ĢENERĀLADVOKĀTA JEVGEŅIJA TANČEVA [EVGENI TANCHEV]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 8. jūnijā (1)
Lieta C‑289/16
Kamin und Grill Shop GmbH
pret
Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs Frankfurt am Main eV
(Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Lauksaimniecība – Bioloģiskie produkti – Ar Regulu (EK) Nr. 834/2007 izveidotā kontroles sistēma – Regulas Nr. 834/2007 28. panta 2. punkts – Tiešās pārdošanas galapatērētājam jēdziens – Atbrīvojums no kontroles sistēmas
1. Eiropas Savienībā bioloģiskās produkcijas tirgus kopējā vērtība jau sen ir pārsniegusi 20 miljardus EUR, skaitli, kas veido aptuveni 2% no ES pārtikas un dzērienu nozares apgrozījuma, un daļu, kas kopš 2004. gada ir divkāršojusies (2). Šie dati pakāpeniski pieaug, un šī tirgus dinamiskā attīstība nav apstājusies (3). Lai veicinātu šo attīstību vides, dzīvnieku labturības un cilvēku veselības aizsardzības nolūkā (4), ES kopš 1991. gada pieņem tiesību aktus bioloģiskās produkcijas nozarē, prasot, lai uzņēmumi pakļautos sarežģītai kontroles sistēmai.
2. Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Vācijas Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) lūdz interpretēt Padomes Regulu Nr. 834/2007, kuras 27. pantā ir noteikts pienākums dalībvalstīm izveidot kontroles sistēmu un 28. panta 2. punktā tām ir ļauts atbrīvot noteikta veida mazumtirgotājus no šīs kontroles sistēmas. Būtībā iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir par to, vai tiešsaistes mazumtirgotājam arī ir tiesības uz šādu atbrīvojumu.
3. Regulas Nr. 834/2007 28. panta 2. punkts ir plaši zināms kā tik neskaidrs, ka notiekošās diskusijas gaitā par Regulas Nr. 834/2007 atjaunināšanu tika ierosināts pilnīgi izslēgt atbrīvojuma iespēju, kritiķiem atsaucoties uz atšķirīgu interpretāciju un praksi dalībvalstīs un uz pieaugošajām vadības, uzraudzības un kontroles grūtībām (5).
4. Šī lieta Tiesai, kura līdz šim vispār nav saņēmusi lūgumu interpretēt Regulu Nr. 834/2007 (6), sniedz pirmo iespēju izskaidrot 28. panta 2. punkta nozīmi un sniegt norādes, kā droši un vienveidīgi rīkoties ar šo atbrīvojuma klauzulu tā, lai tiktu nodrošināta tiesiskā noteiktība un vienveidība. Kā es parādīšu šajos secinājumos, vērīgāks skats uz likumdošanas vēsturi ievērojami izskaidro atbrīvojuma nozīmi.
I. Tiesiskais regulējums
A. Eiropas Savienības tiesības
5. Regulas Nr. 834/2007 28. panta “Pievienošanās kontroles sistēmai” pirmajos divos punktos ir noteikts:
“1. Ikviens uzņēmējs, kas ražo, gatavo, uzglabā vai importē no trešām valstīm produktus 1. panta 2. punkta nozīmē, vai laiž šādus produktus tirgū, pirms jebkādu produktu laist tirgū kā bioloģisku produktu vai pārejas produktu:
a) paziņo par darbību tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā šī darbība tiek veikta;
b) iekļauj savu uzņēmumu 27. pantā minētajā kontroles sistēmā.
[..]
2. Dalībvalsts var atbrīvot no saistībām šī panta piemērošanā uzņēmējus, kuri tieši pārdod produktus galapatērētājam vai lietotājam, ja viņi paši neražo, negatavo, neuzglabā (izņemot tikai saistībā ar pārdošanu) vai neimportē šādus produktus no trešās valsts, vai nav ar šo darbību veikšanu ar līgumu nodevuši trešām personām.”
B. Valsts tiesību akti
6. Saskaņā ar Gesetz zurDurchführung der Rechtsakte der Europäischen Union auf dem Gebiet des ökologischen Landbaus (Vācijas likums, ar kuru ieviesti Eiropas Savienības tiesību akti bioloģiskās lauksaimniecības nozarē, turpmāk tekstā – “ÖLG”) 3. panta 2. punktu uzņēmēji, kuri piegādā produktus Regulas Nr. 834/2007 1. panta 2. punkta izpratnē, klasificējot tos kā “bioloģiskus” vai “pārejas produktus”, tieši galapatērētājiem vai lietotājiem, ir atbrīvoti no Regulas Nr. 834/2007 28. panta 1. punktā paredzēto pienākumu izpildes, ja tie paši neražo šos produktus vai neorganizē to ražošanu, negatavo tos vai neorganizē to gatavošanu, neuzglabā tos vai neorganizē to uzglabāšanu, izņemot tikai saistībā ar pārdošanu, vai neimportē tos vai neorganizē to importēšanu no trešās valsts.
II. Pamatlietas fakti un uzdotie prejudiciālie jautājumi
7. Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs Frankfurt am Main e.V. (atbildētāja apelācijas tiesvedībā iesniedzējtiesā, turpmāk tekstā – “Zentrale”) ir apvienība, kas ir atbildīga par negodīgas konkurences apkarošanu. Kamin und Grill Shop GmbH (apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedzējtiesā, turpmāk tekstā – “Grill Shop”) internetā tirgo kamīna un grila piederumus piegādei pa pastu.
8. Grill Shop produktu klāstā ir dažādi garšvielu maisījumi, ko 2012. gada decembrī tā piedāvāja pārdošanai ar nosaukumu “Bio‑Gewürze” [“bioloģiskās garšvielas”]. Tajā laikā Grill Shop nebija piemērojama Regulas Nr. 834/2007 27. pantā noteiktā kontroles sistēma.
9. 2012. gada 28. decembra vēstulē ar nosaukumu “brīdinājums” Zentrale iebilda pret attiecīgā produkta piedāvāšanu tirdzniecībā, norādot, ka tas ir Regulas Nr. 834/2007 28. panta 1. punkta pārkāpums, jo uzņēmējam, kas pārdod bioloģiskus produktus, ir jāiekļauj savs uzņēmums kontroles sistēmā, ko Grill Shop nav izdarījis. Zentrale lūdza Grill Shop iesniegt atturēšanās paziņojumu, kura pārkāpšanas gadījumā tiktu paredzēts sods. Grill Shop izpildīja šo prasību, tomēr neatzīstot pārkāpumu.
10. Ar šo prasību Zentrale lūdz, lai tai tiktu atlīdzināta daļa no izdevumiem, kas tai bijuši par minētā brīdinājuma nosūtīšanu, t.i. EUR 219,35 apmērā, un papildus tam procentus.
11. LandgerichtFulda [Fuldas apgabaltiesa] (turpmāk tekstā – “apgabaltiesa”) noraidīja prasību, norādot, ka Grill Shop nebija savs uzņēmums jāiekļauj kontroles sistēmā, jo tas pārdeva produktus tieši patērētājiem un tāpēc tas saskaņā ar Regulas Nr. 834/2007 28. panta 2. punktu kontekstā ar ÖLG 3. panta 2. punktu bija atbrīvots no kontroles sistēmas.
12. Oberlandesgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas Augstākā tiesa, Vācija) (turpmāk tekstā – “apelācijas tiesa”) atcēla spriedumu un piešķīra Zentrale lūgto kompensāciju, pamatojoties uz to, ka Grill Shop “bioloģisko garšvielu” piedāvājums bija pretējs Regulas Nr. 834/2007 28. panta 1. punkta b) apakšpunktam, jo tā uzņēmums nebija iekļauts šajā regulā noteiktajā kontroles sistēmā, kā tas prasīts. Apelācijas tiesa norādīja, ka “tiešai” pārdošanai saskaņā ar Regulas Nr. 834/2007 28. panta 2. punktu kopsakarā ar ÖLG 3. panta 2. punktu ir nepieciešams, lai pārdošana notiktu vietā, kur produkts tiek uzglabāts un kur vienlaikus atrodas uzņēmējs vai tā pārdevējs un patērētājs. Atbilstoši šai interpretācijai Grill Shop veiktajai bioloģisko produktu mazumtirdzniecībai internetā, tāpat kā citām mazumtirdzniecības formām, izmantojot piegādi pa pastu, neesot piemērojams Regulas Nr. 834/2007 28. panta 2. punktā paredzētais atbrīvojuma noteikums.
13. Ar Apelācijas tiesas pieļauto kasācijas sūdzību, kas iesniegta Vācijas Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa), Grill Shop lūdz noraidīt prasību. Zentrale lūdz noraidīt kasācijas sūdzību, norādot, ka, ņemot vērā fiziskas klātbūtnes prasību pārdošanas vietā, e‑tirdzniecībai vispār nevarot tikt piemērots atbrīvojums no Regulas Nr. 834/2007 28. panta 2. punktā noteiktās kontroles sistēmas.
14. Šādā kontekstā Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) uzdeva šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai “tieša” pārdošana galapatērētājam Regulas Nr. 834/2007 28. panta 2. punkta izpratnē notiek jau tad, ja uzņēmējs vai tā pārdevējs galapatērētājam pārdod produktus, neiesaistot trešo personu, vai arī “tieša” pārdošana ir saistīta ar papildu nosacījumu, ka pārdošana notiek produktu uzglabāšanas vietā, vienlaikus klātesot uzņēmējam vai tā pārdevējam un galapatērētājam?”
15. Rakstveida apsvērumus Tiesā iesniedza puses pamatlietā un Eiropas Komisija. Tiesas sēdes organizēšana nav lūgta, un tā nav arī notikusi.
III. Vērtējums
A. Ievads
16. Tiesību norma, kuru Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) lūdz Tiesai interpretēt, ir Regulā Nr. 834/2007 ietvertā izņēmuma no kontroles sistēmas klauzula.
17. Vispirms ir interesanti atzīmēt, ka šīs regulas sākotnējā versijā dalībvalstis bija mudinātas izveidot kontroles sistēmu, bet nebija pieļauts nekāds atbrīvojums no tās.
18. Tāpēc, lai atrastu pamatu interpretācijai, šajā lietā vispirms būtu jāatsauc atmiņā attiecīgās tiesību normas izcelšanās un likumdošanas vēsture, kā arī tās likumdošanas konteksts, lai izgaismotu likumdevēja nodomu, kad tas ieviesa šo atbrīvojumu, un tādējādi jāveic ieguldījums šīs tiesību normas mērķa noskaidrošanā (7). Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, turklāt ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un ar tiesisko regulējumu, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (8). Šie pēdējie aspekti tiks analizēti tālāk, vispirms rūpīgāk aplūkojot kontroles sistēmas regulējuma tvēruma un atbrīvojuma no tās izcelsmi un kontekstu.
B. Izcelsme un konteksts
1. Kontroles sistēma un tās paplašināšana
19. Ar Regulu Nr. 2092/91 1991. gadā tika izveidots Kopienas pirmais regulējums bioloģiskai lauksaimniecībai un pārtikas ražošanai. Kopienas režīma bioloģiskiem produktiem izveidei bija divi mērķi – no vienas puses, tam bija jāaizsargā bioloģiskā lauksaimniecība tiktāl, lai tiktu nodrošināti godīgas konkurences apstākļi starp produktu ar norādēm uz bioloģisko ražošanu ražotājiem, un, no otras puses, tam bija jāpiešķir bioloģisko produktu tirgum atšķirīgāks raksturs, nodrošinot visu ražošanas un apstrādes posmu pārskatāmību, līdz ar to vairojot šo produktu uzticamību patērētāju vidū (9).
20. Regulā šie mērķi tika izvirzīti, ne tikai paredzot noteikumus, kas jāievēro bioloģisko produktu ražošanā (Regulas Nr. 2092/91 6. un 7. pants) vai marķēšanā (Regulas Nr. 2092/91 5. pants), bet arī vienlaikus aicinot dalībvalstis izveidot regulāru “kontroles sistēmu” (Regulas Nr. 2092/91 8. un 9. pants).
21. Saskaņā ar 8. panta 1. punktu Regulā Nr. 2092/91 ir aprakstīts, kam jābūt pakļautam šai kontroles sistēmai: “Jebkurš uzņēmējs, kas ražo, sagatavo vai importē no kādas trešās valsts 1. pantā minētos produktus, lai tos pārdotu: a) paziņo par šo darbību kompetentai iestādei dalībvalstī [..]; b) pakļauj savu uzņēmumu 9. pantā minētajai kontroles sistēmai”.
22. Kā Padome izskaidrojusi Regulas Nr. 2092/91 preambulā, pamatā bija doma, ka “visi uzņēmumi visos ražošanas un pārdošanas posmos parasti ir jāpakļauj kontrolei”, lai nodrošinātu atbilstību noteikumiem par ražošanu (10).
23. Pēc regulas stāšanās spēkā 1992. gadā desmitiem tūkstoši lauku saimniecību pievērsās bioloģiskai lauksaimniecībai un patērētāji un tirgotāji izrādīja pieaugošu interesi par bioloģisko ražošanu (11). Šajos gados bija gadījumi, kad produkti ar norādēm par bioloģiskās ražošanas metodi tika piedāvāti tirgū, neievērojot šajā regulā paredzētās tiesību normas (12). Vēl vairāk – bioloģiskās lauksaimniecības produktu uzglabāšanas laikā tie tika piesārņoti ar herbicīdiem (13).
24. Tāpēc tika atzīts par nepieciešamu pastiprināt kontroles sistēmu un pakļaut tai visus uzņēmumus visā ražošanas un sagatavošanas procesā (14), kas turpmāk aptvēra “visu ražošanas un izplatīšanas ķēdi” (15). Tika konstatēts, ka darbību lauks, kas bija pakļauts kontrolei, nav pietiekami visaptverošs un tas ir jāpaplašina.
25. Tāpēc 2004. gadā Regulas Nr. 2092/91 8. panta 1. punkts tika grozīts, tam īpaši pievienojot uzglabāšanu un pārdošanu kā papildu darbības, tā ka jaunais apraksts uzņēmējiem, kas pakļauti kontroles sistēmai, bija šāds: “jebkurš uzņēmējs, kas ražo, sagatavo vai importē no kādas trešās valsts 1. pantā minētos produktus, lai tos pārdotu, vai kurš pārdod šādus produktus” (16).
26. 2007. gadā, kad ar Regulas Nr. 834/2007 28. panta 1. punktu tika aizstāts agrākais Regulas Nr. 2092/91 8. panta 1. punkts, sekoja daži nākamie redakcionālas dabas pielāgojumi (17). Radās skaidri noteikts piecu darbību, kas pakļaujamas kontroles sistēmai, katalogs. Tās bija: ražošana, sagatavošana, uzglabāšana, importēšana no trešām valstīm un pārdošana.
27. Ar pēdējo kategoriju, kā redzams, ir ieviests augstākminētais mērķis aptvert visu izplatīšanas ķēdi, tādējādi atmetot ES bioloģisko produktu noteikumu sākotnējo likumdošanas uzmanības centru, kas bija vērsts uz bioloģiskās ražošanas pirmajiem posmiem (18). Turpmāk kontroles sistēma aptvēra visus tirgotājus, kā arī izplatīšanas ķēdes visu dažādo līmeņu mazumtirgotājus.
28. Mērķa grupa šim kontroles tvēruma paplašinājumam attiecībā uz uzglabāšanu un mazumtirdzniecību kā atsevišķām darbībām (19) noteikti bija vairumtirgotāji (20). Atbilstoši pieredzei, kas bija iegūta kopš Kopienas standartu bioloģiskai ražošanai ieviešanas, izrādījās, ka viņu pārdošanas darbības rada risku, kas attaisno regulāru kontroli.
29. Tomēr attiecībā uz mazākiem mazumtirgotājiem likumdošanas diskusiju laikā tika izteiktas nopietnas šaubas, kas attiecās uz viņu kontroles praktiskajiem aspektiem un tehnisko iespējamību; vairākas delegācijas lūdza pakāpenisku pieeju, sākot ar vairumtirgotājiem un dodot vairāk laika, lai izpētītu veidu un līdzekļus, kā paplašināt kontroli uz pārējām jomām (21).
2. Atbrīvojums un tā izcelsme
30. Tāds ir fons, kādā notika atbrīvojuma noteikuma, kura interpretāciju Tiesai tagad lūdz Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa), izstrāde.
31. Atbrīvojuma noteikums tika radīts, lai nepieļautu, ka mazumtirdzniecības nozarei tiek piemērota smagnējā kontroles sistēma (22). Tas tā ir regulā ievērotās pieejas, kas balstīta uz riska faktoru, dēļ un tādēļ, ka dažos gadījumos varētu likties nesamērīgi piemērot paziņošanas un kontroles prasības noteiktiem mazumtirdzniecības darbību veidiem (23). Savā ziņojumā Parlaments akcentēja, ka kontroles sistēmai nevajadzētu būt nesamērīgi apgrūtinošai attiecībā pret mazākiem mazumtirgotājiem (24).
32. Priekšlikuma projektā, ko Komisija sniedza 2003. gada janvārī, bija ierosināts 8. panta 1. punkta 2. apakšpunktu formulēt šādi: “Tomēr mazumtirgotājiem, kas neveic nekādu sagatavošanu un nepārdod šos produktus tieši galapatērētājam slēgtā iepakojumā, nav piemērojama 9. pantā noteiktā kontroles sistēma”.
33. Pēc vispusīgām diskusijām Pārtikas produktu kvalitātes darba grupā Padome piedāvāja kompromisa tekstu, kuram pēc vairākiem mēnešiem Parlaments, pievienojot teikumu par importu no trešām valstīm (25), piekrita un kurā bija noteikts: “Tomēr uz mazumtirgotājiem, kas neveic nekādu sagatavošanu un tieši nepārdod šādus produktus galapatērētājam vai lietotājam kā iepriekš safasētus produktus, neattiecas 1. apakšpunktā noteiktie pienākumi (26)”.
34. Vēlāk (27) tika piedāvātas citas izmaiņas, kas galu galā tika pieņemtas kā 8. panta 1. punkta 2. apakšpunkta jaunais teksts Regulā Nr. 392/2004. Tajā bija noteikts: “Dalībvalstis var atbrīvot no šā punkta piemērošanas tādus uzņēmējus, kas pārdod šādus produktus tiešā veidā galīgajam patērētājam vai lietotājam, ja vien tie neražo, nesagatavo, neuzglabā citādi, nekā saistībā ar tirdzniecības vietu, un neimportē šādus produktus no kādas trešās valsts” (28). Šī kompromisa redakcija Regulas Nr. 2092/91 8. panta 1. punkta 2. apakšpunktam ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 392/2004, joprojām ir spēkā šodien, jo tā ir vienāda ar Regulas Nr. 834/2007 (29) 28. panta 2. punktu, tiesību normu, kuru Tiesai šajā lietā ir lūgts interpretēt.
35. Salīdzinot dažādās projektu versijas un galīgo tekstu, ir iespējams secināt, ka norma ir pakāpeniski attīstījusies no šaura noteikuma ar konkrētām robežām (“produkti slēgtā iepakojumā”, vēlāk “iepriekš safasētas preces”)) uz abstraktāku. Tomēr vienlaikus normas pamatstruktūra kā tāda ir saglabājusies, tai sastāvot no diviem elementiem, kas skar 1) atbrīvotās personas atrašanās vietu pārdošanas ķēdē un 2) šīs personas kontaktu ar produktu.
36. Attiecībā uz pirmo elementu ir pārsteidzoši, ka prasība par tiešu pārdošanu galapatērētājam nemaz nav mainījusies atbrīvojuma noteikuma dažādās versijās, kas tikušas ierosinātas. Drīzāk izmaiņas, kas par šo pirmo elementu ir uzskatītas par nepieciešamām, skar pārdevēja un pircēja aprakstu, katrs no kuriem ir aizstāts ar plašāku jēdzienu – no pārdevēja puses jēdziens “mazumtirgotājs” ir aizstāts ar plašāku jēdzienu “uzņēmējs” (30), bet no pircēja puses “galapatērētājs” – ar “galapatērētājs vai lietotājs”.
37. Likumdošanas procesā, ciktāl tas redzams, nav notikusi diskusija par “šādu produktu tiešas pārdošanas” darbību. Tā bija tikai un vienīgi pamats, lai no izņēmuma tiktu izslēgti vairumtirgotāji un tiktu nodrošināts, ka tikai pēdējais mazumtirgotājs pārdošanas ķēdē saņem atbrīvojumu.
38. Tomēr otrajā elementā tika izdarītas vairākas izmaiņas. Sākotnējā projekta versijā bija atsauce tikai uz “produktiem noslēgtos iepakojumos”, nākamajā, nedaudz brīvāk – uz “iepriekš safasētiem produktiem”, abos gadījumos saskaņā ar nosacījumu, ka mazumtirgotājs neveic nekādu sagatavošanu. Tas, ka produkts ir šādi definēts, bija fiziska garantija, ka privileģētais pārdevējs nav iejaucies produktā. Bija doma aptvert mazumtirgotājus, kuri neveic nekādas darbības ar produktu (31). Izstrādājot atbrīvojumu, likumdevējam bija padomā situācija, ka mazumtirgotājs nerīkojas ar produktu tā, ka gandrīz nerada produkta būtības ietekmēšanas vai marķēšanas risku, kas var ietekmēt noteikumus, kuri ir piemērojami bioloģiskajai ražošanai.
39. Kad attiecināšana tikai uz “produktiem slēgtos iepakojumos” vai “iepriekš safasētiem produktiem” šķita pārāk šaura un notika atteikšanās no fiziskā šķēršļa “slēgts” vai “safasēts”, radās nepieciešamība atrast abstraktāku situācijas aprakstu, kas neradītu riskus un kura nebija agrākajās versijās. Kritiķi mudināja likumdevēju attiecībā uz mazumtirdzniecības jomu izskaidrot, “kuras tieši darbības būtu jānoregulē” (32).
40. Likumdevējs visbeidzot izvēlējās aizstāt pozitīvo priekšnosacījumu “iepriekš safasēti produkti” ar negatīvu formulējumu, uzskaitot katru atsevišķo darbības kategoriju, ko mazumtirgotājs nedrīkst darīt, ja tas vēlas saņemt atbrīvojumu – uzņēmējs, kas atbilst Regulas Nr. 834/2007 28. panta 2. punkta prasībām, nedrīkst ražot, sagatavot vai importēt no trešās valsts. Tam atliek vien pārdošana un uzglabāšana, jo šīs divas darbības būtībā ir saistītas ar mazumtirgotāja komercdarbību un tās ir neizbēgamas, tieši pārdodot galapatērētājam. Lai ierobežotu arī šīs darbības līdz tam, kas nepieciešams, lai pārdotu produktu, tika noteikts ierobežojums atļaujai uzglabāt. Uzņēmējs nedrīkst uzglabāt [preces, uz kurām attiecas regulas 1. panta 2. punkts], “izņemot tikai saistībā ar pārdošanu”.
41. Šis ierobežojums nodrošina, ka mazumtirgotājs ir pilnīgs mazumtirgotājs, kas ļaunprātīgi neizmanto savu mazumtirgotāja stāvokli, lai izvairītos no citu darbību kontroles, kuras citādi tiktu pakļautas regulārai kontrolei. Ja uzglabāšana notiek, veicot tāda mazumtirgotāja darbības, kurš tieši pārdod galapatērētājam, šai darbībai nebūtu jāpārsniedz tas, kas nepieciešams, lai veiktu pārdošanu.
42. Kodolīgi rezumējot iepriekšējo likumdošanas vēstures analīzi – pēdējam mazumtirgotājam izplatīšanas ķēdē dalībvalstis var piešķirt atbrīvojumu, ja vien šis uzņēmējs ir tikai mazumtirgotājs, jo kā tādam viņa darbība parasti nav riskanta (33), lai to pakļautu bioloģisko produktu regulāras kontroles sistēmai atbilstoši samērīguma principam.
C. Pamatojums
43. Izsekojot šajā lietā interpretējamā atbrīvojuma noteikuma likumdošanas vēsturi, tika konstatēts, ka šī atbrīvojuma noteikuma mērķis ir piešķirt noteiktu atbrīvojumu pēdējam mazumtirgotājam izplatīšanas ķēdē, jo risks, ka tas varētu pārkāpt noteikumus par bioloģiskiem produktiem, parasti ticis atzīts par zemu. Tā ir taisnība īpaši saistībā ar produkta izsekojamību visās ražošanas, sagatavošanas un izplatīšanas stadijās, kas ir jānodrošina ar kontroles sistēmu (34). Jautājumiem par izsekojamību acīmredzami nav nozīmes saistībā ar izplatīšanas ķēdē esošo pēdējo mazumtirgotāju, kurš slēdz līgumu ar patērētāju.
44. Saistībā ar Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) uzdoto jautājumu tas nozīmētu, ka ar to, ka produkts ir pārdots galapatērētājam, neiesaistot trešo personu, ir pietiekami, lai pārdošana tiktu identificēta kā “tieša” pārdošana.
1. Patērētāja veikta pārbaude
45. Tomēr Zentrale uzskata, ka atbrīvojums ir piemērojams tikai tad, ja pārdošana turklāt notiek produkta uzglabāšanas vietā, vienlaikus klātesot uzņēmējam vai tā pārdevējam un patērētājam. Tā pamato savu uzskatu ar argumentu, ka uzņēmuma, kas pārdod bioloģiskos produktus tieši galapatērētājam, atbrīvojuma mērķis ir nostādīt patērētāju tādā situācijā, lai viņš pats varētu veikt produktu kontroli (35).
46. Manuprāt, šis arguments nepārliecina. Tas neatbilst manai iepriekšējai norādei (36), ka atbrīvojums tika radīts, lai nesamērīguma dēļ atslogotu pārdevēju no regulāras profesionālas kontroles pienākuma, ņemot vērā zemo risku, kāds ir saistīts ar parasta mazumtirgotāja parastajām darbībām. Tā kā Regulas Nr. 834/2007 pieeja ir balstīta uz riska faktoru un tādējādi tās mērķis nav pilnīga kontrole, bet gan ir atstāta noteikta rezerve, tad nav jānodod kontrole kādam citam. Patērētāja pienākums nav līdzsvarot atlikušo risku, kas atlicis pēc atbrīvojuma no regulārās profesionālās kontroles un kuru likumdevējs ir apzināti pieļāvis.
47. Turklāt praktiski nav skaidrs, kā lai patērētājs, kuram parasti nav zināšanu par visām īpašajām prasībām, kādām bioloģiskam produktam jāatbilst saskaņā ar Regulu Nr. 834/2007 un Regulu Nr. 889/2008, sekmīgi īstenotu šādu kontroli (37). Parasti patērētājam par to nav speciālo zināšanu.
48. Tāpat arī patērētāja rīcībā nav līdzekļu un instrumentu, lai izmeklētu faktus un apstākļus, kas nepieciešams, lai veiktu produkta jēgpilnu novērtējumu. Produkta un pārdevēja fiziska klātbūtne vēl nesniedz pircējam vajadzīgo informāciju, tāpat arī ne Regulā Nr. 834/2007, ne Regulā Nr. 889/2008 pārdevējam nav uzlikts informēšanas pienākums attiecībā pret pircēju. Iespējami kaitīgi apstākļi, kā, piemēram, kontakts ar citiem produktiem un ķimikālijām vai uzglabāšanas temperatūras un apgaismojuma piemērotība, vai jebkādas marķējuma maiņas darbības, kas varētu būt notikušas pirms tam, ne vienmēr ir redzamas un pārbaudāmas patērētājam, kurš produktu redz vienīgi pārdošanas brīdī un tādējādi nav informēts par tieši pirms tam esošajiem uzglabāšanas apstākļiem.
49. Regula Nr. 834/2007 tiešām būtu diezgan nekonsekventa, no vienas puses prasot, lai kontrolējošā iestāde, kad tā vēlas deleģēt kontroles uzdevumus konkrētai kontroles personai, pierādītu, ka kontrolējošajai iestādei tam ir speciālās zināšanas, aprīkojums un infrastruktūra un pietiekami liels kvalificēts un pieredzējis personāls (38), un, no otras puses, dažos gadījumos uzticot šo sarežģīto uzdevumu parastam patērētājam.
50. Saskaņā ar Regulu Nr. 834/2007 patērētājam nav paredzēts būt atbildīgam par kontroles darbībām. Drīzāk doma ir tāda, ka viņš var paļauties uz produkta marķējumu un pasniegšanu. Regulas Nr. 834/2007 22. apsvērumā ir noteikts: “Ir svarīgi saglabāt patērētāju uzticību bioloģiskajiem produktiem” (39). Ja patērētājam ir paredzēts uzticēties produktam, viņam nav jākļūst aktīvam un kritiski jāanalizē produkta bioloģiskā būtība.
2. Bioloģisko produktu veicināšana
51. Visbeidzot ir svarīgi atzīmēt, ka viens no Regulas vispārējiem mērķiem ir nodrošināt apstākļus, atbilstoši kuriem bioloģiskā nozare varētu attīstīties saskaņā ar ražošanas un tirgus attīstību (40). Šis mērķis aizliedz nevajadzīgus ierobežojumus šo produktu izplatīšanas līdzekļiem un kanāliem.
52. Ņemot to vērā, šis atbrīvojums no kontroles sistēmas ir labi pamatots un tam nav nepieciešami nekādi papildu ierobežojumi (41). Tā kā lielveikali un citi vispārīgi mazumtirgotāji ar īpaši plašu produktu klāstu, kā arī tādi mazumtirgotāji kā apelācijas sūdzības iesniedzējs šajā lietā, kurš pārdod grila piederumus, varētu vēlēties iekļaut savu produktu klāstā tikai dažus bioloģiskos produktus, kuru dēļ nav vērts ciest izmaksas un administratīvās grūtības, paziņojot un iekļaujot uzņēmumu bioloģiskās kontroles sistēmā, labāk būtu tiem nenoteikt apgrūtinājumu, kura dēļ tie varētu atteikties no bioloģisko produktu pārdošanas, tādējādi padarot šos produktus mazāk pieejamus patērētājam. Tas novestu pie situācijas, kad bioloģiskos produktus varētu nopirkt vienīgi specializētos mazajos veikalos un bioloģiskais tirgus neizmantotu visus pārdošanas kanālus.
53. Kā iepriekš norādīts, pamatojoties uz travaux préparatoires, tas, vai un ciktāl atlikušais risks ir pieņemams, bija kompromisa jautājums (42) un, ņemot vērā šaubas un neskaidrības par citu nozaru kontroli (43), galu galā tika atstāts dalībvalstīm. Tās ir vislabākajā situācijā, lai, ņemot vērā attiecīgās valsts kontekstu, t.i., noteikumus un tajā valstī mazumtirgotājiem uzliktās prasības, kā arī citus dominējošos nosacījumus, noteiktu, vai un kādā mērā atbrīvojums ir piemērots, ņemot vērā samērīgumu (44). Dalībvalsts rīcības brīvība nedrīkstētu tikt kavēta ar tādu interpretāciju, ar kuru tiek noteikti papildu ierobežojumi.
D. Formulējums
54. Arī Regulas Nr. 834/2007 28. panta 2. punktā nav nekādu norāžu par produkta pārdevēja un pircēja vai produkta klātbūtnes pārdošanas vietā nepieciešamību.
55. Atšķirībā no atbildētājas apelācijas tiesvedībā un Komisijas apgalvotā – tekstā nav adekvātu norāžu, ka jēdzienā “tieši pārdod” būtu prasīta saikne starp pārdošanu un noteiktu atrašanās vietu. Regulas Nr. 834/2007 28. panta 2. punkta teikuma otrajā daļā no atbrīvojuma ir izslēgti pārdevēji, kas uzglabā [produktus], “izņemot tikai saistībā ar pārdošanu”. Tomēr tekstā nav noteikts “nekur citur kā tikai pārdošanas vietā” (45). “Pārdošanas vieta” parasti ir lietota abstraktākā nozīmē, norādot, ka pārdošana ir pabeigta; ar to netiek veikta atsauce tikai uz vietu, bet gan vispārīgāk un abstraktāk – uz saziņu starp pārdevēju un pircēju. Lai atzīmētu saikni, tekstā ir lietots vārds “saistībā”, nevis vārdi “pārdošanas vietā” (46). 28. panta 2. punkts attiecas uz organizatorisku saikni, nevis vietas saikni (47). Kad un ciktāl uzņēmējs uzglabā produktus, šai uzglabāšanai ir jānotiek saistībā ar pārdošanu.
E. Noslēguma piezīmes
56. Attiecībā uz šīs lietas centrālo jautājumu, proti, vai tiešsaistes mazumtirgotājs var saņemt atbrīvojumu vai arī tas, kā apgalvo Komisija, parasti ir atbrīvots no tā, ir jāatceras, ka atbrīvojuma noteikums tika pieņemts 2003. gadā, kad tiešsaistes komercdarbība bija labi zināma un e‑komercijas direktīva (48) jau bija stājusies spēkā, tā ka varēja būt sagaidāms, ka likumdevējs varētu paredzēt noteiktu atbrīvojumu gadījumā, ja tam būtu bijis nolūks izslēgt tiešsaistes pārdošanu.
57. Komisijas apgalvojums, ka ilgāka uzglabāšana rada augstāku krāpšanas risku, pirmkārt, nav pārliecinošs, un, otrkārt, tas nebūtu iemesls, lai tāpēc izslēgtu tiešsaistes mazumtirgotājus, jo nav tā, ka šie mazumtirgotāji noteikti uzglabātu produktus ilgāk nekā stacionārie izplatītāji; tiem pat var nebūt uzglabāšanas vietu, bet drīzāk to vairumtirgotājs piegādātu produktus nekavējoties patērētājam.
58. Visbeidzot, vides aizsardzībai, kas ir viens no Regulas Nr. 834/2007 mērķiem, parasti diezgan labi kalpo tiešsaistes uzņēmējdarbība. Tas viss acīmredzami nepieļauj tiešsaistes mazumtirgotāju izslēgšanu no Regulas Nr. 834/2007 28. panta 2. punkta tvēruma.
IV. Secinājumi
59. Būtībā Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) jautā, vai papildus tiešai saiknei starp uzņēmumu un patērētāju ir nepieciešami papildu fiziskās klātbūtnes elementi, lai darījumam varētu tikt piemērots Padomes 2007. gada 28. jūnija Regulas (EK) Nr. 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu un par Regulas (EEK) Nr. 2092/91 atcelšanu 28. panta 2. punktā noteiktais atbrīvojums. Tomēr Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) ir attiecinājusi savu jautājumu tikai uz jēdziena “tieša pārdošana” interpretāciju (49).
60. Lai nonāktu pie noderīgas interpretācijas, Tiesai, kā to ierosināja Komisija, būtu jāpārformulē jautājums (50) un jāpaplašina tā tvērums attiecībā uz visiem ierobežojumiem, kas paredzēti Regulas Nr. 834/2007 28. panta 2. punktā.
61. Ņemot vērā iepriekšminētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) uzdoto jautājumu atbildēt šādi:
Ar to, ka produkts ir pārdots galapatērētājam, neiesaistot trešo personu, ir pietiekami, lai pārdošana tiktu identificēta kā “tieša” pārdošana Regulas Nr. 834/2007 28. panta 2. punkta nozīmē. Tomēr, ja izrādās, ka uzņēmums, kas pārdod produktus tieši galapatērētājam, tos ražo, sagatavo un uzglabā nesaistīti ar pārdošanas vietu vai importē šādus produktus no trešās valsts, uz to nevar attiekties iespēja piemērot Regulas Nr. 834/2007 28. panta 2. punktā noteikto atbrīvojumu. Frāzē “izņemot tikai saistībā ar pārdošanu” nav paredzēts, ka uzglabāšana ir jāveic tikai fiziskās atrašanās vietā, kur notiek pārdošana, bet tajā ir prasīts, lai uzglabāšanas darbības būtu pakārtotas pārdošanai un nepārsniegtu to, kas saprātīgi vajadzīgs, lai veiktu pārdošanu. Lai atbilstu atbrīvojumam, nav svarīgi, vai un kur pārdevējs uzglabā produktus, ne arī tas, kas atrodas uzglabāšanas vai pārdošanas vietā.