulas Nr. 1290/2005 portugāļu valodas redakcijas 32. un 33. pantā, un ir jāsaprot kā atsauce uz “valstu tiesām”.
30 Treškārt, Portugāles Republika apgalvo, ka attiecīgo noteikumu sistēma un mērķis ir ņemt vērā summas, kas zaudētas pārkāpumu dēļ un kas nav atgūtas saprātīgā termiņā. Tomēr, lai sasniegtu mērķi izpildīt pienākumus saskaņā ar Eiropas Savienības tiesībām, dalībvalstīm ir jānodrošina pēc iespējas labāka iekšējā organizācija, ņemot vērā to rīcībā esošos līdzekļus un veidus, kurus tās uzskata par vispiemērotākajiem.
31 Ceturtkārt, Portugāles Republika replikā piebilst, ka apstrīdētā lēmuma saglabāšanas gadījumā tas būtu pretrunā vienlīdzības, samērīguma un taisnīguma principiem, jo Portugāles tiesību sistēmā nodokļu piedziņas procedūrai ir obligāts raksturs.
32 Komisija apstrīd Portugāles Republikas argumentus.
33 Pirmkārt, jāuzsver, kā pamatoti apgalvo Portugāles Republika, ka portugāļu termini “tribunais nacionas” un “jurisdições nacionais” ir jāsaprot kā tādi, kas attiecas uz jēdzienu “valstu tiesas”, vēl jo vairāk tāpēc, ka Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkta pirmajā daļā un 33. panta 8. punkta pirmajā daļā, kā arī Regulas Nr. 1306/2013 54. panta 2. punkta pirmajā daļā izmantotie termini nekādā ziņā neatšķiras no šo tekstu redakcijām citās Savienības valodās, piemēram, it īpaši vācu, angļu, franču un itāļu valodā.
34 Otrkārt, jāprecizē, ka jēdziena “valsts tiesas” novērtēšanu nevar atstāt vienīgi katras dalībvalsts ziņā. No Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasības izriet, ka, tā kā Regulās Nr. 1290/2005 un Nr. 1306/2013 nav atsauces uz dalībvalstu tiesību aktiem attiecībā uz jēdzienu “valsts tiesa”, šim jēdzienam, kas ir noteicošais, nosakot 50/50 noteikuma piemērošanas jomu, visā Savienībā ir vajadzīga autonoma un vienveidīga interpretācija, kas jāmeklē noteikumu, kuros ietverts šis jēdziens, un šo regulu izvirzītā mērķa kontekstā (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2005. gada 7. jūnijs, VEMW u.c., C‑17/03, EU:C:2005:362, 41. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2013. gada 14. novembris, Baláž, C‑60/12, EU:C:2013:733, 25. un 26. punkts).
35 Kā it īpaši izriet no Regulas Nr. 1290/2005 26. apsvēruma un Regulas Nr. 1306/2013 37. apsvēruma, 50/50 noteikuma mērķis ir izveidot sistēmu, lai taisnīgi sadalītu finansiālo slogu starp Savienību un dalībvalstīm attiecībā uz finansiālām sekām, kas izriet no tā, ka nav saprātīgā termiņā atgūtas summas, kuras no ELGF un ELFLA samaksātas pārkāpumu vai nolaidības dēļ. Šis laikposms ir četri gadi no dienas, kad administratīvā iestāde vai tiesa sākotnēji konstatējusi faktu, kurš kļuvis par piedziņas pieteikuma iesniegšanas datumu saskaņā ar Regulu Nr. 1306/2013, vai astoņi gadi, ja piedziņas lieta ir iesniegta valstu tiesās.
36 Šajā kontekstā, lai interpretētu jēdzienu “valsts tiesa”, kas minēts Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punktā un 33. panta 8. punktā, kā arī Regulas Nr. 1306/2013 54. panta 2. punktā, ir jābalstās uz Tiesas izstrādātajiem kritērijiem, lai novērtētu, vai iesniedzējtiesai ir “tiesas” raksturs LESD 267. panta izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 14. novembris, Baláž, C‑60/12, EU:C:2013:733, 32. punkts).
37 Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru būtu jāņem vērā virkne elementu, piemēram, vai iestāde ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās pieņemtie nolēmumi ir saistoši, vai tiesvedība tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam, vai tā piemēro tiesību normas un vai tā ir neatkarīga (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 16. februāris, Margarit Panicello, C‑503/15, EU:C:2017:126, 27. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, pat ja saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem iestāde tiek uzskatīta par administratīvo iestādi, šis fakts pats par sevi nav izšķirošs, izvērtējot, vai šī iestāde ir “tiesa” (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 20. septembris, Montte, C‑546/16, EU:C:2018:752, 25. punkts, un ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] secinājumus lietā Montte, C‑546/16, EU:C:2018:493, 22. punkts).
38 Šajā gadījumā, pamatojoties uz Vispārējai tiesai pieejamo informāciju, ir jānorāda – ja noteiktā termiņā nav veikts brīvprātīgs maksājums un ja atgūšana nav iespējama ar prasījumu ieskaitu, IFAP, Portugāles maksājumu aģentūra, kas atbild par nepamatoti izmaksāto ELGF un ELFLA summu piedziņu, izsniedz sertifikātu, kam ir izpildraksta vērtība, un nosūta to nodokļu administrācijas kompetentajam dienestam, lai uzsāktu nodokļu piedziņas procedūru (Vispārējā nodokļu likuma 103. pants, Administratīvā procesa kodeksa 179. pants un Nodokļu procesuālās kārtības kodeksa 148. un 149. pants).
39 Šīs nodokļu piedziņas procedūras mērķis ir nodrošināt ātru, jo īpaši parādu, piedziņu valstij un citām publisko tiesību juridiskām personām, piemēram, IFAP (Nodokļu procesuālās kārtības kodeksa 148. panta 2. punkta a) apakšpunkts).
40 Šajā ziņā no Portugāles tiesību aktiem un Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa) un Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) judikatūras izriet, ka nodokļu administrācijas kompetentais dienests ir atbildīgs tikai par tādām darbībām, kuras būtībā ir administratīvas (Portugāles Vispārējā nodokļu likuma 103. panta 2. punkts) un kuru rezultātā parādnieka manta tiek konfiscēta un pārdota (Nodokļu procesuālās kārtības kodeksa 214.–236. un 248.–258. pants).
41 Lai gan, kā to uzsver Portugāles Republika, Portugāles augstākās instances tiesas apgalvo, ka nodokļu piedziņas procesiem ir tiesas raksturs, tās to dara, pirmkārt, lai apstiprinātu minētās procedūras atbilstību konstitūcijai un iespēju nodokļu administrācijai veikt darbības, kas nav tiesu darbības saistībā ar nodokļu piedziņas procedūru (Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) spriedums 80/2003), un, otrkārt, lai uzsvērtu civilprocesa normu piemērošanu nodokļu piedziņas procesā (Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa) spriedums 0803/12). Tomēr Portugāles augstākās instances tiesas uzsver, ka ārpustiesas darbību veikšana ir uzticēta tikai nodokļu administrācijai un ka akts, ar kuru tiek uzsākta nodokļu piedziņas procedūra, atbilst vienkārši attiecīga izpildraksta iesniegšanai nodokļu inspekcijā.
42 Nodokļu piedziņas procedūras “tiesas raksturs” Portugāles tiesību sistēmā izriet no iespējamās kontroles, kuru jebkurā laikā var lūgt veikt administratīvā un nodokļu tiesa gadījumā, ja rodas interešu konflikts kādas no procedūrā iesaistītās puses, trešās personas darbības vai nodokļu administrācijas pieņemta lēmuma rezultātā (Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) spriedums 80/2003). Tādējādi nav strīda par to, ka administratīvo un nodokļu tiesu iesaistīšanās atbilst prasības celšanai “valstu tiesās” Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkta un 33. panta 8. punkta, kā arī Regulas Nr. 1306/2013 54. panta 2. punkta izpratnē.
43 Turklāt, lai gan ir taisnība, ka parādniekam ir iespēja iebilst pret piespiedu piedziņas izpildi (Nodokļu procesuālās kārtības kodeksa 203.–213. pants) un iesniegt sūdzību par nodokļu administrācijas kompetentā dienesta darbībām (Nodokļu procesuālās kārtības kodeksa 276.–278. pants), šī dienesta veiktā piedziņas pieteikuma izskatīšana, pamatojoties uz izpildrakstu, nav pretrunīga.
44 Ja rodas konflikts kādas no procesā iesaistītās puses, trešās personas darbības vai nodokļu administrācijas pieņemta lēmuma rezultātā, nodokļu administrācijas dienestam ir pienākums nodot lietas materiālus administratīvās un nodokļu tiesas kompetentajam tiesnesim izskatīšanai tiesā (Nodokļu procesuālās kārtības kodeksa 203., 208., 237. un 276.–278. pants).
45 Attiecīgi nodokļu administrācijas kompetentais dienests veic tikai administratīva rakstura pienākumus, un tā mērķis nav atrisināt strīdu vai pārbaudīt IFAP izdotā parāda sertifikāta likumību. Administratīvajām un nodokļu tiesām, kuras izskata lietas, ir tiesas funkcija pārbaudīt akta, ar kuru parādniekam ir konstatēts parāds, likumību, un šis parādnieks var aizstāvēt savas tiesības tikai tad, ja kādai no procesā iesaistītajām pusēm vai trešajām personām ir jebkāda veida domstarpības.
46 Turklāt ir jānorāda, ka nodokļu administrācijas kompetentais dienests neatbilst arī šī sprieduma 37. punktā paredzētajam neatkarības kritērijam.
47 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka neatkarības prasība ietver divus aspektus. Ar pirmo – ārējo – aspektu tiek pieņemts, ka attiecīgā instance veic savas funkcijas pilnībā autonomi, nebūdama pakļauta nekādai hierarhiskai saiknei vai subordinācijai attiecībā pret kādu un nesaņemot jebkādas izcelsmes rīkojumus vai instrukcijas, tādējādi būdama aizsargāta pret ārēju iejaukšanos vai spiedienu, kuri var apdraudēt tās locekļu tiesas spriešanas neatkarību un ietekmēt viņu lēmumus (skat. spriedumu, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Otrs – iekšējais – aspekts ir saistīts ar neitralitātes jēdzienu un attiecas uz to, ka tiek saglabāta vienāda attieksme attiecībā uz strīda dalībniekiem un to attiecīgajām interesēm saistībā ar strīda priekšmetu. Šī aspekta ietvaros ir jāievēro objektivitāte un, izņemot stingru tiesību normu piemērošanu, ir jābūt absolūtai neieinteresētībai strīda atrisinājumā (skat. spriedumu, 2017. gada 16. februāris, Margarit Panicello, C‑503/15, EU:C:2017:126, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Šādas neatkarības un objektivitātes garantijas prasa, lai pastāvētu tiesību normas, it īpaši attiecībā uz tiesas sastāvu, iecelšanu, pilnvaru ilgumu, kā arī tās locekļu atturēšanās, noraidīšanas un atsaukšanas iemesliem, ļaujot kliedēt indivīdos jebkādas pamatotas šaubas par minētās tiesas ārēju ietekmējamību un tās neitralitāti attiecībā uz konkurējošajām interesēm (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 66. punkts).
50 Šajā gadījumā, kā tas ir norādīts šī sprieduma 44. un 45. punktā, ja nav domstarpību, administratīvā un nodokļu tiesa iesaistās nodokļu piedziņas procedūrā.
51 Runājot par nodokļu administrācijas kompetento dienestu, no valsts tiesību normām, it īpaši no Vispārējā nodokļu likuma 55. un 58. panta, izriet, ka nodokļu administrācijai ir jābūt objektīvai un neatkarīgai no personas, kas iesniedz pieteikumu.
52 Tādējādi, kad nodokļu iestāde veic nodokļu piedziņas procedūras pārskatīšanu, tā pilda neatkarības prasību, runājot par iekšējo aspektu, jo attiecībā uz lietas dalībniekiem un to attiecīgajām interesēm lietā savus uzdevumus tā veic pilnīgi objektīvi un neatkarīgi.
53 Tomēr ir jākonstatē, ka nodokļu administrācija nepilda šo prasību attiecībā uz ārējo aspektu, kas prasa, lai tai nebūtu hierarhiskās saistības vai pakļautības attiecību ne ar vienu citu vienību, kas tai var dot rīkojumus vai norādījumus. Portugāles Republikas Konstitūcijas 182. pantā ir noteikts, ka valdība ir augstākā administratīvā institūcija. Turklāt no Portugāles Republikas Konstitūcijas 199. panta d) punkta izriet, ka valdībai, veicot savas administratīvās funkcijas, ir jāpārvalda no valsts tieši atkarīgo civilo un militāro administrāciju pakalpojumi un darbības, jāuzrauga netiešā administrācija un pēc tam jāveic tās un autonomo dienestu pārraudzība.
54 Turklāt ir jānorāda, ka ierēdņi, kas ietilpst nodokļu administrācijas kompetentajā dienestā, ir nodokļu administrācijas ierēdņi, un finanšu vadītājs uzrauga minēto dienestu, kurš ir integrēts Finanšu ministrijā. Tāpēc starp nodokļu administrāciju un valdību pastāv hierarhiskas pakļautības saikne.
55 No šiem apsvērumiem izriet, ka bez administratīvās un nodokļu tiesas iesaistīšanās nodokļu administrācijas kompetento dienestu nevar uzskatīt par tādu, kas pilda tiesas funkcijas. Tādējādi vēršanos nodokļu administrācijas kompetentajā dienestā nevar uzskatīt par prasības celšanu “valsts tiesā” Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkta un 33. panta 8. punkta, kā arī Regulas Nr. 1306/2013 54. panta 2. punkta izpratnē. Atšķirīgi būtu tikai administratīvās un nodokļu tiesas iejaukšanās gadījumā.
56 Tādēļ, pat pieņemot, ka nodokļu piedziņas procedūru veic tiesnesis un parādniekam ir iespēja jebkurā laikā pārsūdzēt administratīvās un nodokļu tiesās nodokļu iestādes kompetentā dienesta pieņemtos lēmumus, tomēr domstarpību neesamības gadījumā šo procedūru pilnībā vadīs administrācijas dienests, kas neatbilst visiem tiem kritērijiem, lai to klasificētu kā “valsts tiesu”.
57 Šo secinājumu neapstrīd Portugāles Republikas norādītā judikatūra.
58 No 2014. gada 2. jūnija sprieduma Ascendi Beiras Litoral e Alta, Auto Estradas das Beiras Litoral e Alta (C‑377/13, EU:C:2014:1754, 34. punkts) un 2014. gada 17. septembra sprieduma Cruz & Companhia (C‑341/13, EU:C:2014:2230) izriet, ka administratīvās un nodokļu tiesas, piemēram, Tribunal Arbitral Tributário (Šķīrējtiesa nodokļu lietās, Portugāle) un Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa), tiek uzskatītas par “dalībvalstu tiesām” LESD 267. panta izpratnē. Tomēr šajās lietās jautājums par nodokļu administrācijas dienestu kvalifikāciju netika pieminēts.
59 Treškārt, ir jāatgādina, ka finansiālās līdzatbildības sistēmas, kas izveidota ar Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punktu un 33. panta 8. punktu, kuri būtībā ir kļuvuši par Regulas Nr. 1306/2013 54. panta 2. punktu, mērķis ir aizsargāt Savienības budžeta finanšu intereses, iekasējot attiecīgajai dalībvalstij daļu no summām, kas zaudētas pārkāpumu vai nolaidības dēļ un nav atgūtas saprātīgā termiņā. Šādās īpašās situācijās 50 % no neatgūšanas finansiālajām sekām sedz attiecīgā dalībvalsts un 50 % sedz no Savienības budžeta.
60 Attiecībā uz pienākumiem, kuri šajā ziņā ir dalībvalstīm, Regulas Nr. 1290/2005 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kas pēc būtības ir pārņemts Regulas Nr. 1306/2013 58. panta 1. punktā, tiek prasīts dalībvalstīm veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu efektīvu Savienības finanšu interešu aizsardzību un atgūtu nepamatoti samaksātās summas.
61 Kas attiecas uz kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, šie panti ir LES 4. panta 3. punktā paredzētā vispārējā rūpības pienākuma izpausme (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 21. februāris, Vācija/Komisija, C‑28/89, EU:C:1991:67, 31. punkts; 1999. gada 21. janvāris, Vācija/Komisija, C‑54/95, EU:C:1999:11, 66. un 177. punkts, un 2001. gada 13. novembris, Francija/Komisija, C‑277/98, EU:C:2001:603, 40. punkts).
62 Tomēr šajās tiesību normās nav precizēti konkrēti pasākumi, kuri būtu jāizvēlas šajā ziņā, it īpaši procesi, kas būtu jāuzsāk, lai atgūtu minētās summas.
63 Tā kā ELGF finansējuma pārvaldība galvenokārt ir to valsts administratīvo iestāžu kompetencē, kas ir atbildīgas par stingru Savienības noteikumu ievērošanu un kas šajā ziņā atrodas vajadzīgajā ģeogrāfiskajā attālumā, dalībvalstis ir vispiemērotākajā situācijā, lai atgūtu summas, kas tikušas nepamatoti izmaksātās vai zaudētas pārkāpumu vai nolaidības dēļ, un lai noteiktu šajā ziņā piemērotākos veicamos pasākumus (spriedums, 2019. gada 30. janvāris, Beļģija/Komisija, C‑587/17 P, EU:C:2019:75, 69. punkts).
64 Tādējādi tieši valsts iestādēm, ja tās ievēro 61. punktā minēto rūpības pienākumu, ir jāizvēlas tiesību aizsardzības līdzeklis, kuru tās uzskata par vispiemērotāko attiecīgo summu atgūšanā, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 21. jūlijs, Grieķija/Komisija, C‑370/03, nav publicēts, EU:C:2005:489, 44. punkts).
65 Šis rūpības pienākums, kas ir piemērojams visa piedziņas procesa laikā, nozīmē arī to, ka dalībvalstīm ir jāveic piedziņa un pasākumi, lai ātri un laikus novērstu pārkāpumus. Kad pagājis zināms termiņš, nepamatoti izmaksātu summu atgūšana var būt sarežģīta vai kļūt neiespējama atsevišķu apstākļu dēļ, tostarp, piemēram, darbības izbeigšanas vai grāmatvedības dokumentu nozaudēšanas dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 24. janvāris, Komisija/Itālija, C‑433/15, EU:C:2018:31, 42. punkts).
66 Turklāt saimnieciskās darbības subjekta uzsāktā administratīvā vai tiesas procesa ilgums nevar attaisnot valsts iestāžu pienākumu neizpildi (spriedums, 1991. gada 21. februāris, Vācija/Komisija, C‑28/89, EU:C:1991:67, 32. punkts).
67 Jāpiebilst, ka to procedūru un termiņu ievērošana, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem piemērojami piedziņai, ir obligāts minimālais pienākums, taču ar to nepietiek, lai pierādītu, ka dalībvalsts ir izrādījusi rūpību Regulas Nr. 1290/2005 9. panta 1. punkta, tagad būtībā Regulas Nr. 1306/2013 58. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2012. gada 12. septembris, Itālija/Komisija, T‑394/06, nav publicēts, EU:T:2012:417, 90. un 91. punkts).
68 Šajā gadījumā Portugāles Republika apgalvo, ka Portugāles tiesību aktos noteiktā procedūra, kuras mērķis ir atgūt no ELGF un ELFLA nepamatoti samaksātās summas, ir saistoša un efektīva, tāpēc astoņu gadu laikposms ir pamatots. Tomēr ir jāuzsver, ka ar Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punktu un 33. panta 8. punktu, kas tagad būtībā ir Regulas Nr. 1306/2013 54. panta 2. punkts, izveidotās sistēmas struktūra ir balstīta uz citu jautājumu, proti, vai atgūšana ir daļa no tiesvedības “valstu tiesās” Savienības tiesiskā regulējuma izpratnē. Domstarpību esamība valstu tiesās ir noteicošais kritērijs, kura izpildi var objektīvi pārbaudīt.
69 Šajā ziņā no šī sprieduma 55. un 56. punkta izriet, ka nodokļu piedziņas procedūru, kuru īsteno nodokļu administrācijas kompetentais dienests, nevar kvalificēt kā “valsts tiesās” notiekošu piedziņas procedūru Regulas Nr. 1290/2005 32. un 33. panta un Regulas Nr. 1306/2013 54. panta izpratnē vismaz tad, ja nav iesaistītas administratīvās un nodokļu tiesas.
70 Minētais uzliek Portugāles Republikai pienākumu sekmīgi noslēgt nodokļu piedziņas procedūru nodokļu administrācijas kompetentajā dienestā četru gadu termiņā, kas paredzēts Regulas Nr. 1290/2005 32. un 33. pantā un Regulas Nr. 1306/2013 54. pantā.
71 Uz astoņu gadu laikposmu kā saprātīgu nodokļu piedziņas procedūras termiņu var atsaukties tikai tajos gadījumos, kad konflikts ir radies un lieta ir iesniegta nodokļu tiesā pirms četru gadu termiņa beigām.
72 Lemjot citādi, tiktu atzīts astoņu gadu termiņš visām nodokļu piedziņas procedūrām, tostarp lietās, kurās nodokļu administrācijas kompetentais dienests izbeidz procedūru, ja nav konfliktu un tiesas iesaistīšanās, kas neatbilst likumdevēja izvirzītajam mērķim aizsargāt Savienības budžeta finanšu intereses un īstenot mehānismus, kuru mērķis ir veicināt efektīvu un savlaicīgu ELGF un ELFLA nepamatoti izmaksāto summu piedziņu.
73 Ceturtkārt, ir jānorāda, ka replikā ir skaidri ietvertas atsauces uz iebildumiem, kas attiecas uz samērīguma, vienlīdzības un taisnīguma principu pārkāpumu. Tomēr šo iebildumu pamatošanai netika izvirzīts neviens konkrēts, skaidrs un konsekvents arguments, kas parādītu, kāpēc šie principi ir pārkāpti. Līdz ar to šie iebildumi ir jānoraida kā nepieņemami saskaņā ar Reglamenta 76. panta d) punktu.
74 Līdz ar to Komisijai bija tiesības izslēgt noteiktus izdevumus no Savienības finansējuma, pamatojoties uz to, ka tiem vairāk nekā četrus gadus tika piemērota nodokļu piedziņas procedūra nodokļu administrācijas kompetentajā dienestā, ko nevar klasificēt kā “valsts tiesu” Regulas Nr. 1290/2005 32. un 33. panta un Regulas Nr. 1306/2013 54. panta izpratnē.
Par tiesāšanās izdevumiem
75 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
76 Tā kā Portugāles Republikai šis spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Portugāles Republika sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Dean Spielmann | Forrester | Öberg |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2020. gada 30. janvārī.
[Paraksti]