TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2014. gada 9. aprīlī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vide – Atkritumi – Direktīva 75/442/EEK – 7. panta 1. punkts – Apsaimniekošanas plāns – Piemērotas vietas un iekārtas atkritumu apglabāšanai – Jēdziens “atkritumu apsaimniekošanas plāns” – Direktīva 1999/31/EK – 8. un 14. pants – Atkritumu poligoni, kuriem ir izdota atļauja vai kuri jau darbojas šīs direktīvas transponēšanas laikā
Lieta C‑225/13
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Conseil d’État (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2013. gada 22. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2013. gada 29. aprīlī, tiesvedībā
Ville d’Ottignies‑Louvain‑la‑Neuve,
Michel Tillieut,
Willy Gregoire,
Marc Lacroix
pret
Région wallonne,
piedaloties
Shanks SA.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], tiesneši Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça], Dž. Arestis [G. Arestis], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] (referents) un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev],
ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Ville d’Ottignies‑Louvain‑la‑Neuve, kā arī M. Tillieut, W. Gregoire un M. Lacroix vārdā – J. Sambon, avocat,
– Shanks SA vārdā – F. Haumont, avocat,
– Beļģijas valdības vārdā – T. Materne, pārstāvis, kam palīdz É. Orban de Xivry, avocat,
– Eiropas Komisijas vārdā – J.‑F. Brakeland, P. Oliver un A. Sipos, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīvu 75/442/EEK par atkritumiem (OV L 194, 39. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 1996. gada 24. maija Lēmumu 96/350/EK (OV L 135, 32. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 75/442”), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. jūnija Direktīvu 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 197, 30. lpp.).
2 Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Ottignies‑Louvain‑la‑Neuve [Otiņī‑Lēvenes‑la‑Nēves] pilsētu, kā arī M. Tillieut, W. Gregoire un M. Lacroix un Valonijas reģionu par sabiedrības Shanks SA lūgto atļauju ekspluatēt un izveidot atkritumu apglabāšanas vietu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 75/442 7. panta 1. punktā ir noteikts:
“Lai sasniegtu 3., 4. un 5. pantā minētos mērķus, 6. pantā minētajai kompetentajai iestādei vai iestādēm pēc iespējas drīz jāsagatavo viens vai vairāki atkritumu apsaimniekošanas plāni. Šādi plāni jo īpaši attiecas uz:
– reģenerējamo vai apglabājamo atkritumu veidu, daudzumu un izcelsmi,
– vispārīgām tehniskām prasībām,
– īpašām prasībām konkrētiem atkritumu veidiem,
– piemērotām apglabāšanas vietām vai iekārtām.
[..]”
4 Padomes 1999. gada 26. aprīļa Direktīvas 1999/31/EK par atkritumu poligoniem (OV L 182, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2011. gada 5. decembra Direktīvu 2011/97/ES (OV L 328, 49. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 1999/31”) preambulas 18. apsvērumā ir noteikts:
“tā kā sakarā ar konkrētām poligona metodēm ir jāievieš speciāla atļauju procedūra visu klašu poligoniem saskaņā ar vispārīgajām licencēšanas prasībām, kas jau noteiktas [Direktīvā 75/442] [..]”.
5 Direktīvas 1999/31 preambulas 26. apsvērumā ir teikts:
“tā kā būtu jāizstrādā esošo poligonu turpmākās darbības nosacījumi, lai noteiktā laikā veiktu pasākumus, kas vajadzīgi to pielāgošanai šīs direktīvas prasībām, pamatojoties uz projekta un darbības uzlabošanas plānu”.
6 Šīs direktīvas 1. panta ar nosaukumu “Vispārīgais mērķis” 1. punktā ir noteikts:
“Lai nodrošinātu atbilstību [Direktīvas 75/442] un jo īpaši tās 3. un 4. panta, prasībām, šīs direktīvas mērķis ir, attiecinot uz atkritumiem un poligoniem stingras ekspluatācijas un tehniskās prasības, paredzēt pasākumus, procedūras un ieteikumus, kuru mērķis ir cik iespējams visā poligona dzīves ciklā novērst vai mazināt iespējamo kaitīgo ietekmi uz vidi [..].”
7 Minētās direktīvas 8. pantā ar nosaukumu “Atļaujas nosacījumi” ir precizēts:
“Dalībvalstis veic pasākumus, lai:
a) kompetentā iestāde poligona turēšanas atļauju izdod tikai tad, ja:
i) neskarot 3. panta 4. un 5. punktu, poligona projekts atbilst visām attiecīgajām šīs direktīvas prasībām, tajā skaitā pielikumos noteiktajām;
[..]
b) poligona projekts atbilst attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas plānam vai plāniem, kas minēti [Direktīvas 75/442] 7. pantā;
[..].”
8 Šīs pašas Direktīvas 14. pantā ar nosaukumu “Esošie poligoni” ir noteikts:
“Dalībvalstis veic pasākumus, lai poligoni, kuriem ir izdota atļauja vai kuri jau darbojas šīs direktīvas transponēšanas laikā, nevarētu turpināt darbību, ja vien, cik ātri iespējams, un ne vēlāk kā astoņos gados pēc 18. panta 1. punktā noteiktās dienas nav izpildīti turpmāk noteiktie nosacījumi:
a) vienā gadā pēc 18. panta 1. punktā noteiktās dienas poligona apsaimniekotājs sagatavo un iesniedz kompetentajām iestādēm apstiprināšanai poligona projekta un darbības uzlabošanas plānu, tajā iekļaujot 8. pantā prasītās ziņas un novēršanas pasākumus, ko apsaimniekotājs uzskata par vajadzīgiem, lai nodrošinātu atbilstību šīs direktīvas prasībām, izņemot I pielikuma 1. punkta prasības;
b) pēc poligona projekta un darbības uzlabošanas plāna iesniegšanas kompetentās iestādes, pamatojoties uz minēto plānu un šo direktīvu, pieņem konkrētu [galīgu] lēmumu par poligona darbības turpināšanu vai pārtraukšanu. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai cik ātri iespējams saskaņā ar 7. panta g) punktu un 13. pantu slēgtu poligonus, kuriem saskaņā ar 8. pantu nedod atļauju darbības turpināšanai;
c) pamatojoties uz apstiprināto poligona projekta un darbības uzlabošanas plānu, kompetentā iestāde apstiprina izpildāmos darbus un nosaka pārejas periodu plāna izpildei. Jebkurš esošais poligons astoņos gados pēc 18. panta 1. punktā noteiktās dienas nodrošina atbilstību šīs direktīvas prasībām, izņemot I pielikuma 1. punkta prasības;
[..].”
9 Direktīvas 1999/31 18. panta ar nosaukumu “Transponēšana” 1. punkta pirmajā daļā ir precizēts:
“Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie noteikumi, kas vajadzīgi, lai izpildītu šo direktīvu ne vēlāk kā divus gadus pēc tās stāšanās spēkā. Dalībvalstis par to tūlīt informē [Eiropas] Komisiju.”
10 Minētās direktīvas I pielikuma 1. punkts ir izteikts šādi:
“Vieta
1.1. Izvēloties vietu poligonam, jāievēro šādi nosacījumi:
a) attālumi no poligona robežas līdz dzīvojamiem un atpūtas rajoniem, ūdensceļiem, ūdenstilpēm un citiem lauksaimnieciskiem vai pilsētas objektiem;
b) gruntsūdens, piekrastes ūdeņu vai dabas aizsardzības zonu tuvums;
c) ģeoloģiskie un hidroģeoloģiskie nosacījumi;
d) applūšanas, iegrimšanas, zemes nogruvumu vai lavīnu risks poligonā;
e) dabas un kultūras mantojuma aizsardzība apkārtnē.
1.2. Poligona darbību var atļaut tikai tad, ja tās parametri attiecībā uz iepriekšminētajām prasībām vai veicamie novēršanas pasākumi liecina, ka poligons nerada nopietnus draudus videi.”
11 Direktīvas 2001/42 2. pantā ir paredzēts:
“Šajā direktīvā:
a) “plāni un programmas” ir plāni un programmas, tostarp ar Eiropas Kopienas līdzfinansējumu, kā arī visi plānu un programmu grozījumi:
– kurus sagatavo un/vai pieņem valsts, reģionālā vai vietējā līmenī, vai arī tādi, ko pieņemšanai likumdošanas kārtībā parlamentā vai valdībā sagatavo iestāde, un
– kas prasīti saskaņā ar normatīviem vai administratīviem aktiem;
[..].”
12 Saskaņā ar šīs direktīvas 13. pantu:
“1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai pirms 2004. gada 21. jūlijam izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.
[..]
3. Direktīvas 4. panta 1. punktā minētais pienākums attiecas uz plāniem un programmām, kuru pirmā oficiālā sagatavošanas darbība ir veikta pēc [..] 1. punktā minētās dienas.
[..]”
Beļģijas tiesības
13 1996. gada 27. jūnija Décret de la Région wallonne relatif aux déchets [Valonijas reģiona Dekrētā par atkritumiem] (1996. gada 2. augusta Moniteur belge, 20685. lpp.) redakcijā pēc grozījumiem, kuri pēdējoreiz izdarīti ar 2003. gada 16. oktobra Valonijas reģiona dekrētu (2003. gada 23. oktobra Moniteur belge, 51644. lpp.; turpmāk tekstā – “1996. gada dekrēts”), ir ietverts 24. pants, kura 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Valdība saskaņā ar Décret du 21 avril 1994 relatif à la planification en matière d’environnement dans le cadre du développement durable [1994. gada 21. aprīļa Dekrēta par plānošanu vides jomā saistībā ar ilgtspējīgu attīstību] 11.–16. pantu izveido plānu par atkritumu apstrādi. Šis plāns šī dekrēta izpratnē ir sektoru programma. Tajā var ietvert plānošanu par atkritumu veidu vai darbību nozari.
Plānā tostarp tiek paredzēts:
1° Atkritumu veidi, daudzums un izcelsme, ik gadus saražoto un pārvesto atkritumu apstrādes kārtība, iekārtas, kuras tiek ekspluatētas un vietas, kur to veic;
[..]
Plānam pievieno datus par [..] tā paredzamo ietekmi uz vidi.
2. Valdība saskaņā ar 25. un 26. pantā paredzēto procesu nosaka tehnisku plānu aprakšanai, kurā ir minētas vietas, kurās ierīkot un ekspluatēt tehniskās aprakšanas centrus, izņemot tos aprakšanas centrus, kuri ir paredzēti atkritumu ražotāja ekskluzīvai izmantošanai.
Atļauja var tikt izsniegta tikai tiem tehniskās aprakšanas centriem, ja tie nav norādīti šajā punktā minētājā plānā, kas ir minēts šajā punktā.”
14 1996. gada dekrēta 25. panta 2. punkta pirmajā daļā ir noteikts:
“Par tehniskās aprakšanas centru plāniem ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums. [..]”
15 Izpildot 1996. gada dekrēta attiecīgi 1. un 2. pantu, Valonijas valdība, pirmkārt, 1998. gada 15. janvārī pieņēma Valonijas atkritumu plānu “Horizon 2010” (1998. gada 21. aprīļa Moniteur belge, 11806. lpp.) un, otrkārt, 1999. gada 1. aprīlī tā pieņēma tehniskās aprakšanas centru plānu (1999. gada 13. jūlija Moniteur belge, 26747. lpp.).
16 1996. gada dekrēta 70. pantā ir noteikts:
“Kamēr nav stājies spēkā 24. panta 2. punktā paredzētais tehniskā aprakšanas centra plāns, pieteikumiem atļaujām 11. panta izpratnē par tehniskās aprakšanas centru atvēršanu un ekspluatāciju un pieteikumiem par pilsētplānošanas atļaujām Code wallon de l’aménagement du territoire, de l’urbanisme et du patrimoine [Valonijas teritoriālās attīstības, pilsētplānošanas un kultūras mantojuma kodeksa] 41. panta 1. punkta izpratnē, kas ir atzīti par pieņemamiem, pirms Parlaments ir pieņēmis šo dekrētu, var piešķirt vides atļauju un pilsētplānošanas atļauju ražošanas, lauksaimniecības, izrakteņu ieguves zonās atbilstoši tam, kā šīs zonas ir definētas šī paša kodeksa 172., 176. un 182. pantā.
Atkāpjoties no 24. panta 2. punktā noteiktā, lūgumus attiecībā uz citiem tehniskās aprakšanas centriem, kas nav paredzēti tikai atkritumu sākotnējā ražotāja lietošanai, kuriem jau iepriekš ir tikušas izsniegtas atļaujas un kuri ir pastāvējuši pirms 24. panta 2. punktā minētā tehniskās aprakšanas centru plāna spēkā stāšanās vai arī kuriem ir izsniegta atļauja, piemērojot šī panta pirmo daļu, neatkarīgi no lūguma iesniegšanas datuma var apmierināt, izsniedzot – atbilstoši konkrētajam gadījumam – vides atļauju, vienreizēju atļauju vai būvatļauju teritorijas plāna zonās, kurās šiem tehniskās aprakšanas centriem atļauja ir tikusi izsniegta jau iepriekš, lai ļautu turpināt zemes gabalu, uz ko attiecas šī atļauja, apsaimniekošanu, mainīt apsaimniekošanas nosacījumus, tostarp attiecībā uz atļaujā norādīto ietilpību, vai arī mainīt zemes reljefu, pārsniedzot sākotnēji atļaujā noteikto. Šī panta daļa ir piemērojama tikai 1999. gada 1. aprīlī pieņemtā tehniskās aprakšanas centru plāna VII sadaļas 1. nodaļā minētajiem tehniskās aprakšanas centriem, attiecībā uz kuriem ir tikušas izsniegtas atļaujas.”
[..]”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
17 Strīds pamatlietā ir par atļauju ekspluatēt un aprīkot nebīstamo mājsaimniecības un rūpniecības atkritumu tehniskās aprakšanas centru, kurš ir ekspluatācijā kopš 1958. gada un atrodas Mont‑Saint‑Guibert [Svētā Gibēra Kalnā] vietā, sauktā par “Trois burettes”.
18 2003. gada 20. maijā sabiedrība Page, kura vēlāk kļuva par Shanks SA, iesniedza pieteikumu par vienreizējo atļauju, gan lai turpinātu darbību, gan arī lai īstenotu šī tehniskās aprakšanas centra dažādas aprīkošanas darbības.
19 Mont‑Saint‑Guibert pašvaldības kolēģija 2003. gada 18. decembrī izsniedza atļauju, kuru pēc tam ar dažiem grozījumiem apstiprināja Valonijas valdība ar valdības 2004. gada 10. maija rīkojumu, par kuru iesniedzējtiesā ir celta prasība atcelt tiesību aktu.
20 Šīs prasības pamatojumam prasītāji pamatlietā apstrīd 1996. gada dekrēta 70. panta otrās daļas, uz kuru pamatojoties ir pieņemta šī atļauja, atbilstību Savienības tiesībām. Tie iesākumā apgalvo, ka šis pants ir pretrunā Direktīvas 75/442 7. pantam, jo ar to ir atļauta atkritumu poligonu ekspluatācija vietās, kuras nav paredzētas atkritumu apsaimniekošanas plānos un kuru lokalizācija līdz ar to neizriet no vides kritērijiem. Tālāk tie apgalvo, ka no iepriekš minētā izriet Direktīvas 1999/31 8. panta b) punkta pārkāpums, kurā ir noteikts, ka, lai saņemtu atļauju, poligona projektam jāatbilst attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas plānam vai plāniem, kas minēti Direktīvas 75/442 7. pantā. Visbeidzot šie prasītāji uzskata, ka 1996. gada dekrēta 70. panta otrā daļa būtiski apdraud Direktīvas 2001/42 mērķus, saskaņā ar kuriem ir izvirzīta prasība, lai visiem atkritumu apsaimniekošanas jomā sagatavotajiem plāniem un programmām tiktu veikts ietekmes uz vidi novērtējums.
21 Šādos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
1) Vai [Direktīvas 75/442] 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj kvalificēt par atkritumu apsaimniekošanas plānu tādu tiesību normu, ar ko ir noteikts, ka, atkāpjoties no tiesību normas, saskaņā ar kuru atļauja var tikt izsniegta tikai tehniskās aprakšanas centriem vietās, kas ir norādītas atkritumu apsaimniekošanas plānā, tiem tehniskās aprakšanas centriem, kuriem ir tikušas izsniegtas atļaujas pirms šī atkritumu apsaimniekošanas plāna spēkā stāšanās, pēc šīs spēkā stāšanās var izsniegt jaunas atļaujas saistībā ar zemes gabaliem, uz kuriem attiecas pirms atkritumu apsaimniekošanas plāna spēkā stāšanās izsniegtā atļauja?
2) Vai Direktīvas [2001/42] 2. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka plāna un programmas jēdzienā ietilpst tiesību norma, ar ko ir noteikts, ka, atkāpjoties no tiesību normas, saskaņā ar kuru atļauja var tikt izsniegta tikai tehniskās aprakšanas centriem vietās, kuras ir norādītas atkritumu apsaimniekošanas plānā, kas tiek prasīts [Direktīvas 75/442] 7. pantā, tiem tehniskās aprakšanas centriem, kuriem ir tikušas izsniegtas atļaujas pirms šī atkritumu apsaimniekošanas plāna spēkā stāšanās, pēc šīs spēkā stāšanās var izsniegt jaunas atļaujas saistībā ar zemes gabaliem, uz kuriem attiecas pirms atkritumu apsaimniekošanas plāna spēkā stāšanās izsniegtā atļauja?
3) Apstiprinošas atbildes uz otro jautājumu gadījumā – vai [1996. gada dekrēta] 70. panta otrā daļa atbilst [Direktīvā 2001/42] noteiktajām prasībām ietekmes uz vidi novērtējumam?”
Tiesas atbilde
Par otro un trešo jautājumu
22 Ar otro un trešo jautājumu, kurus ir jāizskata kopā un vispirms, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2001/42 2. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda valsts tiesiskā regulējuma norma kā pamatlietā, kurā ir noteikts, ka, atkāpjoties no tiesību normas, saskaņā ar kuru atļauja var tikt izsniegta tikai tehniskās aprakšanas centriem vietās, kuras ir norādītas atkritumu apsaimniekošanas plānā, kas tiek prasīts Direktīvas 75/442 7. pantā, tiem tehniskās aprakšanas centriem, kuriem ir tikušas izsniegtas atļaujas pirms šī atkritumu apsaimniekošanas plāna spēkā stāšanās, pēc šīs spēkā stāšanās var izsniegt jaunas atļaujas par tiem pašiem zemes gabaliem, ir kvalificējama par “plānu” vai “programmu” šīs Direktīvas 2001/42 tiesību normas izpratnē. Attiecīgā gadījumā iesniedzējtiesa jautā, vai ar šādu plānu vai programmu ievēro šajā direktīvā noteiktās vides prasības.
23 Tomēr, tā kā iesniedzējtiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai, kurā lieta ir jāizskata, nav sniegtas nekādas norādes, lai novērtētu apstrīdētā lēmuma likumību uz tās nolēmuma pieņemšanas dienu, tad ir jākonstatē, ka Direktīva 2001/42 nav piemērojama strīdam pamatlietā, jo gan 2003. gada 18. decembrī izsniegtā atļauja pamatlietā, gan valdības 2004. gada 10. maija rīkojums, ar kuru šī atļauja tiek apstiprināta, ir pieņemti pirms šīs Direktīvas transponēšanas termiņa (pēc analoģijas skat. spriedumu Commune de Braine‑le‑Château u.c., C‑53/02 un C‑217/02, EU:C:2004:205, 45. punkts).
24 Šādos apstākļos nav jāatbild uz iesniedzējtiesas uzdoto otro un trešo prejudiciālo jautājumu.
Par pirmo jautājumu
25 Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvas 75/442 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda valsts tiesiskā regulējuma norma kā pamatlietā, kurā ir noteikts, ka, atkāpjoties no tiesību normas, saskaņā ar kuru atļauja var tikt izsniegta tikai tehniskās aprakšanas centriem vietās, kas ir norādītas atkritumu apsaimniekošanas plānā, tiem tehniskās aprakšanas centriem, kuriem ir tikušas izsniegtas atļaujas pirms šī atkritumu apsaimniekošanas plāna spēkā stāšanās, pēc šīs spēkā stāšanās var izsniegt jaunas atļaujas saistībā ar šiem pašiem zemes gabaliem, ir kvalificējama par “plānu” vai “programmu” Direktīvas 75/442 tiesību normas izpratnē.
26 Iesākumā ir jānorāda, ka no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem, kā arī ieinteresēto personu atbildēm uz rakstisko jautājumu, kas tām tika uzdots saskaņā ar Tiesas reglamenta 61. panta 1. punktu, izriet būtiskas atšķirības par pamatlietā piemērojamās tiesību normas piemērošanas jomu un it īpaši par to, vai ar to var atkāpties no teritorijas plānojuma, kas izriet no dalībvalsts tehniskās aprakšanas centru pārvaldības plāna, lai pagarinātu ekspluatēšanas atļauju poligoniem, par kuriem jau ir saņemta atļauja šī plāna spēkā stāšanās datumā. It īpaši no dažiem Tiesā iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka tas tā nav, jo šī tiesību norma attiecoties vienīgi uz jau pastāvošiem poligoniem, kuri ir klasificēti par tādiem šajā plānā.
27 Tomēr tā ir valsts tiesa, kurai tās izskatīšanai iesniegtajās lietās ir jāinterpretē valsts tiesiskais regulējums, lai noteiktu tā īsto piemērošanas jomu.
28 Šādos apstākļos ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 75/442 7. panta 1. punkta pirmo daļu, lai sasniegtu šīs Direktīvas 3.–5. pantā minētos mērķus, dalībvalstu kompetentajām iestādēm pēc iespējas drīz jāsagatavo viens vai vairāki atkritumu apsaimniekošanas plāni. Saskaņā ar šo pašu punktu šajos plānos tostarp paredz reģenerējamo vai apglabājamo atkritumu veidu, daudzumu un izcelsmi, vispārīgās tehniskās prasības, īpašas prasības konkrētiem atkritumu veidiem, kā arī piemērotas apglabāšanas vietas vai iekārtas.
29 No tā izriet, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, ciktāl tā piemērošanas joma ir vienīgi tāda, ka ar to paredzēts, ka, atkāpjoties no vispārējām tiesību normām, var piešķirt ekspluatācijas atļaujas poligoniem, par kuriem attiecīgās dalībvalsts atkritumu apsaimniekošanas plāna spēkā stāšanās dienā jau bija piešķirtas atļaujas, par tiem pašiem zemes gabaliem, pat ja tie nav iekļauti šajā plānā, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par organizētu un saskaņotu sistēmu, lai īstenotu mērķus, kuri veido “atkritumu apsaimniekošanas plānu” Direktīvas 75/442 7. panta 1. punkta izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu Grieķija/Komisija, C‑387/97, EU:C:2000:356, 76. punkts).
30 Tomēr no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka apstāklis, ka valsts tiesa prejudiciālo jautājumu ir formulējusi, atsaucoties uz dažām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem atsaukusies. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas un tostarp no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pamatojuma ir tiesības izdalīt tos Savienības tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (šajā ziņā un tostarp skat. spriedumu Texdata Software, C‑418/11, EU:C:2013:588, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Šādos apstākļos ir jāpārbauda arī tas, vai Direktīvas 1999/31 8. pantam, kas ir piemērojams faktiem pamatlietā, ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā tas, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa.
32 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka no Direktīvas 1999/31 8. panta a) un b) punkta izriet, ka poligona ekspluatācijas atļauju var izsniegt tikai tad, ja poligona projekts atbilst attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas plānam vai plāniem, kas minēti Direktīvas 75/442 7. panta 1. punktā.
33 Tomēr Direktīvas 1999/31 14. pantā ir noteikts, ka poligoniem, “kuriem ir izdota atļauja vai kuri jau darbojas [šīs direktīvas] transponēšanas laikā”, kam ir jānotiek vēlākais 2001. gada 16. jūlijā, piemēro pārejas noteikumus.
34 No šiem pārejas noteikumiem izriet, ka darbības turpināšanai šiem poligoniem vēlākais pēc astoņiem gadiem, sākot no 2001. gada 16. jūlija, ir jāatbilst jaunajām vides prasībām, kas ir uzskaitītas Direktīvas 1999/31 8. pantā, izņemot tās prasības, kas ir uzskaitītas tās I pielikuma 1. punktā. Šis izņēmums tieši attiecas uz prasībām par vietu, kur atrodas poligons.
35 Tātad ar Direktīvas 1999/31 14. pantu ir atļauts, ka poligonos, par kuriem ir izdota atļauja vai kuri tiek ekspluatēti laikā, kad dalībvalsts transponē šo direktīvu, var turpināt darbību un par tiem var saņemt jaunas atļaujas, pat ja tie nav iekļauti atkritumu apsaimniekošanas plāna vietu sarakstā, kas pieņemts saskaņā ar Direktīvas 75/442 7. panta 1. punktu, ja ir izpildīti pārējie šī 14. panta nosacījumi.
36 Līdz ar to Direktīvas 1993/31 8. pantam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kura tiesiskais pamats var būt šīs Direktīvas 14. pants un kuru var piemērot poligoniem, par kuriem ir izdota atļauja vai kuri tiek ekspluatēti šīs Direktīvas transponēšanas periodā, ar nosacījumu, ka ir ievēroti pārējie šajā 14. pantā paredzētie nosacījumi, un šis apstāklis ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
37 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 75/442 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda valsts tiesiskā regulējuma norma kā pamatlietā, kurā ir noteikts, ka, atkāpjoties no tiesību normas, saskaņā ar kuru atļauja var tikt izsniegta tikai tehniskās aprakšanas centriem vietās, kas ir norādītas atkritumu apsaimniekošanas plānā, tiem tehniskās aprakšanas centriem, kuriem ir tikušas izsniegtas atļaujas pirms šī atkritumu apsaimniekošanas plāna spēkā stāšanās, pēc šīs spēkā stāšanās var izsniegt jaunas atļaujas saistībā ar šiem pašiem zemes gabaliem, nav kvalificējama par “atkritumu apsaimniekošanas plānu” Direktīvas 75/442 tiesību normas izpratnē. Direktīvas 1993/31 8. pantam tomēr nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kura tiesiskais pamats var būt šīs Direktīvas 14. pants un kuru var piemērot poligoniem, par kuriem ir izdota atļauja vai kuri tiek ekspluatēti šīs Direktīvas transponēšanas periodā, ar nosacījumu, ka ir ievēroti pārējie šajā 14. pantā paredzētie nosacījumi, šis apstāklis ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
Par tiesāšanās izdevumiem
38 Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīvas 75/442/EEK par atkritumiem, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 1996. gada 24. maija Lēmumu 96/350/EK 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda valsts tiesiskā regulējuma norma kā pamatlietā, kurā ir noteikts, ka, atkāpjoties no tiesību normas, saskaņā ar kuru atļauja var tikt izsniegta tikai tehniskās aprakšanas centriem vietās, kas ir norādītas atkritumu apsaimniekošanas plānā, tiem tehniskās aprakšanas centriem, kuriem ir tikušas izsniegtas atļaujas pirms šī atkritumu apsaimniekošanas plāna spēkā stāšanās, pēc šīs spēkā stāšanās var izsniegt jaunas atļaujas saistībā ar šiem pašiem zemes gabaliem, nav kvalificējama par “atkritumu apsaimniekošanas plānu” Direktīvas 75/442, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 96/350, tiesību normas izpratnē.
Padomes 1999. gada 26. aprīļa Direktīvas 1999/31/EK par atkritumu poligoniem, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2011. gada 5. decembra Direktīvu 2011/97/ES, 8. pantam tomēr nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kura tiesiskais pamats var būt šīs direktīvas 14. pants un kuru var piemērot poligoniem, par kuriem ir izdota atļauja vai kuri tiek ekspluatēti šīs Direktīvas transponēšanas periodā, ar nosacījumu, ka ir ievēroti pārējie šajā 14. pantā paredzētie nosacījumi, un šis apstāklis ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
[Paraksti]