Language of document : ECLI:EU:T:2022:627

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 12. oktobrī (*)

Ekonomikas un monetārā savienība – Banku savienība – Kredītiestāžu atveseļošana un noregulējums – Agrīnas intervences pasākumi – ECB lēmums piemērot pagaidu administrāciju Banca Carige – Atcelšanas prasība – Akcionāra celta prasība – Locus standi – Intereses, kas atšķiras no bankas interesēm – Pieņemamība – Tiesiskā pamata noteikšanā pieļauta tiesību kļūda – Savienības tiesas sniegta interpretācija atbilstoši dalībvalsts tiesību normām – Ierobežojums – Aizliegums contra legem interpretēt valsts tiesību normas

Lietā T‑502/19

Francesca Corneli, ar dzīvesvietu Velletri [Velletri] (Itālija), ko pārstāv M. Condinanzi, L. Boggio un F. Ferraro, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Centrālo banku (ECB), ko pārstāv C. Hernández Saseta, A. Pizzolla un G. Marafioti, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Komisija, ko pārstāv V. Di Bucci, D. Triantafyllou un A. Nijenhuis, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

apspriežu laikā šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas] un tiesneši S. Žervazonī [S. Gervasoni], L. Madise [L. Madise], P. Niuls [P. Nihoul] (referents) un H. Martins i Peress de Nanklaress [J. Martín y Pérez de Nanclares],

sekretāre: P. Nunjesa Ruisa [P. Nuñez Ruiz], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu, tajā skaitā:

–        iebildi par nepieņemamību, kuru ECB izvirzījusi ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 2. oktobrī,

–        2020. gada 29. aprīļa rīkojumu par iebildes par nepieņemamību pievienošanu pamatlietai uz Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punkta pamata,

–        2020. gada 24. jūnija lēmumu, ar kuru Komisijai atļauts iestāties lietā ECB prasījumu atbalstam,

–        uz Reglamenta 28. panta pamata pieņemto Vispārējās tiesas lēmumu nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam,

–        2021. gada 17. novembra pierādījumu savākšanas pasākumu, ar kuru Vispārējā tiesa, pamatojoties uz Reglamenta 91. panta b) punktu un 92. panta 3. punktu, uzdevusi ECB iesniegt sava 2019. gada 1. janvāra Lēmuma ECB‑SSM‑2019‑ITCAR‑11 par pagaidu administrācijas piemērošanu Banca Carige SpA pilnu versiju un trīs lēmumus par šā pasākuma pagarināšanu,

–        Vispārējās tiesas 2021. gada 15. decembra lēmumu, ar ko, pamatojoties uz Reglamenta 103. panta 3. punktu un nodrošinot efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, prasītājai un Komisijai piešķirta piekļuve ECB sagatavotajiem dokumentiem,

pēc 2022. gada 19. janvāra tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Francesca Corneli, lūdz atcelt ECB 2019. gada 1. janvāra Lēmumu ECB‑SSM‑2019‑ITCAR‑11 par pagaidu administrācijas piemērošanu Banca Carige SpA (turpmāk tekstā – “banka”), kā arī nākamos vai turpmākos aktus, tostarp ECB 2019. gada 29. marta Lēmumu ECB‑SSM‑2019‑ITCAR‑13, ar ko līdz 2019. gada 30. septembrim pagarināts pagaidu administrācijas piemērošanas ilgums.

 Tiesvedības priekšvēsture un fakti pēc prasības celšanas

2        Banka ir Itālijā reģistrēta kredītiestāde, kuras akcijas iekļautas biržas sarakstā un kura kopš 2014. gada ir tieši pakļauta Eiropas Centrālās bankas (ECB) īstenotai prudenciālai uzraudzībai. Laikposmā no 2014. gada decembra līdz 2019. gada 1. janvārim tās gūto zaudējumu kopsumma pārsniedza 1,6 miljardus EUR. Prasītāja ir bankas mazākumakcionāre. Prasības celšanas laikā tās turējumā bija 200 000 parasto akciju jeb 0,000361 % no bankas pamatkapitāla.

3        ECB attiecībā uz banku 2016. gadā apstiprināja agrīnas intervences pasākumu, proti, ar Lēmumu ECB/SSM/2016 – F1T 87K3OQ2OV1UORLH26/26, kurā noteikti laikposmā no 2017. līdz 2019. gadam sasniedzamie mērķi attiecībā uz ieņēmumus nenesošiem kredītiem un ar tiem saistīto riska ierobežošanu.

4        Reaģējot uz mērķu izvirzīšanu, [bankas] direktoru padome 2017. gada septembrī apstiprināja rekapitalizācijas plānu, ar kuru bija paredzēts atjaunot pietiekamu pašu kapitāla līmeni, segt gūtos zaudējumus un – vispārīgāk – stiprināt kapitāla struktūru, lai atjaunotu pieņemamus pašu kapitāla rādītājus.

5        Lai gan tika veikta finanšu instrumentu emisija 544 miljonu EUR apmērā, kura tika pabeigta 2017. gada 21. decembrī, 2018. gada 1. janvārī banka vairs nespēja izpildīt pašu kapitālam piemērojamās prasības.

6        Pēc tam banka centās palielināt savu pašu kapitālu, lai spētu izpildīt piemērojamās prasības, taču bez panākumiem. Proti, 2018. gadā trīsreiz (martā, maijā un jūnijā) neizdevās pašu kapitāla instrumentu emisijas mēģinājums, jo ieguldītāju interese bija zema.

7        Šīs neveiksmes bankas direktoru padomē saasināja spriedzi, tāpēc vairākas amatpersonas (no 2016. gada marta līdz 2018. gada augustam – sešpadsmit) demisionēja, un šā iemesla dēļ bija jāieceļ jauni locekļi. Tādēļ ārkārtas akcionāru sapulcē, kas notika 2018. gada 20. septembrī, bankas akcionāri atjaunoja direktoru padomes sastāvu un priekšsēdētāja amatā apstiprināja Modiano kungu. Šīs direktoru padomes 2018. gada 21. septembra sēdē par ģenerāldirektoru tika iecelts Innocenzi kungs.

8        Arī 2018. gada septembra beigās banka uzrādīja pašu kapitāla rādītājus, kas bija zemāki par nepieciešamo līmeni. Tāpēc ECB pieprasīja, lai banka iesniegtu kapitāla saglabāšanas plānu atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.), 142. pantam. Pēc trešā nesekmīgā mēģinājuma palielināt savu pašu kapitālu banka iesniedza jaunu kapitāla saglabāšanas plānu (skat. šā sprieduma 6. punktu). Taču ECB, kas uzskatīja, ka šis plāns neietver nekādas būtiskas izmaiņas, atteicās to apstiprināt un pieprasīja bankai līdz 2018. gada 30. novembrim iesniegt stratēģiju, kurā būtu paredzēts atjaunot un ilgtspējīgi nodrošināt prasību izpildi pirms 2019. gada 1. janvāra.

9        Reaģējot uz šo prasību, bankas direktoru padome 2018. gada 12. novembrī pieņēma “2018. gada novembra pašu kapitāla stiprināšanas plānu”; tas bija balstīts uz diviem posmiem, proti, vispirms uz 2. kategorijas subordinēto obligāciju emisiju un turklāt – uz akcionāriem apstiprināšanai iesniegto priekšlikumu par kapitāla palielinājumu.

10      Pirmajā posmā uz obligācijām 318,2 miljonu EUR apmērā parakstījās Fondo interbancario di tutela dei depositi (Starpbanku fonds noguldījumu aizsardzībai, Itālija) brīvprātīgās intervences fonds un 1,8 miljonu EUR apmērā – Banco di Desio e della Brianza SpA.

11      Otro posmu nebija iespējams īstenot, jo ārkārtas akcionāru sapulcē 2018. gada 22. decembrī akcionāri, kuru turējumā bija 70 % kapitāla, bija pauduši iebildumus pret kapitāla palielināšanu, subordinētās obligācijas apmainot pret jaunemitētajām akcijām. Šie akcionāri vēlējās pirms savas nostājas paušanas saņemt, pirmkārt, komercdarbības plānu un, otrkārt, finanšu pārskatu par bankas darbību 2018. gadā.

12      Pēc šiem notikumiem:

–        2018. gada 23. decembrī banka paziņojumā presei norādīja, ka pēc tās direktoru padomes sagatavotā priekšlikuma noraidīšanas priekšsēdētāja vietniece un vēl viens šīs padomes loceklis atkāpies no amata ar tūlītēju iedarbību;

–        2019. gada 2. janvārī banka publicēja vēl vienu paziņojumu presei, ar ko tā darīja zināmu, ka tajā dienā no amata atkāpušies vēl pieci direktoru padomes locekļi, tostarp priekšsēdētājs Modiano kungs un ģenerāldirektors Innocenzi kungs;

–        šīs demisijas izraisīja direktoru padomes izformēšanu, pamatojoties, pirmkārt, uz bankas statūtu 18. panta 12. punktu un, otrkārt, uz Itālijas Civilkodeksa 2386. pantu.

13      Saskaņā ar bankas statūtiem četri nedemisionējušie direktoru padomes locekļi turpina veikt savus pienākumus, lai nodrošinātu ikdienas pārvaldību.

14      ECB 2019. gada 1. janvārī nolēma bankai piemērot pagaidu administrāciju (turpmāk tekstā – “lēmums par pagaidu administrācijas piemērošanu”), un tam bija šādas sekas:

–        bankas direktoru padome tika atbrīvota un bijušie padomes locekļi aizstāti ar trim pagaidu administratoriem, tostarp Modiano un Innocenzi kungiem, kuri bija bijuši attiecīgi minētās direktoru padomes priekšsēdētājs un šīs [kredīt]iestādes ģenerāldirektors;

–        bankas padome tika atbrīvota un tās locekļi aizstāti ar trim citām personām;

–        jaunajām institūcijām tika dots uzdevums “veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka [banka] no jauna un ilgtspējīgi izpilda prasības attiecībā uz aktīviem”.

15      2019. gada 2. janvārī lēmuma par pagaidu administrācijas piemērošanu pieņemšana tika darīta zināma vienlaikus, pirmkārt, ar ECB paziņojumu presei un, otrkārt, ar bankas paziņojumu presei. Tajā pašā dienā Commissione Nazionale per le Società e la Borsa (Sabiedrību un biržas uzraudzības valsts komisija, Itālija) apturēja emitēto un garantēto vērtspapīru tirdzniecību “līdz lēmuma [par pagaidu administrācijas piemērošanu] pieņemšanai vai līdz pilnīga informēšanas regulējuma par bankas emitētajiem vai garantētajiem vērtspapīriem atjaunošanai, it īpaši pēc kompetento iestāžu jaunām iniciatīvām prudenciālās uzraudzības jomā”.

16      2019. gada 5. janvārī prasītāja, pamatojoties uz ECB Lēmuma ECB/2004/3 (2004. gada 4. marts) par publisku piekļuvi Eiropas Centrālās bankas dokumentiem (OV 2004, L 80, 42. lpp.) 6. pantu, lūdza ECB izsniegt lēmuma par pagaidu administrācijas piemērošanu kopiju; tā kā šis lūgums tika noraidīts, prasītāja cēla atcelšanas prasību par noraidīšanas lēmumu (spriedums, 2022. gada 29. jūnijs, Corneli/ECB, T‑501/19, nav publicēts, EU:T:2022:402).

17      ECB 2019. gada 29. martā pagaidu administrācijas piemērošanas ilgumu pagarināja līdz 2019. gada 30. septembrim (turpmāk tekstā – “pagarināšanas lēmums”); par šā lēmuma pieņemšanu banka informēja ar 2019. gada 30. marta paziņojumu presei.

18      ECB 2019. gada 30. septembrī pagaidu administrācijas piemērošanas ilgumu pagarināja līdz 2019. gada 31. decembrim (turpmāk tekstā – “otrais pagarināšanas lēmums”).

19      ECB 2019. gada 20. decembrī pagaidu administrācijas piemērošanas ilgumu pagarināja līdz 2020. gada 31. janvārim, lai būtu iespējams pabeigt pašu kapitāla stiprināšanas darbību (turpmāk tekstā – “trešais pagarināšanas lēmums”).

 Lietas dalībnieku prasījumi

20      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt lēmumu par pagaidu administrācijas piemērošanu un arī nākamos vai turpmākos aktus, tostarp pagarināšanas lēmumu, kā arī nākamos pagarināšanas lēmumus;

–        piespriest ECB un Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

21      Komisijas atbalstīta, ECB izvirza Vispārējai tiesai šādus prasījumus:

–        atzīt apelācijas sūdzību par nepieņemamu vai katrā ziņā par nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais vērtējums

 Par pieņemamību

 Par aktiem, kuru atcelšana tiek lūgta

22      Šajā lietā prasītāja vēlas panākt vairāku aktu atcelšanu:

–        prasības pieteikumā viņa lūdz atcelt lēmumu par pagaidu administrācijas piemērošanu un “nākamos vai turpmākos aktus”, tostarp pagarināšanas lēmumu;

–        kancelejai adresētā vēstulē par replikas raksta iesniegšanu viņa precizē, ka prasības priekšmetā iekļaujams arī starplaikā pieņemtais otrais pagarināšanas lēmums;

–        replikas rakstā viņa apgalvo, ka prasības priekšmetā tāpat iekļaujams arī trešais pagarināšanas lēmums.

23      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktu strīda priekšmetu norāda prasības pieteikumā.

24      Turklāt atcelšanas prasība ir vēršama pret esošu nelabvēlīgu aktu (skat. spriedumu, 2017. gada 5. oktobris, Ben Ali/Padome, T‑149/15, nav publicēts, EU:T:2017:693, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

25      Šajā lietā šā sprieduma 23. un 24. punktā minētie noteikumi ir ievēroti, pirmkārt, attiecībā uz lēmumu par pagaidu administrācijas piemērošanu un, otrkārt, attiecībā uz pagarināšanas lēmumu, jo šie abi lēmumi ir minēti prasības pieteikumā, pastāvēja prasības celšanas brīdī un bija nelabvēlīgi prasītājai.

26      Turpretī otrais un trešais pagarināšanas lēmums tika pieņemts pēc prasības pieteikuma iesniegšanas, un tātad tie tajā nav minēti. Prasības pieteikumā prasītāja citus lēmumus par pagaidu administrācijas piemērošanu gan ir apzīmējusi kā “nākamos vai turpmākos aktus”. Tomēr tik vispārīgu formulējumu nevar uzskatīt par apmierinošu, ņemot vērā prasības, kas izvirzītas Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantā un kas pārņemtas Reglamenta 76. pantā. Saskaņā ar šīm normām strīda priekšmets ir jānorāda prasības pieteikumā un atcelšanas prasības gadījumā tam pievieno apstrīdētā akta kopiju – tā, lai būtu iespējams bez jebkādām šaubām konstatēt strīda priekšmetu. Šajā lietā ir acīmredzams, ka šīs prasības nav ievērotas, ja prasītāja prasības pieteikumā ir iekļāvusi tikai šāda veida frāzi.

27      Turklāt nevar uzskatīt, ka prasītāja būtu formulējusi prasības pieteikuma grozījumu rakstu Reglamenta 86. panta izpratnē; šajā pantā ir noteikts:

–        ja tiesību akts, kuru lūgts atcelt, ir aizstāts vai grozīts ar citu tiesību aktu, kam ir tāds pats priekšmets, prasītājs pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas vai pirms Vispārējās tiesas lēmuma izlemt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas var grozīt prasības pieteikumu, lai ņemtu vērā šo jauno faktu (1. punkts);

–        šādā gadījumā prasības pieteikuma grozījumi ir jāiesniedz kā atsevišķs dokuments paredzētajā termiņā (2. punkts).

28      Formālā ziņā šajā gadījumā prasības par prasības pieteikuma grozīšanu ar atsevišķu dokumentu netika ievērotas. Prasītāja gan apšauba otrā un trešā pagarināšanas lēmuma tiesiskumu. Tomēr attiecībā uz abiem dokumentiem tas ir noticis, pirmkārt, replikas rakstā un, otrkārt, kancelejai adresētā vēstulē saistībā ar nupat minētā dokumenta iesniegšanu. Ņemot vērā aplūkojamo normu, dokumentā ietvertā norāde attiecībā uz citu aktu nav uzskatāma par prasības pieteikuma grozījumu iesniegšanu “ar atsevišķu dokumentu”.

29      Tātad šķiet, ka šajā gadījumā nav izpildīti Reglamenta 86. pantā minētie nosacījumi un ka līdz ar to lūgumi grozīt prasības pieteikumu nav pieņemami. Tāpēc, kā izriet no šā sprieduma 25. un 26. punkta, prasība ir pieņemama, ciktāl tā ir vērsta pret lēmumu par pagaidu administrācijas piemērošanu un lēmumu par pagarināšanu (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”), bet nav pieņemama attiecībā uz “nākamiem vai turpmākiem aktiem”, tostarp otro un trešo lēmumu par pagarināšanu.

 Par prasītājas “locus standi”

30      Komisijas atbalstīta, ECB izvirza iebildi par nepieņemamību, ar kuru tiek apgalvots, ka prasītājai nav statusa, kas nepieciešams, lai varētu vērsties pret apstrīdētajiem lēmumiem, jo šie lēmumi viņu neskar nedz tieši, nedz individuāli.

31      Šajā ziņā jānorāda, ka statuss, kas nepieciešams, lai varētu celt atcelšanas prasību, ir reglamentēts LESD 263. panta ceturtajā daļā, saskaņā ar kuru šajā lietā minētajā gadījumā fiziska vai juridiska persona var celt prasību par lēmumu, kas adresēts citai personai, ja tas viņu skar tieši un individuāli.

32      Lai taisītu spriedumu, šīs prasības ir jāizvērtē, ņemot vērā situāciju, kurā bija prasītāja.

–       Par prasītājas tiešu skārumu

33      Saskaņā ar judikatūru persona ir skarta tieši (tiešs skārums), ja apstrīdētais akts kumulatīvi:

–        rada tiešas sekas tās tiesiskajam stāvoklim;

–        nepieļauj nekādu rīcības brīvību adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma – bez starpnoteikumu piemērošanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. novembris, ECB u.c./“Trasta Komercbanka” u.c., C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, turpmāk tekstā – “spriedums “Trasta Komercbanka””, EU:C:2019:923, 103. punkts).

34      No lietas materiāliem izriet, ka šajā lietā prasītājas tiesisko stāvokli bez starpakta piemērošanas skar apstrīdētie lēmumi, jo nupat minētie paši groza prasītājas tiesības akcionāra statusā piedalīties bankas pārvaldībā atbilstoši piemērojamajiem noteikumiem:

–        tātad minētie lēmumi ietekmē prasītājas tiesības akcionāra statusā ievēlēt bankas izpildinstitūciju un pārraudzības institūciju, ņemot vērā, ka saskaņā ar bankas statūtiem, ja šādu lēmumu nav, akcionāri, kuri vieni paši vai kopā ar citiem tur konkrētu kapitāla daļu, var iesniegt kandidātu sarakstu direktoru padomes locekļu un uzraudzības padomes locekļu vēlēšanām un ikviens akcionārs var no šo kandidātu saraksta ievēlēt šo abu institūciju locekļus (18. un 26. pants);

–        turklāt lēmums par pagaidu administrācijas piemērošanu skar tādu akcionāru kā prasītāja tiesības sasaukt akcionāru sapulci un noteikt tās darbakārtību, ņemot vērā, ka saskaņā ar bankas statūtu 10. panta 4. punktu akcionāri var ierosināt, lai tiktu sarīkota akcionāru sapulce, un noteikt darbakārtības punktus, ka šajā lietā šīs tiesības ir apturētas ar apstrīdētajiem lēmumiem un ka saskaņā ar 1993. gada 1. septembra decreto legislativo n. 385 – Testo unico delle leggi in materia bancaria e creditizia (Likumdošanas dekrēts Nr. 385 – Banku un kreditēšanas likuma vienotais teksts; 1993. gada 30. septembra GURI Nr. 230 kārtējais pielikums; turpmāk tekstā – “Kredītiestāžu kodekss”) 70. panta 2. punktu vienīgi pagaidu administratori var sasaukt akcionāru sapulci un noteikt darbakārtību – ar ECB piekrišanu un atbilstoši Kredītiestāžu kodeksa 72. panta 6. punktam;

–        visbeidzot, ar apstrīdētajiem lēmumiem ir grozīti nosacījumi, ar kādiem tādi akcionāri kā prasītāja var saukt pie atbildības izpildinstitūciju un pārraudzības institūciju, jo šī atbildība, kas principā reglamentēta Itālijas Civilkodeksa 2392. pantā, pagaidu administrācijas gadījumā saskaņā ar Kredītiestāžu kodeksa 72. panta 9. punktu krāpšanas vai nopietna pārkāpuma gadījumā ir ierobežota, turklāt šajā normā paredzēts, ka pret pagaidu administratoru celta civiltiesiska prasība ir atkarīga no ECB piekrišanas, un minētā panta 5. punktā pagaidu administratoriem ir piešķirtas tiesības celt prasību sakarā ar atbildību pret bankas atlaisto institūciju locekļiem vai ģenerāldirektoru, tādējādi akcionāru sapulcei vai akcionāru kopumam, kuram pieder konkrēta pamatkapitāla daļa, tiek liegtas tiesības celt šādu prasību atbilstoši Itālijas Civilkodeksa 2393. un 2393.bis pantam.

35      Ņemot vērā iepriekš minēto, šķiet, ka tiesiskās attiecības starp banku un tās akcionāriem, kuru vidū minama arī prasītāja, tika grozītas bez jebkāda starpdokumenta piemērošanas ar apstrīdēto lēmumu, kas tātad tās skar tieši.

36      Tomēr ECB un Komisija šim secinājumam nepiekrīt.

37      Pirmām kārtām, šīs iestādes būtībā apgalvo, ka apstrīdēto lēmumu iedarbība uz akcionāru stāvokli, ar pieņēmumu, ka tā tiks pierādīta, ir ietekmējusi to tiesību īstenošanu veidā, kam ir tikai pagaidu raksturs, laikposmā, uz kuru attiecas šie lēmumi.

38      Šajā ziņā attiecībā uz tiesību aizsardzību tiesā jānorāda, ka nepastāv nekāda atšķirība starp akta radītajām sekām atkarībā no tā, ka nupat minētās attiecas uz kādu tiesību esamību vai to īstenošanu; tiesības pastāv, lai tās tiktu īstenotas, tāpēc, pat ja akta radītās sekas attiecas uz tiesību īstenošanu, tās tiek skartas saistībā ar to, kam tās tikušas radītas un piešķirtas (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2014. gada 25. jūnijs, Accorinti u.c./ECB, T‑224/12, nav publicēts, EU:T:2014:611, 89. punkts). Tātad judikatūrā nekas neliecina par to, ka no tiesību aizsardzības tiesā būtu izslēdzamas situācijas, kurās uz ierobežotu laiku tiktu nelabvēlīgi ietekmēts viena lietas dalībnieka tiesiskais stāvoklis.

39      Tātad šis arguments ir jānoraida.

40      Otrām kārtām, ECB un Komisija apgalvo, ka lēmums par pagaidu administrācijas piemērošanu nav ietekmējis akcionāru būtiskākās tiesības, jo saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem lēmumi, kuriem piemīt bankai svarīgs raksturs, joprojām ir akcionāru ziņā.

41      Šajā ziņā jānorāda – kā uzskata arī ECB un Komisija –, ka pagaidu administrācijas apstākļos akcionāri, kas apvienojušies akcionāru sapulcē, joprojām varēja pieņemt dažus lēmumus, kas skar banku. Tomēr šādos gadījumos akcionāru sapulce bija jāsasauc pagaidu administratoriem un to nevarēja darīt paši akcionāri. Akcionāru tiesību vidū nav iespējams izcelt konkrētas tiesības, kas būtu būtiskas un kas būtu pelnījušas aizsardzību, kamēr citām tiesībām, kas būtu atzītas par mazāk svarīgām, tā būtu liegta.

42      Tātad šis arguments ir jānoraida.

43      Trešām kārtām, ECB un Komisija apgalvo, ka tiesības, kuras esot skartas, ir piešķirtas akcionāru sapulcei, nevis atsevišķiem akcionāriem. No tā izrietot, ka nav tā, ka apstrīdētie lēmumi katra akcionāra tiesisko stāvokli skartu tieši.

44      Šajā ziņā jānorāda, ka ECB un Komisijas argumentā par akcionāru sapulces tiesībām nav ņemtas vērā vismaz balsstiesības, kas ļauj katram akcionāram individuāli piedalīties nākamo izpildinstitūcijas locekļu un pārraudzības institūcijas locekļu vēlēšanās. Taču no lietas materiāliem izriet, ka līdz ar lēmuma pieņemšanu par pagaidu administrācijas piemērošanu akcionāri šīs tiesības vairs nevarēja izmantot pagaidu administrācijas dēļ, jo šādā režīmā par šo ievēlēšanu bija jālemj pašai ECB un tai pat nebija pienākuma apspriesties ar akcionāriem.

45      Viena konkrēta akcionāra balsojums pats par sevi gan nedod iespēju panākt attiecīga lēmuma pieņemšanu akcionāru sapulcē, ja šā akcionāra turējumā nav pietiekami lielas daļas no pamatkapitāla. Tomēr šis apstāklis nenozīmē – attiecībā uz katru akcionāru –, ka šīs balsstiesības nepastāvētu un līdz ar to nebūtu iespējama šo tiesību nepieciešamā aizsardzība tiesā.

46      Tātad šis arguments ir jānoraida.

47      Ceturtām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, kas uzskata, ka prasības pieņemamība šajā lietā var tikt pamatota ar Tiesas spriedumā “Trasta Komercbanka” pieņemto nostāju, ECB un Komisija uzskata, ka šis spriedums drīzāk atbalsta to viedokli, proti, ka prasība ir nepieņemama.

48      Šajā ziņā jānorāda, ka minētajā spriedumā Tiesa nav aplūkojusi akcionāra individuālo skārumu, bet ir spriedusi par apstākļiem, kuros var atzīt, ka akcionāru tieši skar lēmums, kas pieņemts saistībā ar banku uzraudzību pār [kredīt]iestādi, kuras akcijas bija to turējumā.

49      Minētajā gadījumā ECB, pieņemdama šo lēmumu, bija anulējusi licenci, kas šai [kredīt]iestādei bija nepieciešama, lai veiktu bankas darbību. Pēc šīs anulēšanas attiecīgo [kredīt]iestādi uz dalībvalsts tiesību normu pamata likvidēja attiecīgā valsts tiesa. Lai sekmīgi pabeigtu likvidāciju, minētā tiesa bija iecēlusi likvidatoru. Minētajā gadījumā apstrīdētais lēmums bija lēmums, ar kuru ECB bija anulējusi attiecīgās [kredīt]iestādes licenci.

50      Spriedumā “Trasta Komercbanka” Tiesa ir nospriedusi, ka lēmums par anulēšanu ir tieši skāris pašas attiecīgās [kredīt]iestādes tiesisko stāvokli, jo, tiklīdz lēmums bija pieņemts, [kredīt]iestāde vairs nebija tiesīga turpināt bankas darbību (104. punkts).

51      Turpretī lēmumam par anulēšanu tādas ietekmes uz akcionāriem nebija. Pēc šā lēmuma pieņemšanas akciju vērtība vai izmaksājamo dividenžu īpatsvars gan samazinājās. Tomēr Tiesa pauda uzskatu, ka būtībā šī ietekme ir saimnieciska, nevis juridiska. Tiesa norādīja, ka licences anulēšana pati par sevi nav šķērslis tam, lai akcionāri turpinātu īstenot savas tiesības akcionāru sapulcē, piemēram, pieprasīt grozīt [kredīt]iestādes komercdarbības veidus, lai tai būtu iespējams turpināt darbību ārpus bankas pakalpojumu jomas.

52      Īsumā – no sprieduma “Trasta Komercbanka” izriet Tiesas nostāja, ka vienīgi lēmums par likvidāciju ir skāris akcionāru tiesisko stāvokli, jo ar šo lēmumu attiecīgās [kredīt]iestādes vadība tika uzticēta likvidatoram un tādējādi akcionāriem tika liegta iespēja ietekmēt šo vadību. Tomēr minēto lēmumu nebija pieņēmusi ECB, bet gan kāda dalībvalsts tiesa, pamatojoties uz valsts tiesību normām, savukārt Savienības tiesību aktos nav paredzēts, ka licences anulēšanas gadījumā iestātos šādas sekas, proti, likvidācija. Tātad nav tā, ka ECB uzdotā licences anulēšana pati par sevi tieši skartu akcionāru tiesisko stāvokli. Tā kā licences anulēšana bija apstrīdētais akts, akcionāru celtā prasība bija jāatzīst par nepieņemamu (minētā sprieduma 105.–115. punkts).

53      Tātad spriedums “Trasta Komercbanka” attiecās uz atšķirīgu situāciju, jo atšķirībā no šīs lietas lēmums, kas bija apstrīdēts lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, pats par sevi neietvēra nevienu norādi par prasītāju – akcionāru – tiesisko stāvokli.

54      Tādēļ šis arguments ir jānoraida, un līdz ar to var uzskatīt, ka šajā lietā apstrīdētie lēmumi prasītāju skar tieši.

–       Par prasītājas individuālu skārumu

55      ECB un Komisija apgalvo, ka prasītāja nav skarta individuāli (individuālais skārums), jo apstrīdētie lēmumi tās tiesības ir skāruši tādā apmērā, kas neatšķiras no tā, ko piedzīvoja pārējie bankas akcionāri.

56      Šajā ziņā jāatgādina, ka LESD 263. panta ceturtās daļas vajadzībām apstrīdēts akts subjektu, kas nav lēmuma adresāts, skar individuāli, ja tas viņu skar viņam raksturīgu, konkrētu iezīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas viņu atšķir no jebkuras citas personas, un šā iemesla dēļ viņu individuāli nošķir analogi tā adresātam (spriedums, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 223. punkts).

57      Prasītāja uzskata – prasība, ka ir jābūt individuālam skārumam, šajā lietā ir izpildīta, jo:

–        viņa ietilpst personu grupā, kuras dalībnieki bija identificēti vai identificējami laikā, kad tika pieņemti apstrīdētie lēmumi;

–        un šo identifikāciju bija iespējams balstīt uz šīs grupas locekļus raksturojošiem kritērijiem (skat. spriedumu, 2009. gada 23. aprīlis, Sahlstedt u.c./Komisija, C‑362/06 P, EU:C:2009:243, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

58      Šajā kontekstā attiecībā uz pirmo kritēriju jānorāda: prasītāja vērš uzmanību uz to, ka laikā, kad tika pieņemti apstrīdētie lēmumi, viņa bija identificējama kā akcionāre. Lēmums par pagaidu administrācijas piemērošanu tika pieņemts 1. janvārī, tas ir, dienā, kad akcijas nebija iespējams tirgot, jo kredītiestādes bija slēgtas. ECB atzīst, ka tieši šī neiespējamība pirkt vai pārdot akcijas bija iemesls tam, kādēļ lēmums par pagaidu administrācijas piemērošanu tika pieņemts minētajā dienā. Šajā laikā akcionāru saraksts bija slēgts. Bija iespējams pārliecināties par katra akcionāra identitāti, kā paredzēts judikatūrā. Attiecībā uz pagarināšanas lēmumu situācija bija tāda pati. Atšķirībā no pirmā lēmuma šis lēmums gan netika pieņemts svētku dienā. Un tomēr: tā pieņemšanas laikā tika izveidots to akcionāru saraksts, kurus tas varētu skart.

59      Līdzīgā veidā attiecībā uz otro kritēriju ir konstatējams, ka apstrīdēto lēmumu pieņemšana akcionārus, tostarp prasītāju, skāra saistībā ar iezīmi, kas tos raksturo individuāli, proti, pirmkārt, ar bankas akciju turētāja statusu un, otrkārt, ar to, ka šo lēmumu sekas tiem liedza īstenot dažas ar šīm akcijām saistītās tiesības.

60      Ir uzskatāms, ka individuāla skāruma kritērijs ir ticis precizēts tādā nozīmē, ka citastarp tas tā var būt gadījumā, ja apstrīdētais akts groza attiecīgās personas tiesības, kuras iegūtas pirms tā pieņemšanas (skat. spriedumu, 2008. gada 13. marts, Komisija/Infront WM, C‑125/06 P, EU:C:2008:159, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

61      Konkrēti, pirms apstrīdēto lēmumu pieņemšanas prasītājai bija ar akcijām saistītas tiesības, kuras gan bija iegūtas, tomēr aplūkojamajā laikposmā tās tika aizskartas.

62      Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 2. punktu pagaidu administrācijas piemērošanas radītās sekas izpaužas tādējādi, ka tiek apturētas akcionāru sapulces funkcijas, proti, iespēja akcionāriem paust nostāju par tiem adresētiem priekšlikumiem.

63      Turklāt prasītāja bija to akcionāru vidū, kuri balsoja pret 2018. gada 22. decembra akcionāru sapulcē iesniegto priekšlikumu; lai gan šis balsojums bija tikai par tā atlikšanu, tas izraisīja direktoru padomes locekļu atstādināšanu un pēc tam padomes atkāpšanos, un banka nonāca situācijā, kas apstākļos, kādos tā atradās, izraisīja – kā norādīts lēmumā par pagaidu administrācijas piemērošanu – ECB intervenci, apturot akcionāru sapulces funkcijas un tādējādi arī akcionāru iespējas ar savu balsojumu ietekmēt stratēģiju, ko īstenotu banka.

64      Šādos apstākļos var uzskatīt, ka ir izpildītas prasības, kas izriet no 1963. gada 15. jūlija sprieduma Plaumann/Komisija (25/62, EU:C:1963:17).

65      ECB un Komisija šim secinājumam nepiekrīt.

66      Pirmām kārtām, tās uzsver, ka tad, ja Vispārējā tiesa nonāktu pie secinājuma, ka atcelšanas prasība ir nepieņemama, šāds atzinums par nepieņemamību nebūtu pretrunā Eiropas Savienības Tiesas pienākumam nodrošināt faktisku un potenciālu prasītāju tiesību iedarbīgu aizsardzību tiesā, jo tādā gadījumā prasītāja vēl varētu tajā pašā tiesā celt atlīdzināšanas prasību, lai attiecīgā gadījumā saņemtu atlīdzinājumu par viņai nodarīto kaitējumu.

67      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru atcelšanas prasības un atlīdzināšanas prasības mērķi ir atšķirīgi un tos nedrīkst sajaukt (spriedums, 1971. gada 2. decembris, Zuckerfabrik Schöppenstedt/Padome, 5/71, EU:C:1971:116); šādos apstākļos Savienības tiesa nevar uzskatīt, ka konkrētu prasības veidu (šajā lietā – atcelšanas prasību) var atzīt par nepieņemamu tā iemesla dēļ, ka savukārt otra prasība (piemēram, atlīdzināšanas prasība) varētu tikt atzīta par atbilstīgu pieņemamības prasībām.

68      Tādēļ šo iebildi var noraidīt.

69      Otrām kārtām, ECB, Komisijas atbalstīta, apgalvo, ka judikatūra attiecībā uz noslēgtām grupām būtu jāattiecina vienīgi uz sabiedrībām ar nelielu skaitu akcionāru. Šajā lietā tas tā neesot, jo laikā, kad tika pieņemti apstrīdētie lēmumi, bankai bija apmēram 35 000 akcionāru. Šīs divas iestādes uzskata, ka tad, ja prasība, ko varētu celt tik liels skaits prasītāju, tiktu atzīta par pieņemamu, tas būtu pretrunā pieejai, kas izmantota 1963. gada 15. jūlija spriedumā Plaumann/Komisija (25/62, EU:C:1963:17).

70      Šajā ziņā jānorāda: kā uzsver ECB un Komisija, vairāki spriedumi, uz kuriem atsaucas prasītāja, attiecas uz grupām ar nelielu skaitu dalībnieku, piemēram, ar astoņām sabiedrībām lietā, kurā taisīts 2006. gada 22. jūnija spriedums Beļģija un Forum 187/Komisija (C‑182/03 un C‑217/03, EU:C:2006:416, 63. punkts), ar sešām sabiedrībām lietā, kurā taisīts 2008. gada 13. marta spriedums Komisija/Infront WM (C‑125/06 P, EU:C:2008:159, 76. punkts), vai pat ar 27 sabiedrībām 1965. gada 1. jūlija spriedumā Toepfer un GetreideImport Gesellschaft/Komisija (106/63 un 107/63, EU:C:1965:65, 529. lpp.).

71      Tomēr, kā norāda prasītāja, tajos aplūkoto terminu vienīgais nolūks esot paskaidrot attiecīgo kritēriju, proti, to, ka attiecīgā personu grupa ir jāveido dalībniekiem, kuri ir identificējami lēmuma par pagaidu administrācijas piemērošanu pieņemšanas laikā, tātad šo grupu nevarot paplašināt, un līdz ar to tā esot raksturojama kā “ierobežota” vai “slēgta” (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 13. marts, Komisija/Infront WM, C‑125/06 P, EU:C:2008:159, 71. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Stichting Woonpunt u.c./Komisija, C‑132/12 P, EU:C:2014:100, 59. punkts).

72      Prasītāja uzskata, ka judikatūra katrā ziņā pieļaujot celt prasību situācijās, kurās varētu būt iesaistīts liels skaits prasītāju. Tā tas būtu tādu prasību gadījumā, kuras atbalsta saņēmēji cēluši par lēmumiem, ko Komisija adresējusi vienai vai vairākām dalībvalstīm attiecībā uz to piešķirta vai piešķirama atbalsta režīmu. Lai gan šāda veida lēmums tiem nav adresēts, judikatūra ļaujot šādiem atbalsta saņēmējiem Vispārējā tiesā apstrīdēt šādi pieņemto lēmumu tiesiskumu neatkarīgi no apstākļa, ka šo prasītāju skaits var būt liels, proti, ļoti liels atkarībā no attiecīgā režīma veida (spriedums, 2018. gada 28. jūnijs, Andres (Heitkamp BauHolding maksātnespēja)/Komisija, C‑203/16 P, EU:C:2018:505).

73      Komisija, reaģējot uz to, apgalvo, ka šādās lietās attiecībā uz atbalsta saņēmējiem apstrīdētie akti būtībā ir regulatīvi, nevis individuāli; proti, tie esot saistīti ar dalībvalstu pasākumiem par atbalsta režīmu, kas piemērojams personu kategorijām ar konkrētām iezīmēm.

74      Šajā ziņā jānorāda, ka Komisijas nostājai par to aktu regulatīvo būtību, kuri minēti lietās attiecībā uz atbalsta saņēmējiem, nebūtu tādu seku, ka tad, ja šī būtība tiktu apstiprināta, tā izraisītu prasības nepieņemamību. LESD 263. panta ceturtajā daļā ir garantēta par reglamentējošu [regulatīvu] aktu celtas prasības pieņemamība, ja prasītāja stāvoklis ir skarts bez īstenošanas pasākuma. Tomēr šajā lietā apstrīdētie lēmumi bez jebkāda starpakta iesaistīšanas ir skāruši akcionāru tiesisko stāvokli, liedzot tiem iespēju īstenot konkrētas ar tiem piederošajām akcijām saistītas tiesības, kamēr bankai tika piemērota pagaidu administrācija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 28. un 58. punkts).

75      Tātad Komisija nevar, no vienas puses, pamatoti apšaubīt prasītājas individuālo skārumu tā iemesla dēļ, ka viņa ietilpst vienā ekonomikas dalībnieku kategorijā, un, no otras puses, apgalvot, ka prasība ir nepieņemama, jo tā esot vērsta pret aktu, kas attiecībā uz šādu kategoriju būtībā izpaužas regulatīvi – kontekstā, kurā šis akts ir skāris prasītājas tiesisko stāvokli bez starpakta iesaistīšanas.

76      Tātad arī otrais iebildums ir jānoraida un ir uzskatāms, ka, pirmkārt, apstrīdētie lēmumi prasītāju ir skāruši individuāli un, otrkārt, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus attiecībā uz tiešo skārumu, viņa atbilst Līgumā noteiktajām prasībām attiecībā uz tiesībām celt prasību.

 Par interesi celt prasību

77      ECB apgalvo, ka prasītājai nav intereses celt prasību, kas nepieciešama šīs prasības celšanai.

78      Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru, lai prasītāja varētu celt prasību, tai ir jāapliecina, ka tai ir interese celt prasību, pierādot, ka apstrīdēto lēmumu radītās saistošās tiesiskās sekas var ietekmēt viņas intereses, piemēram, pierādot, ka minētie akti konkrētā veidā ir izmainījuši viņas tiesisko stāvokli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 37. punkts).

79      Prasītājas, kuras turējumā ir sabiedrības akcijas, interese celt prasību ir jānošķir no tās sabiedrības, šajā gadījumā – bankas, intereses, kuras akcijas bija tās turējumā. Principā vienīgi pati sabiedrība ir tiesīga celt prasību, lai aizstāvētu savas intereses. Ja aizstāvamā interese ir sabiedrības interese, akcionārs var pieprasīt, lai akcionāru sapulce vai izpildinstitūcija celtu prasību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 20. jūnijs, Euromin/Padome, T‑597/97, EU:T:2000:157, 50. punkts, un 2015. gada 12. novembris, HSH Investment Holdings CoinvestC un HSH Investment Holdings FSO/Komisija, T‑499/12, EU:T:2015:840, 31. punkts).

80      Līdzīgā veidā Eiropas Cilvēktiesību tiesa nošķir, no vienas puses, prasības, ko akcionāri cēluši, lai aizstāvētu savas tiesības, un, no otras puses, prasības, kuras tie cēluši, lai aizsargātu uzņēmuma tiesības (ECT spriedums, 2020. gada 7. jūlijs, Albert u.c./Ungārija, CE:ECHR:2020:0707JUD000529414).

81      Šajā lietā prasītāja prasības pamatojumā nenorāda uz sekām, ko apstrīdētie lēmumi radījuši bankai, bet uzsver šo lēmumu ietekmi uz viņas personīgajām tiesībām akcionāres statusā, it īpaši tiesībām sasaukt akcionāru sapulci, lai ierosinātu prasības celšanu, vai tiesībām šādas akcionāru sapulces darbakārtību papildināt ar attiecīgu punktu.

82      Tātad nevar uzskatīt – kā tomēr to dara ECB –, ka tad, ja apstrīdētie lēmumi tiktu atcelti, sekas akcionāru stāvoklim būtu identiskas sekām, ko atcelšana radītu bankas stāvoklim: pamatojoties uz sekām, ko apstrīdētie lēmumi rada prasītājas personīgajām tiesībām, viņa var pierādīt savu interesi prasīt minēto lēmumu atcelšanu, kas nesakrīt ar bankas interesi un ir nošķirama no tās. Tātad prasības, ka ir jāpastāv atsevišķai interesei, šajā lietā ir izpildītas.

83      No iepriekš izklāstītā izriet, ka prasītājas celto prasību var atzīt par pieņemamu, ciktāl tā tika celta viņas vārdā attiecībā uz apstrīdētajiem lēmumiem.

 Par lietas būtību

84      Prasības pamatojumā prasītāja izvirza septiņus pamatus, ar kuriem attiecīgi tiek apgalvots, ka:

–        ir pārkāpti noteikumi attiecībā uz samērīgumu;

–        nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu un nav ievērotas tiesības tikt uzklausītam;

–        par pagaidu administratoriem ir ieceltas personas, kas iepriekš veica svarīgas funkcijas bankas vadībā un administrēšanā;

–        ir pieļauta tiesību kļūda, nosakot apstrīdēto lēmumu pieņemšanas tiesisko pamatu;

–        ECB ir mēģinājusi atrisināt pārvaldības problēmas, amatam izvirzot personas, kuras tās bija izraisījušas;

–        pirmkārt, ir pārkāptas normas attiecībā uz akcionāru tiesībām un, otrkārt, nav ievēroti pamatprincipi īpašuma aizsardzības, ietaupījumu un privātās saimnieciskās iniciatīvas jomā, kā arī pilsoņa pašnoteikšanās personīgajā izvēlē;

–        pagaidu administrācija nav bijusi lietderīga konstatētās problēmas atrisināšanai.

85      Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu sākt izvērtējumu, aplūkojot pamatu, ar ko tiek apgalvota tiesību kļūda apstrīdēto lēmumu pieņemšanas tiesiskā pamata konstatēšanā.

 Par pamatu, ar ko tiek apgalvota tiesību kļūda, kuru ECB esot pieļāvusi, nosakot apstrīdēto lēmumu pieņemšanas tiesisko pamatu

86      Prasītāja apgalvo, ka ECB ir pieļāvusi tiesību kļūdu, apstrīdēto lēmumu pieņemšanu pamatodama ar Kredītiestāžu kodeksa 70. panta 1. punktu, lai gan šī norma neattiecoties uz situāciju, kas norādīta pagaidu administrācijas piemērošanas pamatojumā, proti, bankas stāvokļa “ievērojamu pasliktināšanos”.

87      Komisijas atbalstīta, ECB šim pamatam nepiekrīt.

88      Šajā ziņā jānorāda, ka Kredītiestāžu kodeksa 69.q panta 1. punkta b) apakšpunktā, ar kuru transponēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.), 28. pants “Augstākās vadības un vadības struktūras atcelšana”, ir paredzēts:

“1.      Itālijas Banka attiecībā uz banku vai banku koncerna mātessabiedrību var veikt šādus pasākumus:

[..]

b)      69.t pantā minēto subjektu atcelšana no amata, ja konstatēti nopietni tiesību aktu, regulatīvo aktu vai statūtu pārkāpumi vai nopietni pārkāpumi pārvaldībā vai ja ir ievērojami pasliktinājies bankas vai banku koncerna finansiālais stāvoklis, ja vien pasākumi, kas minēti a) apakšpunktā vai paredzēti 53.a un 67.b pantā, nav pietiekami šā stāvokļa uzlabošanai.”

89      Savukārt Kredītiestāžu kodeksa 70. pantā, ar ko transponēts Direktīvas 2014/59 29. pants “Pagaidu administrators”, ir noteikts:

“1.      Itālijas Banka 69.q panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto pārkāpumu gadījumā vai ja ir gaidāmi ievērojami finansiāli zaudējumi, vai ja atlaišana tiek lūgta ar argumentētu pārvaldes institūciju vai ārkārtas akcionāru sapulces pieteikumu, var uzdot bankas izpildinstitūcijas un pārraudzības institūcijas atlaišanu.”

90      Minētais formulējums nepārprotami liecina, ka šīs divas normas attiecas uz divām dažādām situācijām:

–        no vienas puses, 69.q panta 1. punkta b) apakšpunktā ir reglamentēta bankas izpildinstitūcijas vai pārraudzības institūcijas “atstādināšana no amata”, un tās, tiklīdz šis pasākums ir veikts, ir jāaizstāj dalībvalsts tiesību aktos un Savienības tiesību aktos paredzētajā kārtībā;

–        no otras puses, 70. pantā ir reglamentēta bankas izpildinstitūcijas vai pārraudzības institūcijas “atlaišana” (scioglimento), un šāda atlaišana izraisa akcionāru sapulces un citu institūciju funkciju apturēšanu un pagaidu administrācijas izveidi.

91      Kā izriet no Direktīvas 2014/59 28. un 29. panta, ar kuriem paredzēts transponēt iepriekšminētās normas, aplūkojamos pasākumus nevar uzskatīt par līdzvērtīgiem vai alternatīviem, jo pirmais minētais ir mazāk ierobežojošs nekā otrais, ko var pieņemt vienīgi tad, ja kompetentā iestāde atzīst, ka bankas izpildinstitūcijas vai pārraudzības institūcijas sastāva aizstāšana dalībvalsts tiesību aktos un Savienības tiesību aktos noteiktajā kārtībā nav pietiekama, lai labotu situāciju.

92      Atšķirīgi ir arī nosacījumi, ar kādiem piemērojams Kredītiestāžu kodeksa 69.q panta 1. punkta b) apakšpunkts un minētā tiesību akta 70. pants. Tādējādi izpildinstitūcijas vai pārraudzības institūcijas locekļu “atcelšana no amata” paredzēta šādos gadījumos:

–        nopietni tiesību aktu, regulatīvo aktu vai statūtu normu pārkāpumi;

–        vai nopietni pārkāpumi saistībā ar administrēšanu;

–        vai ja bankas vai banku koncerna stāvoklis ir ievērojami pasliktinājies.

93      Savukārt izpildinstitūcijas vai pārraudzības institūcijas “atlaišana” un pagaidu administrācijas ieviešana paredzēta šādos gadījumos:

–        nopietni tiesību aktu, regulatīvo aktu vai statūtu normu pārkāpumi, kas minēti Kredītiestāžu kodeksa 69.q panta 1. punkta b) apakšpunktā;

–        vai nopietni pārkāpumi saistībā ar administrēšanu, kuri minēti Kredītiestāžu kodeksa 69.q panta 1. punkta b) apakšpunktā;

–        vai ja ir gaidāmi ievērojami finansiāli zaudējumi;

–        vai ja atlaišana tiek pieprasīta ar pārvaldes institūciju vai ārkārtas akcionāru sapulces pamatotu pieteikumu.

94      No Kredītiestāžu kodeksa 69.q panta 1. punkta b) apakšpunkta un 70. panta piemērošanas nosacījumu formulējuma gramatiskās interpretācijas izriet, ka to uzskaitījums ir izsmeļošs un tie ir alternatīvi; par to liecina šķīruma saikļa “vai” izmantošana. Tādējādi otrajā normā paredzēts, ka bankas izpildinstitūcijas vai pārraudzības institūcijas atlaišana un pagaidu administrācijas ieviešana ir iespējama četrās situācijās, no kurām divas paredzētas pirmajā normā, un, kā liecina tiešā atsauce uz šo normu, tā ir jāinterpretē tāpat kā “atcelšanas no amata” kontekstā. Šā teksta izvērtējums liecina arī, ka starp šiem nosacījumiem nepastāv nekāda hierarhija.

95      Tātad no Kredītiestāžu kodeksa 69.q panta 1. punkta b) apakšpunkta un 70. panta izriet, ka otrajā normā nav paredzēta bankas izpildinstitūcijas vai pārraudzības institūcijas atlaišana un pagaidu administrācijas ieviešana tad, ja “bankas vai banku koncerna stāvoklis ievērojami pasliktinās”.

96      Šajā gadījumā ECB ar lēmumu par pagaidu administrācijas piemērošanu nolēma “atlaist [bankas] izpildinstitūciju un pārraudzības institūciju un [tās] aizstāt ar trim ārkārtas komisāriem un uzraudzības komiteju”.

97      Lai pieņemtu šo lēmumu, tā 2.1. punktā ECB ir apsvērusi, ka “Kredītiestāžu kodeksa 69.q un 70. pantā minētie nosacījumi, tas ir, [bankas] stāvokļa ievērojama pasliktināšanās, ir izpildīti”, un pēc tam 2.6. punktā ir secinājusi, ka “pagaidu administrācija ir nepieciešama un lietderīga” un “[minētā akta] 70. pantā paredzēto pilnvaru īstenošana ir arī atzīta par samērīgu nopietnajā situācijā, ar kuru [banka tolaik saskārās]”.

98      Tātad no iepriekš minētajā lēmumā sniegtā pamatojuma izriet, ka pilnvaras, ko ECB šajā gadījumā izmantojusi, bankai piemērojot pagaidu administrāciju, ir Kredītiestāžu kodeksa 70. pantā minētās, un atsauce uz tā 69.q pantu neļauj atspēkot šo konstatējumu.

99      Pagarināšanas lēmumā ECB tādā pašā veidā ir atzinusi, ka pagaidu administrācija jāturpina tā iemesla dēļ, ka turpinās “uzraugāmās vienības stāvokļa nopietna pasliktināšanās” (2.1. punkts), un ka “[Kredītiestāžu kodeksa] 70. pantā paredzēto pilnvaru īstenošana” šajos apstākļos ir lietderīga (2.6. punkts).

100    No tā izriet, ka ECB ir pārkāpusi Kredītiestāžu kodeksa 70. pantu, balstīdamās uz “[bankas] stāvokļa ievērojamu pasliktināšanos”, lai gan šis nosacījums šajā normā nav paredzēts, lai atlaistu bankas izpildinstitūciju un pārraudzības institūciju, ieviestu pagaidu administrāciju un to uzturētu spēkā pagarināšanas lēmumā minētajā laikposmā.

101    ECB un Komisija šim secinājumam nepiekrīt.

102    Pirmām kārtām, gan viena, gan otra norāda, ka pagaidu administrācijas piemērošana ir paredzēta Direktīvas 2014/59 29. pantā. Tomēr Kredītiestāžu kodeksa 70. pants būtu jāaplūko šīs normas – kuru bija paredzēts ar to transponēt, piemērojot atbilstīgas interpretācijas principu, – gaismā. No tā izriet, ka pagaidu administrācijas piemērošana 70. pantā ir atļauta, pat ja aplūkojamā situācija, proti, bankas stāvokļa ievērojama pasliktināšanās, šajā normā nav tieši formulēta.

103    Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, piemērojot valsts tiesības, valsts tiesām tās ir jāinterpretē cik vien iespējams atbilstoši attiecīgās direktīvas tekstam un mērķim, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu. Šis pienākums interpretēt valsts tiesības atbilstoši Savienības tiesībām atbilst LESD sistēmai, jo tas ļauj valsts tiesām saskaņā ar savu kompetenci nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu iedarbību, iztiesājot lietas, kas tām iesniegtas (skat. spriedumus, 2012. gada 24. janvāris, Dominguez, C‑282/10, EU:C:2012:33, 24. punkts, un 2010. gada 19. janvāris, Kücükdeveci, C‑555/07, EU:C:2010:21, 48. punkts un tajā minētā judikatūra; pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 55., 57. un 58. punkts). Vispārējai tiesai ir tas pats pienākums interpretēt dalībvalsts tiesību normas atbilstoši Savienības tiesību aktiem, ņemot vērā direktīvu, ja tai – tāpat kā šajā lietā –, pamatojoties uz nozīmīgajām normām, nākas piemērot šīs valsts tiesības.

104    Turklāt, ciktāl strīds ir par valsts tiesību normas interpretāciju, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts normatīvo tiesību un [regulatīvo] aktu tvērums ir jāizvērtē, ņemot vērā valstu tiesu sniegto interpretāciju (skat. spriedumu, 2018. gada 24. aprīlis, Caisse régionale de crédit agricole mutuel Alpes Provence u.c./ECB, no T‑133/16 līdz T‑136/16, EU:T:2018:219, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

105    Tomēr šim principam, ka valsts tiesības ir jāinterpretē atbilstoši [Savienības tiesībām], ir noteiktas robežas. Valsts tiesas pienākuma ņemt vērā direktīvas saturu robežas, interpretējot un piemērojot attiecīgās valsts tiesību normas, nosaka vispārējie tiesību principi, un minētais pienākums nevar būt pamats valsts tiesību contra legem interpretācijai (spriedumi, 2008. gada 15. aprīlis, Impact, C‑268/06, EU:C:2008:223, 100. punkts, un 2012. gada 24. janvāris, Dominguez, C‑282/10, EU:C:2012:33, 25. punkts).

106    No tā izriet, ka nupat atgādināto pienākumu dalībvalsts tiesību normas interpretēt atbilstoši Savienības tiesību normām nevar izmantot kā pamatu interpretācijai, kas būtu pretrunā formulējumam, kurš izmantots dalībvalsts aktā, ar ko transponēta direktīva.

107    Tomēr tāds būtu rezultāts, ja šajā lietā tiktu izmantota minētā interpretācijas metode. Veiktais pasākums ir Kredītiestāžu kodeksa 70. pantā paredzētais, tātad tas ir nosacījums šā panta piemērošanai, kas ir jāizpilda. Lēmumā par pagaidu administrācijas piemērošanu iekļautā atsauce uz minētā akta 69.q pantu, ko varbūt var izskaidrot ar atsauci uz šo pantu saistībā ar diviem tā paša akta 70. pantā minētajiem piemērošanas nosacījumiem, nevar grozīt nedz noteikumus, kas piemērojami to pasākumu pieņemšanai, uz kuriem izdarīta atsauce, nedz to piemērošanas nosacījumus.

108    “Bankas stāvokļa pasliktināšanās” nav ģenēriska frāze, bet gan leģislatīvā tekstā iekļauts nosacījums no četru alternatīvu nosacījumu izsmeļoša saraksta. Šie nosacījumi ir tieši formulēti likumā saistībā ar visai ierobežojoša pasākuma apstiprināšanu – visierobežojošākais agrīnās intervences sistēmā –, piemēram, pagaidu administrācijas piemērošanu bankai; tie ir jāievēro, un nosacījumi, kas paredzēti vismazāk ierobežojoša pasākuma apstiprināšanai, nav uzskatāmi par pietiekamiem, lai attaisnotu visvairāk ierobežojoša pasākuma apstiprināšanu, ja vien likuma teksts neietver konkrētu atsauci.

109    Tātad šis arguments ir jānoraida.

110    Otrām kārtām, ECB un Komisija tiesas sēdē apgalvoja, ka ECB, rīkojoties kompetentās iestādes statusā saistībā ar banku nozares regulējumu, bija pienākums papildus dalībvalsts tiesību normām piemērot Savienības tiesību aktos ietverto normu kopumu; šīs iestādes uzskata, ka šajā ziņā ECB bija pienākums piemērot normu, ko ietver Direktīva 2014/59 un kas paredz pagaidu administrācijas piemērošanu gadījumā, ja ievērojami pasliktinās attiecīgās [kredīt]iestādes stāvoklis.

111    Šajā ziņā jānorāda, ka šīm divām iestādēm – kuras to šeit uzsver – savā darbībā ir jāievēro Savienības tiesību normas. Šis pienākums izriet no tiesiskuma principa, saskaņā ar kuru iestādēm ir jāievēro noteikumi, kuri tām ir saistoši, un to pārbauda Savienības tiesa. Konkrētāk, attiecībā uz prudenciālo uzraudzību šis pienākums ir pausts – kā uzsvērušas attiecīgās iestādes – 4. panta 3. punktā Padomes Regulā (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.), un tajā citastarp ir paredzēts, ka, “lai veiktu ar šo regulu uzticētos uzdevumus un ar mērķi nodrošināt augstus uzraudzības standartus, ECB piemēro visus attiecīgos Savienības tiesību aktus un gadījumos, kad Savienības tiesību akti ir direktīvas, – valsts tiesību aktus, kas transponē šīs direktīvas”.

112    Tomēr no šīs normas izriet, ka tad, ja Savienības tiesības izpaužas direktīvas formā, jāpiemēro dalībvalsts tiesību akti, ar kuriem tā ir transponēta. Normu nevar interpretēt tādējādi, ka to veidotu divi dažādi saistību avoti, proti, Savienības tiesību kopums, tostarp direktīvas, kurām būtu jāpievieno dalībvalsts tiesību normas, ar ko tās ir transponētas. Šāda interpretācija faktiski nozīmētu, ka dalībvalsts tiesību normas atšķiras no direktīvām un ka tādā gadījumā abu veidu dokumenti būtu saistoši ECB kā atsevišķi normatīvie avoti. Šāda interpretācija nav pieņemama, jo tā būtu pretrunā LESD 288. pantam, kurā paredzēts, ka “direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes”. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus attiecībā uz privātpersonām, tāpēc uz to nevar atsaukties, vēršoties pret privātpersonām (spriedums, 1986. gada 26. februāris, Marshall, 152/84, EU:C:1986:84, 48. punkts; skat. arī spriedumu, 2010. gada 19. janvāris, Kücükdeveci, C‑555/07, EU:C:2010:21, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

113    Kļūdu, ko ECB pieļāvusi, piemērojot Kredītiestāžu kodeksa 70. pantu, nav iespējams izlabot ar tādu tekstu brīvu interpretāciju, ar kuriem būtu iespējams rekonstruēt normu piemērošanas nosacījumus, kas atsevišķi izstrādāti Direktīvas 2014/59 un dalībvalsts tiesību aktu vajadzībām.

114    Tātad šis pamats ir atbalstāms; tāpēc apstrīdētie lēmumi ir jāatceļ, bet pārējos pamatus pārbaudīt nav nepieciešams.

 Par tiesāšanās izdevumiem

115    Saskaņā ar Reglamenta 134. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

116    Tā kā spriedums nav labvēlīgs ECB, ir jāpiespriež tai segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies prasītājai, atbilstoši tās izvirzītajiem prasījumiem.

117    Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu iestāde, kas iestājusies lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pati. Pamatojoties uz šo normu, Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt ECB 2019. gada 1. janvāra Lēmumu ECBSSM2019ITCAR11 par pagaidu administrācijas piemērošanu Banca Carige SpA, kā arī ECB 2019. gada 29. marta Lēmumu ECBSSM2019ITCAR13, ar ko līdz 2019. gada 30. septembrim pagarināts pagaidu administrācijas piemērošanas ilgums.

2)      Prasību pārējā daļā noraidīt.

3)      Eiropas Centrālā banka (ECB) sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Francesca Corneli tiesāšanās izdevumus.

4)      Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus.

Papasavvas

Gervasoni

Madise

Nihoul

 

      Martín y Pérez de Nanclares

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 12. oktobrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – itāļu.