VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2017. gada 28. martā (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) N. 1049/2001 – Dokumenti par konkurences noteikumu piemērošanas procedūru – Piekļuves atteikums – Pienākums norādīt pamatojumu – Izņēmums saistībā ar trešo personu komerciālo interešu aizsardzību – Izņēmums saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīzijas mērķu aizsardzību – Sevišķas sabiedrības intereses – Apspriešanās ar trešajām personām – Pārskatāmība – Atbildes uz atkārtotu pieteikumu nesniegšana termiņā
Lieta T‑210/15
Deutsche Telekom AG, Bonna (Vācija), ko pārstāv A. Rosenfeld un O. Corzilius, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja J. Vondung un A. Buchet, vēlāk – F. Erlbacher, P. Van Nuffel un A. Dawes, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atbilstoši LESD 263. pantam atcelt Komisijas 2015. gada 17. februāra lēmumu, ar ko prasītājai ir atteikta piekļuve dokumentiem, kas attiecas uz procedūru Nr. COMP/AT.40089 – Deutsche Telekom par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen], tiesneši E. M. Kolinss [A. M. Collins] un V. Valančus [V. Valančius] (referents),
sekretāre S. Bukšeka Tomaca [S. Bukšek Tomac], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2016. gada 27. oktobra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Ar 2013. gada 25. jūnija lēmumu Eiropas Komisija saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101]. un [102]. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 20. pantu lika veikt pārbaudi prasītājas Deustche Telekom AG telpās.
2 Saskaņā ar šo lēmumu Komisijas rīcībā bija informācija, saskaņā ar kuru prasītājai “[varēja] būt dominējošais stāvoklis vienā vai vairākos konkrētajos tirgos attiecībā uz interneta pieslēguma pakalpojumu sniegšanu” un “[varēja] īstenot darbības, kuras ierobežo[ja] un/vai pasliktin[āj]a interneta pieslēguma pakalpojumu kvalitāti EEZ”, kā rezultātā “neatkarīgie interneta satura un/vai aplikāciju piegādātāji atra[dās] sliktākā situācijā no konkurences viedokļa”.
3 2013. gadā no 9. līdz 11. jūlijam Komisija prasītājas telpās veica kratīšanu.
4 Ar 2014. gada 3. oktobra paziņojumu presei Komisija informēja par savu lēmumu izbeigt izmeklēšanu saistībā ar dažu Eiropas telekomunikāciju operatoru praksi interneta pieslēguma pakalpojumu tirgos un norādīja, ka tā turpinās novērot šo nozari.
5 2014. gada 7. oktobrī prasītāja, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) 2. panta 1. punktu un Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punkta otro teikumu, iesniedza pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, kas iekļauti Komisijas lietas materiālos.
6 Ar Komisijai adresētu 2014. gada 14. oktobra vēstuli un 2014. gada 23. oktobra elektronisko vēstuli prasītāja precizēja, ka pieteikums par piekļuvi attiecas uz visiem dokumentiem, kas iekļauti procedūras Nr. COMP/AT.40089 – Deutsche Telekom par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu lietas materiālos. Turklāt minētajā elektroniskajā vēstulē prasītāja precizēja, ka tās pieteikums var tikt izskatīts kā pieteikums par piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001.
7 Ar 2014. gada 13. novembra vēstuli Komisija noraidīja prasītājas sākotnējo pieteikumu. Šajā ziņā tā nodalīja divu veidu dokumentus: pirmkārt, Komisijas iekšējos dokumentus, saistībā ar kuriem tā atteica piekļuvi, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktu par lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību un šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu par fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu aizsardzību, un, otrkārt, dokumentus, ar kuriem ir apmainījusies Komisija un ieinteresētās puses un attiecībā uz kuriem tā atteica piekļuvi, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu.
8 Ar 2014. gada 26. novembra vēstuli prasītāja iesniedza atkārtotu pieteikumu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 8. pantam.
9 Ar 2014. gada 17. decembra vēstuli Komisija informēja prasītāju, ka tai ir nepieciešams termiņa atbildes sniegšanai pagarinājums līdz 2015. gada 19. janvārim. 2015. gada 19. janvārī Komisija informēja prasītāju, ka Komisija nespēj pieņemt lēmumu par pieteikumu noteiktajos termiņos un ka prasītājai atbilde tikšot sniegta, tiklīdz tas būs iespējams.
10 Ar 2015. gada 17. februāra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija noraidīja prasītājas atkārtoto pieteikumu, tomēr šī lēmuma pamatojumā tā norādīja atšķirīgu juridisko pamatojumu nekā to, kas bija minēts tās sākotnējā atbildē uz pieteikumu.
11 Vispirms, runājot par izņēmumu saistībā ar lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību, Komisija norādīja, ka tam vairs nebija nozīmes, jo 2014. gada 3. oktobrī Komisija procedūrā Nr. COMP/AT.40089 par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu bija pieņēmusi galīgo lēmumu.
12 Turklāt Komisija būtībā ir atsaukusies uz izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību un, pamatojoties uz to, tā ir atteikusies sniegt piekļuvi, pirmkārt, šiem iekšējiem dokumentiem un, otrkārt, dokumentiem, ar kuriem tā ir apmainījusies ar trešajām personām.
13 Kā lietas dalībnieces piekrita tiesas sēdē, šai iekšējo dokumentu un dokumentu, ar kuriem tā ir apmainījusies ar trešajām personām, nodalīšanai, lai arī tā nav atvieglojusi lietas izskatīšanu Vispārējā tiesā, izskatāmajā lietā tomēr nav nozīmes, jo ir skaidrs, ka Komisija šo prezumpciju ir piemērojusi visiem dokumentiem lietas materiālos par procedūru.
14 Visbeidzot un pamatojoties uz vispārēju prezumpciju, Komisija ir atsaukusies uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu saistībā ar izmeklēšanas mērķu aizsardzību attiecībā uz visiem pieteikumā minētajiem dokumentiem, tomēr šajā ziņā tā nav nodalījusi savus iekšējos dokumentus un dokumentus, ar kuriem tā ir apmainījusies ar trešajām personām.
15 Šajā ziņā tā norādīja, ka pēc analoģijas ar judikatūru aizliegto vienošanos jomā pastāvot vispārēja prezumpcija, saskaņā ar kuru šādu dokumentu izpaušana principā apdraudētu attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību un izmeklēšanas mērķu aizsardzību un ka līdz ar to Komisija esot bijusi tiesīga atteikt piekļuvi dokumentiem, kuri ir ietverti administratīvās lietas materiālos, kas iegūti dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jomā, neveicot katra tajā ietilpstošā dokumenta individuālu pārbaudi.
16 Noslēgumā tā uzskatīja, ka ne ar vienu prasītājas izvirzīto argumentu netiekot pierādīta sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšana, kas attaisnotu dokumentu izpaušanu, un līdz ar to Komisija noraidīja atkārtoto pieteikumu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
17 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 24. aprīlī, prasītāja cēla šo prasību.
18 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
20 Savas prasības atbalstam prasītāja būtībā izvirza septiņus pamatus, kuri ir saistīti, pirmais – ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, otrais – ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu pirmā un trešā ievilkuma pārkāpumu, trešais – ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējā ievilkuma pārkāpumu, ceturtais – ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punkta pārkāpumu, piektais – ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta pārkāpumu, sestais – ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 42. panta, kā arī LESD 15. panta 3. punktā paredzētā pārskatāmības pienākuma pārkāpumu un septītais – ar Regulas Nr. 1049/2001 8. panta pārkāpumu.
21 Vispirms ir jāizvērtē, vai ir jāatzīst tādas vispārējās prezumpcijas pastāvēšana, kas saistīta ar pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, kuri ir ietverti administratīvās lietas materiālos dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jomā.
Par tādas vispārējās prezumpcijas pastāvēšanu, kas saistīta ar pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, kuri ietverti administratīvās lietas materiālos dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jomā
22 Pamatojoties uz LESD 15. panta 3. punktu un Pamattiesību hartas 42. pantu, ikvienam Eiropas Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem, ievērojot principus un nosacījumus, kas tiek noteikti saskaņā ar minēto LESD 15. panta 3. punktu. It īpaši, pamatojoties uz šīs pēdējās minētās tiesību normas otro daļu, Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome, pieņemot regulas, saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru paredz minētos principus un nosacījumus.
23 Pamatojoties uz to, Regulā Nr. 1049/2001 ir paredzēts piešķirt sabiedrībai cik vien iespējams plašu piekļuvi Savienības iestāžu dokumentiem, tomēr šīs piekļuves tiesības ierobežojot kā publisku, tā privātu interešu apsvērumu dēļ, kā tas tostarp izriet no šīs regulas 4. pantā paredzētās izņēmumu sistēmas (skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Konkrētāk no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma izriet, ka iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt noteiktas fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu aizsardzībai, kā arī pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzībai, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.
25 Šī izņēmumu sistēma ir balstīta uz šajā situācijā esošo pretējo interešu izsvēršanu, proti, interešu par labu pieprasītā vai pieprasīto dokumentu izpaušanai un interešu, kuras šī izpaušana apdraudētu, izsvēršanu (spriedumi, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 42. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 63. punkts).
26 Tā kā Regulā Nr. 1049/2001 paredzētie izņēmumi nozīmē atkāpes no principa par iespējami plašāku sabiedrības piekļuvi Savienības iestāžu dokumentiem, tie ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (skat. spriedumu, 2014. gada 3. jūlijs, Padome/in ’t Veld, C‑350/12 P, EU:C:2014:2039, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Līdz ar to, lai pamatotu atteikumu ļaut piekļūt pieprasītajam dokumentam, principā nepietiek ar to, ka šis dokuments attiecas uz kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā minētajām darbībām. Iestādei, kurai adresēts pieteikums, principā vēl ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam var konkrēti un reāli kaitēt interesēm, kas aizsargātas ar izņēmumu vai izņēmumiem, uz kuriem tā atsaucas (spriedumi, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 49. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 64. punkts). Turklāt šāda kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (spriedums, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 43. punkts).
28 Tomēr attiecīgā iestāde var pamatoties uz vispārējiem pieņēmumiem, kas var attiekties uz noteiktām dokumentu kategorijām, jo uz pieteikumiem par viena veida dokumentiem attiecas līdzīgi apsvērumi (skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 Tādējādi tāda pieteikuma gadījumā, kurš attiecas uz visiem attiecīgā veida dokumentiem, attiecīgā iestāde var pamatoties uz vispārēju prezumpciju, saskaņā ar kuru to publiskošana principā apdraudētu kādas no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā uzskaitītajām interesēm aizsardzību, kas ir solis, kurš tai ļauj atbilstoši izskatīt vispārēju prasību (skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 67. un 68. punkts un tajos minētā judikatūra).
30 Konkrēti gadījumā, ja ir pieteikums attiecībā uz visiem konkurences noteikumu piemērošanas procedūras lietas materiālos esošajiem dokumentiem, Savienības tiesa vispirms jau ir uzskatījusi, ka Komisijai ir tiesības, neveicot katra no šiem dokumentiem individuālu un konkrētu vērtējumu, pieņemt, ka to publiskošana principā apdraudētu gan pārbaudes un izmeklēšanas darbību aizsardzību, gan procedūrā iesaistīto uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību, kas šādā kontekstā ir cieši saistīti (skat. spriedumu, 2015. gada 7. jūlijs, Axa Versicherung/Komisija, T‑677/13, EU:T:2015:473, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Ir jāuzskata, ka šī judikatūra, kas ir izstrādāta piekļuves dokumentiem, kuri ir ietverti administratīvās lietas materiālos, kas iegūti procedūras saistībā ar aizliegto vienošanos ietvaros, pēc analoģijas un identisku iemeslu dēļ ir piemērojama piekļuvei dokumentiem, kuri ir ietverti administratīvās lietas materiālos, kas iegūti procesa saistībā ar dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanu ietvaros, un tas tā ir gan attiecībā uz dokumentiem, ar kuriem Komisija ir apmainījusies ar procesa dalībniekiem vai trešajām personām, gan iekšējiem dokumentiem, kurus Komisija ir izstrādājusi, lai vadītu attiecīgo procedūru.
32 Šāda vispārējā prezumpcija attiecībā uz LESD 102. panta piemērošanas procedūrām tik tiešām var izrietēt no Regulas Nr. 1/2003 un Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101]. un [102.] pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), tiesību normām, kuras regulē konkrēti tiesības piekļūt dokumentiem, kas ietilpst Komisijas lietas materiālos saistībā ar šādām procedūrām.
33 Šajā ziņā ir svarīgi norādīt, ka Regulai Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004 šajā jomā ir mērķi, kas atšķiras no Regulas Nr. 1049/2001 mērķiem, jo tās ir vērstas uz to, lai nodrošinātu tiesību uz aizstāvību ievērošanu, kuras ir attiecīgajām pusēm, un sūdzību rūpīgu izskatīšanu, nodrošinot dienesta noslēpuma ievērošanu LESD 102. panta piemērošanas procedūrās, turpretī Regulas Nr. 1049/2001 mērķis ir maksimāli veicināt tiesību piekļūt dokumentiem ievērošanu, kā arī veicināt labu administratīvo praksi, nodrošinot valsts iestāžu lēmumu pieņemšanas procesu, kā arī informācijas, kas ir to lēmumu pamatā, visplašāko iespējamo pārskatāmību (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 83. punkts, un 2013. gada 13. septembris, Nīderlande/Komisija, T‑380/08, EU:T:2013:480, 30. punkts).
34 Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka prasītāja atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001 ir iesniegusi pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, kas ietverti attiecīgās administratīvās lietas materiālos, kā tā to turklāt apstiprināja savā 2014. gada 23. oktobra elektroniskajā vēstulē.
35 Runājot par pretrunām starp Regulu Nr. 1049/2001 un citu Savienības tiesību normu, ir jāatgādina, ka Regulā Nr. 1049/2001 un Nr. 1/2003 nav ietvertas normas, kurās būtu skaidri paredzēts vienas regulas pārākums pār otru. Tāpēc ir jānodrošina tāda abu regulu piemērošana, kas būtu saderīga ar otru un šādi ļautu tās piemērot konsekventi (spriedumi, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 84. punkts, un 2013. gada 13. septembris, Nīderlande/Komisija, T‑380/08, EU:T:2013:480, 31. punkts).
36 Pirmkārt, lai gan Regulā Nr. 1049/2001 ir paredzēts sniegt sabiedrībai cik vien iespējams plašas tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, šīs tiesības ir pakļautas noteiktiem ierobežojumiem, kas pamatoti ar sabiedriskām vai privātām interesēm.
37 Otrkārt, Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punktā un 28. pantā, kā arī Regulas Nr. 773/2004 6., 8., 15. un 16. pantā ierobežojošā veidā ir regulēta dokumentu, kas ietverti lietas materiālos saistībā ar LESD 102. panta piemērošanas procedūru, izmantošana, sniedzot piekļuvi vienīgi “attiecīgajām pusēm” vai “sūdzības iesniedzējiem” – kuru sūdzību Komisija paredz noraidīt – ar nosacījumu, ka netiek izpausti uzņēmumu komercnoslēpumi un cita konfidenciāla informācija, kā arī Komisijas un dalībvalstu konkurences iestāžu iekšējie dokumenti, un ka dokumenti, pie kuriem sniegta piekļuve, tiek izmantoti vienīgi tiesvedībām vai administratīvām procedūrām saistībā ar LESD 102. panta piemērošanu (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 86. punkts, un 2013. gada 13. septembris, Nīderlande/Komisija, T‑380/08, EU:T:2013:480, 38. punkts).
38 No tā izriet ne tikai, ka pusēm procedūrā par LESD 102. panta piemērošanu nav neierobežotu tiesību piekļūt dokumentiem, kas ietverti Komisijas lietas materiālos, bet turklāt trešajām personām, izņemot sūdzības iesniedzējus, nav šādas procedūras ietvaros tiesību piekļūt dokumentiem Komisijas lietas materiālos (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 87. punkts).
39 Šie apsvērumi ir jāņem vērā, lai interpretētu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo un trešo ievilkumu. Ja personas, kas nav tās personas, kurām ir tiesības piekļūt lietas materiāliem saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004, vai personas, kurām principā ir šādas tiesības, bet kuras nav izmantojušas savas tiesības piekļūt dokumentiem vai kurām ir sniegts atteikums, varētu saņemt piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, tad tiktu apdraudēta ar Regulu Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004 ieviestā sistēma (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 88. punkts, un 2013. gada 13. septembris, Nīderlande/Komisija, T‑380/08, EU:T:2013:480, 40. punkts).
40 Protams, tiesības iepazīties ar administratīvās lietas materiāliem procedūrā saistībā ar LESD 102. panta piemērošanu un tiesības iepazīties ar iestāžu dokumentiem atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001 ir juridiski atšķirīgas, bet tās tomēr ir attiecināmas uz funkcionāli līdzvērtīgām situācijām. Neatkarīgi no piekļuves lietas materiāliem juridiskā pamata tā ieinteresētajām personām ļauj iegūt visus attiecīgā uzņēmuma vai trešās personas Komisijai iesniegtos apsvērumus un dokumentus (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 89. punkts, un 2013. gada 13. septembris, Nīderlande/Komisija, T‑380/08, EU:T:2013:480, 32. punkts).
41 Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka vispārināta piekļuve, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, dokumentiem, ar kuriem LESD 102. panta piemērošanas procedūras laikā notikusi apmaiņa starp Komisiju un lietas dalībniekiem, kurus skar šī procedūra, vai trešajām personām, var apdraudēt līdzsvaru, kuru Savienības likumdevējs ar Regulu Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004 vēlējās nodrošināt starp attiecīgo uzņēmumu pienākumu paziņot Komisijai potenciāli sensitīvu komercinformāciju un paaugstinātas aizsardzības garantiju, kas, pamatojoties uz dienesta noslēpumu un komercnoslēpumu, tiek nodrošināta informācijai, kas šādi tiek nodota Komisijai (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 90. punkts, un 2013. gada 13. septembris, Nīderlande/Komisija, T‑380/08, EU:T:2013:480, 39. punkts).
42 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru saistībā ar Komisijas administratīvo darbību netiek prasīta tāda paša apjoma piekļuve dokumentiem kā saistībā ar Savienības iestādes likumdošanas darbību (šajā ziņā skat. spriedumus, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 60. punkts; 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 77. punkts, un 2011. gada 21. jūlijs, Zviedrija/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 87. punkts).
43 No tā izriet, ka attiecībā uz LESD 102. panta piemērošanas procedūrām vispārēja prezumpcija var izrietēt no Regulas Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004 normām, kuras regulē konkrēti tiesības piekļūt dokumentiem, kas ietilpst Komisijas lietas materiālos saistībā ar šādām procedūrām (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 55.–57. punkts; 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 117. punkts, un 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Agrofert Holding, C‑477/10 P, EU:C:2012:394, 58. punkts), turklāt, tā kā vispārējā prezumpcija ir piemērojama visiem administratīvās procedūras lietas materiāliem, šajā ziņā nav jānošķir iekšējie dokumenti un dokumenti, ar kuriem ir notikusi apmaiņa ar trešajām personām, jo šai nošķiršanai nav nozīmes (skat. iepriekš 31. punktu).
44 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka Komisija, lai prasītajai atteiktu piekļuvi dokumentiem attiecīgajā procedūrā, pamatoti ir balstījusies uz vispārējo prezumpciju, kas izriet no izņēmumiem, kuri ir paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā, uzskatot, ka šo dokumentu publiskošana principā var kaitēt šādā procedūrā iesaistīto uzņēmumu komerciālajām interesēm, kā arī ar to saistīto izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzībai (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 61. punkts; 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 123. punkts; 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Agrofert Holding, C‑477/10 P, EU:C:2012:394, 64. punkts, un 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 64. punkts).
45 Turklāt, ņemot vērā aizsargāto interešu raksturu, ir jāuzskata, ka vispārējās prezumpcijas esamība ir spēkā neatkarīgi no tā, vai pieteikums par piekļuvi attiecas uz jau pabeigtu izmeklēšanas procedūru vai tādu, kas vēl turpinās. Konfidenciālas informācijas publicēšana par iesaistīto uzņēmumu saimniecisko darbību var apdraudēt to komerciālās intereses neatkarīgi no tā, vai izmeklēšanas procedūra turpinās. Turklāt iespēja, ka šāda publikācija tiek veikta pēc izmeklēšanas procedūras pabeigšanas, varētu kaitēt uzņēmumu pieejamībai sadarbošanās nolūkā, kamēr šāda procedūra tiek veikta (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 124. punkts, un 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Agrofert Holding, C‑477/10 P, EU:C:2012:394, 66. punkts).
46 Visbeidzot no Tiesas judikatūras izriet, ka Komisijai dotā iespēja izmantot vispārējo prezumpciju, kas aptver visus dokumentus, nozīmē, ka uz attiecīgajiem dokumentiem neattiecas pienākums tos izpaust pilnībā vai daļēji (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 134. punkts).
47 Ņemot vērā šos apsvērumus, ir secīgi jāizvērtē pamati, kuri ir saistīti ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma pārkāpumu, ar šīs regulas 4. panta 2. punkta pēdējā ievilkuma pārkāpumu, ar šīs pašas regulas 4. panta 3. punkta un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, ar minētās regulas 4. panta 4. punkta pārkāpumu, ar šīs pašas regulas 4. panta 6. punkta pārkāpumu, ar Pamattiesību hartas 41. un 42. panta un LESD 15. panta 3. punktā paredzētā pārskatāmības pienākuma pārkāpumu un visbeidzot ar Regulas Nr. 1049/2001 8. panta pārkāpumu.
Par ceturto pamatu, kas saistīts ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma pārkāpumu
48 Prasītāja apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo un trešo ievilkumu. Tā norāda, ka Komisijai būtu bijis jāveic konkrēts un individuāls dokumentu novērtējums un jāpaskaidro, kādā ziņā to izpaušana varētu konkrēti un reāli kaitēt aizsargātajām interesēm.
49 Prasītāja uzskata, ka Komisija nav pierādījusi, ka gan iekšējo dokumentu, gan dokumentu, ar kuriem Komisija ir apmainījusies ar trešajām personām, proti, informācijas pieprasījumu, sarakstes un no pusēm saņemtu pielikumu un trešo personu iesniegtās informācijas, izpaušana konkrēti un reāli kaitētu aizsargātajām interesēm.
50 Prasītāja uzskata, ka Komisija kļūdaini ir balstījusies uz vispārējo prezumpciju, kas esot piemērojama vienīgi procedūrās aizliegto vienošanos jomā un neesot attiecināma uz procedūrām saistībā ar dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, un Komisijai attiecībā uz katru dokumentu būtu bijis jāizvērtē, vai tas ietver informāciju saistībā ar pārbaudi, slepenu komerciālu informāciju saistībā ar trešajām personām un vai attiecīgajā gadījumā būtu iespējams tās aizsargāt, izdzēšot minēto dokumentu teksta daļas.
51 Prasītāja apgalvo, ka atteikums piekļūt dokumentiem izmeklēšanas darbību aizsardzības dēļ esot piemērojams vienīgi, kamēr izmeklēšanas turpinās.
52 Prasītāja uzskata, ka Komisijas paskaidrojums, saskaņā ar kuru pārbaude vēlāk varētu tikt atsākta, nevarot pamatot piekļuves dokumentiem atteikumu, un Komisija, lai atteiktu prasītājai piekļuvi dokumentiem, nevarot balstīties uz Regulas Nr. 1/2003 28. panta un Regulas Nr. 773/2004 15. panta tiesību normām, nedz arī norādīt, ka iespējamā dokumentu izpaušana mazinātu uzņēmuma vēlmi sadarboties procedūras laikā.
53 Ņemot vērā iepriekš 22.–44. punktā minēto, ir jāuzskata, ka Komisija, lai prasītajai atteiktu piekļuvi dokumentiem attiecīgajā procesā, pamatoti ir balstījusies uz vispārējo prezumpciju, kas izriet no izņēmumiem, kuri ir paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā, uzskatot, ka šo dokumentu publiskošana principā var kaitēt šādā procedūrā iesaistīto uzņēmumu komerciālajām interesēm, kā arī ar to saistīto izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzībai.
54 Turklāt vispārējās prezumpcijas atzīšana, saskaņā ar kuru noteikta veida dokumentu publiskošana principā kaitētu vienas no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā uzskaitīto interešu aizsardzībai, ļauj attiecīgajai iestādei izskatīt vispārēju pieteikumu un atbilstoši uz to atbildēt (spriedums, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 48. punkts).
55 No tā izriet, ka vispārēja prezumpcija nozīmē, ka uz dokumentiem, kas ar to ir aptverti, neattiecas pienākums izpaust visu vai daļēju to saturu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 133. punkts).
56 Tātad Komisijai nebija jāveic katra administratīvās lietas materiālu dokumenta individuāla izvērtēšana, nedz arī jāpārbauda, vai varēja tikt piešķirta vismaz daļēja piekļuve šiem dokumentiem.
57 Līdz ar to šajā ziņā prasītājas izvirzītie argumenti ir jānoraida.
58 Turklāt, runājot par prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru, pirmkārt, piekļuves dokumentiem atteikums izmeklēšanas darbību aizsardzības dēļ nevarot tikt piemērots dokumentiem, kas ietilpst pabeigtā izmeklēšanas procedūrā, un, otrkārt, Komisija nevarot norādīt, ka iespējamā dokumentu izpaušana mazinātu uzņēmuma vēlmi sadarboties procedūras laikā, ir jāsecina, ka to nevar atbalstīt iepriekš 45. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.
59 No tā izriet, ka otrais pamats ir noraidāms kā nepamatots.
Par trešo pamatu, kas saistīts ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējā ievilkuma pārkāpumu
60 Prasītāja apgalvo, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses tajā, lai sabiedrība varētu uzzināt Komisijas darbību konkurences jomā noteiktus būtiskus elementus un it īpaši Savienības konkurences tiesību normu īstenošanas nosacījumus.
61 Prasītāja uzskata, ka pastāv arī sevišķas sabiedrības intereses attiecīgās procedūras dokumentu izpaušanā vairāku tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar Komisijas labas administratīvās prakses veicināšanu, sabiedrību veikto atbilstības pasākumu uzlabošanu, tādu zaudējumu atlīdzību, kas radušies it īpaši pārbaudes dēļ, un administrācijas rīcības pārbaudes tiesā nepieciešamību.
62 Saskaņā ar judikatūru vispārējās prezumpcijas esamība neizslēdz iespēju pierādīt, ka uz attiecīgo dokumentu, kura publiskošana ir pieprasīta, minētā prezumpcija neattiecas vai ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato dokumenta publiskošanu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējai rindkopai (spriedums, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 66. punkts).
63 Tomēr pieteikuma iesniedzējam ir konkrēti jānorāda sevišķās sabiedrības intereses, kas pamato attiecīgo dokumentu izpaušanu (spriedumi, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 94. punkts, un 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 90. punkts).
64 Runājot par sevišķu sabiedrības interešu esamību, ir jāatgādina, ka sabiedrībai ir jābūt iespējai uzzināt par Komisijas darbībām konkurences jomā, lai varētu tikt nodrošināta, pirmkārt, pietiekami precīza identificēšana attiecībā uz darbībām, par kurām saimnieciskās darbības veicēji var tikt sodīti, un, otrkārt, Komisijas lēmumu pieņemšanas prakses izpratne, jo tā būtiski ietekmē iekšējā tirgus darbību, kas skar visus Savienības pilsoņus vai nu kā saimnieciskās darbības veicējus, vai kā patērētājus (spriedums, 2014. gada 7. oktobris, Schenker/Komisija, T‑534/11, EU:T:2014:854, 80. punkts).
65 Tātad pastāv sevišķas sabiedrības intereses tajā, lai sabiedrība varētu uzzināt Komisijas darbību konkurences jomā noteiktus būtiskus elementus. Tomēr pretēji tam, ko būtībā apgalvo prasītāja, šādu sabiedrības interešu pastāvēšana neuzliek Komisijai pienākumu piešķirt vispārēju piekļuvi, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, ikvienai informācijai, kas iegūta LESD 102. panta piemērošanas procedūras ietvaros (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2014. gada 7. oktobris, Schenker/Komisija, T‑534/11, EU:T:2014:854, 81. un 82. punkts).
66 Jāatgādina, ka šāda vispārēja piekļuve var apdraudēt līdzsvaru, kādu Savienības likumdevējs vēlējās nodrošināt ar Regulu Nr. 1/2003, starp attiecīgo uzņēmumu vai uzņēmumu pienākumu paziņot Komisijai potenciāli sensitīvu komercinformāciju un paaugstinātas aizsardzības garantiju, kas, pamatojoties uz dienesta noslēpumu un komercnoslēpumu, tiek nodrošināta informācijai, kura šādi tiek nodota Komisijai (spriedums, 2014. gada 7. oktobris, Schenker/Komisija, T‑534/11, EU:T:2014:854, 83. punkts).
67 Turklāt jānorāda, ka no Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 6. apsvēruma izriet, ka sabiedrības interese tajā, ka tiek publiskots dokuments saskaņā ar pārredzamības principu, nav tik liela kā tāda dokumenta publiskošanā, kurš attiecas uz administratīvo procesu, vai dokumenta, kurš attiecas uz procesu, kurā Savienības iestāde rīkojas kā likumdevējs (spriedums, 2014. gada 7. oktobris, Schenker/Komisija, T‑534/11, EU:T:2014:854, 84. punkts).
68 Turklāt, ņemot vērā LESD 15. pantā un Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 1. un 2. apsvērumā nostiprināto piekļuves dokumentiem vispārējo principu, sevišķām sabiedrības interesēm ir jābūt objektīva un vispārēja rakstura interesēm un tās nedrīkst tikt jauktas ar individuālām vai privātām interesēm (spriedums, 2014. gada 20. marts, Reagens/Komisija, T‑181/10, nav publicēts, EU:T:2014:139, 142. punkts).
69 Izskatāmajā lietā ir jākonstatē, ka, lai gan ir labas pārvaldības veicināšana un sabiedrību veikto atbilstības pasākumu uzlabošana, saistībā ar ko prasītāja vienīgi veic nepārliecinošus apgalvojumus, pēc būtības prasītājas norādītās intereses skar tikai pašu prasītāju un tām nav vispārēja rakstura un judikatūrā prasīta mērķa. Līdz ar to šādas intereses ir vērtējamas kā individuālas un privātas intereses un tās nevar uzskatīt par tādām, kas veido sevišķas sabiedrības intereses, kuras attaisnotu prasīto dokumentu izpaušanu.
70 Šajā ziņā nevar tikt atbalstīts prasītājs arguments, saskaņā ar kuru piekļuves dokumentiem atteikums atņemtu jebkādu lietderīgo iedarbību tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību.
71 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, pirmkārt, attiecībā uz lēmumu veikt pārbaidi pastāv tiesību aizsardzības līdzekļi un ka prasītāja, kura izskatāmajā lietā tos attiecībā uz šo lēmumu nav izmantojusi, nav pierādījusi, ka tai nav bijusi iespēja vai ir pastāvējuši šķēršļi tās laicīgi izmantot. Otrkārt, faktam, ka prasītāja attiecīgajā gadījumā izmanto šos tiesību aizsardzības līdzekļus ar mērķi īstenot savas tiesības, arī ir subjektīvs raksturs un tādējādi to nevar uzskatīt par sevišķām sabiedrības interesēm Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējā ievilkuma izpratnē.
72 Tas tā ir arī attiecībā uz prasītājas argumentu saistībā ar interesi saņemt tādu zaudējumu atlīdzību, kuri radušies it īpaši pārbaudes dēļ, kas acīmredzami ir privātas intereses.
73 Šādos apstākļos pamats, kas saistīts ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējā ievilkuma pārkāpumu, nevar tikt apmierināts.
74 No tā izriet, ka trešais pamats ir noraidāms kā nepamatots.
Par pamatu, kas saistīts ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
75 Prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstrīdētajā lēmumā nebalstoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktu par notiekošu lēmumu pieņemšanas procesu, uz kuru tā bija norādījusi savā atbildē uz sākotnējo pieteikumu. Tās ieskatā, tā kā lēmumu pieņemšanas process bija pabeigts, šai jaunajai situācijai būtu bijusi jāmaina Komisijas nostāja un tādējādi pēdējai minētajai būtu bijusi jādod piekļuve lietas materiāliem. Prasītājas ieskatā, Komisija, lai noraidītu tās pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, esot vienīgi atsaukusies uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma tiesību normām, kuras ir mazāk stingras kā šīs pašas regulas 4. panta 3. punkta otrās daļas tiesību normas.
76 Līdz ar to prasītāja apstrīd apstākļus, kādos Komisija piemēroja Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu. Tā uzskata, ka Komisijai gadījumā, ja tā atsaka piekļuvi dokumentiem, ir jāpaskaidro, kādā ziņā šī piekļuve konkrēti un reāli varētu kaitēt aizsargātajām interesēm, jo šādam kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam.
77 Prasītāja uzsver, ka, runājot par iekšējiem dokumentiem, vienkāršs kaitējums lēmuma pieņemšanas procesam neesot pietiekams un saskaņā ar judikatūru tiekot prasīts būtisks kaitējums.
78 Prasītāja turklāt uzskata, ka Komisija, nepaskaidrojot, kādēļ tā vairs nav balstījusies uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otro daļu, ir pieļāvusi LESD 296. panta otrajā daļā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un ka tai saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu būtu bijusi jāveic sākotnējā lēmuma pilnīga pārskatīšana un atkārtotajā lēmumā jānorāda iemesli, kuru dēļ neesot piemērojams Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrajā daļā paredzētais izņēmums.
79 Pirmkārt, runājot par apgalvoto Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pārkāpumu, ir jākonstatē, ka, lai noraidītu prasītājas pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, Komisija savā atbildē uz sākotnējo pieteikumu, protams, ir balstījusies uz šajā tiesību normā, kas attiecas uz kaitējumu lēmuma pieņemšanas procesam saistībā ar tās iekšējiem dokumentiem, paredzēto izņēmumu.
80 Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 8. pantam atbilde uz sākotnējo pieteikumu ir tikai pirmā paustā nostāja, kas izskatāmajā lietā dod pieteikuma iesniedzējam iespēju aicināt Komisijas ģenerālsekretariātu atkārtoti pārskatīt konkrēto nostāju (skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, NLG/Komisija, T‑109/05 un T‑444/05, EU:T:2011:235, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).
81 Tādējādi tikai pasākumam, ko ir veicis Komisijas ģenerālsekretariāts, kam piemīt lēmuma raksturs un kas pilnībā aizstāj iepriekš pausto nostāju, var būt juridiski saistoša iedarbība, kas varētu ietekmēt prasītājas intereses, un līdz ar to tikai par šādu pasākumu var iesniegt prasību atcelt tiesību aktu (skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, NLG/Komisija, T‑109/05 un T‑444/05, EU:T:2011:235, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).
82 Turklāt atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības iestāde, izvērtējot piekļuves pieteikumu tās rīcībā esošiem dokumentiem, var ņemt vērā vairākus Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētos pamatojumus (spriedumi, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 113. punkts, un 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Agrofert Holding, C‑477/10 P, EU:C:2012:394, 55. punkts).
83 Lēmumā, kuru Komisija pieņēma, atbildot uz atkārtoto pieteikumu, līdz ar to nekādi nav jāsaglabā tas pats juridiskais pamats, kāds ir norādīts atbildē uz sākotnējo pieteikumu.
84 Turklāt, ja iestāde ir tiesīga ņemt vērā vairākus Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā minētos atteikuma iemeslus, tai nav pienākuma atsaukties uz visiem iespējami piemērojamiem iemesliem, nedz arī jālemj par pēdējiem minētajiem.
85 Izskatāmajā lietā Komisija apstrīdēto lēmumu ir pamatojusi vienīgi ar izņēmumiem, kas minēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā, un nav vairs atsaukusies uz šī pašas regulas 4. panta 3. punktu.
86 Tātad pamats, kas saistīts ar apgalvoto Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas tiesību normu pārkāpumu, katrā ziņā ir noraidāms kā neefektīvs.
87 Otrkārt, runājot par apgalvoto pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. panta otrajā daļā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta raksturam un tajā skaidri un nepārprotami ir jānorāda iestādes, kas ir izdevusi tiesību aktu, argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu veikt attiecīgu pārbaudi.
88 Ir jāsecina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir paskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā, lai pamatotu atteikumu piešķirt piekļuvi administratīvās lietas materiālu dokumentiem, vairs nebalstījās uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktu, proti, izmeklēšanas pabeigšanu ar 2014. gada 3. oktobra galīgo lēmumu.
89 Turklāt Komisija arī pārbaudīja, vai pastāv sevišķas sabiedrības intereses prasīto dokumentu izpaušanā, un secināja, ka uz minētajiem dokumentiem ir attiecināmi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā paredzētie izņēmumi. Tātad prasītājai bija dota iespēja noskaidrot iemeslus, kuru dēļ Komisija ir noraidījusi tās pieteikumu par piekļuvi strīdus procesa dokumentiem.
90 Šādos apstākļos prasītājas argumenti, kas saistīti ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, nevar tikt atbalstīti.
91 Treškārt, runājot par prasītājas argumentiem, saskaņā ar kuriem Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu būtu bijusi jāveic sākotnējā lēmuma parakstīšana un jānorāda iemesli, kuru dēļ nevarot tikt piemērots Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā paredzētais izņēmums, ir jāatgādina, ka 7. panta 2. punktā attiecībā uz sākotnējo pieteikumu izskatīšanu ir paredzēts, ka, saņemot pilnīgu vai daļēju atteikumu, pieteikuma iesniedzējs 15 darba dienu laikā pēc iestādes atbildes saņemšanas var iesniegt atkārtotu pieteikumu ar lūgumu iestādei mainīt savu nostāju.
92 Ir jākonstatē, ka prasītāja Komisijai iesniedza atkārtoto pieteikumu un Komisija uz to atbildēja.
93 Pamata trešās daļas pirmajai iedaļai tātad nav faktiska pamatojuma, un otrā iedaļa pārklājas ar argumentiem, kas izvirzīti otrās daļas pamatojumam, un ir noraidāma iepriekš 87. un 88. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.
94 No tā izriet, ka šis pirmais pamats ir noraidāms daļēji kā neefektīvs un daļēji kā nepamatots.
Par ceturto pamatu, kas saistīts ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punkta pārkāpumu
95 Ar ceturto pamatu prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktā ir paredzēts, ka iestāde apspriežas ar trešajām personām, šajā gadījumā ar citiem telekomunikāciju uzņēmumiem, uz kuriem attiecās konkrētā procedūra, lai noskaidrotu, vai būtu bijis jāpiemēro 4. panta 1. vai 2. punktā paredzētais izņēmums, un ka šo apspriešanos var neveikt vienīgi, ja ir skaidrība par to, vai šo dokumentu drīkst izpaust vai nedrīkst, kas izskatāmajā lietā nav pierādīts. Tā norāda, ka izskatāmajā lietā nekādas apspriedes nav notikušas.
96 Saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktu, ja dokumentus ir iesniegušas trešās personas, iestāde apspriežas ar attiecīgajām trešajām personām, lai noskaidrotu, vai ir jāpiemēro 4. panta 1. vai 2. punktā paredzētais izņēmums, ja vien nav skaidrības par to, vai šo dokumentu drīkst izpaust vai nedrīkst.
97 No tā izriet, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktā iestādēm nav uzlikts pienākums jebkādos apstākļos apspriesties ar trešajām personām.
98 Izskatāmajā lietā ir jākonstatē, ka Komisija prasītājas pieteikumu par piekļuvi dokumentiem ir noraidījusi, pamatojoties uz vispārējo prezumpciju, kas izriet no izņēmumiem, kuri ir paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā, un tā ir uzskatījusi, ka neviens dokuments attiecīgajā procedūrā nevar tikt izpausts.
99 Šādos apstākļos pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisijai nebija jāveic nekādas apspriegšanās ar trešajām personām, šajā gadījumā citiem telekomunikāciju uzņēmumiem, uz kuriem attiecās izmeklēšana konkrētajā procedūrā.
100 Līdz ar to iebildums, kas saistīts ar apgalvoto Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punkta pārkāpumu nevar tikt atbalstīts.
101 No tā izriet, ka ceturtais pamats ir noraidāms kā nepamatots.
Par piekto pamatu, kas saistīts ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta pārkāpumu
102 Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir veikusi kļūdainu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta piemērošanu, ciktāl tā ir atteikusi prasītājai piešķirt vismaz daļējas tiesības piekļūt dokumentiem.
103 Tā uzskata, ka Komisijai būtu bijusi jāizvērtē iespēja piešķirt daļēju piekļuvi noteiktiem dokumentiem, izdzēšot noteiktas teksta daļas vai izstrādājot nekonfidenciālu versiju, kā rezultātā tiekot atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība tiesībām uz daļēju piekļuvi dokumentiem.
104 Atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktam, ja viens vai vairāki iepriekš minētie izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas publisko.
105 Jāatgādina, ka Komisijas norādītā vispārējā prezumpcija neizslēdz iespēju pierādīt, ka uz attiecīgo dokumentu, kura publiskošana ir pieprasīta, šī prezumpcija neattiecas (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumu, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 66. punkts un tajā minētā judikatūra). Turpretim prasību pārbaudīt, vai attiecīgā vispārējā prezumpcija patiešām ir piemērojama, nedrīkst interpretēt tādējādi, ka Komisijai šajā gadījumā ir individuāli jāpārbauda visi pieprasītie dokumenti. Šāda prasība atņemtu šai vispārējai prezumpcijai tās lietderīgo iedarbību, proti, ļaut Komisijai uz vispārēju piekļuves pieteikumu arī atbildēt vispārīgā veidā (spriedums, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 68. punkts).
106 Šajā gadījumā atliek konstatēt, ka Komisija pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, kas ietilpst attiecīgā procesa lietas materiālos, noraidīja, pamatojoties uz vispārējo prezumpciju, kas izriet no izņēmumiem, kuri ir paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā.
107 Šādos apstākļos, tā kā uz pieprasītajiem dokumentiem ir attiecināma minētā vispārējā prezumpcija, saskaņā ar Tiesas judikatūru uz tiem neattiecas pienākums izpaust visu vai daļēju to saturu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 133. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 134. punkts).
108 Līdz ar to iebildums par apgalvoto Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta pārkāpumu nevar tikt atbalstīts.
109 No tā izriet, ka piektais pamats ir noraidāms kā nepamatots.
Par sesto pamatu, kas saistīts ar Pamattiesību hartas 41. un 42. panta un LESD 15. panta 3. punktā paredzētā pārskatāmības pienākuma pārkāpumu
110 Ar šo pamatu, kas iesniegts pakārtoti, prasītāja būtībā apgalvo, ka, ja netiek apmierināti tās argumenti, kas saistīti ar Regulas Nr. 1049/2001 pārkāpumu, būtu jākonstatē tās Pamattiesību hartas 42. pantā garantēto pamattiesību uz piekļuvi dokumentiem, kas ietilpst Komisijas administratīvās lietas materiālos, tās Pamattiesību hartas 41. pantā 2. punkta b) apakšpunktā garantēto tiesību uz piekļuvi minētajiem lietas materiāliem un LESD 15. panta 3. punktā paredzētā pārskatāmības pienākuma pārkāpums.
111 Turklāt prasītāja uzskata, ka, lai gan konfidencialitātes, kā arī dienesta noslēpuma un komercnoslēpuma aizsardzība ir LESD 339. pantā atzīts un konkrētāk atvasināto tiesību normās definēts vispārējo interešu mērķis, piekļuves dokumentiem tiesību ierobežošana šo interešu vai izmeklēšanas darbību aizsardzības mērķis izskatāmajā lietā ir nesamērīgs.
112 Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši no 2014. gada 23 oktobra elektroniskās vēstules izrietošajam šī tiesvedība attiecas uz pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, kas ietilpst administratīvās procedūras lietas materiālos, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, nevis saistībā ar pieteikumu par piekļuvi lietas materiāliem, pamatojoties uz specifiskajām Regulas Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004 tiesību normām, kuru mērķis ir nodrošināt tiesību uz aizstāvību, kādas ir pusēm, uz kurām attiecas konkurences tiesību normu pārkāpuma procedūra, ievērošanu.
113 Pirmkārt, runājot par apgalvoto Komisijas pieļauto Pamattiesību hartas 42. panta par piekļuves tiesībām dokumentiem un LESD 15. panta 3. punkta pārkāpumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu tiesības piekļūt dokumentiem tiek garantētas, ievērojot principus un nosacījumus, ko nosaka ar Parlamenta un Padomes regulām saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru. Tādējādi Regulā Nr. 1049/2001, kas pieņemta, pamatojoties uz EKL 255. pantu, kura saturs ir ietverts LESD 15. panta 3. punktā, ir noteikti vispārīgie principi un to robežas attiecībā uz tiesībām piekļūt Komisijas rīcībā esošiem dokumentiem. Turklāt saskaņā ar Pamattiesību hartas 52. panta 2. punktu ir noteikts, ka tajā atzītās tiesības, kuras ir paredzētas Līgumos, izmanto saskaņā ar tajos noteiktajiem nosacījumiem un ierobežojumiem.
114 Līdz ar to Vispārējās tiesas pārbaudi attiecībā uz atteikuma lēmuma tiesiskumu ir jāveic, ņemot vērā Regulu Nr. 1049/2001, nevis minētā lēmuma tiesiskumu, ņemot vērā Pamattiesību hartu, jo izskatāmajā lietā nav izvirzīta neviena iebilde par prettiesiskumu. Kā izriet it īpaši no otrā pamata vērtējuma, Komisija piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem ir atteikusi saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2014. gada 2. septembris, Verein Natura Havel un Vierhaus/Komisija, T‑538/13, nav publicēts, EU:T:2014:738, 69. un 70. punkts).
115 Otrkārt, runājot par apgalvoto tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu, kas ietver it īpaši Pamattiesību hartas 41. panta 2. punktā atzītās ikvienas personas tiesības piekļūt materiāliem, kuri uz to attiecas, atliek konstatēt, ka apstrīdētais lēmums attiecās uz pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, nevis pieteikumu par piekļuvi lietas materiāliem. No 2014. gada 23. oktobra elektroniskās vēstules tik tiešām izriet, ka prasītāja Komisijai skaidri norādīja, ka tās pieteikums esot izskatāms kā pieteikums par piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, kas apstiprinās, lasot atkārtoto pieteikumu kopumā.
116 Katrā ziņā ir jānorāda, ka Pamattiesību hartā atzītās tiesības uz piekļuvi lietas materiāliem Regulā Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004 ir paredzētas attiecībā uz izmeklēšanām, kas izriet no LESD 101. un 102. panta. Prasītāja turklāt nav izvirzījusi nevienu no hartas pārkāpuma izrietošu iebildi par Regulu Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004 prettiesiskumu. Tāpat no Regulas Nr. 773/2004 15. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka tiesības piekļūt lietas materiāliem tiek piešķirtas pusēm, kurām Komisija ir nosūtījusi paziņojumu par iebildumiem. Ir skaidrs, ka Komisija prasītājai nav nosūtījusi paziņojumu par iebildumiem. Līdz ar to šādos apstākļos prasītāja nevar atsaukties uz tiesību piekļūt Komisijas lietas materiāliem attiecīgajā konkurences izmeklēšanā pārkāpumu.
117 Līdz ar to ir noraidāmi iebildumi par apgalvoto Pamattiesību hartas 41. un 42. panta un LESD 15. panta 3. punktā paredzētā pārskatāmības pienākuma pārkāpumu.
118 Treškārt, runājot par prasītājas argumentu saistībā ar ierobežojumiem, kādi attiecībā uz tiesībām piekļūt dokumentiem var tikt noteikti vienīgi tad, ja šie ierobežojumi faktiski atbilst vispārējo interešu mērķiem un attiecībā pret sasniedzamo mērķi nav nesamērīga un nepieņemama iejaukšanās, ja pieņemtu, ka prasītāja ir vēlējusies atsaukties uz samērīguma principa pārkāpumu, ir jāatgādina, ka šis princips prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos leģitīmos mērķus, ņemot vērā, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas tas, kurš ir vismazāk apgrūtinošs, un nelabvēlīgās sekas nedrīkst būt nesamērīgas ar sasniedzamajiem mērķiem (spriedums, 2013. gada 17. oktobris, Schaible, C‑101/12, EU:C:2013:661, 29. punkts). Tādējādi piekļuves dokumentiem jomā judikatūrā ir iedibināts, ka samērīguma princips prasa, lai atkāpes nepārsniegtu tās [rīcības] robežas, kas ir atbilstoša un nepieciešama izvirzītā mērķa sasniegšanai (spriedums, 2016. gada 20. septembris, PAN Europe/Komisija, T‑51/15, nav publicēts, EU:T:2016:519, 21. punkts).
119 Izskatāmajā lietā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā paredzētie izņēmumi, uz kuriem Komisija ir atsaukusies, lai pamatotu lēmumu par atteikumu prasītājai piešķirt piekļuvi dokumentiem, ir saistīti, pirmkārt, ar attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību un, otrkārt, ar izmeklēšanas darbību aizsardzību un ka šie mērķi atbilst vispārējo interešu apsvērumiem, kuri turklāt nešķiet esam nesamērīgi ar izvirzītajiem mērķiem.
120 Līdz ar to iebildums, kas saistīts ar apgalvoto samērīguma principa pārkāpumu, ir noraidāms.
121 No tā izriet, ka sestais pamats ir noraidāms kā nepamatots.
Par septīto pamatu, kas saistīts ar Regulas Nr. 1049/2001 8. panta pārkāpumu
122 Prasītāja apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. un 2. punktu, jo Komisija atkārtoto pieteikumu par piekļuvi lietas materiāliem neesot izskatījusi šajā tiesību normā paredzētajā termiņā.
123 Prasītāja uzsver, ka Komisija gan piemērojamā termiņa beigu datumā to esot informējusi par šī termiņa pagarināšanu par 15 darba dienām, tomēr Komisija šajā ziņā neesot sniegusi nekādu detalizētu pamatojumu.
124 Prasītāja uzskata, ka šīs tiesību normas pārkāpumu rada arī tas, ka Komisija otrreiz ir pagarinājusi atbildes sniegšanas termiņu, lai gan Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 2. punktā šāda iespēja nav paredzēta. Tā norāda, ka Komisija nav sniegusi arī šī otrā pagarinājuma detalizētu pamatojumu.
125 Ir jāatgādina, ka administratīvā procedūrā Komisijā pēdējai minētajai ir jāievēro Savienības tiesībās paredzētās procesuālās garantijas (spriedumi, 1998. gada 14. maijs, Enso Española/Komisija, T‑348/94, EU:T:1998:102, 56. punkts, un 2008. gada 18. jūnijs, Hoechst/Komisija, T‑410/03, EU:T:2008:211, 128. punkts).
126 Šajā ziņā pagarināmais 15 darba dienu termiņš, kurā iestādei ir jāatbild uz atkārtoto pieteikumu un kurš ir paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. un 2. punktā, ir obligāts. Tomēr šī termiņa beigšanās neatņem iestādei pilnvaras pieņemt lēmumu.
127 Runājot par piekļuvi dokumentiem, likumdevējs Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. un 2. punktā ir paredzējis sekas, kādas var būt iespējamai termiņa neievērošanai, minētās regulas 8. panta 3. punktā nosakot, ka gadījumā, ja iestāde neievēro termiņu, rodas tiesības celt prasību tiesā (spriedums, 2010. gada 19. janvāris, Co-Frutta/Komisija, T‑355/04 un T‑446/04, EU:T:2010:15, 58. punkts).
128 Izskatāmajā lietā ir jānorāda, ka Komisija uz pieteikumu par piekļuvi ir atbildējusi, pirms prasītāja atbildes trūkuma dēļ noteiktajā termiņā ir rīkojusies atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punktam, ceļot prasību tiesā.
129 Šādos apstākļos, lai cik nevēlama termiņa pārsniegšana arī nebūtu, saskaņā ar Tiesas judikatūru šī pārsniegšana nevar padarīt apstrīdēto lēmumu par tik prettiesisku, lai tiktu attaisnota tā atcelšana (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Agrofert Holding, C‑477/10 P, EU:C:2012:394, 89. punkts).
130 Līdz ar to iebildums par apgalvoto Regulas Nr. 1049/2001 8. panta pārkāpumu nav atbalstāms.
131 No tā izriet, ka septītais pamats ir noraidāms kā nepamatots.
132 No visiem iepriekš norādītajiem apsvērumiem izriet, ka neviens no prasītājas izvirzītajiem pamatiem nav pamatots.
133 Tātad šī prasība ir noraidāma kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
134 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Deutsche Telekom AG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Frimodt Nielsen | Collins | Valančius |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2017. gada 28. martā.
[Paraksti]