PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2007. gada 12. septembrī (*)

Valsts atbalsts – Tiesību akti, kuros paredzēti steidzami pasākumi nodarbinātības jomā grūtībās nonākušiem uzņēmumiem – Lēmums, ar kuru atbalsta shēma atzīta par nesaderīgu ar kopējo tirgu un uzlikts pienākums atgūt piešķirto atbalstu

Apvienotās lietas T‑239/04 un T‑323/04

Itālijas Republika, ko pārstāv D. del Gaico [D. Del Gaizo], pārstāvis,

prasītāja lietā T‑239/04,

Brandt Italia SpA, Verolanuova (Itālija), ko pārstāv M. van Empels [M. van Empel], K. Visko [C. Visco] un S. Lamarka [S. Lamarca], advokāti,

prasītāja lietā T‑323/04,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv V. di Buči [V. Di Bucci], K. Žiolito [C. Giolito] un E. Rigīni [E. Righini], pārstāvji,

atbildētāja,

par lūgumu atcelt Komisijas 2004. gada 30. marta Lēmumu 2004/800/EK par valsts atbalsta shēmu, ko ievieš Itālija saistībā ar steidzamiem noteikumiem nodarbinātības jomā (OV L 352, 10. lpp.).

EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. Garsija‑Valdekasass [R. García‑Valdecasas], tiesneši Dž. D. Kuks [J. D. Cooke] un I. Labucka,

sekretāre K. Kanca [C. Kantza], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2006. gada 19. septembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Prāvas priekšvēsture

 Itālijas tiesiskais regulējums

1        1. panta 1. punktā 2003. gada 14. februāra Dekrētā‑likumā Nr. 23 par steidzamiem noteikumiem nodarbinātības jomā (2003. gada 17. februāra GURI Nr. 39), kas pēc grozījumiem kļuvis par 2003. gada 17. aprīļa likumu Nr. 81 (2003. gada 18. aprīļa GURI Nr. 91), ir noteikts šādi:

“Lai vērstos pret dziļo nodarbinātības krīzi, kas skārusi uzņēmumus, kuriem 1999. gada 8. jūlija Likumdošanas dekrēta Nr. 270 63. panta 4. punktā paredzētajos gadījumos piemēro ārkārtas administratīvo procedūru, šādiem uzņēmumiem, kuri nodarbina vairāk nekā 1000 darba ņēmēju, darba un sociālās politikas ministrs attiecībā uz, maksimums, 550 darba ņēmējiem, darba devējiem – [uzņēmuma] pircējiem var piešķirt 1991. gada 23. jūlija likuma Nr. 223 8. panta 4. punktā un 25. panta 9. punktā paredzētās priekšrocības, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)      pircējam nav 1991. gada 23. jūlija likuma Nr. 223 8. panta 4.a punktā uzskaitīto pazīmju;

b)      darba ņēmēju pārņemšana ir paredzēta 2003. gada 30. aprīļa koplīgumā ar Darba un sociālās politikas ministriju, kas pieļauj darba ņēmējus atjaunot darbā.”

2        63. panta 4. punktā 1999. gada 8. jūlija Likumdošanas dekrētā Nr. 270 par jaunu regulējumu attiecībā uz ārkārtas administrāciju lieliem uzņēmumiem, kas atrodas maksātnespējas stāvoklī (1999. gada 9. augusta GURI Nr. 185), gadījumam, kad pilnībā vai daļēji tiek pārdots uzņēmums, ko izmanto lieli uzņēmumi, kuriem piemērota ārkārtas administratīvā procedūra, ir noteikts šādi:

“1990. gada 29. decembra likuma Nr. 428 47. pantā paredzēto konsultāciju sakarā ar uzņēmuma īpašnieka maiņu ietvaros ārkārtas pilnvarotais, pircējs un darba ņēmēju pārstāvji saskaņā ar spēkā esošajiem piemērojamiem noteikumiem var vienoties, ka pircējs nodarbinās tikai daļu darba ņēmēju, kā arī par citiem nodarbinātības nosacījumiem.”

3        8. pants 1991. gada 23. jūlija likumā Nr. 223 par tehnisko dīkstāvi, mobilitāti, bezdarba pabalstiem, Kopienu direktīvu īstenošanu, darbā iekārtošanu un citu ar darba tirgu saistītu noteikumu īstenošanu (kārtējais pielikums, 1991. gada 27. jūlija GURI Nr. 175; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 223/91”), kas regulē Intervento straordinario d’integrazione salariale (Speciālais fonds štatu samazināšanas gadījumiem, turpmāk tekstā – “CIGS”), kas papildināts ar 2. pantu 1993. gada 20. maija Dekrētā‑likumā Nr. 148 (1993. gada 20. maija GURI Nr. 116), ietver vairākus noteikumus, lai darba ņēmējiem varētu piemērot speciālo mobilitātes režīmu. Tajā it īpaši ir paredzēts:

“1. Lai darba ņēmējiem varētu piemērot mobilitātes režīmu, ir jāpiemēro darbā pieņemšanas prioritātes tiesības [..]

4. Darba devēji, kuriem šāds pienākums nav noteikts 1. punktā, bet kuri uz pilnu darba dienu un nenoteiktu laiku nodarbina mobilitātes režīma sarakstā ietvertus darba ņēmējus, par katru darba ņēmējiem pārskaitīto mēnešalgu saņem ikmēneša subsīdiju 50 % apmērā no mobilitātes režīma ietvaros darba ņēmējam pārskaitītās atlīdzības. Minēto subsīdiju nevar saņemt ilgāk nekā 12 mēnešus un par darba ņēmējiem, kas vecāki par 50 gadiem, to nevar saņemt ilgāk nekā 24 mēnešus [..].

4.a Iepriekšējos punktos paredzētās tiesības uz ekonomiskajām priekšrocībām nevar izmantot, ja darba ņēmējiem mobilitātes režīms ir piemērots sešus iepriekšējos mēnešus tās pašas vai citas nozares uzņēmumā, kuram līguma izbeigšanas dienā ir bijušas īpašumtiesiskas attiecības, kuras būtībā atbilst tāda uzņēmuma attiecībām, kurš nodarbina darba ņēmējus, atrodas tā kontrolē vai ir ar to saistīts. Uzņēmums, kurš nodarbina darba ņēmējus, nodarbināšanas pieprasījuma ietvaros, pats uzņemoties atbildību, deklarē, ka nepastāv iepriekš minētie šķēršļi.”

4        Likuma Nr. 223/91 25. panta 9. punktā ir noteikts šādi:

“Par katru mobilitātes sarakstā ierakstīto darba ņēmēju, kas nodarbināts uz nenoteiktu laiku, iemaksas, kas jāveic darba devējam, pirmos 18 mēnešus ir tādā apmērā, kāds tas saskaņā ar 1955. gada 19. janvāra likumā Nr. 25 un tā vēlākajos grozījumos it noteikts attiecībā uz mācekļiem.”

5        Turklāt Likuma Nr. 223/91 1. panta 1. punktā ir noteikts šādi:

“Ar [CIGS] saistītie noteikumi ir piemērojami tikai tiem uzņēmumiem, kas semestrī pirms 2. punktā paredzētā pieprasījuma iesniegšanas datuma ir nodarbinājuši vidēji vairāk nekā 15 personas. Attiecībā uz pieprasījumiem, kas iesniegti pirms izbeidzies sešu mēnešu termiņš pēc uzņēmuma īpašnieka maiņas, šis noteikums ir jāpiemēro jaunajam darba devējam laika posmā, kas seko minētās īpašnieka maiņas datumam [..].”

6        Saskaņā ar Likuma Nr. 223/91 1. panta 2. punktu pieprasījumā par CIGS režīma izmantošanu ir jābūt ietvertai saskaņā ar noteiktu paraugu sastādītai programmai, ko uzņēmums ir iecerējis veikt un tajā ir jābūt ietvertiem iespējamajiem pasākumiem, kas paredzēti, lai uzņemtos atbildību par sociālajām sekām. Likuma Nr. 223/91 2. pantā turklāt ir precizēts, ka tiesības izmantot šādu režīmu piešķir ar Itālijas darba un sociālās politikas ministra dekrētu pēc tam, kad programmu ir apstiprinājusi Comitato interministeriale per il coordinamento della politica industriale [Starpministriju komiteja rūpniecības politikas koordinēšanai (CIPI)] un ka atlīdzības piešķiršana ir atkarīga no šīs programmas pareizas īstenošanas.

7        Turklāt Likuma Nr. 223/91 4. pantā it īpaši ir noteikts, ka:

“1. Uzņēmums, kuram piešķirtas tiesības izmantot [CIGS] režīmu un kurš uzskata, ka 1. pantā paredzētās programmas īstenošanā tas nevarēs nodrošināt iespēju atkal nodarbināt visus atlaistos darba ņēmējus un tam nav iespējas veikt citus pasākumus, var uzsākt mobilitātes procedūras šī panta izpratnē.

2. Uzņēmumiem, kuri vēlas izmantot 1. punktā paredzēto iespēju, tas ir iepriekš rakstveidā jādara zināms uzņēmuma arodbiedrības pārstāvjiem.

3. 2. punktā paredzētajā paziņojumā ir jāietver neiespējamības pamatojums; tehniskie, organizatoriskie vai ražošanas iemesli, kuru dēļ uzņēmums uzskata, ka nevar veikt pasākumus, lai labotu iepriekš minēto situāciju un daļēji vai pilnībā izvairītos no mobilitātes režīma; darba ņēmēju skaitu uzņēmumā, to darba ņēmēju, kurus nav iespējams nodarbināt, profesionālo specializāciju, kā arī parasti nodarbināto darba ņēmēju skaitu; mobilitātes programmas laika grafiku; iespējamos pasākumus, lai uzņemtos atbildību par sociālajām sekām saistībā ar minētās programmas īstenošanu; metodi, pēc kādas tiek aprēķināti maksājumi, kas neizriet no spēkā esošajiem tiesību aktiem un kolektīvajām sarunām. Paziņojumam pievieno rēķina kopiju par maksājumu [Valsts sociālās labklājības iestādē] [Instituto Nazionale della Previdenza Sociale (INPS)], kā 5. panta 4. punktā paredzētās summas avansu, kura apmērs ir vienāds ar maksimālo [CIGS] atlīdzību, kas reizināta ar to darba ņēmēju skaitu, kurus nav iespējams nodarbināt [..].”

8        Likuma Nr. 223/91 4. pantā ir noteikts šādi:

“5. Septiņu dienu laikā, skaitot no 2. punktā paredzētā paziņojuma saņemšanas dienas, pēc uzņēmumu arodbiedrību un attiecīgo apvienību pieprasījuma organizē abām pusēm kopīgu pārbaudi, lai noskaidrotu iemeslus, kādēļ nav iespējams nodarbināt visus darba ņēmējus, un pārbaudītu iespējas visu vai daļu personāla nodarbināt citā veidā, tostarp uz solidāru līgumu pamata un elastīgas darba laika organizācijas ietvaros [..].

[..]

7. Ja vienošanās netiek panākta, Ufficio provinciale del lavoro e della massima occupazione [Reģionālā darba un pilna laika nodarbinātības biroja] direktors uzaicina puses vēlreiz pārskatīt 5. punktā paredzētos jautājumus, tostarp arī izteikt piedāvājumus vienošanās panākšanai. Katrā ziņā minētā vienošanās ir jāpanāk 30 dienu laikā, skaitot no 6. punktā paredzētā uzņēmuma paziņojuma Ufficio provinciale del lavoro e della massima occupazione.

[..]

9. Pēc tam, kad panākta vienošanās ar arodbiedrību vai pabeigta 6., 7. un 8. punktā minētā procedūra, uzņēmums var piemērot mobilitātes režīmu darba ņēmējiem, speciālistiem un personām, kuras nav iespējams nodarbināt, rakstveidā iepriekš paredzētajos termiņos paziņojot katram no viņiem par darba līguma izbeigšanu.

[..]

13. Darba ņēmējus, kuriem ir atzītas tiesības uz [CIGS] režīmu, atjauno darbā, kad beidzies laika posms, uz kuru tas attiecas.

[..].”

9        Visbeidzot, Likuma Nr. 223/91 5. panta 4. un 5. punktā ir paredzēts šādi:

“4. Par katru darba ņēmēju, kam piemērots mobilitātes režīms, darba devējam palīdzības sniegšanas kasēm un sociālā nodrošinājuma atbalsta organizācijām [..] 30 mēnešu maksājumos ir jāpārskaita summa, kas vienāda ar darba ņēmējam, kam piemērots mobilitātes režīms, izmaksāto sešu mēnešu sākotnējo pamatalgu. Šo summu samazina uz pusi, ja par 4. panta 9. punktā minēto darbinieku, kurus nav iespējams nodarbināt, skaitu ir panākta vienošanās ar arodbiedrību.

5. Uzņēmumam, kurš saskaņā ar Commissione regionale per l’impiego [Reģionālās nodarbinātības komitejas] noteiktajām procedūrām iesniedz piedāvājumus par nodarbinātību uz nenoteiktu laiku, kuram ir 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētie parametri, nav jāmaksā atlikušie maksājumi par darba ņēmējiem, kuri zaudē tiesības uz mobilitātes režīmu, jo tie ir noraidījuši šos piedāvājumus, vai kopumā par laika posmu, kurā, piekrituši uzņēmuma piedāvājumam, tie tika nodarbināti. Minētā priekšrocība nepienākas uzņēmumiem, kuri ar uzņēmumu, kurš vēlas pārņemt darba ņēmējus, atrodas 8. panta 4.a punktā paredzētajās attiecībās.”

 Pārbaudāmais pasākums un administratīvā procedūra

10      Ar 2003. gada 12. februāra vēstuli Itālijas iestādes paziņoja Komisijai atbalsta shēmu, kas paredzēta ar Dekrētu‑likumu Nr. 23/2003 (turpmāk tekstā – “pārbaudāmais pasākums”).

11      Pārbaudāmais pasākums stājās spēkā 2003. gada 18. februārī, negaidot Komisijas viedokli par tā saderību ar kopējo tirgu. Tādēļ tas tika reģistrēts nepaziņoto atbalstu sarakstā ar atsauces numuru NN 7/2003.

12      Ar 2003. gada 12. marta vēstuli Komisija pieprasīja Itālijas Republikai papildu informāciju par pārbaudāmo pasākumu. Tā it īpaši lūdza norādīt tos lielos uzņēmumus, kuru īpašumtiesību pāreja bija sagaidāma, kā arī jaunos īpašniekus un arī kritērijus, pēc kādiem pēdējie ir tikuši izvēlēti. Pēc tam, kad Itālijas Republika bija pieprasījusi un saņēmusi termiņa pagarinājumu atbildei, tā Komisijai ar 2003. gada 20. maija vēstuli darīja zināmu pieprasīto informāciju.

13      Ar 2003. gada 15. oktobra vēstuli Komisija informēja Itālijas Republiku par savu lēmumu uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru. Šis lēmums tika publicēts 2003. gada 18. decembra Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (OV C 308, 5. lpp.). Itālijas Republika 2003. gada 22. decembra vēstulē nosūtīja Komisijai savus apsvērumus. Šajā vēstulē tā norādīja, ka, pirmkārt, visā pārbaudāmā pasākuma darbības laikā tikai viens uzņēmums ir pārdots saskaņā ar pasākuma noteikumiem, tas ir, Ocean SpA, kas atrodas Verolanovā (Breša) un ir pārdots Brandt Italia SpA (turpmāk tekstā – “Brandt”). Otrkārt, saskaņā ar Itālijas Republikas iestāžu ziņām Brandt ir nopirkusi Ocean par tirgus cenu, negūstot no pārbaudāmā pasākuma piemērošanas nekādas tiešas ekonomiskas priekšrocības.

14      Tādēļ ar 2004. gada 19. janvāra vēstuli Komisija Itālijas Republikai pieprasīja papildu informāciju; it īpaši lai apstiprinātu, ka patiesībā vienīgais uzņēmums, kurš guva labumu no pārbaudāmā pasākuma, ir Brandt, kā arī citu informāciju par pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta apjomu. Itālijas Republika Komisijai pieprasīto informāciju sniedza 2004. gada 11. februārī.

15      2004. gada 30. martā Komisija pieņēma Lēmumu 2004/800/EK par valsts atbalsta shēmu, ko ievieš Itālija saistībā ar steidzamiem noteikumiem nodarbinātības jomā (OV L 352, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kurš Itālijas Republikai tika paziņots 2004. gada 1. aprīlī.

 Apstrīdētais lēmums

16      Ar apstrīdēto lēmumu Komisija vispirms konstatē, ka pārbaudāmais pasākums ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

17      Komisija uzskata, ka, pirmkārt, ar pārbaudāmo pasākumu tiek sniegtas priekšrocības konkrētām uzņēmumu kategorijām, proti, pirmkārt, personām, kas pērk uzņēmumus, kuri nonākuši grūtībās, kuriem piemērotas ārkārtas administratīvās procedūras un kuros strādā vairāk nekā 1000 personu, un kuri līdz 2003. gada 30. aprīlim ir noslēguši kolektīvu līgumu ar Itālijas Darba un sociālās politikas ministriju, lai apstiprinātu darba ņēmēju pārcelšanu, un, otrkārt, uzņēmumiem, kuri nonākuši grūtībās, kuriem piemērotas ārkārtas administratīvās procedūras, kuros strādā vairāk nekā 1000 personu un kuri ir cesijas objekts. Komisija norāda, ka ar šo pasākumu minētajiem uzņēmumiem tiek piešķirta ekonomiska priekšrocība, jo ar to tiek samazinātas parastās izmaksas un nostiprināts to finansiālais stāvoklis attiecībā pret konkurentiem, kuriem nav pieejamas šādas priekšrocības. Pārbaudāmā pasākuma selektīvo raksturu apliecina arī tas, ka pasākums ir piemērots tikai vienā gadījumā.

18      Otrkārt, pārbaudāmais pasākums esot finansēts no valsts līdzekļiem, pirmkārt, tādēļ, ka tas ir finansēts ar neatmaksājamu valsts finansējumu, un, otrkārt, ka valsts ir atteikusies no sociālajām iemaksām, kas tai parasti ir jāsaņem.

19      Treškārt, pārbaudāmais pasākums draud ietekmēt tirdzniecību dalībvalstu starpā un izkropļot konkurenci, uzlabojot dažu uzņēmumu finanšu stāvokli attiecībā pret to konkurentiem.

20      Komisija uzskata, ka pārbaudāmais pasākums līdz ar to principā ir aizliegts ar EKL 87. panta 1. punktu un to var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu vienīgi tad, ja uz to var attiecināt kādu no Līgumā paredzētajiem izņēmumiem.

21      Komisija diemžēl ir spiesta konstatēt, ka Itālijas iestādes nav izpildījušas pienākumu, ko tām uzliek EKL 88. panta 3. punkts, un ir sākušas īstenot šo pasākumu, pirms to apstiprinājusi Komisija.

22      Turklāt attiecībā uz pārbaudāmā pasākuma saderīgumu ar kopējo tirgu, Komisija neuzskata, ka tam varētu piemērot Līgumā paredzētos izņēmumus.

23      Visbeidzot, Komisija izvērtē pārbaudāmā pasākuma saderīgumu, ņemot vērā Kopienu Pamatnostādnes valsts atbalsta piešķiršanai grūtībās nonākušo uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV 1999, C 288, 2. lpp.), Komisijas 2002. gada 12. decembra Regulu (EK) Nr. 2204/2002 par [EKL] 87. un 88. panta piemērošanu attiecībā uz valsts atbalstu nodarbinātībai (OV L 337, 3. lpp.) un Pamatnostādnes reģionāla valsts atbalsta piešķiršanai (OV 1998, C 74, 9. lpp.).

24      Pirmkārt, attiecībā uz pārbaudāmā pasākuma saderīguma ar kopējo tirgu pārbaudi saskaņā ar Kopienu Pamatnostādnes valsts atbalsta piešķiršanai grūtībās nonākušo uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai, Komisija uzskata, ka pasākums nav saderīgs, jo tas ir piemērojams uzņēmumiem, kas nodarbina vairāk nekā 1000 personu, tas ir, lieliem uzņēmumiem, kamēr minētajās pamatnostādnēs atbalsts ir pieļaujams tikai mazu un vidēju uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai.

25      Otrkārt, Regulas Nr. 2204/2002 kontekstā Komisija īpaši noraida Itālijas Republikas argumentu par to, ka pārbaudāmā pasākuma ietvaros piešķirtās priekšrocības ir tādas pašas kā priekšrocības tehniskās dīkstāves procedūras gadījumā, kas nekad nav tikusi uzskatīta par valsts atbalstu.

26      Treškārt, kaut arī Itālijas Republika norādīja, ka, pat pieņemot, ka pārbaudāmais pasākums ir valsts atbalsts, tas esot saderīgs ar kopējo tirgu Regulas Nr. 2204/2002 4. panta 4. punkta c) apakšpunkta izpratnē kā atbalsts darba vietu izveidošanai, Komisija norāda, ka atbalsts darba vietu izveidošanai ir pieļaujams tikai maziem un vidējiem uzņēmumiem, kamēr pārbaudāmais pasākums attiecas uz lieliem uzņēmumiem.

27      Attiecībā uz pārbaudāmā pasākuma saderīguma ar kopējo tirgu izvērtēšanu, ņemot vērā Pamatnostādnes reģionāla valsts atbalsta piešķiršanai, Komisija uzskata, ka pārbaudāmais pasākums neietilpst Pamatnostādņu reģionāla valsts atbalsta piešķiršanai piemērošanas jomā, jo tas tiek piemērots visas valsts teritorijā, turklāt vienīgais pasākuma piemērošanas gadījums ir, kad pasākums tika piemērots uzņēmumam, kas atrodas reģionā, uz kuru neattiecas EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktā uzskaitītie izņēmumi.

28      Ņemot vērā konstatēto, Komisija uzskata, ka pārbaudāmais pasākums ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, kas piešķirts, pārkāpjot EKL 88. panta 3. punktu. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka šis pasākums nav saderīgs ar kopējo tirgu, un nosaka, ka tās lēmums ir nekavējoties jāizpilda, kas nozīmē nesaderīgā atbalsta atgūšanu. Komisija precizē, ka apstrīdētais lēmums neskar iespēju vēlāk ar Komisijas lēmumu atzīt individuālo atbalstu, kas piešķirts pārbaudāmā pasākuma ietvaros, par pilnībā vai daļēji saderīgu ar kopējo tirgu, ņemot vērā tā konkrētās īpašības.

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

29      Ar prasības pieteikumiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2004. gada 11. jūnijā un 4. augustā un reģistrēti attiecīgi ar numuriem T‑239/04 un T‑323/04, Itālijas Republika un Brandt cēla šīs prasības.

30      Ar Pirmās instances tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2006. gada 19. jūlija rīkojumu, uzklausot lietas dalībniekus, abas lietas tika apvienotas mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai, atbilstoši Pirmās instances tiesas reglamenta 50. pantam.

31      2006. gada 19. septembra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem.

32      Lietā T‑239/04 Itālijas Republikas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

33      Lietā T‑323/04 Brandt prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti, ja Pirmās instances tiesa apstiprina, ka pārbaudāmais pasākums nav saderīgs ar EKL 87. un 88. pantu, atzīt, ka apstrīdētā lēmuma daļa attiecībā uz Brandt – tā 3. pants – nav spēkā, tas ir, nav spēkā daļa, kurā Itālijas Republikai tiek uzlikts pienākums atgūt nelikumīgi piešķirto atbalstu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt ar šo prāvu saistītos tiesāšanās un citus izdevumus.

34      Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai lietā T‑239/04 ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

35      Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai lietā T‑323/04 ir šādi:

–        prasību noraidīt kā nepieņemamu vai pakārtoti – kā nepamatotu;

–        piespriest Brandt atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par pieņemamību

 Lietas dalībnieku argumenti

36      Jautājumu par Brandt celtās prasības pret apstrīdēto lēmumu pieņemamību izvirzīja Komisija lietā T‑323/04. Kaut arī, ņemot vērā faktu, ka Itālijas Republika šo pašu lēmumu apstrīdēja Pirmās instances tiesā tiesvedībā lietā T‑239/04, Komisija beigās atteicās no iebilduma par prasības nepieņemamību ar atsevišķu dokumentu, tā tomēr uzskata, ka Brandt nevar izvirzīt jebkādas individuālas intereses, lai lūgtu atcelt apstrīdēto lēmumu un tādēļ lūdz Pirmās instances tiesai tās prasību noraidīt kā nepieņemamu.

37      It īpaši atsaucoties uz ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] secinājumiem, kas sniegti lietā, kurā tika taisīts spriedums 2005. gada 13. decembra lietā C‑78/03 P, Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum (Krājums, I‑10737., I‑10741. lpp., 138.–142. punkts), Komisija norāda, ka judikatūra, kas saistīta ar prasību, ko konkurenti iesnieguši pret lēmumiem, kas pamatoti ar EKL 88. panta 3. punktu, pieņemamību vēl nav nostiprināta un ka tādi paši apsvērumi ir jāpiemēro prasībām, ko cēlušas personas, kas saņēmušas atbalstu atbalsta shēmas ietvaros, pret lēmumu, ar kuru attiecīgā atbalsta shēma atzīta par nesaderīgu ar kopējo tirgu un ar kuru uzlikts pienākums uz šā pamata piešķirto atbalstu atgūt. Komisija piebilst, ka, neraugoties uz judikatūras svārstībām, nav iemesla uzskatīt, ka visi atbalsta saņēmēji, kas atbalstu saņēmuši atbalsta shēmas ietvaros, saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu ir uzskatāmi par individuāli skartiem ar Komisijas lēmumu, ar kuru atbalsta shēma tiek atzīta par nesaderīgu ar kopējo tirgu, jo šajā gadījumā Komisija izvērtēja vispārīgu un abstraktu valsts tiesisko regulējumu, nepārbaudot atsevišķos gadījumus.

38      Komisija turklāt uzskata, ka, ja Itālijas Republika ir pieņēmusi un paziņojusi tai par abstraktu un vispārīgu pasākumu, tad tā varēja pārbaudīt šo pasākumu kā tādu, pat ja to bija domāts piemērot tikai vienam uzņēmumam, proti, Brandt. Komisija piebilst, ka tieši šā iemesla dēļ apstrīdētais lēmums attiecas uz pārbaudāmo pasākumu kā tādu, nepārbaudot Brandt individuālo situāciju, un ka tās celtā prasība tādēļ ir atzīstama par nepieņemamu.

39      Brandt uzskata, ka tai ir tiesības pieprasīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Piekrītot, ka apstrīdētais lēmums formāli bija adresēts Itālijas Republikai, Brandt uzskata, ka tā ar šo lēmumu ir tieši un individuāli skarta. Pirmkārt, apstrīdētajam lēmumam ir tieša ietekme uz Brandt situāciju, jo pienākums, kas tajā noteikts Itālijas Republikai – atgūt atbalstu – rada tai konkrētas ekonomiskas sekas (Tiesas 1998. gada 5. maija spriedums lietā C‑386/96 P Dreyfus/Komisija, Recueil, I‑2309. lpp., 43. punkts). Otrkārt, Brandt ar apstrīdēto lēmumu tiek skarta, jo, kā norādījusi Komisija, tā ir apgalvotā atbalsta saņēmēja un tai ir jāatmaksā atbalsta summa saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 3. pantu.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

40      Pirmkārt, Pirmās instances tiesa norāda, ka lietā T‑239/04, kurā šo lēmumu apstrīd Itālijas Republika, Komisija uzskata, ka pārbaudāmais pasākums nav vispārīga rakstura, bet ir darbība, kas aprobežojas ar vienu konkrētu gadījumu, kas sniedz priekšrocības tikai vienam uzņēmumam, proti, Brandt, atkāpjoties no vispārīgajā tiesiskajā regulējumā paredzētajiem nosacījumiem.

41      Turklāt lietā T‑323/04 Brandt ir pašai savas intereses, kas atšķiras no Itālijas Republikas interesēm, ņemot vērā kritērijus, kas tika piemēroti Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedumā lietā 282/85 DEFI/Komisija (Recueil, 2469. lpp., 16. punkts). Pieņemdama pārbaudāmo pasākumu, kas ir apstrīdētā lēmuma pamatā un tādējādi arī izskatāmo apvienoto lietu pamatā esošo prasību iemesls, Itālijas Republika vēlējās izvairīties no sociālās krīzes, ko varētu radīt liela skaita grūtībās nonākušu uzņēmumu darbinieku atlaišana, veicinot šo darbinieku pāreju no Ocean uz Brandt. Brandt uzskata, ka šī pārņemšana bija komerciāla izvēle, ko veicināja pārbaudāmais pasākums.

42      Pat tad, ja pārbaudāmajā pasākumā nav norādīti uzņēmumi, kam atbalsts tiks piešķirts, Brandt tika minēta Komisijas citēto parlamentāro debašu laikā, kuras notika pirms pārbaudāmā pasākuma pieņemšanas. Visbeidzot, Komisija apstrīdētajā lēmumā vairākkārt atzīst, ka visā pārbaudāmā pasākuma laikā tikai viens uzņēmums tika cedēts saskaņā ar tajā paredzētajiem noteikumiem, proti, Ocean tika cedēts Brandt.

43      Otrkārt, Pirmās instances tiesa atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasības par tiesību akta atcelšanu, ko iesniegusi fiziska vai juridiska persona, pieņemamība ir atkarīga no tā, vai šai personai ir pamatota interese celt prasību (skat. Pirmās instances tiesas 2001. gada 22. novembra spriedumu lietā T‑9/98 Mitteldeutsche Erdöl-Raffinerie/Komisija, Recueil, II‑3367. lpp., 32. punkts un tajā minētā judikatūra). Ja izskatāmajā lietā apstrīdētais lēmums tiktu atcelts, Brandt juridiskā situācija nenoliedzami mainītos, jo tā 3. pantā paredzētajai atbalsta atgūšanai vairs nebūtu tiesiska pamata. No tā izriet, ka Brandt ir interese celt prasību, lai panāktu, ka apstrīdētais lēmums tiek atcelts (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 2. augusta rīkojumu lietā T‑111/01 R Saxonia Edelmetalle/Komisija, Recueil, II‑2335. lpp., 17. punkts).

44      Treškārt, attiecībā uz to, ka Brandt ar apstrīdēto lēmumu ir tieši un individuāli skarta, Pirmās instances tiesa atgādina, ka, ciktāl ar tā 3. pantu Itālijas Republikai tiek noteikts pienākums atgūt ar pārbaudāmo pasākumu piešķirto atbalstu no tā saņēmējiem, Brandt ir uzskatāma par tieši un individuāli skartu ar šo lēmumu (šajā sakarā skat. Tiesas 2000. gada 19. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑15/98 un C‑105/98 Itālija un Sardegna Lines/Komisija, Recueil, I‑8855. lpp., 35. un 36. punkts). Turklāt Pirmās instances tiesa norāda, ka Itālijas sociālā nodrošinājuma dienesti pieprasīja apturēt aptuveni EUR 500 000 lielā atbalsta izmaksāšanu.

45      Ņemot vērā iepriekš minēto, Brandt prasība ir pieņemama.

 Par lietas būtību

46      Lietā T‑239/04 celto trīs pamatu ietvaros Itālijas Republika izvirza šādus iebildumus:

–        EKL 87. panta 1. punkta pārkāpums un būtisku formas prasību pārkāpums;

–        pakārtoti, pamatojuma neesamība apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz EKL 87. panta 1. punkta un būtisku formas prasību pārkāpumu;

–        vēl pakārtoti, EKL 88. panta 3. punkta, Kopienu Pamatnostādņu valsts atbalsta piešķiršanai grūtībās nonākušo uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai un Regulas Nr. 2204/2002 pārkāpums, kā arī būtiski procesuāli pārkāpumi saistībā ar dažādiem procesuāliem trūkumiem un pamatojuma nenorādīšanu.

47      Lietā T‑323/04 Brandt izvirza piecus pamatus:

–        Līguma pārkāpums, it īpaši EKL 87. panta un būtisku formas prasību pārkāpums, it īpaši EKL 253. panta pārkāpums;

–        Komisijas pilnvaru nepareiza izmantošana;

–        EKL 88. panta pārkāpums un būtisku formas prasību pārkāpums;

–        Līguma pārkāpums, it īpaši EKL 88. un 89. panta pārkāpums, Padomes 1998. gada 7. maija Regulas (EK) Nr. 994/98 par to, kā piemērot [EKL 87.] un [88.] pantu attiecībā uz dažu kategoriju valsts horizontālo atbalstu (OV L 142, 1. lpp.), un Regulas Nr. 2204/2002 pārkāpums, kā arī būtiski formas prasību pārkāpumi, it īpaši EKL 253. panta pārkāpums;

–        apstrīdētā lēmuma 3. panta spēkā neesamība, jo ir pārkāpts EKL 88. pants un vispārīgie tiesību principi, it īpaši tiesiskās paļāvības princips, kā arī ir pārkāptas imperatīvās procesuālās normas, it īpaši EKL 253. pants.

48      Tā kā vairāki prasītāju izvirzītie pamati un argumenti lietās T‑239/04 un T‑323/04 lielā mērā pārklājas, Pirmās instances tiesa uzskata, ka būtu atbilstošāk tos izskatīt kopā šādā secībā:

–        pārbaudāmā pasākuma atzīšana par valsts atbalstu;

–        pārbaudāmā pasākuma atzīšana par pastāvošu valsts atbalstu;

–        apstrīdētā lēmuma atbilstība EKL 88. panta 3. punktam, Regulai Nr. 2204/2002 un Kopienu Pamatnostādnēm par valsts atbalstu grūtībās nonākušo uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai;

–        būtisku formas prasību pārkāpumi, it īpaši EKL 253. panta pārkāpums;

–        pamatojuma neesamība apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz selektivitātes nosacījuma piemērošanu,

–        pamatojuma neesamība apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz ar pārbaudāmo pasākumu piešķirtā atbalsta saņēmēja identificēšanu,

–        pamatojuma neesamība apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz pārbaudāmā pasākuma negatīvo ietekmi uz Kopienu iekšējo tirdzniecību un konkurenci,

–        neatbilstošs pamatojums apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz pārbaudāmā pasākuma saderīguma ar kopējo tirgu izvērtējumu, ņemot vērā Regulu Nr. 2204/2002 un Kopienu Pamatnostādnes valsts atbalsta piešķiršanai grūtībās nonākušo uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai,

–        pamatojuma neesamība apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz atbalsta atgūšanu;

–        atbalsta atgūšana:

–        Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), pārkāpums;

–        tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums.

49      Ņemot vērā argumentu, ko Brandt izvirzījusi, lai pamatotu Komisijas pilnvaru nepareizu izmantošanu, raksturu, Pirmās instances tiesa uzskata, ka šis pamats ir pārkvalificējams kā tāds, kas saistīts ar apstrīdētā lēmuma nepietiekamu un pretrunīgu pamatojumu dažos tā punktos. Tādēļ tas ir jāizskata šī lēmuma pamatojuma izvērtēšanas ietvaros.

 Par pārbaudāmā pasākuma atzīšanu par valsts atbalstu

 Lietas dalībnieku argumenti

50      Itālijas Republika uzskata, ka pārbaudāmais pasākums ir vispārīgs pasākums nodarbinātības veicināšanai. Kā tāds tas nedeformē un nerada risku deformēt konkurenci, sniedzot priekšrocības atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai un tādēļ nav valsts atbalsts. Šis pasākums paplašināja CIGS režīma un mobilitātes režīma piemērojamību, kuri pastāvēja jau iepriekš, saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem piešķirot tādas pašas priekšrocības darba devējiem, kas ir to uzņēmumu pircēji, kuriem piemērota ārkārtas administratīvā procedūra. Patiesie ieguvēji no pārbaudāmā pasākuma ieviestajām priekšrocībām būs darba ņēmēji un Komisija pati ir atzinusi, ka divi iepriekš minētie režīmi kā tādi nav valsts atbalsts.

51      Itālijas Republika uzskata, ka Komisija nav šo jautājumu izvērtējusi valsts atbalsta iepriekšējās izskatīšanas ietvaros, bet pie tā nonākusi tikai pārbaudāmā pasākuma izvērtēšanas procesā, pamatojoties uz Regulu Nr. 2204/2002.

52      Brandt uzskata, ka pārbaudāmā pasākuma ekonomiskās sekas to nekādi neskar. Šis secinājums izrietētu no pārbaudāmā pasākuma un Likuma Nr. 223/91 salīdzinošas pārbaudes, kas Komisijai bija jāveic. Ja nebūtu pārbaudāmā pasākuma, Brandt būtu varējusi sasniegt tādu pašu ekonomisko rezultātu, saskaņā ar pastāvošajiem vispārējiem tiesību aktiem vienojoties ar Ocean par darba ņēmēju daļēju pārņemšanu no Verolanuovas rūpnīcas. Tādēļ Brandt uzskata, ka pārbaudāmais pasākums ir uzņēmuma, kam piemērota ārkārtas administrācijas procedūra, darbinieku atbalstam (proti, Ocean darbinieku), veicinot to nodošanu ieguvējam, nepiemērojot CIGS režīmu vai neiekļaujot tos mobilitātes sarakstos. Brandt no tā secina, ka, ja Pirmās instances tiesa apstiprinātu apstrīdēto lēmumu un it īpaši Itālijas Republikai noteikto pienākumu atgūt jau piešķirto atbalstu, tā atrastos krietni neizdevīgākā situācijā kā būtu tad, ja pārbaudāmais pasākums nekad nebūtu ticis ieviests.

53      Brandt turklāt atgādina, ka, lai būtu ir piemērojams EKL 87. pants, saņēmējam no pasākuma ir jāsaņem ekonomisks vai finansiāls labums. Tā šajā sakarā atzīmē, ka tā Ocean ir ieguvusi, konkurējot ar citiem potenciālajiem ieguvējiem un ka tās samaksātā cena tādējādi esot bijusi tirgus cena. Turklāt šī iegāde attiecās ne tikai uz uzņēmuma rūpnieciskajām darbībām, bet ietvēra arī tā parādus. Brandt uzstāj, ka tā no pārbaudāmā pasākuma nav guvusi nekādu labumu, īpaši tādēļ, ka nekādas priekšrocības – kaut netiešas vai daļējas – un izrietošas jau no pastāvošajiem vispārīgajiem tiesību aktiem nevarētu kompensēt papildu izdevumus, kuri Brandt radās šī pasākuma dēļ.

54      Turklāt, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 31. apsvērumu, Brandt apgalvo, ka pastāv acīmredzama pretruna starp Komisijas apgalvoto, ka ar pārbaudāmo pasākumu piešķirtās priekšrocības ir identiskas tām, kas bija jau paredzētas CIGS un mobilitātes režīmu ietvaros, un Komisijas atteikšanos uzskatīt pārbaudāmo pasākumu kā šo režīmu sastāvdaļu. Brandt uzskata, ka pārbaudāmais pasākums nav ieviesis nekādas jaunas priekšrocības un ka pārbaudāmajam pasākumam ir tādas pašas sekas, kādas tās jau bija paredzētas pastāvošajos vispārīgajos tiesību aktos, tas ir, Likuma Nr. 223/91 noteikumos. Pārbaudāmais pasākums šajā ziņā esot pilnībā atbilstošs Itālijas sociālo iemaksu sistēmas garam un vispārīgajai struktūrai. Brandt šajā sakarā norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru konkrētas ražošanas nozares uzņēmumiem maksājamu sociālo maksājumu daļēja samazināšana ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ja šī pasākuma mērķis ir uzņēmumus daļēji atbrīvot no maksājumiem, kuri rodas, parastā režīmā piemērojot vispārīgo sociālā nodrošinājuma sistēmu, šo atbrīvojumu nepamatojot ar šīs sistēmas raksturu vai ekonomiju (skat. Tiesas 1999. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑251/97 Francija/Komisija, Recueil, I‑6639. lpp., 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

55      Komisija vispārīgi norāda, ka tā ir pārbaudījusi pārbaudāmo pasākumu valsts atbalsta pastāvēšanas vērtējuma ietvaros apstrīdētā lēmuma 30. un 31. apsvērumā.

56      Vispārīgā veidā izklāstot tos pašus argumentus abās lietās, Komisija uzskata, ka pārbaudāmais pasākums nav vispārīga rakstura un šo konstatējumu apstiprina ne tikai fragmenti no sagatavošanās darbiem un parlamentārajām debatēm pirms pārbaudāmā pasākuma pieņemšanas, bet arī fakts, ka pasākums tika piemērots vienā gadījumā. Turklāt Komisija uzsver, ka no darba un sociālās politikas ministra 2003. gada 7. februāra vēstules, kas Komisijai tika nosūtīta ar 2003. gada 12. februāra vēstuli, pirmkārt, izriet, ka Itālijas iestādes par pārbaudāmo pasākumu ir paziņojušas kā par valsts atbalstu, pat ja nākamajā vēstulē tās tika apgalvojušas pretējo.

57      Komisija atgādina, ka pārbaudāmā pasākuma mērķis veicināt nodarbinātību nekādi neietekmē tā kvalificēšanu par valsts atbalstu, jo saskaņā ar plašu judikatūru EKL 87. panta 1. punktā ir definēti valsts pasākumi atkarībā no to sekām un nevis to iemesliem vai mērķiem.

58      Turklāt ir maza nozīme tam, ka Brandt citu procedūru ietvaros un vēlākā laika posmā varēja iegūt citas Itālijas likumdošanā paredzētas priekšrocības, un neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav uzskatāmas par valsts atbalstu. Komisija norāda, ka vienīgais, kam ir nozīme, ir tas, ka ar pārbaudāmo pasākumu tai tika piešķirtas īpašas priekšrocības.

59      Tas, ka Brandt ir sniegusi pretpakalpojumu par saņemto atbalstu, neko nemaina tā kvalifikācijā (iepriekš minētais spriedums lietā Francija/Komisija). Komisija uzskata, ka Brandt apgalvojums par konkrēto valsts atbalstu – saskaņā ar ko pretpakalpojums likvidē priekšrocības un tādējādi arī atbalstu –, nav savienojams ar valsts atbalsta kontroles loģiku. Katrā ziņā Brandt iesniegtie aprēķini rakstveida procedūras ietvaros nekad nav tikuši izvirzīti administratīvajā procedūrā un tādēļ saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tos nevar ņemt vērā, izvērtējot apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

60      Šajā lietā nav pamatota arī Brandt izdarītā atsauce uz judikatūru, kurā noteikts, ka gadījumā, ja atbrīvojuma no obligātajām iemaksām pamatā ir fiskālās un iemaksu sistēmas raksturs vai ekonomija, tad nevar būt runas par īpašām priekšrocībām un tādējādi arī valsts atbalstu. Komisija šajā sakarā norāda, ka tas ir jāpierāda dalībvalstij (2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑159/01 Nīderlande/Komisija, Recueil, I‑4461. lpp., 43. punkts) un uzskata, ka Itālijas Republika šādu argumentu nekad nav izvirzījusi. Būtībā pamatotajam pasākumam būtu jāatbilst iekšējās fiskālās sistēmas loģikai vispār (skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 6. marta spriedumus apvienotajās lietās T‑127/99, T‑129/99 un T‑148/99 Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, Recueil, II‑1275. lpp., 164. punkts, un apvienotajās lietās T‑92/00 un T‑103/00 Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, Recueil, II‑1385. lpp., 60. punkts un tajā minētā judikatūra), kas būtu maz ticams pagaidu atbrīvojuma gadījumā.

61      Komisija uzskata, ka pārbaudāmā pasākuma sniegtās priekšrocības ir tajā, ka sociālā nodrošinājuma priekšrocības, tā vietā, lai tās tiktu piešķirtas sarežģītu procedūru ietvaros – kā CIGS režīma vai mobilitātes režīma piemērošanas procedūras –, tiek nekavējoties piešķirtas darba devējam, kurš iegādājas uzņēmumu. Turklāt ar pārbaudāmo pasākumu iedibinātā sistēma esot nodrošinājusi funkcionālo turpinātību Ocean un Brandt starpā, sniedzot pēdējai iespēju nodarbināt Ocean darbiniekus, pirms tie vēl nav atlaisti. Tikai tie uzņēmumi, kas atbilst pārbaudāmā pasākuma kritērijiem, var gūt labumu no šīm sociālā nodrošinājuma priekšrocībām, bet to nevar visi pārējie uzņēmumi, un ar to pietiek, lai šo pasākumu nosauktu par selektīvu.

62      Visbeidzot, pretēji prasītāju nostājai, Komisija norāda, ka Komisija nekad nav izvērtējusi tehniskās dīkstāves režīmu un speciālo atlaišanas režīmu saskaņā ar noteikumiem par valsts atbalstu. Tādēļ nevar izslēgt, ka tie paši par sevi ir valsts atbalsts un šis vērtējums a fortiori attiecas uz tā selektīvo atvasinājumu.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

63      Pirmās instances tiesa vispirms norāda, ka, pretēji Itālijas Republikas apgalvotajam, jautājumu par valsts atbalsta pastāvēšanu Komisija šajā gadījumā ir analizējusi apstrīdētā lēmuma 5. punktā, kā arī – attiecībā uz Regulu Nr. 2204/2002 – šī lēmuma 30. un 31. apsvērumā.

64      Pirmās instances tiesa uzskata, ka ir jāpieņem Komisijas argumentācija par to, ka pārbaudāmā pasākuma sniegtā priekšrocība ir tā, ka sociālā nodrošinājuma priekšrocības, tā vietā, lai tās tiktu piešķirtas sarežģītu procedūru ietvaros – kā CIGS režīma vai mobilitātes režīma piemērošanas procedūras –, tiek nekavējoties piešķirtas darba devējam, kurš ir iegādājies uzņēmumu, kam piemērota ārkārtas administratīvā procedūra. Brandt arguments par to, ka uzņēmuma pircējam nav jāveic nekādas procedūras mobilitātes režīma piemērošanai darbiniekiem, nav pieņemams. Pat tad, ja cedents šīs procedūras būtu uzsācis, to mērķis ir noslēgt civiltiesisku līgumu, no kura labumu gūst abas puses. Saskaņā ar pastāvošo sistēmu uzņēmuma ieguvējs ir tas, kurš gūst labumu no pakalpojumiem un tiesībām maksāt samazinātas sociālās iemaksas. Tādēļ tas neapstrīdami ir ieinteresēts ātrāk un vienkāršāk iegūt paredzētās priekšrocības.

65      Turklāt pārbaudāmais pasākums ļāva nodrošināt funkcionālo turpinātību Ocean un Brandt starpā, sniedzot pēdējai iespēju nodarbināt Ocean darbiniekus, pirms tie vēl tiek atlaisti, kas kā tāda ir konkurences priekšrocība.

66      Attiecībā uz pārbaudāmā pasākuma selektīvo raksturu – Pirmās instances tiesa atgādina, ka pārbaudāmais pasākums tika ieviests 2003. gada 14. februārī steidzamības procedūras ietvaros. Pārbaudāmā pasākuma paredzētās priekšrocības ir atkarīgas no tā, vai pastāv 2003. gada 30. aprīlī noslēgts koplīgums. Tad tās būtu pieejamas 2 mēnešus un 17 dienas. Pārbaudāmajā pasākumā paredzētās priekšrocības ir tādas pašas kā pastāvošajos vispārīgajos tiesību aktos paredzētās. Tomēr pārbaudāmā pasākuma ietvaros nav vairs nepieciešams veikt sarežģītās procedūras, kas nepieciešamas minēto priekšrocību iegūšanai saskaņā ar pastāvošajiem tiesību aktiem, un šī vispārīgā režīma piemērojamība ir būtiski šaurāka, īpaši ierobežojot pārbaudāmā pasākuma priekšrocības tikai uz tiem uzņēmumiem, kuros nodarbinātas vairāk nekā 1000 personas, kurpretim vispārīgajā režīmā tiek prasīta tikai 15 personu nodarbināšana. No tā ir izrietējis tikai tas, ka pārbaudāmais pasākums tika piemērots tikai vienā gadījumā. Turklāt pirms pārbaudāmā pasākuma notikušo parlamentāro debašu stenogrammās, kuras Komisija iesniedza rakstveida procedūrā, ir skaidri norādīts, ka pārbaudāmā pasākuma pieņemšanas pamatā ir Ocean cesija. Tādēļ Pirmās instances tiesa uzskata, ka pārbaudāma pasākuma selektīvais raksturs ir pierādīts.

67      Pirmās instances tiesa turklāt konstatē, ka lietas dalībnieki ir vienisprātis par to, ka pārbaudāmā pasākuma ietvaros piešķirtā priekšrocība ir tikusi finansēta no valsts līdzekļiem.

68      Attiecībā uz pārbaudāmā pasākuma ietekmi uz Kopienas iekšējo tirdzniecību un konkurenci, Pirmās instances tiesa atzīst, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā ir pareizi konstatējusi, ka pārbaudāmais pasākums draud deformēt konkurenci, jo tas nostiprina dažu uzņēmumu finansiālo stāvokli pret to konkurentiem un it īpaši rada draudus izkropļot konkurenci un iespaidot tirdzniecību gadījumos, kad atbalsta saņēmēji konkurē ar produktiem, kas ievesti no citām dalībvalstīm, pat ja tie paši neeksportē savu produkciju (Tiesas 1980. gada 17. septembra spriedums lietā 730/79 Philip Morris, Recueil, 2671. lpp., 11. un 12. punkts, un 1999. gada 17. jūnija spriedums lietā C‑75/97 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑3671. lpp., 47. un 48. punkts). Pirmās instances tiesa arī atgādina, ka Brandt, kas ir pārbaudāmā pasākuma saņēmēja, ietilpst ElcoBrandt grupā, kas ir piektā lielākā grupa elektropreču nozarē Eiropā, kurai raksturīga īpaši spraiga konkurence, kas savukārt apstiprina secinājumu, ka pārbaudāmais pasākums var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un rada draudus izkropļot konkurenci šajā nozarē (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu lietā T‑171/02 Regione autonoma della Sardegna/Komisija, Krājums, II‑2123. lpp., 87. punkts).

69      Pirmās instances tiesa arī uzskata, ka fakts, ka pārbaudāmā pasākuma mērķis ir saglabāt nodarbinātību, nekādi neietekmē tā kvalificēšanu par valsts atbalstu, jo EKL 87. panta 1. punktā nav nošķirti valsts pasākumu iemesli vai mērķi, bet gan paredzētas to definīcijas atkarībā no to sekām (skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 5. augusta spriedumu apvienotajās lietās T‑116/01 un T‑118/01 P & O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija, Recueil, II‑2957. lpp., 112. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt Brandt arguments par to, ka tā citu procedūru ietvaros un vēlākā laika posmā varēja iegūt tādas pašas Itālijas tiesību aktos paredzētas priekšrocības, arī nav atbilstošs, jo šajā lietā izšķirošais kritērijs ir, ka pārbaudāmais pasākums ir šo vispārīgo režīmu selektīvs atvasinājums, piešķirot specifiskas priekšrocības konkrētiem uzņēmumiem, nostiprinot to finansiālo stāvokli salīdzinājumā ar to konkurentiem.

70      Ņemot vērā iepriekš minēto, Pirmās instances tiesa uzskata, ka pārbaudāmais pasākums ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

 Par pārbaudāmā pasākuma atzīšanu par pastāvošu valsts atbalstu

 Lietas dalībnieku argumenti

71      Brandt uzskata, ka Komisija ir kļūdījusies, neuzskatīdama pārbaudāmo pasākumu par pastāvošu atbalstu, jo, tāsprāt, pārbaudāmais pasākums ietilpst Regulas Nr. 2204/2002 piemērošanas jomā. Brandt šajā sakarā norāda, ka Komisija ir aprobežojusies ar to, ka ir apstiprinājusi, ka pārbaudāmais pasākums neietilpst Regulas Nr. 2204/2002 piemērošanas jomā. Tādēļ un neraugoties uz to, ka ar Regulu Nr. 2204/2002 tai netiek piešķirtas nekādas īpašas pilnvaras šajā jomā, Komisija ir izmantojusi iespēju liegt iegūt priekšrocības no šajā regulā paredzētās atbalsta shēmas. Tā rīkojoties, Komisija turklāt nav pamatojusi savu kompetenci ar individuālu lēmumu liegt šādas priekšrocības un nav izpildījusi savu pienākumu norādīt atbilstošu pamatojumu.

72      Komisija uzskata, ka Brandt izvirza vairākus apgalvojumus, nepārbaudot to pamatojumu un nepierādot, vai Regulas Nr. 2204/2002 piemērošanas nosacījumi ir izpildīti, vai arī atspēkot Komisijas sniegto argumentāciju apstrīdētā lēmuma 29.–33. apsvērumā, kuros tieši ir konstatēts pretējais.

73      Attiecībā uz Komisijas pilnvaru šajā jomā apstrīdēšanu – tā uzskata, ka, ja – kā tas varētu izrietēt no tās prasības pieteikuma 99. un turpmākajiem punktiem – Brandt uzskata, ka tai nav tiesību tās pieņemtajiem individuālajiem lēmumiem piemērot Regulu Nr. 2204/2002 un, vispārīgākā veidā, noteikumus par izņēmumiem, tad tās apgalvojums ir acīmredzami kļūdains. Pirmkārt, Regulas Nr. 2204/2002 4. apsvērumā dalībvalstīm tiek sniegta iespēja paziņot valsts atbalstu nodarbinātībai un Komisijai tiek noteikts šos paziņojumus pārbaudīt, īpaši ņemot vērā kritērijus, kas noteikti Regulā Nr. 2204/2002 un Komisijas 2001. gada 12. janvāra Regulā (EK) Nr. 70/2001 par [EKL] 87. un 88. panta piemērošanu, sniedzot valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem (OV L 10, 33. lpp.), vai arī atbilstoši pamatnostādnēm vai piemērojamiem Kopienu pamatregulējumiem. Otrkārt, ir vairāk nekā skaidrs, ka atbalsta saderīguma pārbaudes mērķiem Komisijai ir jāpiemēro visi iespējamie atbilstošie tiesību akti, tas ir, pamatnostādnes, pamatregulējumi vai regulas. Komisija norāda, ja tā nebūtu, tad tā nekad nevarētu pieņemt negatīvus lēmumus, jo tā nevarētu izslēgt iespēju, ka atbalsts tomēr var būt saderīgs ar kopējo tirgu, ņemot vērā regulējumu par izņēmumiem.

74      Komisija piebilst, ka, ja – tieši pretēji – Brandt uzskata, ka Komisija ir kļūdaini apgalvojusi, ka pārbaudāmais pasākums neietilpst Regulas Nr. 2204/2002 piemērošanas jomā, tad Tiesas Statūtu 21. pants un Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts tai paredz šo pamatu izvirzīt.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

75      Vispirms Pirmās instances tiesa atgādina, ka Regulas Nr. 994/98 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) daļā un b) apakšpunktā ir paredzēts, ka Komisija var ar regulām, kas pieņemtas saskaņā ar šīs regulas 8. pantā noteikto procedūru un saskaņā ar EKL 87. pantu, paziņot, ka atbalstam nodarbinātībai un mācībām un atbalstam, kas atbilst kartei, ko Komisija apstiprinājusi katrai dalībvalstij reģionālā atbalsta piešķiršanai, ir saskaņā ar kopējo tirgu un ka uz to neattiecas EKL 88. panta 3. punktā noteiktās paziņošanas prasības.

76      Komisija šīs pilnvaras izmantoja, pieņemot Regulu Nr. 2204/2002. Lai varētu izmantot šajā regulā paredzēto izņēmumu, atbalstam ir jāatbilst tās piemērošanas nosacījumiem, kas – kā konstatēts turpmāk šī sprieduma 93.–96. punktā – tā nav.

77      Attiecībā uz Brandt argumentu par to, ka pārbaudāmais pasākums ir tikai nenozīmīga CIGS režīma un mobilitātes režīma variācija, kas, pēc Brandt domām, ir jau pastāvoši atbalsti, Pirmās instances tiesa uzskata, ka šis arguments nav pieņemams. Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 1. pantu pastāvošs atbalsts var attiekties uz vairākām situācijām. Šajā pantā ir noteikts, ka pastāvošs atbalsts ir:

–        pirmkārt, jebkāds atbalsts, kas pastāvēja pirms Līguma stāšanās spēkā attiecīgajās dalībvalstīs;

–        otrkārt, atļauts atbalsts, tas ir, atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, ko atļāvusi Komisija vai Padome;

–        treškārt, jebkāds atbalsts, kuru uzskata par atļautu atbalstu, jo Komisija nav pieņēmusi lēmumu divu mēnešu laikā no tā pilnīgas paziņošanas, ko tā var izmantot iepriekšējam izvērtējumam;

–        ceturtkārt, atbalsts, attiecībā uz kuru ir izbeidzies desmit gadu termiņš tā atgūšanai;

–        atbalsts, ko uzskata par pastāvošu atbalstu, jo ir iespējams konstatēt, ka tā ieviešanas laikā tas nav bijis atbalsts, bet pēc tam kopējā tirgus attīstības dēļ – dalībvalstij neieviešot izmaiņas – tas kļuvis par atbalstu.

78      Izskatāmajā lietā Pirmās instances tiesa norāda, ka vecākais no Itālijas likumiem par atbalstu režīmiem, uz kuru ir izdarīta atsauce, ir datēts ar 1991. gadu. Tādēļ šajā gadījumā ir izslēdzama pirmā situācija, kad atbalstu var uzskatīt par jau pastāvošu atbalstu.

79      Turklāt, kā tas ticis uzsvērts iepriekš 62. punktā, Komisija ir norādījusi, ka CIGS režīms un mobilitātes režīms tai nekad nav tikuši paziņoti un tā tos nekad nav pārbaudījusi, ņemot vērā noteikumus par valsts atbalstu. Tādēļ otrā un trešā situācija, kurā varētu uzskatīt, ka atbalsts ir jau pastāvošs atbalsts, šajā lietā arī nav jāpārbauda.

80      Turklāt apstrīdētajā lēmumā Komisija vienīgi uzliek Itālijas Republikai pienākumu veikt visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai atgūtu ar pārbaudāmo pasākumu piešķirto atbalstu. Ceturtā situācija, kurā varētu uzskatīt, ka atbalsts ir jau pastāvošs atbalsts, līdz ar to šai lietai arī nav raksturīga.

81      Visbeidzot, Pirmās instances tiesa norāda, ka lietas dalībnieki nav izvirzījuši argumentus par to, ka pārbaudāmais pasākums nebija atbalsts tā spēkā stāšanās laikā un ka tas atbalsta īpašības ir ieguvis tikai kopējā tirgus attīstības laikā. Tādēļ piektā un pēdējā situācija, kurā varētu uzskatīt, ka atbalsts ir jau pastāvošs atbalsts, šai lietai arī nav raksturīga.

82      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka pārbaudāmais pasākums nav pastāvošs atbalsts.

83      Tādējādi šis pamats ir jānoraida.

 Par apstrīdētā lēmuma saderību ar EKL 88. panta 3. punktu, Regulu Nr. 2204/2002 un Kopienu Pamatnostādnēm valsts atbalsta piešķiršanai grūtībās nonākušo uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai

 Par EKL 88. panta 3. punkta pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

84      Itālijas Republika uzskata, ka, pretēji apstrīdētā lēmuma 22. apsvērumā norādītajam, pārbaudāmā pasākuma apgalvotais prettiesiskums tādēļ, ka tas ir īstenots pirms Komisijas viedokļa paušanas, nav konstatējams, jo pasākums ir bijis steidzams. Tā uzskata, ka, šo pasākumu neīstenojot administratīvās procedūras laikā, tam tiktu atņemta visa lietderība.

85      Komisija atgādina, ka EKL 88. panta 3. punktā ir paredzēta iepriekšēja paziņošana visiem atbalsta projektiem un aizliegts plānotos pasākumus ieviest, pirms pārbaudes procedūrā nav pieņemts galīgais lēmums. Dalībvalsts nedrīkst vienpusēji atbrīvoties no šāda veida pienākumiem, atsaucoties uz steidzamību, jo iepriekšējai pārbaudei paredzētais divu mēnešu termiņš jau atbilst šai prasībai (Tiesas 2001. gada 15. februāra spriedums lietā C‑99/98 Austrija/Komisija, Recueil, I‑1101. lpp., 73. punkts).

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

86      Pirmās instances tiesa atgādina, ka EKL 88. panta 3. punktā skaidri un nepārprotami ir noteikts, ka attiecīgā dalībvalsts nesāk īstenot pašas ierosinātos pasākumus, kamēr iepriekšējās pārbaudes procedūra nav beigusies ar galīgu lēmumu.

87      Turklāt šo normu papildina Regulas Nr. 659/1999 4. panta 5. punkts, kurā ir paredzēts termiņš, kas, principā, paziņotā pasākuma iepriekšējās izskatīšanas noslēguma lēmuma pieņemšanai ir divi mēneši, skaitot no nākamās dienas pēc paziņojuma saņemšanas.

88      Attiecībā uz šo divu mēnešu termiņu, kurš sākotnēji tika noteikts judikatūrā, Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Austrija/Komisija (73. punkts) ir atzinusi, ka, vadoties no EKL 230. un 232. panta un izvērtējot maksimālo divu mēnešu termiņu, Tiesa ir vēlējusies izvairīties no jebkādas tiesiskās nedrošības, kas būtu acīmredzamā pretrunā EKL 88. panta 3. punktā paredzētās atbalsta iepriekšējās izskatīšanas fāzes mērķim. Kā Tiesa precizē, šis mērķis sniegt dalībvalstij nepieciešamo tiesisko drošību, ātri nosakot atbalsta, kurš var būt steidzams, saderīgumu ar Līgumu, ir apdraudēts, ja šo termiņu neuzskata par obligātu. Turklāt no tā izrietošā tiesiskā nedrošība var tikt pastiprināta gadījumā, ja iepriekšējās pārbaudes posms tiek mākslīgi paildzināts.

89      Līdz ar to ir jāatzīst, ka Regulas Nr. 659/1999 4. panta 5. punktā paredzētais termiņš ir saistošs visām iepriekšējās izvērtēšanas procedūrā iesaistītajām pusēm. Tādēļ attiecīgajai dalībvalstij nav ļauts atbrīvoties no pienākuma, atsaucoties uz steidzamību. Turklāt, kā pareizi norāda Komisija, šai prasībai jau atbilst iepriekšējās izvērtēšanas pabeigšanai paredzētais divu mēnešu termiņš.

90      Ņemot vērā iepriekš minēto, šī pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par Regulas Nr. 2204/2002 pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

91      Itālijas Republika apstrīd lēmumu, jo tā 32. un 33. apsvērumā ir norādīts, ka pārbaudāmo pasākumu nevar atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu atbilstīgi Regulai Nr. 2204/2002, it īpaši tādēļ, ka tas ir piemērojams visā valsts teritorijā un ka tas attiecas uz tādu uzņēmumu īpašnieku maiņu, kuros nodarbinātas vairāk nekā 1000 personas, tas ir, principā, lielu uzņēmumu īpašnieku maiņu. Pat tad, ja atbalsts darba vietu radīšanai reģionos, kas nesaņem atbalstu, ir atļauts tikai maziem un vidējiem uzņēmumiem, tas nekādā veidā neļauj Komisijai izdarīt secinājumu, ka pasākums atbilstoši regulai nav saderīgs visā tā kopumā, jo nevar izslēgt, ka šādu uzņēmumu iegūšana var interesēt arī mazus un vidējus uzņēmumus.

92      Komisija uzskata, ka Itālijas Republika nepareizi izprot valsts atbalstu kontroli, it īpaši atbalsta shēmu kontroli. Lai shēmu atzītu par saderīgu, nepietiek tikai ar to, ka dažos iespējamos piemērošanas gadījumos ir izpildīti saderīguma kritēriji. Tam turklāt vēl ir nepieciešams, lai atbalsta shēmas ietvaros piešķirtais atbalsts atbilstu šiem kritērijiem visos gadījumos. Šis princips ir skaidri ietverts Regulas Nr. 2204/2002 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Izskatāmajā lietā Komisija norāda, ka pārbaudāmais pasākums neizslēdz, ka atbalsts varētu tikt piešķirts lielam uzņēmumam reģionā, kas nesaņem atbalstu, un tādēļ Komisija ir pareizi secinājusi, ka tas neatbilst Regulas Nr. 2204/2002 prasībām.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

93      Pirmās instances tiesa uzsver, ka no minētā Regulas Nr. 2204/2002 4. panta formulējuma izriet, ka tikai mazi un vidēji uzņēmumi var saņemt atbalstu darba vietu izveidošanai ārpus zonām, kurām tiek piešķirts reģionālais atbalsts. Tādēļ, ka pārbaudāmais pasākums ir piemērojams visiem uzņēmumiem un visā valsts teritorijā, šis nosacījums nav izpildīts, kā tas norādīts apstrīdētā lēmuma 32. un 33. apsvērumā. Turklāt vienīgais pārbaudāmā pasākuma piemērošanas gadījums attiecas uz lieliem uzņēmumiem zonā, kura nesaņem atbalstu, un tādējādi, pat pārbaudot atbalstu kā tādu, šāds atbalsts nav uzskatāms par saderīgu.

94      Vēl Pirmās instances tiesa uzskata, – kā pareizi ir norādījusi Komisija – ka, lai atbalsta shēmu varētu uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu atbilstoši Regulai Nr. 2204/2002, nepietiek ar to vien, ka iespējamos piemērošanas gadījumos ir izpildīti tajā paredzētie nosacījumi. Ir nepieciešams, lai atbalsta shēmas ietvaros piešķirtais atbalsts atbilstu šiem kritērijiem visos gadījumos. Šis princips ir skaidri ietverts Regulas Nr. 2204/2002 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Izskatāmajā lietā pārbaudāmais pasākums neizslēdz, ka atbalsts varētu tikt piešķirts lielam uzņēmumam reģionā, kas nesaņem atbalstu. Tādēļ Komisija ir pareizi secinājusi, ka pārbaudāmais pasākums neatbilst Regulas Nr. 2204/2002 prasībām.

95      Turklāt Pirmās instances tiesa norāda, ka apstrīdētais lēmums attiecas uz pārbaudāmo pasākumu kopumā un tā 38. apsvērumā ir skaidri paredzēts, ka tas neskar iespēju, ka atbalstu, kas piešķirts ar to ieviestās shēmas ietvaros, vēlāk ar Komisijas lēmumu var atzīt par pilnībā vai daļēji saderīgu, ņemot vērā tā konkrētās īpašības.

96      Ņemot vērā iepriekš minēto, šī pamata otrā daļa līdz ar to ir jānoraida.

 Par Kopienu Pamatnostādņu valsts atbalsta piešķiršanai grūtībās nonākušo uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

97      Itālijas Republika uzskata, ka saskaņā ar 101. pantu Kopienu Pamatnostādnēs valsts atbalsta piešķiršanai grūtībās nonākušo uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai Komisijai saderīgums ar kopējo tirgu ir jāpārbauda attiecībā uz ikvienu atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai, kas ir piešķirts bez iepriekšējas atļaujas un tādējādi pārkāpjot EKL 88. panta 3. punktu. Itālijas Republika noraida argumentu, ko šajā sakarā izvirzījusi Komisija par to, ka nav nepieciešamo materiālu, lai veiktu pārbaudāmā pasākuma piemērošanas gadījuma individuālu pārbaudi, un norāda, ka Komisijai bija jāpieprasa Itālijas iestādēm vajadzīgā informācija un nevis jāatsaucas tikai uz individuālas paziņošanas iespēju.

98      Komisija uzskata, ka no Kopienu Pamatnostādņu valsts atbalsta piešķiršanai grūtībās nonākušo uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai 64. punkta izriet, ka atbalsta shēmas grūtībās nonākušo uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai var atļaut tikai attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem saskaņā ar to Kopienas definīciju. Pretēji Itālijas Republikas apgalvotajam, minēto pamatnostādņu 101. punktā Komisijai nav paredzēts pienākums pārbaudīt saderīgumu ar kopējo tirgu attiecībā uz ikvienu atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai, kas ir piešķirts bez Komisijas atļaujas. Ir runa tikai par vienu normu, kas regulē dažādu secīgu nozares noteikumu piemērošanu laikā, kas pavisam noteikti neuzliek Komisijai pienākumu atsevišķi pārbaudīt visu nepaziņoto shēmu piemērošanu.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

99      Pirmās instances tiesa atgādina, ka saskaņā ar Kopienu Pamatnostādnēm valsts atbalsta piešķiršanai grūtībās nonākušo uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai, ar nosacījumu, ka ir izpildīti tajās paredzētie nosacījumi, Komisija var atļaut divu veidu atbalstus glābšanai un pārstrukturēšanai: pirmkārt, atbalstus uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai, par ko individuāli paziņots Komisijai, neatkarīgi no uzņēmumu lieluma (minēto pamatnostādņu 22.–63. punkts), un, otrkārt, atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai, ko var izmantot tikai mazie un vidējie uzņēmumi (minēto pamatnostādņu 64.–69. punkts).

100    Izskatāmajā lietā saskaņā ar Dekrētu‑likumu Nr. 23/2003 pārbaudāmais pasākums ir piemērojams visiem uzņēmumiem, neatkarīgi no to lieluma. Turklāt tā vienīgais piemērošanas gadījums bija viena liela uzņēmuma, proti, Ocean, pārdošana otram lielam uzņēmumam, proti, Brandt.

101    Kā tas jau tika norādīts iepriekš 94. punktā attiecībā uz Regulu Nr. 2204/2002, lai atbalsta shēmu varētu uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu, nepietiek ar to vien, ka iespējamos piemērošanas gadījumos ir izpildīti tajā paredzētie nosacījumi. Ir nepieciešams, lai atbalsta shēmas ietvaros piešķirtais atbalsts atbilstu šiem kritērijiem visos gadījumos. Tādēļ izskatāmajā lietā teorētiskā iespējamība, ka pārbaudāmā pasākuma kontekstā iespējamais pircējs varēja būt mazs vai vidējs uzņēmums, nav pietiekama, lai uzskatītu, ka paziņotais atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu atbilstoši Kopienu Pamatnostādnēm valsts atbalsta piešķiršanai grūtībās nonākušo uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai.

102    Tā kā pārbaudāmais pasākums neatbilst nosacījumiem, kas vajadzīgi, lai piemērotu Pamatnostādnes valsts atbalsta piešķiršanai grūtībās nonākušo uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai, nav arī vajadzības pārbaudīt, vai ir ievēroti procesuālie nosacījumi.

103    Tādēļ šī pamata trešā daļa ir jānoraida.

104    Ņemot vērā iepriekš minēto, Pirmās instances tiesa atzīst, ka pārbaudāmo pasākumu nevar atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu saskaņā ar jebkuru no norādītajiem Kopienu tiesību aktiem. Tādēļ šis pamats ir noraidāms kopumā.

 Par EKL 253. panta pārkāpumu

105    Attiecībā uz prasītāju norādīto pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā par pārbaudāmā pasākuma atzīšanu par valsts atbalstu, Pirmās instances tiesa uzskata, ka apstrīdētā lēmuma 5. punktā izklāstītais pamatojums ir skaidrs un pietiekams, lai pamatotu Komisijas nostāju; šis pamatojums sakrīt ar Pirmās instances tiesas sniegto pamatojumu šī sprieduma 63.–70. punktā.

 Lietas dalībnieku argumenti

–       Par pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz selektivitātes nosacījuma piemērošanu

106    Itālijas Republika uzskata, ka Komisijas vērtējumā, kas ietverts apstrīdētā lēmuma 18. apsvērumā, nav norādīts pamatojums; tajā izklāstīts, ka pārbaudāmais pasākums nav vispārīga rakstura, bet gan dod ekonomiskas priekšrocības konkrētiem uzņēmumiem, jo ar to tiek samazinātas parastās izmaksas un nostiprināts to finansiālais stāvoklis attiecībā pret konkurentiem, kuriem nav pieejami šādi pasākumi, ko turklāt apliecinot tas, ka pasākums ir piemērots tikai vienā gadījumā. Tā uzskata, ka šāds novērtējums izriet no nepareizas Līgumā paredzētā selektivitātes nosacījuma piemērošanas, kurš paredz, ka pasākums sniedz priekšrocības konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai. Šis nosacījums neesot izpildīts, ja, kā tas ir pamata prāvā, pārbaudāmā pasākuma mērķis un sekas nav sniegt priekšrocības konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, jo tas tiek piemērots noteiktām personām saskaņā ar objektīviem kritērijiem, bez iespējas patvaļīgi grozīt tā piemērošanas jomu. Attiecībā uz pārbaudāmā pasākuma ierobežoto ilgumu un vienīgo tā piemērošanas gadījumu, kā rezultātā, pēc Komisijas domām, rodas tā selektīvais raksturs, Itālijas Republika uzsver, ka patiesībā nozīme ir tā dokumenta vispārīgajam un abstraktajam raksturam, ar ko tas tiek ieviests, kurā noteikts, ka iepriekšējās kontroles ietvaros – kura jāveic Komisijai – tā nevarētu izslēgt pārbaudāmā pasākuma piemērošanu citiem saņēmējiem, kuri atbilst paredzētajiem nosacījumiem.

107    Komisija uzskata, ka, pat ja kāda pasākuma piemērošanas joma tiek noteikta, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, tas tomēr, neraugoties uz visu, var būt selektīva rakstura (iepriekš minētie 2002. gada 6. marta spriedumi apvienotajās lietās T‑127/99, T‑129/99 un T‑148/99 Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, 163. punkts, un apvienotajās lietās T‑92/00 un T‑103/00 Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, 58. punkts). Lielā piemērošanas kritēriju precizitāte, kā, piemēram, ļoti īss īstenošanas termiņš, no kā esot izrietējusi piemērošana tikai vienā gadījumā, pierāda, ka Itālijas Republikas norādītais pārbaudāmā pasākuma vispārīgais un abstraktais raksturs ir tikai šķietams. Turklāt, ņemot vērā, ka apstrīdētais lēmums attiecas uz pārbaudāmo pasākumu kopumā, būtu pietiekami, ja tas izrādītos selektīvs tikai vienai no divām saņēmēju kategorijām. Atbildot uz Itālijas Republikas apsvērumiem par minētās judikatūras atbilstīgumu, Komisija atgādina, ka, lai priekšrocību uzskatītu par selektīvu, nav nepieciešams, lai tā tiktu piešķirta diskrecionāri. Tās selektīvais raksturs noteikti var izrietēt no tās automātiskai iegūšanai paredzēto kritēriju piemērošanas (iepriekš minētais spriedums lietā Beļģija/Komisija, 27.–31. punkts). Visbeidzot Komisija norāda, ka pārbaudāmā pasākuma selektīvo raksturu apstiprina fakts, ka tas ir ticis piemērots tikai vienā gadījumā.

–       Par pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz atbalsta, kas piešķirts ar pārbaudāmo pasākumu, saņēmēja identificēšanu

108    Itālijas Republika apstiprina, ka apstrīdētajā lēmumā ir vērojams arī pamatojuma trūkums attiecībā uz to, ka pārbaudāmā pasākuma saņēmēju vidū ir identificēti grūtībās nonākuši uzņēmumi, kam piemērota ārkārtas administratīvā procedūra, kuros nodarbinātas vairāk nekā 1000 personas un kuriem mainās īpašnieks, vadoties tikai pēc viena konstatējuma, ka patiesais ar pārbaudāmo pasākumu piešķirtā atbalsta saņēmējs ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, kurus Itālijas iestādes nav norādījušas, neprecizējot šādai indentificēšanai atbilstošos faktorus, nedz arī tā iemeslus.

109    Komisija norāda, ka pārbaudāmais pasākums varētu būt atbalsts arī tad, ja tikai uzņēmuma pircējs vai pārdevējs būtu priekšrocību saņēmēji. Komisija šajā sakarā atgādina Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru pasākuma saņēmēji obligāti nav tās personas, kurām valsts piešķir pozitīvus pakalpojumus vai atvieglojumus (Tiesas 2000. gada 19. septembra spriedums lietā C‑156/98, Vācija/Komisija, Recueil, I‑6857. lpp., 22.–28. punkts). Šajā lietā, piemēram, pilnībā būtu iespējams, ka uzņēmums, kam piemērota ārkārtas administratīvā procedūra un kura kādam no atvasinājumiem mainās īpašnieks, turpina veikt citas darbības. Šajā gadījumā ar pasākumu tiek atviegloti izdevumi, kuri uzņēmumam parastā gadījumā būtu jāsedz, proti, algas un pabalsti saistībā ar atlaišanu un dažādas citas iemaksas, īpaši CIGS režīmam maksājamās. Citas priekšrocības varētu izrietēt no tā, ka valsts ieviests pasākums ļauj veikt uzņēmuma īpašnieka maiņu, kas citādi nevarētu notikt, jeb varētu notikt tikai citos apstākļos, piemēram, par augstāku cenu.

–       Par pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz pārbaudāmā pasākuma negatīvo ietekmi uz Kopienu iekšējo tirdzniecību un konkurenci

110    Itālijas Republika uzskata, ka apstrīdētais lēmums nav pamatots attiecībā uz EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas trešā un ceturtā nosacījuma vērtējumu, kas saistīti attiecīgi ar tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšanu un negatīvu ietekmi uz konkurenci, jo Komisija to šī lēmuma 20. apsvērumā ir izteikusi tikai kā neapstrīdamu apstiprinājumu.

111    Brandt pauž šādu pašu kritiku, uzskatīdama, ka apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā Komisija vispārīgos terminos atsaucas uz noteiktu uzņēmumu finansiālās situācijas nostiprināšanu attiecībā pret to konkurentiem. Līdz ar to Komisija nav izvērtējusi un pierādījusi pārbaudāmā pasākuma ietekmi uz tirdzniecību dalībvalstu starpā, kā arī šī pasākuma nodarīto kaitējumu konkurencei. Tādējādi Komisija arī neesot izpildījusi savu pienākumu, kas atgādināts Tiesas 1985. gada 13. marta spriedumā apvienotajās lietās 296/82 un 318/82 Nīderlande un Leeuwarder Papierwarenfabriek/Komisija (Recueil, 809. lpp., 22.–24. punkts), norādīt pamatojumu saviem valsts atbalsta jomā pieņemtajiem lēmumiem minimālā noderīgu norāžu apmērā, kas ļautu vismaz noteikt konkrēto tirgu, ieinteresēto uzņēmumu stāvokli šajā tirgū, attiecīgo preču tirdzniecības plūsmas dalībvalstu starpā un uzņēmuma, kas šķietami saņēmis atbalstu, eksporta apjomus.

112    Komisija uzskata, ka, ja atbalsts ir piešķirts prettiesiski, tai nav pienākuma pierādīt šī atbalsta patieso ietekmi uz konkurenci un tirdzniecību dalībvalstu starpā (Tiesas 1990. gada 14. februāra spriedums lietā C‑301/87 Francija/Komisija, Recueil, I‑307. lpp., 33. punkts; Pirmās instances tiesas 2000. gada 29. septembra spriedums lietā T‑55/99 CETM/Komisija, Recueil, II‑3207. lpp., 103. punkts, un iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās P & O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija, 142. punkts).

–       Par neatbilstošu pamatojumu apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz pārbaudāmā pasākuma saderīguma ar kopējo tirgu izvērtējumu, ņemot vērā Regulu Nr. 2204/2002 un Kopienu Pamatnostādnes valsts atbalsta piešķiršanai grūtībās nonākušo uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai

113    Itālijas Republika, paralēli iepriekš 91. un 97. punktā izvirzītajiem argumentiem, uzskata, ka Komisija nav atbilstoši pamatojusi apstrīdēto lēmumu, jo tā ir noraidījusi iespēju, ka pārbaudāmo pasākumu varētu atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu atbilstoši Regulai Nr. 2204/2002 un Kopienu Pamatnostādnēm valsts atbalsta piešķiršanai grūtībās nonākušo uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai.

114    Komisija savā atbildē aprobežojas ar jau iepriekš 92. un 98. punktā izklāstītajiem argumentiem par Regulas Nr. 2204/2002 un Kopienu Pamatnostādņu valsts atbalsta piešķiršanai grūtībās nonākušo uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai nepiemērojamību šajā lietā.

–       Par pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz atbalsta atgūšanu

115    Brandt uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir ļoti nepietiekami pamatots, jo Komisija nav norādījusi iemeslus, kādēļ Itālijas Republikai būtu jāveic visi vajadzīgie pasākumi Brandt piešķirtā atbalsta atgūšanai. Tā uzskata, ka juridiskajā un faktiskajā kontekstā, kurā šādas rīcības likumība šķiet vismaz apšaubāma, Komisijai bija jāizskaidro šis apstrīdētā lēmuma aspekts, lai Pirmās instances tiesa un ieinteresētās personas varētu darīt zināmu savu viedokli.

116    Komisija uzskata, ka tā Itālijas Republikas veicamo ar pārbaudāmo pasākumu piešķirtā atbalsta atgūšanu no Brandt nav atsevišķi pamatojusi tādēļ, ka atgūšana ir parastas un vispārīgas sekas tam, ka nelikumīgs atbalsts tiek atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu un tādēļ, ka Komisijai līdz ar to nebija jāveic Brandt atsevišķā gadījuma izvērtēšana.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

117    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākums norādīt pamatojumu (motivāciju) ir būtiska formāla prasība, kas ir jānošķir no motivācijas pamatotības jautājuma, jo tas attiecas uz strīdīgā akta likumību pēc būtības (Tiesas 2001. gada 22. marta spriedums lietā C‑17/99 Francija/Komisija, Recueil, I‑2481. lpp., 35. punkts, un Pirmās instances tiesas 2005. gada 18. janvāra spriedums lietā T‑93/02 Confédération nationale du Crédit mutuel/Komisija, Krājums, II‑143. lpp., 67. punkts).

118    EKL 253. pantā paredzētajam pamatojumam ir jāatbilst konkrētā tiesību akta raksturam, un tajā skaidri un nepārprotami jābūt norādītai tiesību akta izdevējas iestādes argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt, kāds ir veiktā pasākuma pamatojums, un lai kompetentā tiesa varētu veikt pārbaudi. Šī prasība ir izvērtējama, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, tostarp tiesību akta saturu, norādītā pamatojuma raksturu un adresātu vai citu personu, kuras tiesību akts skar tieši un individuāli, iespējamo ieinteresētību saņemt paskaidrojumus. Netiek izvirzīta prasība, lai pamatojumā būtu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie vai juridiskie elementi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst EKL 253. pantā izvirzītajām prasībām, ir izvērtējams, ņemot vērā ne vien tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas attiecīgo jautājumu reglamentējošās tiesību normas (skat. Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

119    No šiem principiem it īpaši izriet, ka Komisijai ir jāpierāda, ka pasākums ir valsts atbalsts un ka tas nav saderīgs ar kopējo tirgu. Savukārt tai nav jāatbild uz neatbilstošiem argumentiem, ko izvirza attiecīgās valsts iestādes vai trešās personas, kas iestājas lietā (Pirmās instances tiesas 2006. gada 12. decembra spriedums lietā T‑95/03 Asociación de Estaciones de Servicio de Madrid un Federación Catalana de Estaciones de Servicio/Komisija, Krājums, II‑4739. lpp., 108. punkts).

–       Par pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz selektivitātes nosacījuma piemērošanu

120    Attiecībā uz šo pirmo pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā – Pirmās instances tiesa uzskata, ka iepriekš 66. punktā uzskaitītā informācija, kas ir ietverta šajā lēmumā, ir pilnībā pietiekama un skaidra, lai varētu konstatēt pārbaudāmā pasākuma selektivitāti.

121    Tādēļ šī pamata pirmā daļa ir jānoraida.

–       Par pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz atbalsta, kas piešķirts ar pārbaudāmo pasākumu, saņēmēja identificēšanu

122    Pirmās instances tiesa vispirms atgādina, ka apstrīdētā lēmuma 18. apsvērumā ir norādītas divas potenciālo pārbaudāmā pasākuma priekšrocību saņēmēju kategorijas, proti:

–        personas, kas pērk uzņēmumus, kuri nonākuši grūtībās, kuriem piemērotas ārkārtas administratīvās procedūras un kuros strādā vairāk nekā 1000 personu, un kuri līdz 2003. gada 30. aprīlim ir noslēguši kolektīvu līgumu ar Itālijas Darba un sociālās politikas ministriju, lai apstiprinātu darba ņēmēju pārcelšanu, un/vai;

–        uzņēmumiem, kuri nonākuši grūtībās, kuriem piemērotas ārkārtas administratīvās procedūras, kuros strādā vairāk nekā 1000 personu un kuri ir cesijas objekts.

123    Tādēļ Pirmās instances tiesa uzskata, ka, pretēji Itālijas Republikas viedoklim, Komisijai savā lēmumā nebija precīzi jāidentificē ar pārbaudāmo pasākumu piešķirtā atbalsta saņēmējs un ka tā varēja aprobežoties – kā tā to tika darījusi apstrīdētā lēmuma 18. apsvērumā – norādot divas atsevišķas saņēmēju kategorijas. Turklāt Pirmās instances tiesa atgādina, ka vienīgā pārbaudāmā pasākuma piemērošanas gadījuma ietvaros atbalsta mērķis bija veicināt grūtībās nonākuša uzņēmuma cesiju. Tādējādi ar to tika veicināts brīvprātīgs saimniecisks darījums divu pušu starpā. Pirmās instances tiesa atgādina judikatūru, saskaņā ar kuru pasākuma saņēmēji obligāti nav tās personas, kurām valsts piešķir pozitīvus pakalpojumus vai atvieglojumus (iepriekš minētais spriedums lietā Vācija/Komisija, 28. punkts).

124    Tā kā Komisija ir izvērtējusi pārbaudāmo pasākumu, pamatodamās tikai uz Itālijas iestāžu sniegto informāciju, kurā neietilpa dokumenti par tā vienīgo piemērošanas gadījumu, Pirmās instances tiesa uzskata, ka apstrīdētā lēmuma 18. apsvērumā ietvertās norādes, tostarp neizsmeļošs to faktoru uzskaitījums, no kā var būt atkarīga faktiskā priekšrocību saņēmēja identificēšana, ir pietiekamas.

125    Tādēļ šī pamata otrā daļa ir jānoraida.

–       Par pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz pārbaudāmā pasākuma negatīvo ietekmi uz Kopienu iekšējo tirdzniecību un konkurenci

126    Pirmās instances tiesa atgādina, ka pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, kaut arī dažos gadījumos paši apstākļi, kādos piešķirts atbalsts, var liecināt par to, ka tas var ietekmēt tirdzniecību dalībvalstu starpā un deformēt vai draudēt radīt konkurences deformāciju, Komisijai šie apstākļi ir vismaz jānorāda sava lēmuma pamatojumā (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Itālija un Sardegna Lines/Komisija, 66. punkts un tajā minētā judikatūra, un iepriekš minēto spriedumu lietā Regione autonoma della Sardegna/Komisija, 73. un 74. punkts).

127    Tomēr Komisijai nav jāpierāda, kāda ir bijusi nelikumīgā atbalsta ietekme uz konkurenci un tirdzniecību dalībvalstu starpā. Komisijas pienākums sniegt šādu pierādījumu sniegtu priekšrocības dalībvalstīm, kuras piešķir atbalstus, pārkāpjot EKL 88. panta 3. punktā paredzēto pienākumu paziņot par atbalstu, kaitējot tām valstīm, kuras atbalstus paziņo projekta stadijā (skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 30. aprīļa spriedumu lietā T‑214/95 Vlaamse Gewest/Komisija, Recueil, II‑717. lpp., 67. punkts, un 2002. gada 30. janvāra spriedumu lietā T‑35/99 Keller un Keller Meccanica/Komisija, Recueil, II‑261. lpp., 85. punkts un tajā minētā judikatūra). Šo judikatūru arī apstiprina EKL 87. panta 1. punkta formulējums, saskaņā ar ko ar kopējo tirgu nav saderīgi ne tikai tādi atbalsti, kuri “rada” konkurences izkropļojumus, bet arī tādi, kuri tos “draud radīt” (iepriekš minētais spriedums lietā Keller un Keller Meccanica/Komisija, 85. punkts).

128    Izskatāmajā lietā Pirmās instances tiesa atgādina, ka apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā Komisija ir formulējusi šādus konstatējumus:

“Trešais un ceturtais [EKL] 87. panta 1. punkta piemērošanas nosacījums ir apstāklis, ka pasākums rada vai draud radīt traucējumus konkurencei un iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm. Pārbaudāmā atbalsta shēma draud radīt traucējumus konkurencei, jo tā nostiprina dažu uzņēmumu finansiālo stāvokli attiecībā uz to konkurentiem. Šis pasākums rada īpašus draudus konkurencei un īpaši iespaido tirdzniecību gadījumos, kad atbalsta saņēmēji konkurē ar produktiem, kas ievesti no citām dalībvalstīm, pat ja tie paši neeksportē savu produkciju. Ja uzņēmēji, kas saņem atbalstu, neeksportē savu produkciju, valstī saražotā produkcija gūst priekšrocības, jo to uzņēmumu produkcijas eksportēšanas iespējas, kuri atrodas citās dalībvalstīs, attiecīgajā tirgū samazinās.”

129    Pirmās instances tiesa arī atgādina,– kā ticis atzīsts šī sprieduma 86.–90. punktā – ka Komisija apstrīdētā lēmuma 22. apsvērumā ir pareizi norādījusi, ka Itālijas iestādes nav izpildījušas pienākumu, ko tām uzliek EKL 88. panta 3. punkts, īstenodamas pārbaudāmo pasākumu, pirms saņemta Komisijas atļauja.

130    Tādēļ saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru Pirmās instances tiesa uzskata, ka apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā ietvertais pamatojums ir atbilstošs un pietiekams.

131    Ņemot vērā iepriekš minēto, šī pamata trešā daļa ir jānoraida.

–       Par neatbilstošu pamatojumu apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz pārbaudāmā pasākuma saderīguma ar kopējo tirgu izvērtējumu, ņemot vērā Regulu Nr. 2204/2002 un Kopienu Pamatnostādnes valsts atbalsta piešķiršanai grūtībās nonākušo uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai

132    Attiecībā uz otru pamatojuma trūkumu apstrīdētajā lēmumā – Pirmās instances tiesa uzskata, ka apstrīdētā lēmuma 5.4. un 5.5. punktā ietvertais pamatojums ir skaidrs un pietiekams, lai pamatotu Komisijas nostāju, un tā argumentācija sakrīt ar Pirmās instances tiesas šī sprieduma 93.–96. un 99.–103. punktā pausto argumentāciju.

–       Par pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz atbalsta atgūšanu

133    Pirmās instances tiesa atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nelikumīgā atbalsta pārtraukšana, to atgūstot, kā arī ar to saistītos procentus, ir loģiskas sekas šī atbalsta atzīšanai par nesaderīgu ar kopējo tirgu (Tiesas 1990. gada 21. marta spriedums lietā C‑142/87 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑959. lpp., 66. punkts; 1997. gada 14. janvāra spriedums lietā C‑169/95 Spānija/Komisija, Recueil, I‑135. lpp., 47. punkts, un 2004. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑110/02 Komisija/Padome, Krājums, I‑6333. lpp., 41. punkts).

134    Izskatāmajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir konstatējusi, ka pārbaudāmais pasākums nav saderīgs ar kopējo tirgu, ko Pirmās instances tiesa ir apstiprinājusi šī sprieduma 104. punktā.

135    Tādēļ saskaņā ar minēto judikatūru un – kā tas atzīts šī sprieduma 140.–145. punktā – tā kā Komisijai nebija pienākuma pārbaudīt atsevišķo Brandt gadījumu, Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisija nav pārkāpusi savu pienākumu apstrīdētajā lēmumā norādīt pamatojumu par šo aspektu.

136    Ņemot vērā iepriekš minēto, šī pamata ceturtā daļa ir jānoraida.

137    Tādējādi šis pamats ir jānoraida kopumā.

 Par atbalsta atgūšanu

 Par Regulas Nr. 659/1999 pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

138    Brandt uzskata, ka Komisija rīkojumu, ko tā nosūtīja Itālijas Republikai ar lūgumu veikt visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai atgūtu Brandt ar pārbaudāmo pasākumu individuāli piešķirto atbalstu, ir pamatojusi tikai ar šī pasākuma pārbaudi vien, un tādēļ tam ir vispārīgs raksturs. Tā nav veikusi konkrētā piemērošanas gadījuma, kurš ir apgalvotais atbalsta gadījums, atbilstošu pārbaudi. Brandt tādēļ uzskata, ka, pieprasot Itālijas Republikai no tās atgūt atbalstu, kurš pilnībā varēja izrādīties saderīgs ar kopējo tirgu, pēc saskaņā ar Regulu Nr. 659/1999 veiktu vienkāršu pārbaudi, Komisija it īpaši ir pārkāpusi šīs regulas noteikumus (Tiesas 1980. gada 29. oktobra spriedums lietā 22/80 Boussac, Recueil, 3427. lpp., un ģenerāladvokāta Albēra [Alber] secinājumi iepriekš minētajam 2001. gada 22. marta spriedumam lietā Francija/Komisija, Recueil, I‑2484. lpp., 40. punkts). Ja Komisijai bija nodoms pieprasīt jebkādu apgalvotā atbalsta atgūšanu no Brandt, tad tai bija jāievēro Regulas Nr. 659/1999 11. pantā paredzētā procedūra.

139    Komisija norāda, ka apstrīdētajā lēmumā nav nekāda rīkojuma par atbalsta pagaidu atgūšanu Regulas Nr. 659/1999 11. panta izpratnē. Atgūšanu tika lūgts veikt tikai, pamatojoties uz apstrīdēto lēmumu, saskaņā ar minētās regulas 14. pantu, no kā izriet, ka šīs regulas 11. pantā paredzētās pamatojuma un formas prasības nebija jāņem vērā. Šāda rīcība esot pilnībā likumīga, kā tas izriet no vairākiem spriedumiem, ar kuriem apstiprināti negatīvi lēmumi attiecībā uz atbalsta shēmām un kuros Komisija ir pamatoti paredzējusi šādu shēmu ietvaros piešķirto atbalstu atgūšanu (iepriekš minētais Tiesas 1999. gada 17. jūnija spriedums lietā Beļģija/Komisija, 64. un turpmākie punkti; iepriekš minētais spriedums lietā Vācija/Komisija, 112. un turpmākie punkti; 2002. gada 7. marta spriedums lietā C‑310/99 Itālija/Komisija, Recueil, I‑2289. lpp., 98. un turpmākie punkti; 2002. gada 19. septembra spriedums lietā C‑114/00 Spānija/Komisija, Recueil, I‑7657. lpp., 107. un turpmākie punkti; 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑298/00 P Itālija/Komisija, Recueil, I‑4087. lpp., 86. un turpmākie punkti, ar ko tika apstiprināts Pirmās instances tiesas 2000. gada 15. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑298/97, T‑312/97, T‑313/97, T‑315/97, T‑600/97 līdz T‑607/97, T‑1/98, T‑3/98 līdz T‑6/98 un T‑23/98 Alzetta u.c./Komisija, Recueil, II‑2319. lpp., un 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑278/00 Grieķija/Komisija, Recueil, I‑3997. lpp., 103.–108. punkts).

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

140    Attiecībā uz Brandt apgalvojumu par to, ka Komisijai bija jāpārbauda tās gadījums atsevišķi, Pirmās instances tiesa atgādina, ka ar 2003. gada 12. februāra vēstuli Itālijas iestādes pārbaudāmo pasākumu bija paziņojušas. Atbildot uz Komisijas administratīvās procedūras ietvaros nosūtīto pieprasījumu par papildu informāciju par pārbaudāmo pasākumu, Itālijas Republika uzskatīja, ka pārbaudāmais pasākums ir vispārīga rakstura pasākums, kas piemērots tikai vienā gadījumā, kas bija Ocean pārdošana Brandt. Tomēr Itālijas Republika Komisijai nedarīja zināmu nekādu informāciju par Brandt atsevišķo gadījumu, kā, piemēram, pārstrukturēšanas plānu.

141    Pirmās instances tiesa atgādina, kā tas ticis konstatēts iepriekš 13. punktā, ka Komisijas lēmums uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam bija publicēts 2003. gada 18. decembra Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī. Tomēr, neraugoties uz šo publikāciju, Brandt neuzskatīja par vajadzīgu iesniegt savus apsvērumus formālajā izmeklēšanas procedūrā. Pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka paziņojuma publikācija Oficiālajā Vēstnesī ir atbilstīgs līdzeklis, kā paziņot visām ieinteresētajām personām par šādas procedūras uzsākšanu (Tiesas 1984. gada 14. novembra spriedums lietā 323/82 Intermills/Komisija, Recueil, 3809. lpp., 17. punkts; Pirmās instances tiesas 2005. gada 11. maija spriedums apvienotajās lietās T‑111/01 un T‑133/01 Saxonia Edelmetalle/Komisija, Krājums, II‑1579. lpp., 48. punkts, vai arī 2006. gada 31. maija spriedums lietā T‑354/99 Kuwait Petroleum (Nederland)/Komisija, Krājums, II‑1475. lpp., 81. punkts). Neraugoties uz šo publikāciju, Brandt tomēr neiestājās formālajā izmeklēšanas procedūrā un neiesniedza Komisijai nekādus papildu apsvērumus.

142    Tādēļ Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisija bija saņēmusi paziņojumu par pārbaudāmo pasākumu un tādējādi tās rīcībā bija analīzei pietiekama informācija. Lai gan Pirmās instances tiesa piekrīt, ka varētu pastāvēt šaubas par to, vai pārbaudāmais pasākums varētu būt individuāls atbalsts, tomēr ir jāuzskata, ka Komisijai nebija nekādas konkrētas informācijas, lai, pamatojoties uz Itālijas Republikas sniegto informāciju, Komisija varētu konstatēt faktu, ka pārbaudāmais pasākums ir ticis piemērots tikai vienā gadījumā. Pirmās instances tiesa atgādina, ka atbalstu shēmas gadījumā Komisija var tikai izpētīt attiecīgās shēmas vispārējās īpašības, un tai nav pienākuma pārbaudīt katru atsevišķo piemērošanas gadījumu, lai pārbaudītu, vai šai shēmai ir atbalsta īpašības (iepriekš minētais Tiesas spriedums apvienotajās lietās Itālija un Sardegna Lines/Komisija, 51. punkts; Grieķija/Komisija, 24. punkts, un 2005. gada 15. decembra spriedums lietā C‑148/04 Unicredito Italiano, Krājums, I‑11137. lpp., 67. punkts).

143    Turklāt Pirmās instances tiesa atgādina, ka apstrīdētā lēmuma 38. apsvērumā ir skaidri norādīts, ka tas attiecas uz pārbaudāmo pasākumu un attiecīgiem tā piemērošanas gadījumiem, bet neskar iespēju vēlāk ar Komisijas lēmumu atzīt individuālo atbalstu, kas piešķirts pārbaudāmā pasākuma ietvaros, par pilnībā vai daļēji saderīgu ar kopējo tirgu, ņemot vērā tā konkrētās īpašības.

144    Tādēļ Pirmās instances tiesa uzskata, ka ir pareizi, ka Komisija ir pārbaudījusi pasākumu, par kuru tai paziņoja Itālijas Republika, tā paziņošanas brīdī esošajā stāvoklī, un tādēļ Komisija nav negatīvi ietekmējusi Brandt procesuālo stāvokli.

145    Ņemot vērā iepriekš minēto, šī pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

146    Attiecībā uz rīkojumu par atgūšanu – Brandt norāda uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu un uzskata, ka nav ievērots pienākums norādīt pamatojumu.

147    Komisija uzskata, ka pat pirms Regulas Nr. 659/1999 pieņemšanas un neatkarīgi no tā, vai par to pastāv kāda skaidra norma, Tiesa tika atzinusi, ka nelikumīga atbalsta pārtraukšana, atgūstot piešķirto atbalstu, kā arī ar to saistītos procentus, ir loģiskas sekas tā atzīšanai par nesaderīgu ar kopējo tirgu (iepriekš minētais Tiesas 1990. gada 21. marta spriedums lietā Beļģija/Komisija, 66. punkts; 1994. gada 14. septembra spriedums apvienotajās lietās no C‑278/92 līdz C‑280/92 Spānija/Komisija, Recueil, I‑4103. lpp., 75. punkts; iepriekš minētais 1997. gada 14. janvāra spriedums lietā Spānija/Komisija, 47. punkts; iepriekš minētais 2002. gada 7. marta spriedums lietā Itālija/Komisija, 98. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Padome, 41. punkts).

148    Regulas Nr. 659/1999 14. pantā ir skaidri noteikts, ka Komisijai ir jāprasa atbalsta atgūšana no saņēmēja, ja vien tas nav pretrunā kādam Kopienu tiesību vispārējam principam, kā, piemēram, tiesiskās paļāvības princips.

149    Komisija uzskata, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uzņēmumiem, kas saņem atbalstu, principā var rasties tiesiskā paļāvība par atbalsta likumību tikai tad, ja tas ir ticis piešķirts, ievērojot EKL 88. pantā paredzēto procedūru. Rūpīgam uzņēmējam parasti būtu jāspēj pārliecināties par to, vai šī procedūra ir tikusi ievērota, pat ja attiecīgajai valstij var pārmest lēmuma, ar ko piešķirts atbalsts, prettiesiskumu, jo tā atsaukšana ir pretrunā labas ticības principam (skat. Tiesas 1990. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑5/89 Komisija/Vācija, Recueil, I‑3437. lpp., 14. punkts, un 1997. gada 20. marta spriedumu lietā C‑24/95 Alcan Deutschland, Recueil, I‑1591. lpp., 25. punkts).

150    Lai gan Komisija atzīst arī iespēju, ka atbalsta saņēmēji var atsaukties uz ārkārtas apstākļiem, uz kuriem tie varēja pamatot savu tiesisko paļāvību par atbalsta likumību un iebilst pret tā atmaksāšanu, tā uzsver, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šādā gadījumā attiecīgie apstākļi – nepieciešamības gadījumā pēc prejudiciālo jautājumu par interpretāciju uzdošanas Tiesai, ir jāizvērtē valsts tiesai, kuras izskatīšanā būtu lieta (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Vācija, 16. punkts, un iepriekš minētais 2002. gada 7. marta spriedums lietā Itālija/Komisija, 103. punkts).

151    Komisija konstatē, ka izskatāmajā lietā pārbaudāmais pasākums tika ieviests ar nekavējoties piemērojamu dekrētu‑likumu. Līdz ar to ir acīmredzami, ka Itālijas Republika, kaut arī paziņojusi šo pasākumu un atzinusi, ka runa ir par atbalsta shēmu, nav izpildījusi EKL 88. panta 3. punktā paredzēto pienākumu un pārbaudāmo pasākumu īstenojusi prettiesiski, jo Komisija par šī pasākuma saderīgumu ar kopējo tirgu vēl nebija paudusi savu viedokli. Turklāt Komisija uzskata, ka ar pašu 2003. gada 7. februāra vēstuli par paziņošanu jau tika lūgts izvērtēt pārbaudāmā pasākuma saderīgumu ar kopējo tirgu atbilstīgi Kopienu Pamatnostādnēm valsts atbalsta piešķiršanai grūtībās nonākušo uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai.

152    Tādējādi jau no sākuma bijis skaidrs, ka pārbaudāmā pasākuma piemērošanas pasākumi varētu tikt atzīti par valsts atbalstu un ka līdz ar to bija pārkāpts arī EKL 88. panta 3. punkts. Komisija uzskata, ka ar to pilnīgi pietiek, lai izslēgtu jebkādu hipotēzi par tiesisko paļāvību.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

153    Kā izriet no lietas faktiem, kā arī no iepriekš 70.–104. punktā atzītā, pārbaudāmais pasākums nav saderīgs ar kopējo tirgu, jo tas ir pieņemts pretrunā ar pamata un formālām Kopienu tiesību normām par valsts atbalstu.

154    Pirmās instances tiesa uzskata, ka izskatāmajā lietā nav iespējams, ka rūpīgs tirgus dalībnieks kā Brandt būtu varējis nezināt par pārbaudāmā pasākuma prettiesiskumu. Pirmās instances tiesa šajā sakarā atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ka, tā kā valsts atbalsta kontrole, ko Komisija veic saskaņā ar EKL 88. pantu, ir obligāta, uzņēmumiem, kas saņem atbalstu, principā var rasties tiesiskā paļāvība par atbalsta likumību tikai tad, ja tas ir ticis piešķirts, ievērojot EKL 88. pantā paredzēto procedūru (iepriekš minētie spriedumi lietās Komisija/Vācija, 14. punkts, un Alcan Deutschland, 25. punkts). Rūpīgam uzņēmējam parasti būtu jāspēj pārliecināties par to, vai šī procedūra ir tikusi ievērota, pat ja attiecīgajai valstij var pārmest lēmuma, ar ko piešķirts atbalsts, prettiesiskumu, jo tā atsaukšana ir pretrunā labas ticības principam (iepriekš minētais spriedums lietā Alcan Deutschland, 41. punkts, un Pirmās instances tiesas 2004. gada 14. janvāra spriedums lietā T‑109/01 Fleuren Compost/Komisija, Recueil, II‑127. lpp., 135. punkts).

155    Visbeidzot, Pirmās instances tiesa atgādina, ka pastāvīgajā judikatūrā ir arī noteikts, ka, ja – kā Brandt gadījumā – atbalsta saņēmējs uzskata, ka pastāv ārkārtas apstākļi, ar kuriem tas var pamatot savu tiesisko paļāvību par atbalsta likumīgumu, tad šādā gadījumā attiecīgie apstākļi – nepieciešamības gadījumā pēc prejudiciālo jautājumu par interpretāciju uzdošanas Tiesai – ir jāizvērtē valsts tiesai, kuras izskatīšanā būtu lieta (iepriekš minētie spriedumi lietās Komisija/Vācija, 16. punkts; 2002. gada 7. marta spriedums lietā Itālija/Komisija, 103. punkts, un spriedums lietā Fleuren Compost/Komisija, 136. punkts).

156    Tādēļ šī pamata otrā daļa arī ir jānoraida.

157    Ņemot vērā iepriekš minēto, šis pamats ir jānoraida kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

158    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Itālijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem. Tā kā lietā T‑323/04 Brandt spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      prasības noraidīt;

2)      Itālijas Republika sedz pati savus, kā arī atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kas radušies Komisijai tiesvedībā lietā T‑239/04;

3)      Brandt Italia SpA sedz pati savus, kā arī atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kas radušies Komisijai tiesvedībā lietā T‑323/04.

García‑Valdecasas Cooke Labucka

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2007. gada 12. septembrī.

Sekretārs       Priekšsēdētājs

E. Coulon       J. D. Cooke

* Tiesvedības valoda – itāļu.