Language of document : ECLI:EU:T:2021:221

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2021. gada 28. aprīlī (*)

Civildienests – EESK personāls – Pagaidu darbinieki – Atteikums pārklasificēt – Prasība atcelt tiesību aktu – Sūdzības iesniegšanas termiņš – Termiņa nokavējuma pierādīšanas pienākums – Nelabvēlīgs akts – Pieņemamība – Vienlīdzīga attieksme – Tiesiskā drošība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Morālais kaitējums

Lietā T‑843/19

Paula Correia, ar dzīvesvietu Volivsentetjēnā [WoluweSaintÉtienne] (Beļģija), kuru pārstāv LLevi un MVandenbussche, advokātes,

prasītāja,

pret

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (EESK), ko pārstāv MPascua Mateo, XChamodraka un KGambino, pārstāves, kurām palīdz BWägenbaur, advokāts,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar ko tiek lūgts, pirmkārt, atcelt EESK lēmumu, kura pieņemšanas datums prasītājai nav bijis zināms un par kuru viņa ir uzzinājusi 2019. gada 12. aprīlī, par atteikumu viņu pārklasificēt AST 7 pakāpē 2019. pārklasificēšanas gadā un, otrkārt, piespriest atlīdzināt prasītājai ar šo lēmumu nodarīto morālo kaitējumu,

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [SGervasoni], tiesneši P. Niuls [PNihoul] un R. Frendo [RFrendo] (referente),

sekretārs: L. Ramete [L. Ramette], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2021. gada 13. janvāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) ir konsultatīva iestāde, kas pārstāv Eiropas darba devēju, darbinieku un citu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju organizācijas, it īpaši sociāli ekonomiskajās, pilsoniskajās, profesionālajās un kultūras jomās. To veido trīs grupas, proti, darba devēju grupa (turpmāk tekstā – “I grupa”), darba ņēmēju grupa un grupa “Daudzveidība Eiropā”. Katrai no šīm grupām ir savs sekretariāts, kurā pagaidu darbinieki tiek pieņemti darbā saskaņā ar Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 2. panta c) punktu.

2        2000. gada 11. jūlijā prasītāja Paula Correia tika pieņemta darbā I grupā kā C 3 pakāpes (tagad – AST 4) pagaidu darbiniece, lai sāktu darbu 2000. gada 1. septembrī ar līgumu uz nenoteiktu laiku PDNK 2. panta c) punkta izpratnē.

3        2008. gada 9. janvārī prasītāju pārklasificēja no AST 4 pakāpes 5. līmeņa uz AST 5 pakāpes 1. līmeni, kas stājās spēkā no 2007. gada 1. janvāra. 2016. gada 18. janvārī viņu pārklasificēja no AST 5 pakāpes 3. līmeņa uz AST 6 pakāpes 1. līmeni, kas stājās spēkā no 2016. gada 1. janvāra.

4        2019. gada 26. martā notika prasītājas un I grupas priekšsēdētāja sanāksme (turpmāk tekstā – “2019. gada 26. marta sanāksme”). 2019. gada 28. martā prasītājai bija intervija ar EESK E direkcijas “Cilvēkresursi un finanses” ad interim vadītāju (turpmāk tekstā attiecīgi – “2019. gada 28. marta sanāksme” un “Personāla direkcija”).

5        2019. gada 12. aprīlī prasītāja piedalījās sarunā ar savu nodaļas vadītāju par 2018. gada novērtējumu (turpmāk tekstā – “2019. gada 12. aprīļa sanāksme”).

6        2019. gada 10. jūlijā prasītāja saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību (turpmāk tekstā – “sūdzība”) par lēmumu 2019. gadā viņu nepārklasificēt AST 7 pakāpē (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šajā sūdzībā viņa tostarp norādīja, ka viņai nav zināms šī lēmuma pieņemšanas datums.

7        2019. gada 21. oktobrī EESK nosūtīja prasītājai vēstuli, lai viņu informētu, ka iestāde, kura ir pilnvarota noslēgt EESK darba līgumus (turpmāk tekstā – “IPNL”), nevarēs atbildēt uz viņas sūdzību Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā noteiktajā termiņā.

8        2019. gada 10. novembrī sūdzība tika netieši noraidīta.

9        2020. gada 16. janvārī EESK paziņoja prasītājai, ka viņas sūdzība ir noraidīta (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzību”).

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

10      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 12. decembrī, prasītāja cēla šo prasību. Iebildumu raksts, replikas raksts un atbildes raksts uz repliku tika iesniegts attiecīgi 2020. gada 16. martā, 30. jūnijā un 17. jūlijā.

11      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest EESK atlīdzināt ar šo lēmumu nodarīto morālo kaitējumu, kas ir novērtēts ex aequo et bono 2000 EUR apmērā;

–        piespriest EESK atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

12      EESK prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

13      Vēstulē, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2021. gada 5. janvārī, prasītāja ir paudusi divus apsvērumus par ziņojumu tiesas sēdē, tostarp vienu – par 2019. gada 28. marta sanāksmes esamību.

14      Lietas dalībnieku paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausītas 2021. gada 13. janvāra tiesas sēdē.

15      Attiecībā uz šī sprieduma 13. punktā minēto vēstuli prasītāja tiesas sēdē norādīja, ka viņa vairs neapstrīd to, ka 2019. gada 28. marta sanāksme ir notikusi, bet gan šīs sanāksmes priekšmetu. Atbildot uz prasītājas apsvērumiem par ziņojumu tiesas sēdē, EESK tiesas sēdē iesniedza I grupas priekšsēdētāja 2019. gada 15. marta elektroniskā pasta vēstuli, kas adresēta EESK ģenerālsekretāram (turpmāk tekstā – “ģenerālsekretārs”), lai pierādītu 2019. gada 28. marta sanāksmes saturu (turpmāk tekstā – “2019. gada 15. marta elektroniskā pasta vēstule”). Prasītāja norādīja uz šī dokumenta nepieņemamību, pamatojot, ka tas ir iesniegts novēloti. Vispārējā tiesa pievienoja šo dokumentu lietas materiāliem, neskarot tā pieņemamības pārbaudi.

 Juridiskais pamatojums

 Par prasības pieņemamību

16      Iebildumu rakstā EESK izvirza iebildi par nepieņemamību, pamatojot, ka prasītāja nav iesniegusi sūdzību par apstrīdēto lēmumu Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzētajā triju mēnešu termiņā. Tā šajā ziņā norāda, ka 2019. gada 26. marta sanāksmē I grupas priekšsēdētājs ir informējis prasītāju par savu lēmumu nerosināt ģenerālsekretāram viņas pārklasificēšanu 2019. pārklasificēšanas gadā. Tikai šis lēmums esot bijis prasītājai nelabvēlīgs akts, jo ar to viņa esot zaudējusi jebkādu iespēju uz pārklasificēšanu 2019. gadā, tādējādi 2019. gada 10. jūlijā iesniegtā sūdzība, tāpat kā šī prasība, esot nepieņemama.

17      Prasītāja iebilst pret EESK izvirzīto iebildi par nepieņemamību, būtībā apgalvojot, ka 2019. gada 26. marta sanāksme bija vienīgi par viņas karjeras atjaunošanu, nevis par lēmumu viņu nepārklasificēt. Tiesas sēdē viņa piebilda, ka, tā kā tā bija neformāla sanāksme, to nevar uzskatīt par iespēju paziņot individuālu lēmumu Civildienesta noteikumu 25. panta otrās daļas izpratnē. Turklāt, tā kā lēmumi par pagaidu darbinieku, kas pilda pienākumus EESK, pārklasificēšanu netiek publicēti, prasītāja nevarot zināt, kurā datumā apstrīdētais lēmums ir pieņemts. Viņa uzstāj, ka par to ir uzzinājusi nejauši 2019. gada 12. aprīļa sanāksmē par 2018. gada novērtējumu.

18      Līdz ar to prasītāja uzskata, ka tās saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu 2019. gada 10. jūlijā iesniegto sūdzību nevar uzskatīt par iesniegtu pēc termiņa un tādējādi tās prasība ir pieņemama.

19      Replikas rakstā prasītāja uzsver, ka lēmumā par sūdzību, kas viņai tika paziņots 2020. gada 16. janvārī, proti, pēc šīs prasības celšanas, EESK nav konstatējusi viņas sūdzības nepieņemamību. Šādi rīkojoties, EESK esot netieši atzinusi, ka prasītāju par apstrīdēto lēmumu varēja informēt tikai 2019. gada 12. aprīļa sanāksmē.

20      Šajā ziņā iesākumā jānorāda, ka, neraugoties uz iebildumu rakstā izvirzīto iebildi par nepieņemamību, lēmuma par sūdzību 5. punkta sestajā daļā EESK ir skaidri atzinusi, ka apstrīdētais lēmums prasītājai ir paziņots 2019. gada 12. aprīļa sanāksmē, kā viņa to apgalvo.

21      Tomēr – saskaņā ar pastāvīgo judikatūru un kā tiesas sēdē norādīja EESK – Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajiem sūdzības un prasības celšanas termiņiem ir absolūts raksturs un tos nevar noteikt lietas dalībnieki un tiesa, kurai pat pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai tie ir ievēroti (skat. spriedumus, 2008. gada 8. septembris, Kerstens/Komisija, T‑222/07 P, EU:T:2008:314, 53. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 12. decembris, Feral/Reģionu komiteja, T‑529/16, nav publicēts, EU:T:2019:851, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

22      Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, kas pagaidu darbiniekiem ir piemērojams saskaņā ar PDNK 46. pantu, sūdzības ir jāiesniedz triju mēnešu laikā, skaitot “no dienas, kurā par lēmumu ziņots attiecīgajai personai, taču nekādā gadījumā ne vēlāk kā no dienas, kurā tāda persona par attiecīgo lēmumu uzzina, ja pasākums attiecas uz noteiktu personu”, kā tas ir šajā lietā.

23      Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru lietas dalībniekam, kurš atsaucas uz termiņa nokavējumu, proti, šajā lietā – EESK, ir jāiesniedz pierādījums datumam, kurā minētais termiņš ir sācies (skat. rīkojumu, 2005. gada 7. septembris, Krahl/Komisija, T‑358/03, EU:T:2005:301, 53. punkts, un spriedumu, 2020. gada 9. jūlijs, Komisija/HM, C‑70/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:544, 123. punkts un tajā minētā judikatūra).

24      Tāpat arī atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai pierādījums par brīdi, kad ieinteresētā persona ir uzzinājusi par individuālu lēmumu, var izrietēt no citiem apstākļiem, nevis no formāla paziņojuma par minēto lēmumu. Šajā ziņā, lai gan ar vienkāršām norādēm, kas liek domāt, ka lēmums ir saņemts, nepietiek, šāds pierādījums tomēr konkrēti var būt elektroniskā pasta vēstule no ieinteresētās personas, no kuras neapšaubāmi izriet, ka tā ir pienācīgi iepazinusies ar minēto lēmumu pirms apgalvotā datuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. februāris, AT/EACEA, F‑113/10, EU:F:2012:20, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

25      Šajā ziņā EESK pamatojas, pirmkārt, uz elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņu starp prasītāju un Personāla direkciju un, otrkārt, uz izvilkumu no šīs direkcijas elektroniskā grafika. Tiesas sēdē EESK pauda vēlmi atsaukties arī uz citu apstākli, proti, 2019. gada 15. marta elektroniskā pasta vēstuli.

26      Pirmām kārtām, attiecībā uz iebildumu rakstam pievienoto elektroniskā pasta vēstuļu saraksti no lietas materiāliem izriet, ka 2019. gada 26. martā prasītāja nosūtīja Personāla direkcijai šādi formulētu lūgumu:

“[I grupas priekšsēdētājs] mani informēja, ka pēc Jūsu pēdējās sarunas man būtu ar Jums jāsazinās, lai vienotos par tikšanos. Šī lūguma iemesls ir vēlme rast iespēju virzīt manas karjeras atjaunošanu un manu pārklasificēšanu.”

27      EESK apgalvo, ka prasītāja nebūtu lūgusi šo steidzamo sarunu, ja viņa tajā pašā dienā nebūtu uzzinājusi, ka viņas kandidatūra netiks piedāvāta pārklasificēšanai 2019. pārklasificēšanas gadā.

28      Replikas rakstā prasītāja precizē, ka minēto elektroniskā pasta vēstuli viņa ir nosūtījusi pēc sarunas ar I grupas priekšsēdētāju, kas ir notikusi viņa kabinetā. Cita kolēģa klātbūtnē viņš tai esot ieteicis sazināties ar Personāla direkciju par viņas karjeras atjaunošanu. Attiecībā uz norādi “pārklasificēšana” šajā elektroniskā pasta vēstulē prasītāja tiesas sēdē norādīja, ka karjeras atjaunošanas procedūra noteikti ietver pārklasificēšanu pakāpē.

29      2019. gada 27. martā Personāla direkcija uz šā sprieduma 26. punktā minēto prasītājas vēstuli atbildēja šādi:

“Izpildot Jūsu lūgumu, vai Jūs varētu man norādīt, kad mēs varam satikties, lai apspriestu Jūsu karjeras situāciju [..].”

30      Taču, ņemot vērā šī sprieduma 24. punktā minēto judikatūru, jākonstatē, ka ar šo elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņu pašu par sevi nekādi netiek pierādīts 2019. gada 26. marta sanāksmes saturs. Tādējādi ar to nevar apliecināt, ka šīs sanāksmes laikā apstrīdētais lēmums ir paziņots prasītājai, kā to apgalvo EESK.

31      Proti, no prasītājas tiesas sēdē sniegtā paskaidrojuma izriet (skat. šī sprieduma 28. punktu), ka tikai no tā, ka 2019. gada 26. marta elektroniskā pasta vēstulē viņa ir norādījusi uz savu pārklasificēšanu, nevar nešaubīgi secināt, ka par apstrīdēto lēmumu viņa ir uzzinājusi EESK apgalvotajā datumā. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka ar šo elektroniskā pasta vēstuli prasītāja vēlējās vienīgi “virzīt” savu pārklasificēšanu, nevis atteikumu to viņai piešķirt, kas ir pilnīgi saprotams solis saistībā ar lūgumu atjaunot karjeru.

32      Otrām kārtām, papildinot šo elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņu, EESK ir iesniegusi izvilkumu no Personāla direkcijas elektroniskā kalendāra, kas apliecinot, ka prasītājai un šai direkcijai ir bijusi aptuveni stundu ilga sanāksme 2019. gada 28. martā. Šajā sanāksmē tā esot informējusi prasītāju par pamatojumu apstrīdētajam lēmumam, ar kuru prasītāja esot iepazinusies 2019. gada 26. martā. Tomēr uzreiz ir jānorāda, ka šis apgalvojums ir pretrunā lēmumam par sūdzību, kā tas izriet no šī sprieduma 20. punkta.

33      Papildus – minētais apgalvojums nekādi netiek pamatots ar pierādījumiem. It īpaši šī sprieduma 32. punktā minētajā elektroniskā kalendāra izvilkumā nav ietverts neviens precizējums par 2019. gada 28. marta sanāksmes priekšmetu, un EESK nav iesniegusi ne šīs sanāksmes protokolu, ne pat Personāla direkcijas paziņojumu, kurā būtu sniegtas norādes par šajā sanāksmē apspriestajiem jautājumiem.

34      Trešām kārtām, EESK atsaucas uz 2019. gada 15. marta elektroniskā pasta vēstuli, ko tā iesniedza tiesas sēdē, kurā I grupas priekšsēdētājs ir ierosinājis pārklasificēt divus darbiniekus, kas pilda pienākumus minētās grupas sekretariātā. EESK uzskata – no tā izriet, ka prasītāja par apstrīdēto lēmumu noteikti ir tikusi informēta 2019. gada 26. marta sanāksmē.

35      Šajā ziņā ir jānorāda, ka Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punktā tostarp ir noteikts, ka puses var sniegt papildu pierādījumus pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas ar nosacījumu, ka kavēšanās šo ziņu iesniegšanā ir attaisnota.

36      Taču šajā lietā EESK nav pamatojusi kavēšanos pierādījumu piedāvājuma iesniegšanā, kas ir minēta šā sprieduma 34. punktā. Tas ir jākonstatē vēl jo vairāk tāpēc, ka jau replikas stadijā prasītāja bija apstrīdējusi iebildumu rakstā ietverto EESK apgalvojumu saistībā ar 2019. gada 28. marta sanāksmes saturu. No tā izriet, ka 2019. gada 15. marta elektroniskā pasta vēstules iesniegšana ir jāuzskata par novēlotu atbilstoši Reglamenta 85. panta 3. punktam, un tādējādi šis dokuments ir jānoraida kā nepieņemams.

37      Katrā ziņā ir jākonstatē, ka 2019. gada 15. marta elektroniskā pasta vēstulē ir tikai I grupas priekšsēdētāja pausts pārklasificēšanas ierosinājums, kas kā sagatavojošs akts nav lēmums, ar kuru ģenerālsekretārs kā IPNL atsakās prasītāju pārklasificēt.

38      Šajā ziņā jāatgādina, ka akti vai lēmumi, par kuriem var celt prasību par to atcelšanu, ir tikai tādi pasākumi ar juridiski saistošu iedarbību, kas var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli. Ja runa ir par aktiem vai lēmumiem, kuru izstrāde notiek vairākos posmos, it īpaši iekšējā procedūrā, piemēram, pagaidu darbinieku pārklasificēšanas procedūrā, apstrīdami akti ir tikai tie pasākumi, ar kuriem šīs procedūras beigās tiek noteikta iestādes galīgā nostāja. Turpretī starppasākumi, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu, nav nelabvēlīgi akti Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē, un tos var apstrīdēt tikai pakārtoti ar blakusprasību tādas prasības ietvaros par aktiem, kuru atcelšana ir iespējama (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2003. gada 5. marts, Staelen/Parlaments, T‑24/01, EU:T:2003:52, 32. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 21. septembris, Anagnostu u.c./Komisija, F‑72/11, EU:F:2015:103, 38. punkts).

39      Taču jākonstatē – pat pieņemot, ka prasītājas nepieminēšanu 2019. gada 15. marta elektroniskā pasta vēstulē varētu uzskatīt par I grupas priekšsēdētāja lēmumu nepiedāvāt ģenerālsekretāram viņu pārklasificēt, šis akts tomēr ir tikai viens no secīgiem pārklasificēšanas procedūras posmiem, kura noslēdzas ar lēmumu pārklasificēt attiecīgajā gadījumā citus pagaidu darbiniekus – ar lēmumu, kas turklāt būtu jāpublicē atbilstoši Civildienesta noteikumu 25. panta trešajai daļai, kura saskaņā ar PDNK 11. pantu ir piemērojama pagaidu darbiniekiem. Tikai tad, kad ir izveidots pienācīgi publicēts pārklasificēto pagaidu darbinieku saraksts, var tikt ietekmēta pagaidu darbinieku ar tiesībām uz pārklasificēšanu juridiskā situācija. No tā izriet, ka I grupas priekšsēdētāja ieteikumi ir IPNL lēmuma, ar kuru izveidots pārklasificēto pagaidu darbinieku saraksts, sagatavošanas darbības (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2003. gada 19. marts, Tsarnavas/Komisija, no T‑188/01 līdz T‑190/01, EU:T:2003:77, 73. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 21. septembris, Anagnostu u.c./Komisija, F‑72/11, EU:F:2015:103, 39. punkts).

40      Tomēr, tā kā nav strīda par to, ka ģenerālsekretāra pieņemtie lēmumi par pagaidu darbinieku pārklasificēšanu nav publicēti atbilstoši Civildienesta noteikumu 25. panta trešajai daļai, un EESK tiesas sēdē paziņoja, ka datums, kurā ir pieņemts ģenerālsekretāra kā IPNL lēmums par 2019. gada 15. marta elektroniskā pasta vēstulē minētajiem pārklasificēšanas priekšlikumiem, prasītājai nebija zināms, tad viņa vēl jo mazāk varēja zināt, kurā brīdī ir pieņemts apstrīdētais lēmums. EESK tātad nevar pamatoti apgalvot, ka prasītāja ar minēto lēmumu ir pienācīgi iepazinusies vēlākais 2019. gada 26. martā, un tādējādi sūdzība nav bijusi novēlota.

41      Līdz ar to EESK izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida un šī prasība ir jāatzīst par pieņemamu.

 Par prasījumiem atcelt tiesību aktu

42      Lai pamatotu prasījumus atcelt tiesību aktu, prasītāja izvirza četrus pamatus. Tomēr, ņemot vērā prasības pieteikuma saturu, ir jāuzskaita pieci. Pirmais pamats būtībā izriet no pienākuma norādīt apstrīdētā lēmuma pamatojumu pārkāpuma. Pārējie četri pamati attiecīgi izriet: otrais – no vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma, trešais – no tiesiskās drošības principa pārkāpuma, ceturtais – no acīmredzamas kļūdas vērtējumā un piektais – no rūpības pienākuma neizpildes.

43      Šādos lietas apstākļos Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms un vienlaikus izvērtēt otro un trešo pamatu attiecīgi par vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās drošības principa pārkāpumu.

44      Būtībā prasītāja pārmet EESK, ka tā ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, saskaņā ar kuru tai bija jānosaka objektīvi un pārskatāmi kritēriji, kas ļautu pagaidu darbiniekiem zināt viņu pārklasificēšanas kārtību, un apgalvo, ka skaidras, precīzas, paredzamas un pārskatāmas procedūras neesamība šajā jomā apdraud tiesiskās drošības principu.

 Par otrā un trešā pamata pieņemamību

45      EESK izvirza iebildi par nepieņemamību attiecībā uz otro un trešo pamatu, pamatojot, ka prasītāja nav paskaidrojusi, kā rakstveida noteikumu neesamība pagaidu darbinieku pārklasificēšanas jomā viņu ir personiski nelabvēlīgi skārusi, un tādējādi šajos pamatos izvirzītie argumenti ir izvirzīti vienīgi likuma interesēs un līdz ar to ir jāuzskata par nepieņemamiem.

46      Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ierēdnim nav tiesību celt prasību likuma vai iestāžu interesēs un viņš prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam var izvirzīt tikai personiskus iebildumus, tomēr pietiek ar to, ka apgalvotais prettiesiskums ir ietekmējis viņa tiesisko stāvokli, lai iebildumu, ko prasītājs ar to pamato, uzskatītu par personisku (spriedums, 2011. gada 10. novembris, Merhzaoui/Padome, F‑18/09, EU:F:2011:180, 63. punkts). Taču prasītāja šajā lietā konkrēti apgalvo, ka skaidru un precīzu kritēriju neesamība attiecībā uz pagaidu darbinieku pārklasificēšanu 2019. pārklasificēšanas gadā ir ietekmējusi viņas personisko tiesisko stāvokli, pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās drošības principus. No tā izriet, ka otrais un trešais pamats ir pieņemams.

 Par otrā un trešā pamata pamatotību

47      Tiesiskās drošības principa mērķis ir nodrošināt situāciju un tiesisko attiecību, ko regulē Savienības tiesības, paredzamību (spriedums, 2019. gada 3. jūlijs, PT/EIB, T‑573/16, EU:T:2019:481, 233. punkts), un tas prasa, ka ikvienam administrācijas aktam, kurš rada juridiskas sekas, ir jābūt skaidram un precīzam, lai ieinteresētās personas varētu nepārprotami uzzināt savas tiesības un pienākumus un attiecīgi rīkoties (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 27. janvāris, DF/Komisija, T‑782/14 P, EU:T:2016:29, 45. punkts un tajā minētā judikatūra). Šī prasība ir spēkā it īpaši tad, ja konkrētais akts var radīt negatīvas sekas attiecīgajām personām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 11. maijs, Deza/ECHA, T‑115/15, EU:T:2017:329, 135. punkts).

48      Šajā kontekstā ir jānorāda, ka Lēmumā Nr. 114/16 A, ar ko pieņem noteikumus par paaugstināšanu amatā, EESK ir noteikusi rakstveida un kodificētas normas līgumdarbinieku un ierēdņu pārklasificēšanas jomā.

49      Turpretī nav strīda par to, ka EESK nav pieņēmusi nevienu šāda veida lēmumu attiecībā uz pagaidu darbinieku pārklasificēšanu. Tādējādi nav ne saistoša teksta, ne kāda cita dokumenta, kur precizēti vērtējuma elementi, atbilstoši kam šos darbiniekus var pārklasificēt, vai saikne, kas var pastāvēt starp EESK noteiktiem pagaidu darbinieku novērtēšanas noteikumiem un pārklasificēšanas iespējām, vai arī garantijas, kas attiecas uz individuālo situāciju izskatīšanu pirms lēmumu pieņemšanas šajā jomā.

50      EESK tomēr atsaucas uz iedibinātu praksi pagaidu darbinieku pārklasificēšanas jomā, kas viņiem esot zināma un atbilstot PDNK un judikatūras prasībām. Prasītāja apstrīd to, ka šāda prakse pastāv, un katrā ziņā uzskata, ka tajā netiek ievērots ne vienlīdzīgas attieksmes princips, ne tiesiskās drošības princips.

51      EESK Reglamenta 80. panta 3. punktā ir precizēts, ka IPNL pilnvaras piemērot tostarp PDNK 10. panta 3. punktu, kurā noteikta pagaidu darbinieku pārklasificēšana, ģenerālsekretārs īsteno, pamatojoties uz priekšlikumiem, ko iesniedz EESK triju grupu priekšsēdētāji. Šie priekšlikumi paši par sevi izriet no to nodaļu vadītāju priekšlikumiem, kurās pagaidu darbinieki pilda pienākumus, un tie turklāt ir atkarīgi no budžeta resursiem.

52      No EESK tiesas sēdē sniegtajiem precizējumiem izriet, ka prakse, uz ko tā atsaucas, attiecas konkrēti uz pārklasificēšanas procedūras norisi, lai gan no materiāltiesiskā viedokļa pagaidu darbinieki tiek pārklasificēti, pamatojoties uz nopelnu salīdzināšanu un ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu. Tomēr EESK uzsvēra, ka tās specifika, it īpaši tās sastāva “izteikti politiskais” raksturs, nepieļauj, ka tā varētu izveidot pagaidu darbinieku pārklasificēšanas sistēmu, kuras pamatā ir nopelnu novērtēšana, kas būtu salīdzināma ar to, kāda ir piemērojama ierēdņiem saskaņā ar Civildienesta noteikumu 45. pantu. Šajā ziņā tā piebilda, ka uz pagaidu darbinieku pārklasificēšanu attiecināmie kritēriji “būtiski atšķiras” no kritērijiem, kas jāņem vērā, paaugstinot amatā ierēdņus.

53      Savos procesuālajos rakstos EESK arī apgalvo, ka, pārklasificējot pagaidu darbiniekus to veidojošo trīs grupu ietvaros, tā tostarp ņem vērā budžeta amata vietu pieejamību, kā arī Civildienesta noteikumu I.B pielikumā noteiktās paaugstināšanas amatā likmes, lai ievērotu darbinieku darba stāžu viņu pakāpē (vidējais darba stāžs ir četri gadi pakāpē).

54      Atbilstoši judikatūrai iestādēm ir izvēles brīvība personāla organizācijas un pārvaldības jomā un tādējādi nav konkrēta pienākuma noteikt tieši tādu vai citādu novērtēšanas un pārklasificēšanas sistēmu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 14. februāris, Simões Dos Santos/ITSB, T‑435/04, EU:T:2007:50, 132. punkts un tajā minētā judikatūra) ar nosacījumu, ka tās ievēro Savienības tiesību vispārējos principus, tostarp vienlīdzīgas attieksmes principu.

55      Turklāt PDNK nav paredzēta īpaša norma par pagaidu darbinieku pārklasificēšanu, kādas ir ietvertas ierēdņiem piemērojamā Civildienesta noteikumu 45. pantā. Šajā ziņā EESK pamatoti norāda, ka pagaidu darbinieku pārklasificēšanai piemērojamie noteikumi nevar būt identiski tiem, kas attiecas uz ierēdņiem. Proti, pagaidu darbiniekiem nav tādu pašu tiesību uz karjeru savā iestādē kā ierēdņiem (par ierēdņu tiesībām uz karjeru skat. 2007. gada spriedumu, Silva/Komisija, F‑21/06, EU:F:2007:116, 70., 71. un 76. punkts). Tāpat arī pagaidu darbinieku, kuri tāpat kā prasītāja ir pieņemti darbā saskaņā ar PDNK 2. panta c) punktu, profesionālo nopelnu novērtējumu var balstīt uz analīzes elementiem, kuros ir ņemtas vērā tos ar iestādi saistošo darba tiesisko attiecību īpatnības, tostarp īpašas uzticības saiknes esamība un – attiecīgā gadījumā – politiskais konteksts, kādā viņi pilda savus pienākumus.

56      Tomēr pārklasificēšana ir jāveic, ievērojot vispārējos Savienības tiesību principus, piemēram, vienlīdzīgas attieksmes principu, kas arī ir ietverts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantā un kas ir jāievēro visām Savienības struktūrām un iestādēm, kā arī tiesiskās drošības principu (skat. spriedumus, 2018. gada 13. jūlijs, KChrysostomides & Co. u.c./Padome u.c., T‑680/13, EU:T:2018:486, 440. punkts, un 2019. gada 3. jūlijs, PT/EIB, T‑573/16, EU:T:2019:481, 233. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt EESK to nav apstrīdējusi.

57      Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīga attieksme ir vispārējs princips un Savienības tiesību pamatprincips, kas prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota. Vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts, ja divas personu kategorijas, kuru faktiskā un juridiskā situācija nav būtiski atšķirīga, saņem atšķirīgu attieksmi vai ja atšķirīgas situācijas tiek izskatītas vienādi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 20. februāris, Komisija/Bertolete u.c., no T‑359/07 P līdz T‑361/07 P, EU:T:2009:40, 37. un 38. punkts un tajos minētā judikatūra).

58      Lai ievērotu šo principu, Savienības iestādes vai struktūras rīcībā ir jābūt analīzes elementu kopumam, piemēram, novērtējuma ziņojumiem tās veikta nopelnu novērtējuma pamatošanai, lai izvairītos no patvaļības riska un nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pretendentiem ar tiesībām uz paaugstinājumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 15. decembris, Bonazzi/Komisija, F‑88/15, EU:F:2015:150, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

59      Turpinot – lai gan saskaņā ar šī sprieduma 54. punktā minēto judikatūru iestādēm ir novērtējuma brīvība, Savienības tiesai tomēr ir jāpārbauda, vai attiecīgā Savienības iestāde vai struktūra, šajā gadījumā – EESK, ir ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās drošības principus, pārklasificējot pagaidu darbiniekus un – it īpaši – veicot salīdzinošo novērtējumu, no kā tā izriet (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 13. jūlijs, KChrysostomides & Co. u.c./Padome u.c., T‑680/13, EU:T:2018:486, 440. punkts, un 2019. gada 3. jūlijs, PT/EIB, T‑573/16, EU:T:2019:481, 233. punkts un tajā minētā judikatūra).

60      Taču, kā izriet no šī sprieduma 49. punkta, pagaidu darbinieku pārklasificēšanai EESK nav noteikusi analīzes elementus, kas ļautu salīdzināt nopelnus, ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu. Tikai ar nosacījumiem, kas izklāstīti šī sprieduma 53. punktā, nav pietiekami, lai nodalītu pagaidu darbiniekus, kuri pretendē uz pārklasificēšanu. Šajā jomā īstenotā EESK prakse tātad negarantē, ka visi nodaļu vadītāji un grupas priekšsēdētāji pārklasificēšanas priekšlikumus sagatavo, balstoties uz vienotiem pamatiem, un ka ģenerālsekretāra kā IPNL lēmumos tiek ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips.

61      Šī analīzes elementu neesamība vēl jo vairāk ir apstrīdama tādēļ, ka atbilstoši šī sprieduma 40. punktā norādītajam lēmumi pārklasificēšanas jomā EESK netiek publicēti, kā tas ir prasīts Civildienesta noteikumu 25. panta trešajā daļā, ar ko arī tiek pārkāpts tiesiskās drošības princips.

62      Šajā ziņā jāatgādina, ka pārskatāmības pienākums izriet no vienlīdzīgas attieksmes principa, jo tā mērķis ir nodrošināt atbilstošu atklātības pakāpi, kas ļauj kontrolēt pārvaldes neitralitāti un patvaļības neesamību (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 15. aprīlis, IPK International/Komisija, T‑297/05, EU:T:2011:185, 124. punkts).

63      No tā izriet – tas, ka EESK nepublicē pārklasificēšanas lēmumus, ir ne tikai pretrunā normatīvo aktu noteikumiem, bet arī apdraud to pagaidu darbinieku tiesības, kuri pilda pienākumus dažādu EESK grupu sekretariātos, jo tas liedz pārbaudīt pārvaldes neitralitāti pārklasificēšanas procesā.

64      Prasītāja šajā sakarā norāda, ka pretēji viņas kolēģiem, kas arī pilda pienākumus triju EESK grupu sekretariātos, viņas karjera ir attīstījusies īpaši lēni. Proti, 19 gadu laikā viņas klasifikācija esot mainīta tikai divas reizes, attiecīgi no 2007. gada 1. janvāra un 2016. gada 1. janvāra.

65      Savas argumentācijas pamatojumam viņa iesniedza salīdzinošu tabulu, kuru viņa bija sagatavojusi, lai parādītu, ka viņas kolēģu – trijās EESK grupās nodarbinātu pagaidu darbinieku – karjera ir attīstījusies ātrāk par viņas karjeru.

66      Četru gadu darba stāža kritērija piemērošana pagaidu darbinieku pārklasificēšanā, tāpat kā vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana, uz ko mēģina atsaukties EESK (skat. šī sprieduma 53. punktu), neizriet no prasītājas izveidotās tabulas. Proti, šajā tabulā parādās būtiskas atšķirības dažādu trīs EESK grupu sekretariātos strādājošo pagaidu darbinieku pārklasificēšanas ritmā. Piemēram, attiecībā uz I grupu, kurā pienākumus pilda prasītāja, no šīs tabulas izriet, ka pagaidu darbinieks gandrīz divos gados ir pavirzījies par trim pakāpēm (no AST 2 uz AST 5), bet kāds cits darbinieks ir salīdzināmi virzījies gandrīz sešos gados (no AST 3 uz AD 6). Tas pats attiecas uz pagaidu darbiniekiem, kuri pilda pienākumus darba ņēmēju grupas sekretariātā un kuriem atšķirības karjeras izaugsmē ir vēl izteiktākas. Kā piemērs šajā pēdējā minētajā grupā parādās, ka pagaidu darbinieks sešu gadu laikā ir pavirzījies par divām pakāpēm (no AST 4 uz AST 6), lai gan kāds cits darbinieks par trim pakāpēm (no AST 4 uz AST 7) ir pavirzījies deviņpadsmit gadu laikā.

67      EESK nesniedz nevienu argumentu, kas varētu atspēkot šīs tabulas saturu vai prasītājas argumentus par atšķirībām karjeras attīstības ritmā pagaidu darbiniekiem, kuri pilda pienākumus EESK grupu sekretariātos, tostarp I grupas sekretariātā. It īpaši EESK nesniedz nevienu norādi, kas ļautu secināt, ka kritēriji, saskaņā ar kuriem – pēc tās teiktā – notiek pagaidu darbinieku pārklasificēšana, proti, it īpaši amata vietu pieejamība un noteikums par darba stāžu pakāpē, tiek ievēroti atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam.

68      Ja pastāv pietiekami saskanīgu netiešu pierādījumu kopums, kas pamato prasītāja argumentāciju, atbildētājai iestādei ar objektīviem pierādījumiem, kurus var pārbaudīt tiesā, ir jāsniedz pierādījumi par minētajam principam atbilstošas prakses esamību (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 8. novembris, RA/Revīzijas palāta, T‑874/16, nav publicēts, EU:T:2018:757, 56. punkts).

69      Jānorāda, ka veidu, kādā ir notikusi 2019. gada pārklasificēšana, EESK apraksta, tikai izvairīgi pieminot to, kāda ir bijusi IPNL izmantotā metode, lai salīdzinātu uz pārklasificēšanu pretendējošo pagaidu darbinieku nopelnus. Proti, EESK sniegtie paskaidrojumi neļauj noteikt nedz to, kādā veidā, nedz arī – uz kāda pamata IPNL vai pat I grupas priekšsēdētājs faktiski ir salīdzinājis šos nopelnus, ņemot vērā analīzes elementus, kuros tiek atspoguļota EESK struktūra, vajadzības un īpašā uzbūve (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 8. novembris, RA/Revīzijas palāta, T‑874/16, nav publicēts, EU:T:2018:757, 57. punkts).

70      Šos apsvērumus neatspēko arī citi EESK izvirzītie argumenti.

71      Pirmām kārtām, EESK apgalvo, ka tai nav bijis iespējams ieviest tādu pagaidu darbinieku pārklasificēšanas sistēmu, kāda ir ierēdņu paaugstināšanai amatā, kuras pamatā ir vienīgi nopelnu salīdzināšanas sistēma, jo pagaidu darbinieku pārklasificēšana EESK ietvaros notiek, ņemot vērā atšķirīgus apsvērumus. Šajā ziņā tā norāda uz dažādiem tai specifiskiem ierobežojumiem.

72      Pirmkārt, EESK uzskata, ka pagaidu darbinieka pārklasificēšana paredz specifiskas tā veikto uzdevumu atšķirības. Otrkārt, tā norāda, ka uz pagaidu darbiniekiem, kas pienākumus pilda EESK, attiecas no ierēdņiem atšķirīga budžeta pozīcija, jo viņi tiek iecelti nepastāvīgās amata vietās. Šajā ziņā jebkāda klasifikācija esot atkarīga no ik gadu piešķirtā budžeta pieejamības. Treškārt un no tā izrietoši, tā kā pagaidu darbiniekiem paredzēto amata vietu skaits esot ierobežots budžeta aprobežojumu dēļ, pagaidu darbiniekus varot pārklasificēt tikai tad, ja ir vakants amats, kas atbilst jaunai pakāpei. Šajā ziņā EESK norāda konkrēti, ka pārklasificēšanas sistēma, kuras pamatā ir nopelnu salīdzināšana, kāda ir ierēdņu paaugstināšanai amatā, neļauj nodrošināt vienveidīgu funkciju sadalījumu, kas atbilst no AST 1 līdz AST 9 pakāpei EESK ietvaros, it īpaši iestādēs, kas darbojas ar ļoti maziem resursiem, piemēram, to veidojošo grupu sekretariāti.

73      Tomēr jākonstatē, ka EESK minētie ierobežojumi paši par sevi nav ne īpaši raksturīgi šo grupu sekretariātu struktūrai un organizācijai, ne arī nepārvarami un tos nevar uzskatīt par tādiem, kas liedz ieviest skaidrus, objektīvus un pārskatāmus salīdzinošus analīzes elementus pagaidu darbinieku pārklasificēšanā, kas ļautu nodrošināt tiesiskās drošības un vienlīdzīgas attieksmes principu ievērošanu.

74      Attiecībā uz EESK minētajiem budžeta apsvērumiem jāuzsver, ka tie paši par sevi nevar attaisnot skaidras, precīzas un nediskriminējošas procedūras vai iekšējo noteikumu neesamību pagaidu darbinieku pārklasificēšanas jomā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 20. jūlijs, RN/Komisija, F‑104/15, EU:F:2016:163, 72. punkts).

75      Otrām kārtām, tiesas sēdē EESK apgalvoja, ka, tā kā tā ir “izteikti politiska” struktūra, tad tās pagaidu darbinieku pārklasificēšanā vērā ņemamie nopelni atšķiras no tiem, kas ir jāņem vērā ierēdņu paaugstināšanā atbilstoši Civildienesta noteikumu 45. pantam.

76      Protams, kā izriet no šī sprieduma 54. un 59. punkta, iestādes var brīvi noteikt analīzes elementus atkarībā no savām dienesta vajadzībām un attiecīgajām organizatoriskajām īpatnībām un tām nav pienākuma ierēdņu paaugstināšanai piemērojamos noteikumus transponēt pagaidu darbinieku pārklasificēšanā.

77      Šajā ziņā EESK norāda – pat ja PDNK 16. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka Civildienesta noteikumu 45. panta noteikumi ir piemērojami pagaidu darbiniekiem, kas pienākumus pilda Eiropas Parlamenta politiskajās grupās, nevis pagaidu darbiniekiem, kas tos pilda EESK grupās, minētā 45. panta kritēriji, kuru mērķis ir salīdzināt nopelnus un ņemt vērā darba stāžu pakāpē, ir visiem EESK personālam piemērojamiem iekšējiem norādījumiem raksturīgi principi.

78      Tomēr, pirmkārt, šis vispārīgais apgalvojums neļauj ne saprast, kā Civildienesta noteikumu 45. pantā minētie kritēriji tiek piemēroti EESK pagaidu darbinieku pārklasificēšanā, ne arī pārbaudīt, vai tie patiešām ir piemēroti šajā lietā.

79      Otrkārt un katrā ziņā, šis apgalvojums šķiet pretrunā EESK tiesas sēdē izvirzītajam argumentam par to, ka tās “izteikti politiskais” raksturs nepieļauj ieviest tādu pašu pagaidu darbinieku pārklasificēšanas sistēmu, kuras pamatā ir nopelnu salīdzināšana, kāda ir Civildienesta noteikumu 45. pantā paredzētā paaugstināšanas sistēma. Turklāt pietiek norādīt, ka, tā kā šajā tiesību normā, lasot to kopā ar PDNK 16. panta pirmo daļu, ir paredzēta uz nopelniem balstīta paaugstināšanas amatā sistēma konkrēti attiecībā uz pagaidu darbiniekiem, kuri pilda pienākumus Parlamenta politiskajās grupās, kas patiešām ir politiskās grupas, EESK nav pamata apgalvot, ka to veidojošo grupu politiskais raksturs liedz tai izveidot sistēmu pagaidu darbinieku, kuri pilda pienākumus šajās grupās, nopelnu salīdzināšanai.

80      Savienības iestādēm, organizācijām un struktūrām, īstenojot šī sprieduma 54. un 59. punktā minēto organizatorisko brīvību, vispirms ir jānosaka salīdzinoši analīzes kritēriji, lai tiktu ievēroti vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās drošības principi, vienlaikus ņemot vērā to konkrētās dienesta vajadzības. No tā izriet, ka EESK nav pamata atsaukties uz to, ka īpaši tai nav iespējams noteikt pārskatāmus, paredzamus un nediskriminējošus nopelnu analīzes elementus, lai tās darbinieki varētu izvērtēt lēmumu par pārklasificēšanu tiesiskumu un Vispārējā tiesa – pārbaudīt šo tiesiskumu, ņemot vērā tiesiskās drošības un vienlīdzīgas attieksmes principus.

81      Šādos apstākļos otrais un trešais pamats ir jāapmierina un līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, jo tajā nav ievēroti vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās drošības principi, un nav jāizvērtē pārējie pamati, kurus prasītāja ir izvirzījusi saistībā ar saviem prasījumiem atcelt tiesību aktu.

 Par prasījumiem par kaitējuma atlīdzību

82      Prasītāja uzskata, ka viņai ir nodarīts morālais kaitējums neskaidrās situācijas dēļ, kādā viņa atrodas savas karjeras attīstības ziņā, kas ir sekas tam, ka EESK nav pieņēmusi skaidrus, pārskatāmus un nediskriminējošus kritērijus pagaidu darbinieku pārklasificēšanas jomā. Viņa uzskata, ka vienmēr būs šaubas par to, kā ir novērtējami nopelni, ko viņa būtu varējusi pierādīt, ja iepriekš būtu bijuši noteikti skaidri un precīzi kritēriji. Līdz ar to viņa lūdz piespriest EESK izmaksāt viņai atlīdzību, kas novērtēta ex aequo et bono 2000 EUR apmērā.

83      EESK uzskata, ka prasītājas izvirzītie argumenti saistībā ar prasību par kaitējuma atlīdzību ir nepamatoti. Pirmkārt, EESK neesot pieļāvusi prettiesisku rīcību, ar ko prasītājai būtu varēts nodarīt kaitējumu. Otrkārt, tā kā apstrīdētais lēmums esot pieņemts prasītājai zināmā situācijā, viņa nevarot atsaukties uz nenoteiktību savas karjeras attīstības ziņā, lai pamatotu savu prasību par kaitējuma atlīdzību.

84      Vispirms jāatgādina, ka Savienības iestāžu un struktūru saukšana pie atbildības ir atkarīga no nosacījumu kopuma izpildes, proti, rīcībai, par kuru tā tiek vainota, ir jābūt prettiesiskai, apgalvotajam kaitējumam ir jābūt reālam un starp pārmesto rīcību un apgalvoto kaitējumu ir jābūt cēloņsakarībai, un šie trīs nosacījumi ir kumulatīvi (skat. spriedumu, 2019. gada 3. oktobris, DQ u.c./Parlaments, T‑730/18, EU:T:2019:725, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

85      Šajā lietā trīs šī sprieduma 84. punktā minētie kumulatīvie nosacījumi, proti, EESK prettiesiskā rīcība, prasītājai nodarītais kaitējums un cēloņsakarība starp šiem diviem elementiem, ir izpildīti.

86      Saskaņā ar judikatūru tāda prettiesiska akta atcelšana, kāds ir apstrīdētais lēmums, pati par sevi var būt atbilstošs un principā pietiekams atlīdzinājums par visu morālo kaitējumu, kas varēja tikt radīts ar šo aktu, bet tas tā nav gadījumā, ja prasītājs pierāda, ka tas ir cietis tādu morālo kaitējumu, kas ir nodalāms no atcelšanas pamatā esošā prettiesiskuma un ko nevar pilnībā atlīdzināt, atceļot šo aktu (skat. spriedumus, 2015. gada 19. maijs, Brune/Komisija, F‑59/14, EU:F:2015:50, 80. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 16. jūlijs, Murariu/EAAPI, F‑116/14, EU:F:2015:89, 150. punkts un tajā minētā judikatūra).

87      Tomēr šajā lietā ar apstrīdētā lēmuma atcelšanu pašu par sevi nevar pilnībā kompensēt prasītājai nodarīto morālo kaitējumu.

88      Protams, saskaņā ar LESD 266. pantu EESK ir jāizpilda šis spriedums, pamatojot pagaidu darbinieku pārklasificēšanu ar skaidriem, pārskatāmiem un nediskriminējošiem analīzes elementiem. Tomēr nelikumību saistībā ar to, ka šādu elementu nebija pirms šīs prasības celšanas, nevar viegli izlabot ar atpakaļejošu spēku. Proti, nav iespējams paredzēt, kādi būs tie analīzes elementi, kurus EESK varētu pieņemt, un ir grūti noteikt, kā saskaņā ar tiem varētu novērtēt prasītājas izpildīto. Tādējādi neatkarīgi no EESK pieņemto noteikumu satura pastāvēs šaubas par iespēju prasītāju pārklasificēt ar atpakaļejošu spēku, kā arī – attiecīgā gadījumā – par sniegumu, ko prasītāja būtu varējusi parādīt, ja sākotnēji būtu bijuši noteikti analīzes elementi pārklasificēšanas jomā. Šīs šaubas veido kaitējumu, kas tieši izriet no EESK prettiesiskās rīcības un no neskaidrības, kuru prasītāja izjūt savas karjeras attīstības ziņā, ko nevar atlīdzināt ar EESK pieņemtajiem sprieduma izpildes pasākumiem (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 12. maijs, AQ/Komisija, F‑66/10, EU:F:2011:56, 110. punkts).

89      Šādos apstākļos Vispārējā tiesa, novērtējot ex aequo et bono prasītājai šādi nodarīto kaitējumu, atbilstoši viņas prasījumiem uzskata, ka summa 2000 EUR ir atbilstoša atlīdzība par morālo kaitējumu, kas nodarīts EESK prettiesiskās rīcības dēļ.

 Par tiesāšanās izdevumiem

90      Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā EESK nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) lēmumu par atteikumu pārklasificēt Paula Correia 2019. pārklasificēšanas gadā.

2)      EESK izmaksā Paula Correia summu 2000 EUR par viņai nodarīto morālo kaitējumu.

3)      EESK atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Gervasoni

Nihoul

Frendo

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 28. aprīlī.

Sekretārs

 

Priekšsēdētājs

E. Coulon

 

M. Van der Woude


*      Tiesvedības valoda – franču.