ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 5. jūlijā (1)
Lieta C‑149/11
Leno Merken BV
pret
Hagelkruis Beheer BV
(Gerechtshof te `s‑Gravenhage (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Kopienas preču zīme – Regula Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi – Faktiska izmantošana – Izmantošanas vieta
1. Preču zīmju aizsardzība ir pilnībā teritoriāla. Tā tas ir tāpēc, ka preču zīme ir īpašuma tiesību veids, kas aizsargā kādu [preču] zīmi noteiktā teritorijā. Eiropas Savienībā – valsts un Kopienas preču zīmju aizsardzība pastāv vienlaikus. Valsts preču zīmes īpašnieks var īstenot ar šo preču zīmi saistītās tiesības tās dalībvalsts teritorijā, saskaņā ar kuras tiesību aktiem šī preču zīme tiek aizsargāta. Kopienas preču zīmes īpašnieks var darīt to pašu 27 dalībvalstu teritorijā, jo šī [preču] zīme ir spēkā visā minētajā teritorijā (2).
2. Regulas (EK) Nr. 207/2009 (3) (turpmāk tekstā – “Regula”) 15. panta 1. punktā ir noteikts, ka uz Kopienas preču zīmi attiecina sankcijas, ja piecos gados pēc reģistrācijas tās [īpašnieks] nav sācis to “patiesi izmantot saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz ko tā ir reģistrēta” (ja vien šai neizmantošanai nav pamatotu iemeslu) (4).
3. Lai gan Kopienas preču zīmes aizsardzības apmērs ir tiesiski noteikts, atsaucoties uz 27 dalībvalstu teritoriju, uz jautājumu par to, kur šī [preču] zīme ir patiesi jāizmanto, nevar noteikti atbildēt tādā pašā veidā. Šajā lietā Tiesai ir lūgts noteikt teritoriālo apmēru, kurā ir jāizmanto preču zīme, lai būtu izpildīts Regulas 15. panta 1. punktā ietvertais “patiesas izmantošanas” nosacījums, un it īpaši atbildēt, vai ir pietiekami, ja konkrētu preču zīmi izmanto vienas dalībvalsts teritorijā.
Tiesiskais regulējums
Eiropas Savienības preču zīmju tiesību akti
Regula
4. Kopienas preču zīme ir preču vai pakalpojumu “preču zīme, kas ir reģistrēta saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem nosacījumiem” (5). Tā var “sastāvēt no jebkuriem apzīmējumiem, ko var attēlot grafiski, jo īpaši no vārdiem, ieskaitot personu vārdus, zīmējumiem, burtiem, cipariem, preču vai to iepakojuma formas, ar nosacījumu, ka šādi apzīmējumi spēj parādīt atšķirību starp viena uzņēmuma precēm vai pakalpojumiem un citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem” (6).
5. Saskaņā ar Regulas preambulas 2. apsvērumu – “lai radītu šādu tirgu un pakāpeniski padarītu to par vienotu tirgu, ir ne tikai jāatceļ ierobežojumi brīvai preču un pakalpojumu apritei un jāievieš pasākumi, kas nodrošina netraucētu konkurenci, bet arī papildus jārada juridiski nosacījumi, kas ļautu uzņēmumiem pielāgot savu darbību Kopienas apjomam gan preču ražošanā un izplatīšanā, gan pakalpojumu sniegšanā”. Tālāk 2. apsvērumā ir noteikts, ka:
“Šim nolūkam preču zīmēm, kas ļauj atšķirt uzņēmumu preces un pakalpojumus pēc vienādām pazīmēm visā Kopienā, neatkarīgi no valstu robežām, būtu jābūt vienam no juridiskajiem instrumentiem, ko uzņēmumi var izmantot.”
6. [Regulas] preambulas 3. apsvērumā ir teikts, ka, lai turpinātu īstenot minētos Kopienas mērķus, “būtu nepieciešams paredzēt Kopienas noteikumus par preču zīmēm, lai uzņēmumi varētu ar vienotu procedūru iegūt Kopienas preču zīmes, kam ir piešķirta vienāda aizsardzība un kas ir spēkā visā Kopienas teritorijā”. Šis ir Kopienas preču zīmes vienotības princips, kuru “piemēro, ja vien šajā regulā nav minēts citādi”.
7. 6. apsvērumā ir atzīts, ka uzņēmumam ir tiesības reģistrēt preču zīmi kā valsts preču zīmi vai kā Kopienas preču zīmi, uzsverot, ka “faktiski nebūtu pamatoti pieprasīt uzņēmumiem reģistrēt savas preču zīmes kā Kopienas preču zīmes”. Saskaņā ar šo apsvērumu “valstu preču zīmes joprojām ir vajadzīgas uzņēmumiem, kas nevēlas savu preču zīmju aizsardzību Kopienas līmenī”.
8. Saskaņā ar 10. apsvērumu “nav pamata aizsargāt Kopienas preču zīmes vai aizsargāt pret tām kādu preču zīmi, kura ir reģistrēta pirms tam, izņemot gadījumus, kad šīs preču zīmes faktiski izmanto”.
9. 1. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Kopienas preču zīme ir vienota. Tai ir vienāds spēks visā Kopienā; to nereģistrē, nenodod un neatdod, tā nevar būt tāda lēmuma priekšmets, kas atceļ īpašnieka tiesības vai paziņo tās par spēkā neesošām, un tās izmantošanu nevar aizliegt, ja tas neattiecas uz visu Kopienu. Šo principu piemēro, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi.”
10. Preču zīmes reģistrēšana par Kopienas preču zīmi piešķir tās īpašniekam konkrētas ekskluzīvas tiesības. Šīs tiesības ir noteiktas 9. pantā, kurā paredzēts:
“1. Kopienas preču zīme piešķir tās īpašniekam uz to ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības aizliegt visām trešajām personām bez viņa piekrišanas darījumos izmantot:
a) jebkādu apzīmējumu, kas ir identisks Kopienas preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta Kopienas preču zīme;
b) jebkādu apzīmējumu, kurš tā identiskuma vai līdzības Kopienas preču zīmei dēļ un Kopienas preču zīmes aptverto preču vai pakalpojumu un zīmes identiskuma vai līdzības dēļ varētu maldināt sabiedrību; iespēja maldināt ir asociāciju iespēja ar agrāko preču zīmi;
c) jebkādu apzīmējumu, kas ir identisks vai līdzīgs Kopienas preču zīmei saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas nav līdzīgi tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta Kopienas preču zīme, ja šī pēdējā ir Kopienā pazīstama un ja minētās zīmes izmantošanā bez pietiekama iemesla varētu netaisnīgi gūt labumu no Kopienas preču zīmes atšķirīguma vai pazīstamības vai tai kaitēt.
[..]”
11. [Regulas] 15. pantā ir paredzēts, ka īpašniekam ir jāsāk izmantot Kopienas preču zīmi:
“1. Ja piecos gados pēc Kopienas preču zīmes reģistrācijas tās īpašnieks nav sācis šo preču zīmi Kopienā patiesi izmantot saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz ko tā ir reģistrēta, vai ja tās izmantošana ir pārtraukta uz nepārtrauktu piecu gadu laikposmu, uz Kopienas preču zīmi attiecina šajā regulā paredzētās sankcijas, ja vien šai neizmantošanai nav pamatotu iemeslu.
Pirmās daļas izpratnē par izmantošanu tiek uzskatīta arī:
a) Kopienas preču zīmes izmantošana tādā veidā, kas atšķiras zināmos elementos, kuri neizmaina preču zīmes atšķirīgumu no tās formas, kādā tā tikusi reģistrēta;
b) Kopienas preču zīmes piestiprināšana precēm vai to iepakojumam Kopienā tikai un vienīgi eksportam.
2. Kopienas preču zīmes izmantošanu ar īpašnieka piekrišanu uzskata par darbību, kad preču zīmi izmanto pats īpašnieks.”
12. [Regulas] 42. pantā ar nosaukumu “Iebildumu izskatīšana” ir noteikts:
“2. Pēc pieteikuma iesniedzēja lūguma agrākas Kopienas preču zīmes īpašnieks, kas iesniedzis savus iebildumus, apliecina, ka piecu gadu laikā pirms Kopienas preču zīmes pieteikuma publicēšanas agrākā Kopienas preču zīme ir Kopienā faktiski izmantota saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, uz ko tā ir reģistrēta un ko šī persona uzskaita kā savu iebildumu pamatojumu vai arī norāda pamatotus tās neizmantošanas iemeslus, ar nosacījumu, ka agrākā Kopienas preču zīme tobrīd ir reģistrēta ne mazāk kā piecus gadus. Ja šāda apliecinājuma nav, iebildumus noraida. Ja agrākā preču zīme ir izmantota tikai saistībā ar daļu preču vai pakalpojumu, uz ko tā ir reģistrēta, iebildumu izskatīšanas nolūkos uzskata, ka tā ir reģistrēta tikai attiecībā uz šīm precēm vai pakalpojumiem.
3. Šā panta 2. punktu piemēro attiecībā uz 8. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētām agrākām [valsts] preču zīmēm, aizvietojot izmantošanu Kopienā ar izmantošanu tajā dalībvalstī, kur agrākā [valsts] preču zīme ir aizsargāta.”
13. 51. pantā, kura nosaukums ir “Pamats atcelšanai”, ir paredzēts:
“1. Kopienas preču zīmes īpašnieka tiesības paziņo par atceltām, ja Birojā iesniegts attiecīgs iesniegums, vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas proces[ā] attiecībā uz pārkāpumu:
a) ja nepārtrauktā piecu gadu ilgā laikā preču zīme nav patiesi izmantota saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, uz ko tā ir reģistrēta, un nav pamatotu iemeslu tās neizmantošanai [..];
[..].”
14. Saskaņā ar 112. pantu īpašnieks var lūgt pārvērst tā Kopienas preču zīmi par valsts preču zīmi:
“1. Pieteikuma par Kopienas preču zīmi iesniedzējs vai tās īpašnieks var lūgt pārvērst tā Kopienas preču zīmes pieteikumu vai Kopienas preču zīmi valsts preču zīmes pieteikumā:
a) ja Kopienas preču zīmes pieteikums ir atteikts, atsaukts vai uzskatāms par atsauktu;
b) ja Kopienas preču zīme vairs nav spēkā.
2. Pārvēršana nenotiek:
a) ja Kopienas preču zīmes īpašnieka tiesības ir atceltas, pamatojoties uz neizmantošanu, ja vien tajā dalībvalstī, kurā pārvēršanu lūdz, Kopienas preču zīme ir izmantota tā, ka to varētu uzskatīt par patiesu izmantošanu atbilstoši šīs dalībvalsts likumiem;
[..].”
Direktīva
15. Saskaņā ar Direktīvas preambulas 9. apsvērumu “ir svarīgi prasīt, lai reģistrētās preču zīmes faktiski lietotu vai, ja tās nelieto, pakļautu atcelšanai”; šī prasība tiek piemērota, lai “samazinātu Kopienā reģistrēto un aizsargāto preču zīmju kopējo skaitu un tātad konfliktu skaitu, kas rodas to starpā”.
16. [Direktīvas] 10. pantā ar nosaukumu “Preču zīmju lietošana” ir noteikts:
“1. Ja piecu gadu laikā pēc reģistrācijas procedūras pabeigšanas dienas īpašnieks dalībvalstī nav faktiski lietojis preču zīmi attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kam tā reģistrēta, vai ja šāda lietošana tikusi atlikta nepārtrauktā piecu gadu laikā, uz preču zīmi attiecas šajā direktīvā paredzētās sankcijas, ja vien nepastāv īpaši iemesli tās nelietošanai.
[..]”
17. 11. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Ikviena dalībvalsts var paredzēt, ka preču zīmes reģistrāciju nevar atteikt, pamatojoties uz to, ka pastāv agrāka konfliktējoša preču zīme, ja pēdējā neatbilst lietošanas prasībām, kas uzskaitītas 10. panta 1. un 2. punktā vai 10. panta 3. punktā atkarībā no apstākļiem.”
18. Direktīvas 4. panta 2. punktā ir skaidri noteikts, ka “agrāka preču zīme” var būt arī Kopienas preču zīme.
Beniluksa Konvencija par intelektuālo īpašumu (preču zīmes un dizains)
19. Beniluksa Konvencijā par intelektuālo īpašumu (preču zīmes un dizains) (turpmāk tekstā – “Beniluksa konvencija”), inter alia, ir izklāstīti nosacījumi Beniluksa preču zīmes iegūšanai un saglabāšanai, kā arī ar šo [preču] zīmi saistītās tiesības.
20. Beniluksa preču zīmi iegūst, veicot reģistrāciju. Izvērtējot pieteikuma iesniegšanas prioritāti (7), Beniluksa konvencijas 2.3. panta b) punktā ir paredzēts, ka ir jāņem vērā tiesības uz “identiskām vai līdzīgām preču zīmēm, kas ir pieteiktas reģistrācijai uz identiskām vai līdzīgām precēm vai pakalpojumiem, kas var radīt sabiedrībai sajaukšanas iespēju, kura ietver asociācijas iespēju ar agrāko preču zīmi (8)”. Saskaņā ar 2.14.1. panta noteikumiem šādas agrākas preču zīmes īpašnieks var apstrīdēt preču zīmes reģistrāciju.
21. Saskaņā ar 2.46. pantu, 2.3. pants ir jāpiemēro “[arī] Kopienas preču zīmēm, attiecībā uz kurām agrāka prioritāte Beniluksa teritorijā tiek pamatoti apgalvota saskaņā ar [tiesisko regulējumu par Kopienas preču zīmēm] [..]”.
Pamatlieta un uzdotie jautājumi
22. Leno Merken BV (turpmāk tekstā – “Leno”) un Hagelkruis Beheer BV (turpmāk tekstā – “Hagelkruis”) ir uzņēmumi, kuri ir iesaistīti strīdā par pēdējā minētā [uzņēmuma] Beniluksa vārdiskas preču zīmes “OMEL” 2009. gada 27. jūlija reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz noteiktiem pakalpojumiem Nicas klasifikācijas 35., 41. un 45. klasē (9). Leno 2009. gada 18. augustā apstrīdēja šo reģistrāciju, apgalvojot, ka tas ir Kopienas preču zīmes “ONEL” īpašnieks, kas reģistrēta 2003. gada 2. oktobrī attiecībā uz noteiktiem pakalpojumiem Nicas klasifikācijas 35., 41. un 42. klasē (10). Apstrīdēšana balstījās uz argumentiem, kas bija ietverti 2009. gada 26. oktobra vēstulē, uz kuru Hagelkruis atbildēja 2009. gada 2. decembrī.
23. 2009. gada 6. novembrī Hagelkruis lūdza, lai Leno pierāda, ka tas faktiski ir lietojis Kopienas preču zīmi “ONEL”. Leno atbildēja uz šo lūgumu 2009. gada 19. novembrī.
24. 2010. gada 15. janvārī Beniluksa intelektuālā īpašuma birojs (Benelux Office for Intellectual Property) (turpmāk tekstā – “Beniluksa birojs”) noraidīja Leno pārsūdzību un secināja, ka Hagelkruis ir jāļauj reģistrēt “OMEL” kā Beniluksa preču zīmi.
25. Leno pārsūdzēja šo nolēmumu Gerechtshof te ’s‑Gravenhage (Hāgas apgabala Augstākā tiesa). Šajā tiesā netika apstrīdēts, ka: i) “ONEL” un “OMEL” ir līdzīgas preču zīmes; ii) šīs preču zīmes ir reģistrētas identisku, vai vismaz līdzīgu pakalpojumu sniegšanai; iii) pastāv iespēja, ka sabiedrībai “ONEL” un “OMEL” var radīt sajaukšanas iespēju, kā tas minēts Beniluksa konvencijas 2.3. panta b) punktā; un iv) Leno faktiski ir lietojis [preču zīmi] “ONEL” Nīderlandē. Strīds Leno un Hagelkruis starpā ir par to, vai Leno ir jāpierāda, ka tas faktiski lietojis “ONEL” vairāk nekā vienā dalībvalstī, lai tas varētu iebilst pret Hagelkruis veikto “OMEL” reģistrāciju.
26. Iesniedzējtiesa ir lūgusi Tiesai sniegt atbildi uz šādiem prejudiciāliem jautājumiem:
“1) Vai [Regulas] 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai konstatētu Kopienas preču zīmes faktisku izmantošanu, pietiek ar to, ka preču zīme tiek izmantota vienā dalībvalstī tiktāl, ciktāl šī izmantošana, ja tā būtu valsts preču zīme, attiecīgajā dalībvalstī tiktu uzskatīta par faktisku izmantošanu (skat. Kopīgo paziņojumu Nr. 10 par Padomes 1993. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 40/94 15. pantu un vadlīnijas par iebildumu procesu ITSB)?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai iepriekš minētā Kopienas preču zīmes izmantošana vienā dalībvalstī nekad nevar tikt uzskatīta par faktisku izmantošanu Kopienā [Regulas] 15. panta 1. punkta izpratnē?
3) Ja Kopienas preču zīmes izmantošana vienā dalībvalstī nekad nav uzskatāma par faktisku izmantošanu Kopienā, kādas prasības papildus citiem faktoriem, izvērtējot faktisku izmantošanu Kopienā, ir jāpiemēro attiecībā uz teritorijas, kurā Kopienas preču zīme tiek izmantota, lielumu?
4) Vai arī – kā alternatīva iepriekš minētajam – [Regulas] 15. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, izvērtējot faktisku izmantošanu Kopienā, konkrētās dalībvalsts teritorijas robežas nav jāievēro vispār (un ir jāņem vērā, piemēram, tirgus daļas (preču tirgus/ģeogrāfiskais tirgus))?”
27. Rakstveida apsvērumus iesniedza Leno, Hagelkruis, Beļģijas, Dānijas, Vācijas, Ungārijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības un Eiropas Komisija.
28. 2012. gada 19. aprīļa tiesas sēdē Leno, Hagelkruis, Dānijas, Francijas un Ungārijas valdības sniedza mutvārdu apsvērumus.
Novērtējums
Ievada apsvērumi
29. Ar četriem uzdotajiem jautājumiem Gerechtshof te ’s‑Gravenhage būtībā lūdz Tiesu noteikt teritoriālo apmēru, kurā Kopienas preču zīmes īpašniekam ir jāizmanto šī preču zīme, lai izvairītos no Regulā noteikto sankciju piemērošanas un tādējādi saglabātu ar konkrēto preču zīmi saistītās ekskluzīvās tiesības.
30. Pamatojums Kopienas preču zīmes aizsardzībai zūd, ja šī zīme netiek faktiski izmantota (11). Ja preču zīmes aizsardzībai visās 27 dalībvalstīs pietiktu tikai ar šīs preču zīmes reģistrēšanu, uzņēmumi varētu censties saņemt aizsardzību [preču] zīmēm, kuras tie (neplāno lietot) nelieto. Šādi rīkojoties, tie varētu liegt konkurentiem iespēju lietot šo [preču] zīmi vai līdzīgu, iekšējā tirgū ievietojot preces un/vai pakalpojumus, kas ir identiski vai līdzīgi tiem, uz kuriem attiecas konkrēta [preču] zīme. Šī iemesla dēļ Kopienas preču zīmes īpašnieks vairs nevar balstīties uz ekskluzīvām monopoltiesībām, kas saistītas ar konkrēto preču zīmi, ja tās faktiskā lietošana Kopienā nav uzsākta piecu gadu laikā pēc reģistrācijas.
31. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav daudz informācijas par “ONEL” kā Kopienas preču zīmes reģistrāciju vai apstākļiem, kuru dēļ tika secināts, ka šo [preču] zīmi patiesi izmantoja Nīderlandē (12). Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu netika apstrīdēts Leno apgalvojums, ka “ONEL”, ja tā būtu bijusi Nīderlandes preču zīme, tiktu uzskatīta par tādu, kas tiek patiesi izmantota Nīderlandē. Tiesai nav sniegta sīkāka informācija par “ONEL” pakalpojumu, uz kuriem tā attiecas, tirgu vai īpašu šīs preču zīmes izmantošanu Nīderlandē. Tāpēc es vispārīgi izskatīšu jautājumu par to, cik lielai jābūt teritorijai, kurā jāpierāda Kopienas preču zīmes izmantošana.
Regulas 15. panta 1. punktā ietvertā jēdziena “Kopienā patiesi izmantot” nozīme
32. Tiesa iepriekš ir izskatījusi “patiesi izmantot” jēdzienu, galvenokārt saistībā ar valsts vai Beniluksa [valstu] preču zīmēm (13). Valsts preču zīmes ir “patiesi jāizmanto dalībvalstī” (14). Turpretī Kopienas preču zīmes ir “patiesi jāizmanto Kopienā” (15). Lai gan šīs [preču] zīmes pastāv dažādās tiesību sistēmās, es uzskatu, ka prasības par “patiesu izmantošanu” jēga ir viena un tā pati. Tās mērķis ir nodrošināt, ka reģistrā nav tādu preču zīmju, kas drīzāk kavē, nevis uzlabo konkurenci tirgū, jo tās ierobežo to zīmju apmēru, kuras citi var reģistrēt kā preču zīmes, tām nav nekāda komerciāla mērķa un tās faktiski neatvieglo preču vai pakalpojumu atšķiršanu konkrētajā tirgū un nepalīdz tās saistīt ar [preču zīmes] īpašnieku.
33. Ja Kopienas preču zīme netiek izmantota atbilstoši tās funkcijai, tad ir jāzūd šīs [preču] zīmes aizsardzībai visu 27 dalībvalstu teritorijā. Šis pats princips attiecas uz valsts preču zīmi, lai gan aizsardzības zaudējums ir acīmredzami ierobežots un attiecas uz tās dalībvalsts teritoriju, kurā šī zīme tikusi reģistrēta. Tāpēc es nesaskatu iemeslu, kāpēc Tiesa nevarētu jēdzienu “patiesa izmantošana”, kā tas lietots Regulas 15. panta 1. punktā, interpretēt veidā, kas kopumā atbilst tai nozīmei, ko tā ir piedēvējusi šim pašam jēdzienam Direktīvā (16).
34. Tomēr Direktīvas 10. panta 1. punkts atšķiras no Regulas 15. panta 1. punkta, jo pirmajā ir noteikts “dalībvalstī”, bet otrajā “Kopienā”. Tas, šķiet, norāda, ka tas, vai Kopienas preču zīme tiek patiesi izmantota, ir atkarīgs no būtisko kritēriju izvērtēšanas ģeogrāfiskā dimensijā, kura pārspēj to [dimensiju], kas ietver kontekstu, kurā konstatē valsts preču zīmes patieso izmantošanu.
Izmantošanai ārpus Kopienas nav nozīmes
35. Vārds “Kopienā” Regulas 15. panta 1. punktā skaidri nozīmē to, ka Kopienas preču zīmes izmantošana ārpus 27 dalībvalstu teritorijas nevar sniegt ieguldījumu tajā, lai noteiktu, ka šī preču zīme tiek patiesi izmantota, un lai izvairītos no Regulā paredzēto sankciju piemērošanas (17). Šāda 15. panta 1. punkta interpretācija ir saskaņā ar principu, ka Kopienas preču zīmes aizsardzība attiecas tika uz tās teritoriju.
36. Turklāt, ja pareiza būtu pretēja interpretācija, tad likumdevējam nebūtu iemesla 15. panta 1. punkta b) apakšpunktā skaidri noteikt, ka Kopienas preču zīmes piestiprināšana precēm vai to iepakojumam Kopienā tikai un vienīgi eksportam “arī ir izmantošana pirmā apakšpunkta izpratnē”.
“Patiesa izmantošana Kopienā” ir nedalāms jēdziens
37. Regulas 15. panta 1. punkta formulējums nenošķir dažādus patiesas izmantošanas veidus atkarībā no tā, kur ārpus “Kopienas” šī izmantošana notiek. Šis formulējums ir koncentrēts uz to, vai [preču] zīme tiek “patiesi izmantota Kopienā”, ko es uzskatu par nedalāmu jēdzienu. Tas nozīmē, ka “patiesa izmantošana” un “Kopienā” nav kumulatīvi nosacījumi, kas būtu jāizskata atsevišķi.
38. Tiesa ir piekritusi, ka “izmantošanas teritoriālais apjoms ir tikai viens no vairākiem faktoriem, kas ir jāņem vērā, izlemjot, vai izmantošana ir faktiska [patiesa] izmantošana” (18). Tātad izmantošanas vieta ir faktors, kas jāņem vērā, izvērtējot, vai preču zīme tiek patiesi izmantota Kopienā. Tas nav nedz neatkarīgs nosacījums, kas jāpiemēro vienlaikus ar patiesas izmantošanas prasību (19), nedz arī vienīgais vai galvenais faktors, kurš nosaka to, kas ietilpst patiesas izmantošanas Kopienā [jēdzienā].
39. Tikai šī iemesla dēļ es uzskatu, ka Kopienas preču zīmes izmantošana vienā dalībvalstī pati par sevi nav vienmēr pietiekama, lai to uzskatītu par patiesu preču zīmes izmantošanu, jo izmantošanas teritoriālais apjoms ir tikai viens no faktoriem, kas jāņem vērā, veicot novērtējumu.
Izmantošanas teritoriālais apjoms Regulas 15. panta 1. punkta izpratnē
– Tiesas izmantotā kritērija spriedumā lietā Pago piemērošana
40. Vairāki apsvērumus iesniegušie lietas dalībnieki norāda, ka Vispārējā Tiesa spriedumā lietā HIWATT jau ir nospriedusi, ka “patiesa izmantošana nozīmē, ka preču zīmei jābūt [izmantotai] būtiskā tās teritorijas daļā, kurā tā tiek aizsargāta”, proti, Kopienā (20). Tas ir tas pats kritērijs, kā tas, kurš izmantots Tiesas spriedumā lietā Pago (21), lai noteiktu, vai preču zīmei Kopienā ir reputācija (22).
41. Manuprāt, Pago lieta attiecās uz citu jautājumu. Tajā Tiesa nosprieda, ka, lai uzskatītu, ka Kopienas preču zīmei ir reputācija Kopienā papildus aizsardzības iegūšanai saskaņā ar Regulas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktu, tai ir jābūt ieguvušai reputāciju nozīmīgā Kopienas teritorijas daļā, pirms tās īpašnieks var izmantot minētajā noteikumā paredzētās tiesības (23). Šī teritorija var būt dalībvalsts teritorija. Turpretī šajā lietā Tiesai tiek lūgts noteikt tās teritorijas apjomu, kurā ir jāizmanto Kopienas preču zīme, lai izvairītos no sankciju, kā, piemēram, [tiesību] atcelšana, piemērošanas.
42. Tādējādi es sākšu ar to, ka spriedumā lietā Pago ietverto interpretāciju nevar tieši piemērot saistībā ar Kopienas preču zīmes atcelšanu un patiesas izmantošanas nosacījumu.
– Kopienas preču zīmes izmantošanai jābūt pietiekamai, lai iekšējā tirgū uzturētu vai radītu tirgus daļu
43. Tiesa spriedumā lietā Sunrider nosprieda, ka valsts preču zīme tiek patiesi izmantota, ja “[preču] zīme tiek izmantota atbilstoši tās galvenajai funkcijai, kas ir nodrošināt to preču vai pakalpojumu izcelsmes vietas norādīšanu, attiecībā uz ko tā tiek reģistrēta, lai radītu vai saglabātu šo preču noietu” (24). Tam ir jābūt “pietiekamam, lai saglabātu vai radītu tirgus daļu attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, ko aizsargā konkrētā preču zīme” (25). Tas, vai preču zīme tiek patiesi izmantota, ir jānosaka, balstoties uz visiem lietas faktiem un apstākļiem, tostarp balstoties uz attiecīgās ekonomikas nozares un izskatāmā tirgus īpašībām, ar preču zīmi aizsargāto preču un pakalpojumu veidu un uz izmantošanas apmēru un biežumu (26).
44. Tāpēc preču zīmes būtībā tiek izmantotas tirgos. Kopienas preču zīmes tirgus ir iekšējais tirgus, kas saskaņā ar LESD 26. panta 2. punktu aptver “telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite”.
– Teritoriālais apjoms, kurā jāizmanto Kopienas preču zīme, lai tiktu izpildīts Regulas 15. panta 1. punkta nosacījums
45. Kopienas preču zīme ļauj uzņēmumiem pielāgot savas darbības iekšējā tirgus apjomam. Tas tika ieviests attiecībā uz uzņēmumiem, kuri vēlas izvērst vai turpināt darbību Kopienā un vēlas to darīt nekavējoties vai tuvākajā laikā. Tā ļauj tirgotājiem, patērētājiem, ražotājiem un izplatītājiem identificēt preces un pakalpojumus tirgū un nošķirt tos no citiem visā Kopienā. Minētais atbilst Kopienas preču zīmes aizsardzības vispārējiem mērķiem, kas ir veicināt un radīt ekonomisku darbību visā iekšējā tirgū, sniedzot informāciju par precēm vai pakalpojumiem, uz kuriem attiecas konkrētā preču zīme (27).
46. Šajā ziņā Kopienas preču zīmes tiek aizsargātas visā Kopienas teritorijā neatkarīgi no teritoriālajām robežām dalībvalstu starpā.
47. Regulas 15. pantā ir paredzēts, ka, lai saglabātu šo aizsardzību, Kopienas preču zīmi “ir jāsāk [..] Kopienā patiesi izmantot saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz ko tā ir reģistrēta”. Ja preču zīmi nesāk izmantot, tās īpašnieks saskaņā ar Regulas 42. panta 2. punktu var zaudēt iebildumu tiesības attiecībā uz līdzīgas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu par identiskiem vai līdzīgiem pakalpojumiem (28). Šis princips ir piemērojams arī tad, ja agrākas valsts preču zīmes īpašnieks iebilst pret Kopienas preču zīmes reģistrāciju: attiecībā uz šo situāciju Regulas 42. panta 3. punktā ir paredzēts, ka preču zīmes izmantošana dalībvalstī, kurā ir aizsargāta agrāka preču zīme, ir jāaizvieto ar izmantošanu Kopienā. Manuprāt, šis pats princips, mutatis mutandis, ir jāpiemēro, ja iebildums par valsts preču zīmi ir balstīts uz agrākas Kopienas preču zīmes pastāvēšanu: tās īpašniekam var tikt lūgts, lai viņš sniedz pierādījumus par patiesu izmantošanu Kopienā (29). Kopienas preču zīmes vienotības princips nozīmē, ka tai ir jābūt vienlīdz aizsargātai gan procesā, kurā izskata iebildumus par valsts preču zīmju reģistrāciju, gan par Kopienas preču zīmju reģistrāciju.
48. Es uzskatu, ka, lai noteiktu, vai patiesas izmantošanas Kopienā nosacījums ir izpildīts, valsts tiesai ir jāizskata visas [preču] zīmes izmantošanas formas iekšējā tirgū. Saistībā ar minēto, attiecīgā tirgus ģeogrāfiskais apmērs ir 27 dalībvalstu teritorijas. Robežām starp dalībvalstīm un to teritorijas izmēram šajā gadījumā nav nozīmes. Nozīme ir konkrētās preču zīmes komerciālai klātbūtnei un visbeidzot to preču vai pakalpojumu klātbūtnei, uz kuriem attiecas šī preču zīme iekšējā tirgū.
49. Es uzskatu, ka šajā lietā preču zīmes izmantojums Nīderlandē ir daļa no šī izvērtējuma un var palīdzēt konstatēt, vai konkrētā preču zīme ir [ienākusi] iekšējā tirgū attiecībā uz pakalpojumiem, ko šī preču zīme nodrošina. Tomēr izmantošana (vai neizmantošana) ārpus Nīderlandes ir vienlīdz nozīmīga.
50. Šajā ziņā pastāv atšķirības starp valsts un Kopienas preču zīmēm. Lai noteiktu valsts preču zīmes patiesu izmantošanu, būtiski ir tikai izmantošanas gadījumi tās dalībvalsts teritorijā, kurā šī preču zīme ir reģistrēta, pat tad, ja īpašnieks to izmanto citur. Turpretim Regulas 15. panta 1. punkta izpratnē Kopienas preču zīmes izmantošana ir jāvērtē, ņemot vērā izmantošanas gadījumus visā iekšējā tirgū. Nav nozīmes tam, vai Kopienas preču zīme ir tikusi izmantota vienā vai vairākās dalībvalstīs. Nozīme ir tam, kāda ir šīs izmantošanas ietekme iekšējā tirgū, konkrētāk, tam, vai ir pietiekami saglabāt vai radīt tirgus daļu tajā preču vai pakalpojumu tirgū, uz kuru attiecas noteiktā preču zīme, un tam, vai šī preču zīme sniedz ieguldījumu šo preču un pakalpojumu komerciāli nozīmīgai klātbūtnei šajā tirgū (30). Nav nozīmes tam, vai šī izmantošana ir patiesi komerciāli veiksmīga (31).
51. Tiesa spriedumā lietā La Mer nolēma, ka tas, vai izmantošana ir pietiekama, “ir atkarīgs no vairākiem faktoriem un no katra gadījuma atsevišķa izvērtējuma, kas jāveic valsts tiesai”; var ņemt vērā “konkrēto preču un pakalpojumu īpašības, preču zīmes izmantošanas biežumu vai regularitāti, to, vai šo preču zīmi izmanto visu īpašnieka vienādo preču vai pakalpojumu tirdzniecībai vai tikai dažiem no tiem, vai arī pierādījumus, ko var sniegt īpašnieks” (32). Tiesa ir secinājusi, ka “nav iespējams a priori un abstrakti noteikt, kāda kvantitatīva robeža būtu jāparedz, lai noteiktu, vai izmantošana ir patiesa vai nē”; robeža “neļautu valsts tiesai izvērtēt visus izskatāmā strīda apstākļus” (33). Es uzskatu, ka šis viedoklis ir jāpiemēro vispārējas izmantošanas vērtējumam kopumā – tostarp, cik tas ir nepieciešams, vērtējumam attiecībā uz preču zīmes teritoriālās izmantošanas apmēru.
52. Manuprāt, katrā atsevišķā gadījumā izvērtējot to, kas veido patiesu izmantošanu, ir jānosaka iekšējā tirgus īpašības attiecīgajām precēm un pakalpojumiem. To darot, ir jāņem vērā apstāklis, ka šīs īpašības laika gaitā var mainīties.
53. Pieprasījums vai piedāvājums, vai pieeja iekšējā tirgus daļām var būt ierobežota atkarībā, piemēram, no valodas šķēršļiem, transporta vai ieguldījumu izmaksām, vai patērētāju gaumes un ieradumiem. Preču zīmes izmantošana vietā, kur tirgus ir īpaši koncentrēts, var tādējādi būt nozīmīgāka, veicot izvērtējumu, nekā vienas un tās pašas preču zīmes izmantošana tirgus daļā, kur šo preču vai pakalpojumu pieprasījuma un piedāvājuma avotu gandrīz nav vai tie [tikai] rodas.
54. Ir iespējams arī, ka vietēja Kopienas preču zīmes izmantošana tomēr ietekmē iekšējo tirgu, piemēram, nodrošinot, ka preces atpazīst – tirdzniecībai būtiskā veidā – tāda tirgus dalībnieki, kas ir lielāks nekā tirgus, kurā tiek izmantota konkrētā preču zīme (34).
55. Tāpēc es neuzskatu, ka izmantošana tikai vienas dalībvalsts teritorijā noteikti jāsaprot tā, ka tā nav patiesa izmantošana Kopienā. Tomēr es neuzskatu, ka, piemēram, preču zīmes izmantošana tīmekļa vietnē, kura ir pieejama visās 27 dalībvalstīs, pati par sevi ir patiesa izmantošana Kopienā.
56. Šāda prasības par “patiesu izmantošanu Kopienā” interpretācija nodrošina visu veidu uzņēmumiem iespēju izvēlēties vai reģistrēt preču zīmi kā valsts preču zīmi vai kā Kopienas preču zīmi (35). Kopienas preču zīme un tās līdzāspastāvēšana ar valsts preču zīmēm tika ieviesta, lai izpildītu visu tirgus dalībnieku vajadzības, un nevis tikai mazo uzņēmumu, kas darbojas vienā dalībvalstī vai mazā iekšējā tirgus daļā, [vajadzības], vai lielo uzņēmumu, kas darbojas visā vai lielā iekšējā tirgus daļā. Kopienas preču zīmes aizsardzībai ir jābūt pieejamai visu veidu uzņēmumiem, kuri vēlas saņemt savu preču zīmju aizsardzību visu 27 dalībvalstu teritorijā un kuru mērķis ir izmantot konkrēto preču zīmi veidā, kas saglabās vai radīs tirgus daļu noteiktajā iekšējā tirgū.
57. Šajā lietā es uzskatu, ka valsts tiesas lēmums par to, vai ir izpildīts Regulas 15. panta 1. punktā ietvertais nosacījums par patiesu izmantošanu, nevar būt balstīts tikai uz gadījumiem, kad [preču zīme] “ONEL” ir izmantota Nīderlandē. Tā vietā valsts tiesai ir jāizvērtē visi izmantošanas gadījumi iekšējā tirgū, kas nepārprotami ietver arī Nīderlandē notikušos, un jānosaka, cik katrs izmantošanas gadījums ir nozīmīgs, ņemot vērā konkrētā tirgus īpašības un īpašnieka tirgus daļu konkrētajā tirgū. Ja valsts tiesa, piemēram, secina, ka iekšējais tirgus pakalpojumiem, uz kuriem attiecināma [preču zīme] “ONEL”, ir it īpaši koncentrēts Nīderlandē un, iespējams, tās apkārtnē esošās teritorijās, šīs preču zīmes izmantošanai tikai Nīderlandē var tikt piešķirta īpaša nozīme. Tomēr valsts tiesai ir jāpaplašina tās veiktā izpēte tā, lai tā ietvertu tādus izmantošanas veidus, kas varētu nebūt svarīgi, novērtējot patieso Nīderlandes valsts preču zīmes izmantošanu, kā, piemēram, tādas Kopienas preču zīmes izmantošana, kas komerciāli saturīgi padara attiecīgos pakalpojumus zināmus potenciālajiem klientiem ārpus Nīderlandes.
58. Veicot šo izvērtējumu, valsts tiesai ir jāņem vērā, ka šie nav statiski fakti, kas jāpierāda un jāizvērtē. Drīzāk tie var attīstīties laika gaitā, arī piecu gadu laikā pēc preču zīmes reģistrācijas.
59. Tāpēc es uzskatu, ka patiesa izmantošana Kopienā Regulas 15. panta 1. punkta izpratnē ir tāda izmantošana, kas, ņemot vērā konkrētā tirgus īpašības, ir pietiekama, lai uzturētu vai radītu tirgus daļu tajā preču un pakalpojumu tirgū, uz kuru attiecas konkrētā Kopienas preču zīme.
60. Izdarot šādu secinājumu, es neuzskatu, ka būtu jāanalizē Kopīgais paziņojums vai Iebildumu procesa vadlīnijas – dokumenti, kas acīmredzami Tiesai nav saistoši. Manuprāt, [Regulas] 15. panta 1. punkts, ņemot vērā tā kontekstu, mērķi un nolūku, ir pietiekami skaidrs. Katrā ziņā nešķiet, ka Kopīgais paziņojums vai Iebildumu procesa vadlīnijas būtu pretrunā manam secinājumam.
– Kopienas preču zīmes izmantošanas teritoriālais apmērs un tās pārveidošana par valsts preču zīmi tās neizmantošanas gadījumā
61. Visbeidzot, pretēji dažu apsvērumus iesniegušo lietas dalībnieku viedoklim, es uzskatu, ka tas, kā es interpretēju Regulas 15. panta 1. punktu, nemazina šīs pašas Regulas 112. panta 2. punkta a) apakšpunkta effet utile. Tāpat 112. pants nav izšķirošs, lai nošķirtu Kopienas preču zīmes patiesu izmantošanu no valsts preču zīmes izmantošanas.
62. [Regulas] 112. pantā ir noteikti apstākļi, kuros Kopienas preču zīmi var pārvērst par valsts preču zīmi. Pārvēršana nenotiek, “ja Kopienas preču zīmes īpašnieka tiesības ir atceltas, pamatojoties uz neizmantošanu”. 112. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts izņēmums no šī noteikuma, “ja vien tajā dalībvalstī, kurā pārvēršanu lūdz, Kopienas preču zīme ir izmantota tā, ka to varētu uzskatīt par patiesu izmantošanu atbilstoši šīs dalībvalsts likumiem”.
63. Tādējādi neizmantošana ir pretstatīta, no vienas puses, patiesai izmantošanai Kopienā un, no otras puses, patiesai valsts preču zīmes izmantošanai saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem. Ja izmantošana vienā dalībvalstī, ņemot vērā visus citus faktus, var būt patiesa izmantošana Kopienā, tad nepastāv pamatojuma šīs preču zīmes atcelšanai un nerodas apstākļi, kuros tiek izslēgta pārveidošana. Pastāvot noteiktiem apstākļiem, viena veida preču zīmes izmantošana ietvers gan patiesas Kopienas preču zīmes izmantošanas nosacījumus, gan patiesas valsts preču zīmes izmantošanas nosacījumus. Šādā gadījumā 112. pantu nevarēs piemērot. Turpretī, ja valsts tiesa, ņemot vērā visus lietas apstākļus, secina, ka izmantošana dalībvalstī nav bijusi pietiekama, lai to uzskatītu par patiesu izmantošanu Kopienā, joprojām ir iespējams, ka Kopienas preču zīmi var pārvērst par valsts preču zīmi, piemērojot 112. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto izņēmumu.
Secinājumi
64. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka Tiesai uz Gerechtshof te ’s‑Gravenhage uzdotajiem jautājumiem būtu jāatbild šādi:
Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē kā tāds, kas nozīmē, ka i) Kopienas preču zīmes izmantošana vienā dalībvalstī pati par sevi nav vienmēr pietiekama, lai to uzskatītu par patiesu preču zīmes izmantošanu, bet ii) iespējams, ka, ņemot vērā visus būtiskos apstākļus, Kopienas preču zīmes izmantošana teritorijā, kas atbilst vienas dalībvalsts teritorijai, radīs patiesu izmantošanu Kopienā.
Patiesa izmantošana Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkta izpratnē ir tāda izmantošana, kas, ņemot vērā konkrētā tirgus īpašības, ir pietiekama, lai uzturētu vai radītu tirgus daļu tajā preču un pakalpojumu tirgū, uz kuru attiecas konkrētā Kopienas preču zīme.