VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta paplašinātā sastāvā)
2023. gada 12. jūlijā (*)
Tirdzniecības politika – Aizsardzība pret trešās valsts pieņemtu tiesību aktu eksteritoriālās piemērošanas sekām – Amerikas Savienoto Valstu ierobežojošie pasākumi pret Irānu – Sekundārās sankcijas, kas liedz Savienības fiziskām vai juridiskām personām veidot komercattiecības ar uzņēmumiem, uz kuriem attiecas minētie pasākumi – Aizliegums pakļauties šādiem tiesību aktiem – Regulas (EK) Nr. 2271/96 5. panta otrā daļa – Komisijas lēmums, ar kuru Savienības juridiskajai personai atļauj pakļauties minētajai tiesību normai – Pienākums norādīt pamatojumu – Atļaujas piemērojamība ar atpakaļejošu spēku – Uzņēmuma, uz kuru attiecas trešās valsts ierobežojošie pasākumi, interešu ņemšana vērā – Tiesības tikt uzklausītam
Lietā T‑8/21
IFIC Holding AG, Diseldorfa (Vācija), ko pārstāv C. Franz un N. Bornemann, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv M. Kellerbauer, pārstāvis,
atbildētāja,
ko atbalsta
Clearstream Banking AG, Ešborna [Eschborn] (Vācija), ko pārstāv C. Schmitt un T. Bastian, advokāti,
persona, kas iestājusies lietā,
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)
apspriežu laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. van der Vaude [M. van der Woude], tiesneši A. Markulli [A. Marcoulli] (referente), S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen], J. Švarcs [J. Schwarcz] un R. Norkus [R. Norkus],
sekretāre: S. Junda [S. Jund], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu, tostarp:
– personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 31. augustā,
– prasības pieteikuma grozījumu rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2022. gada 21. jūnijā, un Komisijas un personas, kas iestājusies lietā, apsvērumus, kuri Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2022. gada 16. augustā un 2022. gada 1. septembrī,
pēc 2022. gada 1. decembra tiesas sēdes,
ņemot vērā prasītājas iesniegto pierādījumu piedāvājumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2023. gada 17. martā, 2023. gada 4. aprīļa rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu un Komisijas apsvērumus par minēto pierādījumu piedāvājumu, kuri Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2023. gada 18. aprīlī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja IFIC Holding AG lūdz atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu C(2020) 2813 final (2020. gada 28. aprīlis) par atļaujas piešķiršanu personai, kas iestājusies lietā – Clearstream Banking AG, atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 2271/96 (1996. gada 22. novembris), ar ko paredz aizsardzību pret trešās valsts pieņemtu tiesību aktu eksteritoriālas piemērošanas sekām un no tiem izrietošām vai ar tiem pamatotām darbībām (OV 1996, L 309, 1. lpp.), 5. panta otrajai daļai (turpmāk tekstā – “pirmais apstrīdētais lēmums”), kā arī Komisijas Īstenošanas lēmumu C(2021) 3021 final (2021. gada 27. aprīlis) par atļaujas piešķiršanu personai, kas iestājusies lietā, atbilstoši Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrajai daļai (turpmāk tekstā – “otrais apstrīdētais lēmums”) un Komisijas Īstenošanas lēmumu C(2022) 2775 final (2022. gada 26. aprīlis) par atļaujas piešķiršanu personai, kas iestājusies lietā, atbilstoši Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrajai daļai (turpmāk tekstā – “trešais apstrīdētais lēmums”).
Tiesvedības priekšvēsture
2 2018. gada 8. maijā Amerikas Savienoto Valstu prezidents paziņoja savu lēmumu par to, ka Amerikas Savienotās Valstis izstājas no Irānas kodolvienošanās, kas 2015. gada 14. jūlijā parakstīta Vīnē, un tiek atjaunotas sankcijas pret Irānu, kuras uz šīs kodolvienošanās pamata bija atceltas. Šīs sankcijas tostarp aizliedz personām, kas neietilpst Amerikas Savienoto Valstu jurisdikcijā (sekundārās sankcijas), kā, piemēram, Eiropas Savienības fiziskās vai juridiskās personas, uzturēt komercattiecības ar personām, kuras iekļautas “īpaši apzīmētu personu un bloķētu personu sarakstā” (Specially Designated Nationals and Blocked Persons List; turpmāk tekstā – “SDN saraksts”), ko izveidojis Office of Foreign Assets Control (Ārvalstu ieguldījumu kontroles birojs (OFAC), Amerikas Savienotās Valstis).
3 Prasītāja ir sabiedrība, kas reģistrēta Amtsgericht Düsseldorf (Diseldorfas pirmās instances tiesa, Vācija) komercreģistrā, un tās juridiskā adrese ir Diseldorfā. Tās akcijas netieši pieder Irānas valstij.
4 Prasītājai ir līdzdalība dažādos Vācijas uzņēmumos; šī līdzdalība tai piešķir tiesības uz dividendēm.
5 Kopš 2018. gada 5. novembra prasītāja ir iekļauta SDN sarakstā.
6 Persona, kas iestājusies lietā, ir Vācijas sabiedrība. Tā ir atbildīga par vērtspapīru norēķiniem, vērtspapīru glabāšanu un valsts un ārvalstu vērtspapīru pārvaldīšanu. Tā ir vienīgā Vācijā vērtspapīru depozitārija banka, kas saņēmusi darbības atļauju. Personai, kas iestājusies lietā, tostarp ir pienākums izmaksāt prasītājai dividendes, tiesības uz kurām tai piešķir līdzdalības Vācijas uzņēmumos.
7 Kopš 2018. gada novembra persona, kas iestājusies lietā, ir bloķējusi prasītājai pienākošās dividendes atsevišķā kontā un atteikusies tās pārskaitīt prasītājai.
8 2020. gada 6. februārī prasītāja cēla prasību Landgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa, Vācija) pret personu, kas iestājusies lietā, lai iegūtu informāciju par savu dividenžu statusu un to izmaksu. Šajā tiesvedībā prasītāja uzzināja, ka saskaņā ar pirmo apstrīdēto lēmumu persona, kas iestājusies lietā, ir bloķējusi tai pienākošās dividendes.
9 Persona, kas iestājusies lietā, pirmo apstrīdēto lēmumu iesniedza Landgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa) ar 2020. gada 5. novembra procesuālo rakstu, kas prasītājai tika paziņots 2020. gada 9. novembrī, datumā, kurā prasītāja norāda, ka par to ir uzzinājusi.
10 Kā izriet no pirmā apstrīdētā lēmuma, 2018. gada 8. novembrī persona, kas iestājusies lietā, iesniedza Eiropas Komisijai atļaujas pieteikumu Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrās daļas izpratnē.
11 Ar pirmo apstrīdēto lēmumu Komisija apmierināja personas, kas iestājusies lietā, pieteikumu, atļaujot tai pakļauties atsevišķiem Amerikas Savienoto Valstu likumiem attiecībā uz prasītājas vērtspapīriem vai līdzekļiem divpadsmit mēnešu laikposmā (turpmāk tekstā – “strīdīgā atļauja”). Ar otro un trešo apstrīdēto lēmumu – par kuriem prasītāja norāda, ka par tiem ir uzzinājusi 2022. gada 25. maijā saistībā ar tiesvedību Landgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa), kas ir datums, kurā šie lēmumi tai tika paziņoti kopā ar personas, kas iestājusies lietā, procesuālā raksta pielikumiem –, katra strīdīgā atļauja tika pagarināta uz divpadsmit mēnešiem.
Lietas dalībnieku prasījumi
12 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētos lēmumus;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
– piespriest personai, kas iestājusies lietā, savus tiesāšanās izdevumus segt pašai.
13 Komisijas un personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
14 Prasības pamatojumam prasītāja izvirza četrus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, otrais – uz Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrās daļas pārkāpumu, trešais – uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un ceturtais – uz kļūdu vērtējumā.
Ievada apsvērumi
15 Ir jānorāda, ka Regulas Nr. 2271/96 mērķis, kā izriet no tās sestā apsvēruma, ir aizsargāt iedibināto tiesisko kārtību, kā arī Savienības intereses un to fizisko un juridisko personu intereses, kas īsteno savas tiesības saskaņā ar LESD, it īpaši novēršot, neitralizējot, aizkavējot minētās regulas pielikumā norādīto normatīvo aktu un citu juridisko instrumentu (turpmāk tekstā – “pielikumā uzskaitītie tiesību akti”) iedarbību vai citādi pretdarbojoties tai (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Bank Melli Iran, C‑124/20, EU:C:2021:1035, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
16 Regulas Nr. 2271/96 1. pantā šajā ziņā ir norādīts, ka Savienības likumdevējs ar minētajā regulā paredzētajiem pasākumiem vēlas nodrošināt aizsardzību un pretdarboties pielikumā uzskaitīto tiesību aktu, kā arī ar tiem pamatotu un no tiem izrietošu darbību eksteritoriālas piemērošanas sekām, ja šāda piemērošana ietekmē to 11. pantā norādīto personu intereses, kas nodarbojas ar starptautisko tirdzniecību un/vai kapitāla apriti un ar to saistītajiem komercpasākumiem starp Savienību un trešām valstīm. (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Bank Melli Iran, C‑124/20, EU:C:2021:1035, 36. punkts).
17 Kā izriet no Regulas Nr. 2271/96 pirmā līdz piektā apsvēruma, šīs regulas pielikumā uzskaitīto tiesību aktu mērķis ir reglamentēt dalībvalstu jurisdikcijā esošo fizisko un juridisko personu darbību un tiem ir eksteritoriāla piemērojamība. Līdz ar to šie akti apdraud iedibināto tiesisko kārtību un nelabvēlīgi ietekmē Savienības un minēto personu intereses, pārkāpjot starptautiskās tiesības un kavējot Savienības mērķu sasniegšanu. Proti, Savienības mērķis ir veicināt pasaules tirdzniecības harmonisku attīstību un panākt starptautiskās tirdzniecības ierobežojumu pakāpenisku atcelšanu, pēc iespējas veicinot brīvu kapitāla apriti starp dalībvalstīm un trešām valstīm, kā arī novērst jebkādus ierobežojumus tiešajiem ieguldījumiem, tostarp ieguldījumiem nekustamajā īpašumā, uzņēmējdarbības sākšanai, finanšu pakalpojumu sniegšanai vai vērtspapīru laišanai apritē kapitāla tirgos (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Bank Melli Iran, C‑124/20, EU:C:2021:1035, 37. punkts).
18 Viens no pielikumā uzskaitītajiem tiesību aktiem ir Iran Freedom and Counter‑Proliferation Act of 2012 (2012. gada Likums par Irānas brīvību un ieroču neizplatīšanu), kura piemērošanu – kā izriet no Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2018/1100 (2018. gada 6. jūnijs), ar ko groza pielikumu Regulai Nr. 2271/96 (OV 2018, L 199 I, 1. lpp.), 4. apsvēruma – Amerikas Savienotās Valstis pēc izstāšanās no kodolvienošanās ar Irānu vairs neaptur, atbilstoši tam, ko šī valsts ir paziņojusi 2018. gada 8. maijā (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Bank Melli Iran, C‑124/20, EU:C:2021:1035, 38. punkts).
19 Regulas Nr. 2271/96 11. pantā minētās personas ir, pirmkārt, fiziskas personas, kas ir Savienības rezidenti un kādas dalībvalsts pilsoņi, un, otrkārt, Savienībā reģistrētas juridiskas personas (skat. minētās regulas 11. panta 1. un 2. punktu).
20 Lai sasniegtu šī sprieduma 15.–17. punktā atgādinātos mērķus, Regulā Nr. 2271/96 ir paredzēti dažādu veidu noteikumi. Tā, lai aizsargātu iedibināto tiesisko kārtību, kā arī Savienības intereses, šīs regulas 4. pantā būtībā ir paredzēts, ka neviens ārpus Savienības pieņemtais lēmums, ar ko tiek piemēroti pielikumā uzskaitītie tiesību akti vai īstenotas ar tiem pamatotas vai no tiem izrietošas darbības, netiek atzīts vai izpildīts. Šajā pašā nolūkā minētās regulas 5. panta pirmajā daļā būtībā ir aizliegts tās 11. pantā minētajām personām pakļauties pielikumā uzskaitītajiem tiesību aktiem vai ar tiem pamatotām vai no tiem izrietošām darbībām, tomēr 5. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka šādai personai jebkurā laikā var tikt atļauts pilnībā vai daļēji pakļauties šiem tiesību aktiem, ciktāl nepakļaušanās tiem nodarītu nopietnu kaitējumu šīs personas vai Savienības interesēm. Turklāt, lai aizsargātu Regulas Nr. 2271/96 11. pantā minēto personu intereses, tās 6. pantā ir paredzēts, ka tām no šīm personām, kuras īsteno šīs regulas 1. pantā minētās darbības, ir tiesības saņemt atlīdzību par jebkādiem zaudējumiem, ko šai personai radījusi minēto tiesību aktu vai minēto darbību piemērošana (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Bank Melli Iran, C‑124/20, EU:C:2021:1035, 39. punkts).
21 Ar tādu pašu mērķi – aizsargāt Regulas Nr. 2271/96 11. pantā minēto personu intereses – šīs pašas regulas 2. pantā ir paredzēts, ka tad, “ja pielikumā uzskaitītie likumi vai ar tiem pamatotās vai no tiem izrietošās darbības tieši vai netieši ietekmē jebkuras 11. pantā norādītās personas ekonomiskās un/vai finansiālās intereses, šī persona informē Komisiju 30 dienās no dienas, kad tā saņēmusi šādu informāciju”.
22 Visbeidzot Regulas Nr. 2271/96 9. panta mērķis ir nodrošināt, ka šīs tiesību normas tiek efektīvi piemērotas, pieprasot dalībvalstīm noteikt sankcijas, kas piemērojamas par minēto normu pārkāpumiem, un paredzot, ka šīm sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām. Tātad šādām sankcijām ir jābūt paredzētām it īpaši gadījumos, kad šīs regulas 11. pantā minētā persona neievēro tās 5. panta pirmajā daļā noteikto aizliegumu (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Bank Melli Iran, C‑124/20, EU:C:2021:1035, 40. punkts).
23 Prasītāju izvirzītie pamati ir jāizvērtē šo apsvērumu gaismā.
Par trešo pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi
24 Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu. Komisija neesot pietiekami pamatojusi pirmā apstrīdētā lēmuma apsvērumus, jo tā neesot ņēmusi vērā prasītājas, bet vienīgi personas, kas iestājusies lietā, situāciju, un pirmā apstrīdētā lēmuma 1. un 3. pants esot formulēti neskaidri un nesaprotami attiecībā uz pirmā apstrīdētā lēmuma piemērojamību laikā un materiālo piemērojamību, kā arī tā piemērošanas nosacījumiem. Prasītāja norāda, ka viņai ir jādod iespēja saprast pirmo apstrīdēto lēmumu kā ieinteresētajai personai, uz kuru tas attiecas. Prasītāja uzsver, ka šie argumenti ir attiecināmi uz otro un trešo apstrīdēto lēmumu, kuru motīvu daļa esot gandrīz identiska. Turklāt otrajā un trešajā apstrīdētajā lēmumā esot ietverts noteikums par to priekšlaicīgu izbeigšanu, kas esot neskaidrs un nesaprotams.
25 Komisija un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd šos argumentus.
26 LESD 296. pants noteic, ka Savienības iestāžu pieņemtajos tiesību aktos ir jānorāda pamatojums.
27 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai no LESD 296. panta izrietošajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta raksturam un skaidri un nepārprotami jāatklāj aktu sagatavojušās iestādes argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot tās kontroli (skat. spriedumu, 2017. gada 12. septembris, Anagnostakis/Komisija, C‑589/15 P, EU:C:2017:663, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Tāpat no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka pamatojuma norādīšanas prasība ir jāizvērtē, ņemot vērā katras lietas apstākļus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi nozīmīgie faktu un tiesību elementi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī akta tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (skat. spriedumu, 2017. gada 12. septembris, Anagnostakis/Komisija, C‑589/15 P, EU:C:2017:663, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 Prasītājas argumenti ir jāizvērtē, ņemot vērā šos principus.
30 Pirmām kārtām, prasītāja apgalvo, ka attiecībā uz apstrīdēto lēmumu apsvērumiem esot pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu.
31 Taču, pirmkārt, ir jānorāda, ka prasītāja tieši neatsaucas ne uz vienu apstrīdēto lēmumu daļu, pat ne uz kādu to apsvērumu, tā vienīgi pauž vispārēju apgalvojumu, nekādi to neprecizējot un nekonkretizējot. Turklāt ir jākonstatē, ka apstrīdēto lēmumu apsvērumos ir minēts gan process, kura iznākumā pieņemti šie lēmumi, gan elementi, kurus šajā ziņā ir ņēmusi vērā Komisija un saskaņā ar kuriem tā ir nolēmusi piešķirt strīdīgo atļauju personai, kas iestājusies lietā.
32 Otrkārt, tā kā prasītāja apgalvo, ka apstrīdēto lēmumu apsvērumos Komisija neesot ņēmusi vērā tās nostāju, bet gan vienīgi personas, kas iestājusies lietā, nostāju, ir jānorāda, ka šie argumenti attiecas nevis uz minēto lēmumu pamatojumu, bet gan uz to pamatotību un pārklājas ar argumentiem, kas izvirzīti saistībā ar pirmo un ceturto pamatu, kuru ietvaros tie tātad tiks izvērtēti turpmāk. Tas pats attiecas uz prasītājas argumentiem saistībā ar apstākļiem, kurus, pēc tās domām, Komisija esot kļūdaini ņēmusi vērā.
33 No iepriekš minētā izriet, ka attiecībā uz apstrīdēto lēmumu motīviem nevar konstatēt nekādu pamatojuma neesamību vai nepietiekamību.
34 Otrām kārtām, prasītāja kritizē apstrīdēto lēmumu pantu formulējumu, jo tie neļaujot saprast minēto lēmumu materiālo piemērošanas jomu un piemērojamību laikā, kā arī to piemērošanas nosacījumus. It īpaši prasītājas argumenti attiecas uz apstrīdēto lēmumu 1. un 3. pantu, kā arī otrā un trešā apstrīdētā lēmuma 4. pantu.
35 Pirmkārt, attiecībā uz apstrīdēto lēmumu materiālo piemērošanas jomu un to piemērošanas nosacījumiem minēto lēmumu 1. pants ir formulēts šādi:
“[Personai, kas iestājusies lietā], ir atļauts pakļauties noteiktiem [pielikumā pievienotiem] Amerikas Savienoto Valstu likumiem, ciktāl tas vajadzīgs, lai:
1) iesaldētu vērtspapīrus vai līdzekļus, kuru glabāšanu tā nodrošina vai kuri ir tās turējumā, un atteiktos veikt maksājumus vai citus ar tiem saistītus norādījumus;
2) atteiktos iekļaut jebkādus jaunus vērtspapīrus savā vērtspapīru tīrvērtes sistēmā; un
3) iesaldētu jebkādu peļņu no uzņēmumu akcijām, tostarp dividendes, procentus, atpirkšanas maksājumu vai līdzīgus vai saņemtus procentus;
ja [persona, kas iestājusies lietā], zina vai tai ir nopietni iemesli aizdomām, ka citādi [prasītāja] tieši vai netieši gūtu labumu vai piedalītos jebkādā pakalpojumā.”
36 Minētās tiesību normas pirmajā daļā vispirms ir precizēti pielikumā pievienotie Amerikas Savienoto Valstu tiesību akti, kuriem personai, kas iestājusies lietā, ir atļauts pakļauties. Nešķiet, ka šādai norādei trūktu pamatojuma, un turklāt prasītāja šajā ziņā nav izteikusi nevienu konkrētu iebildumu.
37 Turpinot, minētās tiesību normas 1.–3. punktā ir uzskaitītas atkāpes ietverošas darbības, kuras personai, kas iestājusies lietā, ir atļauts veikt, balstoties uz strīdīgo atļauju, proti, būtībā “iesaldēt” noteiktas preces un “atteikt” noteiktus darījumus tā vietā, lai sniegtu pakalpojumus, kurus tā parasti sniedz. Nešķiet, ka šādai norādei trūktu pamatojuma attiecībā uz tiesību normas materiālo piemērošanas jomu, un prasītāja turklāt šajā ziņā nav izteikusi nevienu konkrētu iebildumu, izņemot šīs rīcības piemērojamību laikā, kas turpmāk tiks izvērtēts saistībā ar atļaujas piemērojamību laikā (skat. šā sprieduma 46. punktu).
38 Visbeidzot, minētās tiesību normas otrajā daļā ir definēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem var veikt minētās atkāpes ietverošās darbības, proti, ja persona, kas iestājusies lietā, “zina” vai “ir nopietni iemesli aizdomām”, ka pretējā gadījumā prasītāja tieši vai netieši gūtu labumu (vai piedalītos) “jebkādā pakalpojumā”.
39 Prasītāja apstrīd dažus šajā otrajā daļā ietvertos izteikumus.
40 Tomēr pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisijas izmantotie izteikumi “nopietni iemesli aizdomām” un “jebkāds pakalpojums” nepadara minēto normu neprecīzu vai nesaprotamu. Attiecīgās tiesību normas otrās daļas formulējums, lasot to kopsakarā ar šīs pašas tiesību normas otro daļu, ļauj saprast, uz kādiem pakalpojumiem attiecas atļautā rīcība un paredzētie nosacījumi.
41 Pirmām kārtām, tas, ka apstrīdētajos lēmumos personai, kas iestājusies lietā, ir paredzēta iespēja balstīties uz “nopietniem iemesliem aizdomām”, neliecina par to, ka kādam no šiem lēmumiem trūkst pamatojuma vai tas ir nepietiekams. Kā izriet no apstrīdēto lēmumu 1. panta, minētās tiesību normas otrajā daļā izmantotais jēdziens “nopietni iemesli aizdomām” ļauj personai, kas iestājusies lietā, uzskatīt, ka prasītāja saņem (vai piedalās) noteiktu pakalpojumu sniegšanā, un tai nav jābūt par to pārliecinātai, bet jābalstās uz aizdomām, kuru pamatā ir nopietni iemesli. Līdz ar to šajā ziņā nav nekādu neskaidrību.
42 Otrām kārtām, neskaidrības nerada arī jēdziena “jebkāds pakalpojums” izmantošana apstrīdēto lēmumu 1. panta otrajā daļā. Protams, Komisija nav atsaukusies uz šīs pašas tiesību normas pirmo daļu vai uz minētajā daļā paredzētajiem pakalpojumiem. Tomēr minēto izteikumu nevar interpretēt ārpus konteksta kā tādu, kas attiecas uz jebkādu pakalpojumu, kuram nav nekādas saistības ar šajā pašā tiesību normā minētajiem pakalpojumiem un rīcību. Šīs tiesību normas sistēmā, ko turklāt veido viens teikums, izteikumam “jebkāds pakalpojums” nevar būt cita nozīme kā vien atsauce uz pakalpojumiem, kurus parasti sniedz persona, kas iestājusies lietā, un uz kuriem attiecas minētajā pirmajā daļā identificētās atkāpes ietverošās darbības, un tas tā ir tad, ja prasītāja no tiem gūst tiešu vai netiešu labumu vai tieši vai netieši piedalās tajos. Tātad šajā ziņā nav nekādu izpratnes grūtību.
43 Attiecīgi nevar piekrist prasītājas argumentiem par apstrīdēto lēmumu pamatojumu attiecībā uz to materiālās piemērošanas jomas un to piemērošanas nosacījumu definēšanu.
44 Otrkārt, attiecībā uz apstrīdēto lēmumu piemērojamību laikā vispirms jāatzīmē, ka katra minētā lēmuma 3. pantā ir norādīts, ka “šis lēmums ir spēkā divpadsmit mēnešus no tā paziņošanas dienas”.
45 Tātad pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, ir jākonstatē, ka apstrīdēto lēmumu piemērojamība laikā ir skaidri definēta to 3. pantā, un šajā ziņā nevar konstatēt nekādu pamatojuma vai precizitātes neesamību. Proti, no minētās tiesību normas skaidri izriet, ka katrs no apstrīdētajiem lēmumiem ir spēkā un ka tādējādi strīdīgā atļauja ir piemērojama divpadsmit mēnešu laikposmam, sākot no šo lēmumu paziņošanas dienas.
46 Turpinājumā attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru strīdīgā atļauja attiecoties uz darbībām, kas īstenotas, vai līdzekļiem, kuri iegūti pirms tās izdošanas, pietiek norādīt, ka tas ir balstīts uz kļūdainu izpratni par atļaujas tvērumu. Proti, no apstrīdēto lēmumu 1. panta, aplūkojot to kopsakarā ar šo pašu lēmumu 3. pantu, izriet, ka šo lēmumu spēkā esamības laikā personai, kas iestājusies lietā, ir atļauts veikt minētajā 1. pantā identificētās darbības un līdz ar to nesniegt noteiktus pakalpojumus, ja prasītāja varētu to tieši vai netieši izmantot vai tajos tieši vai netieši piedalīties. Citiem vārdiem – tieši minētajā divpadsmit mēnešu spēkā esamības laikposmā personai, kas iestājusies lietā, ir atļauts “iesaldēt” īpašumu vai “atteikties” no 1. panta pirmajā daļā minētajām darbībām neatkarīgi no datuma, kurā tā vai prasītāja ir ieguvusi minēto īpašumu vai kurā tikusi pieprasīta minēto darbību veikšana. Tātad nepastāv nekāda nenoteiktība attiecībā uz pamatojumu šajā ziņā.
47 Visbeidzot, saistībā ar otro pamatu prasītāja kritizē otrā un trešā apstrīdētā lēmuma 4. panta šķietami neskaidro raksturu, proti, tā šķietamo neizprotamību saistībā ar trešā apstrīdētā lēmuma 3. panta pirmo daļu. Šie argumenti ir jāizvērtē saistībā ar šo pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.
48 Šajā ziņā jākonstatē, ka otrā un trešā apstrīdētā lēmuma 4. pantā nav pieļauti pārkāpumi, uz kuriem atsaucas prasītāja, gan aplūkojot šo pantu atsevišķi, gan kopā ar trešā apstrīdētā lēmuma 3. panta pirmo daļu.
49 Pirmkārt, otrā un trešā apstrīdētā lēmuma 4. pantā ir precizēts, ka katrs no minētajiem lēmumiem nekavējoties vairs nav piemērojams, ja un, sākot no attiecīgā datuma, kurā prasītāja tiek svītrota no SDN saraksta šo lēmumu 1. pantā minēto pielikumā pievienoto likumu izpratnē, vai ja šo pievienoto likumu eksteritoriāla piemērošana Regulas Nr. 2271/96 11. pantā minētajām personām “ir apturēta, atcelta” vai “citādi izbeigta”. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, minētā tiesību norma nav neskaidra. Tās pirmā daļa skaidri attiecas uz gadījumu, kad prasītāja kā tāda vairs nav iekļauta SDN sarakstā, paredzot, ka šādā gadījumā minētie lēmumi nekavējoties vairs nav piemērojami. Šajā ziņā vārds “nekavējoties” nerada nekādas neskaidrības, bet nozīmē, ka minētā izbeigšana automātiski notiek datumā, kad prasītāja ar ASV lēmumu tiek svītrota no SDN saraksta, neveicot citus pasākumus vai pārbaudes. Turklāt saskaņā ar minētā 4. panta otro daļu tas pats attiecas arī uz gadījumiem, kad ar ASV lēmumu pielikumā iekļautie likumi Savienībā būtībā vairs netiek piemēroti eksteritoriāli.
50 Otrkārt, minētā 4. panta saistība ar trešā apstrīdētā lēmuma 3. panta pirmo daļu arī nerada izpratnes grūtības. Pēdējās minētās tiesību normas otrajā teikumā ir norādīts, ka tad, ja šī lēmuma spēkā esamības divpadsmit mēnešu laikā “vienošanās” dēļ pilnībā vai daļēji tiek apturēta, atcelta vai izbeigta pielikumā pievienoto likumu eksteritoriāla piemērošana Regulas Nr. 2271/96 11. pantā minētajām personām, Komisijai nekavējoties ir jāizvērtē, vai trešā apstrīdētā lēmuma pamatojums joprojām ir spēkā un vai pastāv iemesli, lai grozītu vai izbeigtu šo lēmumu. Tādējādi atšķirībā no trešā apstrīdētā lēmuma 4. panta šī paša lēmuma 3. panta pirmās daļas otrais teikums neattiecas uz vienpusēju Amerikas Savienoto Valstu rīcību, bet gan uz tādas “vienošanās” sekām, kādas, kā izriet no šī paša lēmuma preambulas 29. apsvēruma, ir vienošanās dokumentam par Irānas kodolenerģiju. Turklāt atšķirībā no minētajā 4. pantā paredzētās situācijas šādas “vienošanās” noslēgšanas ietekme uz trešo apstrīdēto lēmumu nebūtu tūlītēja vai automātiska, bet Komisijai būtu jānosaka tās ietekme uz šo lēmumu.
51 Līdz ar to nevar piekrist prasītājas argumentiem par apstrīdēto lēmumu pamatojumu saistībā ar to piemērojamības laikā definīciju.
52 No visa iepriekš minētā izriet, ka attiecībā uz apstrīdēto lēmumu pantiem nevar konstatēt nekādu pamatojuma neesamību.
53 Tātad trešais prasības pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu – Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrās daļas pārkāpumu
54 Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 2271/96 5. panta otro daļu, piešķirot atļauju ar atpakaļejošu spēku. Nedz šī regula, nedz Īstenošanas regula (ES) 2018/1101 (2018. gada 3. augusts), ar ko nosaka kritērijus Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrās daļas piemērošanai (OV 2018, L 199 I, 7. lpp.), neparedzot šādu atpakaļejošu spēku, kas arī esot izslēgts ar Komisijas 2018. gada 7. augusta norādījumiem “Jautājumi un atbildes: Bloķēšanas statūta atjauninājumu pieņemšana” (OV 2018, C 277 I, 4. lpp.). Turklāt persona, kas iestājusies lietā, tiesvedībā Landgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa) esot apgalvojusi, ka pirmajam apstrīdētajam lēmumam esot atpakaļejošs spēks. Otrais un trešais apstrīdētais lēmums arī neesot pietiekami definēts laikā. Turklāt, lai gan šajos pēdējos lēmumos esot ietverta tāda tiesību norma attiecībā uz to priekšlaicīgu izbeigšanu, kuras neesamībai pirmajā apstrīdētajā lēmumā būtu jābūt tā atcelšanas pamatam, šī tiesību norma nepadarot situāciju skaidrāku.
55 Komisija un persona, kas iestājusies lietā, noraida šos argumentus.
56 Pirmkārt, pietiek norādīt, ka otrais prasības pamats ir balstīts uz kļūdainiem pieņēmumiem. Proti, no apstrīdētajiem lēmumiem neizriet, ka tiem būtu atpakaļejošs spēks. Gluži pretēji, kā norādīts šī sprieduma 44.–46. punktā, katra apstrīdētā lēmuma 3. pantā ir skaidri norādīts, ka šie lēmumi ir spēkā, sākot no to paziņošanas datuma, un tikai divpadsmit mēnešu laikposmā, tādējādi nevar uzskatīt, ka tiem ir atpakaļejošs spēks vai ka tie būtu nenoteikti laikā. Turklāt minēto lēmumu apsvērumos, kuros ir izklāstīti iemesli, kuru dēļ Komisija ir noteikusi minēto spēkā esamības laikposmu, nav nevienas norādes, kas liktu domāt, ka šiem lēmumiem būtu atpakaļejošs spēks.
57 No tā izriet, ka strīdīgajai atļaujai nav atpakaļejoša spēka un tā neaptver darbības, kas esot veiktas pirms apstrīdētā lēmuma, it īpaši pirmā apstrīdētā lēmuma spēkā esamības dienas, bet gan tikai darbības, kuras veiktas, sākot no šī datuma.
58 Turklāt faktam – kā uzskata prasītāja –, ka persona, kas iestājusies lietā, aizstāvējusi pretēju tēzi tiesvedībā Landgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa), šajā ziņā nav nozīmes, jo apstrīdēto lēmumu tvērumu var noteikt, tikai pamatojoties uz atbilstošajām tiesību normām, to saturu un to autora nodomu.
59 Tāpat prasītājas argumentam, saskaņā ar kuru persona, kas iestājusies lietā, pirms strīdīgās atļaujas saņemšanas esot nepamatoti iesaldējusi tās īpašumus, no vienas puses, un personas, kas iestājusies lietā, argumentam, atbilstoši kuram tās rīcība nebūtu jāuzskata par pretēju Regulas Nr. 2271/96 5. panta pirmajā daļā paredzētajam aizliegumam, neņemot vērā faktu, ka atļaujas procedūra esot notikusi un šīs procedūras iznākumu, no otras puses, nav nozīmes šajā tiesvedībā, kas attiecas vienīgi uz apstrīdēto lēmumu tiesiskumu, nevis uz personas, kas iestājusies lietā, rīcību. Turklāt Vispārējai tiesai nav jānosaka, vai personas, kas iestājusies lietā, rīcība ir vai nav pretrunā Regulai Nr. 2271/96.
60 Otrkārt, ir jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru pirmais lēmums būtu atceļams tādēļ, ka tajā nav noteikuma par šī lēmuma priekšlaicīgu izbeigšanu, kāds ir ietverts otrā un trešā apstrīdētā lēmuma 4. pantā vai trešā apstrīdētā lēmuma 3. panta pirmajā daļā. Proti, neviens no Vispārējā tiesā iesniegtajiem elementiem neļauj uzskatīt, ka šādas tiesību normas neesamība pati par sevi nozīmētu pirmā apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu. Turklāt jānorāda, ka pat tad, ja šādas tiesību normas nebūtu, Komisija būtu tiesīga atsaukt pirmo apstrīdēto lēmumu, it īpaši, ja to prasītu apstākļu maiņa.
61 Tātad otrais prasības pamats ir jānoraida.
Par ceturto pamatu – kļūdu vērtējumā
62 Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav īstenojusi savu novērtējuma brīvību vai ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, jo, pirmkārt, tā neesot ņēmusi vērā ne prasītājas situāciju un intereses, ne pirmā apstrīdētā lēmuma ietekmi uz prasītāju, lai gan prasītāja pirmā apstrīdētā lēmuma dēļ pilnībā nespēja veikt savu darbību. Komisija neesot arī ņēmusi vērā ne jautājumu par to, vai pastāv mazāk ierobežojoši līdzekļi, ne arī tiesības uz nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu. Otrkārt, Komisijai neesot bijis jāņem vērā, kā tā to esot darījusi pirmā apstrīdētā lēmuma 15. apsvērumā, ka prasītāja pret personu, kas iestājusies lietā, esot cēlusi prasību Landgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa), jo tai nevar kaitēt tas, ka tā īsteno savas tiesības vērsties tiesā.
63 Prasītāja apgalvo, ka persona, kas iestājusies lietā, tai neesot sniegusi nekādus pakalpojumus. Turklāt pirmā apstrīdētā lēmuma 15. apsvērumā minētie fakti pierādot, ka Komisija zinājusi par to, ka persona, kas iestājusies lietā, pārkāpa Regulu Nr. 2271/96.
64 Prasītāja norāda, ka arī attiecībā uz otro un trešo apstrīdēto lēmumu Komisija nav izmantojusi savu novērtējuma brīvību un nav veikusi nekādu samērīguma pārbaudi, tostarp neņemot vērā sodu mīkstināšanu. Prasītāja uzskata, ka otrais un trešais apstrīdētais lēmums ir balstīts arī uz nepārbaudītiem un nepierādītiem datiem, kā arī elementiem, kuriem nav nozīmes, un atsevišķu faktu vienpusēju izklāstu.
65 Komisija un persona, kas iestājusies lietā, noraida šos argumentus.
66 Vispirms jānorāda, ka ceturtā pamata ietvaros prasītāja pauž dažādus iebildumus pret apstrīdētajos lēmumos ietvertajiem vērtējumiem. Turklāt, tā kā saistībā ar citiem prasības pamatiem prasītāja apstrīd arī atsevišķus apstrīdētajos lēmumos ietvertos vērtējumus, visi šie argumenti turpmāk ir izvērtējami kopā.
67 Pirmām kārtām, prasītāja būtībā apstrīd apstrīdētos lēmumus, motivējot ar to, ka Komisija neesot ņēmusi vērā tās intereses, bet tikai personas, kas iestājusies lietā, intereses.
68 Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka atļaujas piešķiršana, lai ievērotu pielikumā uzskaitītos tiesību aktus, ir pakļauta nosacījumam, ka šo likumu neievērošana nopietni kaitētu tās personas interesēm, kura lūdz atļauju, vai Savienības interesēm. Tādējādi no minētās tiesību normas izriet, ka Komisijai ir jāizvērtē tikai šīs abas intereses, lai noteiktu, vai tām ir nodarīts būtisks kaitējums pielikumā uzskaitīto tiesību aktu neievērošanas dēļ, kālab, iespējams, varētu tikt piešķirta atļauja. Savukārt minētajā tiesību normā nav minētas trešās personas, uz kuru attiecas trešās valsts ierobežojošie pasākumi (turpmāk tekstā – “trešā persona, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi”), intereses saistībā ar kurām pieteikuma iesniedzējs cenšas panākt atļauju pakļauties pielikumā uzskaitītajiem tiesību aktiem. Ja Savienības likumdevēja nodoms būtu bijis iekļaut šādas trešās personas intereses tajās interesēs, kas jāņem vērā, veicot minēto izvērtējumu, tas to būtu skaidri norādījis, nevis tikai atsaucies uz Savienības interesēm un pieteikuma iesniedzēja interesēm.
69 Turpinot, Īstenošanas regulas 2018/1101 4. pantā ir norādīti kritēriji, kuri nav kumulatīvi un kurus Komisija it īpaši ņem vērā, izvērtējot atļaujas piešķiršanas pieteikumu. Arī šajā tiesību normā ir atsauce tikai uz Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrajā daļā minētajām aizsargātajām interesēm, proti, pieteikuma iesniedzēja un Savienības interesēm, un tajā tāpat nav minēta trešā persona, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, ne a fortiori tās intereses. Turklāt nevienā no minētajā tiesību normā noteiktajiem kritērijiem nav minēta nedz šīs trešās personas interešu ņemšana vērā, nedz tās interešu līdzsvarošana ar pieteikuma iesniedzēja vai Savienības interesēm. Turklāt Īstenošanas regulas 2018/1101 4. panta n) punktā ietvertā atsauce uz “jebkuru citu nozīmīgu faktoru” nevar būt pamats atšķirīgai interpretācijai un tādu elementu ņemšanai vērā, kas nav saistīti ar Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrās daļas burtu un garu, un tādējādi šādiem elementiem nav nozīmes šīs tiesību normas piemērošanā.
70 Visbeidzot, kā izriet no Regulas Nr. 2271/96 piektā un sestā apsvēruma, kā arī no šī sprieduma 15. punktā atgādinātās judikatūras, minētās regulas mērķis ir aizsargāt, pirmkārt, vienīgi iedibināto tiesisko kārtību un, otrkārt, Savienības intereses un to fizisko vai juridisko personu intereses, kas īsteno savas tiesības saskaņā ar LESD.
71 Lai gan, protams, ir iespējams, ka trešā persona, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, var būt persona, uz kuru attiecas Regulas Nr. 2271/96 11. pants, un tādējādi ietilpt noteiktu šīs regulas normu, piemēram, tās 2. panta, piemērošanas jomā, šāds apstāklis, piemērojot šīs pašas regulas 5. panta otrajā daļā paredzēto izņēmumu, nevar būt pamats tam, ka tiek ņemtas vērā citas, nevis minētajā tiesību normā paredzētās intereses, un tātad tam šajā ziņā nav nozīmes.
72 Tādējādi no tiesiskā regulējuma, kas reglamentē atļaujas piešķiršanu saskaņā ar Regulas Nr. 2271/96 5. panta otro daļu, izriet, ka Komisijai, izvērtējot atbilstoši minētajai tiesību normai iesniegto atļaujas pieteikumu, nav jāņem vērā trešo personu, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, kā, piemēram, tādu SDN sarakstā iekļauto personu kā prasītāja, intereses.
73 Šis konstatējums turklāt atbilst ģenerāladvokāta Dž. Hogana [G. Hogan] secinājumu lietā Bank Melli Iran (C‑124/20, EU:C:2021:386) 73. punktā veiktajam konstatējumam, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrajā daļā “nav paredzēts, ka, lemjot par šāda atbrīvojuma piešķiršanu, [Komisijai] ir jāņem vērā trešo personu intereses”.
74 Turklāt jākonstatē, ka, lai gan prasītāja apgalvo, ka Komisija kļūdaini neesot ņēmusi vērā tās intereses, tā, lai pamatotu savu argumentu, nav lietderīgi balstījusies ne uz vienu no atbilstošā tiesiskā regulējuma izrietošu elementu. It īpaši, kā norādīts šī sprieduma 69. punktā, Īstenošanas regulas 2018/1101 4. pants, uz kuru prasītāja atsaucās tiesas sēdē, nekādi neapstiprina tās argumentāciju.
75 Līdz ar to prasītājas argumenti neļauj uzskatīt, ka Komisija būtu pieļāvusi kļūdu vērtējumā, neņemot vērā tās intereses.
76 Otrām kārtām, prasītāja būtībā apstrīd apstrīdētos lēmumus, motivējot ar to, ka Komisija neesot ņēmusi vērā nedz iespēju izmantot mazāk ierobežojošas alternatīvas, nedz tās iespēju atsaukties uz tiesībām uz zaudējumu atlīdzinājumu.
77 Šajā ziņā pietiek norādīt, ka atbilstošās tiesību normas nenoteic Komisijai šādus pienākumus.
78 Kā izriet no Īstenošanas regulas 2018/1101 3. panta, Komisijas izvērtējums ietver pārbaudi par to, vai pieteikuma iesniedzēja norādītie pierādījumu elementi un attiecīgā gadījumā papildu elementi, kurus tam lūgusi Komisija, ļauj secināt, ņemot vērā šīs pašas regulas 4. pantā noteiktos kritērijus, ka pielikumā minēto likumu neievērošanas gadījumā tiktu nodarīts būtisks kaitējums pieteikuma iesniedzēja vai Savienības interesēm Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrās daļas izpratnē. No Īstenošanas regulas 2018/1101 5. panta 1. un 2. punkta arī izriet, ka šāda izvērtējuma iznākuma loģika būtībā ir balstīta uz divām sastāvdaļām: ja Komisija konstatē, ka nopietna kaitējuma rašanās minētajām interesēm nav pietiekami pierādīta, tā sagatavo lēmuma projektu par pieteikuma noraidīšanu; ja tā konstatē, ka šāda kaitējuma rašanās ir pietiekami pierādīta, tā sagatavo lēmumprojektu par atļaujas piešķiršanu, kurā izklāstīti attiecīgi pasākumi. Tādējādi no atbilstošā tiesiskā regulējuma neizriet, ka Komisijai, kurai ir iesniegts atļaujas pieteikums un kura ir veikusi šo pēdējo minēto konstatējumu, ir jāizvērtē, vai pastāv alternatīvas atļaujai.
79 Turklāt prasītāja, lai pamatotu savu argumentu, nebalstās ne uz vienu apstākli, kas izrietētu no atbilstošā tiesiskā regulējuma.
80 Tāpat katrā ziņā šķiet, nav nozīmes tam, ka, iespējams, pastāv mazāk ierobežojošas alternatīvas trešo personu interesēm. Proti, kā norādīts šī sprieduma 68.–75. punktā, Komisijai, izvērtējot atļaujas piešķiršanas pieteikumu, nav jāņem vērā trešo personu intereses. Tātad šajā lietā Komisijai nebija jāizvērtē, vai pastāv prasītājai mazāk ierobežojošas alternatīvas.
81 Šo pašu iemeslu dēļ Komisijai nekādā ziņā nebija jāizvērtē, vai prasītāja būtu varējusi atsaukties uz iespējamām tiesībām uz zaudējumu atlīdzinājumu, kas ir jautājums, kuram nav nozīmes, izvērtējot atļaujas pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 2271/96 5. panta otro daļu.
82 Turklāt prasītāja apgalvo, ka Komisija neesot pārbaudījusi, vai persona, kas iestājusies lietā, bija mēģinājusi “paskaidrot situāciju” ASV iestādēm. Taču ir jākonstatē, ka prasītāja arī neprecizē šāda Komisijai šķietami noteikta pienākuma pamatojumu, kas turklāt ir formulēts diezgan neskaidri. Līdz ar to nekas neļauj uzskatīt, ka Komisijai bija šis pārbaudes pienākums.
83 Visbeidzot, attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru Komisija neesot ņēmusi vērā faktu, ka persona, kas iestājusies lietā, nesniedz nekādus pakalpojumus prasītājai, bet drīzāk tās noguldījumu pārvaldītājbankai, pietiek norādīt, ka šāds arguments izriet no strīdīgās atļaujas tvēruma daļējas interpretācijas. Kā norādīts šī sprieduma 38. un 42. punktā, apstrīdētie lēmumi attiecas uz personas, kas iestājusies lietā, piedāvātajiem pakalpojumiem, no kuriem prasītāja gūst tiešu vai netiešu labumu (vai kuros prasītāja tieši vai netieši piedalās), un šie pēdējie minētie pakalpojumi ietver pakalpojumus, kas netiek tieši piedāvāti prasītājai, bet no kuriem prasītāja gūst labumu (vai kuros prasītāja piedalās) pat netieši.
84 Līdz ar to prasītājas argumenti neļauj uzskatīt, ka Komisija, izvērtējot personas, kas iestājusies lietā, atļaujas saņemšanas pieteikumus, nebūtu ņēmusi vērā noteiktus nozīmīgus apstākļus.
85 Trešām kārtām, prasītāja apstrīd atsevišķus apstrīdētajos lēmumos ietvertus vērtējumus. Pirmkārt, runa ir par to, ka pirmajā apstrīdētajā lēmumā esot ņemta vērā prasītājas celtā prasība Landgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa). Otrkārt, par to, ka otrajā un trešajā apstrīdētajā lēmumā esot ņemti vērā, iespējams, neatbilstoši vai no vienpusēja faktu izklāsta izrietoši elementi.
86 Pirmām kārtām, prasītājas norādītais fakts, ka pirmā apstrīdētā lēmuma 15. apsvērumā Komisija ir minējusi prasību, ko tā cēlusi Landgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa), nenozīmē ne to, ka Komisija ir ņēmusi vērā prasītājas intereses, ne – pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, – ka minētās prasības pieminēšana tai būtu radījusi kaitējumu Komisijas veiktā izvērtējuma ietvaros vai ka Komisija būtu zinājusi par iespējamo Regulas Nr. 2271/96 pārkāpumu no personas, kas iestājusies lietā, puses. No pirmā apstrīdētā lēmuma izriet, ka 15. apsvērumā Komisija ir vienīgi atgādinājusi elementus, uz kuriem persona, kas iestājusies lietā, atsaucās sava pieteikuma pamatojumam, neveicot vērtējumu šajā ziņā. Tādējādi prasītājas argumenti ir balstīti uz kļūdainām premisām un apgalvojumiem, kuriem nav nekāda pamatojuma.
87 Otrām kārtām, prasītāja norāda uz trešā apstrīdētā lēmuma 16. apsvērumu, kurā Komisija ir norādījusi personas, kas iestājusies lietā, atļaujas pieteikuma saturu, it īpaši saistībā ar noteiktiem elementiem, uz kuriem tā ir atsaukusies, lai pierādītu, ka tā varētu saskarties ar riskiem Amerikas Savienotajās Valstīs. Konkrēti, runa ir par personas, kas iestājusies lietā, “māsassabiedrības” veiktajiem darījumiem ar ASV iestādēm un šajās iestādēs notiekošām izmeklēšanām. Komisija trešā apstrīdētā lēmuma 22. apsvērumā ietvertajā vērtējumā atsaucās uz šiem riskiem un elementiem. Turklāt jākonstatē, ka šie elementi būtībā bija minēti arī pirmā apstrīdētā lēmuma 22.–25. apsvērumā.
88 Taču, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, šie elementi nav tādi, kuriem nav nozīmes, un Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, atsaucoties uz tiem. Pirmkārt, lai gan šādu elementi saistībā ar diviem 2014. gadā notikušiem procesiem nav ne daudz, ne arī tie ir neseni, tomēr tie ļauj pierādīt, ka sankciju risks (vai pienākums veikt darbības, lai izvairītos no šādām sankcijām) ASV bija reāls. Otrkārt, tas, ka šie pierādījumi attiecas uz personas, kas iestājusies lietā, “māsassabiedrību”, nevis uz pašu personu, kas iestājusies lietā, neatspēko Komisijas analīzi. Proti, kā uzsver pēdējā minētā, Īstenošanas regulas 2018/1101 4. panta c) punktā ir skaidri paredzēts, ka, lai novērtētu piesaisti valstij, kas ir pielikumā uzskaitīto tiesību aktu izcelsmes valsts, Komisija var ņemt vērā, “piemēram”, to, ka pieteikuma iesniedzējam “ir” “mātessabiedrības” vai “meitassabiedrības”, un tas nozīmē, ka nozīme ir arī riskiem, kam pakļauta personas, kas iestājusies lietā, “māsassabiedrība”.
89 Turklāt fakts, ka trešā apstrīdētā lēmuma 8. un 9. zemsvītras piezīmē Komisija ir kļūdaini minējusi personu, kas iestājusies lietā, tās “māsassabiedrības” vietā saistībā ar minētajiem elementiem, izskatāmajā lietā ir pārrakstīšanās kļūda, tas neietekmē minētā lēmuma izpratni un nevar likt apšaubīt tā tiesiskumu, ņemot vērā tā 16. apsvēruma, kā arī turklāt pirmā apstrīdētā lēmuma 22.–25. apsvēruma saturu.
90 Trešām kārtām, prasītāja atsaucas uz trešā apstrīdētā lēmuma 24. apsvērumu (daļa no kura jau ir iekļauta otrā apstrīdētā lēmuma 16. apsvērumā) un tā 15. un 16. zemsvītras piezīmi par situācijas attīstību Amerikas Savienotajās Valstīs pēc jaunā Amerikas Savienoto Valstu prezidenta ievēlēšanas 2020. gadā. Prasītāja uzskata, ka Komisija nav pienācīgi ņēmusi vērā faktu, ka 2022. gada februārī sankcijas tika mīkstinātas, un savu vērtējumu ir balstījusi tikai uz vienu rakstu presē.
91 Tomēr jākonstatē, pirmkārt, ka prasītājas apgalvojumi par iespējamo ASV sankciju mīkstināšanu nav pamatoti un, otrkārt, ka otrā apstrīdētā lēmuma 16. apsvērumā un trešā apstrīdētā lēmuma preambulas 24. un 25. apsvērumā Komisija ir ņēmusi vērā konteksta izmaiņas Amerikas Savienotajās Valstīs un secinājusi, ka, neraugoties uz šo attīstību, nav notikušas nekādas izmaiņas Amerikas Savienoto Valstu sankciju pret Irānu saturā un īstenošanā. Turklāt, kā uzsver Komisija, katra apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā prasītāja joprojām bija iekļauta SDN sarakstā.
92 Līdz ar to neviens prasītājas arguments neļauj uzskatīt, ka Komisija būtu pieļāvusi kļūdu vērtējumā.
93 Tātad ceturtais prasības pamats ir jānoraida.
Par pirmo pamatu – tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu
94 Prasītāja apgalvo, ka vispārējais princips – kas izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta, saskaņā ar kuru personām, ko skar kāds pasākums, ir tiesības tikt uzklausītām – ir piemērojams attiecībā uz viņu kā personu, kuru netieši ietekmē pirmais apstrīdētais lēmums. Procesā, kura iznākumā tika pieņemts pirmais apstrīdētais lēmums, Komisija tai neesot piešķīrusi tiesības tikt uzklausītai un tātad arī iespēju iesniegt savus apsvērumus. Pirmajā apstrīdētajā lēmumā neesot minēta nedz tās situācija, nedz tas, ka persona, kas iestājusies lietā, bez atļaujas esot bloķējusi tās līdzekļus. Ja Komisija būtu uzklausījusi prasītāju, tā nebūtu pieļāvusi atļaujas atpakaļejošo spēku. Prasītāja neesot tikusi uzklausīta par pirmajā apstrīdētajā lēmumā minētajiem “nopietniem iemesliem”. Prasītāja secina, ka pirmajā apstrīdētajā lēmumā ir pieļauts būtiskas formālas prasības pārkāpums un ka šī pārkāpuma dēļ ir jāatceļ pirmais apstrīdētais lēmums.
95 Atbildot Komisijai, kas apgalvoja, ka prasītāja nav izpildījusi tai Regulas Nr. 2271/96 2. pantā paredzēto informēšanas pienākumu, prasītāja precizē, ka minētā tiesību norma nav saistoša un tātad nevar radīt nelabvēlīgas sekas saimnieciskās darbības veicējiem. Tāpat arī informācijas neesamības dēļ saimnieciskās darbības veicējiem neesot iespējams iesniegt apsvērumus par atļaujas pieteikumu, turklāt prasītāja par to esot uzzinājusi pēc tās piešķiršanas. Tādējādi tā esot izmantojusi visus pieejamos līdzekļus, tostarp Regulas Nr. 2271/96 2. panta izpratnē, vēršoties pie dalībvalsts kompetentās iestādes. Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka tā varēja tikai paust pieņēmumus, vai Komisija būtu pieņēmusi citu lēmumu.
96 Prasītāja apgalvo, ka ģenerāladvokāta Dž. Hogana secinājumos lietā Bank Melli Iran (C‑124/20, EU:C:2021:386) nav norādīts, ka trešo personu intereses nav jāņem vērā. Personas, kas iestājusies lietā, atteikums pārskaitīt dividendes un pārdot vērtspapīrus esot liedzis prasītājai jebkādu darbības iespēju un vērtību. Visbeidzot prasītāja apstiprina, ka ir iesniegusi sūdzību Hauptzollamt Giessen (Gīsenes Galvenā muitas pārvalde, Vācija) un Bundesanstalt für Finanzdienstleistungsaufsicht (Federālā finanšu uzraudzības iestāde, Vācija), un norāda, ka nav nevienas tiesību normas, kas noteic, kā valsts iestādēm sniedzama Regulas Nr. 2271/96 2. pantā minētā informācija.
97 Prasītāja norāda, ka otrajā un trešajā apstrīdētajā lēmumā ir pieļauti tie paši pārkāpumi. Tās argumenti tātad attiecoties uz trim apstrīdētajiem lēmumiem, jo Komisija to neesot uzklausījusi un neesot informējusi par visiem šiem lēmumiem. Turklāt, tā kā tai nebija zināms par apstrīdētajiem lēmumiem, tai bija jāveic apgrūtinošas darbības pret vairākiem saimnieciskas darbības veicējiem.
98 Saistībā ar 2023. gada 17. marta pierādījumu piedāvājumu prasītāja apgalvo, ka Komisija esot uzklausījusi trešo personu, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, analogā atļaujas procedūrā, kas tiek īstenota saskaņā ar Regulas Nr. 2271/96 5. panta otro daļu, turklāt bez konfidencialitātes pienākuma. Šie apstākļi pierādot, ka tādu trešo personu kā prasītāja, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, uzklausīšana esot nepieciešama un Komisijai tā esot jāveic, zinot, ka šo trešo personu nošķiršana neesot paredzēta Regulā Nr. 2271/96 un tādējādi esot prettiesiska.
99 Komisija un persona, kas iestājusies lietā, noraida šos argumentus.
100 Tiesības tikt uzklausītam ir būtisks Savienības tiesību princips, kas šobrīd ir nostiprināts Hartas 41. pantā, kas nodrošina tiesības uz labu pārvaldību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/RQ, C‑831/18 P, EU:C:2020:481, 64. un 65. punkts).
101 Proti, minētā 41. panta 2. punkts noteic, ka šīs tiesības uz labu pārvaldību tostarp ietver ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt.
102 Tādējādi, kā izriet no šīs normas teksta, tā ir vispārpiemērojama. Tiesības tikt uzklausītam ir jāievēro jebkurā procesā, kura iznākumā ir iespējama nelabvēlīga akta izdošana, pat ja piemērojamie tiesību akti skaidri neparedz šādu formalitāti. Minētās tiesības ikvienai personai garantē iespēju administratīvajā procesā un pirms ikviena lēmuma, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās intereses, pieņemšanas lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/RQ, C‑831/18 P, EU:C:2020:481, 67. punkts).
103 Pēc šī atgādinājuma ir arī jānorāda, ka Hartas 52. panta 1. punktā pieļauti tajā nostiprināto tiesību, tostarp tās 41. pantā paredzēto tiesību tikt uzklausītam, ierobežojumi. Tomēr Hartas 52. panta 1. punkts ietver prasību, ka visiem ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jārespektē šo pamattiesību būtība. Tas arī paredz, ka, ievērojot samērīguma principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst Savienības atzītajiem vispārējas nozīmes mērķiem (spriedums, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/RQ, C‑831/18 P, EU:C:2020:481, 71. punkts).
104 Turklāt tas, vai ir tikušas pārkāptas tiesības tikt uzklausītam, ir jāvērtē, ņemot vērā katra gadījuma īpašos apstākļus, it īpaši attiecīgā akta raksturu, tā pieņemšanas kontekstu un attiecīgo jomu regulējošās tiesību normas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 10. septembris, G. un R., C‑383/13 PPU, EU:C:2013:533, 34. punkts, un 2017. gada 9. februāris, M, C‑560/14, EU:C:2017:101, 33. punkts).
105 Prasības pirmais pamats ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.
106 Vispirms jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Regulas Nr. 2271/96 2. pantam šajā ziņā nav nekādas ietekmes. Komisijas arguments, saskaņā ar kuru trešā persona, kas to nav informējusi saskaņā ar minēto tiesību normu, esot “zaudējusi” savas tiesības tikt uzklausītai procesā, kas veikts atbilstoši Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrajai daļai, nekādi nav pamatots, jo pirmajā tiesību normā paredzētais informācijas sniegšanas process atšķiras no otrajā tiesību normā paredzētā atļaujas sniegšanas procesa.
107 Vispirms jānorāda, ka ne Regulā Nr. 2271/96, ne Īstenošanas regulā 2018/1101 saistībā ar procesu, kas domāts lēmuma pieņemšanai atbilstoši Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrajai daļai, nav paredzēta tādu trešo personu dalība, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi (kā SDN sarakstā iekļautās trešās personas, piemēram, prasītāja), saistībā ar ko pieteikuma iesniedzējs (piemēram, persona, kas iestājusies lietā) vēlas saņemt atļauju, lai izpildītu pielikumā uzskaitītos tiesību aktus. Minētajās regulās šīm trešajām personām, kuras Komisija nav nedz informējusi, nedz uzklausījusi procesā, kas domāts lēmuma pieņemšanai atbilstoši Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrajai daļai, nav paredzēta nekāda procesuāla loma.
108 Attiecīgi tādēļ, ka tiesiskajā regulējumā nav paredzēts tāds būtisks procesuāls nosacījums, kas nesaraujami saistīts ar akta izdevēja pareizu gribas formulēšanu vai paušanu, kā tas, ka trešās personas, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, tiek uzklausītas (šajā nozīme skat. spriedumu, 2022. gada 10. marts, Komisija/Freistaat Bayern u.c., C‑167/19 P un C‑171/19 P, EU:C:2022:176, 89. punkts), ir jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru fakts, ka tā neesot tikusi uzklausīta, izskatāmajā lietā veidojot būtiskas formas prasības pārkāpumu, kas pats par sevi ir pamats apstrīdēto lēmumu atcelšanai.
109 Taču ir jānorāda, ka saskaņā ar šā sprieduma 102. punktā atgādināto judikatūru, pat ja piemērojamajā tiesiskajā regulējumā nav tieši paredzētas tiesības tikt uzklausītam, nevar izslēgt, ka trešās personas, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, var atsaukties uz šādām tiesībām procesā, kura iznākumā tiek pieņemts lēmums atbilstoši Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrajai daļai, ja šāds lēmums tās nelabvēlīgi ietekmē.
110 Tomēr atbilstoši šī sprieduma 103. punktā atgādinātajai judikatūrai tiesību tikt uzklausītam izmantošana var tikt ierobežota. Tā, izskatāmajā lietā Komisija uzskata, ka vairāki ar Regulu Nr. 2271/96 ieviestās sistēmas elementi attaisnojot to, ka šādā procesā netiek uzklausītas trešās personas, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi. Līdz ar to ir jānosaka, vai minētās judikatūras izpratnē var tikt pieļauts šāds tiesību tikt uzklausītam ierobežojums, kas izrietot no atbilstošā tiesiskā regulējuma, uz kuru būtībā atsaucas Komisija.
111 Pirmkārt, kā izriet no ceturtā pamata izvērtējuma, tas, ka atbilstošajā tiesiskajā regulējumā nav tiesību normu, kas paredz trešo personu, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, tiesības tikt uzklausītām (šī sprieduma 107. punkts) iekļaujas sistēmā, kurā nav paredzēts, ka šo trešo personu intereses tiek ņemtas vērā, Komisijai izvērtējot atļaujas pieteikumu, kas iesniegts atbilstoši Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrajai daļai. Citiem vārdiem, Savienības likumdevējs ir izvēlējies izveidot [tiesību normu] sistēmu, kurā minēto trešo personu intereses nav jāņem vērā un šīs trešās personas nav jāiesaista procesos, kas notiek atbilstoši minētajai tiesību normai.
112 Saskaņā ar šo tiesību normu pieņemto Komisijas lēmumu par atkāpēm mērķis ir nepieļaut, ka īpašos un pienācīgi pamatotos apstākļos (Regulas 2018/1101 5. apsvērums) Savienības vai pieteikuma iesniedzēja interesēm minēto tiesību aktu neievērošanas dēļ tiktu nodarīts būtisks kaitējums. Tātad lēmuma pieņemšana atbilstoši minētajai tiesību normai atbilst vispārējo interešu mērķiem, proti, aizsargāt Savienības vai personu, kas īsteno tiesības atbilstoši LESD sistēmai, intereses pret būtisku kaitējumu, kāds varētu izrietēt no pielikumā uzskaitīto tiesību aktu neievērošanas. Turklāt izskatāmajā lietā katrā no apstrīdētajiem lēmumiem Komisija ir pabeigusi savu izvērtējumu, uzsverot, ka atļaujas piešķiršana atbilst ne vien Regulas Nr. 2271/96 mērķiem, bet arī Savienības vispārējās politikas mērķiem (pirmā apstrīdētā lēmuma 38. apsvērums, otrā apstrīdētā lēmuma 18. apsvērums un trešā apstrīdētā lēmuma 27. apsvērums), un prasītāja to nav apstrīdējusi.
113 Šajā ziņā, kā uzsver Komisija un persona, kas iestājusies lietā, tiesību tikt uzklausītam īstenošana, ko veic trešās personas, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi attiecīgajā procesā, ne tikai neatbilstu Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrajā daļā ietvertajiem vispārējo interešu mērķiem, bet arī varētu apdraudēt šo mērķu īstenošanu, kas vērsti uz Savienības interešu vai personu, kuras īsteno tiesības saskaņā ar LESD sistēmu, aizsardzību. Kā paskaidro Komisija, minēto tiesību īstenošana varētu izraisīt nekontrolētu informācijas izplatīšanu. It īpaši tas varētu ļaut trešās valsts iestādēm, kas ir pielikumā uzskaitīto tiesību aktu izdevējas, zināt, ka persona ir lūgusi atļauju minētās tiesību normas izpratnē un ka tāpēc tā var vai nevar izpildīt minētās trešās valsts eksteritoriālos tiesību aktus, kas radītu riskus saistībā ar izmeklēšanu un sankcijām attiecībā uz šo personu un līdz ar to kaitējumu šīs personas un attiecīgā gadījumā Savienības interesēm. Kā norāda Komisija, šāds risks it īpaši pastāvētu attiecībā uz personām, kuras ir lūgušas atļauju, bet nav to saņēmušas, un kurām, tā kā tām ir jāievēro Regulas Nr. 2271/96 5. panta pirmajā daļā paredzētais aizliegums, pastāv risks, ka trešās valstis pret tām varētu vērst izmeklēšanas un piemērot sankcijas.
114 Šādos apstākļos trešo personu, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi procesā, kas vērsts uz lēmuma pieņemšanu atbilstoši Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrajai daļai, tiesību tikt uzklausītam ierobežošana, šķiet, ir neizbēgamas sekas sistēmai, kuru Savienības likumdevējs ieviesis ar minēto regulu un kura ir nepieciešama, lai varētu sasniegt šīs regulas mērķus.
115 Otrkārt, ir jānorāda, ka neviens minēto trešo personu personiskajai situācijai raksturīgais elements nav tieši minēts starp elementiem, kuriem jābūt norādītiem atļaujas pieteikumā Īstenošanas regulas 2018/1101 3. panta 2. punkta izpratnē (“ikvienā pieteikumā norāda pieteicēja vārdu, uzvārdu un kontaktinformāciju, precīzu atsauci uz sarakstā iekļauto eksteritoriālo tiesību aktu normām vai attiecīgām pēcākām darbībām un izklāsta lūgtās atļaujas tvērumu un kaitējumu, ko izraisītu neatbilstība”), vai starp tiem kritērijiem, kurus Komisija ņem vērā, izvērtējot šādu pieteikumu šīs pašas regulas 4. panta izpratnē. Protams, lai gan šīs regulas 4. panta n) punktā ir atsauce uz “jebkuru citu nozīmīgu faktoru”, minētā tiesību norma nevar tikt interpretēta tādējādi, ka tā skar trešo personu, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, personisko situāciju. Minētās regulas 4. pantā paredzētie kritēriji ir domāti, lai vērtētu, vai aizsargātajām interesēm, kas minētas Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrajā daļā, tiktu nodarīts nopietns kaitējums. Taču šajā vērtējumā nav nozīmes minēto trešo personu interesēm (skat. šā sprieduma 68.–72. punktu).
116 Turklāt izskatāmajā lietā, kā uzsver Komisija un kā izriet no apstrīdētajiem lēmumiem, ir jākonstatē, ka prasītāja šajos lēmumos ir minēta tikai tāpēc, ka tā ir iekļauta SDN sarakstā vai šajā ziņā ir minēta personas, kas iestājusies lietā, atļaujas pieteikumos (skat. pirmā apstrīdētā lēmuma 12.–14. apsvērumu, kā arī 1. pantu, otrā apstrīdētā lēmuma 11., 12. un 21. apsvērumu, kā arī 1. un 4. pantu un trešā apstrīdētā lēmuma 11.–13. un 31. apsvērumu, kā arī 1. un 4. pantu) un ka Komisija, izvērtējot Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrajā daļā paredzētos nosacījumus, nav ņēmusi vērā nevienu elementu, kas raksturīgs tās personiskajai situācijai, ņemot vērā Īstenošanas regulas 2018/1101 4. panta kritērijus (skat. pirmā apstrīdētā lēmuma 16.–38. apsvērumu, otrā apstrīdētā lēmuma 14.–18. apsvērumu un trešā apstrīdētā lēmuma 20.–27. apsvērumu).
117 No tā izriet, ka ar Regulu Nr. 2271/96 izveidotajā sistēmā, it īpaši attiecībā uz lēmuma pieņemšanu atbilstoši šīs regulas 5. panta otrajai daļai, nešķiet, ka trešās personas, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, varētu atsaukties uz tām kļūdām vai apstākļiem saistībā ar savu personisko situāciju, kas liecinātu par labu tam, lai šāds lēmums tiktu pieņemts, netiktu pieņemts vai lai tam būtu noteikts saturs.
118 Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka trešo personu, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, tiesību tikt uzklausītām ierobežojums šādā procesā, ņemot vērā atbilstošo tiesisko regulējumu un tā mērķus, nešķiet nesamērīgs un tāds, kas neatbilst šo tiesību būtībai.
119 Turklāt jānorāda, kā uzsver Komisija un persona, kas iestājusies lietā, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2271/96 5. panta otro daļu ar pieņemto lēmumu, kādi ir apstrīdētie lēmumi, pieteikuma iesniedzējam tiek piešķirta vien atļauja pakļauties pielikumā uzskaitītajiem tiesību aktiem, nepārkāpjot šīs pašas tiesību normas pirmajā daļā ietverto aizliegumu. Tā kā minētā atļauja neatbrīvo pieteikuma iesniedzēju no pienākuma ievērot valsts tiesības un attiecīgā gadījumā citas atbilstošās Savienības tiesību normas, tas, vai pieteikuma iesniedzējs ir īstenojis atļautu rīcību, var tikt pakļauts kontrolei, it īpaši valsts administratīvajā procesā vai tiesvedībā gan saskaņā ar valsts tiesībām, gan saistībā ar citām atbilstošajām Savienības tiesību normām.
120 Visi iepriekš minētie apstākļi, kas raksturīgi apstrīdēto lēmumu būtībai, to pieņemšanas kontekstam un tiesību normām, kuras regulē attiecīgo jomu, ļauj secināt, ka tiesību tikt uzklausītam ierobežojums, kas izriet no atbilstošā tiesiskā regulējuma un uz ko būtībā atsaucas Komisija, konkrētajos izskatāmās lietas apstākļos ir attaisnots šī sprieduma 103. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, jo tas ir nepieciešams un samērīgs, ņemot vērā Regulas Nr. 2271/96 un it īpaši šīs regulas 5. panta otrās daļas mērķus. Tātad Komisijai procesā, kura iznākumā tika pieņemti minētie lēmumi, prasītāja nebija jāuzklausa.
121 Turklāt citādu secinājumu nevar likt izdarīt prasītājas 2023. gada 17. marta pierādījumu piedāvājumā norādītais fakts, ka Komisija pēc tiesas sēdes izskatāmajā lietā esot uzklausījusi citu trešo personu, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, citā atļaujas procesā, kas noritējis atbilstoši Regulas Nr. 2271/96 5. panta otrajai daļai. Faktiski ne tikai nav skaidri konstatēti apstākļi, kādos Komisija esot uzklausījusi vai uzaicinājusi citu trešo personu citā procesā, bet prasītājas norādītais fakts turklāt ir radies pēc apstrīdēto lēmumu pieņemšanas, līdz ar to tam nav nekādas nozīmes izskatāmās lietas apstākļos.
122 Tādējādi Komisija nav pārkāpusi prasītājas tiesības tikt uzklausītai.
123 Katrā ziņā, pat pieņemot, ka Komisijai izskatāmajā lietā bija jāuzklausa prasītāja, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru administratīvā procesa iznākumā pieņemtais lēmums var tikt atcelts tiesību tikt uzklausītam pārkāpuma dēļ tikai tad, ja šī pārkāpuma neesamības gadījumā šī procesa iznākums varētu būt citāds (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/RQ, C‑831/18 P, EU:C:2020:481, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).
124 Šajā ziņā prasītājam, kurš atsaucas uz savu tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, nevar likt pierādīt, ka attiecīgās Savienības iestādes lēmumam būtu bijis atšķirīgs saturs, bet vienīgi to, ka šāda iespēja nav pilnībā izslēgta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/RQ, C‑831/18 P, EU:C:2020:481, 106. punkts).
125 Turklāt šis jautājums ir jāizvērtē, ņemot vērā katras lietas īpašos faktiskos un tiesiskos apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/ITSB, C‑831/18 P, EU:C:2020:481, 107. punkts).
126 Izskatāmajā lietā prasītājas izvirzītie argumenti neļauj uzskatīt, ka tad, ja tā būtu tikusi uzklausīta administratīvajā procesā, kura iznākumā pieņemti apstrīdētie lēmumi, nav pilnībā izslēgts, ka šiem lēmumiem varētu būt citāds saturs.
127 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka tad, ja tā būtu tikusi uzklausīta, Komisija nebūtu piešķīrusi strīdīgo atļauju ar atpakaļejošu spēku. Tomēr šāds arguments ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, jo, kā izriet no prasības otrā pamata izvērtējuma, ar apstrīdētajiem lēmumiem Komisijas piešķirtajai strīdīgajai atļaujai nav atpakaļejoša spēka.
128 Otrkārt, prasītāja norāda, ka personas, kas iestājusies lietā, izvirzītie argumenti tiesvedībā Landgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa) par juridiskas saiknes neesamību starp tām esot pretrunā apstrīdētajiem lēmumiem. Tomēr prasītāja nav paskaidrojusi, kā tā būtu varējusi labāk aizstāvēties administratīvajā procesā, kura iznākumā pieņemti apstrīdētie lēmumi. Pat pieņemot, ka ar šo argumentu prasītāja vēlas norādīt, ka tā būtu varējusi Komisijai apgalvot, ka tai nav juridiskas saiknes ar personu, kas iestājusies lietā, kā pēdējā minētā esot apgalvojusi tiesvedībā Landgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa), ir jānorāda, ka šādam apgalvojumam nebūtu ietekmes uz apstrīdēto lēmumu saturu. Kā jau norādīts šī sprieduma 83. punktā, apstrīdētie lēmumi attiecas arī uz pakalpojumiem, kas netiek tieši piedāvāti prasītājai, bet no kuriem prasītāja gūst labumu (vai kuros prasītāja piedalās) pat netieši.
129 Treškārt, prasītāja būtībā norāda, ka tā būtu varējusi informēt Komisiju par faktu, ka persona, kas iestājusies lietā, bloķējusi tās līdzekļus jau pirms strīdīgās atļaujas saņemšanas, pārkāpjot Regulu Nr. 2271/96. Tādējādi prasītāja, šķiet, rosina domāt, ka pieteikuma iesniedzējai šāda atļauja būtu tikusi piešķirta, tikai pārkāpjot Regulu Nr. 2271/96. Taču, neraugoties uz faktu, ka Vispārējai tiesai nav jānosaka, vai persona, kas iestājusies lietā, ir bloķējusi prasītājas līdzekļus bez atļaujas, pārkāpjot Regulu Nr. 2271/96, pietiek norādīt, ka, pat pieņemot, ka prasītāja būtu varējusi paust šādu apgalvojumu Komisijai, šim apgalvojumam nebūtu varējusi būt jebkāda ietekme attiecībā uz apstrīdēto lēmumu saturu. Nekas Regulā Nr. 2271/96 neliek domāt, ka persona, kas ir pārkāpusi minētās regulas 5. panta pirmajā daļā paredzēto aizliegumu, nevarētu saņemt atļauju šīs pašas regulas 5. panta otrās daļas izpratnē. Visbeidzot, tā kā strīdīgajai atļaujai, ko Komisija piešķīrusi ar apstrīdēto lēmumu, nav atpakaļejoša spēka, tā neattiecas uz pieteikuma iesniedzēja varbūtējām agrākām darbībām.
130 Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija neesot ņēmusi vērā iespēju īstenot alternatīvus mehānismus. Tomēr, vispirms, prasītāja nav norādījusi, uz kādiem alternatīviem mehānismiem tā būtu varējusi vērst Komisijas uzmanību, ja tā būtu tikusi uzklausīta, un ietekmi, kāda tam varētu būt uz apstrīdēto lēmumu saturu, bet vienīgi neskaidri un nepamatoti min mehānismu INSTEX, kura atbilstību Komisija turklāt apstrīd. Pēc tam jāatgādina, kā norādīts ceturtā pamata izvērtējumā, ka no atbilstošā tiesiska regulējuma neizriet, ka Komisijai bija jāvērtē vai jāņem vērā alternatīvu mehānismu esamība. Līdz ar to, pat pieņemot, ka prasītāja administratīvajā procesā, kura iznākumā pieņemti apstrīdētie lēmumi, būtu varējusi izvirzīt šādu argumentu, nav pierādīts, ka tas būtu varējis ietekmēt minēto lēmumu saturu.
131 Turklāt nav arī nozīmes prasītājas tiesas sēdē izvirzītajam argumentam, saskaņā ar kuru tā būtu varējusi iesniegt konstruktīvus priekšlikumus, lai mēģinātu rast kompromisu, kas ļautu tostarp pārstrukturēt tās portfeli un atbilstu personas, kas iestājusies lietā, vajadzībām, jo tas attiecas uz attiecībām starp prasītāju un personu, kas iestājusies lietā, nevis uz apstrīdēto lēmumu saturu.
132 Piektkārt, prasītāja apgalvo – tas, ka viņa netika uzklausīta un informēta par apstrīdētajiem lēmumiem, tai uzliekot pienākumu celt apgrūtinošu prasību pret vairākiem saimnieciskās darbības veicējiem, lai saņemtu savu dividenžu izmaksu vai pat lai tikai uzzinātu to statusu. Pat pieņemot, ka šie apgalvojumi ir patiesi, kas Vispārējai tiesai izskatāmajā lietā nav jānosaka, ir jākonstatē, ka tiem nav nozīmes attiecībā uz prasītājas tiesību tikt uzklausītai administratīvajā procesā, kura iznākumā tika pieņemti apstrīdētie lēmumi, pārkāpumu, jo tie neattiecas uz jautājumu, vai apstrīdēto lēmumu saturs varētu būt citāds.
133 Sestkārt, prasītāja norāda, ka Komisija esot ņēmusi vērā vienīgi personas, kas iestājusies lietā, intereses, nevis arī prasītājas intereses. Taču pietiek norādīt, ka šie argumenti pārklājas ar tiem, kas izvirzīti saistībā ar ceturto pamatu, un tāpēc tie ir jānoraida. Vispirms, kā izriet no minētā pamata izvērtējuma, Komisijai minētās intereses nebija jāņem vērā. Pēc tam, nav pierādīts, ka tad, ja prasītājai būtu bijusi iespēja aizstāvēt savas intereses Komisijā, šāds apstāklis būtu varējis ietekmēt apstrīdēto lēmumu saturu.
134 Septītkārt, prasītāja apgalvo, ka tā neesot tikusi uzklausīta par “nopietniem iemesliem”, kurus Komisija ir norādījusi it īpaši pirmā apstrīdētā lēmuma preambulas 14. apsvērumā un 1. pantā, lai pamatotu strīdīgās atļaujas piešķiršanu. Pietiek norādīt, ka prasītājas arguments ir balstīts uz kļūdainu apstrīdēto lēmumu interpretāciju, jo Komisija apstrīdētos lēmumus nav balstījusi uz “nopietnu iemeslu” esamību. Kā izriet no šī sprieduma 41. punkta, jēdziens “nopietni iemesli” apstrīdēto lēmumu 1. pantā tika izmantots, lai definētu Komisijas piešķirtās atļaujas piemērošanas nosacījumus.
135 No iepriekš minētā izriet, ka, pat pieņemot, ka prasītāja bija jāuzklausa administratīvajā procesā, kura iznākumā pieņemti apstrīdētie lēmumi, tās Vispārējā tiesā izvirzītie argumenti neļauj uzskatīt, ka nav izslēgts, ka tad, ja tā būtu tikusi uzklausīta, apstrīdētajiem lēmumiem varētu būt citāds saturs.
136 Turklāt prasītāja piebilst, ka, lai ievērotu tās tiesības tikt uzklausītai, Komisijai esot bijis jāpublicē vismaz apstrīdēto lēmumu rezolutīvā daļa.
137 Nelemjot par šāda iebilduma pieņemamību, ko Komisija apstrīdēja tiesas sēdē, pietiek norādīt, ka nekas neļauj uzskatīt, ka Komisijai būtu šāds publicēšanas pienākums, jo šī iebilduma pamatojumam prasītāja turklāt nebalstās ne uz vienu atbilstošu tiesību normu. Tā, šāds publicēšanas pienākums neizriet no 40. zemsvītras piezīmes ģenerāladvokāta Dž. Hogana secinājumos lietā Bank Melli Iran (C‑124/20, EU:C:2021:386), uz kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucās tiesas sēdē, savukārt šai tiesvedībai raksturīgajiem noteikumiem un apstākļiem, uz kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja ir norādījusi savos procesuālajos rakstos, nav nozīmes. Turklāt apstrīdēto lēmumu publicēšana pēc to pieņemšanas nevar ietekmēt prasītājas iespējamo tiesību tikt uzklausītai īstenošanu administratīvajā procesā, kura iznākumā pieņemts šis lēmums, un prasītāja arī nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas ļautu uzskatīt pretējo. Šo pašu iemeslu dēļ un saistībā ar apgalvoto tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu administratīvajā procesā ir jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru Komisijai pēc apstrīdēto lēmumu pieņemšanas alternatīvi tie bija jāpaziņo prasītājai.
138 Līdz ar to nevar uzskatīt, ka, nepublicējot vai nepaziņojot prasītājai apstrīdētos lēmumus pēc to pieņemšanas, Komisija būtu pieļāvusi jebkādu procesuālu pārkāpumu, kas varētu izraisīt prasītājas tiesību tikt uzklausītai pārkāpumu.
139 Attiecīgi arī pirmais prasības pamats ir jānoraida.
140 Tātad prasība ir jānoraida kopumā, nelemjot par tās pieņemamību, par kuru lietas dalībnieki tika iztaujāti tiesas sēdē. Šīs lietas apstākļos pareiza tiesvedība attaisno prasības noraidīšanu pēc būtības, iepriekš nelemjot par tās pieņemamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 26. februāris, Padome/Boehringer, C‑23/00 P, EU:C:2002:118, 52. punkts).
Par tiesāšanās izdevumiem
141 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums nav labvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt Komisijai radušos tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās izvirzītajiem prasījumiem.
142 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam persona, kas iestājusies lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) IFIC Holding AG sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
3) Clearstream Banking AG savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
van der Woude | Marcoulli | Frimodt Nielsen |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 12. jūlijā.
[Paraksti]