TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2017. gada 26. jūlijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Elektronisko komunikāciju tīkli un pakalpojumi – Telekomunikāciju pakalpojumi – Direktīvas 2002/20/EK, 2002/21/EK un 2002/77/EK – Radio un televīzijas virszemes digitālās apraides radiofrekvenču izmantošanas tiesību piešķiršana – Nepabeigtas bezmaksas piešķiršanas procedūras (“skaistumkonkursa”) atcelšana un tās aizstāšana ar izsoles procedūru – Valsts likumdevēja iesaistīšanās – Valsts regulatīvo iestāžu neatkarība – Iepriekšēja apspriešanās – Piešķiršanas kritēriji – Tiesiskā paļāvība
Lieta C‑560/15
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 11. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 30. oktobrī, tiesvedībā
Europa Way Srl,
Persidera SpA
pret
Autorità per le Garanzie nelle Comunicazioni,
Ministero dello Sviluppo economico,
Presidenza del Consiglio dei Ministri,
Ministero dell’Economia e delle Finanze,
piedaloties:
Elettronica Industriale SpA,
Cairo Network Srl,
Tivuitalia SpA,
Radiotelevisione italiana SpA (RAI),
Sky Italia Srl.
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz], tiesneši E. Juhāss [E. Juhász], K. Vajda [C. Vajda], K. Jirimēe [K. Jürimäe] (referente) un K. Likurgs [C. Lycourgos],
ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],
sekretāre K. Lopesa Bankalari [X. Lopez Bancalari], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2017. gada 2. februāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza
– Europa Way Srl vārdā – A. Terranova, A. Marcantonio, F. Ferraro un R. Mastroianni, avvocati,
– Persidera SpA vārdā – F. Pace, L. Sabelli un B. Caravita di Toritto, avvocati,
– Elettronica Industriale SpA vārdā – L. Medugno, G. Rossi un A. Lauteri, avvocati,
– Cairo Network Srl vārdā – F. Elefante un D. Ielo, avvocati,
– Radiotelevisione italiana SpA (RAI) vārdā – G. de Vergottini un P. Cotone, avvocati,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Fiorentino, avvocato dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – L. Nicolae, kā arī L. Malferrari un G. Braun, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2017. gada 30. marta tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 56. un 258. pantu un 3., 5. un 7. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva) (OV 2002, L 108, 21. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/140/EK (OV 2009, L 337, 37. lpp.) (turpmāk tekstā – “Atļauju izsniegšanas direktīva”), 3., 6., 8. un 9. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV 2002, L 108, 33. lpp.), kas ir grozīta ar Direktīvu 2009/140 (turpmāk tekstā – “Pamatdirektīva”), 2. un 4. pantu Komisijas 2002. gada 16. septembra Direktīvā 2002/77/EK par konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu tirgū (OV 2002, L 249, 21. lpp.; turpmāk tekstā – “Konkurences direktīva”), kā arī nediskriminācijas, pārskatāmības, konkurences brīvības, samērīguma, efektivitātes un informācijas plurālisma un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Europa Way Srl un Persidera SpA, no vienas puses, un Autorità per le Garanzie nelle Communicazioni (Telekomunikāciju pārvaldes iestāde, Itālija, turpmāk tekstā – “AGCOM”), Ministero dello Sviluppo economico (Ekonomikas attīstības ministrija, Itālija), Presidenza del Consiglio dei Ministri (Ministru padomes prezidentūra, Itālija) un Ministero dell’Economia e delle Finanze (Ekonomikas un finanšu ministrija, Itālija), no otras puses, par operatoru atlases procedūru radio un televīzijas virszemes digitālās apraides frekvenču izmantošanas tiesību piešķiršanu.
Atbilstošās tiesību normas
3 Jaunie kopējie reglamentējošie noteikumi par elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, elektronisko komunikāciju tīkliem, kā arī par saistītajām iekārtām un pakalpojumiem (turpmāk tekstā – “JKRN”) ietver Pamatdirektīvu un četras īpašas direktīvas, tostarp Atļauju izsniegšanas direktīvu, kuras papildinātas ar Konkurences direktīvu.
Pamatdirektīva
4 Pamatdirektīvas preambulas 11. un 21. apsvērums ir formulēti šādi:
“(11) Saskaņā ar regulējošo un darbības funkciju atdalīšanas principu dalībvalstīm būtu jāgarantē valsts [regulatīvās] iestādes vai [regulatīvo] iestāžu neatkarība, lai nodrošinātu to lēmumu objektivitāti. Minētā neatkarības prasība neierobežo dalībvalstu iestāžu autonomiju un konstitucionālās saistības vai objektivitātes principu attiecībā uz tiem noteikumiem dalībvalstīs, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu, kas noteikta [LESD 345. pantā]. [..]
[..]
(21) Dalībvalstis inter alia var izmantot konkurētspējīgas vai salīdzinošas atlases procedūras radio frekvenču piešķiršanai, kā arī numuru ar īpašu ekonomisko vērtību piešķiršanai. Pārvaldot šādas programmas, valsts [regulatīvajām] iestādēm būtu jāņem vērā [Pamatdirektīvas] 8. panta noteikumi.”
5 Šīs direktīvas 2. panta g) punktā “valsts [regulatīvā] iestāde” (VRI) nozīmē “iestādi vai iestādes, kurām dalībvalsts uzlikusi jebkuru no reglamentējošiem uzdevumiem, ko nosaka šī direktīva un īpašās direktīvas”. No šī 2. panta l) punkta izriet, ka Atļauju izsniegšanas direktīva ir viena no “īpašajām direktīvām”.
6 Pamatdirektīvas 3. panta 3. un 3.a punkts ir tikuši grozīti ar Direktīvu 2009/140. Pēdējās minētās direktīvas preambulas 13. apsvērumā ir noteikts, ka:
“Būtu jāstiprina [VRI] neatkarība, lai nodrošinātu tiesiskā regulējuma efektīvāku piemērošanu un palielinātu to autoritāti un lēmumu paredzamību. Šajā nolūkā valsts tiesību aktos būtu jāiestrādā īpašs noteikums, lai panāktu to, ka savu uzdevumu pildīšanā [VRI], kas atbildīgas par ex ante tirgus regulēšanu vai domstarpību izšķiršanu starp uzņēmumiem, ir pasargātas no ārējas iejaukšanās vai politiska spiediena, kas varētu apdraudēt to spēju neatkarīgi izvērtēt tām uzticētos jautājumus. Šādas ārējās ietekmes rezultātā valsts likumdevēja iestāde vairs nespēj veikt [VRI] funkcijas saskaņā ar tiesisko regulējumu. [..].”
7 Pamatdirektīvas 3. pantā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentā iestāde uzņemas katru uzdevumu, kas šajā direktīvā un īpašajās direktīvās noteikts [VRI].
2. Dalībvalstis garantē [VRI] neatkarību, nodrošinot, ka tās ir juridiski patstāvīgas un funkcionāli neatkarīgas no visām organizācijām, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus, ierīces vai pakalpojumus. Dalībvalstis, kas patur īpašumtiesības vai kontroli pār tādiem uzņēmumiem, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus un/vai pakalpojumus, nodrošina efektīvu reglamentējošo funkciju strukturālu atdalīšanu no darbībām, kas saistītas ar īpašumtiesībām vai kontroli.
3. Dalībvalstis nodrošina to, ka [VRI] savas pilnvaras īsteno objektīvi, pārskatāmi un savlaicīgi. Dalībvalstis nodrošina [VRI] pienācīgus finanšu resursus un cilvēkresursus tām uzticēto uzdevumu izpildei.
3.a Neskarot 4. un 5. punkta noteikumus, [VRI], kas ir atbildīgas par ex ante tirgus regulēšanu vai uzņēmumu domstarpību atrisināšanu saskaņā ar šās direktīvas 20. vai 21. pantu, rīkojas neatkarīgi un neprasa un nepieņem norādījumus no citas iestādes, īstenojot tai uzticētos uzdevumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar ko īsteno Kopienas tiesības. Tas neliedz veikt pārraudzību saskaņā ar valsts konstitucionālajām tiesībām. Tikai pārsūdzības iestādes, kas izveidotas saskaņā ar 4. pantu, ir pilnvarotas apturēt vai atcelt [VRI] lēmumus.
[..]”
8 Minētās direktīvas 4. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina to, ka valstī darbojas efektīvs mehānisms, lai jebkuram lietotājam vai uzņēmumam, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus un/vai pakalpojumus un ko ir ietekmējis [VRI] lēmums, būtu tiesības pārsūdzēt lēmumu pārsūdzības iestādē, kas ir neatkarīga no iesaistītajām pusēm. Šai iestādei, kas var būt tiesa, ir attiecīga lietpratība, lai tā varētu efektīvi pildīt savas funkcijas. Dalībvalstis nodrošina to, ka tiek pienācīgi ņemti vērā lietas apstākļi un ka ir izveidots efektīvs pārsūdzības mehānisms.”
9 Saskaņā ar minētās direktīvas 6. pantu:
“Izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas 7. panta 9. punkts, 20. vai 21. pants, dalībvalstis nodrošina to, ka [VRI] dod ieinteresētajām pusēm iespēju pieņemamā termiņā izteikt komentārus par pasākuma projektu, ja minētās iestādes plāno saskaņā ar šo direktīvu vai īpašajām direktīvām veikt pasākumus, vai arī plāno noteikt ierobežojumus saskaņā ar 9. panta 3. punktu un 9. panta 4. punktu, un kam ir būtiska ietekme uz konkrēto tirgu.
[..]”
10 Šīs pašas direktīvas 8. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina to, ka, veicot šajā direktīvā un īpašajās direktīvās noteiktos reglamentējošos uzdevumus, [VRI] veic visus pamatotos pasākumus, kas ir vērsti uz 2., 3. un 4. punktā izklāstīto mērķu sasniegšanu. Šādi pasākumi ir proporcionāli minētajiem mērķiem.
[..]
2. [VRI] veicina konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu, elektronisko komunikāciju pakalpojumu un saistīto iekārtu un pakalpojumu nodrošināšanā [..]
3. [VRI] veicina iekšējā tirgus attīstību [..]
4. [VRI] pārstāv Eiropas Savienības pilsoņu intereses [..].”
11 Pamatdirektīvas 9. pantā paredzēts:
“1. Ņemot vērā to, ka radiofrekvences ir sabiedriski resursi, kuriem ir svarīga sociālā, kultūras un ekonomiskā vērtība, dalībvalstis savā teritorijā nodrošina elektronisko sakaru pakalpojumiem izmantoto radiofrekvenču pilnvērtīgu pārvaldību saskaņā ar 8. un 8.a pantu. Tās nodrošina, ka šādu radiofrekvenču spektra iedalīšana elektronisko sakaru pakalpojumu vajadzībām un vispārēju atļauju vai individuālu izmantošanas tiesību izdošana šādām radiofrekvencēm, ko veic kompetentas valsts iestādes, ir pamatota ar objektīviem, pārskatāmiem, nediskriminējošiem un samērīgiem kritērijiem.
[..]
3. Ja vien šā punkta otrajā daļā nav paredzēts citādi, dalībvalstis nodrošina to, ka visu veidu tehnoloģijas, ko izmanto elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, var izmantot radiofrekvenču joslās, kuras saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem pasludinātas kā pieejamas elektronisko komunikāciju pakalpojumiem.
Tomēr dalībvalstis var paredzēt samērīgus un nediskriminējošus ierobežojumus attiecībā uz elektronisko komunikāciju pakalpojumiem izmantotajiem radiotīklu vai bezvadu piekļuves tehnoloģiju veidiem, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi, lai:
a) novērstu kaitīgus traucējumus;
b) aizsargātu sabiedrības veselību pret elektromagnētiskajiem laukiem;
c) nodrošinātu pakalpojuma tehnisku kvalitāti;
d) maksimāli nodrošinātu radiofrekvences koplietošanu;
e) nodrošinātu efektīvu spektra izmantošanu; vai
f) nodrošinātu vispārējas ieinteresētības mērķa sasniegšanu saskaņā ar 4. punktu.
4. Ja vien šā punkta otrajā daļā nav paredzēts citādi, dalībvalstis nodrošina to, ka visu veidu elektronisko komunikāciju pakalpojumus var sniegt radiofrekvenču joslās, kuras attiecīgās valsts radiofrekvenču sadalījuma plānā saskaņā ar [Savienības] tiesību aktiem pasludinātas kā pieejamas elektronisko komunikāciju pakalpojumiem. Tomēr dalībvalstis var paredzēt samērīgus un nediskriminējošus ierobežojumus attiecībā uz sniedzamo elektronisko komunikāciju pakalpojumu veidiem, tostarp vajadzības gadījumā nolūkā izpildīt kādu [Starptautiskās Telekomunikāciju savienības] radiosakaru noteikumu prasību.
[..]
5. Dalībvalstis regulāri pārskata 3. un 4. punktā minēto ierobežojumu nepieciešamību un nodod atklātībai šādu pārskatu rezultātus.
[..]”
Atļauju izsniegšanas direktīva
12 Atļauju izsniegšanas direktīvas preambulas 11. un 23. apsvērums ir formulēti šādi:
“(11) Īpašu tiesību piešķiršana joprojām var būt nepieciešama radio frekvenču [..] lietošanai [..]. Šīs izmantošanas tiesības nevajadzētu ierobežot, izņemot gadījumus, kad no tā nevar izvairīties, ņemot vērā radio frekvenču nepietiekamību un nepieciešamību nodrošināt to efektīvu izmantošanu.
[..]
(23) [VRI], izveidojot kritērijus konkurētspējīgas vai salīdzinošas atlases procedūrām, būtu jānodrošina, ka tiek ievēroti [Pamatdirektīvas] 8. panta mērķi. Tāpēc, ja objektīvu, nediskriminējošu un samērīgu atlases kritēriju piemērošana konkurences attīstības veicināšanai izslēgtu dažus uzņēmumus no konkurētspējīgas vai salīdzinošas atlases procedūras konkrētai radio frekvencei, tas nebūtu pretrunā ar šo direktīvu.”
13 Saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu:
“1. Dalībvalstis nodrošina brīvību nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem. Šajā sakarā dalībvalstis neierobežo uzņēmumu nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus vai pakalpojumus, izņemot gadījumus, kad tas ir nepieciešams [LESD] 52. panta 1. punktā minēto iemeslu dēļ.
2. Elektronisko komunikāciju tīklu vai elektronisko komunikāciju pakalpojumu nodrošināšana, neierobežojot 6. panta 2. punktā minētos īpašos pienākumus vai 5. pantā minētās izmantošanas tiesības, var tikai būt pakļauta vispārēju atļauju izsniegšanai. Attiecīgajam uzņēmumam var pieprasīt iesniegt paziņojumu, bet tam var nepieprasīt iegūt skaidru lēmumu vai jebkādu citu administratīvu aktu no [VRI] pirms to tiesību izmantošanas, kas izriet no atļaujas. Pēc paziņojuma, ja tāds ir nepieciešams, uzņēmums var uzsākt darbību, nepieciešamības gadījumā saskaņā ar noteikumiem par izmantošanas tiesībām, kas minētas 5., 6. un 7. pantā.
[..]”
14 Minētās direktīvas 5. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis atvieglo radiofrekvenču izmantošanu atbilstīgi vispārējām atļaujām. Vajadzības gadījumā dalībvalstis var piešķirt individuālas izmantošanas tiesības, lai:
– novērstu kaitīgus traucējumus,
– nodrošinātu pakalpojuma tehnisku kvalitāti,
– nodrošinātu efektīvu spektra izmantošanu, vai
– sasniegtu vispārējas ieinteresētības mērķus, kā noteikušas dalībvalstis saskaņā ar [Savienības] tiesībām.
2. Ja ir nepieciešams piešķirt individuālas radiofrekvenču un numuru izmantošanas tiesības, dalībvalstis pēc pieprasījuma piešķir šādas tiesības jebkuram uzņēmumam, kas saskaņā ar 3. pantā minēto vispārējo atļauju nodrošina vai izmanto tīklus vai pakalpojumus saskaņā šīs direktīvas 6. un 7. pantu un 11. panta 1. punkta c) apakšpunktu un citiem noteikumiem, kas nodrošina efektīvu šo resursu izmantošanu saskaņā ar [Pamatdirektīvu].
Neskarot īpašos kritērijus un procedūras, ko dalībvalstis noteikušas, lai piešķirtu radiofrekvenču izmantošanas tiesības radio un televīzijas apraides satura pakalpojumu sniedzējiem vispārējas ieinteresētības mērķu īstenošanai saskaņā ar [Savienības] tiesību aktiem, šādas radiofrekvenču un numuru izmantošanas tiesības piešķir ar atvērtu, objektīvu, pārskatāmu, nediskriminējošu un samērīgu procedūru palīdzību un – attiecībā uz radiofrekvencēm – saskaņā ar [Pamatdirektīvas] 9. panta noteikumiem. Izņēmums saistībā ar prasību pēc atvērta procedūras ir iespējams vienīgi tad, ja radiofrekvenču izmantošanas individuālo tiesību piešķiršana radio vai televīzijas apraides satura pakalpojumu sniedzējiem ir svarīga vispārējas ieinteresētības mērķa sasniegšanai, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar [Savienības] tiesību aktiem.
[..]
4. [..]
Attiecībā uz konkurētspējīgas vai salīdzinošas atlases procedūrām radiofrekvencēm tiek piemērots 7. pants.
5. Dalībvalstis neierobežo piešķiramo izmantošanas tiesību daudzumu, izņemot gadījumus, kad tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu efektīvu radiofrekvenču izmantošanu saskaņā ar 7. pantu.
[..]”
15 Šīs pašas direktīvas 7. pantā “Procedūras piešķiramo radio frekvenču izmantošanas tiesību daudzuma ierobežošanai” ir paredzēts:
“1. Ja dalībvalsts izvērtē, vai ierobežot piešķiramo radiofrekvenču izmantošanas tiesību skaitu vai pagarināt spēkā esošo tiesību termiņu citādi, nekā saskaņā ar šādās tiesībās paredzētajiem nosacījumiem, tā, inter alia:
a) pienācīgi izsver nepieciešamību palielināt labumu lietotājiem un veicināt konkurences attīstību;
b) visām ieinteresētajām personām, ietverot lietotājus un patērētājus, dod iespēju izteikt savu viedokli par ierobežojumiem saskaņā ar [Pamatdirektīvas] 6. pantu;
c) publicē visus lēmumus par izmantošanas tiesību piešķiršanas ierobežošanu vai izmantošanas tiesību atjaunināšanu, minot to iemeslus;
d) pēc procedūras noteikšanas uzaicina iesniegt pieteikumus uz izmantošanas tiesībām un
e) ar samērīgiem pārtraukumiem vai pēc pamatotām ietekmēto uzņēmumu prasībām pārskata ierobežojumu.
2. Ja dalībvalsts secina, ka turpmāk var piešķirt [papildu] radio frekvenču izmantošanas tiesības, tā šo secinājumu dara zināmu un uzaicina iesniegt pieteikumus uz šādām tiesībām.
3. Ja radiofrekvenču izmantošanas tiesību piešķiršana ir jāierobežo, dalībvalstis piešķir šādas tiesības, pamatojoties uz atlases kritērijiem, kam jābūt objektīviem, pārredzamiem, nediskriminējošiem un samērīgiem. Visus atlases kritērijus nosaka, pienācīgi ņemot vērā [Pamatdirektīvas] 8. panta mērķu sasniegšanu un minētās direktīvas 9. panta prasību izpildi.
4. Ja jāizmanto konkurētspējīgas vai salīdzināmas atlases procedūras, dalībvalstis var pagarināt 5. panta 3. punktā minēto maksimālo sešu nedēļu periodu tik daudz, cik ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka šādas procedūras ir godīgas, pamatotas, atklātas un caurskatāmas visām ieinteresētajām personām, bet ne vairāk kā par astoņiem mēnešiem.
[..]”
Konkurences direktīva
16 Konkurences direktīvas 2. pantā, kurš attiecas uz ekskluzīvajām un īpašajām tiesībām attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nepiešķir vai nepatur spēkā ekskluzīvās vai īpašās tiesības attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīklu izveidi un/vai nodrošināšanu vai publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu nodrošināšanu.
2. Dalībvalstis pieņem visus pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka jebkurš uzņēmums ir tiesīgs nodrošināt elektronisko komunikāciju pakalpojumus vai izveidot, paplašināt vai nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus.
[..]
4. Dalībvalstis nodrošina, ka vispārējā atļauja, kas piešķirta uzņēmumam, lai nodrošinātu elektronisko komunikāciju pakalpojumus vai lai izveidotu un/vai nodrošinātu elektronisko komunikāciju tīklus, kā arī tās nosacījumi ir pamatoti uz objektīviem, nediskriminējošiem, samērīgiem un caurredzamiem kritērijiem.
[..]”
17 Šīs direktīvas 4. pantā, kurš attiecas uz frekvenču izmantošanas tiesībām, ir noteikts, ka:
“Neierobežojot īpašos kritērijus un kārtību, ko dalībvalstis pieņēmušas, lai piešķirtu frekvenču izmantošanas tiesības radio vai televīzijas raidījumu satura pakalpojumu sniedzējiem, lai īstenotu vispārējās intereses mērķus saskaņā ar [Savienības] tiesību aktiem:
1) dalībvalstis nepiešķir frekvenču izmantošanas ekskluzīvās vai īpašās tiesības elektronisko komunikāciju pakalpojumu nodrošināšanai;
2) radio frekvenču piešķiršana elektronisko komunikāciju pakalpojumiem ir balstīta uz objektīviem, caurredzamiem, nediskriminējošiem un samērīgiem kritērijiem.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
18 Pamatlieta ir par jaunu digitālās apraides radiofrekvenču piešķiršanu, kas ir atbrīvojušās, pārejot no analogās uz digitālo televīziju (turpmāk tekstā – “digitalizācija”). Digitālajai tehnoloģijai ir raksturīga augstāka pārraidīšanas efektivitāte par analogo pārraidīšanu, jo tā atšķirībā no pēdējās minētās vienā radiofrekvencē ļauj vienlaicīgi pārraidīt vairākas programmas. Šādi atbrīvojušās radiofrekvences veido “digitālo dividendi”.
19 Itālijā digitalizācija sākās laikā, kad pret šo dalībvalsti bija uzsākta procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi kopš 2006. gada par Itālijas tiesiskā regulējuma par televīzijas apraides radiofrekvenču pārvaldību, digitalizāciju un digitālo radiofrekvenču piešķiršanu atbilstību Pamatdirektīvai, Atļauju izsniegšanas un Konkurences direktīvām. 2007. gada 19. jūlija argumentētajā atzinumā Eiropas Komisija būtībā norādīja, ka šis tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram digitālajam radio un televīzijas tirgum var piekļūt tikai tie operatori, kuri pārraidīja jau ar analogās tehnoloģijas palīdzību, un tādējādi tie izvairās no konkurences šajā tirgū. Itālijas valdība veica vairākus pasākumus, lai nodrošinātu minētā tiesiskā regulējuma atbilstību Savienības tiesībām.
20 Šajā kontekstā AGCOM pieņēma 2009. gada 7. aprīļa Lēmumu 181/09/CONS, kas vēlāk ar 2009. gada 7. jūlija legge comunitaria 2008 n. 88 (Kopienu likums 2008 Nr. 88) ieguva likuma spēku. Ar šo lēmumu AGCOM noteica pilnīgas virszemes tīklu digitalizācijas kritērijus.
21 Minētajā lēmumā tostarp bija paredzēts piešķirt 21 nacionālo multipleksu, kuri ļauj dažādus signālus apvienot vienā plūsmā un katrs spēj pārraidīt vairākus virszemes digitālās televīzijas pakalpojumus vienlaikus. Lai tos sadalītu starp jaunajiem operatoriem, operatoriem, kas bija izveidojuši digitālos tīklus, un operatoriem, kas jau iepriekš pārvaldīja analogos tīklus, šie multipleksi tika sadalīti trijās grupās, un tos bija paredzēts piešķirt saskaņā ar dažādiem kritērijiem. Turklāt bija paredzēts, ka atlases procedūras noslēgumā katrs operators nevar iegūt vairāk kā piecus nacionālos multipleksus.
22 Konkrēti no digitālās dividendes iegūtās radiofrekvences, kuras vienīgās tiek apskatītas pamatlietā, atlases procedūrā, kas bija organizēta pēc tā saucamā “skaistumkonkursa” modeļa, bija paredzēts piešķirt bez maksas tiem operatoriem, kuri atbilda noteiktajiem kritērijiem.
23 Šis “skaistumkonkurss” sākotnēji bija par pieciem multipleksiem, proti, signāliem, kas katrs spēj pārraidīt vairākus virszemes digitālās televīzijas pakalpojumus vienlaikus. Šie multipleksi bija sadalīti divās grupās. A grupas trīs multipleksi bija rezervēti jaunpienācējiem un mazajiem operatoriem. Tos nevarēja piešķirt Radiotelevisione Italiana SpA (RAI), Mediaset un Telecom Italia Media Broadcasting, tagadējā Persidera. B grupā bija divi multipleksi, kurus varēja iegūt visi pretendenti viena multipleksa robežās RAI un Mediaset.
24 “Skaistumkonkursa” noteikumi galīgi tika apstiprināti AGCOM 2010. gada 22. septembra Lēmumā 497/10/CONS, kas pieņemts pēc digitālo radiofrekvenču piešķiršanas plāna publiskās apspriešanas un apstiprināšanas. Šajā stadijā iepriekš minētajiem pieciem “skaistumkonkursa” multipleksiem tika pievienots multiplekss C1.
25 2011. gada 8. jūlijā Ekonomikas attīstības ministrija izsludināja konkursu. Europa Way un Persidera tika pielaistas dalībai konkursā. Katra no šīm sabiedrībām atsevišķi pretendēja uz attiecīgi vienu multipleksu, precizējot, ka Persidera pretendēja uz [pavisam] trīs multipleksiem.
26 Ar 2012. gada 20. janvāra Ekonomikas attīstības ministrijas dekrētu “skaistumkonkurss” tika apturēts. Visbeidzot ar 2012. gada 2. marta decreto legge n. 16,Diposizioni urgenti in materia di semplificazioni tributarie, di efficientamento e potenziamento delle procedure di accertamento (Dekrētlikums Nr. 16 par steidzamiem noteikumiem attiecībā uz nodokļu vienkāršošanu, efektivitātes uzlabošanu un kontroles procedūru stiprināšanu) 3. pantu, kas ieguva likuma spēku ar 2012. gada 26. aprīļa Likumu Nr. 44 (turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 16/2012”), tika arī nolemts, ka “skaistumkonkursu” aizstās publiska maksas atlases procedūra, kuras pamatā ir izsole, atbilstoši AGCOM izstrādātiem kritērijiem un ka operatoriem, kas bija piedalījušies šajā konkursā, tiks izmaksātas kompensācijas.
27 Pēc sabiedriskās apspriešanas AGCOM 2013. gada 11. aprīlī pieņēma Lēmumu 277/13/CONS, kurā bija ietverti jaunās atlases procedūras noteikumi. Šajā lēmumā AGCOM pārstrukturēja radiofrekvenču piešķiršanas plānu, tostarp virszemes televīzijas digitālās apraides radiofrekvenču skaitu samazinot no 25 uz 22, un noteica, ka tiks piešķirti trīs multipleksi. Uz šiem multipleksiem varēja pretendēt tikai jaunpienācēji un mazie operatori, bet ne operatori, kuriem jau bija vismaz trīs multipleksi.
28 Paziņojums par konkursu tika publicēts 2014. gada 12. februārī. Nedz Europa Way, nedz Persidera konkursa procedūrā nepiedalījās. Atbilstoši Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem Persidera tajā nevarēja piedalīties tai jau piederošo multipleksu skaita dēļ. Vienu multipleksu ieguva vienīgais kandidāts Cairo Network Srl.
29 Europa Way un Persidera cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) ar mērķi apstrīdēt “skaistumkonkursa” atcelšanu un aizstāšanu ar maksas procedūru.
30 Pēc tam, kad to prasības ar 2014. gada 25. septembra spriedumiem tika noraidītas, Europa Way un Persidera par tiem iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.
31 Šajā tiesā Europa Way norāda, ka “skaistumkonkursa” mērķis bija likvidēt bažas, ko Komisija bija paudusi procedūrā sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, un kompensēt situāciju operatoriem, kuri tirgū nevarēja darboties Komisijas norādīto pārkāpumu dēļ. Taču šis mērķis un tādējādi arī šī sektora atvēršana konkurencei neesot sasniegti. Europa Way arī apstrīd frekvenču bezmaksas piešķiršanu tirgū jau esošajiem operatoriem.
32 Persidera argumenti būtībā ir tādi paši. Tā piebilst, ka, lai gan “skaistumkonkursa” organizēšana bija saskaņota ar Komisiju, tā nav apstiprinājusi tās atcelšanu un aizstāšanu ar izsoles procedūru.
33 Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai apstrīdētā iejaukšanās, kas notikusi, pieņemot reglamentējošus noteikumus, un izrietošie piemērošanas akti ir vai nav pārkāpuši prasības, atbilstoši kurām televīzijas tirgus reglamentēšanas funkcijas piekrīt neatkarīgai valsts iestādei (Pamatdirektīvas 3. un 8. pants)?
2) Vai apstrīdētā iejaukšanās, kas notikusi, pieņemot reglamentējošus noteikumus, un izrietošie piemērošanas akti ir vai nav pārkāpuši Atļauju izsniegšanas direktīvas 7. pantu un Pamatdirektīvas 6. pantu, kuros ir paredzēts, ka neatkarīga nozares [VRI] vispirms rīko sabiedrisku apspriešanu?
3) Vai Eiropas Savienības tiesības, it īpaši LESD 56. pants, Pamatdirektīvas 9. pants, Atļauju izsniegšanas direktīvas 3., 5. un 7. pants un Konkurences direktīvas 2. un 4. pants, kā arī nediskriminācijas, pārskatāmības, konkurences brīvības, samērīguma, efektivitātes un informācijas plurālisma principi liedz atcelt “skaistumkonkursa” procedūru – kas tika izsludināta, lai labotu situāciju, kura radās televīzijas ciparu frekvenču piešķiršanas sistēmā, nelikumīgi “izslēdzot” operatorus no tirgus, un ļautu ienākt tirgū mazajiem operatoriem, – un aizstāt to ar citu procedūru – maksas konkursu, kurā kandidātiem tika noteiktas prasības un pienākumi, kas pirms tam netika prasīti no operatoriem, padarot konkursu par dārgu un saimnieciski nelietderīgu?
4) Vai Eiropas Savienības tiesības, it īpaši LESD 56. pants, Pamatdirektīvas 9. pants, Atļauju izsniegšanas direktīvas 3., 5. un 7. pants, Konkurences direktīvas 2. un 4. pants un LESD 258. pants, kā arī nediskriminācijas, pārskatāmības, konkurences brīvības, samērīguma, efektivitātes un informācijas plurālisma principi liedz pārkonfigurēt Frekvenču piešķiršanas plānu, samazinot valsts tīklu skaitu no 25 uz 22 (un jau esošajiem operatoriem saglabājot tādu pašu rīcībā esošo multipleksu skaitu), samazinot konkursā piešķiramo daļu ar trim multipleksiem un piešķirot frekvences VHF‑III joslā, riskējot, ka būs spēcīgas interferences?
5) Vai tiesiskās paļāvības principa, kā to attīstījusi Tiesa, aizsardzība ir saderīga ar “skaistumkonkursa” procedūras atcelšanu, kā rezultātā prasītājam, kurš jau piedalījās bezmaksas procedūrā, tika atņemta droša iespēja saņemt līguma slēgšanas tiesības par dažiem [multipleksiem]?
6) Vai Savienības tiesiskais regulējums frekvenču izmantošanas tiesību piešķiršanas jomā (Pamatdirektīvas 8. un 9. pants, Atļauju izsniegšanas direktīvas 5. un 7. pants, Konkurences direktīvas 2. un 4. pants) ir saderīgs ar tāda noteikuma izdošanu, kāds paredzēts Dekrētlikuma Nr. [16/2012] 3.quinquies pantā, kas nesaskan ar radio un televīzijas tirgus raksturīgām iezīmēm?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pieņemamību
34 Pirmkārt, kā to pareizi uzsver Itālijas valdība un Elettronica Industriale, ir jāatzīst, ka no pirmā, otrā, piektā un sestā jautājuma teksta izriet, ka iesniedzējtiesa aicina Tiesu lemt par valsts pasākumu atbilstību Savienības tiesībām.
35 Tiesai tiesvedībā, kas ierosināta saskaņā ar LESD 267. pantu, nav jāizskata jautājums par valsts tiesību normu saderību ar Savienības tiesībām. Tomēr Tiesa var iesniedzējtiesai sniegt visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai ļautu izlemt jautājumu par valsts tiesību saderību vai atbilstību Savienības tiesībām tās izskatāmajā lietā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 31. janvāris, Centro Europa 7, C‑380/05, EU:C:2008:59, 49. un 50. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un rīkojumu, 2014. gada 3. jūlijs, Talasca, C‑19/14, EU:C:2014:2049, 16. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
36 Tātad Tiesai šajā lietā vērtējums ir jāaprobežo tikai ar Savienības tiesību normām, tās interpretējot iesniedzējtiesai lietderīgā veidā, kurai savukārt, lai tajā izskatāmajā lietā pieņemtu nolēmumu, ir jāizvērtē valsts tiesību normu atbilstība un saderīgums ar Savienības tiesībām (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 31. janvāris, Centro Europa 7, C‑380/05, EU:C:2008:59, 51. punkts).
37 Tā kā pirmajā, otrajā, piektajā un sestajā jautājumā ir minētas Savienības tiesību normas, kuru interpretācija var būt noderīga iesniedzējtiesai, šie jautājumi ir pieņemami.
38 Otrkārt, Itālijas valdība un Elettronica katra apstrīd attiecīgi trešā, ceturtā, un sestā, kā arī otrā līdz ceturtā jautājuma pieņemamību pamatlietas faktiskā un juridiskā konteksta nepilnīga atspoguļojuma dēļ. Itālijas valdība būtībā piebilst, ka iesniedzējtiesa nav izklāstījusi iemeslus, kas pamato tiesību normu, kuru interpretāciju tā lūdz, atbilstību pamatlietā.
39 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā iedibinātās Tiesas un valstu tiesu sadarbības ietvaros nepieciešamība veikt valsts tiesai noderīgu Savienības tiesību interpretāciju prasa, lai tā stingri ievērotu prasības attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu, kas ir skaidri noteiktas Tiesas Reglamenta 94. pantā, par kurām iesniedzējtiesai ir jābūt informētai (šajā ziņā skat. spriedumus, 2016. gada 5. jūlijs, Ognyanov, C‑614/14, EU:C:2016:514, 18. un 19. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 27. oktobris, Audace u.c., C‑114/15, EU:C:2016:813, 35. punkts).
40 Tātad, pirmkārt, kā noteikts Reglamenta 94. panta c) punktā, pašā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu noteikti ir jāietver to iemeslu izklāsts, kas likuši iesniedzējtiesai šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību, kā arī saikne, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un pamatlietai piemērojamajiem valsts tiesību aktiem.
41 Šajā gadījumā ir jānorāda, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nekādu paskaidrojumu par LESD 56. un 258. panta atbilstību pamatlietas atrisināšanai.
42 Pirmām kārtām attiecībā uz LESD 56. pantu no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietai ir raksturīgi elementi, kuri visi ir saistīti tikai ar Itāliju. Tādējādi LESD 56. pants šādai situācijai nav piemērojams (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Otrām kārtām attiecībā uz LESD 258. pantu atliek precizēt, kā secinājumu 36. punktā to darījusi ģenerāladvokāte, ka tā ir vienīgi procesuāla norma, kas piemērojama Komisijas uzsāktām un Tiesā turpinātām procedūrām saistībā ar pienākumu neizpildi.
44 Līdz ar to trešais un ceturtais jautājums nav pieņemami, jo to mērķis ir LESD 56. un 258. panta interpretācija.
45 Otrkārt, ir arī nepieciešams, kā paredzēts Reglamenta 94. panta a) punktā, lai pašā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tostarp būtu ietverts vismaz to faktu izklāsts, uz kuriem balstīti jautājumi.
46 Šajā gadījumā iesniedzējtiesai pamatlietā ir jālemj par atlases digitālo radiofrekvenču piešķiršanas procedūrai atbilstību JKRN normām. Tā kā iesniedzējtiesas nolēmumā ir nepieciešamie elementi, lai izprastu šīs procedūras apstākļus, kā arī procesuālās īpatnības, pamatlietas vispārīgais faktiskais konteksts ir izklāstīts pietiekami precīzi, lai Tiesa varētu lemt par šo jautājumu būtību.
47 Tomēr, kā secinājumu 42. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, daži iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir par hipotētiskiem faktiem, kuri nekādā veidā nav pamatoti vai izskaidroti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu un par kuriem Tiesa tādējādi nevar lemt. Tā trešajā jautājumā ir atsauce uz “prasībām un pienākumiem, kas pirms tam netika prasīti no esošajiem operatoriem”, ceturtajā jautājumā ir minēta “frekvenču piešķiršana VHF‑III joslā, riskējot, ka būs spēcīgas interferences”, kā arī sestajā jautājumā izvirzītā hipotēze, ka Dekrētlikuma Nr. 16/2012 3.quinquies pants “nesaskan ar radio un televīzijas tirgus raksturīgām iezīmēm”.
48 No tā izriet, ka trešais un ceturtais jautājums nav pieņemami šī sprieduma 44. un 47. punktā paredzētajā apmērā. Sestais jautājums ir nepieņemams kopumā.
Par lietas būtību
Par pirmo jautājumu
49 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Pamatdirektīvas normas ir interpretējamas tādējādi, ka tām ir pretrunā, ja valsts likumdevējs atceļ kompetentās VRI organizētu atlases procedūru radiofrekvenču piešķiršanai, ko ir apturējusi valsts ministrija.
50 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Pamatdirektīvas 3. panta 1. punktu dalībvalstīm ir jānodrošina, lai ikvienu VRI šajā un īpašajās direktīvās noteikto uzdevumu uzņemtos kāda kompetentā iestāde. Turklāt saskaņā ar Pamatdirektīvas 3. panta 2. un 3. punktu, lasot to kopsakarā ar tās preambulas 11. apsvērumu, dalībvalstīm ir jāgarantē VRI neatkarība, lai nodrošinātu, ka tās savas pilnvaras var īstenot objektīvi un pārskatāmi, kā arī atbilstošā brīdī (šajā ziņā skat. spriedumus, 2009. gada 3. decembris, Komisija/Vācija, C‑424/07, EU:C:2009:749, 54. punkts; 2015. gada 17. septembris, KPN, C‑85/14, EU:C:2015:610, 54. punkts, kā arī 2016. gada 19. oktobris, Ormaetxea Garai un Lorenzo Almendros, C‑424/15, EU:C:2016:780, 33. punkts).
51 Lai gan Pamatdirektīvas 3. pants tā sākotnējā redakcijā bija iecerēts, lai atbilstoši minētajam preambulas 11. apsvērumam galvenokārt garantētu VRI neatkarību un objektivitāti, nodrošinot regulējošo un darbības funkciju atdalīšanu, Savienības likumdevējs ar Direktīvu 2009/140 – kā tas izriet no tās preambulas 13. apsvēruma – ir vēlējies pastiprināt VRI neatkarību, lai nodrošinātu tiesiskā regulējuma efektīvāku piemērošanu un palielinātu to autoritāti un lēmumu paredzamību (spriedumi, 2016. gada 28. jūlijs, Autorità per le Garanzie nelle Comunicazioni, C‑240/15, EU:C:2016:608, 32. un 34. punkts, kā arī 2016. gada 19. oktobris, Ormaetxea Garai un Lorenzo Almendros, C‑424/15, EU:C:2016:780, 45. punkts).
52 Direktīvas 2009/140 preambulas 13. apsvērumā ir noteikts, ka šajā nolūkā valsts tiesību aktos būtu jāiestrādā īpašs noteikums, lai panāktu to, ka savu uzdevumu pildīšanā VRI, kas atbildīgas par ex ante tirgus regulēšanu vai domstarpību izšķiršanu starp uzņēmumiem, ir pasargātas no ārējas iejaukšanās vai politiska spiediena, kas varētu apdraudēt to spēju neatkarīgi izvērtēt tām uzticētos jautājumus.
53 Šis VRI neatkarības un objektivitātes stiprināšanas mērķis ir izteikts Pamatdirektīvas 3. panta 3.a punktā (spriedums, 2016. gada 19. oktobris, Ormaetxea Garai un Lorenzo Almendros, C‑424/15, EU:C:2016:780, 47. punkts). Saskaņā ar šis normas pirmo daļu, neskarot gadījumu, kad notiek konsultācijas un sadarbība ar citām valsts iestādēm, kas paredzētas šī panta 4. un 5. punktā, VRI, kas ir atbildīgas par ex ante tirgus regulēšanu vai uzņēmumu domstarpību atrisināšanu, ir jārīkojas neatkarīgi un tās nedrīkst prasīt vai pieņemt norādījumus ne no vienas citas iestādes, īstenojot tām uzticētos uzdevumus. Turklāt šajā normā ir paredzēta iespēja veikt pārraudzību saskaņā ar valsts konstitucionālajām tiesībām un precizēts, ka tikai pārsūdzības iestādes, kas izveidotas saskaņā ar Pamatdirektīvas 4. pantu, ir pilnvarotas apturēt vai atcelt VRI lēmumus.
54 Otrkārt, ir jāprecizē, ka ar Pamatdirektīvu VRI ir paredzēti īpaši reglamentējošie uzdevumi, kas ir noteikti šīs direktīvas 8.–13. pantā. Saskaņā ar šīs direktīvas 9. panta 1. punkta pirmo daļu spektra iedalīšana elektronisko sakaru pakalpojumu vajadzībām un vispārēju atļauju vai individuālu izmantošanas tiesību izdošana šādām radiofrekvencēm ietilpst šo iestāžu kompetencē.
55 Līdz ar to tādas atlases digitālo radiofrekvenču piešķiršanas procedūrai kā “skaistumkonkurss” pamatlietā organizēšana ietilpst VRI reglamentējošajos uzdevumos Pamatdirektīvas izpratnē.
56 Šīs iestādes autoritāte tiktu apšaubīta, ja ārējām vienībām, kādas pamatlietā ir Ekonomikas attīstības ministrija un Itālijas likumdevējs, būtu ļauts, izņemot Pamatdirektīvas 3. panta 3.a punkta pirmajā daļā minētos pārraudzības vai pārsūdzēšanas gadījumus, apturēt vai atcelt minētās iestādes atbildībā ietilpstošo organizēto atlasi digitālo radiofrekvenču piešķiršanas procedūrai.
57 Arī no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka tādos apstākļos kā pamatlietā Itālijas likumdevējs tūlīt pēc Ekonomikas attīstības ministrijas iejaucās AGCOM organizētajā atlasē digitālo radiofrekvenču piešķiršanas procedūrai. Ir skaidrs, ka pamatlietā nedz valsts likumdevējs, nedz Ekonomikas attīstības ministrija nerīkojās kā pārsūdzības iestādes Pamatdirektīvas 4. panta izpratnē, kuras saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 3.a punktu ir vienīgās kompetentās apturēt VRI lēmumu īstenošanu vai tos atcelt. Līdz ar to šāda iejaukšanās ir pretrunā VRI neatkarības prasībām.
58 Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Pamatdirektīvas 3. panta 3.a punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā tas, ka tādos apstākļos kā pamatlietā valsts likumdevējs atceļ kompetentās VRI organizētu atlases procedūru radiofrekvenču piešķiršanai, kura ir apturēta ar valsts ministrijas lēmumu.
Par otro jautājumu
59 Tā kā otrais jautājums ir par tām pašām darbībām kā pirmais jautājums, ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.
Par trešo un ceturto jautājumu
60 Ar trešo un ceturto jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Pamatdirektīvas 9. pants, Atļauju izsniegšanas direktīvas 3., 5. un 7. pants, kā arī Konkurences direktīvas 2. un 4. pants ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā, ja bezmaksas procedūru radiofrekvenču piešķiršanai, kas uzsākta, lai kompensētu atsevišķu operatoru prettiesisku izslēgšanu no tirgus, tiek aizstāta ar maksas procedūru, kuras pamatā ir pārstrādāts radiofrekvenču piešķiršanas plāns, vispirms samazinot to skaitu.
61 Ievadā ir jāatgādina, ka Pamatdirektīvas 8. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, ka VRI veic visus vajadzīgos pasākumus, lai sekmētu konkurenci elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanas jomā, garantējot, ka konkurence elektronisko komunikāciju nozarē netiek ne traucēta, ne ierobežota, un novēršot pēdējos šķēršļus šo pakalpojumu sniegšanai Savienības mērogā (spriedumi, 2008. gada 31. janvāris, Centro Europa 7, C‑380/05, EU:C:2008:59, 81. punkts; 2009. gada 3. decembris, Komisija/Vācija, C‑424/07, EU:C:2009:749, 92. punkts, un 2013. gada 7. novembris, UPC Nederland, C‑518/11, EU:C:2013:709, 50. punkts).
62 Atbilstoši šī panta 1. punktam, veicot Pamatdirektīvā, kā arī Atļauju izsniegšanas direktīvā noteiktos reglamentējošos uzdevumus, VRI ir jāveic visi pamatotie pasākumi, lai sasniegtu šī panta 2.–4. punktā izklāstītos mērķus, proti, veicināt konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu nodrošināšanā, veicināt iekšējās tirgus attīstību un aizstāvēt Savienības pilsoņu intereses (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 19. jūnijs, TDC, C‑556/12, EU:C:2014:2009, 39. punkts, kā arī 2016. gada 15. septembris, Koninklijke KPN u.c., C‑28/15, EU:C:2016:692, 46. punkts).
63 Saskaņā ar Konkurences direktīvas 4. panta 2. punktu, Atļauju izsniegšanas direktīvas 5. panta 2. punkta otro daļu un 7. panta 3. punktu, kā arī Pamatdirektīvas 9. panta 1. punktu radiofrekvenču izmantošanas tiesības ir jāpiešķir saskaņā ar objektīviem, pārskatāmiem, nediskriminējošiem un samērīgiem kritērijiem. Šis nosacījums nozīmē, ka minētajiem kritērijiem jābūt tādiem, lai nodrošinātu paredzētā mērķa sasniegšanu un netiktu pārsniegtas tā sasniegšanai nepieciešamā robežas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 23. aprīlis, Komisija/Bulgārija, C‑376/13, nav publicēts, EU:C:2015:266, 65. un 84. punkts).
64 Vispirms tādējādi no šiem noteikumiem izriet, ka radiofrekvenču piešķiršanas bezmaksas raksturs nav viens no JKRN paredzētajiem principiem, uz kuriem pamatojoties ir jāorganizē atlases procedūras.
65 Tieši pretēji, pirmām kārtām, kā izriet no Pamatdirektīvas preambulas 21. apsvēruma, Atļauju izsniegšanas direktīvas 7. panta 4. punkta, kā arī šīs direktīvas preambulas 23. apsvēruma, radiofrekvenču piešķiršanas atlases procedūras var būt konkurētspējīgas vai salīdzinošas atlases procedūras. Līdz ar to dalībvalstīm, ievērojot Pamatdirektīvā noteiktos mērķus un pienākumus, ir brīvība izvēlēties īstenot konkurētspējīgas vai salīdzinošas atlases procedūras, kā arī to, vai tās ir par maksu vai bezmaksas. Otrām kārtām ir jāuzskata, ka, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt efektīvu radiofrekvenču pārvaldību un to būtisko sociālo, kultūras un ekonomisko vērtību, kas dalībvalstīm ir jāņem vērā saskaņā ar Pamatdirektīvas 9. panta 1. punktu, kā arī minēto radiofrekvenču spektra ierobežotību, piešķiršana par maksu var izrādīties pamatota.
66 No tā izriet, ka JKRN noteikumiem nav pretrunā maksas atlases procedūras radiofrekvenču piešķiršanai organizēšana, tomēr ar nosacījumu, ka minētās procedūras pamatā ir objektīvi, pārskatāmi, nediskriminējoši un samērīgi kritēriji un ka tā atbilst Pamatdirektīvas 8. panta 2.–4. punktā definētajiem mērķiem. Iesniedzējtiesai ir jānovērtē, vai attiecīgā atlases procedūra pamatlietā atbilst šīm prasībām. Tomēr Tiesa var tai sniegt visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai šai ziņā var būt noderīgi.
67 Pirmkārt, ņemot vērā Pamatdirektīvas 8. panta 2. punktā ietverto konkurences veicināšanas mērķi, kā arī samērīguma principa prasības, summa, kas dod tiesības saņemt radiofrekvenci, ir jānosaka atbilstošā apmērā, kas atspoguļo tostarp radiofrekvenču izmantošanas vērtību, un šai nolūkā ir jāņem vērā attiecīgā tirgus ekonomiskā, tehnoloģiju un konkurences situācija (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2011. gada 10. marts, Telefónica Móviles España, C‑85/10, EU:C:2011:141, 27. un 28. punkts, kā arī 2013. gada 21. marts, Belgacom u.c., C‑375/11, EU:C:2013:185, 50. un 51. punkts).
68 Šai ziņā, lai gan izsoles procedūras organizēšana var būt piemērota metode radiofrekvenču vērtības noteikšanai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 21. marts, Belgacom u.c., C‑375/11, EU:C:2013:185, 52. punkts), tomēr ir jāraugās, lai dalības maksa izsolē nebūtu noteikta tāda, kas varētu kavēt jaunos operatorus ienākt tirgū (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 10. marts, Telefónica Móviles España, C‑85/10, EU:C:2011:141, 30. punkts). Šis apsvērums jo īpaši svarīgs ir iesniedzējtiesas minētajā gadījumā, kad jaunu radiofrekvenču piešķiršanas mērķis ir kompensēt operatoru prettiesisku izslēgšanu no tirgus.
69 Otrkārt, runājot par prasību, ka atlases procedūrai ir jābūt pamatotai ar nediskriminējošiem kritērijiem, ir jāatgādina, ka šis vispārīgais vienlīdzīgas attieksmes princips noteic, ka līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatojama (spriedums, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 23. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Faktu līdzība tostarp ir jānosaka un jānovērtē, ņemot vērā attiecīgā akta, kurā paredzēta konkrētā atšķirība, mērķi. Turklāt jāņem vērā arī tās jomas principi un mērķi, kurās ietilpst šis akts (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
70 Šajā gadījumā pirmām kārtām ir jānorāda, ka Tiesā ir ticis apgalvots, ka digitālās radiofrekvences būtu bez maksas piešķirtas tirgū jau esošajiem operatoriem, lai attiecīgā gadījumā nodrošinātu televīzijas pakalpojuma turpinātību vai arī kompensētu šo operatoru veiktos ieguldījumus digitālajās tehnoloģijās, taču digitālās dividendes radiofrekvences, kuras bija paredzētas īpaši jaunpienācējiem un mazajiem operatoriem, būtu piemērota maksas piešķiršanas procedūra. Katrā ziņā, kā secinājumu 87. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, attiecībā uz izvirzītajiem mērķiem šīs divas operatoru kategorijas principā nav salīdzināmā situācijā un tādēļ iespējama atšķirīga attieksme nebūtu pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam.
71 Otrām kārtām ir jānorāda, ka vienlīdzīgas attieksmes principam nav pretī arī, ja dalībvalsts, kas iepriekš analogās radiofrekvences ir piešķīrusi bez maksas, jaunu digitālo radiofrekvenču piešķiršanai izmanto maksas atlases procedūru. Tā kā analogo un digitālo radiofrekvenču starpā pastāv tehnoloģiskas atšķirības, atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam to piešķiršanai nav jāpiemēro vienlīdzīga attieksme.
72 Turpinot ir jānorāda, ka, ja radiofrekvenču izmantošanas tiesību piešķiršana ir jāierobežo, Atļauju izsniegšanas direktīvas 7. panta 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis piešķir šādas tiesības, pamatojoties uz atlases kritērijiem, kam jābūt objektīviem, pārredzamiem, nediskriminējošiem un samērīgiem. Šos kritērijus nosaka, pienācīgi ņemot vērā Pamatdirektīvas 8. panta mērķu sasniegšanu un minētās direktīvas 9. panta prasību izpildi. Šajā ziņā no Atļauju izsniegšanas direktīvas preambulas 11. apsvēruma izriet, ka šīs izmantošanas tiesības nevajadzētu ierobežot, izņemot gadījumus, kad no tā nevar izvairīties, ņemot vērā radio frekvenču nepietiekamību un nepieciešamību nodrošināt to efektīvu izmantošanu.
73 No tā izriet, ka atbilstoši JKRN normām radiofrekvenču ierobežotā skaita un to efektīvas pārvaldības nodrošināšanas dēļ principā drīkst ierobežot piešķiramo radiofrekvenču izmantošanas tiesību skaitu. Tomēr šajās normās minētajam ierobežojumam ir izvirzīts nosacījums, ka tam ir jābūt samērīgam un nepieciešamam, tas nedrīkst būt pretrunā Pamatdirektīvas 8. panta mērķiem, kuru starpā ietilpst konkurences veicināšana un tīklu nodrošināšana, un ka izmantošanas tiesību piešķiršanas pamatā ir jābūt objektīviem, pārskatāmiem, nediskriminējošiem un samērīgiem atlases kritērijiem.
74 Šajā gadījumā, un tas vēl ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, ir jānorāda, ka no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka no digitālās dividendes iegūto radiofrekvenču skaita ierobežojums tika noteikts pēc konsultēšanās ar Starptautisko Telekomunikāciju savienību un kaitīgu traucējumu riska dēļ.
75 Kā secinājumu 95. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, šādi apsvērumi principā var pamatot pieejamo radiofrekvenču skaita ierobežošanu, ievērojot šī sprieduma 73. punktā atgādinātos nosacījumus.
76 Katrā ziņā iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai, kā daži dalībnieki norādīja Tiesā, analogās televīzijas tirgū jau esošie operatori digitalizācijas ietvaros gūst priekšrocību tādēļ, ka tie saņem lielāku radiofrekvenču skaitu, nekā nepieciešams to programmu turpinātībai, kamēr jaunajiem operatoriem pieejamo radiofrekvenču skaitu skar radiofrekvenču ierobežošana.
77 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo un ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Pamatdirektīvas 9. pants, Atļauju izsniegšanas direktīvas 3., 5. un 7. pants, kā arī Konkurences direktīvas 2. un 4. pants ir interpretējami tādējādi, ka tiem nav pretrunā, ja bezmaksas procedūra radiofrekvenču piešķiršanai, kas uzsākta, lai kompensētu atsevišķu operatoru prettiesisku izslēgšanu no tirgus, tiek aizstāta ar maksas procedūru, kuras pamatā ir pārstrādāts radiofrekvenču piešķiršanas plāns, samazinot to skaitu, ja vien jaunās procedūras pamatā ir objektīvi, pārskatāmi, nediskriminējoši un samērīgi kritēriji un tā atbilst Pamatdirektīvas 8. panta 2.–4. punktā definētajiem mērķiem. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai attiecībā uz visiem atbilstošajiem apstākļiem maksas procedūras nosacījumi ļauj digitālās televīzijas tirgū ienākt jaunpienācējiem, nepamatoti nesniedzot priekšrocību analogās vai digitālās televīzijas tirgū jau esošajiem operatoriem.
Par piekto jautājumu
78 Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir interpretējams tādējādi, ka atlases radiofrekvenču piešķiršanas procedūrai atcelšana tam ir pretrunā tikai tādēļ, ka tādi operatori, kādi ir prasītāji pamatlietā, ir pielaisti dalībai šajā procedūrā un kā vienīgajiem pretendentiem tiem būtu piešķirtas virszemes radio un televīzijas digitālās apraides radiofrekvenču izmantošanas tiesības, ja procedūra nebūtu atcelta.
79 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir viens no Savienības pamatprincipiem (spriedums, 2013. gada 14. marts, Agrargenossenschaft Neuzelle, C‑545/11, EU:C:2013:169, 23. punkts un tajā minētā judikatūra), un tas ir jāievēro ne tikai Savienības iestādēm, bet arī dalībvalstīm, kad tās īsteno ar Savienības direktīvām piešķirtās pilnvaras (spriedums, 2015. gada 9. jūlijs, Salomie un Oltean, C‑183/14, EU:C:2015:454, 30. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
80 Tiesības atsaukties uz šo principu ir ikvienam tiesību subjektam, kam kāda administratīva iestāde ir devusi pamatotas cerības ar konkrētiem tam dotiem solījumiem (spriedums, 2015. gada 9. jūlijs, Salomie un Oltean, C‑183/14, EU:C:2015:454, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Par šādām garantijām, lai arī kāda būtu forma, kurā tās ir paziņotas, ir uzskatāma precīza, beznosacījumu un saskaņota informācija no pilnvarotiem un ticamiem avotiem (spriedums, 2011. gada 17. marts, AJD Tuna, C‑221/09, EU:C:2011:153, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).
81 Šajā gadījumā no Tiesai nodotajiem lietas materiāliem izriet, ka prasītāji pamatlietā ir piedalījušies “skaistumkonkursā”. Tie argumentē, pamatojoties uz to, ka tiem kā vienīgajiem pretendentiem uz vairākiem multipleksiem katram būtu piešķirts vismaz viens multiplekss. Tomēr ir zināms, ka šajā procedūrā tiem netika piešķirta neviena radiofrekvence. Ir jānorāda, un tas vēl jāpārbauda iesniedzējtiesai, ka no lietas materiāliem gan neizriet, ka tiem būtu doti skaidri un beznosacījuma apliecinājumi, ka attiecīgie multipleksi tiem tiks piešķirti.
82 Proti, ja nav jebkādu skaidru apliecinājumu no apstiprināta un uzticama avota, tad tikai tas vien, ka operators ir ticis pielaists dalībai atlasē tādai digitālo radiofrekvenču piešķiršanas procedūrai kā “skaistumkonkurss” pamatlietā, būtībā nevar radīt tiesisko paļāvību. Šis apsvērums ir spēkā arī tad, ja minētais operators būtu piedalījies procedūrā multipleksa piešķiršanai kā vienīgais pretendents.
83 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir interpretējams tādējādi, ka atlases procedūras radiofrekvenču piešķiršanai atcelšana tam nav pretrunā tikai tā iemesla dēļ, ka tādi operatori, kādi ir prasītāji pamatlietā, ir pielaisti dalībai šajā procedūrā un kā vienīgajiem pretendentiem tiem būtu piešķirtas virszemes radio un televīzijas digitālās apraides radiofrekvenču izmantošanas tiesības, ja procedūra nebūtu atcelta.
Par tiesāšanās izdevumiem
84 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/140/EK, 3. panta 3.a punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tas, ka tādos apstākļos kā pamatlietā valsts likumdevējs atceļ kompetentās VRI organizētu atlases procedūru radiofrekvenču piešķiršanai, kas apturēta ar ministrijas lēmumu;
2) Direktīvas 2002/21, kas grozīta ar Direktīvu 2009/140, 9. pants, Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva), kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2009/140, 3., 5. un 7. pants, kā arī Komisijas 2002. gada 16. septembra Direktīvas 2002/77/EK par konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu tirgū 2. un 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā, ja bezmaksas procedūra radiofrekvenču piešķiršanai, kas uzsākta, lai kompensētu atsevišķu operatoru prettiesisku izslēgšanu no tirgus, tiek aizstāta ar maksas procedūru, kuras pamatā ir pārstrādāts radiofrekvenču piešķiršanas plāns, samazinot to skaitu, ja vien jaunās procedūras pamatā ir objektīvi, pārskatāmi, nediskriminējoši un samērīgi kritēriji un tā atbilst grozītās Direktīvas 2002/21 8. panta 2.–4. punktā definētajiem mērķiem. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai attiecībā uz visiem atbilstošajiem apstākļiem maksas procedūras nosacījumi ļauj digitālās televīzijas tirgū ienākt jaunpienācējiem, nepamatoti nesniedzot priekšrocību analogās vai digitālās televīzijas tirgū jau esošajiem operatoriem;
3) tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir interpretējams tādējādi, ka atlases procedūras radiofrekvenču piešķiršanai atcelšana tam nav pretrunā tikai tā iemesla dēļ, ka tādi operatori, kādi ir prasītāji pamatlietā, ir pielaisti dalībai šajā procedūrā un kā vienīgajiem pretendentiem tiem būtu piešķirtas virszemes radio un televīzijas digitālās apraides radiofrekvenču izmantošanas tiesības, ja procedūra nebūtu atcelta.
[Paraksti]