VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2015. gada 2. jūlijā (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Dokumenti saistībā ar konkursu EPSO/AD/230‑231/12 – Netieši izteikts piekļuves atteikums – Piekļuves atteikums – Replikas rakstā formulēts pieteikums par prasījumu grozīšanu – Termiņš – Netieša lēmuma atsaukšana – Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas – Dokumenta jēdziens – Elektroniskās datu bāzēs ietvertās informācijas iegūšana un organizēšana
Lieta T‑214/13
Rainer Typke, ar dzīvesvietu Hasbergenā [Hasbergen] (Vācija), ko pārstāv B. Cortese un A. Salerno, advokāti,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv B. Eggers un F. Clotuche-Duvieusart, pārstāves,
atbildētāja,
par prasību atcelt, pirmkārt, Komisijas ģenerālsekretariāta 2013. gada 5. februāra lēmumu, ar ko ticis noraidīts prasītāja pirmais lūgums par piekļuvi dokumentiem saistībā ar vispārējā konkursa EPSO/AD/230‑231/12 (AD 5‑AD 7) (Gestdem 2012/3258) priekšatlases testiem, un, otrkārt, Komisijas ģenerālsekretariāta netiešo lēmumu, kurš esot pieņemts 2013. gada 13. martā un ar kuru ir noraidīts prasītāja otrais lūgums par piekļuvi dokumentiem šiem pašiem testiem (Gestdem 2013/0068).
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] (referents) un E. Bieļūns [E. Bieliūnas],
sekretārs L. Gžegorčiks [L. Grzegorczyk], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 4. februāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītājs Rainer Typke ir Eiropas Komisijas personāla loceklis, un viņš piedalījās priekšatlases testos vispārējos konkursos EPSO/AD/230/12 ierēdņu pieņemšanai darbā AD 5 pakāpē un EPSO/AD/231/12 ierēdņu pieņemšanai darbā AD 7 pakāpē.
2 Pēc tam, kad 2012. gada 28. jūnijā prasītājs tika informēts par viņa rezultātiem, viņš saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145. 43. lpp.) Eiropas Personāla atlases birojā (EPSO) iesniedza pirmo piekļuves dokumentiem pieteikumu, būtībā lūdzot piešķirt piekļuvi “tabulai” ar virkni par anonīmiem pasludinātu datu saistībā ar šiem testiem, ko kārtojuši apmēram 45 000 kandidātu (procedūra GESTDEM 2012/3258).
3 Prasītājs norāda, ka viņš to esot darījis, lai kliedētu savas šaubas par to, ka šie testi nebija organizēti atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes pret kandidātiem principam, it īpaši šajos testos esošo konkrēto kļūdu tulkojumā nelabvēlīgās ietekmes dēļ, kā tas tiek apgalvots attiecībā pret noteiktām valodu grupām.
4 Šajā pirmajā lūgumā ir norādīts, ka šai tabulā bija ietverama šāda informācija:
– katra kandidāta identifikācijas numurs, kas neļautu tos noteikt pēc uzvārda, bet ļautu sasaistīt ar jautājumiem, uz kuriem viņiem jāatbild;
– katra uzdotā jautājuma identifikācijas numurs, tomēr neizpaužot jautājumu saturu;
– jautājumu kategorija, pie kuras pieder katrs uzdotais jautājums, proti, teksta loģiskā analīze, matemātiskās iemaņas, abstraktā domāšana vai situāciju risināšanas iemaņas;
– norāde par valodu, kurā katrs jautājums ir uzdots katram kandidātam;
– norāde par iespējamo dažu jautājumu veikto neitralizāciju;
– sagaidāmā atbilde, kas, neizpaužot jautājuma saturu, jānorāda tai pašai jautājumu un atbilžu kombinācijai; šajā sakarā prasītājs precizēja, ka, ja visiem kandidātiem sagaidāmās atbildes netika sniegtas vienādā kārtībā, esot bijis jānodrošina, ka tiek izmantots vienāds identifikācijas veids katrai sagaidāmajai atbildei; turklāt viņš norādīja, ka situāciju risināšanas iemaņu jautājumiem bija jānorāda visas sagaidāmās atbildes, proti, labākā un sliktākā izvēle;
– katra kandidāta sniegtā atbilde uz katru no jautājumiem, tomēr ņemot vērā, ka prasītājs nav prasījis uzzināt atbilžu saturu, bet tikai norādīt kandidātu sniegtās pareizās vai nepareizās atbildes; prasītājs šajā sakarā precizēja, pirmkārt, ka atsevišķs identifikācijas veids būtu bijis jāizmanto gadījumā, kad kandidāts nav atbildējis uz kādu jautājumu, un, otrkārt, ka uz situāciju risināšanas iemaņu jautājumiem bija jābūt sniegtām visām atbildēm;
– visbeidzot, laiks, ko katrs kandidāts veltījis atbildei uz katru jautājumu.
5 Ar 2012. gada 9. augusta lēmumu EPSO šo pirmo pieteikumu noraidīja. Norādot, ka, lai gan tā rīcībā ir šajā lūgumā norādītā informācija, kas ir reģistrēta dažādās datu bāzēs, EPSO būtībā norādīja, ka prasītāja pieprasītā tabula nepastāv.
6 2012. gada 21. augustā prasītājs, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu, Komisijas ģenerālsekretariātā (turpmāk tekstā – „ģenerālsekretariāts”) iesniedza atkārtotu pieteikumu ar lūgumu sniegt piekļuvi. Šajā gadījumā prasītājs pieprasītās informācijas sarakstam pievienoja lūgumu sniegt informāciju par katram kandidātam katra uzdotā jautājumu grūtības pakāpi. Viņš arī precizēja, ka viņa lūgums nav par to, lai EPSO radītu jaunu dokumentu, apvienojot no pastāvošiem dokumentiem saņemto informāciju, bet ka tas ir par elektronisku piekļuvi vairākiem EPSO rīcībā esošiem dokumentiem. Šajā lūgumā bija norādīts, ka pietiktu prasītājam tikai paziņot šo dokumentu redakciju, no kuras būtu svītrota jebkāda informācija, uz kuru attiecas Regulas Nr. 1409/2001 4. pantā paredzētie izņēmumi no piekļuves tiesībām.
7 2012. gada 30. augustā ģenerālsekretariāts nosūtīja prasītājam pirmo atbildi uz atkārtoto pieteikumu. Pēc tam, kad šis pieteikums tika noraidīts kā nepieņemams, jo ar to tika paplašināts sākotnējais pieteikums ar informāciju par katram kandidātam uzdoto jautājumu grūtības pakāpi, ģenerālsekretariāts būtībā apstiprināja EPSO viedokli, ka, pirmkārt, prasītāja pieprasītā tabula nepastāv un, otrkārt, ka ar Regulu Nr. 1049/2001 Komisijai nav noteikts pienākums veikt informātikas darbības, lai iegūtu dažādās datu bāzēs reģistrētu informāciju. Šajā vēstulē nebija nekādu norāžu par tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. punkta beigās.
8 2012. gada 17. septembrī prasītājs lūdza ģenerālsekretariātam pārskatīt viņa atkārtoto pieteikumu par lūgumu un darīt zināmus tiesību aizsardzības līdzekļus pret piekļuves atteikumu.
9 2012. gada 23. oktobrī ģenerālsekretariāts paziņoja prasītājam, ka ar 2012. gada 30. augusta vēstuli tas nav noraidījis viņa atkārtoto pieteikumu, bet gan esot tikai norādījis, ka EPSO viņam nav atteicis piekļuvi pastāvošiem tā rīcībā esošiem dokumentiem. Tas turklāt norādīja, ka viņa atkārtotais pieteikums tiek pārskatīts, ņemot vērā jaunos prasītāja norādītos apsvērumus.
10 Tā kā prasītājs nesaņēma galīgo atbildi uz savu atkārtoto pieteikumu procedūrā GESTDEM 2012/3258, viņš 2012. gada 28. decembrī EPSO iesniedza jaunu piekļuves pieteikumu (procedūra GESTDEM 2013/0068). Šis otrais pieteikums atšķīrās no pirmā ar to, ka prasītājs tajā nelūdza izsniegt vienu tabulu, kurā būtu sagrupēta visa lūgtā informācija, bet drīzāk lūdza izsniegt pastāvošu dokumentu daļas elektroniskā formātā. Ar šo otro pieteikumu prasītājs būtībā lūdza sniegt to pašu informāciju kā tā, uz kuru attiecās viņa sākotnējais pieteikums, kā arī norādes par katram kandidātam katra uzdotā jautājuma grūtības pakāpi.
11 Tā kā par šo otro piekļuves pieteikumu 15 dienu laikā no tā reģistrēšanas dienas EPSO nepieņēma lēmumu, prasītājs 2013. gada 30. janvārī atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 4. punktā paredzētajai iespējai iesniedza ģenerālsekretariātā atkārtotu pieteikumu.
12 2013. gada 5. februārī EPSO skaidri noraidīja piekļuves pieteikumu procedūrā GESTDEM 2013/0068. Nākošajā dienā prasītājs informēja ģenerālsekretariātu par to, ka viņš nemainīgi uztur savu atkārtoto pieteikumu šajā procedūrā, kas iesniegts 2013. gada 30. janvārī.
13 Ar 2013. gada 5. februāra lēmumu (turpmāk tekstā – „pirmais apstrīdētais lēmums”) ģenerālsekretariāts noraidīja atkārtoto pieteikumu procedūrā GESTDEM 2012/3258. Ģenerālsekretariāts vispirms secināja, ka atkārtotais pieteikums ir nepieņemams attiecībā uz norādēm par katram kandidātam katra uzdotā jautājuma grūtības pakāpi, jo šis aspekts neesot bijis iekļauts sākotnējā pieteikumā. Pēc tam ģenerālsekretariāts būtībā apstiprināja EPSO viedokli, ka pieteikums patiesībā esot bijis par piekļuvi neesošam dokumentam un ka pieprasītās tabulas izveide nozīmētu ne tikai to, ka jāiegūst informācija saistībā ar desmitiem tūkstošiem attiecīgo testu no dažādām datu bāzēm, bet arī to, ka šī informācija jāsasaista ar citām datubāzēm, kā, piemēram, jautājumu vispārīgo datubāzi. Pat pieņemot, ka piekļuves pieteikums varētu tikt interpretēts kā tāds, kas attiecas uz katra kandidāta individuālo iegūto rezultātu lapām, tās anonimizējot, šāds pieteikums, ņemot vērā ieguldāmā administratīvā darba apjomu, būtu nesamērīgs.
14 2013. gada 20. februārī ģenerālsekretariāts informēja prasītāju, pirmkārt, ka tas vēl nevar atbildēt uz viņa atkārtoto pieteikumu procedūrā GESTDEM 2013/0068 un, otrkārt, ka tas, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 2. punktu, ir nolēmis pagarināt 15 dienu atbildes termiņu.
15 Ar 2013. gada 13. marta vēstuli ģenerālsekretariāts informēja prasītāju, ka tas joprojām nevar atbildēt uz atkārtoto pieteikumu procedūrā GESTDEM 2013/0068. Šajā vēstulē tas apšaubīja, ka pieteikums ir par dokumentu redakciju iegūšanu to esošajā formātā Regulas Nr. 1049/2001 10. panta 3. punkta izpratnē.
16 Pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punktā paredzēto normu, prasītājs šī lēmuma nepieņemšanu uzskatīja par negatīvu atbildi uz savu atkārtoto pieteikumu procedūrā GESTDEM 2013/0068 (turpmāk tekstā – “otrais apstrīdētais lēmums”).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
17 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 15. aprīlī, prasītājs cēla šo prasību.
18 Tā kā, sākot no jaunā tiesas gada, Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tika norīkots trešajā palātā, kurai līdz ar to tika nodota šī lieta.
19 Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un, veicot Vispārējās tiesas 1991. gada 2. maija Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, aicināja Komisiju iesniegt dažus dokumentus un rakstveidā uzdeva jautājumus prasītājam un Komisijai, uz kuriem tiem būs jāatbild tiesas sēdē.
20 2015. gada 4. februāra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un lietas dalībnieki atbildēja uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutiskajiem jautājumiem.
21 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt pirmo apstrīdēto lēmumu;
– atcelt otro apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22 Pēc tam, kad 2013. gada 27. maijā ģenerālsekretariāts pieņēma tiešu noraidošu lēmumu procedūrā GESTDEM 2013/0068, prasītājs savā replikas rakstā lūdza atļauju pielāgot prasījumus, lūdzot šī pēdējā minētā lēmuma atcelšanu.
23 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt, ka par prasību, ņemot vērā, ka 2013. gada 27. maijā procedūrā GESTDEM 2013/0068 ir pieņemts tiešs noraidošs lēmums, nav jālemj daļā, kas attiecas uz otrā apstrīdētā lēmuma atcelšanu;
– noraidīt prasību daļā, kas attiecas uz pirmo apstrīdēto lēmumu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
24 Pirms tiek izskatīta prasība pēc būtības, ir jāpārbauda Komisijas argumenti, ar ko tā apstrīd tā pieteikuma par prasījumu grozīšanu, kuru prasītājs iesniedzis savā replikas rakstā, kā arī prasījumu par otrā apstrīdētā lēmuma atcelšanu pieņemamību.
Par pieņemamību
Par prasījumu atcelt tiešo lēmumu procedūrā GESTDEM 2013/0068 pieņemamību
25 Savā replikas rakstā, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 15. oktobrī, prasītājs lūdza atļauju pielāgot savus prasījumus, lūdzot atcelt Komisijas 2013. gada 27. maija lēmumu, ar kuru ir tieši noraidīts viņa piekļuves pieteikums procedūrā GESTDEM 2013/0068.
26 Komisija apstrīd šī pieteikuma par prasījumu pielāgošanu pieņemamību, jo tas esot novēlots, pārkāpjot LESD 263. panta sestajā daļā paredzēto prasības celšanas termiņu.
27 Šajā sakarā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja lēmums vai regula, kura tieši un individuāli skar attiecīgo personu, tiesvedības laikā tiek aizstāta ar aktu, kuram ir tāds pats priekšmets, šis akts ir jāuzskata par jaunu apstākli, kas prasītājam ļauj pielāgot savus prasījumus un izvirzītos pamatus. Ja prasītājam tiktu noteikts pienākums vēlreiz celt prasību, tiktu pārkāpts pareizas tiesvedības princips un netiktu ievērotas procesuālās ekonomijas prasības. Turklāt būtu netaisnīgi, ja attiecīgā iestāde, lai atbildētu uz kritiku, kas ietverta attiecīgajā prasības pieteikumā, kurš Savienības tiesā iesniegts par kādu aktu, varētu grozīt apstrīdēto aktu vai aizstāt to ar citu aktu un tiesvedības laikā atsaukties uz šiem grozījumiem vai akta aizstāšanu, nedodot iespēju otram lietas dalībniekam attiecināt savus sākotnējos prasījumus un izvirzītos pamatus uz vēlāk pieņemto aktu vai iesniegt papildu prasījumus un izvirzīt papildu pamatus (skat. spriedumus, 2006. gada 12. decembris, Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, T‑228/02, Krājums, EU:T:2006:384, 28. punkts un tajā minētā judikatūra; 2013. gada 6. septembris, Iranian Offshore Engineering & Construction/Padome, T‑110/12, Krājums (Izvilkumi), EU:T:2013:411, 16. punkts).
28 Tomēr, lai pieteikums par prasījumu pielāgošanu būtu pieņemams, tas ir jāiesniedz LESD 263. panta sestajā daļā noteiktajā prasības iesniegšanas termiņā. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis termiņš prasības celšanai ir saistīts ar sabiedrisko kārtību un Savienības Tiesai tas ir jāpiemēro tā, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību un indivīdu vienlīdzību likuma priekšā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2007. gada 18. janvāris, PKK un KNK/Padome, C‑229/05 P, Krājums, EU:C:2007:32, 101. punkts, un Iranian Offshore Engineering & Construction/Padome, minēts 27. punktā, EU:T:2013:411, 17. punkts).
29 Attiecībā uz prasības celšanas termiņa aprēķināšanu ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu prasība atcelt tiesību aktu ir jāiesniedz divu mēnešu laikā pēc tam, kad vai nu tiesību akts ir publicēts, vai darīts zināms prasītājam, vai, ja tas nenotiek, no dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms. Saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. pantu šis termiņš, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, ir pagarināms par fiksētu desmit dienu termiņu.
30 Šajā lietā 2013. gada 27. maijā pieņemtais tiešais lēmums, ar ko ticis noraidīts piekļuves pieteikums procedūrā GESTDEM 2013/0068, prasītājam tika paziņots tajā pat dienā pa elektronisko pastu. No tā izriet, ka prasības atcelt šo lēmumu celšanas termiņš prasītājam beidzās 2013. gada 6. augustā.
31 Tā kā replikas raksts, kurā ir ietverts pieteikums par prasījumu pielāgošanu, ir iesniegts 2013. gada 15. oktobrī, ir jāuzskata, ka šis pieteikums par prasījumu pielāgošanu ir novēlots, un tādēļ ir jānoraida prasījumi atcelt tiešo lēmumu, ar kuru ir noraidīts piekļuves pieteikums procedūrā GESTDEM 2013/0068.
Par prasījumu atcelt otro apstrīdēto lēmumu pieņemamību
32 Šajos apstākļos ir jānovērtē, vai eventuāli turpina pastāvēt prasītāja interese panākt otrā apstrīdētā lēmuma atcelšanu, kurš ir pieņemts 15 darba dienu laikā, kas ir sākotnējā termiņa pagarinājums atbildes sniegšanai uz atkārtoto pieteikumu procedūrā GESTDEM 2013/0068. Komisija apgalvo, ka šī interese ir zudusi brīdī, kad tā, pieņemot 2013. gada 27. maija lēmumu, atsauca šo netiešo lēmumu.
33 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasība atcelt tiesību aktu, ko ir iesniegusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šādai personai ir interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts (skat. spriedumu, 2010. gada 19. janvāris, Co‑Frutta/Komisija, T‑355/04 un T‑446/04, Krājums, EU:T:2010:15, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Prasītāja interesei celt prasību, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv ne tikai prasības celšanas brīdī, bet arī jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā tiesvedība ir jāizbeidz pirms sprieduma taisīšanas, kas nozīmē, ka prasības rezultātam ir jābūt labvēlīgam lietas dalībniekam, kurš cēlis šo prasību (skat. spriedumu Co‑Frutta/Komisija, minēts 33. punktā, EU:T:2010:15, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 Ja prasītāja interese celt prasību zūd procesa laikā, Vispārējās tiesas nolēmums par lietas būtību nevar tam radīt nekādu labumu (skat. spriedumu Co‑Frutta/Komisija, minēts 33. punktā, EU:T:2010:15, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Turklāt, ja netiešs lēmums ir ticis atsaukts ar vēlāku Komisijas lēmumu, par prasību vairs nav jālemj daļā, kas vērsta pret šo netiešo lēmumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 2. oktobris, Strack/Komisija, C‑127/13 P, Krājums, EU:C:2014:2250, 89. punkts).
37 Šajā lietā, runājot par prasību atcelt otro apstrīdēto lēmumu, ir jākonstatē, ka, pieņemot 2013. gada 27. maija tiešo lēmumu šajā pat procedūrā, Komisija faktiski ir atsaukusi šo netiešo lēmumu.
38 No tā izriet, ka par prasību atcelt tiesību aktu vairs nav jālemj daļā, kas attiecas uz otro apstrīdēto lēmumu.
Par lietas būtību
39 Ņemot vērā šī sprieduma 38. punktā norādīto starpsecinājumu, ir jālemj tikai par prasījumiem atcelt pirmo apstrīdēto lēmumu, ar kuru ģenerālsekretariāts noraidīja prasītāja iesniegto atkārtoto pieteikumu procedūrā GESTDEM 2012/3258. Šajā sakarā prasītājs norāda tikai vienu pamatu par Regulas Nr. 1049/2001 pārkāpumu. Šis pamats attiecībā uz pirmo apstrīdēto lēmumu ir iedalīts trijās daļās. Pēc sava rakstura otrā un trešā daļa ir pakārtotas pirmajai, kas ir par jautājumu, vai piekļuves pieteikuma priekšmetam šajā lietā ir piemērojama Regula Nr. 1049/2001.
40 Prasības pieteikumā ir arī ceturtā daļa, kurā prasītājs apgalvo, ka piekļuve prasītajai informācijai, runājot par konkrētu jautājumu neitralizēšanu un visos priekšatlases testos uzdoto jautājumu grūtības pakāpi, nav tāda, kas apdraudētu atlases komisijas darba konfidencialitāti un šīs pēdējās minētās lēmumu pieņemšanas procedūru. Tomēr prasītājs savas replikas 34. punktā precizē, ka šī ceturtā daļa ir vērsta “pret noraidošo lēmumu otrajā piekļuves procedūrā”. Tā kā par prasījumiem atcelt šo lēmumu vairs nav jālemj, tad šīs ceturtās daļas izskatīšana arī šķiet pārmērīga.
41 Sava vienīgā pamata pirmajā daļā prasītājs būtībā apgalvo, ka ģenerālsekretariāts kļūdaini ir secinājis, ka piekļuves pieteikumu priekšmets neesot bijis “esošs dokuments” Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē, bet ka tas esot nozīmējis, ka jāizveido jauns dokuments, proti, jāizveido jauni dati.
42 Šajā sakarā prasītājs uzsver, ka EPSO ir atzinis, ka tā rīcībā ir pieprasītie dati, un arī ģenerālsekretariāts ir paziņojis, ka minētie dati esot reģistrēti esošās datu bāzēs. Prasītājs uzskata, ka tas noteikti nozīmējot, ka EPSO rīcībā ir viens vai vairāki dokumenti, kas ietver aplūkojamos datus.
43 Turklāt prasītājs norāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “dokumenta” jēdziens, kas ir Regulas Nr. 1049/2001 centrālais jēdziens, ir vienkārši piemērojams datiem, kas ir iekļauti datu bāzēs, jo minētās regulas 3. panta a) punktā ir norādīts, ka šis jēdziens apzīmē jebkura satura informāciju neatkarīgi no tās pasniegšanas veida. Apstāklim, ka piekļuves pieteikums var nozīmēt, ka attiecīgajai iestādei jāveic ievērojams darba apjoms, šajā ziņā neesot nozīmes.
44 Ģenerālsekretariāts savā nostājā, ka ar prasīto datu anonimizēšanu tiktu radīts jauns dokuments, turklāt neņemot vērā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktā ietverto normu, saskaņā ar kuru daļēja piekļuve ir jāpiešķir, ja šajā pantā uzskaitītie izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu. Faktiski prasītājs apgalvo, ka uz viņa piekļuves pieteikumu varēja tikt atbildēts apstiprinoši, izvēloties virkni datu, kas saglabāti EPSO datu bāzēs, vienlaikus parūpējoties par to, lai citu kandidātu, kuri piedalījās priekšatlases testos, personas dati netiktu iekļauti.
45 Prasītājs iebilst arī pret ģenerālsekretariāta argumentu, ka pieprasītie dati nevarot tikt apvienoti vienā datu bāzē, jo tie ir reģistrēti vairākās atšķirīgās datnēs. Tā kandidātiem adresētās individuālās lapas, ar ko tie tiek informēti par viņu testu rezultātiem, tāpat kā EPSO prakse sniegt apakšuzņēmējiem statistikas datus par testu rezultātiem, liecinot par to, ka darbībām, kurām ir vajadzīga piekļuve prasītajai informācijai šajā lietā, attiecībā uz EPSO nav neparasta vai izņēmuma rakstura.
46 Šajā sakarā ir jāņem vērā apstāklis, ka visa aplūkojamā informācija ir savstarpēji saistīta “attiecību” datu bāzē (Oracle), no kuras var viegli iegūt vēlamo informāciju. Vēl jo vairāk – arī tajās datnēs, kurās ir saglabāti dati par indivīdu kārtotajiem testiem, ir ietvertas “striktas sintaktiskas piezīmes”, kā arī katra kandidāta iegūtie rezultāti, kuri var tikt apstrādāti kopā.
47 Komisija apstrīd šo argumentāciju tādēļ, ka prasītāja pieprasītie dati neesot saglabāti īpašā datu bāzē, no kuras tos viegli varētu iegūt, izmantojot parastus vai ikdienišķus līdzekļus. Komisija paziņo, ka tās rīcībā ir Talent datu bāze, kas ietver visus datus par kandidātiem un testu rezultātiem un tātad visus nepieciešamos datus, lai atbildētu uz prasītāja piekļuves pieteikumu, izņemot datus par jautājumu sarežģītības pakāpi, kas tiekot glabāti “jautājumu datu bāzē”, kuru pārvalda ārējais līgumpartneris. Datu bāzei Talent varot piekļūt, izmantojot pieprasījumu strukturētā vaicājumu valodā ([Structured Query Language], turpmāk tekstā – “SQL”) vai iepriekš programmētas instrukcijas, lai analīzei, statistikai, aprēķiniem un iegūšanai domātos datus varētu apstrādāt ātrāk atbilstoši iepriekš definētiem modeļiem. Tomēr starp Komisijas rīcībā esošajiem iepriekš programmētiem SQL pieprasījumiem neesot tādu, kas ļautu iegūt prasītāja pieprasīto datu kombināciju atbilstoši shēmai, ko viņš ir norādījis savā piekļuves pieteikumā.
48 Tādējādi Komisija uzskata, ka prasītāja pieprasīto datu iegūšanai būtu jāizstrādā jauni SQL pieprasījumi un meklējumu un datu apstrādes instrukcijas, kuru Komisijai nav. Lai apmierinātu prasītāja pieteikumu, šādām meklējumu formulām būtu jāļauj, pirmkārt, noteikt katram kandidātam katra uzdotā jautājuma kodu, jo visiem kandidātiem tie nav vienādi, otrkārt, sasaistīt katru jautājumu ar tā grūtības pakāpi, kas parādās atsevišķā datu bāzē (turpmāk tekstā – “jautājumu datu bāze”), treškārt, pārgrupēt dažādas datnes un, ceturtkārt, anonimizēt kandidātus identificējošo informāciju, izmantojot jaunu identifikācijas kārtību, kas ļauj piesaistīt kandidātus tiem uzdotajiem jautājumiem. Turklāt iegūtā informācija vēl būtu jāpārbauda. Komisija uzskata, ka šāda procedūra noteikti nozīmētu, ka jāizstrādā jauns dokuments.
49 Piekļuves pieteikuma iespējamo “manuālo” apstrādi, kas nozīmē, ka katra kandidāta katrai individuālai rezultātu lapai jāatbilst pieprasījumā norādītajiem kritērijiem, EPSO praktiski nebūtu iespējams īstenot, neparalizējot savu darbu.
50 Šajā sakarā vispirms ir jāprecizē, ka pārmērīgajam darba apjomam, kurš administrācijai, iespējams, var rasties no strīdīgā piekļuves pieteikuma, kas ir pamata otrās daļas priekšmets, bet ko arī Komisija ir norādījusi atbildē uz pirmo daļu, pašam par sevi nav nozīmes, izvērtējot, vai minētais pieteikums ir par piekļuvi vienam vai vairākiem dokumentiem Regulas Nr. 1049/2001 3. panta a) punkta izpratnē.
51 Šajā ziņā no 2005. gada 13. aprīļa sprieduma Verein für Konsumenteninformation/Komisija (T‑2/03, Krājums, EU:T:2005:125, 101. un 102. punkts) izriet, ka piekļuves pieteikumā, kas iesniegts atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001, dokumenta kvalifikācija nav saistīta ar nozīmīgo darba apjomu, kas attiecīgajai administrācijai, iespējams, ir jāiegulda saistībā ar šo pieteikumu. Tāpat gadījumā, kad šāds pieteikums draud paralizēt pienācīgu administrācijas darbību, tas nepadara minēto pieteikumu par nepieņemamu. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šādā izņēmuma gadījumā iestādes tiesības censties panākt “taisnīgu risinājumu” ar pieteikuma iesniedzēju, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 6. panta 3. punktu, atspoguļo iespēju ņemt vērā, pat ja tas būtu īpaši ierobežoti, nepieciešamību līdzsvarot pieteikuma iesniedzēja un labas administrācijas intereses (spriedums, 2008. gada 10. septembris, Williams/Komisija, T‑42/05, EU:T:2008:325, 85. punkts).
52 Tālāk ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 3. panta a) punktu dokuments šīs regulas izpratnē ir “jebkura satura informācija neatkarīgi no tās pasniegšanas veida (uz papīra, elektroniskā formā vai skaņu, vizuālie un audiovizuālie ieraksti), kas skar [tās] iestādes politiku, darbību un lēmumus”, kurai adresēts piekļuves pieteikums.
53 Neraugoties uz šo plašo definīciju, kas konkrēti neietver nekādus ierobežojumus attiecībā uz aplūkojamā satura pasniegšanas veidu, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanas nolūkā dokumenta jēdziens ir jānodala no informācijas jēdziena.
54 Faktiski informācija atšķiras no dokumenta, it īpaši ar to, ka tā ir definējama kā dati, kas var figurēt tostarp vienā vai vairākos dokumentos. Šajā sakarā, tā kā nevienā no Regulas Nr. 1049/2001 normām nav reglamentētas piekļuves tiesības informācijai, nevar tikt secināts, ka tās sabiedrības tiesības piekļūt Komisijas dokumentam, kas izriet no minētās regulas 2. panta 1. punkta, nozīmē, ka tam ir jāatbilst visām privātpersonas informācijas pieprasījuma prasībām (pēc analoģijas skat. rīkojumu, 1999. gada 27. oktobris, Meyer/Komisija, T‑106/99, Krājums, EU:T:1999:272, 35. un 36. punkts, un spriedumu, 2007. gada 25. aprīlis, WWF European Policy Programme/Padome, T‑264/04, Krājums, EU:T:2007:114, 76. punkts).
55 Tādējādi, lai gan datubāze pēc savas būtības piedāvā plašas mērķtiecīgas piekļuves iespējas vienīgi datiem, kas varētu interesēt pieteikuma iesniedzēju, jāņem vērā, ka saskaņā ar judikatūru vispārīgi tiesības piekļūt dokumentiem, kas izriet no Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 3. punkta, attiecas tikai uz dokumentiem, kuri pastāv un ir attiecīgās iestādes rīcībā (spriedums, 2014. gada 2. oktobris, Strack/Komisija, minēts 36. punktā, EU:C:2014:2250, 38. punkts). Piekļuves pieteikums, kura dēļ Komisijai būtu jārada jauns dokuments arī tad, ja tā pamatā būtu informācija, kas atrodama jau eksistējošos un tās rīcībā esošos dokumentos, nav uzskatāms par pieteikumu par daļēju piekļuvi, un uz to neattiecas Regula Nr. 1049/2001 (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 26. oktobris, Dufour/ECB, T‑436/09, Krājums, EU:T:2011:634, 149. punkts). Šo secinājumu netieši apstiprina minētās regulas 10. panta 3. punktā ietvertā norma, saskaņā ar kuru dokumentus, kuriem piešķir piekļuvi, “nodrošina tādā redakcijā un veidā, kādā t[ie] ir (arī elektroniski vai citā veidā, piemēram, Braila rakstā, palielinātā rakstā vai ierakstā), pilnībā ievērojot pieteikuma iesniedzēja vēlēšanos”.
56 Pēdējais minētais apsvērums, to pārnesot uz datubāzu gadījumu, nozīmē, ka, ja piekļuves pieteikumā ir paredzēts, ka Komisijai ir jāveic meklēšana vienā vai vairākās no tās datubāzēm atbilstoši pieteikuma iesniedzēja definētajiem parametriem, Komisijai, izņemot iespējamos gadījumus, kad ir jāpiemēro Regulas Nr. 1049/2001 4. pants, ir jāsniedz uz šo pieteikumu pozitīva atbilde, ja prasītā meklēšana var tikt veikta, izmantojot šai datubāzei paredzētos meklēšanas rīkus (pēc analoģijas skat. spriedumu Dufour/ECB, minēts 55. punktā, EU:T:2011:634, 150. punkts).
57 Faktiski var uzskatīt, ka sarežģīto saišu dēļ, kuras datubāzē vienus datus saista ar vairākiem citiem datiem, ir iespējami dažādi šādā datubāzē iekļauto datu izkārtojumi. Tāpat ir iespējams izvēlēties tikai vienu daļu šādā izkārtojumā iekļauto datu un citus datus slēpt (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu Dufour/ECB, minēts 55. punktā, EU:T:2011:634, 151. punkts).
58 Savukārt piekļuves pieteikumā, kas iesniegts, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, Komisijai nevar tikt prasīts paziņot pieteikuma iesniedzējam daļu vai visus datus, kas iekļauti kādā no šīm datubāzēm vai pat vairākās no tām, kuri sakārtoti saskaņā ar shēmu, kāda minētajā datubāzē nav paredzēta. Šāds pieteikums faktiski prasa izveidot jaunu dokumentu, tādēļ tam Regula Nr. 1049/2001 nav piemērojama. Tas, kas tiek prasīts šādā pieteikumā, ir nevis daļēja piekļuve dokumentam, kurā ietverti tādi apstrādāti dati atbilstoši pastāvošai shēmai, ko tātad var izmantot ar rīkiem, kuri pašreiz ir Komisijas rīcībā attiecībā uz šo datubāzi vai datubāzēm, bet gan tāda dokumenta izveide, kurā būtu ietverti tādi apstrādāti un savstarpēji saistīti dati atbilstoši jaunai klasifikācijas shēmai, kas tātad nebūtu izmantojami ar jau minētajiem rīkiem, un tā līdz ar to ir jauna dokumenta izveide šīs regulas 3. panta a) punkta izpratnē, kā tas tiek interpretēts judikatūrā (pēc analoģijas skat. spriedumu Dufour/ECB, minēts 55. punktā, EU:T:2011:634, 152. punkts).
59 No tā izriet, ka, runājot par datubāzēm, uz Regulas Nr. 1049/2001 pamata iesniegtā piekļuves pieteikuma priekšmets ir jebkas, kas ir iegūstams no šādām datubāzēm, veicot parastu vai ikdienas meklēšanu (pēc analoģijas skat. spriedumu Dufour/ECB, minēts 55. punktā, EU:T:2011:634, 153. punkts).
60 Lai gan Vispārējā tiesa norāda uz zināmu sajukumu par to, kāds ir dažādo aplūkojamo datubāzu precīzais skaits, nosaukums un saturs, tomēr ir iespējams konstatēt, ka šajā lietā nav strīda par to, ka Komisijas rīcībā ir priekšatlases testu bruto datubāzes, uz kurām attiecas prasītāja piekļuves pieteikums. Šajā sakarā Komisija norāda, ka, ja lietā neparādās tāda informācija, ar kuru var tikt atspēkots šis konstatējums, šie dati tiek glabāti 47. punktā minētajā datubāzē Talent.
61 Tomēr prasītājs nav lūdzis piekļuvi kā tādu visai šai datubāzei vai daļai no tajā esošiem bruto datiem. Pieprasījuma priekšmets ir cits, jo ar to viņš būtībā vēlas saņemt tādas informācijas kopumu, kas attiecas uz aplūkojamajiem priekšatlases testiem, bet kas ir atlasīta pēc parametriem un formas, ko viņš pats ir definējis piekļuves pieteikumā.
62 Prasītāja pieprasītās informācijas izvēle ietver arī vairāku atšķirīgu darbību veikšanu, tostarp konkrētas šo datu apstrādes darbības.
63 Vispirms runa esot par to, ka katram kandidātam katram uzdotajam jautājumam ir jāpiešķir identifikācijas numurs, ņemot vērā, ka uzdotie jautājumi, kā paskaidroja Komisija, nebija vienādi visiem kandidātiem. Šajā sakarā prasītājs ir precizējis, ka viņš nevēlas saņemt nekādas norādes par katram kandidātam uzdoto jautājumu saturu. Turklāt katram jautājumam būtu jānorāda valoda, kādā tas ticis uzdots, saglabājot šo pašu identifikācijas numuru šim pašam jautājumam, neatkarīgi no tā valodas, jānorāda apskatāmā jautājuma veids, jānorāda, vai jautājums ir vai nav ticis neitralizēts, kā arī katra kandidāta izmantotais laiks atbildei uz šo jautājumu un, visbeidzot, jāpiešķir identifikācijas numurs sagaidāmajai atbildei, kā arī sniegtajai atbildei. Piekļuves pieteikumā teikts, ka sagaidāmo atbilžu un sniegto atbilžu identifikācijas numuriem nebūtu jāsniedz norādes par šo jautājumu saturu, bet tikai jāļauj attiecībā uz katru jautājumu salīdzināt sagaidāmo un sniegto atbildi. Šajā sakarā prasītājs savā pieteikumā būtībā ir precizējis, ka gadījumā, kad konkrētam jautājumam atbilžu varianti nav tikuši sniegti vienādā kārtībā visiem kandidātiem, kuriem šis jautājums tika uzdots, būtu jānodrošina, ka tiek izmantots viens un tas pats identifikācijas numurs katram atbildes variantam, lai nodrošinātu, ka iegūtā informācija ir salīdzināma. Kas attiecas uz situāciju risināšanas iemaņu jautājumiem, prasītājs uzskata, ka vēlamā atbilde un saņemtā atbilde ir jānorāda pilnībā, proti, to labākais un sliktākais variants. Visbeidzot, visi kandidāti, kas ir piedalījušies priekšatlases testos, būtu jāanonimizē, tiem piešķirot īpašu identifikācijas numuru.
64 Šīm dažādajām darbībām būtu jāļauj prasītāja rīcībā iegūt salīdzināmus datus par visiem kandidātiem, kas ir kārtojuši šos testus, tādējādi ļaujot izveidot tabulu un izstrādāt statistiku par tiem.
65 Būtībā Komisija norāda, ka tās rīcībā nav meklēšanas rīku, kas ļautu iegūt šādu datu kombināciju, veicot parastu vai ikdienas meklēšanu tās datubāzēs. Tieši pretēji, lai gan šāda kombinācija neatbilst nevienai tās rīcībā esošajās datubāzēs paredzētajai shēmai, atbildēt pozitīvi uz prasītāja pieteikumu nozīmētu izveidot jaunu meklēšanas formulu SQL pieprasījuma formā, nevis vienkārši veikt meklēšanu šajā datubāzē, pamatojoties uz pastāvošiem parametriem ar pastāvošiem SQL pieprasījumiem.
66 Taču saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienkārša likumības prezumpcija ir attiecināma uz visiem iestāžu paziņojumiem par pieprasīto dokumentu neesamību (skat. spriedumus, 2005. gada 26. aprīlis, Sison/Padome, T‑110/03, T‑150/03 un T‑405/03, Krājums, EU:T:2005:143, 29. punkts un tajā minētā judikatūra; 2008. gada 30. janvāris, Terezakis/Komisija, T‑380/04, EU:T:2008:19, 155. punkts). Šī prezumpcija ir piemērojama arī gadījumā, kad iestāde paziņo, ka datu kombinācija, kas ir tai adresētā piekļuves pieprasījuma priekšmets, nav paredzēta datubāzē vai datubāzēs, kurās šie dati ir reģistrēti, un ka tādēļ šāda kombinācija ar vienkāršu vai ikdienas meklēšanu nevar tikt iegūta.
67 Šajā lietā prasītājs necenšas apstrīdēt Komisijas paziņojumu, saskaņā ar kuru EPSO rīcībā neesot tādas tabulas, kurā būtu tāda datu kombinācija, kādu viņš vēlas iegūt. Tieši pretēji, viņš būtībā piekrīt, ka piekļuve datu kombinācijai, kuru viņš lūdz, nozīmē, ka jāveic informātikas programmēšanas darbs, proti, jāizveido jauni SQL pieprasījumi, un līdz ar to datubāzēs jāizveido jauns meklēšanas rezultāts (proti, “saikne” starp datubāzu nomenklatūru), ko nevar izpildīt, izmantojot pašreiz pieejamos rīkus šīm datubāzēm. Turklāt nav strīda par to, ka prasītājs nav lūdzis piekļuvi minētajā datubāzē iekļautajiem bruto datiem.
68 Pretēji prasītāja apgalvotajam darbības, kas ietver šādu programmēšanas darbu veikšanu un kuras īsumā ir aprakstītas šī sprieduma 63. punktā, nav pielīdzināmas parastai vai ikdienas meklēšanai attiecīgajā datubāzē, ko veic ar Komisijas rīcībā esošo meklēšanas rīku konkrētajai datubāzei palīdzību. Šo darbību veikšana drīzāk mēdz būt klasificēšana atbilstoši shēmai, kas nav paredzēta datubāzēs, izmantojot meklēšanas rīkus – SQL pieprasījumus –, kuri ir jāattīsta, lai piekļuves pieprasījumu varētu lietderīgi izpildīt.
69 Faktiski šajā lietā, pretēji prasītāja apgalvotajam, meklēšanas rīks, kas saistīts ar aplūkojamo datubāzi sprieduma Dufour/ECB, minēts 55. punktā (EU:T:2011:634), 150. punkta izpratnē, nav veidots no visiem SQL pieprasījumiem, ko hipotētiski varētu iedomāties un izveidot, lai meklētu, pievienotu, grozītu vai dzēstu datus šajā datubāzē.
70 Drīzāk šo meklēšanas rīku veido pastāvošie SQL pieprasījumi, kas ikdienā daudzmaz tiek izmantoti aplūkotajai datubāzei. Tā parasta vai ikdienas meklēšana sprieduma Dufour/ECB, minēts 55. punktā (EU:T:2011:634), 153. punkta izpratnē ir tāda, ko veic ar šiem iepriekš programmētajiem SQL pieprasījumiem. Tikai šādas meklēšanas rezultātā tiek izveidoti pastāvošie dokumenti. Citāds secinājums sagrozītu pastāvoša dokumenta jēdzienu, to attiecinot uz visiem dokumentiem, kuri hipotētiski varētu tikt izveidoti no šajā datu bāzē ietvertajiem datiem, izmantojot vienu vai vairākus SQL pieprasījumus. Šādi dokumenti, kurus teorētiski Komisija var izveidot, ir jauni dokumenti Regulas Nr. 1049/2001 3. panta a) punkta izpratnē, kā tas interpretēts judikatūrā. Turklāt šajā sakarā jāuzsver, ka šo jauno meklēšanas rīku izveides daudzmaz vieglais raksturs nav atbilstošs kritērijs, pēc kura varētu tikt izvērtēts, vai pieprasītais dokuments ir pastāvošs vai jauns.
71 Šo secinājumu nevar atspēkot ar prasītāja norādīto apstākli, ka rezultātu individuālās lapas EPSO adresē katram kandidātam, kurš ir nokārtojis testus.
72 Protams, šādu lapu izveide ietilpst EPSO ikdienas darbā un šīs individuālās lapas ietver konkrētus datus, kurus prasītājs vēlētos saņemt. Tā, piemēram, prasītāja aplūkojamā individuālo priekšatlases testu rezultātu lapa, kas viņam tika nosūtīta 2012. gada 28. jūnijā, ietver tostarp sagaidāmo un sniegto atbilžu sarakstu, nenorādot šo jautājumu saturu, pavadīto laiku atbildes uz katru no šiem jautājumiem sniegšanai un norādi par iespējamo kāda jautājuma neitralizēšanu.
73 Tomēr nav strīda par to, ka visu šāda veida individuālo lapu, kas ir nosūtītas šos priekšatlases testus nokārtojušiem kandidātiem un no kurām tiktu dzēsta šo kandidātu personīgā informācija, paziņošana prasītājam viņam neļautu izveidot statistikas tabulu, kuru viņš grib izmantot, lai kliedētu šaubas par diskrimināciju saistībā ar šiem testiem. Faktiski, kā izriet no šī sprieduma 63. punkta, tas nozīmētu vismaz to, ka katram kandidātam, kurš kārtojis šos testus, kā arī katram jautājumam, kas uzdots kandidātiem, būtu jāpiešķir atšķirīgs identifikācijas numurs un katra lapa būtu jāpapildina ar norādi uz valodu, kurā katrs jautājums ticis uzdots.
74 Turklāt prasītāja priekšatlases testu individuālo rezultātu lapa, kuru prasītājs ir paziņojis pielikumā, ietver detalizētas rezultātu tabulas tikai attiecībā uz trijiem kārtotajiem pārbaudījumiem, proti, teksta loģisko analīzi, matemātiskajām iemaņām un abstraktās domāšanas testu. Toties tajā nav ietvertas individuālās rezultātu tabulas par situāciju risināšanas iemaņu testu. Taču prasītāja iesniegtajā piekļuves pieteikumā runa ir par visiem katrā no šiem testiem uzdotajiem jautājumiem, ieskaitot tos, kuri tika uzdoti situāciju risināšanas iemaņu pārbaudījumā.
75 Visbeidzot, lai gan šīs individuālās lapas tiktu paziņotas prasītājam pēc viņa pieprasījuma, ievērojot izņēmumus, kas paredzēti Regulā Nr. 1049/2001, it īpaši normās par personas datu aizsardzību, Komisijas izmantotie meklēšanas rīki un klasifikācijas shēma individuālo lapu izveidei tai neļautu iegūt datus atbilstoši prasītāja norādījumiem, kas ir paskaidroti viņa piekļuves pieprasījumā, bez jauna SQL pieprasījuma izveides.
76 EPSO prakse sniegt apakšuzņēmējiem statistikas datus par testu rezultātiem, uz kuru atsaucas prasītājs savā prasības pieteikumā, nav piemērota, lai pierādītu, ka viņa lūgto datu kombinācija atbilst klasifikācijas shēmai, kas paredzēta EPSO rīcībā esošajās datubāzēs, lai jaunas meklēšanas formulas ieviešana nebūtu nepieciešama.
77 Prasītājs šajā sakarā it īpaši atsaucas uz EPSO uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā par pamatlīguma noslēgšanu par datubāzes izveidi. Saskaņā ar šo uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu apakšuzņēmēju sagatavotajām aptaujas lapām ir jābūt neitrālām attiecībā uz dzimumu, vecumu un/vai pilsonību. Ja divu gadu laikā pēc aptaujas lapas iesniegšanas EPSO parādās statistiski nozīmīga atšķirība starp rezultātiem atkarībā no dzimuma, vecuma grupas un pilsonības, EPSO ir tiesības pieprasīt apakšuzņēmējam bez maksas aizvietot aptaujas lapu; šajā gadījumā EPSO apņemas sniegt līgumpartnerim atbilžu matricu un atbilstošos statistikas bruto datus, kuri radušies vienā vai vairākās testa sesijās, lai ļautu izanalizēt problēmu.
78 Tomēr ir jānorāda, pirmkārt, ka kritēriji saistībā ar kandidātu dzimumu, vecumu un pilsonību, par kuriem ir statistika, uz kuru ir atsauce minētajā uzaicinājumā iesniegt piedāvājumu, neatbilst nevienai no tās informācijas kategorijām, kuru šajā lietā vēlas iegūt prasītājs, un kas šī sprieduma 6. punktā ir norādītas kopsavilkuma veidā. Otrkārt, minētais uzaicinājums iesniegt piedāvājumu attiecas tikai uz aptaujas lapu datubāzes sastādīšanu, kas ietver jautājumus abstraktās/induktīvās domāšanas jomā, neietverot teksta loģiskās analīzes vai matemātisko iemaņu jautājumus. Taču jāatgādina, ka prasītāja pieprasījums ir ne tikai par abstraktās domāšanas jautājumiem, bet arī par teksta loģiskās analīzes un matemātisko iemaņu jautājumiem, kā arī par situāciju risināšanas iemaņu jautājumiem, kas tiek uzdoti kandidātiem, kuri kārto minētos priekšatlases testus. Visbeidzot, Komisija paziņo, ka tai vēl nekad nav bijis jātaisa atbilžu matricas un atbilstošie statistikas bruto dati, kā noteikts uzaicinājumā iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā.
79 Tādējādi jākonstatē, ka strīdīgā piekļuves pieteikuma priekšmets būtiski atšķiras no statistikas datiem, kuri ir minēti prasītāja norādītajā uzaicinājumā iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā, lai gan šim uzaicinājumam nav nozīmes, lai pierādītu, ka šī pieteikuma priekšmets ir viens vai vairāki pastāvošie dokumenti Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē, kā tas ir interpretēts judikatūrā. Turklāt vienīgā iespēja izveidot šos dokumentus tātad nevar tikt izmantota, lai pierādītu, ka to izveide pieder pie parastas vai ikdienas meklēšanas darbībām sprieduma Dufour/ECB, minēts 55. punktā (EU:T:2011:634), 153. punkta izpratnē.
80 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāja pieteikums procedūrā GESTDEM 2012/3258, kā konstatējis ģenerālsekretariāts pirmajā apstrīdētajā lēmumā, neattiecas pat uz daļēju piekļuvi vienam vai vairākiem pastāvošiem dokumentiem, kas ir EPSO rīcībā, bet, tieši pretēji, attiecas uz jaunu dokumentu izveidi, kuri nevar tikt iegūti no datubāzes, veicot parastu vai ikdienas meklēšanu ar pastāvoša meklēšanas rīka palīdzību.
81 Līdz ar to prasība ir jānoraida daļā, kas attiecas uz pirmā apstrīdētā lēmuma atcelšanu.
Par tiesāšanās izdevumiem
82 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Turklāt atbilstoši Reglamenta 137. pantam, ja tiesvedību lietā izbeidz pirms sprieduma taisīšanas, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem pēc saviem ieskatiem. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) vairs nav jālemj par prasītāja prasījumiem atcelt netiešo lēmumu par piekļuves atteikumu procedūrā GESTDEM 2013/0068;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Rainer Typke atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Papasavvas | Forwood | Bieliūnas |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 2. jūlijā.
[Paraksti]