Language of document : ECLI:EU:T:2022:426

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 6. jūlijā (*)

Civildienests – Ierēdņi – Konkurss EPSO/AD/363/18 administratoru nodokļu jomā pieņemšanai darbā – Otrās valodas, kurā notiek pārbaudījumi, izvēles ierobežošana – Neiekļaušana rezerves sarakstā – Iebilde par prettiesiskumu – Pieņemamība – Diskriminācija valodas dēļ – Ieņemamo amatu īpašais raksturs – Pamatojums – Dienesta intereses – Samērīgums

Lietā T‑631/20

MZ, ko pārstāv M. Velardo, advokāte,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv T. Lilamand, D. Milanowska un A.C. Simon, pārstāvji, kuriem palīdz A. Dal Ferro, advokāts,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Svenningsens [J. Svenningsen] (referents), tiesneši R. Barentss [R. Barents], K. Makiokī [C. Mac Eochaidh], T. Pinne [T. Pynnä] un J. Laitenbergers [J. Laitenberger],

sekretāre: P. Nunjesa Ruisa [P. Núñez Ruiz], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un

2022. gada 1. marta tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 270. pantu, prasītāja MZ lūdz atcelt 2019. gada 10. decembra lēmumu, ar kuru konkursa EPSO/AD/363/18 atlases komisija pēc pārskatīšanas atteicās iekļaut viņas uzvārdu rezerves sarakstā administratoru AD 7 pakāpē pieņemšanai darbā nodokļu jomā.

I.      Tiesvedības priekšvēsture

2        2018. gada 11. oktobrī Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO) Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu par atklāto konkursu, kas balstīts uz kvalifikāciju un pārbaudījumiem, EPSO/AD/363/18 par administratoru (AD 7) pieņemšanu darbā muitas un nodokļu jomā (OV 2018, C 368 A, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par konkursu”), lai izveidotu divus rezerves sarakstus, no kuriem Eiropas Komisija un galvenokārt – Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorāts (ĢD) pieņems darbā jaunus civildienesta darbiniekus kā administratorus.

3        Paziņojumā par konkursu kā pielaišanas dalībai konkursā nosacījums tostarp bija paredzēta prasība, ka ir jāpārvalda vismaz divas Eiropas Savienības oficiālās valodas. Šis pielaišanas nosacījums bija formulēts šādi:

“Kandidātam jāpārvalda vismaz divas oficiālās ES valodas; viena vismaz C1 līmenī (ļoti labas prasmes) un otra vismaz B2 līmenī (pietiekamas prasmes).

Lūdzam ņemt vērā, ka iepriekš norādītās minimālās prasības ir jāpiemēro katrai valodas prasmei (runāšana, rakstīšana, lasīšana un klausīšanās), kas prasītas pieteikuma veidlapā. Šīs prasmes atspoguļo Eiropas vienotajā valodu prasmes līmeņa noteikšanas sistēmā prasītās [..].

Šajā paziņojumā par konkursu tiks minētas šādas valodas:

–        1. valoda: valoda, ko izmanto datorizētā daudzizvēļu testa jautājumos,

–        2. valoda: valoda, ko izmanto atlasei pēc kvalifikācijas (Talent Screener), vērtēšanas centra pārbaudījumiem un saziņai starp EPSO un kandidātiem, kuri iesnieguši derīgu pieteikumu. Šai valodai jābūt citai nekā 1. valodai.

2. valodai jābūt angļu vai franču valodai.”

4        Paziņojumā par konkursu bija precizēts iemesls, kāpēc kā otro valodu var izvēlēties tikai angļu vai franču valodu:

“Veiksmīgajiem kandidātiem, kurus pieņems darbā šajās konkrētajās jomās, jābūt pietiekamām angļu vai franču valodas zināšanām (vismaz B2 līmenī). Lai gan citu valodu zināšanas var būt priekšrocība, muitas un nodokļu jomā lielākā daļa Komisijas struktūrvienību analītiskajā darbā, iekšējā saziņā, kā arī saziņā ar ārējām ieinteresētajām personām, publikācijās un ziņojumos, tiesību aktos vai ekonomikas dokumentos, kas minēti sadaļā “Veicamie uzdevumi” un I pielikumā, lieto angļu vai franču valodu. Pietiekamas angļu vai franču valodas prasmes ir būtiskas. Līdz ar to veiksmīgais kandidāts, kuram nav pietiekamu angļu vai franču valodas zināšanu, nespētu nekavējoties sākt darbu.”

5        Sadaļas “Atlases procedūra” 5. punktā ir norādīts, ka vērtēšanas centra pārbaudījumi sastāv no četriem pārbaudījumiem, proti, uz vispārīgajām kompetencēm vērsta intervija, intervija par konkrēto jomu, uzdevums grupā un konkrēta gadījuma izpēte. Astoņas vispārīgās kompetences (“analītiskās spējas un problēmu risināšana”, “saziņa”, “orientācija uz kvalitāti un rezultātiem”, “spēja mācīties un pilnveidoties”, “māka noteikt prioritātes un organizēt”, “izturība”, “māka strādāt komandā”, “vadītāja spējas”) katra tika vērtēta desmit punktu skalā un kompetences konkrētajā jomā – simts punktu skalā. Nepieciešamais atzīmes minimums vispārējām kompetencēm bija 3/10 par kompetenci un kopumā – 40/80 un attiecībā uz kompetenci konkrētajā jomā – 50/100.

6        2018. gada 10. novembrī prasītāja iesniedza savu kandidatūru šim konkursam nodokļu jomā.

7        Uzdevumi, kurus konkursa veiksmīgajiem kandidātiem nodokļu jomā būs jāveic, paziņojumā par konkursu ir aprakstīti šādi:

“Tiek sagaidīts, ka jūs kā [Nodokļu politikas un muitas savienības ĢD] tiešo vai netiešo nodokļu direktorāta nodaļas vai [Konkurences ĢD] fiskālā valsts atbalsta nodaļas politikas speciālists sāksiet darbu nekavējoties un ka ar hierarhijas palīdzību sagatavosiet dokumentu projektus[, kas ietilpst jūsu kompetences jautājumos, un] piedalīsieties sanāksmēs ar dalībvalstīm un citām ieinteresētajām personām, lai izskaidrotu/virzītu Eiropas Komisijas nostāju. Tiek sagaidīts, ka jūs pārstāvēsiet savu nodaļu sanāksmēs ar citiem Eiropas Komisijas dienestiem un atbildēsiet uz iedzīvotāju un Eiropas Parlamenta deputātu jautājumiem. Jums arī būs jāsniedz informācija savam komisāram, ģenerāldirektoram vai direktoram pēc vajadzības. Atkarībā no tā, kurā nodaļā jūs strādāsiet, tiks sagaidīts, ka jūs izstrādājat tiesību aktu, lēmumu, darba dokumentu vai ekonomisko dokumentu projektus.”

8        Turklāt paziņojuma par konkursu I pielikumā “Pienākumi” šīs funkcijas ir precizētas šādi:

“Nodokļu jomā strādājošo administratoru (AD 7) galvenā loma ir sniegt atbalstu lēmumu pieņēmējiem attiecīgās iestādes pamatuzdevumu īstenošanā un nodrošināt augsta līmeņa juridisko, ekonomisko un/vai statistisko analīzi, kas vajadzīga, lai ierosinātu, izstrādātu, pārvaldītu un/vai novērtētu ES rīcībpolitiku tiešo un/vai netiešo nodokļu jomā, tostarp transfertcenas vai fiskālā valsts atbalsta jomā.

Veiksmīgajiem kandidātiem būs jāanalizē jautājumi, kas saistīti ar tiešajiem un/vai netiešajiem nodokļiem, jāsniedz juridisks novērtējums, ņemot vērā spēkā esošos nodokļu noteikumus un procedūras, jāanalizē to ietekme un jāiesniedz tiesību aktu priekšlikumi vai jāsagatavo šo jautājumu ekonomiska analīze. Viņiem var uzticēt arī komunikācijas pasākumu izstrādāšanu attiecīgajā darba jomā, dalību konferencēs un citos pasākumos, koordinēšanas un sarunu risināšanas pienākumus starptautiskā līmenī saistībā ar Eiropas Savienības nodokļu politiku [ekonomiskās analīzes un nodokļu novērtējuma, tiešo vai netiešo nodokļu, pievienotās vērtības nodokļa un citu netiešo nodokļu (vides, transporta, enerģētikas un akcīzes nodokļi)] jomās [..]”

9        Prasītāja, Itālijas pilsone, kā pirmo valodu izvēlējās itāļu un kā otro – franču valodu (turpmāk tekstā – “otrā valoda”), kuru viņa lietoja, lai sagatavotu savu kandidatūru. Šajā sakarā viņa paziņoja, ka franču valodu pārvalda tādā pašā līmenī kā itāļu valodu, proti, C2 līmenī atbilstoši kopējai Eiropas valodu prasmes līmeņa sistēmai, izņemot rakstveida izteikšanās prasmes, attiecībā uz kurām tā norādīja, ka franču valodu pārvalda C1 līmenī.

10      2019. gada 4. aprīlī un 4. jūnijā prasītāja piedalījās vērtēšanas centra pārbaudījumos, kuros bija ietverta gadījuma izpēte, uzdevums grupā un divas individuālas intervijas ar atlases komisiju. Šie pārbaudījumi notika otrajā valodā.

11      Ar 2019. gada 17. jūlija vēstuli atlases komisijas priekšsēdētājs informēja prasītāju par atlases komisijas lēmumu neiekļaut viņas uzvārdu rezerves sarakstā, pamatojoties uz to, ka viņa tomēr nav saņēmusi minimālo prasīto atzīmi katrā pārbaudījumā (turpmāk tekstā – “2019. gada 17. jūlija lēmums”). Šai vēstulei bija pievienota kompetenču pase, no kuras tostarp izriet, ka prasītāja saņēma, pirmkārt, izslēgšanas novērtējumu 37/80 par astoņām vispārējām novērtētām kompetencēm un, otrkārt, atzīmi 80/100 par konkrētās viņas izvēlētās jomas novērtējumu.

12      Ar 2019. gada 27. jūlija vēstuli prasītāja vērsās atlases komisijā ar franču valodā sagatavotu lūgumu veikt pārskatīšanu, kas tika noraidīts ar atlases komisijas šī paša gada 10. decembra lēmumu (turpmāk tekstā – “2019. gada 10. decembra lēmums”).

13      Ar 2020. gada 9. marta elektroniskā pasta vēstuli prasītāja saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta 2. punktu vērsās iecēlējinstitūcijā (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) ar sūdzību, kas bija sagatavota itāļu valodā.

14      Ar 2020. gada 1. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli EPSO informēja prasītāju, ka, piemērojot konkursa paziņojuma III pielikuma 4.3.1. punktu, sūdzība bija jāiesniedz otrajā valodā, proti, franču valodā, un ka tāpēc viņas itāļu valodā sagatavotā sūdzība, netiks ņemta vērā, ja pirms konkrētā gada 1. maija iecēlējinstitūcijai netiks nosūtīts tulkojums franču valodā.

15      Ar 2020. gada 9. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli prasītāja iesniedza iecēlējinstitūcijai savas sūdzības tulkojumu franču valodā, kas tika noraidīts ar iecēlējinstitūcijas 2020. gada 8. jūlija lēmumu (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”).

II.    Lietas dalībnieku prasījumi

16      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt 2019. gada 17. jūlija un 10. decembra lēmumus, kā arī lēmumu par sūdzības noraidīšanu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

17      Komisija lūdz Vispārējo tiesu:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par strīda priekšmetu

18      Jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, ja konkursa kandidāts lūdz pārskatīt atlases komisijas pieņemto lēmumu, tas ir pēdējais tās pieņemtais lēmums pēc kandidāta situācijas pārskatīšanas, kas ir viņam nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta vai attiecīgā gadījumā 91. panta 1. punkta izpratnē. Pēc pārskatīšanas pieņemtais lēmums šādā veidā aizstāj atlases komisijas sākotnējo lēmumu (skat. spriedumu, 2018. gada 5. septembris, Villeneuve/Komisija, T‑671/16, EU:T:2018:519, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

19      Šajā lietā prasītājai nelabvēlīgs akts ir 2019. gada 10. decembra lēmums, kas pieņemts pārskatīšanas noslēgumā, neiekļaut tās uzvārdu konkursa rezerves sarakstā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

20      Attiecībā uz prasījumiem, kuri formāli ir vērsti pret lēmumu par sūdzības noraidīšanu, jāatgādina, ka ar prasību, pat ja tā formāli ir vērsta pret sūdzības noraidījumu, izskatīšanai Vispārējā tiesā faktiski tiek iesniegts nelabvēlīgais akts, par kuru bijusi iesniegta sūdzība (spriedums, 1989. gada 17. janvāris, Vainker/Parlaments, 293/87, EU:C:1989:8, 8. punkts), izņemot, ja sūdzības noraidīšanas apjoms atšķiras no tā akta apjoma, par kuru šī sūdzība tikusi iesniegta (skat. spriedumu, 2014. gada 21. maijs, Mocová/Komisija, T‑347/12 P, EU:T:2014:268, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

21      Šajā lietā, tā kā ar to ir noraidīta sūdzība un apstiprināts atlases komisijas lēmums neiekļaut prasītājas uzvārdu rezerves sarakstā, lēmumam par sūdzības noraidīšanu nav no apstrīdētā lēmuma autonoma satura. Šādā gadījumā apstrīdētā lēmuma tiesiskums ir jāizvērtē, ņemot vērā lēmumā par sūdzības noraidīšanu ietverto pamatojumu, jo tiek uzskatīts, ka šis pamatojums sakrīt ar minēto aktu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2021. gada 24. marts, BK/EASO, T‑277/19, nav publicēts, EU:T:2021:161, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

B.      Par lietas būtību

22      Prasības pamatojumam prasītāja izvirza piecus pamatus. Pirmais pamats ir par iebildi par konkursa paziņojumā paredzētā valodu lietojuma prettiesiskumu, otrais – par atlases komisijas stabilitātes principa pārkāpumu, trešais – par paziņojuma par konkursu pārkāpumu, ceturtais – par Civildienesta noteikumu III pielikuma 5. panta piektās daļas pārkāpumu un piektais – par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

23      Pirmajā pamatā prasītāja atsaucas uz paziņojuma par konkursu noteikumu prettiesiskumu, kurā, pirmkārt, franču un angļu valodas ir vienīgās iespējamās otrās valodas izvēles, kurā notiek vērtēšanas centra pārbaudījumi (turpmāk tekstā – “strīdīgais ierobežojums”), un, otrkārt, kandidātiem ir noteikts pienākums lietot šo valodu saziņā ar EPSO (turpmāk tekstā – “strīdīgais pienākums”).

24      Komisija lūdz noraidīt šo iebildi par prettiesiskumu kā nepieņemamu un katrā ziņā nepamatotu.

1.      Par pirmā pamata, kas attiecas uz iebildi par konkursa paziņojuma prettiesiskumu, pieņemamību

25      Ņemot vērā to attiecīgo apjomu, iebilde par konkursa paziņojuma prettiesiskumu ir jāaplūko atsevišķi, jo tajā ir minēts, pirmkārt, strīdīgais ierobežojums un, otrkārt, strīdīgais pienākums.

a)      Par iebildes par konkursa paziņojuma prettiesiskumu pieņemamību, ciktāl tajā ir minēts strīdīgais ierobežojums

26      Komisija, atsaucoties uz judikatūru, kas izriet no 2017. gada 14. decembra sprieduma PB/Komisija (T‑609/16, EU:T:2017:910), apgalvo, ka iebilde par strīdīgā ierobežojuma prettiesiskumu esot jānoraida kā nepieņemama.

27      Šajā ziņā tā apgalvo, ka, tā kā nav ciešas saiknes starp apstrīdētā lēmuma pamatojumu un pirmo pamatu par paziņojuma par konkursu prettiesiskumu, minētais pamats tā novēlotības dēļ esot jānoraida. Komisija uzskata, ka, lai kandidātam būtu tiesības apstrīdēt konkursa pārbaudījumu valodu lietojuma noteikumus, viņam trīs mēnešu laikā pēc tā publicēšanas bija jāiesniedz sūdzība par paziņojumu par konkursu.

28      Komisija uzskata, ka apstrīdētais lēmums neesot balstīts uz elementiem, kas ir cieši saistīti ar pārbaudījumu valodu lietojumu, bet vienīgi uz nepietiekamo atzīmi, kas tika piešķirta prasītājai, novērtējot viņas vispārējās kompetences, tādējādi neesot ciešas saiknes starp apstrīdētā lēmuma pamatojumu un pamatu par paziņojuma par konkursu prettiesiskumu.

29      Tā piebilst, ka pārbaudījumu laikā konstatētie būtiskie trūkumi atsevišķu vispārējo kompetenču pārvaldīšanā tāpat būtu novēroti arī tad, ja prasītāja pārbaudījumus būtu iesniegusi citā valodā. Katrā ziņā prasītāja, izmantojot konkrētas norādes, neesot pierādījusi, ka viņa būtu sodīta ar franču valodas lietošanu pārbaudījumos vai ka viņa būtu varējusi iegūt labākus rezultātus, ja viņa būtu iesniegusi šos pārbaudījumus citā valodā.

30      Prasītāja apstrīd šo argumentāciju.

31      Vispirms ir jāatgādina, ka LESD 277. pantā ir izteikts vispārējs princips, ka jebkurai pusei tiek garantētas tiesības apstrīdēt iepriekš pieņemta iestāžu tiesību akta, kas ir apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats, spēkā esamību, lai panāktu tāda lēmuma atcelšanu, kurš to skar tieši un individuāli, ja šai pusei neapšaubāmi nebija tiesību celt tiešu prasību par šiem tiesību aktiem, kas tai tādējādi rada sekas, bet kurus tā nevar lūgt atcelt (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 10. jūlijs, Komisija/ECB, C‑11/00, EU:C:2003:395, 75. punkts; 2020. gada 17. decembris, BP/FRA, C‑601/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:1048, 26. punkts, un, 2004. gada 22. aprīlis, Schintgen/Komisija, T‑343/02, EU:T:2004:111, 26. punkts).

32      Šajā lietā, ciktāl Komisijas izvirzītais nepieņemamības pamats ir balstīts uz premisu, saskaņā ar kuru prasītāja nav savlaicīgi apstrīdējusi paziņojumu par konkursu, proti, trīs mēnešu laikā pēc tā publicēšanas, vispirms ir jāpārbauda, vai prasītājai neapšaubāmi bija šāda iespēja.

33      Šajā gadījumā nevar uzskatīt, ka prasītājas celtās atcelšanas prasības par paziņojumu par konkursu pieņemamība, ciktāl tajā ir minēts strīdīgais ierobežojums, būtu acīmredzama. Proti, jāatgādina, ka pret paziņojumu par konkursu var celt atcelšanas prasību izņēmuma kārtā, ja, nosakot nosacījumus, kas izslēdz kāda lietas dalībnieka kandidatūru, tas ir viņam nelabvēlīgs lēmums Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1975. gada 19. jūnijs, Küster/Parlaments, 79/74, EU:C:1975:85, 5.–8. punkts, un rīkojumu, 2013. gada 24. jūnijs, Mateo Pérez/Komisija, F‑144/11, EU:F:2013:86, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Taču strīdīgā ierobežojuma sekas nav tādas, ka tiek izslēgta tāda kandidāta kandidatūra, kurš, tāpat kā prasītāja, uzskata, ka tas pārvalda vismaz divas Savienības oficiālās valodas paziņojumā par konkursu paredzētajā līmenī. Tādējādi, tā kā nav paredzēti nosacījumi, kas izslēgtu prasītājas kandidatūru, paziņojums par konkursu nav viņai nelabvēlīgs lēmums un tādēļ prasītāja par to nevar celt atcelšanas prasību.

35      Ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā nostiprināto efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, kas nozīmē, ka par tiesību aktu, par kuru nevar celt atcelšanas prasību saskaņā ar LESD 270. pantu, ir jābūt iespējai izvirzīt iebildi par prettiesiskumu atbilstoši LESD 277. pantam, šādā gadījumā iebildes par vispārpiemērojama tiesību akta prettiesiskumu pieņemamība ir atkarīga tikai no divkārša nosacījuma – ja apstrīdētais individuālais akts ir ticis pieņemts, tieši piemērojot vispārpiemērojamu aktu, un ja prasītājam ir interese apstrīdēt individuālo lēmumu, kas ir pamatprasības priekšmets (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 11. jūlijs, Wils/Parlaments, F‑105/05, EU:F:2007:128, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

36      Attiecībā uz pirmo nosacījumu, kura mērķis ir noteikt, vai apstrīdētais lēmums ir ticis pieņemts, tieši piemērojot paziņojumu par konkursu, ir jāprecizē, ka Tiesa ir piekritusi, ka iebildi par prettiesiskumu var likumīgi iesniegt par vispārpiemērojama tiesību akta normām, kas ir individuāla lēmuma pamatā vai kurām ir tieša juridiska saikne ar šādu lēmumu (spriedums, 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

37      Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka, tā kā paziņojuma par konkursu noteikumi ir gan konkursa atlases komisijas tiesiskais, gan vērtējuma ietvars (skat. spriedumu, 2018. gada 14. decembris, UR/Komisija, T‑761/17, nav publicēts, EU:T:2018:968, 65. punkts un tajā minētā judikatūra), minētais paziņojums, lai gan tas nav apstrīdētā lēmuma juridiskā bāze pati par sevi, ir vismaz viens no aktiem, kas veido tiesisko ietvaru, kurā tas ir jāpieņem.

38      Turklāt, tā kā apstrīdētais lēmums tika pieņemts atbilstoši paziņojumā par konkursu paredzētajai procedūrai, no tā izriet, ka strīdīgajam ierobežojumam ir arī tieša juridiska saikne ar apstrīdēto lēmumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2021. gada 14. jūlijs, Carbajo Ferrero/Parlaments, T‑670/19, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijas instancē, EU:T:2021:435, 56. punkts).

39      Attiecībā uz otro nosacījumu par interesi celt prasību un pieņemot, ka Komisijas argumentācija varētu tikt uztverta kā prasītājas intereses lūgt atcelt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz to, ka strīdīgais ierobežojums esot prettiesisks, apšaubīšana, ir jāatgādina, ka prasītājs, protams, nav pilnvarots rīkoties likuma vai iestāžu interesēs un atcelšanas prasības pamatojumam var izvirzīt tikai tos iebildumus, kas viņam ir personiski (spriedums, 1983. gada 30. jūnijs, Schloh/Padome, 85/82, EU:C:1983:179, 14. punkts).

40      Tomēr šī prasība nozīmē vienīgi to, ka prasītājas iebildumi var pamatot atcelšanu, no kuras tā varētu gūt labumu, proti, šajā lietā, ka iebildes par prettiesiskumu rezultātā var rasties labums lietas dalībniekam, kurš to ir izvirzījis (spriedums, 2006. gada 29. novembris, Campoli/Komisija, T‑135/05, EU:T:2006:366, 132. punkts). Saskaņā ar judikatūru, uz kuru atsaucas Komisija, iebilde par prettiesiskumu ir jāatzīst par nepieņemamu tikai tad, ja nav ciešas saiknes starp apstrīdētā lēmuma pamatojumu un pamatu, kas attiecas uz iebildi par konkursa paziņojuma prettiesiskumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. decembris, PB/Komisija, T‑609/16, EU:T:2017:910, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

41      Taču šajā ziņā, tā kā ir risks noteikt tai neizpildāmu pierādīšanas pienākumu, nevar prasīt, lai prasītāja pierādītu, ka, izpildot spriedumu, ar kuru tiek atcelts tiesību akts atbilstoši LESD 266. pantam, viņa noteikti iegūtu labāku atzīmi vērtēšanas centra pārbaudījumos, bet tikai to, ka šāda iespēja netiek izslēgta, turklāt atgādinot, ka Vispārējai tiesai nav jāaizstāj atlases komisijas vērtējums ar savējo.

42      Šajā ziņā ir svarīgi precizēt, ka paziņojumā par konkursu kandidātiem netika noteikts pienākums kā pirmo valodu izvēlēties to, ko tie pārvalda vislabāk. Līdz ar to – pēc prasītājas norādītā – tas, ka priekšroka tiek dota angļu vai vācu valodai, izslēdzot visas citas Savienības oficiālās valodas, tādējādi var radīt priekšrocību pārbaudījumos tiem kandidātiem, kuri labāk pārvalda vienu no šīm valodām, un tas ir nelabvēlīgi citiem kandidātiem, kuriem tas tā nav.

43      Proti, jau ir bijis nospriests, ka kandidātu otrās valodas zināšanu līmenis nenovēršami un noteikti atspoguļojas pārbaudījumos, kuru mērķis ir pārbaudīt attiecīgajā konkursā paredzētās vispārējās un īpašās kompetences un kuri norisinās šajā valodā (spriedums, 2021. gada 9. jūnijs, Calhau Correia de Paiva/Komisija, T‑202/17, pārsūdzēts apelācijas instancē, EU:T:2021:323, 55. punkts).

44      Šajā ziņā it īpaši jānorāda, ka no vispārējo kompetenču novērtēšanai izmantotajām veidlapām, ko Komisija nosūtījusi, atbildot uz procesa organizatorisko pasākumu, izriet, ka valodas prasme var ietekmēt kandidātu vispārējo kompetenču novērtējumu.

45      It īpaši uz vispārējām kompetencēm vērstajā intervijā atlases komisijai, izvērtējot “saziņas” kompetenci, bija jāņem vērā kandidātes grūtības mutiski izteikties saprotamā vai pietiekami precīzā veidā. Tas pats attiecas uz šīs kompetences novērtēšanu gadījuma izpētes laikā, jo ir paredzēts, ka atlases komisija kandidātiem piešķir zemāku atzīmi, ja tā uzskata, ka “valoda, vārdu krājums, stils un izmantotais izteiksmes veids nav piemēroti”.

46      Turklāt, kā tika atgādināts iepriekš 9. punktā, prasītāja pati savā pieteikumā ir norādījusi, ka viņas rakstveida izteikšanās prasmes franču valodā ir sliktākas nekā itāļu valodā, ko viņa pārvalda vislabāk, tāpēc nevar izslēgt, ka šīs otrās valodas nepilnīgās prasmes varēja ietekmēt viņas novērtējumu rakstiskā pārbaudījuma laikā.

47      Šādos apstākļos uzreiz nevar izslēgt, ka prasītājai, kas ir saņēmusi kopējo novērtējumu par vispārējām kompetencēm, proti, 37/80, kurš ir ievērojami zemāks nekā tas, kas iegūts par kompetenci konkrētajā jomā, proti, 80/100, un kura tostarp saņēma atzīmi 4,5/10 kompetences “saziņa” novērtējumā, kas arī ir zemāks nekā nepieciešamā atzīme par kompetenci konkrētajā jomā, būtu bijusi iespēja saņemt labāku vērtējumu, ja viņa būtu varējusi kārtot pārbaudījumus savā dzimtajā valodā, proti, itāļu. Kā izriet no šī sprieduma 44. un 45. punkta, valodu prasmes papildus tehniskajai terminoloģijai konkrētā jomā it īpaši var ietekmēt kandidātu vispārējo kompetenču novērtējumu. Turklāt ievērojamā atšķirība starp prasītājas atzīmi par vispārējām kompetencēm un tās atzīmi par kompetencēm konkrētajā jomā ir konkrēta norāde uz to, ka tas tā varēja būt šajā lietā.

48      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka iebilde par paziņojuma par konkursu prettiesiskumu, ciktāl tajā ir norādīts strīdīgais ierobežojums, ir pieņemama.

b)      Par iebildes par konkursa paziņojuma prettiesiskumu pieņemamību, ciktāl tajā ir minēts strīdīgais pienākums

49      Komisija apgalvo, ka iebilde par konkursa paziņojuma prettiesiskumu, ciktāl tajā ir minēts strīdīgais pienākums, ir nepieņemama, jo prasītājai neesot nekādas intereses atsaukties uz šo apgalvoto prettiesiskumu. Viņa norāda, ka apstrīdētais lēmums nav atkarīgs no tā, ka prasītājai bija pienākums sazināties ar EPSO otrajā valodā, ne arī, ka viņai bija jāiesniedz sūdzība franču valodā.

50      Prasītāja apstrīd šo argumentāciju.

51      Ir svarīgi atgādināt, ka iebildei par prettiesiskumu ir jābūt tikai par to, kas ir nepieciešams strīda atrisinājumam (spriedums, 2020. gada 10. jūnijs, Oosterbosch/Parlaments, T‑131/19, nav publicēts, EU:T:2020:250, 54. punkts). Tā kā LESD 277. panta mērķis nav ļaut lietas dalībniekam apstrīdēt jebkāda vispārpiemērojama akta piemērojamību, pamatojot jebkādu prasību, aktam, kura prettiesiskums tiek izvirzīts, jābūt tieši vai netieši piemērojamam lietā, kas ir prasības priekšmets (spriedums, 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

52      Šajā ziņā neatkarīgi no tā, ka LESD 20. panta 2. punkta d) apakšpunktā un Pamattiesību hartas 41. panta 4. punktā ir nostiprinātas tiesības vērsties Savienības iestādēs kādā no Līgumu valodām un saņemt atbildi tajā pašā valodā, pietiek konstatēt, ka strīdīgais pienākums nav tieši vai netieši ietekmējis apstrīdētā lēmuma saturu. Proti, atlases komisijas lēmumam neiekļaut prasītājas uzvārdu rezerves sarakstā pārbaudījumu beigās nav tiešas vai netiešas saistības ar pienākumu sazināties ar EPSO konkursa otrajā valodā.

53      Tā kā a fortiori nav tiešas juridiskas saiknes starp apstrīdēto lēmumu un strīdīgo pienākumu, nevar uzskatīt, ka šis lēmums ir paziņojuma par konkursu piemērošanas pasākums, ciktāl tajā ir noteikts minētais pienākums.

54      Iebilde par paziņojuma par konkursu prettiesiskumu, ciktāl tajā ir noteikts strīdīgais pienākums, tātad ir jānoraida kā nepieņemama.

55      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmais pamats, kas attiecas uz iebildi par paziņojuma par konkursu prettiesiskumu, ir jāatzīst par pieņemamu tikai, ciktāl tas attiecas uz strīdīgo ierobežojumu.

2.      Par iebildes par konkursa paziņojuma prettiesiskumu pamatotību, ciktāl tajā ir minēts strīdīgais ierobežojums

56      Iebildes par prettiesiskumu pamatojumam prasītāja apgalvo, ka strīdīgais ierobežojums ir uzskatāms par diskrimināciju valodas dēļ, kas ir aizliegta ar Civildienesta noteikumu 1.d pantu. Šajā ziņā vispirms ir jāpārbauda, vai apstrīdētais ierobežojums rada atšķirīgu attieksmi valodas dēļ un, attiecīgā gadījumā, vai šī atšķirīgā attieksme ir pamatota ar leģitīmu mērķi un, visbeidzot, vai tā ir samērīga ar eventuālo sasniedzamo leģitīmo mērķi.

a)      Par diskriminācijas valodas dēļ esamību

57      Prasītāja būtībā apgalvo, ka strīdīgais ierobežojums tai esot radījis nelabvēlīgāku situāciju pārbaudījumu laikā salīdzinājumā ar kandidātiem, kuru dzimtā vai galvenā valoda ir franču vai angļu, proti, vislabāk pārvaldītā valoda.

58      Komisija apstrīd šo argumentāciju, būtībā apgalvojot, ka valodas zināšanas līmenī, kas ir augstāks par konkursa paziņojumā prasīto minimālo līmeni, nav daļa no zināšanām un prasmēm, ko vērtē vērtēšanas centra pārbaudījumos.

59      Vispirms ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka, piemērojot Civildienesta noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija, tostarp diskriminācija valodas dēļ.

60      Šajā lietā tas, ka kandidātiem tika noteikts pienākums izvēlēties konkursa otro valodu tikai no angļu vai franču valodas, ir atšķirīga attieksme valodas dēļ, kas principā ir aizliegta saskaņā ar šo tiesību normu.

61      Proti, jāatgādina, ka paziņojumā par konkursu kandidātiem, kuri angļu vai franču valodu pārvalda vislabāk, nav aizliegts izvēlēties šo valodu kā otro valodu. No tā izriet, kā tas ir konstatēts iepriekš 42. punktā, ka priekšroka, kas vērtēšanas centra pārbaudījumos dota angļu vai franču valodai kā otrajai valodai, var būt labvēlīgāka kandidātiem, kuri vienu no šīm divām valodām pārvalda vislabāk, un tas kaitē citiem kandidātiem, kuri, lai gan tiem ir vismaz divu Savienības oficiālo valodu zināšanas, tomēr nevar kārtot pārbaudījumus valodā, kuru tie pārvalda vislabāk.

62      Tomēr no Civildienesta noteikumu 1.d panta 6. punkta pirmā teikuma izriet, ka nediskriminācijas principa ierobežojumi ir iespējami ar nosacījumu, ka tie ir “objektīvi un saprātīgi pamatoti” un ka tie atbilst leģitīmiem vispārējo interešu mērķiem saistībā ar personāla politiku.

63      Tādējādi plašā rīcības brīvība, kas ir Savienības iestādēm, organizējot to dienestus un it īpaši nosakot spēju kritērijus, kas tiek prasīti vakantajiem amatiem, un izmantojot šos kritērijus un dienesta interesēs – nosakot konkursa organizēšanas nosacījumus un kārtību, ir stingri paredzēta Civildienesta noteikumu 1.d pantā, tādējādi atšķirīga attieksme valodas dēļ, kas izriet no konkursa valodu lietojuma ierobežojuma līdz noteiktam oficiālo valodu skaitam, ir pieļaujama tikai tad, ja šāds ierobežojums ir objektīvi pamatots un samērīgs ar patiesajām dienesta interesēm (spriedums, 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 90. punkts un tajā minētā judikatūra).

64      Tātad ir jāpārbauda, vai diskrimināciju valodas dēļ, kas izriet no strīdīgā ierobežojuma, pamato leģitīms mērķis un attiecīgā gadījumā – vai tā ir samērīga ar dienesta faktiskajām vajadzībām, kas ir aprakstītas paziņojumā par konkursu.

b)      Par diskriminācijas valodas dēļ pamatojumu

65      Prasītāja apgalvo, ka iecēlējinstitūcijai esot jāpierāda, ka apstrīdētais ierobežojums ir pamatots un samērīgs ar patiesajām dienesta vajadzībām, pamatojoties uz apstākļiem, kas ir saistīti ar vakanto amatu prasībām, kuri, pirmkārt, ir pārbaudāmi tiesā un, otrkārt, saprotami kandidātiem.

66      Šajā ziņā viņa norāda, ka iecēlējinstitūcijas paziņojumā par konkursu norādītais pamatojums, kas ir vērsts uz to, lai ļautu pieņemt darbā ierēdņus, kuri sāks darbu nekavējoties, neprecizē saikni starp strīdīgo ierobežojumu un pildāmo pienākumu raksturu, kā tas ir aprakstīts paziņojuma par konkursu I pielikumā. Nav izslēgts, ka noteikti uzdevumi var tikt veikti tostarp itāļu valodā. Turklāt, ņemot vērā strīdīgā ierobežojuma vispārīgo formulējumu, tas nevarot tikt attaisnots arī ar vērtēšanas centra pārbaudījumu raksturu.

67      Attiecībā uz datiem, kurus Komisija iesniedza procesa laikā, prasītāja uzskata, ka tie nav atbilstoši un ka katrā ziņā neesot pierādīts, ka angļu un franču valoda būtu visbiežāk lietotās valodas, pildot ieņemamo amatu pienākumus, izslēdzot visas pārējās Savienības valodas.

68      Komisija apstrīd šo argumentāciju un būtībā apgalvo, ka strīdīgais ierobežojums esot pamatots ar diviem leģitīmiem mērķiem, kas esot pamatoti ar pierādījumiem, ko veido tabula, kurā ir detalizēti norādītas Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorāta (ĢD) un Konkurences ĢD darbinieku pārvaldītās valodas, tabulas, kurās ir detalizēti norādītas šo ģenerāldirektorātu darbinieku lietotās valodas, un paziņojumi par vakanci, kurus tie bija publicējuši laikposmā no 2016. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 9. janvārim.

69      Vispirms ir jāatgādina, ka, lai gan Civildienesta noteikumu 28. panta f) punktā ir noteikts, ka ierēdni nevar iecelt amatā, ja viņš nesniedz pierādījumu tam, ka viņam ir labas kādas Savienības valodas zināšanas un apmierinošas kādas citas Savienības valodas zināšanas “apjomā, kādā tas vajadzīgs viņa pienākumu veikšanai”, šajā pantā nav norādīti kritēriji, kas var tikt ņemti vērā, lai ierobežotu šīs valodas izvēli no oficiālajām valodām, kas minētas Padomes Regulas Nr. 1 (1958. gada 15. aprīlis), ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas (OV 1958, 17, 385. lpp.), ar grozījumiem, 1. pantā (skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Itālija/Komisija, T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495, 85. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra, un rīkojumu, 2019. gada 5. septembris, Itālija/Komisija, T‑313/15 un T‑317/15, nav publicēts, EU:T:2019:582, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

70      Šādi kritēriji neizriet arī no Civildienesta noteikumu 27. panta, kura pirmajā daļā, neatsaucoties uz valodu zināšanām, ir noteikts, ka “iecelšana amatā ir virzīta uz to, lai iestāde saņemtu pakalpojumus, ko sniedz visspējīgākie, visefektīvākie un visgodprātīgākie ierēdņi, kas iecelti amatā, ņemot vērā pēc iespējas plašāku ģeogrāfisko teritoriju, un izraudzīti no Savienības dalībvalstu pilsoņiem”, un ka “neviens amats netiek rezervēts kādas konkrētas dalībvalsts pilsoņiem”. Tas pats attiecas uz šī panta otro daļu, kurā ir tikai noteikts, ka “Savienības pilsoņu vienlīdzības princips ļauj katrai iestādei pieņemt piemērotus pasākumus, ņemot vērā novēroto būtisku līdzsvara trūkumu starp ierēdņu pārstāvētajām pilsonībām, kam pamatā nav objektīvu kritēriju”, un tostarp ir precizēts, ka “minētajiem piemērotajiem pasākumiem jābūt pamatotiem un to dēļ nekad nedrīkst noteikt citus amatā iecelšanas kritērijus, kā vien tos, kas pamatojas uz nopelniem”.

71      Lai gan no Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punkta f) apakšpunkta izriet, ka paziņojumā par konkursu vajadzības gadījumā var norādīt “īpašā ieņemamo amatu veida dēļ nepieciešamās valodu zināšanas”, šī tiesību norma nekādā ziņā nav vispārēja atļauja, kas ļautu ierobežot konkursa otrās valodas izvēli līdz ierobežotam oficiālo valodu skaitam no Regulas Nr. 1 1. pantā minētajām valodām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Itālija/Komisija, T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495, 86. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra; skat. arī rīkojumu, 2019. gada 5. septembris, Itālija/Komisija, T‑313/15 un T‑317/15, nav publicēts, EU:T:2019:582, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

72      Šajā lietā Komisija norādīja, ka strīdīgais ierobežojums esot pamatots, pirmkārt, kā tas izriet no administrācijas vadītāju kolēģijas vispārējām vadlīnijām par valodu lietojumu EPSO konkursos, kas ietvertas atklātajos konkursos piemērojamo vispārīgo noteikumu II pielikumā (OV 2015, C 70A, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “II pielikums”), ar vērtēšanas centra pārbaudījumu raksturu un, otrkārt, kā tas izriet no iepriekš 4. punktā minētā paziņojuma par konkursu satura, ar īpašo mērķi pieņemt darbā ierēdņus, kas spēj sākt darbu nekavējoties.

1)      Par attaisnojumu, kas saistīts ar vērtēšanas centra pārbaudījumu raksturu

73      Saskaņā ar II pielikumā ietvertajām administrācijas vadītāju kolēģijas vispārējām vadlīnijām par valodu lietojumu EPSO konkursos, uz kurām atsaucas Komisija, strīdīgais ierobežojums esot attaisnojams ar vērtēšanas centra pārbaudījumu raksturu, jo tas ļaujot “kandidātus [..] novērtēt vienlīdzīgi un [..] kandidāti var tieši sazināties ar vērtētājiem un citiem kandidātiem, kuri piedalās pārbaudījumā, šīs metodes piemērošana prasa, lai pārbaudījumi vērtēšanas centrā norisinātos lingua franca (vienā saziņas valodā) vai, atsevišķos gadījumos, vienā konkursa galvenajā valodā”.

74      Tomēr šim pamatojumam nevar piekrist, jo tā vispārīgā formulējuma dēļ šo pamatojumu var piemērot jebkurai konkursa procedūrai neatkarīgi no attiecīgās atlases procedūras beigās ieņemamo amatu īpašā rakstura.

75      Turklāt no minētā II pielikuma izriet, ka atlases procedūras, kas ieviesta kopš 2010. gada, un it īpaši novērtēšanas centra pārbaudījumu mērķis ir labāk paredzēt, vai kandidāti varēs pildīt savus pienākumus. No tā izriet, ka šis arguments, kas balstīts uz atlases procedūras raksturu, ir cieši saistīts ar nepieciešamību, ka jaunās darbā pieņemtās personas var sākt darbu nekavējoties. Tātad, ja nebūtu šī pēdējā minētā pamatojuma, ar argumentu par atlases procedūras raksturu pašu par sevi nevar attaisnot to valodu skaita ierobežojumu, kuras var tikt izvēlētas kā konkursa otrā valoda (šajā ziņā skat. spriedumu, 2021. gada 9. jūnijs, Calhau Correia de Paiva/Komisija, T‑202/17, pārsūdzēts apelācijas instancē, EU:T:2021:323, 98. punkts (nav publicēts)).

76      Šādos apstākļos ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā iepriekš 7. un 8. punktā aprakstīto vakanto amatu īpašo raksturu, vajadzība pieņemt darbā ierēdņus, kuri var sākt darbu nekavējoties, ir uzskatāma par strīdīgā ierobežojuma leģitīmu attaisnojumu.

2)      Par attaisnojumu, kas saistīts ar nepieciešamību pieņemt darbā ierēdņus, kuri var sākt darbu nekavējoties

77      Saskaņā ar judikatūru, protams, ir atzīts, ka dienesta interesēs ir, lai personas, kuras Savienības iestādes pieņēmušas darbā tādas atlases procedūras beigās kā attiecīgā atlases procedūra, varētu sākt darbu nekavējoties un tādējādi spēj ātri pildīt funkcijas, kuras minētās iestādes ir nodomājušas tām uzticēt (skat. spriedumu, 2021. gada 8. septembris, Spānija/Komisija, T‑554/19, nav publicēts, EU:T:2021:554, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

78      Šajā ziņā, pat pieņemot, ka jauniem uzdevumiem un jauniem darba paradumiem vienmēr ir jāparedz pielāgošanās laiks, kā arī ir vajadzīgs laiks, lai integrētos jaunā dienestā, iestādei ir tiesības censties pieņemt darbā personas, kuras, sākot no to pienākumu pildīšanas sākuma, spēj vismaz, pirmkārt, sazināties ar savu vadību un kolēģiem un kuras tādējādi ir spējīgas pēc iespējas ātrāk un labāk veikt visus pienākumus, kas tiem jāpilda, un, otrkārt, sazināties ar personām, ar ko jāsadarbojas un jāsarakstās ārpus konkrētiem dienestiem. Proti, kā jau ticis nospriests, ierēdņu valodu zināšanas ir būtisks viņu karjeras elements. Līdz ar to iestādei ir tiesības centies pieņemt darbā personas, kas varētu efektīvi un cik vien iespējams labi izmantot valodas, kas tiek izmantotas profesionālajā vidē, kurā šīs personas tiks integrētas (skat. spriedumu, 2021. gada 8. septembris, Spānija/Komisija, T‑554/19, nav publicēts, EU:T:2021:554, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

79      Tomēr Savienības tiesai ir jāveic noteikumu, ar kuriem nosaka valodu lietojumu konkursos, kādi ir aplūkoti strīdīgajā paziņojumā par konkursu, in concreto pārbaude, jo tikai šāda pārbaude ļauj noteikt valodu zināšanas, kādas iestādes dienesta interesēs var objektīvi pieprasīt īpašu uzdevumu gadījumā, un līdz ar to, vai to valodu izvēles ierobežojums, kādas var tik izmantotas dalībai šajos konkursos, ir objektīvi pamatots un samērīgs ar patiesajām dienesta vajadzībām (spriedums, 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 94. punkts).

80      Konkrētāk – Savienības tiesai ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu saturiskā pareizība, ticamība un konsekvence, bet arī tas, vai šī informācija aptver visu to atbilstošo informāciju, kura ir jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai šī informācija pamato no tās izrietošos secinājumus (spriedums, 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

81      Šajā lietā vispirms ir jākonstatē, ka ar paziņojumā par konkursu un šī paziņojuma I pielikumā ietverto pienākumu rakstura aprakstu vien nepietiek, lai konstatētu, ka tikai divas valodas, līdz kurām ir ierobežota attiecīgā konkursa otrās valodas izvēle, ļautu šī konkursa veiksmīgajiem kandidātiem nekavējoties sākt darbu. Proti, nekas paziņojumā par konkursu neļauj pierādīt šo divu valodu faktisku lietošanu minētajā paziņojumā par konkursu un tā I pielikumā uzskaitīto uzdevumu izpildē.

82      Gluži pretēji, pietiek konstatēt, ka paziņojuma par konkursu I pielikums, kurā ir detalizēti aprakstīti veicamie uzdevumi, attiecas uz vairākiem uzdevumiem, kuri tostarp ietver “pārraudzīt nodokļu politiku dalībvalstīs [..], kā arī dalībvalstu tiesību aktus nodokļu jomā un ES noteikumu īstenošanu [..] dalībvalstīs”, “novērtēt valsts tiešos nodokļus no valsts atbalsta perspektīvas”, “pārraudzīt valstu tiesību aktus PVN jomā” un “novērtēt valsts netiešos nodokļus no valsts atbalsta perspektīvas”. Šo uzdevumu daudzskaitlība drīzāk norāda uz to, ka, neizslēdzot iespēju, ka kādas konkrētas valodas zināšanas izrādās nepieciešamas, ierēdņu iecelšana dažādos valodu profilos būtu priekšrocība dienesta darbībai, jo viņi varētu pārbaudīt dalībvalstu nodokļu politiku un tiesību aktus to oficiālajā valodā vai valodās.

83      Neraugoties uz šo konstatējumu, ir svarīgi pārbaudīt, vai ar trim dokumentiem, kurus Komisija iesniedza procedūras laikā kā iebildumu raksta pielikumus, var tikt noteiktas valodu zināšanas, kas objektīvi varētu tikt pieprasītas, ņemot vērā Komisijas vakanto amatu īpašo raksturu, lai pieņemtu darbā “politiku speciālistu” [Nodokļu politikas un muitas savienības ĢD] tiešo vai netiešo nodokļu direktorātā un “atbildīgo par konkrētām lietām” Konkurences ĢD fiskālā valsts atbalsta nodaļā, kas varētu sākt darbu nekavējoties.

84      Šajā ziņā, aplūkojot tos kopumā, var uzskatīt, ka Komisijas iesniegtie dokumenti liecina par to, ka angļu un franču valoda acīmredzot ir divas valodas, kuru zināšanas ir visplašāk sastopamas ģenerāldirekcijās, kurās var pieņemt darbā konkursa veiksmīgos kandidātus.

85      Tomēr šis konstatējums pats par sevi nav pietiekams, lai pierādītu valodu zināšanas, kas objektīvi var tikt prasītas saistībā ar īpašiem uzdevumiem, kuri darbā pieņemtajiem darbiniekiem būs jāpilda. Proti, ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā veicamo amata vietu īpašo raksturu, tikai vienas no šīm divām valodām kā otrās valodas zināšanas faktiski ļauj jaunpieņemtam ierēdnim “sākt darbu nekavējoties” un vajadzības gadījumā pārbaudīt, vai pienākums iesniegt visus vērtēšanas centra pārbaudījumus otrajā valodā ir piemērots, lai apmierinātu šādu vajadzību.

86      Attiecībā uz vakanto amatu īpašo raksturu Komisijas iesniegto dokumentu detalizēta analīze parāda, ka, ik dienas pildot funkcijas, kuras veiksmīgajiem kandidātiem būs jāveic, tikai vienas no šīm divām valodām, proti, angļu valodas, apmierinošas zināšanas var tikt uzskatītas par nepieciešamām, lai veiksmīgais kandidāts varētu “sākt darbu nekavējoties”.

87      Proti, attiecīgajos ģenerāldirektorātos laikposmā no 2016. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 9. janvārim publicētajos 34 vakanču amatu aprakstos, kas ietverti iebildumu raksta B.3. pielikumā, ir redzams, ka, lai gan angļu valodas zināšanas ir obligātas, šāda prasība attiecībā uz franču valodu līdzīgā formulējumā netiek prasīta, pretēji tam, ko apgalvo Komisija.

88      Proti, var norādīt, ka vairākos paziņojumos par vakanci amata aprakstā ir paredzēts, ka “nodaļas darba valodas (galvenokārt) ir angļu un (mazāk) franču valoda”. Līdzīgi paziņojumā par vakanci ir paredzēts, ka “ir jābūt angļu valodas zināšanām” un ka “franču valodas pamata zināšanas” ir tikai “vēlamas”. Turklāt no vairākiem citiem paziņojumiem par vakanci izriet, ka, ja komandas darba valoda ir angļu valoda, apmierinošas citu valodu, piemēram, vācu, spāņu, itāļu, poļu vai citu oficiālo valodu zināšanas būtu priekšrocība.

89      Tādējādi, lai gan plaši izplatītās franču valodas zināšanas attiecīgajos ģenerāldirektorātos neļauj izslēgt, ka veiksmīgais kandidāts, kuram ir tikai apmierinošas franču valodas zināšanas, pēc kāda laika tajā būs spējīgs strādāt, tomēr, ņemot vērā ieņemamo amatu īpašo raksturu, nevar uzskatīt, ka šāds veiksmīgais kandidāts var “sākt darbu nekavējoties”, kā tas ir prasīts paziņojumā par konkursu.

90      Iztaujāta par šo jautājumu tiesas sēdē, Komisija nevarēja norādīt, kurā amatā veiksmīgais kandidāts, kuram ir tikai pietiekamas franču valodas kā otrās valodas zināšanas, būtu varējis tikt iecelts amatā un tikt uzskatīts par tādu, kas var “sākt darbu nekavējoties”.

91      Katrā ziņā ir jāuzsver, ka saskaņā ar paziņojuma par konkursu noteikumiem strīdīgais ierobežojums ir būtisks, jo “muitas un nodokļu jomā lielākā daļa Komisijas struktūrvienību analītiskajā darbā, iekšējā saziņā, kā arī saziņā ar ārējām ieinteresētajām personām, publikācijās un ziņojumos, tiesību aktos vai ekonomikas dokumentos, kas minēti sadaļā “Veicamie uzdevumi” un I pielikumā, izmanto angļu vai franču valodu”. Pamatojoties uz šiem noteikumiem, paziņojumā par konkursu ir secināts, ka veiksmīgais kandidāts, kuram nav apmierinošu angļu vai franču valodas zināšanu, nebūs spējīgs sākt darbu nekavējoties.

92      No tā izriet, ka mērķis pieņemt darbā ierēdņus, kuri “sāk darbu nekavējoties”, galvenokārt ir saistīts ar kompetencēm konkrētajā jomā, nevis ar vispārējām kompetencēm.

93      Taču ir jākonstatē, ka četriem vērtēšanas centra pārbaudījumiem bija jānotiek otrajā valodā, lai gan, lai sasniegtu mērķi pieņemt darbā ierēdņus, kas “sāk darbu nekavējoties”, nešķiet nepieciešams, lai trīs pārbaudījumi, kuru mērķis ir vienīgi pārbaudīt vispārējās kompetences, norisinātos arī minētajā otrajā valodā.

94      Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmais pamats, kas attiecas uz iebildi par paziņojuma par konkursu prettiesiskumu, ciktāl tajā ir noteikts strīdīgais ierobežojums, ir pamatots. Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, neizvērtējot pārējos pamatus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

95      Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt 2019. gada 10. decembra lēmumu, ar kuru atklātā konkursa EPSO/AD/363/18 atlases komisija, veikusi pārskatīšanu, atteicās iekļaut MZ uzvārdu rezerves sarakstā AD 7 pakāpes administratoru pieņemšanai darbā nodokļu jomā.

2)      Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Svenningsen

Barents

Mac Eochaidh

Pynnä

 

      Laitenberger

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 6. jūlijā.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – itāļu.