Language of document : ECLI:EU:T:2021:639

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

2021. gada 29. septembrī (*)

Ārējās attiecības – Starptautiskie nolīgumi – Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums par asociāciju starp EK un Maroku – Nolīgums vēstuļu apmaiņas veidā par grozījumu izdarīšanu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma 1. un 4. protokolā – Lēmums, ar kuru apstiprināta nolīguma noslēgšana – Atcelšanas prasība – Pieņemamība – Procesuālā rīcībspēja – Tiešs skārums – Individuāls skārums – Teritoriālā piemērojamība – Kompetence – Tiesas izmantota starptautisko tiesību interpretācija – Pašnoteikšanās princips – Līgumu relatīvās iedarbības princips – Atsaukšanās iespēja – Piekrišanas jēdziens – Īstenošana – Rīcības brīvība – Robežas – Apstrīdētā lēmuma seku atstāšana spēkā

Lietā T‑279/19

Front populaire pour la libération de la Saguia elHamra et du Rio de oro (Front Polisario), ko pārstāv G. Devers, advokāts,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv P. Plaza García un V. Piessevaux, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Francijas Republika, ko pārstāv A.L. Desjonquères, C. Mosser, J.L. Carré un T. Stehelin, pārstāvji,


Eiropas Komisija, ko pārstāv F. Castillo de la Torre, F. ClotucheDuvieusart, A. Bouquet un B. Eggers, pārstāvji,

un

Confédération marocaine de l’agriculture et du développement rural (Comader), Rabāta (Maroka), ko pārstāv G. Forwood, N. Colin un A. Hublet, advokāti,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību, kura pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru lūdz atcelt Padomes Lēmumu (ES) 2019/217 (2019. gada 28. janvāris) par to, lai noslēgtu Nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti par grozījumu izdarīšanu 1. un 4. protokolā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam par asociācijas izveidi starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses (OV 2019, L 34, 1. lpp.),

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira], tiesneši D. Gracijs [D. Gratsias] (referents), M. Kančeva [M. Kancheva], B. Berke [B. Berke] un T. Perišins [T. Perišin],

sekretāre: M. Maresko [M. Marescaux], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2021. gada 2. marta tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

A.      Starptautiskais konteksts

1        Izmaiņas starptautiskajā kontekstā attiecībā uz Rietumsahāras jautājumu var rezumēt šādi.

2        Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālā asambleja 1960. gada 14. decembrī pieņēma Rezolūciju 1514 (XV) “Deklarācija par neatkarības piešķiršanu koloniālajām zemēm un tautām”, kurā tostarp ir noteikts, ka “visām tautām ir tiesības uz brīvu pašnoteikšanos[,] saskaņā [ar kurām] tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi īsteno savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību”, ka “aizbildnības teritorijās, teritorijās, kurām nav savas pārvaldes, un visās teritorijās, kas vēl nav kļuvušas neatkarīgas, tiek veikti tūlītēji pasākumi, lai nekavējoties bez jebkādiem nosacījumiem un atrunām nodotu visu varu šo teritoriju tautām atbilstoši to gribai un brīvi izteiktajām vēlmēm”, un ka “visām valstīm godprātīgi un stingi ir jāievēro ANO statūtu noteikumi, ņemot vērā visu tautu suverēnās tiesības un teritoriālo integritāti”.

3        Rietumsahāra ir teritorija Āfrikas ziemeļrietumos, kuru XIX gadsimta beigās kolonizēja Spānijas Karaliste un kura dienā, kad tika pieņemta Rezolūcija 1514 (XV), bija kļuvusi par Spānijas provinci. 1963. gadā ANO iekļāva Rietumsahāru “Provizoriskajā to teritoriju sarakstā, uz kurām attiecas Deklarācija par neatkarības piešķiršanu koloniālajām zemēm un tautām [Ģenerālās asamblejas Rezolūcija 1514 (XV)]” kā teritoriju, kurai nav savas pārvaldes un kuru administrē Spānijas Karaliste, Sanfrancisko 1945. gada 26. jūnijā parakstīto ANO statūtu 73. panta izpratnē. Rietumsahāra aizvien atrodas šajā teritoriju, kurām nav savas pārvaldes, sarakstā, ko izveidojis ANO ģenerālsekretārs, pamatojoties uz informāciju, kura sniegta saskaņā ar šo statūtu 73. panta e) punktu.

4        1966. gada 20. decembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma Rezolūciju 2229 (XXI) par Ifni un Spānijas Sahāras jautājumu, kurā tā “no jauna apstiprin[āja] Spānijas Sahāras [..] tautas neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos saskaņā ar Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 1514 (XV)” un aicināja Spānijas Karalisti kā pārvaldītājvaru, “cik vien ātri iespējams, izstrādāt referenduma organizēšanas kārtību, kuru varētu rīkot ANO paspārnē, lai ļautu teritorijas pirmiedzīvotājiem brīvi izmantot savas tiesības uz pašnoteikšanos”.

5        1970. gada 24. oktobrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma Rezolūciju 2625 (XXV), ar kuru tā apstiprināja “Deklarāciju par starptautisko tiesību principiem, kas attiecas uz draudzīgām attiecībām un sadarbību starp valstīm saskaņā ar ANO statūtiem”, kuras teksts ir pievienots pielikumā šai rezolūcijai. Šajā deklarācijā ir “svinīgi pasludināts” it īpaši “tautu līdztiesības un pašnoteikšanās princips”. Attiecībā uz šo principu tajā it īpaši ir noteikts:

“Saskaņā ar tautu līdztiesības un pašnoteikšanās principu, kas ir nostiprināts Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtos, visām tautām ir tiesības brīvi un bez ārējas iejaukšanās noteikt savu politisko statusu un īstenot savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību, un visām valstīm ir pienākums respektēt šīs tiesības atbilstoši statūtu noteikumiem.

[..]

Suverēnas un neatkarīgas valsts dibināšana, brīvas asociācijas izveide vai integrācija neatkarīgā valstī vai pavisam cita politiskā statusa iegūšana, kas notikusi ar tautas veiktu brīvu izvēli, ir līdzekļi, kā šī tauta var īstenot savas tiesības uz pašnoteikšanos.

[..]

Kolonijas teritorijai vai citai teritorijai, kurai nav savas pārvaldes, atbilstīgi ANO statūtiem ir patstāvīgs un atšķirīgs statuss no tās valsts teritorijas statusa, kura šo teritoriju pārvalda; šis patstāvīgais un atšķirīgais statuss saskaņā ar minētajiem statūtiem pastāv tik ilgi, kamēr tās kolonijas vai teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, tauta atbilstoši ANO statūtiem, it īpaši to mērķiem un principiem, neīsteno tiesības uz pašnoteikšanos.”

6        Front populaire pour la libération de la Saguia elHamra et du Rio de oro (Front Polisario) ir organizācija, kas dibināta 1973. gada 10. maijā Rietumsahārā. Tās statūtu 1. pantā tā ir definēta kā “nacionālās atbrīvošanās kustība”, kuras locekļi “cīnās par Rietumsahāras tautas pilnīgu neatkarību un suverenitātes atgūšanu visā Sahravi Arābu Demokrātiskās Republikas teritorijā”.

7        1974. gada 20. augustā Spānijas Karaliste informēja ANO par to, ka tā piedāvā ANO vadībā rīkot referendumu Rietumsahārā.

8        1974. gada 13. decembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma Rezolūciju 3292 (XXIX), ar kuru tā it īpaši nolēma lūgt Starptautiskajai Tiesai (ST) konsultatīvu atzinumu par šādiem jautājumiem:

“I. Vai Rietumsahāra (Rio de Oro un Sakiet el Hamra) brīdī, kad to kolonizēja Spānija, bija bezsaimnieka teritorija (terra nullius)?

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša:

II. Kādas bija šīs teritorijas juridiskās saiknes ar Marokas Karalisti un Mauritānijas kopienu?”

9        1975. gada 16. oktobrī ST sniedza konsultatīvo atzinumu (skat. Rietumsahāra, konsultatīvais atzinums, ST, Krājums 1975, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “konsultatīvais atzinums par Rietumsahāru”). Šā atzinuma 162. punktā tā uzskatīja:

“Fakti un informācija, kas darīti zināmi Tiesai, liecina, ka Spānijas kolonizācijas laikā ir pastāvējušas juridiskas lojalitātes saiknes starp Marokas sultānu un dažām ciltīm, kas apdzīvoja Rietumsahāras teritoriju. Tāpat tie liecina par tiesību pastāvēšanu, tostarp noteiktām tiesībām saistībā ar zemi, kas veidoja juridiskās saiknes starp Mauritānijas kopienu, kā to saprot Tiesa, un Rietumsahāras teritoriju. Turpretī Tiesa secina, ka ne fakti, ne informācija, kas tikuši tai darīti zināmi, neļauj konstatēt nekādu teritoriālās suverenitātes saikni starp Rietumsahāras teritoriju, no vienas puses, un Marokas Karalisti vai Mauritānijas kopienu, no otras puses. Tādējādi Tiesa nav konstatējusi tādu juridisko saikņu esamību, kas varētu grozīt [ANO Ģenerālās asamblejas] Rezolūcijas 1514 (XV) piemērošanu attiecībā uz Rietumsahāras dekolonizāciju, it īpaši attiecībā uz pašnoteikšanās principa piemērošanu, pateicoties teritorijas iedzīvotāju brīvas un autentiskas gribas izpausmei.”

10      Konsultatīvā atzinuma par Rietumsahāru 163. punktā ST it īpaši norādīja:

“Attiecībā uz I jautājumu [Tiesa uzskata] [..], ka Rietumsahāra (Rio de Oro un Sakiet el Hamra) nebija bezsaimnieka teritorija (terra nullius) brīdī, kad to kolonizēja Spānija; [..] attiecībā uz II jautājumu [..] – ka šai teritorijai ar Marokas Karalisti bija juridiskās saiknes, kam bija šā atzinuma 162. punktā minētās pazīmes, [un] ka šai teritorijai ar Mauritānijas kopienu bija juridiskās saiknes, kam bija šā atzinuma 162. punktā minētās pazīmes.”

11      Marokas karalis savā runā, ko viņš teica konsultatīvā atzinuma par Rietumsahāru publicēšanas dienā, apgalvoja, ka “visa pasaule ir atzinusi, ka [Rietum]sahāra pieder” Marokas Karalistei un ka tai “pienākas mierīgā ceļā pārņemt šo teritoriju”, aicinot šim nolūkam organizēt gājienu.

12      1975. gada 22. oktobrī ANO Drošības padome, kurā bija vērsusies Spānijas Karaliste, pieņēma Rezolūciju 377 (1975), kurā tā “lūdz[a] [ANO] ģenerālsekretāru nekavējoties uzsākt apspriešanos ar iesaistītajām un ieinteresētajām pusēm” un “aicin[āja] [šīs pēdējās] rīkoties savaldīgi un atturīgi”. 1975. gada 2. novembrī tā pieņēma Rezolūciju 379 (1975), kurā tā “neatlaidīgi lūdz[a] visas iesaistītās un ieinteresētās puses izvairīties no jebkādas vienpusējas darbības vai citām darbībām, kas varētu vēl vairāk palielināt spriedzi reģionā”, un “lūdz[a] ģenerālsekretāru turpināt un pastiprināt apspriešanos”. 1975. gada 6. novembrī pēc Marokas karaļa izsludinātā gājiena uzsākšanas, kurā pulcējās 350 000 cilvēku, un pēc tam, kad šie cilvēki šķērsoja robežu starp Marokas Karalisti un Rietumsahāru, ANO Drošības padome pieņēma Rezolūciju 380 (1975), kurā tā it īpaši “iz[teica] nožēlu par [šā] gājiena rīkošanu” un “piepras[īja] Marokas [Karalistei] nekavējoties atsaukt visus [minētā] gājiena dalībniekus no Rietumsahāras teritorijas”.

13      1976. gada 26. februārī Spānijas Karaliste informēja ANO ģenerālsekretāru par to, ka no šā datuma tā pārtrauc savu klātbūtni Rietumsahārā un ka tā sevi uzskata par atbrīvotu no jebkādas starptautiskas atbildības par šīs teritorijas pārvaldīšanu. Teritoriju, kurām nav savas pārvaldes, sarakstā, kas minēts šā sprieduma 3. punktā, attiecībā uz Rietumsahāru ir atsauce uz šo paziņojumu, kas ir atkārtots zemsvītras piezīmē.

14      Starplaikā šajā reģionā izcēlās bruņots konflikts starp Marokas Karalisti, Mauritānijas Islāma Republiku un Front Polisario. Daļa Rietumsahāras iedzīvotāju bēga no šā konflikta un atrada patvērumu Alžīrijas teritorijā, netālu no robežas ar Rietumsahāru ierīkotās nometnēs.

15      1976. gada 14. aprīlī Marokas Karaliste noslēdza līgumu ar Mauritānijas Islāma Republiku par Rietumsahāras teritorijas sadalīšanu un anektēja to daļu šīs teritorijas, kura tai tika piešķirta ar šo līgumu. 1979. gada 10. augustā Mauritānijas Islāma Republika ar Front Polisario noslēdza miera nolīgumu, saskaņā ar kuru tā atteicās no jebkādām teritoriālajām pretenzijām uz Rietumsahāru. Marokas Karaliste pārņēma kontroli teritorijā, ko bija atstājuši Mauritānijas spēki, un īstenoja tās aneksiju.

16      1979. gada 21. novembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma Rezolūciju 34/37 par Rietumsahāras jautājumu, kurā tā “no jauna apliecin[āja] Rietumsahāras tautas neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos un neatkarību saskaņā ar [ANO] statūtiem [..] un [tās] Rezolūcijas 1514 (XV) mērķiem”, tā “pau[da] dziļu nožēlu par situācijas pasliktināšanos, kas ir sekas Marokas ilgstošajai Rietumsahāras okupācijai”, “neatlaidīgi lūdz[a] Maroku arī iesaistīties miera procesa attīstībā un pārtraukt Rietumsahāras teritorijas okupāciju” un “šajā ziņā ie[teica], lai [Front Polisario], kas pārstāv Rietumsahāras tautu, pilnībā piedal[ās] visos Rietumsahāras jautājuma taisnīga, ilgtspējīga un galīga politiska risinājuma meklējumos atbilstīgi [ANO] rezolūcijām un deklarācijām”. Šai rezolūcijai sekoja 1980. gada 11. novembra Rezolūcija 35/19, kuras 10. punktā Ģenerālā asambleja “neatlaidīgi lūdz[a] [..] Maroku un [Front Polisario], kas pārstāv Rietumsahāras tautu, uzsākt tiešas sarunas nolūkā panākt galīgu Rietumsahāras jautājuma noregulējumu”.

17      Konflikts starp Marokas Karalisti un Front Polisario turpinājās, līdz 1988. gada 30. augustā puses principā piekrita noregulējuma priekšlikumiem, kurus tostarp izteica ANO ģenerālsekretārs un kuri it īpaši paredzēja uguns pārtraukšanas pasludināšanu, kā arī pašnoteikšanās referenduma organizēšanu, ko kontrolētu ANO.

18      1990. gada 27. jūnijā ANO Drošības padome pieņēma Rezolūciju 658 (1990); tajā tā “apstiprin[āja] [ANO] ģenerālsekretāra ziņojumu, kurā ietverti [..] [šā sprieduma 17. punktā minētā] noregulējuma priekšlikumi, kā arī [to īstenošanas] plāna apraksts”, un “lūdz[a] abas puses pilnā mērā sadarboties ar [ANO] ģenerālsekretāru un amatā esošo Āfrikas vienotības organizācijas valstu un valdību vadītāju konferences priekšsēdētāju centienos, kurus tie īsteno nolūkā panākt ātru Rietumsahāras jautājuma noregulējumu”. 1991. gada 29. aprīlī Drošības padome pieņēma Rezolūciju 690 (1991), ar ko tika izveidota ANO misija referenduma organizēšanai Rietumsahārā (Minurso).

19      Šajā dienā, neraugoties uz apspriešanos un sarunām, kas tika organizētas ANO vadībā, puses nevienojās par Rietumsahāras situācijas noregulējumu. Marokas Karaliste kontrolē lielāko Rietumsahāras teritorijas daļu, savukārt Front Polisario kontrolē tās otru daļu, un abas šīs zonas ir atdalītas ar smilšu sienu, kuru ir uzcēlusi un kontrolē Marokas armija. Liels skaits bēgļu no šīs teritorijas joprojām dzīvo netālu no Rietumsahāras Alžīrijā izvietotās nometnēs, kuras pārvalda Front Polisario.

B.      Asociācijas nolīgums un liberalizācijas nolīgums

20      2000. gada 1. martā stājās spēkā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums par asociācijas izveidi starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses, kas parakstīts Briselē 1996. gada 26. februārī (OV 2000, L 70, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “asociācijas nolīgums”).

21      Asociācijas nolīguma 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ar šo tiek izveidota asociācija starp Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Maroku, no otras puses.”

22      Asociācijas nolīguma 1. panta 2. punktā ir noteikts:

“Šā nolīguma mērķi ir šādi:

–        sniegt atbilstošu pamatu politiskajam dialogam starp pusēm, ļaujot stiprināt to attiecības visās jomās, kurās puses šādu dialogu uzskata par vajadzīgu,

–        izveidot nosacījumus pakāpeniskai preču, pakalpojumu un kapitāla tirdzniecības liberalizācijai,

–        veicināt tirdzniecību un saimniecisko un sociālo attiecību harmonisku paplašināšanos starp pusēm, īpaši ar dialogu un sadarbību, lai sekmētu Marokas un tās tautas attīstību un labklājību,

–        sekmēt Magribas integrāciju, veicinot tirdzniecību un sadarbību starp Maroku un citām reģiona valstīm,

–        veicināt sadarbību ekonomikas, sociālajā, kultūras un finanšu jomā.”

23      Asociācijas nolīguma 16. pantā ir noteikts:

“Kopiena un Maroka pakāpeniski ievieš lielāku savstarpējās lauksaimniecības un zvejniecības produktu tirdzniecības liberalizāciju.”

24      Asociācijas nolīguma 94. pantā ir noteikts:

“Šo nolīgumu piemēro, no vienas puses, teritorijās, kurās piemēro Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu, saskaņā ar nosacījumiem, ko paredz minētie Līgumi, un, no otras puses, Marokas Karalistes teritorijā.”

25      Ir tikuši noslēgti vairāki asociācijas nolīguma protokoli. It īpaši 1. protokols attiecas uz pasākumiem, kas piemērojami Marokas Karalistes izcelsmes lauksaimniecības produktu, pārstrādātu lauksaimniecības produktu, zivju un zivsaimniecības produktu importam Eiropas Savienībā (turpmāk tekstā – “1. protokols”), savukārt 4. protokols attiecas uz “noteiktas izcelsmes produktu” jēdziena definīciju un administratīvās sadarbības metodēm (turpmāk tekstā – “4. protokols”).

26      2010. gada 13. decembrī Briselē Savienība un Marokas Karaliste parakstīja nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem, 1., 2. un 3. protokola un šo protokolu pielikumu aizstāšanu un grozījumiem Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumā, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses (OV 2012, L 241, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “liberalizācijas nolīgums”). 2012. gada 8. martā Eiropas Savienības Padome pieņēma Lēmumu 2012/497/ES par liberalizācijas nolīguma noslēgšanu (OV 2012, L 241, 2. lpp.).

27      Kā izriet no liberalizācijas nolīguma un no Lēmuma 2012/497 1.–3. apsvēruma, šī nolīguma mērķis ir pakāpeniski īstenot savstarpējās tirdzniecības ar lauksaimniecības un zivsaimniecības produktiem liberalizāciju, kas paredzēta asociācijas nolīguma 16. pantā. It īpaši ar liberalizācijas nolīgumu asociācijas nolīguma 1., 2. un 3. protokols tika aizstāts ar tekstiem, kas ietverti tā I un II pielikumā.

28      Asociācijas nolīguma 4. protokola 2. panta 2. punktā ir noteikts:

“Lai īstenotu šo nolīgumu, šādus produktus uzskata par Marokas izcelsmes produktiem:

a)      produktus, kuri pilnībā iegūti Marokā 5. panta izpratnē;

b)      tos Marokā iegūtos produktus, kuru ražošanā izmantotas izejvielas, kas nav pilnībā iegūtas Marokā, ar noteikumu, ka šādas izejvielas ir pietiekami apstrādātas vai pārstrādātas Marokā 6. panta izpratnē.”

29      Atbilstoši 4. protokola 16. pantam Marokas izcelsmes produktiem piemēro šā nolīguma noteikumus importam Savienībā, ja tiek uzrādīts viens no šajā pantā minētajiem izcelsmes apliecinājumiem.

C.      Strīdi, kas saistīti ar asociācijas nolīgumu

1.      Lietas T512/12 un C104/16 P

30      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 19. novembrī un kas reģistrēts ar numuru T‑512/12, prasītāja Front Polisario cēla prasību atcelt Lēmumu 2012/497 (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Padome/Front Polisario, C‑104/16 P, EU:C:2016:973, 38. punkts; turpmāk tekstā – “spriedums Padome/Front Polisario”).

31      Prasības pieteikuma minētajā lietā atbalstam prasītāja it īpaši bija apgalvojusi, ka Padome nav izpildījusi vairākus pienākumus attiecībā uz starptautiskajām tiesībām, jo tā ar Lēmumu 2012/497 bija apstiprinājusi liberalizācijas nolīguma piemērošanu Rietumsahāras teritorijā (spriedums Padome/Front Polisario, 44. punkts).

32      Ar 2015. gada 10. decembra spriedumu Front Polisario/Padome (T‑512/12, EU:T:2015:953) Vispārējā tiesa atcēla Lēmumu 2012/497, ciktāl ar to bija apstiprināta liberalizācijas nolīguma piemērošana Rietumsahārā, jo Padome nebija izpildījusi savu pienākumu pirms Lēmuma 2012/497 pieņemšanas izvērtēt visus konkrētā gadījuma apstākļus, nepārbaudīdama, vai to šīs teritorijas izcelsmes produktu ražošana, kuri eksportēti uz Savienību, nenodara kaitējumu minētās teritorijas iedzīvotājiem un nav saistīta ar viņu pamattiesību pārkāpumu (spriedums Padome/Front Polisario, 47. un 48. punkts).

33      2016. gada 19. februārī Padome iesniedza apelācijas sūdzību par 2015. gada 10. decembra spriedumu Front Polisario/Padome (T‑512/12, EU:T:2015:953).

34      Ar spriedumu Padome/Front Polisario, spriežot par Padomes apelācijas sūdzību, Tiesa atcēla 2015. gada 10. decembra spriedumu Front Polisario/Padome (T‑512/12, EU:T:2015:953) un noraidīja prasītājas prasību Vispārējā tiesā kā nepieņemamu.

35      Šajā ziņā, pirmām kārtām, Tiesa apmierināja apelācijas sūdzības otro pamatu attiecībā uz Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu, analizējot prasītājas locus standi, un it īpaši iebildumu par to, ka Vispārējā tiesa bija kļūdaini uzskatījusi, ka liberalizācijas nolīgums ir piemērojams Rietumsahārai (spriedums Padome/Front Polisario, 126. punkts).

36      Pirmkārt, Tiesa uzskatīja, ka saskaņā ar pašnoteikšanās principu, kas piemērojams Savienības un Marokas Karalistes attiecībās, Rietumsahārai – teritorijai, kurai nav savas pārvaldes, ANO statūtu 73. panta izpratnē – ir patstāvīgs un atšķirīgs statuss salīdzinājumā ar jebkuru citu valsti, tostarp Marokas Karalisti. Tiesa no tā secināja, ka jēdzienu “Marokas Karalistes teritorija”, kas minēts asociācijas nolīguma 94. pantā, nevar interpretēt tādējādi, ka Rietumsahāra ietilpst šī nolīguma teritoriālās piemērošanas jomā (spriedums Padome/Front Polisario, 86.–93. punkts).

37      Otrkārt, Tiesa uzskatīja, ka ir arī jāņem vērā 1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (Recueil des traités des Nations unies, 1155. sēj., 331. lpp.; turpmāk tekstā – “Vīnes konvencija”) 29. pantā kodificētā paražu tiesību norma, saskaņā ar kuru, ja no līguma neizriet un nav noteikts citādi, līgums ir saistošs katram dalībniekam visā tā teritorijā. Tiesa secināja, ka arī šai paražu tiesību normai pretrunā ir uzskatīt, ka Rietumsahāra ietilpst asociācijas nolīguma piemērošanas jomā. Tomēr tā konstatēja, ka no minētās paražu tiesību normas arī izriet, ka līgums atkāpes ceļā var saistīt valsti ar citu teritoriju, ja šāds nodoms izriet no šī līguma vai ir paredzēts citur (spriedums Padome/Front Polisario, 94.–98. punkts).

38      Treškārt, Tiesa noteica, ka ir jāņem vērā arī vispārējais starptautisko tiesību princips par līgumu relatīvo iedarbību, jo, ņemot vērā to, ka Rietumsahāras tauta ir asociācijas nolīguma “trešā valsts” šā principa izpratnē, to var ietekmēt šā nolīguma īstenošana gadījumā, ja Rietumsahāras teritorija tiek iekļauta minētā nolīguma piemērošanas jomā, un tai ir jāpiekrīt šādai īstenošanai. Tā kā nekāda piekrišana nebija pausta, Tiesa no tā secināja, ka ir pretrunā līgumu relatīvās iedarbības principam uzskatīt, ka Rietumsahāras teritorija ietilpst asociācijas nolīguma piemērošanas jomā (spriedums Padome/Front Polisario, 100.–107. punkts).

39      Ceturtkārt, konstatējusi, ka liberalizācijas nolīgums ir jāuzskata par asociācijas nolīgumam pakārtotu līgumu, Tiesa no tā secināja, ka liberalizācijas nolīgumu nevar uzskatīt par tādu, kas ir piemērojams Rietumsahāras teritorijai, un tādējādi tajā nav nepieciešama klauzula par šīs piemērošanas izslēgšanu. Tiesas ieskatā, Padomes un Eiropas Komisijas prakse pēc asociācijas nolīguma noslēgšanas nevar likt apšaubīt šo analīzi; tas nozīmē, ka ir jāatzīst, ka Savienība ir vēlējusies izpildīt asociācijas nolīgumu un liberalizācijas nolīgumu pretēji pašnoteikšanās un līgumu relatīvās iedarbības principiem un tātad veidā, kas nav saderīgs ar līgumu godprātīgas izpildes principu (spriedums Padome/Front Polisario, 110.–125. punkts).

40      Otrām kārtām, Tiesa pieņēma galīgo nolēmumu lietā. Šajā ziņā tā nosprieda, ka, ņemot vērā to, ka liberalizācijas nolīgums ir jāinterpretē saskaņā ar atbilstošajiem starptautisko tiesību noteikumiem, kas piemērojami attiecībām starp Savienību un Marokas Karalisti, tādējādi, ka tas nav piemērojams Rietumsahāras teritorijai, katrā ziņā, ņemot vērā prasītājas izvirzītos argumentus, nevar uzskatīt, ka tai ir locus standi, lai atceltu Lēmumu 2012/497, nepastāvot nepieciešamībai izvērtēt pārējos Padomes un Komisijas izvirzītos nepieņemamības pamatus (spriedums Padome/Front Polisario, 128.–134. punkts).

2.      Lieta C266/16

41      Ar 2016. gada 27. aprīļa lēmumu High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Administrative Court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Karaļnama kompetences lietu departaments (Administratīvā tiesa), Apvienotā Karaliste) uzdeva Tiesai prejudiciālus jautājumus, kas būtībā attiecās uz to, vai, ņemot vērā LES 3. panta 5. punktu, ir spēkā Savienības tiesību akti attiecībā uz starptautiskajiem nolīgumiem, kurus Savienība un Marokas Karaliste noslēgušas zivsaimniecības nozarē asociācijas nolīguma ietvaros, ņemot vērā apstākli, ka saskaņā ar tiem varēja tikt iegūti Rietumsahāras teritorijai piegulošo ūdeņu resursi (spriedums, 2018. gada 27. februāris, Western Sahara Campaign UK, C‑266/16, EU:C:2018:118, 1., 41. un 54. punkts; turpmāk tekstā – “spriedums Western Sahara Campaign UK”).

42      Pamatojoties it īpaši uz konstatējumiem spriedumā Padome/Front Polisario (skat. šā sprieduma 36.–39. punktu), Tiesa nosprieda, ka, ņemot vērā to, ka aplūkojamie starptautiskie nolīgumi nav piemērojami Rietumsahāras teritorijai un tai piegulošajiem ūdeņiem, vērtējot iesniedzējtiesas pirmo prejudiciālo jautājumu, netika atklāts neviens apstāklis, kas varētu ietekmēt attiecīgo Savienības tiesību aktu spēkā esamību, ņemot vērā LES 3. panta 5. punktu (spriedums Western Sahara Campaign UK, 85. punkts).

3.      Rīkojumi lietās T180/14, T275/18, T376/18

43      Ar 2018. gada 19. jūlija rīkojumu Front Polisario/Padome (T‑180/14, nav publicēts, EU:T:2018:496), 2018. gada 30. novembra rīkojumu Front Polisario/Padome (T‑275/18, nav publicēts, EU:T:2018:869) un 2019. gada 8. februāra rīkojumu Front Polisario/Padome (T‑376/18, nav publicēts, EU:T:2019:77) Vispārējā tiesa noraidīja kā nepieņemamas prasītājas prasības, kas bija vērstas pret Padomes tiesību aktiem attiecībā uz dažādu Savienības un Marokas Karalistes starptautisko nolīgumu noslēgšanu un grozījumiem.

44      It īpaši divos pirmajos šā sprieduma 43. punktā minētajos rīkojumos Vispārējā tiesa balstījās uz spriedumiem Padome/Front Polisario un Western Sahara Campaign UK, konstatējot prasītājas locus standi neesamību, jo strīdīgie nolīgumi nav piemērojami Rietumsahārai un tai piegulošajiem ūdeņiem (rīkojumi, 2018. gada 19. jūlijs, Front Polisario/Padome, T‑180/14, nav publicēts, EU:T:2018:496, 69.–71. punkts, un 2018. gada 30. novembris, Front Polisario/Padome,T‑275/18, nav publicēts, EU:T:2018:869, 41. un 42. punkts).

45      Trešajā no šā sprieduma 43. punktā minētajiem rīkojumiem Vispārējā tiesa uzskatīja, ka saskaņā ar LESD 218. panta 3. un 4. punktu Padomes 2018. gada 16. aprīļa lēmuma par atļauju uzsākt sarunas ar Marokas Karalisti, lai grozītu starp Eiropas Kopienu un Marokas Karalisti noslēgto partnerattiecību nolīgumu zivsaimniecības nozarē un noslēgtu protokolu par minētā nolīguma īstenošanu, mērķis bija vienīgi izvirzīt Savienības sarunu vadītāju vai sarunu grupas vadītāju un sniegt tiem norādījumus. Tātad runa bija par tiesību aktu, kas rada tiesiskās sekas vienīgi Savienības attiecībās ar tās dalībvalstīm, kā arī attiecībās starp Savienības iestādēm. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka šis lēmums neietekmē prasītājas tiesisko stāvokli un tātad nevar uzskatīt, ka minētais lēmums tieši skar prasītāju (rīkojums, 2019. gada 8. februāris, Front Polisario/Padome, T‑376/18, nav publicēts, EU:T:2019:77, 28. un 29. punkts).

D.      Apstrīdētais lēmums un strīdīgais nolīgums

46      Pēc sprieduma Padome/Front Polisario Padome ar 2017. gada 29. maija lēmumu pilnvaroja Komisiju Savienības vārdā sākt sarunas ar Marokas Karalisti nolūkā noslēgt starptautisku nolīgumu, ar ko groza 1. un 4. protokolu.

47      Pilnvarojot Komisiju sākt sarunas, Padome tai lūdza, pirmām kārtām, nodrošināt to, lai iedzīvotāji, uz kuriem attiecas plānotais starptautiskais nolīgums, tiktu pienācīgi iesaistīti, un, otrām kārtām, novērtēt minētā nolīguma iespējamo ietekmi uz Rietumsahāras ilgtspējīgu attīstību, it īpaši vietējo iedzīvotāju ieguvumus un dabas resursu izmantošanas ietekmi uz attiecīgajām teritorijām.

48      Par šā sprieduma 47. punktā minētajiem jautājumiem veiktās apspriešanās un analīzes rezultātus Komisija norādīja 2018. gada 11. jūnija ziņojumā par labumu, ko Rietumsahāras iedzīvotājiem sniegtu tarifa preferenču attiecināšana uz Rietumsahāras izcelsmes produktiem, un par apspriešanos ar šiem iedzīvotājiem (turpmāk tekstā – “2018. gada 11. jūnija ziņojums”). Šis ziņojums tika pievienots priekšlikumam noslēgt Nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti par grozījumu izdarīšanu 1. un 4. protokolā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam par asociācijas izveidi starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses (COM(2018) 481 final).

49      2018. gada 25. oktobrī Savienība un Marokas Karaliste Briselē parakstīja nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā par grozījumu izdarīšanu 1. un 4. protokolā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam par asociācijas izveidi starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses (turpmāk tekstā – “strīdīgais nolīgums”).

50      2019. gada 28. janvārī Padome pieņēma Lēmumu (ES) 2019/217 par to, lai noslēgtu Nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti par grozījumu izdarīšanu 1. un 4. protokolā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam par asociācijas izveidi starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses (OV 2019, L 34, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

51      Apstrīdētā lēmuma 3.–10. apsvērumā Padome norāda:

“(3)      Savienība nevēlas ietekmēt iznākumu Apvienoto Nāciju Organizācijas vadībā notiekošajam politiskajam procesam par Rietumsahāras galīgo statusu un ir konsekventi apliecinājusi, ka iestājas par strīda atrisināšanu Rietumsahārā, ko Apvienoto Nāciju Organizācija pašlaik iekļāvusi sarakstā ar teritorijām, kurām nav savas pārvaldes, un ko šodien lielā mērā pārvalda Marokas Karaliste. [..]

(4)      Kopš stājās spēkā asociācijas nolīgums, Rietumsahāras izstrādājumi [produkti], kas apstiprināti kā izstrādājumi [produkti] ar Marokas izcelsmi, tika importēti Savienībā, gūstot labumu no tarifa preferencēm, kuras noteiktas attiecīgajos minētā nolīguma noteikumos.

(5)      Tiesa spriedumā lietā C‑104/16 P [..] tomēr ir norādījusi, ka asociācijas nolīgums attiecas tikai uz Marokas Karalistes teritoriju un neietver Rietumsahāru, kurai nav savas pārvaldes.

(6)      Būtu svarīgi nodrošināt to, ka netiek traucētas gadu gaitā attīstītās tirdzniecības plūsmas, vienlaikus izveidojot atbilstošas garantijas starptautisko tiesību, tostarp cilvēktiesību, aizsardzībai un ilgtspējīgai attīstībai attiecīgajās teritorijās. Padome 2017. gada 29. maijā pilnvaroja Komisiju sākt sarunas ar Marokas Karalisti nolūkā saskaņā ar Tiesas spriedumu izveidot juridisko pamatu, lai Rietumsahāras izcelsmes izstrādājumiem [produktiem] piešķirtu tarifa preferences, kas paredzētas asociācijas nolīgumā. Nolīgums starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti ir vienīgais līdzeklis, kā nodrošināt, ka uz Rietumsahāras izcelsmes izstrādājumiem [produktiem] attiecas preferenciāla izcelsme, jo Marokas iestādes ir vienīgās, kas var nodrošināt atbilstību noteikumiem, kuri vajadzīgi šādu preferenču piešķiršanai.

(7)      Komisija ir izvērtējusi šāda nolīguma iespējamo ietekmi uz ilgtspējīgu attīstību, jo īpaši saistībā ar tām priekšrocībām un trūkumiem, ar ko saskartos attiecīgie iedzīvotāji un kas izriet no Rietumsahāras izstrādājumiem [produktiem] piešķirtajām tarifa preferencēm, un ietekmi uz dabas resursu izmantošanu attiecīgajās teritorijās. [..]

(8)      [..] Novērtējumā ir norādīts, ka kopumā ieguvumi Rietumsahāras ekonomikai, kas izriet no asociācijas nolīgumā paredzēto tarifa preferenču piešķiršanas Rietumsahāras izcelsmes izstrādājumiem [produktiem], un jo īpaši spēcīgais sviras efekts ekonomikas izaugsmei un līdz ar to sociālajai attīstībai, atsver trūkumus, kuri tika minēti apspriešanās procesā, piemēram, plašā dabas resursu [..] izmantošana.

(9)      Tika lēsts, ka tarifa preferenču attiecināšana uz Rietumsahāras izcelsmes izstrādājumiem [produktiem] pozitīvi ietekmēs attiecīgos iedzīvotājus. [..]

(10)      Ņemot vērā Tiesas spriedumā paustos apsvērumus par piekrišanu, Komisija sadarbībā ar Eiropas Ārējās darbības dienestu ir veikusi visus pašreizējā kontekstā saprātīgos un iespējamos pasākumus, lai pienācīgi iesaistītu attiecīgos iedzīvotājus nolūkā nodrošināt to piekrišanu nolīgumam. Tika veikta plaša apspriešanās, un to sociāli ekonomisko un politisko dalībnieku lielākā daļa, kuri piedalījās apspriešanās procesā, norādīja, ka atbalsta asociācijas nolīguma tarifa preferenču attiecināšanu uz Rietumsahāru. Tie, kas noraidīja tarifa preferenču attiecināšanu, galvenokārt uzskatīja, ka šāds nolīgums apstiprinātu Marokas pozīciju Rietumsahārā. Tomēr nekas šajā nolīgumā neļauj uzskatīt, ka tas atzītu Marokas suverenitāti pār Rietumsahāru. Turklāt Savienība turpinās ar pastiprinātiem centieniem atbalstīt procesu strīda atrisināšanai miermīlīgā ceļā, kas sākts un turpinās Apvienoto Nāciju Organizācijas vadībā.”

52      Apstrīdētā lēmuma 1. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka strīdīgais nolīgums ir apstiprināts Savienības vārdā. Šis nolīgums stājās spēkā 2019. gada 19. jūlijā (OV 2019, L 197, 1. lpp.).

53      Strīdīgā nolīguma trešajā līdz devītajā daļā ir noteikts:

“Šis nolīgums tiek noslēgts, neskarot attiecīgās Eiropas Savienības nostājas attiecībā uz Rietumsahāras un Marokas Karalistes statusu minētajā reģionā.

Abas puses atkārtoti apstiprina savu atbalstu Apvienoto Nāciju Organizācijas procesam un atbalsta ģenerālsekretāra centienus, lai panāktu galīgo politisko risinājumu saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principiem un mērķiem un pamatojoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijām.

Eiropas Savienība un Marokas Karaliste ir vienojušās aiz asociācijas nolīguma 4. protokola iekļaut šādu kopīgo deklarāciju:

“Kopīgā deklarācija par 1. un 4. protokola Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam par asociācijas izveidi starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses (“asociācijas nolīgums”), piemērošanu

1.      Tiem izstrādājumiem [produktiem], kuru izcelsme ir Rietumsahāra un uz kuriem attiecas Marokas Karalistes muitas iestāžu kontrole, piemēro tādas pašas tirdzniecības preferences kā tās, ko Eiropas Savienība piešķīrusi izstrādājumiem [produktiem], uz kuriem attiecas asociācijas nolīgums.

2.      Nolīguma 4. protokolu piemēro mutatis mutandis, lai noteiktu 1. punktā minēto izstrādājumu [produktu] izcelsmi, tostarp attiecībā uz izcelsmes apliecinājumu.

3.      Eiropas Savienības dalībvalstu un Marokas Karalistes muitas iestādes ir atbildīgas par to, ka tiek nodrošināta 4. protokola piemērošana attiecībā uz šiem izstrādājumiem [produktiem].”

Eiropas Savienība un Marokas Karaliste vēlreiz pauž apņemšanos piemērot protokolus saskaņā ar asociācijas nolīguma noteikumiem attiecībā uz pamatbrīvību un cilvēktiesību ievērošanu.

Šīs kopīgās deklarācijas iekļaušana ir balstīta uz senu privileģētu partnerību starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti, ko jo īpaši simbolizē tai piešķirtais īpašais statuss un abu pušu kopīgā vēlme padziļināt un paplašināt šo partnerību.

Šajā partnerības garā un lai ļautu pusēm novērtēt šā nolīguma ietekmi, jo īpaši uz ilgtspējīgu attīstību, un jo īpaši ņemot vērā priekšrocības attiecīgajiem iedzīvotājiem un attiecīgo teritoriju dabas resursu izmantošanu, Eiropas Savienība un Maroka ir vienojušās vismaz reizi gadā savstarpēji apmainīties ar informāciju Asociācijas komitejas ietvaros.

Šīs novērtēšanas īpašo kārtību noteiks vēlāk, paredzot, ka Asociācijas komiteja to pieņems vēlākais divus mēnešus pēc šā nolīguma stāšanās spēkā.”

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

54      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēts 2019. gada 27. aprīlī, prasītāja cēla šo prasību.

55      2019. gada 1. augustā Padome iesniedza iebildumu rakstu.

56      Ar Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētāja attiecīgi 2019. gada 10. un 18. septembra lēmumiem, pirmām kārtām, Francijas Republikai un, otrām kārtām, Komisijai tika atļauts iestāties lietā Padomes atbalstam.

57      2019. gada 1. oktobrī prasītāja iesniedza repliku.

58      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, ar 2019. gada 16. oktobra lēmumu, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 27. panta 5. punktu, tiesnesis referents tagad darbojas devītajā palātā, kurai līdz ar to tika nodota šī lieta.

59      Francijas Republika un Komisija iesniedza iestāšanās rakstus attiecīgi 2019. gada 23. un 29. oktobrī.

60      Ar 2019. gada 15. novembra rīkojumu Front Polisario/Padome (T‑279/19, nav publicēts, EU:T:2019:808) Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētāja atļāva Confédération marocaine de l’agriculture et du développement rural [Marokas Lauksaimniecības un lauku attīstības konfederācijai] (Comader) iestāties lietā Padomes atbalstam.

61      2019. gada 5. decembrī Padome iesniedza atbildes rakstu uz repliku.

62      Attiecīgi 2019. gada 20. decembrī un 2020. gada 6. janvārī prasītāja iesniedza apsvērumus, pirmām kārtām, par Francijas un, otrām kārtām, Komisijas iestāšanās rakstiem.

63      2020. gada 23. janvārī Comader iesniedza savu iestāšanās rakstu. 2020. gada 17. februārī prasītāja iesniedza apsvērumus par šo iestāšanās rakstu.

64      2020. gada 23. novembrī pēc devītās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

65      2020. gada 9. decembrī, pamatojoties uz Reglamenta 106. panta 1. punktu, Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

66      Ar diviem procesa organizatoriskajiem pasākumiem attiecīgi 2020. gada 17. un 18. decembrī Vispārējā tiesa, pirmām kārtām, uzdeva pusēm jautājumus rakstveida atbilžu sniegšanai un lūdza prasītāju un Komisiju tai iesniegt papildu informāciju un, otrām kārtām, lūdza puses tiesas sēdē precizēt to nostāju attiecībā uz dažiem principiāliem jautājumiem, kuri attiecas uz šo tiesvedību.

67      Padome, no vienas puses, un prasītāja, Francijas Republika, Komisija un Comader, no otras puses, iesniedza savas rakstveida atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem attiecīgi 2021. gada 24. un 25. janvārī. Prasītāja un Komisija lūgto informāciju sniedza šajās atbildēs.

68      Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai notika 2021. gada 2. martā. Par tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanu tika paziņots šīs tiesas sēdes beigās.

69      2021. gada 19. aprīlī Komisija iesniedza apsvērumus par tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai protokolu. Ar 2021. gada 30. aprīļa rīkojumu Vispārējā tiesa atkārtoti uzsāka tiesvedības mutvārdu daļu, lai iekļautu lietas materiālos šos apsvērumus un aicinātu prasītāju, Padomi, Francijas Republiku un Comader iesniegt apsvērumus šajā ziņā. Pirmām kārtām, Padome un Francijas Republika un, otrām kārtām, prasītāja un Comader iesniedza savus apsvērumus attiecīgi 2021. gada 12. un 17. maijā. 2021. gada 19. maijā tika paziņots par mutvārdu daļas pabeigšanu un par lietu tika uzsākta apspriede. Protokols ar grozījumiem lietas dalībniekiem tika nosūtīts 2021. gada 22. jūnijā.

70      Pēc tiesneša B. Berkes [B. Berke] nāves 2021. gada 1. augustā trīs tiesneši, kuru paraksti ir uz šā sprieduma, turpināja apspriedes par lietu atbilstoši Reglamenta 22. pantam un 24. panta 1. punktam.

71      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Padomei, Francijas Republikai, Komisijai un Comader atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

72      Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

73      Francijas Republika lūdz Vispārējo tiesu prasību noraidīt.

74      Komisija, formāli prasījumus neiesniedzot, norāda, ka atbalsta Padomes prasījumus.

75      Comader prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

76      Iesākumā ir jānorāda, ka šī tiesvedība attiecas uz tāda nolīguma noslēgšanu Savienības vārdā starp Savienību un Marokas Karalisti, ar kuru šīs puses vienojās pēc asociācijas nolīguma 4. protokola iekļaut kopīgu deklarāciju “Kopīgā deklarācija par 1. un 4. protokola Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam par asociācijas izveidi starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses, piemērošanu” (turpmāk tekstā – “kopīgā deklarācija par Rietumsahāru”), ar ko Rietumsahāras izcelsmes produktiem, uz kuriem “attiecas [Marokas] muitas iestāžu kontrole”, piemēro tirdzniecības preferences, kas piešķirtas Marokas izcelsmes produktiem, kuri eksportēti uz Savienību saskaņā ar 1. protokolu (skat. šā sprieduma 53. punktu).

77      Ar savu prasību prasītāja, kura apgalvo, ka rīkojas “Rietumsahāras tautas vārdā”, lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu ar pamatojumu, ka būtībā, apstiprinot strīdīgo nolīgumu bez šīs tautas piekrišanas, lai arī šis nolīgums attiecoties uz Rietumsahāru, Padome ar šo lēmumu nav izpildījusi pienākumus, kas Savienībai ir noteikti tās attiecībās ar Marokas Karalisti saskaņā ar Savienības un starptautiskajām tiesībām. It īpaši prasītāja apgalvo, ka strīdīgais nolīgums neatbilst spriedumos Padome/Front Polisario un Western Sahara Campaign UK noteiktajai Tiesas judikatūrai, ar kuru esot izslēgta šāda teritoriālā piemērošana.

78      Formāli neizvirzot iebildi par nepieņemamību, Padome, kuru atbalsta Francijas Republika, Komisija un Comader, norāda – galvenokārt – divus nepieņemamības pamatus attiecībā pret šo prasību, kuri attiecas, pirmais, uz to, ka prasītājai nav procesuālās rīcībspējas Savienības tiesās, un, otrais, uz prasītājas locus standi neesamību attiecībā pret apstrīdēto lēmumu. It īpaši šajos nepieņemamības pamatos minētās puses apstrīd prasītājas apgalvotās lomas attiecībā pret Rietumsahāras tautu apjomu un ekskluzivitāti. Turklāt Comader savukārt apstrīd spēkā esamību pilnvarojumam, kuru prasītāja ir izsniegusi savam advokātam. Pakārtoti Padome, Francijas Republika, Komisija un Comader lūdz noraidīt prasītājas argumentāciju pēc būtības. It īpaši Padome, kuru atbalsta Francijas Republika, būtībā norāda, ka, apstiprinot strīdīgo nolīgumu, tā ir ievērojusi Tiesas judikatūru. Komisija un Comader savukārt, apstiprinot šo argumentāciju, katrā ziņā norāda, ka minētā judikatūra neattiecas uz šīs prasības vērtējumu, it īpaši tādēļ, ka tā esot saistīta ar to nolīgumu interpretāciju, kuri noslēgti starp Savienību un Marokas Karalisti, nevis ar to spēkā esamību. Turklāt Padome, Francijas Republika, Komisija un Comader uzskata, ka uz starptautisko tiesību principiem, ar kuriem prasītāja pamato savu argumentāciju, nevar atsaukties.

A.      Par prasības pieņemamību

1.      Par Padomes izvirzīto pirmo nepieņemamības pamatu attiecībā uz prasītājas procesuālās rīcībspējas neesamību

79      Pirmā nepieņemamības pamata atbalstam Padome norāda, ka prasītāja nav juridiska persona LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, kurai ir procesuālā rīcībspēja Savienības tiesās. Pirmkārt, Padome norāda, ka prasītājai nav juridiskas personas statusa saskaņā ar dalībvalsts tiesībām. Otrkārt, Padome apgalvo, ka prasītāja nav starptautisko tiesību subjekts. Treškārt, Padome norāda, ka prasītāja neatbilst Savienības tiesu noteiktajiem kritērijiem procesuālās rīcībspējas atzīšanai subjektam, kam nav juridiskas personas statusa, un it īpaši nosacījumam par to, ka aplūkojamajam subjektam ir jābūt tādam, ko Savienība uzskata par atsevišķu subjektu, kuram ir tiesības un pienākumi.

80      Komisija, Francijas Republika un Comader būtībā izklāsta to pašu argumentāciju kā Padome. Comader turklāt apgalvo, ka prasītājai nav nepieciešamās autonomijas, lai tā rīkotos kā atbildīga struktūra tiesiskajās attiecībās, ņemot vērā tās attiecības ar Sahravi Arābu Demokrātisko Republiku (SADR), kuru ANO un Savienība nav atzinušas.

81      Savas procesuālās rīcībspējas atbalstam prasītāja norāda, ka tā ir nacionālās atbrīvošanās kustība, kuras tiesības un pienākumi izriet tieši no starptautiskajām tiesībām sakarā ar Rietumsahāras patstāvīgo un atšķirīgo statusu un Rietumsahāras tautas tiesībām uz pašnoteikšanos. Šo statusu apstiprinot it īpaši tās spēja slēgt nolīgumus un tas, ka ANO Ģenerālā asambleja to ir atzinusi par vienīgo šīs tautas pārstāvi. Būdama starptautisko tiesību subjekts, tā vēl jo vairāk atbilstot judikatūras noteiktajiem kritērijiem tam, lai pārbaudītu, vai subjektu, kam nav juridiskas personas statusa, var uzskatīt par juridisku personu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

82      Iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona ar šā panta pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas to skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kurš to skar tieši un nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

83      Turpinot – saskaņā ar judikatūru, lai gan juridiskas personas jēdziens, kas iekļauts LESD 263. panta ceturtajā daļā, principā nozīmē juridiskās personas statusa esamību, kas ir jāpārbauda atbilstoši valsts tiesībām, saskaņā ar kurām aplūkojamā juridiskā persona ir izveidota, tas obligāti nesakrīt ar šādiem jēdzieniem dalībvalstu dažādajās juridiskajās sistēmās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. aprīlis, Saremar/Komisija, T‑220/14, EU:T:2017:267, 45. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi judikatūrā jau ir atzīta struktūru procesuālā rīcībspēja Savienības tiesās neatkarīgi no jautājuma par šo struktūru kā juridisku personu dibināšanu atbilstoši valsts tiesībām.

84      Tāds it īpaši bija gadījums, kad, pirmām kārtām, aplūkojamajai struktūrai bija pietiekama pārstāvība attiecībā uz personām, kuru tiesības, kas izriet no Savienības tiesībām, tā apgalvoja, ka pārstāv, kā arī nepieciešamā autonomija un atbildība, lai rīkotos saistībā ar šajās pašās tiesībās noteiktajām tiesiskajām attiecībām, un, otrām kārtām, iestādes to bija atzinušas kā sarunu partneri sarunās saistībā ar šīm tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1974. gada 8. oktobris, Union syndicale – Service public européen u.c./Padome, 175/73, EU:C:1974:95, 9.–17. punkts, un 1974. gada 8. oktobris, Syndicat général du personnel des organismes européens/Komisija, 18/74, EU:C:1974:96, 5.–13. punkts).

85      Tāds bija arī gadījums, kad Savienības iestādes šo struktūru bija uzskatījušas par atsevišķu subjektu, kuram ir savas tiesības un pienākumi. Saskanība un taisnīgums liek atzīt šādas struktūras procesuālo rīcībspēju, lai apstrīdētu pasākumus, ar kuriem ierobežo tās tiesības, vai iestāžu pieņemtus tai nelabvēlīgus lēmumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1982. gada 28. oktobris, Groupement des Agences de voyages/Komisija, 135/81, EU:C:1982:371, 9.–11. punkts; 2007. gada 18. janvāris, PKK un KNK/Padome, C‑229/05 P, EU:C:2007:32, 107.–112. punkts, un 2017. gada 15. jūnijs, AlFaqih u.c./Komisija, C‑19/16 P, EU:C:2017:466, 40. punkts).

86      No šā sprieduma 84. un 85. punktā minētajiem spriedumiem var secināt, ka Tiesa ir vēlējusies pielāgot savu judikatūru ļoti dažādiem apstākļiem, izvairoties no juridiskās personas jēdziena pārlieku formālas vai šauras interpretācijas (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta M. Vatelē [M. Wathelet] secinājumus lietā Padome/Front Polisario, C‑104/16 P, EU:C:2016:677, 140. punkts). Kā Tiesa nesen ir apstiprinājusi – šis jēdziens nav interpretējams šauri (spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, Venecuēla/Padome (Trešās valsts skārums), C‑872/19 P, EU:C:2021:507, 44. punkts). Līdz ar to šī judikatūra neizslēdz, ka, ņemot vērā apstākļus, kuri atšķiras no aplūkojamajos spriedumos vērtētajiem, procesuālā rīcībspēja Savienības tiesā struktūrai tiek atzīta neatkarīgi no tai valsts tiesībās noteiktā juridiskās personas statusa, it īpaši, ja to prasa efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasības.

87      Visbeidzot no judikatūras var secināt, ka tādi starptautisko publisko tiesību subjekti kā trešās valstis ir juridiskas personas Savienības tiesību izpratnē (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2020. gada 10. septembris, Kambodža un CRF/Komisija, T‑246/19, EU:T:2020:415, 47., 49. un 50. punkts un tajos minētā judikatūra; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojumu, 2018. gada 17. maijs, Amerikas Savienotās Valstis/Apple Sales International u.c., C‑12/18 P(I), nav publicēts, EU:C:2018:330, 9. punkts un tajā minētā judikatūra), ko turklāt nesen ir apstiprinājusi Tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 22. jūnijs, Venecuēla/Padome (Trešās valsts skārums) (C‑872/19 P, EU:C:2021:507, 53. punkts).

88      Šajā gadījumā nav apstrīdēts, ka prasītājai nav juridiskas personas statusa saskaņā ar dalībvalsts vai trešās valsts tiesībām. It īpaši no prasītājas paskaidrojumiem izriet, ka, ņemot vērā Rietumsahāras teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, statusu, prasītāja vēlas atsaukties vienīgi uz starptautiskajām publiskajām tiesībām, nevis uz kādas valsts tiesību sistēmu. Tās juridiskās personas statusu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē līdz ar to nevar noteikt, ņemot vērā šādu tiesību sistēmu.

89      Turpretī attiecībā uz jautājumu par prasītājas juridiskās personas statusa esamību, ņemot vērā starptautiskās publiskās tiesības, lietas dalībniekiem ir atšķirīgi viedokļi, it īpaši par šī statusa ietekmi uz prasītājas lomu Rietumsahāras pašnoteikšanās procesā. Padome, Francijas Republika, Komisija un Comader apgalvo, ka tās pārstāvība attiecībā uz šīs teritorijas tautu ir ierobežota ar šo lomu un ANO struktūrām nav bijis nodoma tai piešķirt citas kompetences starptautiskajā jomā, un līdz ar to, ņemot vērā, ka prasītāja nav ne valsts, ne starptautiska organizācija, tās juridiskās personas statuss tai nepiešķirot nekādu locus standi ārpus minētā procesa. Prasītāja savukārt apgalvo, ka tās starptautiskas juridiskās personas statuss tieši izriet no minētās tautas pašnoteikšanās tiesībām un lomas, kuru prasītājai esot atzinušas tās pašas struktūras, kā arī citas starptautiskās organizācijas, trešās valstis un Savienība.

90      Līdz ar to, ņemot vērā šā sprieduma 83.–87. punktā atgādināto judikatūru par juridiskās personas jēdzienu, ir jāpārbauda, vai prasītājas minētie elementi attiecībā uz tās lomu Rietumsahāras pašnoteikšanās procesā ir tādi, kuri tai piešķir procesuālo rīcībspēju Savienības tiesā.

91      Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka 89. punktā spriedumā Padome/Front Polisario, uz kuru prasītāja pamatojas šajā prasībā, Tiesa ir norādījusi, ka paražu tiesību pašnoteikšanās princips ietilpst starptautisko tiesību normās, kuras piemērojamas attiecībās starp Savienību un Marokas Karalisti, un tas Vispārējai tiesai ir jāņem vērā. It īpaši minētā sprieduma 105. punktā Tiesa ir atgādinājusi, ka ST savā konsultatīvajā atzinumā par Rietumsahāru bija uzsvērusi, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām šīs teritorijas iedzīvotājiem ir pašnoteikšanās tiesības, kā tas izklāstīts tā paša sprieduma 90. un 91. punktā. Tā turklāt ir precizējusi, ka ANO Ģenerālā asambleja tās Rezolūcijas 34/37 par Rietumsahāras jautājumu 7. punktā savukārt bija ieteikusi, lai prasītāja, “kas pārstāv Rietumsahāras tautu, pilnībā piedalās visos Rietumsahāras jautājuma taisnīga, ilgtspējīga un galīga politiska risinājuma meklējumos” (skat. šā sprieduma 16. punktu).

92      No šiem apsvērumiem tātad izriet, ka starptautiskajās tiesībās ir atzītas Rietumsahāras tautas tiesības uz pašnoteikšanos un Savienības tiesām tās ir jāņem vērā un ka, pamatojoties uz šīm tiesībām, prasītājai kā minētās tautas pārstāvei ANO Ģenerālā asambleja ir atzinusi tiesības “pilnībā” piedalīties jautājuma par šīs teritorijas galīgo statusu politiska risinājuma meklējumos. Turklāt ir jāatgādina, ka šīs tiesības tika apstiprinātas ar Rezolūciju 35/19 (skat. šā sprieduma 16. punktu) un ka prasītāja tās izmantoja ANO vadībā notikušajās sarunās, kurās Marokas Karaliste un prasītāja pati ir dalībnieces kopš 1988. gada (skat. šā sprieduma 17.–19. punktu).

93      Saistībā ar šo nepieņemamības pamatu Padome, Francijas Republika, Komisija un Comader neapstrīd to, ka prasītāja izmanto savas tiesības piedalīties Rietumsahāras pašnoteikšanās procesā kā šīs teritorijas tautas pārstāvei, ko tai ir atzinušas ANO struktūras.

94      Turklāt, kā norāda prasītāja, tā ir uzņēmusies vairākas saistības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, būdama Rietumsahāras tautas pārstāve. Pirmām kārtām, prasītāja ir puse miera nolīgumam, kurš noslēgts ar Mauritānijas Islāma Republiku un saskaņā ar kuru tā ir atteikusies no jebkādām teritoriālajām pretenzijām uz šo teritoriju (skat. šā sprieduma 15. punktu). Otrām kārtām, prasītāja un Marokas Republika ir noslēgušas nolīgumus par vairākiem jautājumiem saistībā ar ANO ģenerālsekretāra regulējuma priekšlikumiem, kurus Drošības padome apstiprinājusi Rezolūcijā 658 (1990). Ir jākonstatē – kā prasītāja ir norādījusi replikas rakstā un kā izriet no ANO struktūru vēstulēm un rezolūcijām, ko tā šajā ziņā min –, ka šīs struktūras regulāri atgādina Marokas Karalistei un prasītājai to pienākumus, kuri izriet no starptautiskajām tiesībām, un tātad uzskata, ka prasītājai it īpaši ir jāpilda saistības, ko tā ir uzņēmusies saskaņā ar šiem nolīgumiem. Trešām kārtām, kā arī prasītāja norāda, uz to attiecas starptautisko humanitāro tiesību prasības, kas it īpaši nostiprinātas ar četrām 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijām un ar 1977. gada 8. jūnijā parakstīto 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju papildprotokolu, kas attiecas uz starptautiska rakstura bruņotu konfliktu upuru aizsardzību (I protokols), kurām prasītāja pievienojās 2015. gada 23. jūnijā.

95      Turklāt Padome, Francijas Republika, Komisija un Comader neapstrīd, ka – saskaņā ar to, ko prasītāja ir norādījusi, – tā piedalās īpašās dekolonizācijas komitejas darbā attiecībā uz Rietumsahāras jautājumu un Āfrikas Ekonomikas komisijas (ĀEK), kas izveidota Apvienoto Nāciju Ekonomikas un sociālo lietu padomē, un Āfrikas Savienības Specializētās tehniskās komitejas finanšu, monetāro, ekonomiskās plānošanas un integrācijas jautājumos kopīgajā darbā.

96      Prasītāja līdz ar to ir starptautiski atzīta kā Rietumsahāras tautas pārstāve, pat ja pieņem, ka – saskaņā ar to, ko norāda Padome, Francijas Republika, Komisija un Comader, – šī atzīšana ierobežoti attiecas uz šīs teritorijas pašnoteikšanās procesu. Turklāt prasītājas līdzdalība šajā procesā nozīmē, ka tai ir nepieciešamā autonomija un atbildība, lai rīkotos šajā ziņā, un tas turklāt ir apstiprināts tās statūtos, kuri pievienoti lietas materiāliem.

97      Protams, kā būtībā apgalvo Padome, Francijas Republika, Komisija un Comader, prasītājas tiesību un pienākumu raksturs un apjoms nav līdzvērtīgi valstu un starptautisku organizāciju tiesību un pienākumu raksturam un apjomam, un prasītāja turklāt to nav apstrīdējusi. Tomēr ir jākonstatē, ka prasītājas kā teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, tautas pārstāvei spēja piedalīties sarunās un uzņemties starptautiskas saistības Rietumsahāras pašnoteikšanās procesa kontekstā un piedalīties starptautisku organizāciju darbā saistībā ar šo jautājumu ir juridiskās personas pamata elementi (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta M. Vatelē secinājumus lietā Padome/Front Polisario, C‑104/16 P, EU:C:2016:677, 146. punkts; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī rīkojumu, 1973. gada 11. decembris, Générale sucrière u.c./Komisija, 41/73, no 43/73 līdz 48/73, 50/73, 111/73, 113/73 un 114/73, EU:C:1973:151, 3. punkts).

98      Otrkārt, prasītāja pamatoti norāda, ka iestādes ir ņēmušas vērā tās lomu un pārstāvību. Pirmām kārtām, sprieduma Padome/Front Polisario 105. punktā Tiesa pati ir ņēmusi vērā to, ka ANO Ģenerālā asambleja ir atzinusi šo pārstāvību (skat. šā sprieduma 91. punktu). Otrām kārtām, prasītāja iesniedz elementus, kuri norāda, ka tai regulāri ir sarunas ar Komisiju par jautājumiem, kas skar Rietumsahāras situāciju. Turklāt ir jānorāda, ka, lai gan pusēm ir atšķirīgs viedoklis par sarunu starp prasītāju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD), kuras notika pirms strīdīgā nolīguma noslēgšanas, kvalifikāciju, netiek apstrīdēts, ka šīs sarunas notika 2018. gada 5. februārī un attiecās it īpaši uz jautājumu par asociācijas nolīguma piemērošanu Rietumsahāras izcelsmes produktiem. Savā 2018. gada 11. jūnija ziņojumā Komisija ir ņēmusi vērā prasītājas nostāju attiecībā uz strīdīgā nolīguma plānoto noslēgšanu, skaidri atsaucoties uz šīm sarunām. Tādējādi, lai gan prasītāja nepiedalījās sarunās par strīdīgo nolīgumu, tai ir pamats apgalvot, ka Savienības iestādes to uzskata par leģitīmu sarunu partneri saistībā ar jautājumiem, kas var attiekties uz šo teritoriju, tostarp – lai paustu savu nostāju par šā nolīguma noslēgšanu.

99      Treškārt, ir jāatgādina, ka sprieduma Padome/Front Polisario 106. punktā Tiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā tā paša sprieduma 105. punktā atgādinātos elementus (skat. šā sprieduma 91. punktu), Rietumsahāras tautu vajadzēja uzskatīt par “trešo pusi” līgumu relatīvās iedarbības principa izpratnē un ka šo tautu šajā statusā varēja ietekmēt asociācijas nolīguma īstenošana gadījumā, ja Rietumsahāras teritorija tiek iekļauta minētā nolīguma piemērošanas jomā, un tādējādi minētajai īstenošanai katrā ziņā bija vajadzīga tās piekrišana.

100    Ar šo prasību prasītāja tiecas aizstāvēt Rietumsahāras tautas pašnoteikšanās tiesības ar pamatojumu, ka būtībā ar apstrīdēto lēmumu šīs tiesības netiekot ievērotas, jo tiek apstiprināta tāda nolīguma noslēgšana ar Marokas Karalisti, ko piemēro šai teritorijai, bez šīs tautas piekrišanas – pretēji tam, ko esot lēmusi Tiesa (skat. šā sprieduma 77. punktu). Līdz ar to ir jāuzskata, ka šajā īpašajā situācijā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasības katrā ziņā liek atzīt prasītājas spēju celt prasību Vispārējā tiesā, lai aizstāvētu šīs tiesības.

101    Ņemot vērā visus šos apstākļus, prasītāja ir jāatzīst par tādu juridisko personu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, kurai ir procesuālā rīcībspēja Savienības tiesās šīs prasības celšanai. Šī rīcībspēja neskar tās pienākumu pierādīt, ka tā atbilst pārējiem pieņemamības nosacījumiem un ka it īpaši tai ir locus standi attiecībā uz apstrīdēto lēmumu.

102    Padomes, Francijas Republikas, Komisijas un Comader argumenti neliek apšaubīt šo secinājumu.

103    Pirmkārt, ciktāl nav apstrīdēts, ka ANO struktūras ir atzinušas prasītājas kā Rietumsahāras tautas pārstāves statusu šīs teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, pašnoteikšanās procesā, to argumenti, ka prasītāja neesot vienīgā Rietumsahāras tautas pārstāve un ka tās pārstāvība attiecībā uz šo tautu esot ierobežota vienīgi saistībā ar šo procesu, katrā ziņā ir jānoraida. Tāpat ir ar argumentiem, kas attiecas uz to, ka ANO struktūras prasītāju nav skaidri definējušas kā nacionālās atbrīvošanās kustību, vai uz to, ka tai nav ticis piešķirts novērotāja statuss šajās struktūrās. To pašu iemeslu dēļ arguments, ka tai varot būt tikai “funkcionāls” vai “pārejošs” juridiskās personas statuss, ir jānoraida. Šie argumenti attiecas vienīgi uz prasītājas pārstāvības un lomas robežām, tomēr tie neliek apšaubīt to esamību.

104    Otrkārt, attiecībā uz Comader argumentu, kas saistīts ar prasītājas apgalvoto neatkarības trūkumu attiecībā uz SADR, ir jākonstatē – kā Rietumsahāras tautas pārstāvei, nevis lai pārstāvētu SADR, prasītājai ir tikušas atzītas tiesības piedalīties šīs teritorijas galīgā statusa noteikšanas procesā, kas notiek ANO vadībā, un tā uzņēmās pienākumus saistībā ar šo procesu. Katrā ziņā, kā prasītāja norāda, no visa SADR “konstitūcijas” 31. panta – ko Comader daļēji citē sava argumenta atbalstam – izriet, ka ar šo tekstu tiek atzīta prasītājas kā politiskas organizācijas, kas atbildīga par minētās teritorijas neatkarības cīņas strukturēšanu un veicināšanu, autonomija. Comader iesniegtie elementi līdz ar to neļauj uzskatīt, ka prasītājas saiknes ar SADR tai atņemtu nepieciešamo autonomiju un atbildību, lai rīkotos saistībā ar tiesiskajām attiecībām.

105    Treškārt, prasītājas procesuālo rīcībspēju neliek apšaubīt apgalvotais apstāklis, ka starp prasītāju un Savienību vai starp prasītāju un dalībvalstīm nepastāvot nekāda veida juridiskas attiecības, no kurām tai izrietētu tiesības un pienākumi un kuras savā veidā būtu Savienības vai dalībvalstu izteikta “starptautiska atzīšana”.

106    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Savienība ir tiesību savienība tajā ziņā, ka ne dalībvalstis, ne arī iestādes nevar izvairīties no tā, ka tiek kontrolēta to rīcības atbilstība konstitucionālajam pamatlikumam, tas ir, LES un LESD, un tas, lai tajā tiktu noteikta pilnīga tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kas vērsta uz to, lai Eiropas Savienības Tiesai piešķirtu pilnvaras veikt iestāžu izdoto tiesību aktu likumības pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 281. punkts un tajā minētā judikatūra).

107    Šajā gadījumā Vispārējā tiesa izskata prasību atcelt Savienības tiesību aktu, un tās jurisdikcijā ir lemt par šo prasību saskaņā ar LESD 256. panta 1. punktu un 263. pantu. Turklāt prasītāja norāda, ka apstrīdētais lēmums to skar tieši un individuāli kā Rietumsahāras tautas pārstāvi. Visbeidzot, iestādēm ir jārespektē šīs tautas tiesības uz pašnoteikšanos, kuras prasītāja saistībā ar šo prasību tiecas aizstāvēt. Līdz ar to posmā, kad tiek vērtēta tās procesuālā rīcībspēja, nevar izslēgt tiesisku attiecību esamību starp Savienību un prasītāju, un tas būs jāpārbauda, vērtējot to, vai apstrīdētais lēmums prasītāju skar tieši un individuāli. Šo analīzi neliek apšaubīt Padomes atsaukšanās uz 22. punktu 2008. gada 3. aprīļa rīkojumā Landtag SchleswigHolstein/Komisija (T‑236/06, EU:T:2008:91), kuram, kā ir norādījusi prasītāja, šajā gadījumā nav nozīmes. Šis minētā rīkojuma punkts attiecas uz valsts administratīvi teritoriālas vienības juridiskas personas statusu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

108    Katrā ziņā šā sprieduma 98. punktā jau tika konstatēts, ka iestādes bija ņēmušas vērā prasītājas pārstāvību un uzskatīja to par likumīgu sarunu partneri attiecībā uz Rietumsahāras jautājumu. Apstāklis, ka prasītāja nav neviena Savienības tiesību akta adresāte, līdz ar to nav noteicošs, vērtējot tās procesuālo rīcībspēju.

109    Ceturtkārt, pretēji tam, ko būtībā apgalvo Komisija, atzīstot prasītājas procesuālo rīcībspēju Vispārējā tiesā, Vispārējā tiesa nekļūst par “gandrīz starptautisku” tiesu, kurā var vērsties starptautiska “strīda” puse, pat ja tai nav juridiskas personas statusa saskaņā ar dalībvalsts vai trešās valsts tiesībām.

110    Pirmām kārtām, jau tika atgādināts, ka šī tiesvedība attiecas uz prasību atcelt Savienības tiesību aktu. Tā neattiecas uz starptautisku “strīdu”, kurā prasītāja ir puse.

111    Otrām kārtām, starptautisks nolīgums vai starptautiskas organizācijas akti nevar ietekmēt ar līgumiem noteikto kompetenču sadalījumu un līdz ar to – Savienības tiesību sistēmas autonomiju, kuras ievērošanu nodrošina Eiropas Savienības Tiesa saskaņā ar ekskluzīvo kompetenci, kas tai paredzēta ar LES 19. pantu. Turklāt ir jānorāda, ka ANO statūtos ANO dalībvalstīm vai reģionālajām organizācijām, kuras veido kādas no šīm valstīm, piemēram, Savienībai, nav noteikts veids, kādā tām savā tiesiskajā sistēmā jāievēro vai jāņem vērā ANO struktūru rezolūcijas (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 282. un 298. punkts).

112    Līdz ar to šajā gadījumā nozīme ir tikai tam, lai prasītāja atbilstu pieņemamības nosacījumiem, kas noteikti Savienības tiesībās, it īpaši nosacījumiem, kuri izriet no juridiskās personas jēdziena LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Tas, ka tiek atzīta prasītājas procesuālā rīcībspēja šajā tiesvedībā, nekādā veidā nepadara Vispārējo tiesu par “gandrīz starptautisku tiesu”, jo šī atzīšana īstenojas šauri to kompetenču īstenošanas ietvarā, kuras Vispārējai tiesai ir piešķirtas ar Savienības tiesībām.

113    Piektkārt, attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa aizstājot iestādes, kuras vada Savienības ārējās attiecības, un, atzīdama prasītājas procesuālo rīcībspēju, pieņemot “politisku” lēmumu, ir jāatgādina, ka Savienības iestādēm piešķirto kompetenču īstenošana starptautiskajā jomā nevar tikt atbrīvota no pārbaudes tiesā. Turklāt Savienības tiesa nedrīkst dot priekšroku starptautiskās politikas un lietderības apsvērumiem salīdzinājumā ar LESD 263. panta ceturtajā daļā noteiktajiem pieņemamības noteikumiem, jo tas pārsniegtu tās kompetenci (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2019. gada 25. septembris, Magnan/Komisija, T‑99/19, EU:T:2019:693, 34. un 42. punkts un tajos minētā judikatūra).

114    No visa iepriekš minētā izriet, ka Padomes izvirzītais nepieņemamības pamats attiecībā uz prasītājas procesuālās rīcībspējas neesamību ir jānoraida.

2.      Par tā pilnvarojuma spēkā esamību, ko prasītāja izsniegusi savam advokātam

115    Comader pauž šaubas par tā pilnvarojuma spēkā esamību, ko prasītāja izsniegusi savam advokātam. Tā jautā, vai šo pilnvarojumu var būt derīgi parakstījis prasītājas “politiskais sekretārs”, kā tas ir šajā gadījumā. Turklāt “politiskā sekretāra” amats neesot minēts prasītājas iesniegtajos statūtu izvilkumos. Comader lūdz Vispārējo tiesu pārbaudīt šā pilnvarojuma likumību. Tā apgalvo, ka tad, ja pilnvarojums nav likumīgs, prasība ir jāatzīst par nepieņemamu, it īpaši – pamatojoties uz Reglamenta 51. panta 3. punktu.

116    2020. gada 17. decembra procesa organizatoriskajā pasākumā par to vaicāta, prasītāja, pirmām kārtām, norāda, ka tā nav “privāttiesību juridiskā persona” Reglamenta 51. panta 3. punkta izpratnē. Otrām kārtām, tā norāda, ka visi prasības pieteikumi, ko tā iesniegusi kopš 2012. gada, tika iesniegti, pamatojoties uz tās “politiskā sekretāra” parakstītiem pilnvarojumiem, un šo pilnvarojumu spēkā esamība nekad nav tikusi apšaubīta. Trešām kārtām, “politiskās organizācijas sekretariāts”, kuru vadot pilnvarojuma parakstītājs, esot daļa no “Front [Polisario] galvenajām struktūrām”, un uz to attiecoties Front Polisario statūtu 119.–130. pants. Ceturtām kārtām, šis parakstītājs un tā pienākumi esot pilnībā noteikti tiešsaistē pieejamos dokumentos. No visiem šiem elementiem izrietot, ka saskaņā ar judikatūru neesot nekādu šaubu par prasītājas nodomu celt šo prasību. Šo argumentu atbalstam prasītāja iesniedz savu statūtu, kas apstiprināti tās četrpadsmitajā kongresā, kurš notika no 2015. gada 16. līdz 23. decembrim, pilnu tekstu, kā arī tiešsaistē pieejamos dokumentus, uz kuriem tā atsaucas.

117    Iesākumā ir jāatgādina, ka Savienības tiesai ir pēc pašas iniciatīvas jāizskata absolūti šķēršļi tiesas procesam, pat ja tos pirmo reizi ir izvirzījusi persona, kas iestājas lietā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 14. aprīlis, Sniace/Komisija, T‑88/01, EU:T:2005:128, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

118    Šajā ziņā, pirmām kārtām, var atgādināt, ka prasītāja nav privāttiesību juridiskā persona, kas dibināta atbilstoši dalībvalsts vai trešās valsts tiesībām (skat. šā sprieduma 88. punktu).

119    Turklāt, kā izriet no šā sprieduma 91.–114. punkta, prasītājai ir procesuālā rīcībspēja Savienības tiesā kā juridiskajai personai LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

120    Tomēr ir jāatgādina, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtu un Reglamenta noteikumi, it īpaši noteikumi attiecībā uz privāttiesību juridiskajām personām, piemēram, šā reglamenta 51. panta 3. punkts un 78. panta 4. punkts, nav paredzēti tam, lai prasību varētu celt organizācijas, kurām nav tādas juridiskās personas statusa, kas izveidota atbilstoši valsts tiesību aktiem. Šajā situācijā procesuālās normas, kas reglamentē atcelšanas prasības pieņemamību, ir jāpiemēro, tās pēc vajadzības pielāgojot konkrētajiem apstākļiem (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2007. gada 18. janvāris, PKK un KNK/Padome, C‑229/05 P, EU:C:2007:32, 114. punkts).

121    Otrām kārtām, katrā ziņā ir jānorāda, ka atbilstoši Reglamenta 51. panta 3. punktam tad, ja advokāti pārstāv pusi, kas ir privāttiesību juridiskā persona, tiem ir jāiesniedz tiesas kancelejā šīs pēdējās minētās izsniegtais pilnvarojums. Turpretī Reglamentā nav paredzēts pienākums privāttiesību juridiskajām personām sniegt pierādījumu tam, ka advokātam izsniegto pilnvarojumu ir likumīgi sagatavojis pārstāvis, kas ir pilnvarots to darīt.

122    To ņemot vērā, jebkurai struktūrai, lai tās prasība būtu pieņemama, ir jāpierāda ne tikai sava procesuālā rīcībspēja, bet arī tas, ka tā ir faktiski nolēmusi celt prasību un ka advokāti, kas apgalvo, ka ir tās pārstāvji, ir šajā nolūkā faktiski pilnvaroti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. novembris, ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c., C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923, 57. punkts).

123    Šajā gadījumā pilnvarojums, ko prasītāja ir izsniegusi advokātam un kas sagatavots, lai būtu izpildīts Reglamenta 51. panta 3. punkts, tika izsniegts prasītājas vārdā un 2019. gada 12. aprīlī to ir parakstījis A, kas norādīts kā šīs organizācijas “politiskais sekretārs”.

124    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka noteikt prasītājas struktūras, kas pilnvarotas pieņemt lēmumu celt prasību, pēc definīcijas nevar, ņemot vērā jelkādas valsts tiesības, jo prasītāja nav pakļauta šādām tiesībām. Turklāt šajā jomā nepastāv nekāds Savienības regulējums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. novembris, ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c., C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, 58. punkts). Līdz ar to šis jautājums ir jāskata, vienīgi ņemot vērā šīs organizācijas statūtus, kas pievienoti lietas materiāliem saistībā ar tās 2021. gada 25. janvāra atbildi uz Vispārējās tiesas jautājumiem.

125    Vispirms, kā izriet no prasītājas paskaidrojumiem un pamatojumam iesniegtajiem dokumentiem, kuru saturs netiek apstrīdēts, formulējums “politiskais sekretārs” ir jāsaprot tā, ka ar to tiek norādīta persona, kas vada struktūru, kura organizācijas statūtos ir nosaukta par “politiskās organizācijas sekretariātu”. Turklāt tāpat netiek apstrīdēts, ka atbilstoši tam, kas turklāt skaidri izriet no minētajiem dokumentiem, persona, kura parakstījusi prasītājas pilnvarojumu advokātam, faktiski pildīja prasītājas “politiskā sekretāra” pienākumus prasības celšanas dienā.

126    Turpinot – saskaņā ar prasītājas statūtu 92. panta 7. punktu nacionālajam sekretariātam, kas atbilstoši šo pašu statūtu 76. pantam ir prasītājas “augstākā struktūra” “laikposmā starp diviem kongresiem”, it īpaši ir pienākums “pārstāvēt Front [Polisario] tās attiecībās ar politiskajām partijām, valdībām, atbrīvošanās kustībām un citām organizācijām”. Saskaņā ar šo pašu statūtu 120. pantu “politiskās organizācijas sekretariāts nodrošina nacionālā sekretariāta un tā biroja lēmumu un programmu īstenošanu un uzraudzību saistībā ar politiskās organizācijas raksturu un funkcijām”.

127    No šiem prasītājas statūtu pantiem tātad var secināt – kā pēdējā minētā apstiprināja tiesas sēdē –, ka nacionālā sekretariāta lēmumu īstenošana tās attiecībās ar valdībām un citām organizācijām, tostarp Savienību, var ietilpt politiskās organizācijas sekretariāta kompetencē un ka tādējādi A bija pilnvarots parakstīt prasītājas advokāta pilnvarojumu.

128    Ir taisnība, ka Comader tiesas sēdē norādīja, ka no politiskās organizācijas statūtu 122. un 131. pantā minētajiem tās sekretariāta pienākumiem neizriet “politiskā sekretāra” pienākums to pārstāvēt starptautiskās organizācijās, piemēram, Savienībā, un tiesās, piemēram, Vispārējā tiesā, un ka šis pienākums drīzāk ir vienīgi nacionālā sekretariāta kompetencē.

129    Tomēr, pirmām kārtām, kā jau tika norādīts, to prasītājas struktūru noteikšana, kuras pilnvarotas pieņemt lēmumu celt prasību, nav atkarīga no kādas valsts tiesību sistēmas noteikumiem. Turklāt ir jāņem vērā, kāds raksturs ir šai organizācijai, kas nav izveidota atbilstoši tiesību normām, kuras parasti piemēro privāttiesību vai publisko tiesību personai, kas ir izveidota atbilstoši šādai tiesību sistēmai (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2007. gada 18. janvāris, PKK un KNK/Padome, C‑229/05 P, EU:C:2007:32, 121. punkts). Otrām kārtām, ar statūtu 120. pantu politiskās organizācijas sekretariātam ir piešķirta kompetence nacionālā sekretariāta lēmumu un programmu īstenošanai un uzraudzībai, un no šo statūtu 122. un 131. panta neizriet, ka to pienākumu uzskaitījums, kas tur minēts, būtu izsmeļošs.

130    No šiem apsvērumiem tātad jāsecina, ka šajā gadījumā A, prasītājas “politiskais sekretārs”, bija pilnvarots īstenot tās “augstākās struktūras”, proti, nacionālā sekretariāta, lēmumu celt šo prasību.

131    Turklāt var atzīmēt, ka prasītājas advokāts, kurš ir dalībvalsts advokatūras loceklis un uz kuru tādējādi attiecas profesionālās ētikas kodekss, 2021. gada 25. janvāra atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumiem ir norādījis, ka prasītājai “tiešām bija nodoms celt [prasību]” un ka “tās apņemšanās panākt Tiesas spriedumu faktisku ievērošanu ir pilnīga”, ko viņš arī apstiprināja tiesas sēdē (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2007. gada 18. janvāris, PKK un KNK/Padome, C‑229/05 P, EU:C:2007:32, 119. punkts).

132    No visa iepriekš minētā izriet, ka Comader šaubas par tā pilnvarojuma spēkā esamību, ko prasītāja izsniegusi savam advokātam, ir jānoraida.

3.      Par Padomes izvirzīto otro nepieņemamības pamatu attiecībā uz prasītājas “locus standi” neesamību

133    Saistībā ar otro nepieņemamības pamatu Padome, kuru atbalsta Francijas Republika, Komisija un Comader, norāda, ka prasītāju, kas nav apstrīdētā lēmuma adresāte, tas neskar ne tieši, ne individuāli.

134    Savukārt prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums to skar tieši un individuāli, jo strīdīgais nolīgums tiek piemērots Rietumsahārai un tādējādi ietekmē šīs teritorijas tautu.

135    Iesākumā, pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tāds akts kā apstrīdētais lēmums, ar kuru ir apstiprināts starptautisks nolīgums, ko noslēgusi Savienība, ir pārsūdzams (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1994. gada 9. augusts, Francija/Komisija, C‑327/91, EU:C:1994:305, 14.–17. punkts; 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 285.–289. punkts, un Western Sahara Campaign UK, 45.–51. punkts). Lēmums par starptautiska nolīguma noslēgšanu ir “akts” LESD 263. panta izpratnē; tas ir jēdziens, ar ko apzīmē visus iestāžu pieņemtos noteikumus neatkarīgi no to formas, kuru mērķis ir radīt saistošas tiesiskas sekas (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 19. marts, Shindler u.c./Padome, C‑755/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:221, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

136    Otrām kārtām, ir jāatgādina, ka LESD 263. pantā ir skaidri nodalītas Savienības iestāžu un dalībvalstu tiesības celt prasību un fizisku un juridisku personu tiesības celt prasību. Tādējādi saskaņā ar šā panta otro daļu iestādēm un dalībvalstīm ir atzītas tiesības ar atcelšanas prasību apstrīdēt jebkura “akta” minētā panta izpratnē likumīgumu, šo tiesību izmantošanu nepakārtojot tam, ka tiktu pierādīta interese celt prasību vai locus standi, savukārt aplūkojamā panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka fiziskas un juridiskas personas var celt prasību par tiesību aktiem, kas ir tām adresēti vai kas tās skar tieši un individuāli, kā arī par reglamentējošiem aktiem, kas tās skar tieši, bet nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem (skat. spriedumu, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 53. un 54. punkts un tajos minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī rīkojumu, 2019. gada 19. marts, Shindler u.c./Padome, C‑755/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:221, 38. un 39. punkts).

137    Šajā gadījumā prasītāja nav ne apstrīdētā lēmuma, ne strīdīgā nolīguma adresāte.

138    Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jāuzsver, ka Savienības noslēgtajiem starptautiskajiem nolīgumiem ir īpaša vieta tās tiesību sistēmā, jo atbilstoši LESD 216. panta 2. punktam šādi nolīgumi ir saistoši Savienības iestādēm un tādējādi šie nolīgumi ir pārāki par Savienības tiesību aktiem un, konkrētāk, leģislatīvajiem aktiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 18. marts, Z., C‑363/12, EU:C:2014:159, 71. un 72. punkts un tajā minētā judikatūra). Otrām kārtām, ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma īpašā pieņemšanas kārtība, kas pamatota ar LESD 218. panta 6. punkta a) apakšpunkta i) punktu, prasa Eiropas Parlamenta piekrišanu un tā tādējādi ārējās darbībās atspoguļo pilnvaru sadalījumu starp Parlamentu un Padomi, kas iekšējās darbībās piemērojams leģislatīvo aktu pieņemšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 24. jūnijs, Parlaments/Padome, C‑658/11, EU:C:2014:2025, 55. punkts).

139    Līdz ar to prasītājas prasība par apstrīdēto lēmumu nevar tikt pakļauta mazāk stingriem pieņemamības nosacījumiem kā nosacījumi, kas piemērojami prasībām par leģislatīvajiem aktiem, uz kuriem neattiecas LESD 263. panta ceturtās daļas trešajā gadījumā paredzētais šo nosacījumu atvieglojums, jo reglamentējoša akta jēdziens šā gadījuma izpratnē tieši izslēdz šādus aktus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 60. un 61. punkts, un 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 23., 24. un 28. punkts).

140    No tā izriet, ka prasītājai ir jāpierāda, ka apstrīdētais lēmums to skar tieši un individuāli, ko tā turklāt neapstrīd. Ir jāsāk ar prasītājas tieša skāruma pārbaudi.

a)      Par prasītājas tiešu skārumu

141    Padome apgalvo, ka prasītāja neatbilst kritērijiem, kas judikatūrā minēti tādas fiziskas vai juridiskas personas noteikšanai, kuru tieši skar apstrīdētais akts. Šajā ziņā tā apgalvo, ka prasītāja nav apstrīdētā akta adresāte un ka šis akts attiecībā uz prasītāju nerada tiesiskas sekas. Padomes ieskatā, apstrīdētais lēmums rada tiesiskas sekas tikai attiecībā uz Savienību un tās iestādēm, nevis trešām personām. Turklāt Padome uzskata, ka apstrīdētais lēmums nerada sekas ārpus Līgumu piemērošanas teritorijas. Tāpat Padome apgalvo, ka tad, ja, vērtējot prasītājas tiešu skārumu, Vispārējā tiesa pamatotos uz strīdīgā nolīguma sekām teritorijā ārpus Savienības, tai nāktos izteikties par to Marokas Karalistes tiesību un pienākumu likumību, kuri izriet no minētā nolīguma, kam šī pēdējā ir brīvi, izmantojot savu suverēno varu, piekritusi, bet tas pārsniegtu Vispārējās tiesas kompetenci. Atbildē uz repliku Padome piebilst – pieņemot, ka apstrīdētais lēmums rada sekas ārpus Savienības teritorijas, tas var ietekmēt tikai uzņēmējus attiecīgajās tautsaimniecības nozarēs.

142    Savukārt prasītāja apgalvo, ka tā atbilst abiem kritērijiem, kuru kumulatīva izpilde ir prasīta, lai būtu izpildīts tieša skāruma nosacījums. Pirmām kārtām, tā no sprieduma Padome/Front Polisario secina, ka, ciktāl ar apstrīdēto lēmumu ir noslēgts nolīgums, kura piemērošanas jomā ir skaidri ietverta Rietumsahāras teritorija un tās dabas resursi, bez šīs teritorijas tautas piekrišanas, minētais nolīgums šo pēdējo skar tieši kā nolīguma trešo pusi. Šā fakta dēļ vien minētais nolīgums ietekmējot tās tiesisko situāciju, jo prasītāja esot vienīgā šīs tautas pārstāve. Otrām kārtām, prasītāja apgalvo – ņemot vērā to, ka nolīguma mērķis ir vienīgi paplašināt tarifa preferenču ģeogrāfisko teritoriju, tā īstenošana esot pilnīgi automātiska un tai neesot vajadzīga citu starpnoteikumu pieņemšana.

143    Francijas Republika, Komisija un Comader savā argumentācijā būtībā pievienojas Padomes argumentācijai.

144    Iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums, ka lēmumam, kas ir prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona ir jāskar tieši, kā tas noteikts LESD 263. panta ceturtajā daļā, prasa, lai būtu izpildīti divi kumulatīvi kritēriji. Pirmkārt, apstrīdētajam Savienības pasākumam ir tieši jāietekmē indivīda tiesiskais stāvoklis. Otrkārt, tas nedrīkst pieļaut nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (skat. spriedumu, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 66. punkts un tajā minētā judikatūra; rīkojums, 2012. gada 6. marts, Northern Ireland Department of Agriculture and Rural Development/Komisija, T‑453/10, nav publicēts, EU:T:2012:106, 42. punkts).

145    Tātad ir atsevišķi jāpārbauda, vai prasītāja atbilst katram no šiem abiem kritērijiem.

1)      Par to, vai prasītāja atbilst pirmajam tieša skāruma kritērijam, saskaņā ar kuru apstrīdētajam pasākumam ir tieši jāietekmē tās tiesiskais stāvoklis

146    Attiecībā uz to, vai ir izpildīts pirmais tieša skāruma kritērijs, no Padomes, Francijas Republikas, Komisijas un Comader argumentācijas izriet, ka argumentiem, ar kuriem tiek apstrīdēts tas, ka apstrīdētais lēmums tieši ietekmē prasītājas tiesisko stāvokli, būtībā ir trīs daļas. Pirmā daļa ir balstīta uz lēmuma par starptautiska nolīguma noslēgšanu Savienības vārdā būtiskajām juridiskajām sekām. Otrā daļa attiecas uz apstrīdētā lēmuma īpašajām juridiskajām sekām, ņemot vērā tā teritoriālo piemērošanu. Trešā daļa attiecas uz to, ka netiek mainīts prasītājas tiesiskais stāvoklis, ņemot vērā tās ierobežoto lomu, kas attiecas tikai uz dalību Rietumsahāras pašnoteikšanās procesā.

i)      Par Padomes argumentācijas pirmo daļu attiecībā uz lēmuma par starptautiska nolīguma noslēgšanu Savienības vārdā būtiskajām juridiskajām sekām

147    Pirmām kārtām, Padome, kuru atbalsta Francijas Republika, būtībā apgalvo, ka lēmums par starptautiska nolīguma noslēgšanu Savienības vārdā nerada sekas attiecībā uz trešām personām un ka nevar atsaukties uz strīdīgā nolīguma apgalvotajām sekām attiecībā uz prasītāju, lai pierādītu, ka šis lēmums ietekmē tās tiesisko stāvokli. Otrām kārtām, Padome, kuru būtībā atbalsta Francijas Republika, Komisija un Comader, apgalvo, ka šāda rakstura lēmums nevar radīt tiesiskas sekas ārpus Savienības.

148    Savukārt prasītāja apgalvo, ka, pirmām kārtām, apstrīdētais lēmums, ciktāl ar to ir noslēgts strīdīgais nolīgums, nav nodalāms no tā, citādi šāds akts, kas ir apstrīdams, tiktu izslēgts no likumības pārbaudes tiesā, un ka, otrām kārtām, ar apstrīdēto lēmumu ir noslēgts nolīgums, kura piemērošanas jomā ir skaidri ietverta Rietumsahāras teritorija un tās dabas resursi. Visbeidzot tā apgalvo – katrā ziņā tas, ka Rietumsahāras tauta tiek ietekmēta, izriet no Savienības tiesībām, jo ar Rietumsahāras izcelsmes produktu ievešanu Savienības teritorijā ar Marokas izcelsmes sertifikātiem netiekot ņemts vērā Rietumsahāras patstāvīgais un atšķirīgais statuss.

149    Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka lēmumu par starptautiska nolīguma noslēgšanu, kas pamatots ar LESD 218. panta 6. punktu, nedrīkst sajaukt ar lēmumiem, kuri pieņemti, pamatojoties uz šā panta 3. un 4. punktu, kuri attiecas uz starptautisku sarunu īstenošanu un tātad principā rada tiesiskas sekas vienīgi Savienības attiecībās ar tās dalībvalstīm, kā arī attiecībās starp Savienības iestādēm (skat. rīkojumu, 2019. gada 8. februāris, Front Polisario/Padome, T‑376/18, nav publicēts, EU:T:2019:77, 28. un 30. punkts un tajos minētā judikatūra).

150    Lēmums par starptautiska nolīguma noslēgšanu atspoguļo Savienības piekrišanu uzņemties no šā nolīguma izrietošās saistības (šajā nozīmē skat. Atzinumu 2/00 (Kartahenas protokols par bioloģisko drošību), 2001. gada 6. decembris, EU:C:2001:664, 5. punkts). Tas tātad ir minētā nolīguma neatņemama sastāvdaļa, tāpat kā akts, ar kuru tam ir pievienojušās pārējās aplūkojamā nolīguma puses (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. Atzinumu 1/13 (Trešo valstu pievienošanās Hāgas konvencijai), 2014. gada 14. oktobris, EU:C:2014:2303, 39.–41. un 65. punkts). Tādējādi šis lēmums rada tiesiskas sekas attiecībā uz šīm pusēm, ciktāl tas oficiāli atklāj to, ka Savienība pret minētajām pusēm uzņemas saistības, kurām tā ir piekritusi attiecīgajā nolīgumā.

151    Turklāt saskaņā ar Vīnes konvencijas 29. pantā kodificēto paražu tiesību normu starptautisks nolīgums, atkāpjoties no vispārējā noteikuma, saskaņā ar kuru šāds akts ir saistošs katrai no tā pusēm attiecībā uz visu tā teritoriju, var būt saistošs kādai valstij attiecībā uz citu teritoriju, ja šāds nodoms izriet no šā līguma vai ja tas ir noteikts citur. Šajā kontekstā šāds nolīgums var ietekmēt trešo personu vispārējā starptautisko tiesību principa par līgumu relatīvo iedarbību izpratnē, un tai tam ir jāpiekrīt (šajā nozīmē skat. spriedumu Padome/Front Polisario, 94., 98., 103. un 106. punkts).

152    Līdz ar to, ņemot vērā, ka šāds starptautiskais nolīgums nav nodalāms no lēmuma par tā noslēgšanu Savienības vārdā, šā nolīguma īstenošanas ietekmei uz minētās trešās personas tiesisko stāvokli ir nozīme, vērtējot, vai minētais lēmums šo personu vai tās pārstāvi skar tieši.

153    No tā izriet, ka Padome kļūdaini apgalvo, ka apstrīdētais lēmums pēc sava rakstura radot sekas tikai attiecībā uz Savienību un tās iestādēm. To pašu iemeslu dēļ ir jānoraida Francijas Republikas arguments, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums viens pats neradot tiesiskas sekas attiecībā uz prasītāju, jo ar to vien nepietiekot, lai strīdīgais nolīgums stātos spēkā, tādēļ ka tam, lai tas stātos spēkā, esot vajadzīga ratifikācija saskaņā ar piemērojamām procedūrām. Šīs pieejas pamatā, kā norāda prasītāja, ir premisa, ka apstrīdētā lēmuma un strīdīgā nolīguma tiesiskās sekas ir nodalāmas. Tomēr šā sprieduma 149.–152. punktā izklāstīto iemeslu dēļ šī premisa ir kļūdaina.

154    Otrkārt, kā Francijas Republika pati atgādina, atcelšanas prasība, kas celta par starptautisku nolīgumu, ir jāsaprot kā prasība, kas vērsta pret lēmumu, ar kuru tas Savienības vārdā noslēgts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 9. augusts, Francija/Komisija, C‑327/91, EU:C:1994:305, 15.–17. punkts). Tāpat Tiesa ir nospriedusi, ka, ciktāl Savienības noslēgtie starptautiskie nolīgumi ir saistoši ne tikai tās iestādēm, bet arī trešām valstīm, kas ir šo nolīgumu puses, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par Savienības noslēgta starptautiska nolīguma spēkā esamību ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz tiesību aktu, ar kuru Savienība šādu starptautisku nolīgumu ir noslēgusi (skat. spriedumu Western Sahara Campaign UK, 49. un 50. punkts un tajos minētā judikatūra).

155    Tomēr, ņemot vērā Tiesas kompetenci – gan atcelšanas prasības ietvaros, gan saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu – izvērtēt, vai Savienības noslēgts starptautiskais nolīgums ir saderīgs ar Līgumiem un ar starptautisko tiesību normām, kas tai ir saistoši, ir ticis nospriests, ka lēmuma par starptautiska nolīguma noslēgšanu spēkā esamības pārbaude, ko Tiesa veic saistībā ar prejudiciālu jautājumu, var attiekties uz šā tiesību akta likumību, ņemot vērā paša attiecīgā starptautiskā nolīguma saturu (skat. spriedumu Western Sahara Campaign UK, 48. un 51. punkts un tajos minētā judikatūra).

156    Šie apsvērumi ir piemērojami tādas atcelšanas prasības gadījumā, ko cēlusi juridiska persona LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē par lēmumu par starptautiska nolīguma noslēgšanu, un tāda ir šī prasība, par kuru Vispārējā tiesa ir kompetenta lemt atbilstoši LESD 256. panta 1. punktam.

157    Tā kā šāds lēmums ir apstrīdams akts un tā kā ir pieņemamas fizisku un juridisku personu celtas atcelšanas prasības, ja vien tās atbilst LESD 263. panta ceturtās daļas nosacījumiem, šīs personas savās prasībās var lūgt Vispārējo tiesu pārbaudīt šā lēmuma likumību, ņemot vērā pašu tā nolīguma saturu, kas ar minēto lēmumu apstiprināts. Kā būtībā norāda prasītāja, jebkāda cita interpretācija nozīmētu, ka lielā mērā tiek izslēgta iespēja apstrīdētā lēmuma likumību pārbaudīt pēc būtības, un tas nebūtu saderīgi ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu.

158    Līdz ar to, vērtējot, vai fizisku vai juridisku personu tieši un individuāli skar šāds lēmums, attiecīgā gadījumā ir jāņem vērā, kā tās tiesisko stāvokli ietekmē starptautiskais nolīgums, kurš noslēgts atbilstoši šim lēmumam (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 24. jūnijs, Price/Padome, T‑231/20 R, nav publicēts, EU:T:2020:280, 39.–43. punkts).

159    Pretējā gadījumā praksē tas nozīmētu, ka fiziskām un juridiskām personām, kuras tieši un individuāli skar aplūkojamā starptautiskā nolīguma noteikumi, tiktu liegta iespēja lūgt Savienības tiesai pārbaudīt, vai šie noteikumi ir saderīgi ar Līgumiem un ar starptautisko tiesību noteikumiem, kas saskaņā ar tiem ir saistoši Savienībai (šajā nozīmē skat. spriedumu Western Sahara Campaign UK, 48. punkts un tajā minētā judikatūra), un līdz ar to pārbaudīt, vai Savienība varēja likumīgi piekrist, ka tai kļūst saistoši minētie [nolīguma] noteikumi.

160    Šajā gadījumā ir ticis konstatēts, ka, ņemot vērā prasītājas kā Rietumsahāras tautas pārstāves lomu, tai ir procesuālā rīcībspēja Savienības tiesās aizstāvēt tiesības, kas šai tautai izriet no Savienībai saistošajiem starptautisko tiesību noteikumiem. Līdz ar to, kā prasītāja būtībā apgalvo, tai ir jāvar atsaukties uz strīdīgā nolīguma ietekmi uz šīm tiesībām, lai pierādītu tās tiešu un individuālu skārumu, citādi efektīvai šo tiesību aizsardzībai tiesā tiktu atņemta liela daļa tās lietderīgās iedarbības.

161    Treškārt, attiecībā uz jautājumu par to, vai apstrīdētā lēmuma sekas ir ierobežotas tādējādi, ka tās attiecas tikai uz Savienības teritoriju, vispirms ir jānošķir sekas tādam lēmumam par starptautiska nolīguma noslēgšanu, kas pamatots ar LESD 218. panta 6. punktu, kā apstrīdētais lēmums, un iekšējā procedūrā pieņemta Savienības pasākuma sekas. Tādējādi attiecībā uz pēdējo minēto pasākumu ir jānorāda – saskaņā ar atbilstošajām starptautisko tiesību normām tā piemērošanas jomai principā ir jāaprobežojas ar teritorijām, kuras pilnībā pakļautas Savienības jurisdikcijai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Air Transport Association of America u.c., C‑366/10, EU:C:2011:864, 123. un 124. punkts un tajos minētā judikatūra).

162    Savukārt tāds lēmums kā apstrīdētais lēmums, ar kuru ir noslēgts divpusējs nolīgums ar Marokas Karalisti, noteikti rada sekas attiecībā uz starptautisko tiesību sistēmu. Kā izriet no šā sprieduma 150. punkta, šāda lēmuma mērķis ir radīt tiesiskās sekas Savienības un šīs trešās valsts attiecībās, jo tā ir abu šo starptautisko tiesību subjektu kopīgās gribas izpausmes neatņemama sastāvdaļa.

163    Turklāt Savienības noslēgts starptautiskais nolīgums var radīt tiesiskās sekas otras nolīguma puses teritorijā vai, kā atgādināts šā sprieduma 151. punktā, – citā teritorijā, ja šāds nodoms izriet no šā nolīguma vai ja tas ir noteikts citur. Līdz ar to uz šīm sekām var atsaukties, lai pierādītu, ka lēmums par starptautiska nolīguma noslēgšanu tieši un individuāli skar kādu fizisku vai juridisku personu, ciktāl tajā pausta Savienības piekrišana tam, lai minētais lēmums radītu šādas sekas.

164    Turklāt no judikatūras izriet, ka tāda nolīguma kā strīdīgais nolīgums seku attiecībā uz citu teritoriju, nevis Savienības teritoriju, un it īpaši uz teritoriju, kas nav kādas nolīguma puses teritorija, analīzei, ņemot vērā šā nolīguma noteikumus un kontekstu, kādā tas ir noslēgts, var būt nozīme, nosakot, vai prasītāju, kura atsaucas uz šīm sekām, tieši ietekmē aplūkojamais lēmums par nolīguma noslēgšanu.

165    Sprieduma Padome/Front Polisario 81., 83. un 116. punktā Tiesa pārbaudīja Vispārējās tiesas 2015. gada 10. decembra sprieduma Front Polisario/Padome (T‑512/12, EU:T:2015:953) 103. punktā izmantotās argumentācijas pamatotību, uz kuru balstoties tā bija secinājusi, ka liberalizācijas nolīgums ir piemērojams arī Rietumsahāras teritorijā, lai noteiktu, vai šis secinājums var kalpot par premisu prasītājas locus standi analīzē. Noslēdzot savu analīzi par asociācijas un liberalizācijas nolīgumiem, ņemot vērā starptautisko tiesību normas, Tiesa secināja, ka šo interpretāciju nevar pamatot ne ar asociācijas nolīguma tekstu, ne ar liberalizācijas nolīguma tekstu, ne, visbeidzot, ar apstākļiem, kādos notika šo abu nolīgumu noslēgšana.

166    Tomēr šajā gadījumā prasītāja, atsaucoties uz spriedumu Padome/Front Polisario, pamatojas uz strīdīgā nolīguma piemērošanu Rietumsahāras teritorijā un uz šīs teritorijas tautas nolīguma trešās puses statusu līgumu relatīvās iedarbības izpratnē, apgalvojot, ka apstrīdētais lēmums to skar tieši; prasītāja to apgalvo minētās tautas pārstāves statusā.

167    Tas, ka atbilstoši tam, ko uzsver Padome un Francijas Republika, nolīguma un tā īstenošanas sekas attiecībā uz otrās puses, proti, Marokas Karalistes, teritoriju saskaņā ar atbilstošajiem starptautisko tiesību principiem ietilpst šīs pēdējās suverēnajā kompetencē, nevar likt apšaubīt prasītājas tiesības atsaukties uz šādu tiešu skārumu.

168    Pirmām kārtām, šajā gadījumā prasītāja sava tiešā skāruma atbalstam atsaucas nevis uz strīdīgā nolīguma vai tā īstenošanas Marokas Karalistes teritorijā ietekmi asociācijas nolīguma 94. panta izpratnē, bet gan uz ietekmi, kas šim nolīgumam, tās ieskatā, ir uz Rietumsahāras teritoriju.

169    Otrām kārtām, katrā ziņā prasītājas tiešā skāruma analīze, ņemot vērā strīdīgā nolīguma ietekmi uz Rietumsahāras teritoriju, neliek Vispārējai tiesai izteikties par to trešās valsts, proti, šajā gadījumā Marokas Karalistes, tiesību un pienākumu likumību, kuri izriet no strīdīgā nolīguma. Saskaņā ar judikatūru (skat. šā sprieduma 154. punktu) Vispārējā tiesa šajā gadījumā nevar izteikties par šīs trešās valsts piekrišanas tiesībām un pienākumiem, kuri izriet no minētā nolīguma, likumību, bet vienīgi par Savienības piekrišanas tiem likumību. Turklāt 2007. gada 3. jūlija rīkojuma Commune de Champagne u.c./Padome un Komisija (T‑212/02, EU:T:2007:194) 90. un 94. punkts, kurus šajā ziņā min Padome un Francijas Republika, nevar atspēkot šā sprieduma 161.–165. punktā izklāstītos apsvērumus, kas pamatoti ar Tiesas judikatūru pēc minētā rīkojuma pasludināšanas.

170    Katrā ziņā, kā norāda prasītāja, būtībā, ciktāl ar strīdīgo nolīgumu regulē Rietumsahāras izcelsmes produktu importu Savienībā, uz šā nolīguma un līdz ar to apstrīdētā lēmuma ietekmi Savienības teritorijā var atsaukties tās tiešā skāruma nolūkos.

171    No iepriekš minētā izriet, ka, ņemot vērā lēmuma par starptautiska nolīguma noslēgšanu raksturu un tā būtiskās tiesiskās sekas, uzreiz nevar noraidīt to, ka apstrīdētajam lēmumam strīdīgā nolīguma satura dēļ ir tiesiskas sekas uz prasītājas tiesisko situāciju. Līdz ar to Padomes argumentācijas pirmā daļa ir jānoraida.

ii)    Par Padomes argumentācijas otro daļu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma īpašajām tiesiskajām sekām, ņemot vērā tā teritoriālo piemērošanu

172    Padome, ko atbalsta Francijas Republika, Komisija un Comader, apstrīd apstrīdētā lēmuma un strīdīgā nolīguma tiesisko seku esamību Rietumsahāras teritorijā. Tādējādi šo tiesību aktu ietekme uz šo teritoriju esot vienīgi ekonomiska, nevis juridiska. Tie līdz ar to šajā ziņā neradot ne tiesības, ne pienākumus šīs teritorijas tautai un neesot uz to attiecināmi. It īpaši savās rakstveida atbildēs uz Vispārējās tiesas saistībā ar 2020. gada 17. decembra procesa organizatorisko pasākumu un tiesas sēdē uzdotajiem jautājumiem Padome, Komisija un Comader būtībā apstiprināja, ka strīdīgo nolīgumu piemēro šīs teritorijas izcelsmes produktiem, nevis pašai šai teritorijai.

173    Savukārt prasītāja norāda – ņemot vērā to, ka Rietumsahāras teritorija un tās dabas resursi ir skaidri iekļauti strīdīgā nolīguma piemērošanas jomā, šis nolīgums un līdz ar to apstrīdētais lēmums skar šīs teritorijas tautu, ņemot vērā tās tiesības uz pašnoteikšanos. Turklāt, ņemot vērā Rietumsahāras izcelsmes produktu ievešanu Savienības teritorijā ar Marokas izcelsmes sertifikātiem, Rietumsahāras tautas skārums katrā ziņā izrietot no Savienības tiesībām.

174    Šiem argumentiem ir nepieciešama atsevišķa analīze, pirmām kārtām, par jautājumu attiecībā uz strīdīgā nolīguma piemērošanu Rietumsahārai un, otrām kārtām, par šīs teritorijas tautas skārumu šīs piemērošanas dēļ.

–       Par strīdīgā nolīguma piemērošanu Rietumsahārai

175    Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina – kā norādīts šā sprieduma 76. punktā, strīdīgā nolīguma mērķis ir, pēc 4. protokola iekļaujot kopīgo deklarāciju par Rietumsahāru, uz Rietumsahāras izcelsmes produktiem, kuru eksportu kontrolē Marokas muitas iestādes, pamatojoties uz skaidri formulētiem noteikumiem, attiecināt to tarifa preferenču piemērošanas jomu, kuras sākotnēji tika piešķirtas Marokas izcelsmes produktiem saistībā ar asociācijas nolīgumu. Šāds mērķis skaidri izriet no šīs deklarācijas 1. punkta, kā arī tās 2. un 3. punkta, kuros, pirmām kārtām, ir noteikts, ka 4. protokolu piemēro mutatis mutandis, lai noteiktu šo produktu izcelsmi, un, otrām kārtām, ka dalībvalstu un Marokas Karalistes muitas iestādes ir atbildīgas par 1. un 4. protokola noteikumu piemērošanu minētajiem produktiem (skat. šā sprieduma 53. punktu).

176    Otrkārt, ir jānorāda – kā var secināt no judikatūras, tad, ja saistībā ar starptautisku nolīgumu Savienība piekrīt piešķirt tarifa preferences, kas piemērojamas produktiem, kurus eksportē uz tās teritoriju saskaņā ar ģeogrāfisko teritoriju, kas ir to izcelsmes teritorija, šī ģeogrāfiskā teritorija nosaka šo preferenču teritoriālo piemērojamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1994. gada 5. jūlijs, Anastasiou u.c., C‑432/92, EU:C:1994:277, 37. un 66. punkts; 2010. gada 25. februāris, Brita, C‑386/08, EU:C:2010:91, 64. punkts, un Padome/Front Polisario, 121. un 122. punkts).

177    Šajā gadījumā, lai gan Padome un Komisija norāda, ka praksē produktu, kuriem ir piemērojami kopīgās deklarācijas par Rietumsahāru noteikumi, izcelsmes vieta ir Marokas Karalistes kontrolētā šīs teritorijas daļa, šis precizējums neliek apšaubīt apstākli, ka šos noteikumus var piemērot visiem Rietumsahāras izcelsmes produktiem, kuru eksportu kontrolē Marokas muitas iestādes.

178    Turklāt, lai arī, kā norāda Padome un Komisija, Rietumsahāras izcelsmes produktiem, tos importējot Savienības teritorijā, piemēro tarifa preferences, no kopīgās deklarācijas par Rietumsahāru skaidri izriet, ka šo preferenču piešķiršana ir atkarīga no atbilstības 4. protokola noteikumiem, tostarp noteikumiem par izcelsmes apliecinājumiem, kā piemērošanu nodrošina Marokas muitas iestādes.

179    Līdz ar to strīdīgais nolīgums rada sekas ne tikai attiecībā uz Savienības teritoriju, bet arī uz teritorijām, kurās savas pilnvaras īsteno Marokas muitas iestādes, tostarp attiecībā uz Rietumsahāras daļu, ko kontrolē Marokas Karaliste (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 25. februāris, Brita, C‑386/08, EU:C:2010:91, 51. punkts).

180    Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Padome, Francijas Republika, Komisija un Comader, nav tā, ka apstrīdētais nolīgums rada vienīgi ekonomiskas sekas Rietumsahāras teritorijā. Pirmām kārtām, ir acīmredzami, ka Rietumsahāras eksportētājiem, kuru produkti var saņemt tarifa preferences, kas tajā paredzētas, ir jāizpilda asociācijas nolīguma 4. protokola noteikumi atbilstoši kopīgās deklarācijas par Rietumsahāru 2. punktam. Otrām kārtām, pilnīgu vai daļēju muitas nodokļu atcelšanu šo uzņēmēju eksportētajiem produktiem, tos ievedot Savienībā, pilnībā regulē asociācijas nolīguma 1. protokols, un tādējādi no tā gūstamās priekšrocības ir cieši atkarīgas no šā protokola noteikumu piemērošanas. Līdz ar to ir jāuzskata, ka strīdīgais nolīgums rada tiesiskas sekas attiecībā uz šiem uzņēmējiem.

181    Treškārt, no strīdīgā nolīguma noteikumiem skaidri izriet, ka Savienība un Marokas Karaliste ir apliecinājušas kopīgu nodomu piemērot minēto nolīgumu Rietumsahārai.

182    Pirmām kārtām, šo pušu paziņojumi, kas minēti strīdīgā nolīguma trešajā un ceturtajā daļā, ir saprotami vienīgi saskaņā ar šādu hipotēzi. Tādējādi saskaņā ar šo trešo daļu šis nolīgums “tiek noslēgts, neskarot attiecīgās Eiropas Savienības nostājas attiecībā uz Rietumsahāras un Marokas Karalistes statusu minētajā reģionā”. Tāpat saskaņā ar tā ceturto daļu “abas puses atkārtoti apstiprina savu atbalstu Apvienoto Nāciju Organizācijas procesam” šajā teritorijā un “atbalsta ģenerālsekretāra centienus, lai panāktu galīgo politisko risinājumu”.

183    Otrām kārtām, ar strīdīgā nolīguma astoto daļu starp pusēm ir ieviests divpusējas informācijas apmaiņas mehānisms attiecībā it īpaši uz “priekšrocībām attiecīgajiem iedzīvotājiem” un “konkrēto teritoriju dabas resursu izmantošanu”. Ņemot vērā attiecīgās teritorijas noteikšanu saskaņā ar minētā nolīguma tarifa preferenču ģeogrāfisko attiecināšanu, kas aprobežojas vienīgi ar Rietumsahāru, šie divi jēdzieni noteikti attiecas, no vienas puses, uz Rietumsahāras iedzīvotāju priekšrocībām un, no otras puses, uz šīs teritorijas dabas resursu izmantošanu. Šis uzraudzības mehānisms tādējādi atspoguļo strīdīgā nolīguma pušu mērķus ekonomiski attīstīt aplūkojamo teritoriju un aizsargāt tās dabas resursus.

184    Šis Savienības un Marokas Karalistes kopīgais nodoms ir apstiprināts apstrīdētā lēmuma 5. un 6. apsvērumā, kuros ir skaidri pausta Padomes griba, kas izriet no konstatējuma, ka Tiesa ir uzskatījusi – “asociācijas nolīgums attiecas tikai uz Marokas Karalistes teritoriju un neietver Rietumsahāru”, “nodrošināt to, ka netiek traucētas gadu gaitā attīstītās tirdzniecības plūsmas” starp Rietumsahāru un Savienību, “vienlaikus izveidojot atbilstošas garantijas starptautisko tiesību, tostarp cilvēktiesību, aizsardzībai” šajā teritorijā un tās “ilgtspējīgai attīstībai” (skat. šā sprieduma 51. punktu). Tāpat no apstrīdētā lēmuma 7. un 10. apsvēruma izriet, ka, nosakot šīs garantijas, Komisija, pirmām kārtām, ir novērtējusi Rietumsahāras produktiem piešķirto tarifa preferenču ietekmi uz šīs teritorijas iedzīvotājiem un tās dabas resursu izmantošanu un, otrām kārtām, “iesaistī[jusi]” šīs teritorijas “iedzīvotājus” “nolūkā nodrošināt to piekrišanu”.

185    No tā izriet – prasītājai ir pamats apgalvot, ka strīdīgais nolīgums ir piemērojams Rietumsahāras teritorijai un ka līdz ar to apstākli, ka to tieši skar apstrīdētais lēmums, kurā pausta Savienības piekrišana šādai piemērošanai, var pamatot ar šo premisu.

186    Šo analīzi neliek apšaubīt Tiesas izmantotā asociācijas nolīguma un liberalizācijas nolīguma interpretācija sprieduma Padome/Front Polisario 86.–126. punktā.

187    Spriedumā Padome/Front Polisario Tiesa neizslēdza, ka pēc asociācijas nolīguma noslēgta nolīguma noteikums var skaidri attiecināt asociācijas nolīguma piemērošanas jomu uz Rietumsahāru. Tā vienīgi izslēdza, ka, neesot šādam skaidri formulētam noteikumam, šī piemērošanas joma, kas principā attiecībā uz Marokas Karalisti ir ierobežota ar tās pašas teritoriju, var tikt interpretēta saskaņā ar piemērojamiem starptautisko tiesību principiem kā tāda, kas attiecas uz šo teritoriju, kurai nav savas pārvaldes (spriedums Padome/Front Polisario, 86., 87., 92. un 94.–98. punkts).

188    Tādējādi minētajā spriedumā Tiesa nevērtēja strīdu, kas saistīts ar tādu nolīgumu starp Savienību un Maroku, kurš noslēgts pēc asociācijas nolīguma un kurā ietverts skaidri formulēts noteikums, kas paredz tā piemērošanas jomas attiecināšanu uz Rietumsahāru, bet, gluži pretēji, strīdu, kas saistīts ar tādu pašu nolīgumu, kurā nav šāda skaidri formulēta noteikuma.

189    Šajā gadījumā, kā atgādināts šā sprieduma 175.–184. punktā, ar strīdīgo nolīgumu asociācijas nolīgumā tiek iekļauta kopīga deklarācija, kurā ir skaidri paredzēts attiecināt uz Rietumsahāras izcelsmes produktiem tarifa preferences, ko Savienība piešķīrusi Marokas Karalistei saskaņā ar minēto nolīgumu, un kura pauž pušu skaidru un nepārprotamu nodomu noteikt juridisku pamatu šādai attiecināšanai. It īpaši ir jānorāda, ka atšķirībā no Tiesas vērtētā liberalizācijas nolīguma (šajā nozīmē skat. spriedumu Padome/Front Polisario, 111.–114. punkts) strīdīgais nolīgums ir jāuzskata par atkāpi no asociācijas nolīguma 94. panta, kurš attiecas uz šā nolīguma teritoriālo piemērojamību, ciktāl ir runa par tādu pasākumu piemērošanas jomu, kuri piemērojami lauksaimniecības produktu, pārstrādātu lauksaimniecības produktu, zivju un zivsaimniecības produktu importam Savienībā, kas ir 1. protokola priekšmets.

190    Turklāt ir jānorāda, ka, lai arī it īpaši no Vīnes konvencijas 31. panta 3. punkta c) apakšpunkta izriet, ka līguma noteikumi ir jāinterpretē, ņemot vērā jebkuras pusēm piemērojamās starptautisko tiesību normas, šī prasība nevar būt par pamatu tādai šādu noteikumu interpretācijai, kura ir pretrunā to formulējumam, ja šo noteikumu jēga ir skaidra un turklāt ir pierādīts, ka šī jēga atbilst tai, ko līguma puses ir vēlējušās šiem noteikumiem piešķirt (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 13. jūlijs, Confédération nationale du Crédit mutuel/ECB, T‑751/16, EU:T:2018:475, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

191    It īpaši Vīnes konvencijas 31. panta 3. punkta c) apakšpunktā nostiprinātā interpretācijas principa piemērošana nedrīkst būt pretrunā šā panta 1. punktā nostiprinātajam principam, saskaņā ar kuru līgums interpretējams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā priekšmetam un mērķim.

192    Turklāt šajā gadījumā tam, ka kopīgās deklarācijas par Rietumsahāru noteikumi tiktu interpretēti tādā nozīmē, ka tie neattiecas uz Rietumsahāras teritoriju, sekas būtu tādas, ka tā atņemtu šīs kopīgās deklarācijas un līdz ar to strīdīgā nolīguma pašu būtību (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 23. novembris, Komisija/Stichting Greenpeace Nederland un PAN Europe, C‑673/13 P, EU:C:2016:889, 50. punkts). Kā izriet no šā sprieduma 175.–184. punktā veiktās analīzes, šā nolīguma vienīgais mērķis ir ar šīs kopīgās deklarācijas starpniecību attiecināt uz Rietumsahāras izcelsmes produktiem tarifa preferences, kuras sākotnēji ar asociācijas nolīgumu tika piešķirtas Marokas izcelsmes produktiem. Šāda interpretācija turklāt radītu šķēršļus jebkādai minētā nolīguma faktiskai īstenošanai, un tas neatbilstu tiesiskās drošības principam.

193    Katrā ziņā, kā jau ir norādīts šā sprieduma 170. punktā, prasītājas tiešais skārums var izrietēt no sekām, kuras strīdīgais nolīgums un apstrīdētais lēmums rada Savienības teritorijā sakarā ar tarifa preferenču piešķiršanu Rietumsahāras izcelsmes produktiem, tos importējot Savienībā.

–       Par to, vai strīdīgais nolīgums skar Rietumsahāras tautu kā tā trešo pusi

194    Iesākumā, kā Tiesa ir atgādinājusi sprieduma Padome/Front Polisario 100. punktā, atbilstoši vispārējam starptautisko tiesību principam par līgumu relatīvo iedarbību, kurš ir īpaši izteikts Vīnes konvencijas 34. pantā, līgumi nedrīkst ne uzlikt pienākumus, ne piešķirt tiesības attiecībā uz trešām valstīm bez to piekrišanas. Šajā gadījumā, kā Vispārējā tiesa jau ir atgādinājusi, tā paša sprieduma 106. punktā Tiesa uzskatīja, ka, piemērojot šo principu, Rietumsahāras tauta ir jāuzskata par “trešo valsti”, kuru var ietekmēt asociācijas nolīguma īstenošana gadījumā, ja Rietumsahāras teritorija tiek iekļauta minētā nolīguma piemērošanas jomā. Turklāt tajā pašā minētā sprieduma punktā Tiesa no tā secināja, ka minētajai tautai katrā ziņā ir jāpiekrīt šādai iekļaušanai gan gadījumā, ja šāda īstenošana tai kaitētu, gan gadījumā, ja tā tai būtu labvēlīga.

195    Šie apsvērumi var būt atbilstīgi attiecībā uz visiem asociācijas nolīguma noteikumiem vai vēlāk noslēgta nolīguma noteikumiem, kurā skaidri paredzēta tā piemērošana Rietumsahārai. Tā kā šāda nolīguma iespējama īstenošana šajā teritorijā varētu ietekmēt tās tautu kā trešo personu, tas tā vēl jo vairāk ir gadījumā, ja šā nolīguma piemērošana minētajā teritorijā ir skaidri noteikta. Kā secināts šā sprieduma 189. punktā, strīdīgais nolīgums, kas noslēgts vēlāk nekā asociācijas nolīgums, atkāpjas no tā 94. panta, ciktāl ar to lauksaimniecības produktu importam Savienībā piemērotie pasākumi, kas paredzēti 1. protokolā, tiek skaidri attiecināti uz [Rietumsahāras] teritoriju.

196    Katrā ziņā no judikatūras ir jāsecina, ka tarifa preferenču piešķiršanai Rietumsahāras izcelsmes produktiem, tos importējot Savienībā, pamatojoties uz Marokas Karalistes muitas iestāžu izsniegtiem sertifikātiem, ir vajadzīga šīs teritorijas tautas piekrišana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 25. februāris, Brita, C‑386/08, EU:C:2010:91, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

197    Šo secinājumu neliek apšaubīt Comader arguments, saskaņā ar kuru strīdīgais nolīgums katrā ziņā neesot attiecināms uz Rietumsahāras tautu un tādējādi prasītāja nevarot celt prasību Savienības tiesā.

198    Šajā ziņā, pirmām kārtām, kā izriet no sprieduma Padome/Front Polisario 106. punkta, jautājums par to, vai starptautiska konvencija ietekmē tās trešo pusi līgumu relatīvās iedarbības principa izpratnē, ir jānoskaidro pirms jautājuma par to, vai minētā trešā puse ir paudusi piekrišanu aplūkojamajai konvencijai. Līdz ar to, pieņemot – kā apgalvo Comader –, ka attiecīgās trešās puses piekrišanas neesamības minētajai konvencijai dēļ tā šajā ziņā nav attiecināma, šī neattiecināmība neietekmētu tādas prasības pieņemamību, kura celta Savienības tiesā, lai aizstāvētu šīs trešās puses tiesības, ko skar attiecīgā konvencija. Katrā ziņā prasības, kas pamatota ar LESD 263. panta ceturto daļu, pieņemamība ir atkarīga vienīgi no šajā pantā definētajiem nosacījumiem atbilstoši tam, kā tie interpretēti judikatūrā. To nevar regulēt starptautiska nolīguma attiecināmības uz trešo pusi nosacījumi starptautisko tiesību sistēmā.

199    Otrām kārtām, ir jānorāda, ka Comader apsvērumi par apgalvoto strīdīgā nolīguma neattiecināmību uz Rietumsahāras tautu nevar likt apšaubīt faktu, ka Tiesa ir konstatējusi šīs tautas kā Savienības un Marokas Karalistes nolīguma trešās puses iespējama skāruma esamību līgumu relatīvās iedarbības principa izpratnē gadījumā, ja šis nolīgums tiktu īstenots [Rietumsahāras] teritorijā. Turklāt attiecībā uz starptautisko publisko tiesību profesora atzinumu, uz kuru balstās Comader, ir jānorāda – lai gan Savienības tiesa var vajadzības gadījumā ņemt vērā doktrīnu, vērtējot jautājumu, kas vēl nav līdz galam atbildēts Savienības tiesībās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1957. gada 12. jūlijs, Algera u.c./Kopējā asambleja, 7/56 un no 3/57 līdz 7/57, EU:C:1957:7, 115. lpp.), tomēr Vispārējā tiesa nevar balstīties uz šādiem zinātniskiem darbiem, lai apstrīdētu Tiesas izmantotu starptautisko tiesību interpretāciju.

200    No visa iepriekš minētā izriet, ka strīdīgā nolīguma teritoriālajā piemērošanas jomā ir iekļauta Rietumsahāras teritorija un tādējādi šis nolīgums var skart šīs teritorijas tautu, un tam tātad ir vajadzīga tās piekrišana. Tātad ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā prasītājas kā minētās tautas pārstāves lomu šīs teritorijas pašnoteikšanās procesā, šie apstākļi var pierādīt tās tiešu skārumu.

iii) Par Padomes argumentācijas trešo daļu attiecībā uz to, ka netiek mainīts prasītājas tiesiskais stāvoklis, ņemot vērā tās ierobežoto lomu, kas attiecas tikai uz dalību Rietumsahāras pašnoteikšanās procesā

201    Padomes, Francijas Republikas, Komisijas un Comader ieskatā, loma, kas prasītājai ir Rietumsahāras pašnoteikšanās procesā, nenozīmē, ka apstrīdētais lēmums un strīdīgais nolīgums radītu tiešas sekas uz tās tiesisko stāvokli. Prasītājas pārstāvības pilnvaras esot ierobežotas un neekskluzīvas, un prasītāja neesot uzņēmēja. Turklāt apstrīdētais lēmums un strīdīgais nolīgums neietekmējot minētā procesa iznākumu. Tādējādi apstrīdētā lēmuma ietekme uz prasītāju esot ne vairāk kā netieša un politiska.

202    Savukārt prasītāja apgalvo – tas vien, ka apstrīdētais lēmums ietekmē Rietumsahāras tautu sprieduma Padome/Front Polisario 106. panta izpratnē, rada tiešas tiesiskas sekas uz prasītājas kā Rietumsahāras tautas vienīgās pārstāves situāciju. Turklāt, atbildot uz Padomes argumentiem, tā norāda, ka pašnoteikšanās politiskais process, “protams”, ietver ekonomikas jautājumus un jautājumus, kas saistīti ar dabas resursu izmantošanu, un ka strīdīgais nolīgums katrā ziņā izvirza “teritoriālu” jautājumu, un tādējādi strīds pilnībā attiecas uz tās īstenoto misiju.

203    Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina Rietumsahāras īpašā situācija, kas izriet no izmaiņām starptautiskajā kontekstā, kuras atgādinātas šā sprieduma 2.–19. punktā. Lai gan šīs teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, pašnoteikšanās process aizvien turpinās, tās pārvaldītāja valsts ANO statūtu 73. panta izpratnē, proti, Spānijas Karaliste, kopš 1976. gada 26. februāra ir atteikusies no jebkādas starptautiskas atbildības par šīs teritorijas pārvaldīšanu, un to ANO struktūras ir ņēmušas vērā (skat. šā sprieduma 13. punktu). Līdz ar to šā procesa, kas notiek ANO vadībā, puses ir, pirmām kārtām, Marokas Karaliste, kura pieprasa suverēnu tiesību īstenošanu šajā teritorijā, un, otrām kārtām, prasītāja kā šīs teritorijas tautas pārstāve. Tādējādi, kā būtībā savā iestāšanās rakstā izklāsta Komisija, starp Marokas Karalisti un prasītāju pastāv “leģitimitātes konflikts” attiecībā uz šīs teritorijas un tās iedzīvotāju pārstāvību. It īpaši, kā to raksturo pušu diskusijas saistībā ar šo strīdu, starp Marokas Karalisti un prasītāju nav vienprātības jautājumā par kompetenci slēgt starptautisku nolīgumu attiecībā uz šo teritoriju.

204    Turpinot – par prasītājas pārstāvības apjomu attiecībā uz Rietumsahāras tautu un tā ietekmi uz to, vai lēmums par starptautiska nolīguma noslēgšanu starp Savienību un Marokas Karalisti, kas ir skaidri piemērojams šai teritorijai, tieši skar [prasītāju], ir jānorāda, ka ne spriedumos Padome/Front Polisario un Western Sahara Campaign UK, ne šā sprieduma 43. punktā minētajos rīkojumos Savienības tiesas nav paudušas nostāju par šo jautājumu.

205    Savukārt Padome atsaucas uz 183.–194. punktu ģenerāladvokāta M. Vatelē secinājumos lietā Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:677). Šajā ziņā it īpaši minēto secinājumu 185. un 186. punktā ģenerāladvokāts ir norādījis, ka, viņaprāt, ANO ir atzinusi prasītāju kā Rietumsahāras tautas pārstāvi vienīgi politiskajos procesos, kas paredzēti, lai atrisinātu jautājumu par šīs teritorijas tautas pašnoteikšanos. Tomēr ģenerāladvokāts ir atzīmējis, ka tiesvedība lietās T‑512/12 un C‑104/16 P nav daļa no šā politiskā procesa.

206    Vienlaikus no Rezolūcijas 34/37 7. punkta izriet, ka ANO Ģenerālā asambleja drīzāk ir uzskatījusi, ka prasītājai vajadzēja piedalīties sarunās ar Marokas Karalisti par Rietumsahāras galīgo statusu, jo prasītāja ir šīs teritorijas tautas likumīga pārstāve (skat. šā sprieduma 16. un 91. punktu). Tādējādi tas, ka ANO struktūras ir atzinušas prasītājas pārstāvību attiecībā uz minēto tautu, loģiski ir noticis pirms tās tiesību būt par šīs teritorijas pašnoteikšanās procesa pusi atzīšanas. Šo interpretāciju apstiprina Rezolūcijas 35/19 10. punkta formulējums (skat. šā sprieduma 16. punktu).

207    Līdz ar to, lai arī ir taisnība, ka Rietumsahārā notiekošajā ANO vadītajā procesā nav tirdzniecības un muitas sadaļas, prasītājas dalība šajā procesā nenozīmē, ka tā nevarētu pārstāvēt Rietumsahāras tautu saistībā ar nolīgumu starp Savienību un Marokas Karalisti, kas attiektos uz šādām jomām, ciktāl šāda pārstāvniecība izrādītos vajadzīga, lai aizsargātu šīs tautas pašnoteikšanās tiesības. Šajā ziņā ir jāuzsver – kā pamatoti norāda prasītāja –, ka strīdīgais nolīgums nerada vienīgi tirdzniecības un muitas jautājumus, bet arī īpašu teritoriāla rakstura jautājumu attiecībā uz šo tautu, ciktāl tas ir piemērojams teritorijā, kurā šai tautai ir pašnoteikšanās tiesības.

208    Visbeidzot saistībā ar prasītājas pārstāvības attiecībā uz Rietumsahāras tautu ekskluzivitāti šajā posmā pietiek norādīt – kā to būtībā darījusi prasītāja –, ka no lietas materiāliem neizriet, ka ANO struktūras būtu apšaubījušas Rezolūcijās 34/37 un 35/19 pausto nostāju un par pilnvarotām pārstāvēt minēto tautu būtu atzinušas citas organizācijas, nevis prasītāju. Pretēji Komisijas un Comader apgalvojumiem tas, ka saistībā ar pašnoteikšanās procesa uzraudzību šīm struktūrām atbilstoši to pilnvarām ir attiecības un saziņa ar citām organizācijām, nevis prasītāju, tostarp ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kā arī ar Marokas iestādēm, šajā ziņā nav noteicoši.

209    Tāpat jautājumam par to, vai, neraugoties uz Spānijas Karalistes 1976. gada 26. februāra paziņojumu, tā joprojām ir saglabājusi pārvaldītājas valsts statusu ANO statūtu 73. panta izpratnē, jautājumam, kas skatīts ģenerāladvokāta M. Vatelē secinājumu lietā Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:677) 187.–192. punktā, šajā lietā nav nozīmes. Pirmām kārtām, no sprieduma Padome/Front Polisario 106. punkta izriet – Tiesa uzskatīja, ka Rietumsahāras tauta ir asociācijas nolīguma trešā puse, kas ir nošķirta no Spānijas Karalistes un spējīga pati paust piekrišanu šā nolīguma vai vēlāk noslēgta nolīguma īstenošanai šajā teritorijā. Otrām kārtām, kā būtībā norāda prasītāja, ciktāl ANO to ir atzinusi par šīs tautas pārstāvi un ciktāl, kā norādīts šā sprieduma 207. punktā, tās dalība pašnoteikšanās procesā neizslēdz, ka tā var paust šīs tautas piekrišanu šai teritorijai piemērojamam nolīgumam, to katrā ziņā neietekmē Spānijas Karalistei iespējami palikusī kompetence.

210    Katrā ziņā ir jānorāda – tas, ka Savienība ir noslēgusi strīdīgo nolīgumu ar vienu no Rietumsahāras teritorijā notiekošā pašnoteikšanās procesa pusēm, kura pieprasa suverēno tiesību īstenošanu šajā teritorijā un pati ir noslēgusi minēto nolīgumu ar šādu pamatojumu, noteikti rada tiesiskās sekas attiecībā uz šā procesa otru pusi, ņemot vērā “leģitimitātes konfliktu” starp šīm pusēm attiecībā uz minēto teritoriju.

211    Turklāt strīdīgā nolīguma motīvos un apstrīdētā lēmuma apsvērumos ir norādīts, ka pašas puses un it īpaši Savienība apzinās, ka nav tā, ka šā nolīguma noslēgšana būtu nesaistīta ar Rietumsahārā notiekošo pašnoteikšanās procesu.

212    Par to liecina fakts, ka strīdīgā nolīguma trešajā daļā puses ir precizējušas, ka šā nolīguma noslēgšana neietekmē to attiecīgās nostājas par Rietumsahāras statusu, proti, no vienas puses, Savienības nostāju, ka ir runa par teritoriju, kurai nav savas pārvaldes, un, no otras puses, Marokas Karalistes nostāju, ka ir runa par tās teritorijas daļu. Tas pats attiecas uz faktu, ka šā nolīguma ceturtajā daļā puses atkārtoti ir apliecinājušas atbalstu “ANO procesam”. No tā ir jāsecina – puses ir uzskatījušas, ka strīdīgā nolīguma noslēgšanu varētu interpretēt kā kopējas nostājas paušanu par šīs teritorijas statusu, kas ietekmē aplūkojamo pašnoteikšanās procesu, un ka ir vajadzīgs sniegt šos precizējumus, lai novērstu šādu risku.

213    Šīs bažas ir paustas arī apstrīdētā lēmuma 3. un 10. apsvērumā (skat. šā sprieduma 51. punktu). It īpaši pēdējā minētajā apsvērumā Padome atbild “sociāli ekonomiskajiem un politiskajiem dalībniekiem”, kuri piedalījās Komisijas un EĀDD vadītajā apspriešanās procesā un kuri “noraidīja [asociācijas nolīguma tarifa preferenču] attiecināšanu [uz Rietumsahāru]”, jo tie “galvenokārt uzskatīja, ka šāds nolīgums apstiprinātu Marokas pozīciju Rietumsahārā”. Šajā ziņā Padome norāda – “nekas šajā nolīgumā neļauj uzskatīt, ka tas atzītu Marokas suverenitāti pār Rietumsahāru”, un “Savienība turpinās ar pastiprinātiem centieniem atbalstīt procesu strīda atrisināšanai miermīlīgā ceļā, kas sākts un turpinās Apvienoto Nāciju Organizācijas vadībā”.

214    Turklāt, lai gan prasītāja nebija oficiāli aicināta piedalīties šā sprieduma 213. punktā minētajā apspriešanās procesā, 2018. gada 5. februārī notika sarunas starp prasītāju un EĀDD par strīdīgo nolīgumu, kā jau tika norādīts, un Komisija 2018. gada 11. jūnija ziņojumā ņēma vērā prasītājas nostāju attiecībā uz plānoto šā nolīguma noslēgšanu, skaidri atsaucoties uz šīm sarunām. Šī nostāja atbilda “sociāli ekonomisko un politisko dalībnieku” nostājai, kas minēta apstrīdētā lēmuma 10. apsvērumā, tādā izpratnē, ka prasītāja nepiekrita strīdīgā nolīguma noslēgšanai. Līdz ar to, lai gan prasītāja nav šā nolīguma līgumslēdzēja puse un lai gan tā nepiedalījās sarunās par tā noslēgšanu, kurās piedalījās vienīgi Savienības iestādes un Marokas iestādes, iestādes tomēr prasītāju uzskatīja par likumīgu sarunu partneri, kas var paust savu viedokli par minēto nolīgumu (skat. šā sprieduma 98. punktu).

215    Līdz ar to, ciktāl strīdīgā nolīguma noslēgšana ietekmē Rietumsahāras tautu un tam ir nepieciešama šīs tautas piekrišana, apstrīdētais lēmums rada tiešas sekas uz prasītājas kā šīs tautas pārstāves tiesisko stāvokli. Turklāt, ciktāl šis nolīgums tika noslēgts ar Marokas Karalisti, tas tieši skar prasītāju kā pusi pašnoteikšanās procesā šajā teritorijā. Pirmām kārtām, nav strīda par to, ka prasītāja nepiekrita strīdīgā nolīguma noslēgšanai. Otrām kārtām, šajā prasībā tā norāda, ka netika tiesiski saistošā veidā iegūta Rietumsahāras tautas piekrišana, it īpaši tāpēc, ka prasītāja pati to neizteica.

216    Padomes, Francijas Republikas, Komisijas un Comader argumenti neliek apšaubīt šo secinājumu.

217    Pirmām kārtām, tam, ka prasītāja nav uzņēmēja, nav nozīmes, ciktāl tā neatsaucas uz šo statusu un neapgalvo, ka tās tiešais skārums izriet no tā, ka prasītājai tiktu piemēroti noteikumi tarifa preferenču piešķiršanai Rietumsahāras izcelsmes produktiem, bet gan no pašas šā nolīguma teritoriālās piemērošanas jomas. Turklāt, salīdzinot šo lietu un lietu, kurā pasludināts 2019. gada 20. septembra spriedums Venecuēla/Padome (T‑65/18, EU:T:2019:649, notiek apelācijas tiesvedība), uz ko savas argumentācijas atbalstam atsaucas Padome un Komisija, pietiek norādīt, ka ar 2021. gada 22. jūnija spriedumu Venecuēla/Padome (Trešās valsts skārums) (C‑872/19 P, EU:C:2021:507) Tiesa atcēla Padomes minēto Vispārējās tiesas spriedumu, jo Vispārējā tiesa bija pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi tieši neietekmē Venecuēlas Bolivāra Republikas tiesisko stāvokli, un uz šī pamata apmierinot Padomes izvirzīto otro nepieņemamības pamatu (spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, Venecuēla/Padome (Trešās valsts skārums), C‑872/19 P, EU:C:2021:507, 73. punkts). Līdz ar to Padome nevar pamatoties uz iepriekš minēto Vispārējās tiesas spriedumu, lai liktu apšaubīt prasītājas tiešu skārumu. Turklāt aplūkotais strīds starp minēto trešo valsti un Padomi attiecās uz vienpusējiem aktiem, kas piemērojami tikai Savienības teritorijā, un nebija prasīta trešās puses piekrišana šiem aktiem; tādējādi šim salīdzinājumam katrā ziņā nav nozīmes.

218    Otrām kārtām, fakts, ka strīdīgais nolīgums un apstrīdētais lēmums neietekmē pašnoteikšanās procesa iznākumu, nenozīmē, ka šie tiesību akti nevar grozīt prasītājas kā šā nolīguma trešās puses pārstāves un šā procesa puses tiesisko stāvokli. Tas pats attiecas uz “netiešu” “politisko” ietekmi uz šo procesu.

219    No visa iepriekš minētā izriet, ka visas trīs Padomes argumentācijas daļas attiecībā uz pirmo tieša skāruma kritēriju ir jānoraida un ka prasītāja atbilst šim kritērijam.

2)      Par tieša skāruma otro kritēriju, kurš attiecas uz apstrīdētā pasākuma īstenošanas pavisam automātisko raksturu un kurš izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma

220    Par tieša skāruma otro kritēriju, kurš attiecas uz apstrīdētā pasākuma īstenošanas pavisam automātisko raksturu un kurš izriet tikai no Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma, ir jānorāda, ka Padome nav sniegusi īpašu argumentāciju par šo kritēriju.

221    Šajā ziņā var norādīt – kā apgalvo prasītāja –, ka ar strīdīgo nolīgumu tiek vienkārši turpināta Marokas Karalistei jau piemēroto tarifa preferenču ģeogrāfiskā attiecināšana, nemainot apjomu vai produktus, uz kuriem attiecas šīs preferences. Līdz ar to šā nolīguma īstenošana Savienības teritorijā neatstāj nekādu rīcības brīvību iestādēm, kurām ir jāpiemēro minētās tarifa preferences, jo, ņemot vērā to, ka aplūkojamie produkti ir Rietumsahāras izcelsmes, tiem ir jāpiemēro ar strīdīgo nolīgumu paredzētās tarifa preferences.

222    Turklāt, kā norādīts šā sprieduma 215. punktā, ņemot vērā to, ka prasītāja, būdama Rietumsahāras tautas pārstāve, nepiekrita strīdīgā nolīguma, kurš ir piemērojams šai teritorijai, noslēgšanai, apstrīdētais lēmums, kas apstiprina šo nolīgumu, nekavējoties groza tās tiesisko stāvokli, un tam nav nepieciešami citi pasākumi.

223    Ir taisnība, ka Komisija apstrīd to, ka prasītājas tiešs skārums var izrietēt no tiešās ietekmes, ko strīdīgais nolīgums radot privātpersonām. Tomēr no judikatūras izriet (skat. šā sprieduma 144. punktu), ka tam, lai noteiktu, vai ir izpildīts otrais tieša skāruma kritērijs, ir jāuzdod jautājums par to, vai apstrīdētā lēmuma noteikumu īstenošana ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus. Šā jautājuma atbilstību neliek apstrīdēt tas, ka turklāt šo noteikumu tiešā ietekme var noteikt iespēju privātpersonām uz tiem atsaukties pēc būtības.

224    Līdz ar to ir jāsecina, ka apstrīdētais lēmums prasītāju skar tieši.

b)      Par prasītājas individuālu skārumu

225    Padome apgalvo, ka prasītājas līdzdalība sarunās par Rietumsahāras statusu nav tāda, kas to individualizē attiecībā uz apstrīdēto lēmumu, un ka strīdīgais nolīgums neietekmē tās pozīciju šajās sarunās. Atbildes rakstā uz repliku Padome piebilst – pat pieņemot, ka prasītāja būtu kompetenta risināt Rietumsahāras ekonomiskos jautājumus, it īpaši no 2003. gada 10. aprīļa sprieduma Komisija/Nederlandse Antillen (C‑142/00 P, EU:C:2003:217) 69. punkta izrietot, ka ar šo kompetenci nepietiekot, lai uzskatītu, ka to individuāli skar apstrīdētais nolīgums.

226    Komisija, Francijas Republika un Comader būtībā izklāsta to pašu argumentāciju kā Padome.

227    Prasītāja apgalvo, ka tā ir individuāli skarta, jo no sprieduma Padome/Front Polisario 100.–106. punkta izrietot, ka Rietumsahāras tautai, kuras pārstāve prasītāja ir, jāpiekrīt jebkādam starptautiskam nolīgumam, kas piemērojams [Rietumsahāras] teritorijā. Tādējādi, ņemot vērā lomu, kāda prasītājai ir attiecībā uz šo tautu, it īpaši, izsakot piekrišanu tikt saistītai ar šo līgumu, tai esot īpašas pazīmes, kas raksturīgas tikai prasītājai salīdzinājumā ar jebkuru citu personu, un tādējādi apstrīdētais lēmums skarot prasītāju individuāli. Replikas rakstā prasītāja piebilst, ka šā sprieduma 48. punktā aprakstītās apspriešanās ietvaros Padome tai ir liegusi īstenot tās kompetenci, lai paustu Rietumsahāras tautas piekrišanu, un būtībā atkārto argumentāciju, kas izklāstīta, lai pierādītu, ka šis lēmums to skar tieši.

228    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru personas, kuras nav lēmuma adresāti, var uzskatīt par individuāli skartām tikai tad, ja šis lēmums ir tās ietekmējis šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām, un tādēļ tās ir individualizējamas analoģiski šāda lēmuma adresātiem (spriedums, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

229    Šajā gadījumā ir jānorāda – ņemot vērā to, ka prasītāja pārstāv teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, tautu, kurai ir tiesības uz pašnoteikšanos, tai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir sava kompetence, kas atšķiras no strīdīgā nolīguma pušu kompetences. Līdz ar to, lai pierādītu, ka apstrīdētais lēmums to skar individuāli, prasītāja var lietderīgi apgalvot, ka tas tai liedz – kā prasītāja to vēlas – īstenot minēto kompetenci.

230    Pirmkārt, vērtējot prasītājas tiešu skārumu, tika konstatēts, ka prasītājas līdzdalība politiskajā procesā, kas notiek Rietumsahārā, nenozīmē, ka tā nevar pārstāvēt šīs teritorijas tautu tāda nolīguma kontekstā, kas noslēgts starp Savienību un Marokas Karalisti tirdzniecības un muitas jomā un kas piemērojams minētajai teritorijai, jo šī pārstāvība ir nepieciešama, lai nodrošinātu minētās tautas pašnoteikšanās tiesības. Otrkārt, tāpat tika norādīts, ka no lietas materiāliem neizriet, ka ANO struktūras būtu atzinušas citas organizācijas – nevis prasītāju – par pilnvarotām pārstāvēt aplūkojamo tautu. Treškārt, pretēji tam, ko norāda Padome, Francijas Republika, Komisija un Comader, tas, ka Savienība noslēdza strīdīgo nolīgumu ar vienu no pusēm Rietumsahāras teritorijas pašnoteikšanās procesā, izvirza jautājumus, kurus nevar uzskatīt par pilnīgi nesaistītiem ar šo procesu un kuri līdz ar to attiecas uz prasītāju kā uz šā procesa pusi (skat. šā sprieduma 206.–215. punktu).

231    Šajos apstākļos prasītāja ir jāuzskata par tādu, ko skar apstrīdētais lēmums sakarā ar pazīmēm, kuras prasītāju īpaši raksturo un kuras to individualizē – tāpat kā tiktu individualizēts šā lēmuma adresāts – kā Rietumsahāras tautas pārstāvi un kā pusi pašnoteikšanās procesā. Līdz ar to tai ir jābūt iespējai pakļaut šo lēmumu pārbaudei Savienības tiesā, lai šī tiesa pārbaudītu, vai Savienība varēja likumīgi piekrist tam, ka strīdīgo nolīgumu piemēro šai teritorijai.

232    Šos apsvērumus neliek apšaubīt Padomes, Francijas Republikas, Komisijas un Comader argumenti.

233    Pirmkārt, attiecībā uz 2003. gada 10. aprīļa spriedumu Komisija/Nederlandse Antillen (C‑142/00 P, EU:C:2003:217) ir jānorāda, ka minētajā lietā Tiesa izskatīja Komisijas apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu saistībā ar strīdu, kurā Nīderlandes Antiļas, aizjūras teritorija, ko ar Eiropas Kopienu saista asociācijas nolīgums, apstrīdēja rīsu, kuru izcelsme ir aizjūras zemēs un teritorijās (AZT), importa aizsardzības pasākumus. Tie bija vispārpiemērojami pasākumi, un, neraugoties uz to, ka tie ietekmēja rīsu pārstrādes nozari Nīderlandes Antiļās un ka šīs pēdējās veidoja lielu daļu šā AZT izcelsmes produkta importa uz Kopienu, šie pasākumi neattiecās konkrēti uz importu no šīs konkrētās aizjūras teritorijas, bet uz importu no visām AZT.

234    Šajā kontekstā Tiesa uzskatīja, ka vispārējās intereses, kas Nīderlandes Antiļām var būt attiecībā uz ekonomisko labklājību to teritorijā, un apstrīdēto pasākumu ietekme uz rīsu apstrādes – darbības, kuru var veikt jebkurš saimnieciskās darbības subjekts jebkurā AZT, – sektoru nav apstākļi, kas individualizētu prasītājas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 10. aprīlis, Komisija/Nederlandse Antillen, C‑142/00 P, EU:C:2003:217, 66.–79. punkts).

235    Apstākļi lietā, kurā tika pasludināts 2003. gada 10. aprīļa spriedums Komisija/Nederlandse Antillen (C‑142/00 P, EU:C:2003:217), līdz ar to nav salīdzināmi ar šīs lietas apstākļiem. Pirmām kārtām, minētajā tiesvedībā apstrīdētie pasākumi neattiecās konkrēti uz prasītāju teritoriju. Otrām kārtām, katrā ziņā šo pasākumu pieņemšana nenozīmēja, ka bija vajadzīga šīs teritorijas tautas piekrišana.

236    Otrkārt, Komisijas un Francijas Republikas atsaucei uz judikatūru par asociāciju individuālo skārumu (skat. spriedumu, 2007. gada 18. janvāris, PKK un KNK/Padome, C‑229/05 P, EU:C:2007:32, 70. punkts un tajā minētā judikatūra, un rīkojums, 2014. gada 3. aprīlis, ADEAS/Komisija, T‑7/13, nav publicēts, EU:T:2014:221, 32. punkts un tajā minētā judikatūra) nav nozīmes šajā lietā. Asociācijas, kura pārstāv privātpersonu vai uzņēmumu kopuma privātās intereses, individuālu skārumu nevar salīdzināt ar tādas organizācijas kā prasītāja – kas pārstāv teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, tautu – individuālu skārumu.

237    Treškārt, ņemot vērā prasītājas lomu un šā sprieduma 230. punktā atgādinātos apstākļus, ar kuriem ir pietiekami, lai to individualizētu attiecībā uz apstrīdēto lēmumu, attiecībā pret prasītāju nevar atsaukties uz apstākli, ka tā nepiedalījās Savienības vadītajās sarunās nolūkā noslēgt strīdīgo nolīgumu. Turklāt saistībā ar šo prasību prasītāja apšauba apstrīdētā lēmuma likumību tieši tā iemesla dēļ, ka tā nebija iesaistīta minētā nolīguma noslēgšanā, lai paustu tam Rietumsahāras tautas piekrišanu.

238    No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums skar prasītāju ne tikai tieši, bet arī individuāli. Līdz ar to ir jānoraida Padomes izvirzītais nepieņemamības pamats attiecībā uz prasītājas locus standi neesamību un prasība ir jāskata pēc būtības.

B.      Par prasības pamatotību

239    Prasības pamatojumam prasītāja izvirza desmit pamatus. Pirmais pamats attiecas uz Padomes kompetences neesamību pieņemt apstrīdēto lēmumu, otrais – uz tās pienākuma pārbaudīt, vai ir ievērotas pamattiesības un starptautiskās humanitārās tiesības, neizpildi, trešais – uz pienākuma izpildīt Tiesas spriedumus neizpildi, ceturtais – uz pamattiesību kā principu un vērtību, kurām jānosaka Savienības ārējā darbība, pārkāpumu, piektais – uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, sestais – uz samērīguma principa kļūdainu piemērošanu, septītais – uz pašnoteikšanās tiesību pārkāpumu, astotais – uz līgumu relatīvās iedarbības principa pārkāpumu, devītais – uz starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu, un desmitais – uz to, ka Savienība nav izpildījusi savus pienākumus atbilstoši starptautiskās atbildības tiesībām.

1.      Par pirmo pamatu, kas attiecas uz Padomes kompetences neesamību pieņemt apstrīdēto lēmumu

240    Prasītāja apgalvo, ka Padomei kā Savienības struktūrai nebija kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu, jo ar to noslēgts starptautisks nolīgums, kas piemērojams teritorijai, uz kuru attiecas tādas trešās tautas suverēnās tiesības, attiecībā uz kuru ne Savienībai, ne otrai līgumslēdzējai pusei nebija pilnvaru.

241    Padome norāda, ka ar šo pamatu prasītāja faktiski apstrīd Savienības kompetenci sakarā ar pašnoteikšanās principa un līgumu relatīvās iedarbības principa pārkāpumu, un atsaucas uz savu atbildi uz septīto un astoto pamatu. Turklāt tā norāda, ka kompetence noslēgt starptautiskus nolīgumus tai ir piešķirta ar LESD 218. panta 6. punktu.

242    Komisija savukārt norāda, ka starptautiskās tiesības neliedz teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, pārvaldītājai valstij noslēgt starptautisku nolīgumu, kas attiecas uz minēto teritoriju. Šajā gadījumā esot jāuzskata, ka Rietumsahāras pārvaldītāja valsts de facto ir Marokas Karaliste. Francijas Republika būtībā aizstāv tādu pašu nostāju. Comader būtībā apstiprina Padomes atbildi uz šo pamatu.

243    Iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar kompetences piešķiršanas principu, kas paredzēts LES 5. panta 1. un 2. punktā, Savienība rīkojas tikai tajās kompetences robežās, kuras dalībvalstis tai ir piešķīrušas Līgumos, lai sasniegtu tajos noteiktos mērķus. Konkrētāk, attiecībā uz Savienības iestādēm LES 13. panta 2. punktā ir noteikts – katra no tām darbojas saskaņā ar Līgumos noteiktajām pilnvarām un atbilstīgi tajos izklāstītajām procedūrām, nosacījumiem un mērķiem (spriedums, 2017. gada 12. septembris, Anagnostakis/Komisija, C‑589/15 P, EU:C:2017:663, 97. un 98. punkts).

244    Šajā gadījumā, kā minēts apstrīdētā lēmuma preambulas pirmajā norādē, Padome ir pieņēmusi šo lēmumu, pamatojoties uz LESD 207. panta 4. punkta pirmo daļu kopā ar LESD 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta i) punktu.

245    Prasītāja neapstrīd, ka Padome ir ievērojusi procedūras un nosacījumus, kas piemērojami tiesību aktam, kurš pieņemts, pamatojoties uz šā sprieduma 244. punktā atgādinātajām LESD normām. Faktiski saistībā ar šo pamatu prasītāja apstrīd vienīgi Savienības kompetenci noslēgt strīdīgo nolīgumu, jo šis nolīgums esot piemērojams ārvalstu teritorijai, uz kuru attiecas Rietumsahāras tautas suverenitāte. Šajā ziņā prasītāja atsaucas it īpaši uz vispārēju tiesību principu, kas nostiprināts ar latīņu teicienu nemo plus juris ad alium transferre potest quam ipse habet.

246    Šajā ziņā, protams, var norādīt, ka daži starptautisko tiesību noteikumi var liegt to, ka Savienība tās starptautiskas organizācijas statusa dēļ pati pievienojas starptautiskai konvencijai, vai vismaz tie var stingri regulēt šādu pievienošanos (šajā nozīmē skat. Atzinumu 2/91 (SDO 170. konvencija), 1993. gada 19. marts, EU:C:1993:106, 5. punkts, un spriedumu, 2018. gada 20. novembris, Komisija/Padome (AJT Antarktika), C‑626/15 un C‑659/16, EU:C:2018:925, 128.–130. punkts). Tāpat dažos gadījumos starptautiskās tiesības varēja liegt to, ka līgumi, kas piemērojami teritorijai, kurai nav savas pārvaldes, tiek noslēgti ar konkrēto trešo valsti, sakarā ar minētās valsts pieļautiem pārkāpumiem šajā teritorijā (ST 1971. gada 21. jūnija konsultatīvais atzinums, Juridiskās sekas valstīm saistībā ar Dienvidāfrikas nepārtrauktu klātbūtni Namībijā (Dienvidrietumu Āfrika), neraugoties uz Drošības padomes Rezolūciju 276 (1970) (ST, Krājums, 1971, 16. lpp., 122.–126. punkts)).

247    Tomēr šajā gadījumā prasītāja nav minējusi nevienu starptautisko tiesību normu, kas varētu ierobežot Savienības pilnvaras slēgt tādu divpusēju nolīgumu kā strīdīgais nolīgums tās starptautiskās organizācijas statusa dēļ. Turklāt, lai gan prasītāja uzskata, ka daži starptautisko paražu tiesību principi liedz Savienībai slēgt minēto nolīgumu, tā nemin nevienu šo tiesību normu, kas it īpaši izrietētu no ANO Drošības padomes rezolūcijas vai būtu nostiprināta ar ST spriedumu, ar kuru būtu skaidri aizliegti jebkādi starptautiski nolīgumi ar Marokas Karalisti, kas piemērojami Rietumsahāras teritorijai.

248    No sprieduma Padome/Front Polisario 98. punkta turklāt izriet, ka Tiesa principā nav izslēgusi, ka, ņemot vērā starptautisko tiesību principus, kas piemērojami Savienības un Marokas Karalistes attiecībām saistībā ar asociācijas nolīgumu, Savienībai ir tiesības slēgt ar šo trešo valsti nolīgumu, kurš iekļaujas šajā kontekstā un kurā ir skaidri paredzēta tā piemērošana Rietumsahārai.

249    Šo iemeslu dēļ pirmais pamats ir jānoraida.

250    Prasības pamatotības vērtējums ir jāturpina ar trešo pamatu.

2.      Par trešo pamatu, kas būtībā attiecas uz to, ka Padome nav izpildījusi pienākumu ievērot prasības, kuras izriet no judikatūras par pašnoteikšanās principu un līgumu relatīvās iedarbības principu

251    Prasītāja norāda, ka, noslēdzot ar Marokas Karalisti nolīgumu, kas skaidri piemērojams Rietumsahāras teritorijai, bez tās piekrišanas, Padome nav izpildījusi LESD 266. pantā paredzēto pienākumu pildīt Tiesas spriedumus. Tiesa esot uzskatījusi, ka šīs teritorijas netieša iekļaušana starp Savienību un Marokas Karalisti noslēgto nolīgumu piemērošanas jomā esot juridiski neiespējama, ņemot vērā pašnoteikšanās principu un līgumu relatīvās iedarbības principu. Prasītāja no tā secina, ka to pašu iemeslu dēļ šādu nolīgumu skaidra piemērošana minētajai teritorijai ir vēl jo vairāk izslēgta. Turklāt prasības pieteikuma pirmajā daļā, kā arī replikas raksta ievada apsvērumos un apsvērumos par iestāšanās rakstiem prasītāja it īpaši norāda, ka strīdīgā nolīguma noslēgšana ir pretrunā judikatūrai, ciktāl ar to netiek ievērots Rietumsahāras patstāvīgais un atšķirīgais statuss un prasība par šīs teritorijas tautas piekrišanu.

252    Padome norāda, ka, noslēdzot nolīgumu, kas skaidri ļauj asociācijas nolīgumam radīt sekas Rietumsahāras teritorijā pēc šīs teritorijas tautas piekrišanas saņemšanas, tā ir rīkojusies atbilstoši spriedumam Padome/Front Polisario.

253    Šajā ziņā iebildumu raksta ievada apsvērumos “Horizontālie jautājumi” Padome būtībā norāda, ka attiecībā uz Rietumsahāras īpašo situāciju, kuras dēļ nebija iespējams tiešā veidā apspriesties ar šīs teritorijas tautu vai apspriesties ar to ar institucionāla pārstāvja starpniecību, lai to varētu izdarīt, iestādes varēja izmantot savu rīcības brīvību, kuras pamatā ir objektīvs kritērijs attiecībā uz labumu šīs teritorijas iedzīvotājiem, un šajā ziņā tās esot rīkojušās atbilstoši piemērojamiem starptautisko tiesību principiem. Turklāt Padome norāda, ka starptautisko tiesību normas un principi, kas piemērojami pārvaldītājvarām, šajā gadījumā ir atbilstīgi, ņemot vērā to, ka Marokas Karaliste “faktiski pārvalda” šo teritoriju un ka prasītājai katrā ziņā neesot ne tiesībspējas, ne administratīvo līdzekļu tirdzniecības nolīguma ar Savienību noslēgšanai. Visbeidzot tā norāda, ka prasītāja neatbilst judikatūrā minētajiem nosacījumiem, lai atsauktos uz starptautisko tiesību normām, un ka apstrīdētā lēmuma pārbaude tiesā, ņemot vērā starptautisko paražu tiesību principus, noteikti attiecas tikai uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

254    Iestāšanās raksta daļā “Ievada juridiskie apsvērumi” Komisija būtībā izvērš tādu pašu argumentāciju kā Padome attiecībā uz privātpersonas iespēju atsaukties uz starptautisko paražu tiesību principiem un Savienības tiesību aktu pārbaudes tiesā ierobežoto raksturu, ņemot vērā šos principus. Turklāt saistībā ar septīto un astoto pamatu Komisija norāda, pirmām kārtām, ka nav iespējams atsaukties uz pašnoteikšanās tiesību pārkāpumu attiecībā uz Padomes aktu un, otrām kārtām, ka līgumu relatīvās iedarbības princips var vienīgi padarīt starptautisku nolīgumu neattiecināmu uz trešo pusi, nevis būt pamats apšaubīt tā spēkā esamību. Visbeidzot tā norāda, ka prasītāja kļūdās attiecībā uz sekām, kas izriet no spriedumiem Padome/Front Polisario un Western Sahara Campaign UK. Šajos spriedumos esot vienīgi interpretēti Marokas teritorijai piemērojamie nolīgumi, ņemot vērā atbilstīgos starptautisko tiesību principus, bet tie neattiecoties uz šo nolīgumu spēkā esamību.

255    Iestāšanās raksta daļā “Ievada apsvērumi par “faktiem”” attiecībā uz procedūru, kuras rezultātā tika noslēgts strīdīgais nolīgums, Komisija būtībā izvērš tādu pašu analīzi kā Padome. Tā turklāt precizē, ka ar šo nolīgumu Rietumsahāras izcelsmes produkti netiek uzskatīti par Marokas izcelsmes produktiem, bet gan tie ir skaidri minēti kā Rietumsahāras teritorijas izcelsmes produkti. Turklāt tā norāda, ka ANO vadīto sarunu process nepiešķir prasītājai ekskluzīvas tiesības “runāt” Rietumsahāras tautas “vārdā”.

256    Francijas Republika būtībā piekrīt Padomes un Komisijas analīzei.

257    Iestāšanās raksta daļā “Faktiskie apsvērumi” Comader daļēji piekrīt Komisijas un Padomes analīzei attiecībā uz apspriešanās procesu pirms strīdīgā nolīguma noslēgšanas. Turklāt Comader apstiprina, ka vietējā līmeņa vēlētie pārstāvji, kas piedalījās šajā apspriešanās procesā, ir Rietumsahāras iedzīvotāju likumīgie pārstāvji un tiem ir demokrātiska leģitimitāte. It īpaši tā turklāt norāda, ka LESD 266. pants šajā gadījumā neesot piemērojams. Visbeidzot tā apgalvo, ka līgumu relatīvās iedarbības princips šajā gadījumā nav piemērojams un katrā ziņā strīdīgais nolīgums nav attiecināms uz prasītāju.

258    Iesākumā ir jānorāda, ka Padome, Francijas Republika, Komisija un Comader apstrīd it īpaši šā pamata juridiskos pamatus un ka to argumenti galu galā liek uzdot jautājumu par to, vai šis pamats nav neefektīvs. Līdz ar to ir jāvērtē šis jautājums, pirms vajadzības gadījumā tiek lemts par minētā pamata pamatotību.

a)      Par Padomes, Francijas Republikas, Komisijas un “Comader” argumentiem, kas būtībā attiecas uz trešā pamata neefektivitāti

259    Padomes, Francijas Republikas, Komisijas un Comader argumenti apstrīd šā pamata juridiskos pamatus trijos aspektos. Pirmām kārtām, LESD 266. pants neesot piemērojams. Otrām kārtām, uz prasītājas minētajiem spriedumiem nevarot lietderīgi atsaukties, lai apstrīdētu starp Savienību un Marokas Karalisti noslēgto nolīgumu spēkā esamību. Trešām kārtām, prasītāja nevarot atsaukties uz starptautisko paražu tiesību principiem, kuri, kā tā šajā gadījumā apgalvo, esot pārkāpti.

260    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 266. panta 1. punktu iestādei vai struktūrai, kuras pieņemtie akti ir pasludināti par spēkā neesošiem vai kuras bezdarbība ir atzīta par tādu, kas ir pretrunā Līgumiem, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pildītu Eiropas Savienības Tiesas spriedumu.

261    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākums, kas ir noteikts LESD 266. pantā, kuru pēc analoģijas piemēro spriedumiem, ar ko Savienības tiesību aktu atzīst par spēkā neesošu, nozīmē, ka attiecīgajām iestādēm ir jāievēro ne tikai sprieduma, ar kuru tiesību akts tiek atcelts vai atzīts par spēkā neesošu, rezolutīvā daļa, bet arī pamatojums, kas to ir izraisījis un kas veido nepieciešamo atbalstu, jo tas ir nepieciešams, lai precīzi varētu noteikt, kas ir ticis nospriests rezolutīvajā daļā. Tieši pamatojums ir tas, kurā, no vienas puses, ir identificēta tiesību norma, kas tiek uzskatīta par prettiesisku, un kurš, no otras puses, atspoguļo rezolutīvajā daļā konstatētos nelikumības pamatus, un attiecīgajai iestādei tas ir jāņem vērā, aizstājot atcelto vai par spēkā neesošu atzīto tiesību aktu (skat. spriedumu, 2016. gada 28. janvāris, CM Eurologistik un GLS, C‑283/14 un C‑284/14, EU:C:2016:57, 48. un 49. punkts un tajos minētā judikatūra).

262    Tomēr ne no LESD 266. panta formulējuma, ne no šā sprieduma 261. punktā minētās judikatūras neizriet, ka šajā pantā noteiktais pienākums attiecas uz sprieduma, ar kuru noraidīta prasība atcelt Savienības tiesību aktu, pamatojumu.

263    Šajā gadījumā, kā atgādināts šā sprieduma 34. un 40. punktā, spriedumā Padome/Front Polisario Tiesa pēc tam, kad bija atcēlusi 2015. gada 10. decembra spriedumu Front Polisario/Padome (T‑512/12, EU:T:2015:953), pieņēma galīgo nolēmumu lietā, noraidot prasītājas prasību kā nepieņemamu locus standi neesamības dēļ.

264    Attiecībā uz spriedumu Western Sahara Campaign UK papildus tam, ka ar to nav apšaubīta to apstrīdēto Savienības tiesību aktu spēkā esamība, kuri bija Tiesai iesniegto prejudiciālo jautājumu priekšmets, katrā ziņā pietiek norādīt, ka šis spriedums attiecās uz tādu lēmumu un starptautiskiem nolīgumiem zvejas jomā, kuru materiālā piemērošanas joma ir atšķirīga no apstrīdētā lēmuma un strīdīgā nolīguma materiālās piemērošanas jomas. Tādus pašus konstatējumus mutatis mutandis iespējams veikt attiecībā uz 2018. gada 19. jūlija rīkojumu Front Polisario/Padome (T‑180/14, nav publicēts, EU:T:2018:496) un 2018. gada 30. novembra rīkojumu Front Polisario/Padome (T‑275/18, nav publicēts, EU:T:2018:869).

265    Līdz ar to, kā būtībā norāda Comader, prasītāja šajā gadījumā no LESD 266. panta nevar secināt, ka iestādēm ir pienākums izpildīt šā sprieduma 263. un 264. punktā minētos Savienības tiesu nolēmumus. Tādējādi, tā kā šis pamats ir pamatots ar šā panta normām, tas ir jānoraida kā neefektīvs.

266    Līdz ar to ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru netiek prasīts, lai lietas dalībnieks skaidri izvirzītu tiesību normas, ar kurām tas pamato savu izvirzīto pamatu, ja vien šī lietas dalībnieka prasības priekšmets, kā arī galvenie tiesiskie un faktiskie elementi, ar kuriem pamatota prasība, ir pietiekami skaidri izklāstīti prasības pieteikumā. Šī judikatūra mutatis mutandis ir piemērojama kļūdas, norādot tiesību normas, uz kurām ir balstīti prasības pamati, gadījumā (skat. spriedumu, 2017. gada 23. novembris, Aurora/CPVO – SESVanderhave (M 02205), T‑140/15, EU:T:2017:830, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

267    Šajā gadījumā, kā izriet no šā sprieduma 251. punkta, šā pamata atbalstam minētā argumentācija ir pamatota ar iebildumu, kas būtībā attiecas uz to, ka iestādes nav izpildījušas savu pienākumu rīkoties atbilstoši Tiesas judikatūrai par nolīgumu starp Savienību un Marokas Karalisti interpretāciju atbilstoši piemērojamām starptautisko tiesību normām. Šajā ziņā, tiesas sēdē atbildot uz jautājumiem par šā pamata juridisko pamatu, prasītāja būtībā norādīja, ka, ciktāl apstrīdētā lēmuma pamatojumā ir norādīts, ka tas tika pieņemts, lai izpildītu spriedumu Padome/Front Polisario, tā var lietderīgi atsaukties uz šā pēdējā apsvērumiem, apgalvojot, ka minētajā lēmumā tie nav ievēroti. Turklāt tā to ir sapratušas Padome un Komisija, kā liecina to argumenti, atbildot uz prasītājas argumentiem.

268    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienība ir tiesiska Savienība, kur tās iestāžu aktu atbilstība tostarp līgumiem un vispārējiem tiesību principiem tiek pārbaudīta un kur fiziskām un juridiskām personām ir jāsaņem efektīva tiesiskā aizsardzība tiesā (skat. spriedumu, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

269    It īpaši Savienības iestādēm ir jāizpilda pienākumi, kas izriet no Savienības tiesībām, kā tās interpretētas spriedumā, ar kuru konstatē pienākumu neizpildi, prejudiciālā nolēmumā vai attiecīgajā jomā iedibinātajā judikatūrā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 31. un 40. punkts un tajos minētā judikatūra).

270    Saistībā ar atcelšanas prasību Savienības tiesai, kurai ir jāizskata šāds pamats, tātad ir jāpārbauda lēmuma, kuru apstrīd, saderība ar Tiesas judikatūru, ja tā no piemērojamām Savienības tiesībām vai starptautiskajām tiesībām ir secinājusi šā lēmuma likumības vērtējumam atbilstīgās prasības.

271    Tāds šajā lietā ir to pienākumu gadījums, kuri saskaņā ar spriedumu Padome/Front Polisario it īpaši izriet no pašnoteikšanās principa un līgumu relatīvās iedarbības principa. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 6. un 10. apsvēruma (skat. šā sprieduma 51. punktu), iestādes apspriedās un noslēdza strīdīgo nolīgumu, lai no šā sprieduma tiktu izdarīti secinājumi, paredzot skaidru juridisko pamatu asociācijas nolīgumā paredzētā atvieglojumu režīma piemērošanai Rietumsahāras izcelsmes produktiem, to papildinot ar garantijām attiecībā uz starptautisko tiesību un pamattiesību ievērošanu, it īpaši, lai tiktu ņemti vērā minētā sprieduma 106. punktā izklāstītie “apsvērumi par piekrišanu”.

272    No tā izriet, ka, ciktāl šis pamats būtībā attiecas uz to, ka Padome nav izpildījusi savu pienākumu rīkoties atbilstoši asociācijas nolīguma interpretācijai, ņemot vērā piemērojamās starptautisko publisko tiesību normas, ko Tiesa izmantojusi it īpaši spriedumā Padome/Front Polisario, tas nav neefektīvs, neraugoties uz prasītājas kļūdaino atsauci uz LESD 266. pantu.

273    Otrkārt, tas, ka spriedumā Padome/Front Polisario Tiesa ir interpretējusi pašnoteikšanās principu un līgumu relatīvās iedarbības principu asociācijas nolīguma un liberalizācijas nolīguma kontekstā, nevis saistībā ar šo nolīgumu spēkā esamības pārbaudi, nav noteicoši.

274    Pirmām kārtām, kā izriet no šā sprieduma 269. punktā atgādinātās judikatūras, iestādēm ir jārīkojas atbilstoši Savienības tiesību normām, kā tās interpretētas judikatūrā, neatkarīgi no konteksta, kādā šī judikatūra ir pasludināta. Šis princips ir jāpiemēro Tiesas interpretācijai attiecībā uz starptautisko tiesību normām, jo Savienībai saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāīsteno sava kompetence, ievērojot starptautiskās tiesības kopumā (skat. spriedumu Western Sahara Campaign UK, 47. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, kā tika atgādināts, Savienības tiesai ir kompetence izvērtēt, vai Savienības noslēgts starptautiskais nolīgums ir saderīgs ar Līgumiem un ar starptautisko tiesību normām, kas saskaņā ar tiem Savienībai ir saistošas (skat. šā sprieduma 155. un 156. punktu).

275    Otrām kārtām, kā atgādināts šā sprieduma 195. punktā, normas, ko Tiesa ir secinājusi no starptautisko tiesību principiem, kurus tā ir interpretējusi spriedumā Padome/Front Polisario, bija atbilstīgas, lai noteiktu, vai asociācijas nolīgumu varēja netiešā veidā likumīgi piemērot Rietumsahārai. Līdz ar to tās vēl jo vairāk ir atbilstīgas, lai pārbaudītu, vai šajā nolīgumā ir iespējams ietvert prasību, kas skaidri paredz šādu teritoriālu piemērošanu. Apstrīdētā lēmuma likumību līdz ar to var vērtēt atbilstoši šīm normām.

276    Treškārt, attiecībā uz iespēju atsaukties uz Tiesas interpretētiem starptautisko tiesību principiem, it īpaši pašnoteikšanās principu un līgumu relatīvās iedarbības principu, vispirms – vairākkārt ir ticis atgādināts, ka Savienības tiesas kompetencē ir vērtēt, vai lēmums par starptautiska nolīguma noslēgšanu ir saderīgs tostarp ar starptautisko tiesību normām, jo Savienībai ir jāīsteno sava kompetence, ievērojot šīs normas, kas tai ir saistošas atbilstoši Līgumiem.

277    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši LES 3. panta 5. punktam un 21. panta 1. punktam Savienības starptautiskās darbības virzītājspēks ir vērtības un principi, kuri ir iedvesmojuši tās izveidi, attīstību un paplašināšanos. Tā it īpaši sekmē starptautisko tiesību stingru ievērošanu un attīstību, it īpaši ANO statūtu principu ievērošanu.

278    Ir jāpiebilst, ka – saskaņā ar LESD 207. panta 1. punktu un kā turklāt izriet no apstrīdētā lēmuma 12. apsvēruma – kopējā tirdzniecības politika tiek īstenota saistībā ar Savienības ārējās darbības principiem un mērķiem, tostarp šā sprieduma 277. punktā atgādinātajiem principiem un mērķiem. Savienībai ir pienākums integrēt šos principus un mērķus minētās politikas īstenošanā (šajā nozīmē skat. Atzinumu 2/15 (Brīvās tirdzniecības nolīgums ar Singapūru), 2017. gada 16. maijs, EU:C:2017:376, 142.–147. punkts).

279    Turpinot – ir jāatgādina, ka sprieduma Padome/Front Polisario 88. un 89. punktā Tiesa ir konstatējusi, ka pašnoteikšanās tiesības ir erga omnes piemērojamas tiesības, kā arī viens no starptautisko tiesību galvenajiem principiem un ka tādējādi šis princips ietilpst starptautisko tiesību normās, kuras piemērojamas attiecībās starp Savienību un Marokas Karalisti, un tas Savienības tiesai bija jāņem vērā. Turklāt tā paša sprieduma 90.–93. punktā Tiesa, balstoties uz ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijām un konsultatīvo atzinumu par Rietumsahāru, ir nospriedusi, ka Rietumsahāras patstāvīgais un atšķirīgais statuss ir jāievēro Savienības un Marokas Karalistes attiecībās un ka šī prasība ir jāņem vērā, interpretējot asociācijas nolīgumu.

280    Tāpat, sprieduma Padome/Front Polisario 104. un 105. punktā atgādinājusi, pirmām kārtām, ST konstatējumus konsultatīvajā atzinumā par Rietumsahāru, it īpaši konstatējumu, ka šīs teritorijas iedzīvotājiem ir tiesības uz pašnoteikšanos, un, otrām kārtām, ANO Ģenerālās asamblejas ieteikumu par prasītājas līdzdalību centienos rast risinājumu attiecībā uz šīs teritorijas galīgo statusu, Tiesa tā paša sprieduma 106. punktā no šiem elementiem ir secinājusi, ka minētā tauta ir jāuzskata par “trešo valsti” līgumu relatīvās iedarbības principa izpratnē un ka ir nepieciešama tās piekrišana asociācijas nolīguma īstenošanai minētajā teritorijā.

281    No tā izriet, ka spriedumā Padome/Front Polisario Tiesa no pašnoteikšanās principa un līgumu relatīvās iedarbības principa ir secinājusi, ka Savienības un Marokas Karalistes attiecībās saistībā ar Rietumsahāru ir jāizpilda skaidri, precīzi un beznosacījumu pienākumi (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Air Transport Association of America u.c., C‑366/10, EU:C:2011:864, 55. punkts), proti, pirmām kārtām, tās patstāvīgā un atšķirīgā statusa ievērošana un, otrām kārtām, pienākums pārliecināties par tās tautas piekrišanu gadījumā, ja asociācijas nolīgums tiek īstenots šajā teritorijā. Kā izklāstīts šā sprieduma 275. punktā, no tā ir jāsecina, ka šie pienākumi vēl jo vairāk ir atbilstīgi, lemjot par to noteikumu likumību, ar kuriem paredz skaidri formulētu šā nolīguma vai tā protokolu piemērošanu šai teritorijai.

282    Līdz ar to šajā gadījumā, lai aizstāvētu tiesības, kas Rietumsahāras tautai izriet no pašnoteikšanās principa un līgumu relatīvās iedarbības principa, prasītājai ir jāspēj atsaukties uz šo skaidro, precīzo un beznosacījumu pienākumu pārkāpumu attiecībā uz apstrīdēto lēmumu, ciktāl šis apgalvotais pārkāpums var ietekmēt minēto tautu kā trešo pusi nolīgumam, kas noslēgts starp Savienību un Marokas Karalisti (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1998. gada 16. jūnijs, Racke, C‑162/96, EU:C:1998:293, 51. punkts).

283    Pretēji tam, ko apgalvo Padome, Francijas Republika, Komisija un Comader, iespēja prasītājai atsaukties uz pašnoteikšanās principu un līgumu relatīvās iedarbības principu nav pretrunā Tiesas judikatūrai attiecībā uz jautājumu par iespēju atsaukties uz starptautisko paražu tiesību principiem, kura izriet it īpaši no 2011. gada 21. decembra sprieduma Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864).

284    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2011. gada 21. decembra sprieduma Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864) 107. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka privātpersonas var atsaukties uz tā paša sprieduma 103. punktā minētajiem starptautisko paražu tiesību principiem, lai Tiesa pārbaudītu Savienības tiesību akta spēkā esamību, tikai tad, ja, pirmkārt, ar šiem principiem var tikt apšaubīta Savienības kompetence pieņemt minēto aktu un, otrkārt, attiecīgais akts var ietekmēt tiesības, kas privātpersonām izriet no Savienības tiesībām, vai radīt tām ar šīm tiesībām saistītus pienākumus. Attiecīgajā gadījumā runa bija par principu, saskaņā ar kuru katrai valstij ir pilnīga un ekskluzīva suverenitāte pār savu gaisa telpu, principu, atbilstoši kuram neviena valsts nevar likumīgi pretendēt uz atklātās jūras daļas pakļaušanu savai suverenitātei, un principu, kas garantē tiesības lidot pār atklāto jūru.

285    Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka, ciktāl šie principi bija minēti pamatlietā, lai Tiesa pārbaudītu, vai Savienības kompetencē bija pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/101/EK (2008. gada 19. novembris), ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai aviācijas darbības iekļautu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā (OV 2009, L 8, 3. lpp.), un ciktāl šī direktīva varēja radīt pienākumus prasītājām pamatlietā, nevarēja tikt izslēgts, ka šīs prasītājas varēja atsaukties uz minētajiem principiem, pat ja rodas iespaids, ka attiecīgo principu piemērošanas joma rada vienīgi valstu savstarpējās saistības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Air Transport Association of America u.c., C‑366/10, EU:C:2011:864, 108. un 109. punkts).

286    Tomēr ir jānorāda, ka apstākļi, kādos Tiesa pauda apsvērumus, kas atgādināti šā sprieduma 284. un 285. punktā, atšķiras no šīs lietas apstākļiem.

287    Pirmkārt, no 2011. gada 21. decembra sprieduma Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864) neizriet, ka no starptautisko paražu tiesību principiem, kas atgādināti minētā sprieduma 103. punktā, jau pirms tā pasludināšanas būtu secināti skaidri, precīzi un beznosacījumu pienākumi, kas saistoši Savienībai attiecībā uz tādiem trešo valstu uzņēmumiem kā prasītājas pamatlietā. Tādējādi saistībā ar prejudiciālajiem jautājumiem, kas Tiesai bija uzdoti minētajā lietā, tai būtībā tika prasīts pārbaudīt apstrīdētā tiesību akta spēkā esamību, tieši ņemot vērā minētos principus, kas uzskaitīti vispārīgi.

288    Otrkārt, prasītājas pamatlietā bija gaisa transporta uzņēmumi un šādus uzņēmumus apvienojošas profesionālās apvienības. Tātad bija runa par personām, attiecībā uz kurām starptautisko tiesību principi, uz ko tās atsaucās, principā neradīja tiesības, ņemot vērā – kā Tiesa ir atgādinājusi 2011. gada 21. decembra sprieduma Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864) 109. punktā –, ka rodas iespaids, ka šie principi rada vienīgi valstu savstarpējās saistības. Kā būtībā ir uzsvērusi prasītāja savos apsvērumos par Komisijas iestāšanās rakstu, kā arī tiesas sēdē, šādu personu situācija nav salīdzināma ar tās situāciju šajā lietā, ņemot vērā, ka tā ir pārstāve ar apstrīdēto lēmumu noslēgta nolīguma trešai pusei, kurai no pašnoteikšanās principa un no līgumu relatīvās iedarbības principa izriet tiesības, uz ko tā var atsaukties attiecībā uz šo lēmumu.

289    Treškārt, Direktīva 2008/101, kuras spēkā esamību prasītājas pamatlietā bija apstrīdējušas, bija tiesību akts, kas bija pieņemts saistībā ar Savienības ārējo kompetenču izmantošanu, un tās piemērošanas jomai principā vajadzēja attiekties tikai uz Savienības teritoriju. Šīs puses atsaucās it īpaši uz starptautisko paražu tiesību principiem, kas minēti 2011. gada 21. decembra sprieduma Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864) 103. punktā, būtībā norādot, ka Savienība ir pārkāpusi savu kompetenci, jo šo direktīvu varēja piemērot starptautisko lidojumu daļām, kuras veic ārpus dalībvalstu gaisa telpas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Air Transport Association of America u.c., C‑366/10, EU:C:2011:864, 121.–130. punkts).

290    Turpretī šajā gadījumā apstrīdētais lēmums tika pieņemts nevis saistībā ar Savienības iekšējām kompetencēm, bet gan saistībā ar tās ārējo darbību, kuras pamatā it īpaši saskaņā ar LES 21. pantu ir Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošana. Kā konstatēts šā sprieduma 247. punktā, saistībā ar pirmo pamatu, kas attiecas uz Padomes kompetences neesamību pieņemt apstrīdēto lēmumu, tas vien, ka strīdīgais nolīgums ir piemērojams Rietumsahārai, pats par sevi nenozīmē, ka Padome būtu pārkāpusi starptautisko tiesību normu, ar kuru ierobežota Savienības kompetence noslēgt šādu nolīgumu.

291    No visa iepriekš minētā izriet, ka šajā gadījumā iespēju atsaukties uz pašnoteikšanās principu un līgumu relatīvās iedarbības principu nevar vērtēt atbilstoši apsvērumiem, kas minēti 2011. gada 21. decembra sprieduma Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864) 107.–109. punktā, ciktāl šo apsvērumu pamatā bija vērtējums par minētās lietas konkrētajiem apstākļiem, kas saistīti ar lietā minēto starptautisko tiesību principu un apstrīdētā tiesību akta raksturu, kā arī ar prasītāju pamatlietā tiesisko stāvokli un kas nav salīdzināmi ar šīs lietas apstākļiem. It īpaši iespēja atsaukties uz abiem iepriekš minētajiem principiem šajā gadījumā nevar attiekties tikai uz Savienības kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu apstrīdēšanu, jo, pirmām kārtām, prasītāja min skaidrus, precīzus un beznosacījumu pienākumus, kas saistoši Savienībai šā lēmuma pieņemšanā, un, otrām kārtām, ar šo atsaukšanos tiecas nodrošināt tādu nolīguma trešās puses tiesību ievērošanu, kuras var ietekmēt šo pienākumu neizpilde.

292    Katrā ziņā, kā norādīts šā sprieduma 267., 271. un 272. punktā, saistībā ar šo pamatu prasītāja izvirza iebildumu, kas būtībā attiecas uz to, ka Padome un Komisija nav ievērojušas savus pienākumus izpildīt Tiesas judikatūru par nolīgumu starp Savienību un Marokas Karalisti interpretāciju atbilstoši piemērojamām starptautisko tiesību normām un it īpaši pienākumu izpildīt spriedumu Padome/Front Polisario, pamatojot prasību, kas vērsta pret pieņemtu lēmumu, lai tiktu izdarīti secinājumi no šā sprieduma. Līdz ar to šajā kontekstā tai nevar liegt tiesības apstrīdēt apstrīdētā lēmuma likumību, saistībā ar šo iebildumu atsaucoties uz šādām pamatnormām, lai gan Savienībai šīs normas ir saistošas un šis lēmums tika pieņemts, lai tiktu izpildīta Tiesas izmantotā interpretācija (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1998. gada 16. jūnijs, Racke, C‑162/96, EU:C:1998:293, 48. un 51. punkts un tajos minētā judikatūra).

293    Visbeidzot ir jākonstatē, ka Komisijas un Comader argumentāciju saistībā ar īpašo iespēju atsaukties, pirmām kārtām, uz pašnoteikšanās principu un, otrām kārtām, uz līgumu relatīvās iedarbības principu var vienīgi noraidīt.

294    Pirmām kārtām, attiecībā uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru pašnoteikšanās princips nosaka “kolektīvas” tiesības, kas attiecas uz galvenokārt politiska rakstura procedūru, kuras iznākums nav iepriekš noteikts, ir jānorāda, ka no 2016. gada 21. decembra sprieduma Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973) 88.–106. punkta neizriet, ka šīs pašnoteikšanās tiesību apgalvotās īpašības ir jāņem vērā, pārbaudot šā sprieduma 281. punktā atgādināto skaidro, precīzo un beznosacījumu pienākumu ievērošanu.

295    Katrā ziņā tam, ka pašnoteikšanās tiesības ir kolektīvas tiesības, nav nozīmes, jo trešai personai, ko prasītāja pārstāv, ir tieši šādas tiesības. Tāpat arguments, saskaņā ar kuru ar pašnoteikšanās tiesībām tiek sākta politiska procedūra, kuras iznākums nav iepriekš noteikts, galu galā balstās uz kļūdainu premisu, saskaņā ar kuru Rietumsahāras tautai jau nebūtu pašnoteikšanās tiesību, jo šajā posmā ar šīs teritorijas galīgo statusu saistītais process vēl nav pabeigts un minētā tauta tātad nevar šīs tiesības pilnībā izmantot. Kā Tiesa ir konstatējusi sprieduma Padome/Front Polisario 105. punktā, ANO struktūras ir atzinušas, ka šai tautai ir šīs tiesības, un tieši tādēļ prasītāja piedalījās šajā procesā. Līdz ar to apstāklis, ka šajā posmā procesa iznākums vēl nav noteikts, nevar liegt atsaukties uz šo principu.

296    Otrām kārtām, attiecībā uz iespēju atsaukties uz līgumu relatīvās iedarbības principu, kas ir vispārējs starptautisko tiesību princips, kurš jāievēro visām starptautiskas konvencijas pusēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 25. februāris, Brita, C‑386/08, EU:C:2010:91, 44. punkts), ir jānorāda, ka šā sprieduma 197.–199. punktā izklāstītie apsvērumi ir mutatis mutandis piemērojami jautājumam par iespēju atsaukties uz šo principu saistībā ar šo prasību. It īpaši, kā būtībā norāda prasītāja, ir jāizšķir līgumu relatīvās iedarbības principa neievērošanas sekas starptautiskajā tiesību sistēmā un sekas, kādas rodas Savienības tiesību sistēmā, ja iestādes neievēro pienākumu, kas izriet no šā principa, ņemot vērā Savienības tiesu kompetenci pārbaudīt šā pienākuma izpildi.

297    No visa iepriekš minētā izriet, ka saistībā ar šo pamatu prasītāja var pamatoti atsaukties uz spriedumu Padome/Front Polisario un tajā izmantoto pašnoteikšanās principa un līgumu relatīvās iedarbības principa interpretāciju šā pamata atbalstam. Tātad tas nav neefektīvs.

b)      Par prasītājas šā pamata atbalstam izvirzīto argumentu pamatotību

298    Prasītājas argumentācijai šā pamata atbalstam būtībā ir trīs daļas, kuras attiecas, pirmkārt, uz to, ka Savienība un Marokas Karaliste nevar noslēgt nolīgumu, kas piemērojams Rietumsahārai, otrkārt, uz šīs teritorijas patstāvīgā un atšķirīgā statusa neievērošanu pretēji pašnoteikšanās principam un, treškārt, uz to, ka nav ievērota prasība iegūt šīs teritorijas tautas kā strīdīgā nolīguma trešās puses līgumu relatīvās iedarbības principa izpratnē piekrišanu.

1)      Par trešā pamata pirmo daļu, kura attiecas uz to, ka Savienība un Marokas Karaliste nevar noslēgt nolīgumu, kas piemērojams Rietumsahārai

299    Ar trešā pamata pirmo daļu prasītāja apgalvo, ka atbilstoši tam, kas izrietot no spriedumiem Padome/Front Polisario un Western Sahara Campaign UK, starp Savienību un Marokas Karalisti noslēgtu nolīgumu esot juridiski neiespējami piemērot Rietumsahārai it īpaši pašnoteikšanās principa un līgumu relatīvās iedarbības principa pārkāpuma dēļ. Strīdīgā nolīguma mērķis faktiski esot “veicināt” asociācijas nolīguma de facto piemērošanu šīs teritorijas daļai, ko kontrolē Marokas iestādes; šī piemērošana esot tikusi izslēgta ar pirmo no minētajiem spriedumiem.

300    Šajā ziņā, kā atgādināts šā sprieduma 187. punktā, spriedumā Padome/Front Polisario Tiesa ir izslēgusi vienīgi to, ka, neesot skaidri formulētam noteikumam, ar kuru uz Rietumsahāras teritoriju attiecina asociācijas nolīguma piemērošanas jomu, kas attiecībā uz Marokas Karalisti ir ierobežota tā, ka ietver tikai tās pašas teritoriju, liberalizācijas nolīgumu varētu interpretēt kā tādu, ar kuru šī joma tiek attiecināta.

301    Vispirms – Tiesa konstatēja, ka ANO Ģenerālā asambleja un ST ir atzinušas, ka atbilstoši pašnoteikšanās principam Rietumsahārai – teritorijai, kurai nav savas pārvaldes, ANO statūtu 73. panta izpratnē – ir patstāvīgs un atšķirīgs statuss salīdzinājumā ar jebkuru citu valsti, tostarp Marokas Karalisti. Turpinot – attiecībā uz Vīnes konvencijas 29. pantā kodificēto normu Tiesa būtībā norādīja, ka saskaņā ar šo normu līgums var būt valstij saistošs attiecībā uz kādu citu, nevis tās pašas teritoriju tikai tad, ja šāds nodoms izriet no šā līguma vai ir noteikts citur. Visbeidzot – Tiesa, norādījusi, ka atbilstoši līgumu relatīvās iedarbības principam asociācijas nolīguma īstenošanai gadījumā, ja Rietumsahāra tiek iekļauta minētā nolīguma piemērošanas jomā, ir nepieciešama šīs teritorijas tautas kā šā nolīguma trešās puses piekrišana, konstatēja, ka no 2015. gada 10. decembra sprieduma Front Polisario/Padome (T‑512/12, EU:T:2015:953) neizriet, ka Rietumsahāras tauta būtu paudusi šādu piekrišanu. Tiesa no tā secināja, ka šīs trīs starptautisko tiesību normas liedz šo teritoriju, kurai nav savas pārvaldes, uzskatīt par tādu, kas ietilpst asociācijas nolīguma un liberalizācijas nolīguma teritoriālās piemērošanas jomā saskaņā ar klusējot noslēgtu vienošanos starp Savienību un Marokas Karalisti (spriedums Padome/Front Polisario, 92.–116. punkts).

302    Turklāt Tiesa uzskatīja, ka prakse pēc asociācijas nolīguma noslēgšanas nevar pamatot to, ka šis nolīgums un liberalizācijas nolīgums tiktu interpretēti tādējādi, ka tie ir juridiski piemērojami Rietumsahārai, jo pretēji Vīnes konvencijas 31. panta 3. punkta b) apakšpunktam Vispārējā tiesa nebija pārbaudījusi, vai šī prakse nozīmē, ka starp pusēm pastāv nolīgums, un apgalvotā Savienības vēlme izpildīt šos nolīgumus pretēji pašnoteikšanās un līgumu relatīvās iedarbības principiem nav saderīga ar līgumu godprātīgas izpildes principu (spriedums Padome/Front Polisario, 122.–125. punkts).

303    Savienības tiesu nolēmumos, kuri minēti šā sprieduma 42. un 44. punktā un kuri pasludināti pēc sprieduma Padome/Front Polisario, ir izmantota analoģiska argumentācija, skaidri atsaucoties uz šo spriedumu. Lietas, kurās tika pasludināti šie nolēmumi, attiecās uz nolīgumiem starp Savienību un Marokas Karalisti, kuros nebija ietverti skaidri formulēti noteikumi, ar ko to teritoriālās piemērošanas joma tiktu attiecināta uz Rietumsahāru un tai piegulošajiem ūdeņiem (šajā nozīmē skat. spriedumu Western Sahara Campaign UK, 62., 63., 71.–73., 79. un 83. punkts; rīkojumi, 2018. gada 19. jūlijs, Front Polisario/Padome, T‑180/14, nav publicēts, EU:T:2018:496, 44.–69. punkts, un 2018. gada 30. novembris, Front Polisario/Padome, T‑275/18, nav publicēts, EU:T:2018:869, 27.–41. punkts).

304    Turpretī saistībā ar šo judikatūru Savienības tiesas nav lēmušas par strīdiem attiecībā uz tādiem nolīgumiem starp Savienību un Marokas Karalisti, kuros ir ietverts skaidrs noteikums, ar ko Rietumsahāru iekļauj attiecīgā nolīguma teritoriālās piemērošanas jomā.

305    Kā atgādināts šā sprieduma 301. punktā un kā turklāt ir uzsvērušas Komisija un Francijas Republika, spriedumā Padome/Front Polisario Tiesa ir konstatējusi, ka Vīnes konvencijas 29. pantā kodificētajai normai nav pretrunā tas, ka līgums ir valstij saistošs attiecībā uz kādu citu, nevis tās pašas teritoriju tad, ja šāds nodoms izriet no attiecīgā līguma. Šajā gadījumā šāds nodoms skaidri izriet no kopīgās deklarācijas par Rietumsahāru formulējuma, un to apstiprina apstrīdētā lēmuma 6. apsvērums. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, strīdīgo nolīgumu tādējādi nevar uzskatīt par tādu, kas “legalizē” judikatūrā izslēgtu praksi. Pirmām kārtām, judikatūrā nav pilnīgi noraidīta iespēja, ka nolīgums starp Savienību un Marokas Karalisti var būt likumīgi piemērojams Rietumsahārai. Otrām kārtām, šajā gadījumā šī piemērošana neizriet tikai no “prakses”, bet gan no skaidri formulētiem paša nolīguma noteikumiem, kas atspoguļo pušu, tostarp Savienības, kopējo gribu. Līdz ar to šī daļa ir jānoraida.

306    Šā pamata vērtējums ir jāturpina ar trešo daļu.

2)      Par trešā pamata trešo daļu, kas attiecas uz to, ka ir pārkāpta prasība, saskaņā ar kuru Rietumsahāras tautai kā strīdīgā nolīguma trešai pusei līgumu relatīvās iedarbības principa izpratnē bija jāpiekrīt šim nolīgumam

307    Ar trešā pamata trešo daļu prasītāja it īpaši apstrīd Komisijas un EĀDD īstenotās apspriešanās likumību un 2018. gada 11. jūnija ziņojuma, kurā tostarp ņemta vērā šī apspriešanās, atbilstību. Šajā apspriešanās procesā un minētajā ziņojumā esot uzsvērti strīdīgā nolīguma ieguvumi, lai gan vienīgais atbilstīgais Tiesas minētais kritērijs esot Rietumsahāras tautas piekrišana šim nolīgumam. Turklāt, prasītājas ieskatā, šīs apspriešanās, kas, pēc prasītājas domām, nebija iestāžu un Marokas Karalistes kompetencē, mērķis vai sekas nevarēja būt minētās piekrišanas iegūšana, jo, pirmām kārtām, šī piekrišana nevar izrietēt no neformāla apspriešanās procesa un, otrām kārtām, tā attiecoties uz struktūrām, kas izveidotas atbilstoši Marokas tiesību aktiem, un tajā neesot iekļauta tā šīs tautas daļa, kas dzīvo ārpus Marokas Karalistes kontrolētās teritorijas. Turklāt apstrīdētā lēmuma 10. apsvērumā Padome esot mainījusi minētās apspriešanās raksturu un apjomu, uzskatot to par “attiecīgo iedzīvotāju” piekrišanas izpausmi. Šie Padomes apsvērumi neatbilstot spriedumam Padome/Front Polisario, it īpaši tā 106. punktam.

308    Padome, Francijas Republika, Komisija un Comader būtībā norāda, ka veiktās apspriešanās laikā ir ievēroti piemērojamie starptautisko tiesību principi, ņemot vērā Rietumsahāras īpašo situāciju, kas neļaujot tieši iegūt tās tautas piekrišanu vai to iegūt vienīgi ar prasītājas starpniecību, un ņemot vērā iestāžu ievērojamo rīcības brīvību (skat. šā sprieduma 252.–257. punktu).

309    Šīs daļas analīzei nepieciešams vērtēt, pirmkārt, līgumu relatīvās iedarbības principa piemērošanu šajā gadījumā, otrkārt, kārtību, kādā iestādes šajā gadījumā bija plānojušas izpildīt, izmantojot apstrīdētā lēmuma 10. apsvēruma formulējumu, “apsvērumus par piekrišanu spriedumā [Padome/Front Polisario]”, un, treškārt, šā sprieduma 307. punktā atgādinātās argumentācijas pamatotību.

i)      Par līgumu relatīvās iedarbības principa piemērošanu šajā gadījumā

310    Pirmkārt, ir jāatgādina – kā izriet no sprieduma Padome/Front Polisario 100.–107. punkta un pretēji tam, ko norāda Comader, līgumu relatīvās iedarbības princips šajā gadījumā ir piemērojams. It īpaši apgalvotais, ka, ņemot vērā tās nostāju par Rietumsahāru, Marokas Karalistei neesot bijis nodoma attiecināt uz šīs teritorijas tautu ne tiesības, ne pienākumus, nekādi neietekmē šā principa piemērojamību, Savienības tiesām interpretējot tādu starp Savienību un Marokas Karalisti noslēgtu nolīgumu kā strīdīgais nolīgums, ņemot vērā starptautiskās tiesības.

311    Otrkārt, ir jākonstatē, ka spriedumā Padome/Front Polisario Tiesa nav norādījusi ne kritērijus, kas ļauj noteikt, vai bija pausta Rietumsahāras tautas piekrišana asociācijas nolīguma īstenošanai šajā teritorijā, ne veidu, kā šī piekrišana var izpausties, jo tā vienīgi ir konstatējusi, ka 2015. gada 10. decembra spriedumā Front Polisario/Padome (T‑512/12, EU:T:2015:953) neatklājas, ka šī tauta būtu paudusi šādu piekrišanu.

312    Turklāt nešķiet, ka ANO struktūras būtu pieņēmušas nostāju jautājumā par Rietumsahāras tautas piekrišanu starptautiskam nolīgumam, kas piemērojams šajā teritorijā. Šajā ziņā ir jānorāda, ka juridiskā padomnieka, ANO ģenerālsekretāra vietnieka juridiskajos jautājumos, 2002. gada 29. janvāra vēstulē (turpmāk tekstā – “ANO juridiskā padomnieka 2002. gada 29. janvāra vēstule”), uz kuru Padome atsaucas, šis jautājums nav aplūkots. Pirmām kārtām, tā attiecas uz jautājumu par to privāto tiesību līgumu likumību, kuri noslēgti starp Marokas publiskajām struktūrām un naftas sabiedrībām par naftas resursu krājumu izpēti un novērtējumu Rietumsahāras piekrastē, un, otrām kārtām, tajā ir runāts vienīgi par nepieciešamību ņemt vērā šīs tautas intereses un gribu, nevis par veidu, kā tās jāņem vērā.

313    Treškārt, šā sprieduma 194. punktā tika atgādināts, ka atbilstoši vispārējam starptautisko tiesību principam par līgumu relatīvo iedarbību, kurš ir īpaši izteikts Vīnes konvencijas 34. pantā, līgumi nedrīkst ne uzlikt pienākumus, ne piešķirt tiesības attiecībā uz trešām valstīm bez to piekrišanas.

314    Turklāt Vīnes konvencijas 35. pantā ir noteikts:

“Saistības trešajām valstīm rodas saskaņā ar līguma noteikumiem, ja dotā līguma dalībnieki ir paredzējuši šo noteikumu kā līdzekli saistību radīšanai un ja trešā valsts rakstveidā tieši piekritusi šai saistībai.”

315    Vīnes konvencijas 36. panta 1. punktā ir noteikts:

“Trešajai valstij piešķirtās tiesības rodas saskaņā ar līguma noteikumiem, ja tā dalībnieki ir paredzējuši ar šiem noteikumiem piešķirt tādas tiesības trešajai valstij vai valstu grupai, kurā tā ietilpst, vai visām valstīm un trešā valsts tam piekrīt. Tās piekrišana tiek pieņemta līdz brīdim, kamēr nav norādījumu par pretējo, izņemot gadījumus, kad līgums paredz citādāk.”

316    No Vīnes konvencijas 35. un 36. panta – kuros attiecībā uz valstīm izteikti noteikumi, kas izriet no paražu tiesību principa par līgumu relatīvo iedarbību, – noteikumiem var secināt, ka Rietumsahāras tautas piekrišanu strīdīgajam nolīgumam var prezumēt tikai tādā gadījumā, ja šā nolīguma pusēm bija nodoms tai piešķirt tiesības, ja vien nav norādīts citādi, un ka turpretī šai piekrišanai ir jābūt skaidrai attiecībā uz pienākumiem, kurus šīs pašas puses tai nosaka.

317    Šo secinājumu neliek apšaubīt Padomes un Komisijas arguments, saskaņā ar kuru prasību iegūt piekrišanu nevar piemērot vienādi dalībvalstij un teritorijai, kurai nav savas pārvaldes. Pirmām kārtām, lai gan Vīnes konvencijas normas attiecas tikai uz attiecībām starp valstīm, principus, kas tā kodificēti, var piemērot citiem starptautisko tiesību subjektiem (šajā nozīmē skat. spriedumu Padome/Front Polisario, 100. punkts). Otrām kārtām, ir jākonstatē, ka šāds nošķīrums neizriet no iepriekš minētā sprieduma 106. punkta. Šajā punktā Tiesa nav norādījusi satura atšķirību starp Rietumsahāras tautas kvalificēšanu par “trešo valsti” līgumu relatīvās iedarbības principa izpratnē un valsts kvalificēšanu par “trešo valsti” Vīnes konvencijas 34. panta izpratnē.

318    Šajā gadījumā ir jānorāda, ka ar strīdīgo nolīgumu netiecas piešķirt tiesības Rietumsahāras tautai kā šā nolīguma trešai pusei.

319    Pirmām kārtām, Marokas Karaliste kā strīdīgā nolīguma puse ir to tarifa preferenču saņēmēja, kuras Savienība piešķīrusi Rietumsahāras izcelsmes produktiem. Šo konstatējumu apstiprina tas – kā to norāda prasītāja un precizē Komisija priekšlikuma par strīdīgā nolīguma noslēgšanu pamatojuma izklāstā –, ka ar kopīgās deklarācijas par Rietumsahāru noteikumiem nav grozīts ne produktu, uz kuriem attiecas 1. protokols, apjoms, ne to kategorijas. Tādējādi tarifa preferences, kas attiecas uz Rietumsahāras izcelsmes produktiem, uz kuriem attiecas Marokas iestāžu kontrole, piešķir ar 1. protokolu noteikto Marokas izcelsmes produktu kopējo apjomu robežās un vienīgi produktu kategorijām, uz kurām attiecas šis protokols.

320    Turklāt nevar uzskatīt, ka Marokas Karaliste izmanto šīs tiesības Rietumsahāras tautas vārdā, jo, ņemot vērā tās nostāju attiecībā uz šo teritoriju, kura izsacīta strīdīgā nolīguma trešajā daļā, un kā būtībā norāda Comader, tā neprasa, lai tai tiktu atzītas šādas tiesības.

321    Otrām kārtām, lai gan strīdīgais nolīgums var radīt tiesības Rietumsahāras eksportētājiem, šī ietekme attiecas vienīgi uz personām, nevis uz šā līguma trešo pusi, kura var tam piekrist. Turklāt attiecībā uz ieguvumiem, ko šīs teritorijas iedzīvotāji kopumā var gūt no minētā nolīguma, te katrā ziņā ir runa vienīgi par sociāli ekonomisko, nevis juridisko ietekmi. Šos ieguvumus, kuri turklāt ir netieši, tātad nevar pielīdzināt trešai pusei piešķirtām tiesībām līgumu relatīvās iedarbības izpratnē.

322    Turpretī strīdīgā nolīguma sekas ir tādas, ka aplūkojamajai trešai pusei tiek noteikts pienākums, ciktāl ar to vienai no tā pusēm piešķir tās teritorijā kompetenci, kuru tātad trešai pusei pašai nav tiesību izmantot vai – vajadzības gadījumā – deleģēt tās izmantošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 25. februāris, Brita, C‑386/08, EU:C:2010:91, 52. punkts). Padomes apgalvotais apstāklis, ka šajā posmā tā nevarot īstenot šo kompetenci, ņemot vērā aplūkojamās teritorijas – teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, – statusu un situāciju, kura pašlaik pār to prevalē, neatspēko ne šo konstatējumu, ne nepieciešamību šai trešai pusei piekrist šim pienākumam.

323    No tā izriet, ka Vīnes konvencijas 36. panta 1. punktā izteiktais princips, saskaņā ar kuru līguma trešās puses piekrišanu var prezumēt, ja šis līgums attiecībā uz to rada tiesības, ja vien nav norādīts pretēji, šajā gadījumā nav piemērojams. Piekrišanas izteikšanai tātad ir jābūt skaidrai.

324    Ceturtkārt, attiecībā uz piekrišanas jēdziena, kā tas izmantots Vīnes konvencijas 34.–36. pantā un minēts sprieduma Padome/Front Polisario 106. punktā, saturu un apjomu, ir jānorāda – kā izriet no šīs konvencijas preambulas trešās daļas, brīvas piekrišanas princips, tāpat kā labas ticības princips un likums pacta sunt servanda ir “vispārēji atzīts” princips, kuram ir būtiska nozīme līgumtiesību jomā.

325    Turklāt ir jānorāda, ka tad, ja starptautisku tiesību norma prasa puses vai trešās puses piekrišanu, šī norma nozīmē, pirmām kārtām, ka no šīs piekrišanas izteikšanas ir atkarīga tā tiesību akta spēkā esamība, attiecībā uz kuru šo piekrišanu prasa, otrām kārtām, ka pašas minētās piekrišanas spēkā esamība ir atkarīga no apstākļa, vai tā ir “brīva un autentiska”, un, trešām kārtām, ka minētais tiesību akts ir attiecināms uz pusi vai trešo pusi, kura tam ir derīgi piekritusi (šajā nozīmē skat. ST spriedumu, 1984. gada 12. oktobris, Jūras robežas noteikšana Menas līča reģionā, ST, Krājums, 1984, 246. lpp., 127.–130. un 138.–140. punkts, un ST konsultatīvo atzinumu, 2019. gada 25. februāris, Maurīcijas Čagosu arhipelāga nošķiršanas 1965. gadā tiesiskās sekas, ST, Krājums, 2019, 95. lpp., 160., 172. un 174. punkts; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2014. gada 23. janvāris, Manzi un Compagnia Naviera Orchestra, C‑537/11, EU:C:2014:19, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

326    Līdz ar to ir jāuzskata, ka principā Rietumsahāras tautas kā strīdīgā nolīguma trešās puses piekrišanai sprieduma Padome/Front Polisario 106. punkta izpratnē ir jāatbilst tām pašām prasībām un jārada tās pašas juridiskās sekas kā šā sprieduma 325. punktā nosauktās.

327    Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāvērtē Padomes un Komisijas konkrētā rīcība, izpildot sprieduma Padome/Front Polisario 106. pantā noteiktās prasības.

ii)    Par apspriešanos, ko Padome un Komisija īstenojusi, lai izpildītu spriedumā Padome/“Front Polisario” izmantoto līgumu relatīvās iedarbības principa interpretāciju

328    Iesākumā ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 10. apsvērumā Padome apstiprina – “Komisija sadarbībā ar [EĀDD] ir veikusi visus pašreizējā kontekstā saprātīgos un iespējamos pasākumus, lai pienācīgi iesaistītu attiecīgos iedzīvotājus nolūkā nodrošināt to piekrišanu nolīgumam”. Kā apstiprina Padomes, Komisijas un Francijas Republikas paskaidrojumi Vispārējā tiesā, šīs apspriešanās laikā iestādes vēlējās ņemt vērā sprieduma Padome/Front Polisario 106. punktā minētos “apsvērumus par piekrišanu”.

329    Šajā ziņā, pirmkārt, no Padomes paskaidrojumiem, kā arī no 2018. gada 11. jūnija ziņojuma izriet, ka Padomes 2017. gada 29. maija lēmumā, ar kuru Komisija tika pilnvarota sākt sarunas ar Marokas Karalisti saskaņā ar LESD 218. panta 2. punktu, šī pilnvarošana bija pakārtota diviem nosacījumiem; saskaņā ar pirmo Komisijai vajadzēja izvērtēt “strīdīgā nolīguma iespējamo ietekmi uz Rietumsahāras ilgtspējīgu attīstību”, savukārt otrais prasīja, lai “iedzīvotāji, kurus skar šis nolīgums, [tiktu] pienācīgi iesaistīti”.

330    Otrkārt, 2018. gada 11. jūnija ziņojumā Komisija, sniedzot kopsavilkumu par vērtējumu un apspriešanos, ko tā bija veikusi pēc Padomes lūguma, norāda:

“Nepastāvot saprātīgai alternatīvai, kas ļautu tieši apspriesties ar Rietumsahāras iedzīvotājiem, [Komisijas] dienesti un EĀDD attiecīgi apspriedās ar vairākām organizācijām, kas pārstāv sahravi pilsonisko sabiedrību, parlamentāriešiem, uzņēmējiem un organizācijām, tostarp [prasītāju]. [..] Šo apspriežu galvenais mērķis bija apmainīties ar viedokļiem un komentāriem par iespējamo labumu, ko gūtu Rietumsahāras iedzīvotāji un teritorijas ekonomika, ja Marokas izstrādājumiem piešķirto preferenciālo režīmu paplašinātu un piemērotu arī Rietumsahāras izstrādājumu importam Eiropas Savienībā.”

331    It īpaši tajā pašā 2018. gada 11. jūnija ziņojumā Komisija precizē:

“Minētajā kontekstā Komisijas dienestu un EĀDD veiktā apspriešana norisinājās trijos līmeņos. Kā sarunu partnere Marokas valdība saskaņā ar saviem valsts iestāžu noteikumiem (un ievērojot tos) no savas puses ir veikusi plašu apspriešanu ar vēlētiem reģionālajiem pārstāvjiem; attiecīgos secinājumus tā ir paziņojusi Eiropas Komisijas dienestiem un EĀDD. Turklāt vēlētie reģionālie pārstāvji arī ir vēlējušies apspriesties ar pēc iespējas lielāku skaitu politisko, sociāli ekonomisko vai sabiedrisko organizāciju, kurām bija iespēja pārstāvēt Rietumsahāras vietējās vai reģionālās intereses. Visbeidzot, apspriedes notika arī ar [prasītāju] kā vienu no pusēm miera procesā, ko vada Apvienoto Nāciju Organizācija.”

332    Treškārt, tā paša ziņojuma secinājumos par “apspriešanās” ar “attiecīgajiem iedzīvotājiem” rezultātiem Komisija norāda:

“Apspriešanas process, ko veikuši Eiropas Komisijas dienesti un EĀDD, liecina, ka lielākā daļa no patlaban Rietumsahārā dzīvojošajiem iedzīvotājiem ļoti plaši atbalsta [asociācijas] nolīguma tarifa preferenču attiecināšanu uz Rietumsahāras produktiem. Rietumsahāras pārstāvji, kas ir ievēlēti valsts, reģionālajās un vietējās iestādēs, tāpat ir izteikuši pozitīvu viedokli Marokas iestāžu veiktajā informēšanas un apspriešanas procesā. Šo viedokli lielā mērā atbalsta vietējās sociāli ekonomiskās organizācijas pilsoniskās sabiedrības ietvaros.”

333    Savukārt šā sprieduma 331. punktā minētajos secinājumos Komisija norāda, ka “[prasītāja] noraida grozījumu, kura mērķis ir [asociācijas] nolīguma tarifa preferenču attiecināšana uz Rietumsahāras produktiem, galvenokārt tādēļ, ka tā uzskata, ka Rietumsahāras teritorijas iekļaušana [šajā] nolīgumā nostiprina Marokas suverenitāti Rietumsahārā, nevis tādēļ, ka tarifa preferenču attiecināšana varētu kaitēt teritorijas iedzīvotāju attīstības interesēm”.

334    Tādējādi, kā Komisija izklāsta savā iestāšanās rakstā, tā uzskatīja, ka, pirmām kārtām, sakarā ar to, ka nebija iespējams tieši vai ar viena “likumīga” pārstāvja starpniecību apspriesties ar Rietumsahāras tautu, un, otrām kārtām, cenšoties “neiejaukties” “leģitimitātes konfliktā starp Marokas [Karalisti] un prasītāju”, jo “nevienai [no šīm] pus[ēm] nav leģitimitātes monopola”, Komisijai sadarbībā ar EĀDD nācās “īstenot cik vien iespējams “iekļaujošu” apspriešanos”, paplašinot “sarunu bāzi ārpus sarunu partneriem, kurus ieteikušas viena vai otra no pusēm, attiecinot to, cik vien tas bija iespējams, uz pilsonisko sabiedrību”. Padome šo pieeju apstiprināja apstrīdētā lēmuma 10. apsvērumā, norādot, ka šī iestāde kopā ar šo dienestu “ir veikusi visus pašreizējā kontekstā saprātīgos un iespējamos pasākumus [..] nolūkā nodrošināt [attiecīgo iedzīvotāju] piekrišanu [strīdīgajam] nolīgumam”.

335    No šiem apsvērumiem var izdarīt vairākus secinājumus.

336    Vispirms no tiem var secināt, ka iestādes nav uzskatījušas, ka praksē būtu iespējams tieši vai vienīgi ar prasītājas starpniecību iegūt Rietumsahāras tautas kā strīdīgā nolīguma trešās puses piekrišanu šīs teritorijas īpašās situācijas dēļ, bet tās savukārt ir uzskatījušas, ka apspriešanās ar “attiecīgos iedzīvotājus” “pārstāvošajām organizācijām”, lai saņemtu viņu piekrišanu minētajam nolīgumam, tomēr ir ļāvusi, ņemot vērā šo situāciju, iespēju robežās izpildīt prasības, kas secināmas no sprieduma Padome/Front Polisario 106. punkta.

337    Turpinot – no tiem var secināt, ka iestāžu lietotais termins “attiecīgie iedzīvotāji” galvenokārt ietver iedzīvotājus, kas pašlaik dzīvo Rietumsahāras teritorijā, neatkarīgi no tā, vai tie pieder pie šīs teritorijas tautas, tomēr atbilstoši 2018. gada 11. jūnija ziņojumam neskarot “bēgļu gaitās esošo Rietumsahāras iedzīvotāju viedokļa iegūšanu”, kas esot iespējama, ņemot vērā to, ka “apspriešanās pušu vidū [ir iekļauta] prasītāja”. Tādējādi šis termins atšķiras no termina “Rietumsahāras tauta”, pirmām kārtām, tāpēc, ka tas var ietvert visus vietējos iedzīvotājus, kurus – pozitīvi vai negatīvi – skar strīdīgā nolīguma piemērošana šai teritorijai, un, otrām kārtām, tāpēc, ka tam nav otrajam minētajam terminam piemītošā politiskā satura, kas it īpaši izriet no minētajai tautai atzītajām tiesībām uz pašnoteikšanos.

338    Visbeidzot, kā būtībā ir norādījusi prasītāja, Komisijas un EĀDD īstenotās apspriešanās pamatā ir pieeja, kas salīdzināma ar pieeju, kura prasīta LES 11. panta 3. punktā un LESD 2. protokola 2. pantā, attiecībā uz subsidiaritātes un samērīguma principa piemērošanu; saskaņā ar šiem principiem Komisijai ir jāveic plaša apspriešanās ar attiecīgajām pusēm, it īpaši pirms leģislatīva akta priekšlikuma.

339    Tomēr var uzsvērt, ka šī pieeja nozīmē tikai to, ka principā tiek iegūti dažādi viedokļi no dažādām iesaistītajām pusēm un ka tie tiek ņemti vērā it īpaši tādēļ, lai ierosinātais tiesību akts tiktu pieņemts, rūpējoties par saskaņotību un pārskatāmību. Tādējādi, lai arī šo viedokļu ņemšana vērā var ietekmēt minētā akta pieņemšanu, tā nerada tādas tiesiskās sekas, kādas ir vienas no līgumslēdzējām pusēm vai trešās puses piekrišanas paušanai, kas ir prasīta šāda akta pieņemšanai.

340    Līdz ar to apstrīdētā lēmuma 10. apsvērumā Padomes lietoto “attiecīgo iedzīvotāju piekrišanas” jēdzienu nevar interpretēt kā tādu, kam būtu šā sprieduma 325. punktā minētais juridiskais saturs. Kā izriet it īpaši no 2018. gada 11. jūnija ziņojuma secinājumiem, iestādes un organizācijas, kuras Komisija un EĀDD uzskatīja par tādām, kas pārstāv “attiecīgos iedzīvotājus”, un ar kurām apspriedās gan Komisija un EĀDD, gan Marokas Karaliste, vienīgi pauda galvenokārt labvēlīgu viedokli par strīdīgā nolīguma noslēgšanu. Turpretī pašu par sevi šo viedokli nevar uzskatīt par tādu, kas būtu šā nolīguma un apstrīdētā lēmuma spēkā esamības nosacījums un kas būtu saistošs šīm iestādēm un organizācijām vai pašiem “attiecīgajiem iedzīvotājiem” tādējādi, ka minētais nolīgums būtu uz tiem attiecināms. Apstrīdētajā lēmumā minētais piekrišanas jēdziens šajā īpašajā kontekstā tātad ir jāsaprot tikai kā atsaukšanās uz šo galvenokārt labvēlīgo viedokli. Vērtējot šīs daļas pamatotību, būs jāpārbauda, vai īpašā nozīme, ko apstrīdētais lēmums piešķir piekrišanas jēdzienam, ir saderīga ar līgumu relatīvās iedarbības principa interpretāciju, kuru Tiesa izmantojusi sprieduma Padome/Front Polisario 106. punktā.

iii) Par jautājumu attiecībā uz to, vai apstrīdētajā lēmumā piekrišanas jēdzienam piešķirtā īpašā nozīme ir saderīga ar līgumu relatīvās iedarbības principa interpretāciju, ko Tiesa izmantojusi spriedumā Padome/“Front Polisario”

341    Iesākumā ir jānorāda, ka prasītājas izvirzītie argumenti šīs trešā pamata daļas atbalstam liek uzdot jautājumu par to, vai, ņemot vērā Rietumsahāras īpašo situāciju, Padome varēja izmantot savu rīcības brīvību, interpretējot prasību, saskaņā ar kuru šīs teritorijas tautai vajadzēja paust savu piekrišanu strīdīgajam nolīgumam, kā tādu, kura nozīmē vienīgi apkopot iedzīvotāju, kurus tas “skar”, galvenokārt labvēlīgo viedokli Komisijas un EĀDD veiktās apspriešanās laikā.

342    Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka saistībā ar ārējām attiecībām un it īpaši tirdzniecības politiku iestādēm ir nozīmīga rīcības brīvība, ņemot vērā to it īpaši politisko un ekonomisko vērtējumu sarežģītību, kuri tām šajā ziņā jāveic (skat. spriedumu, 2007. gada 27. septembris, Ikea Wholesale, C‑351/04, EU:C:2007:547, 40. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt saistībā ar tādu asociācijas nolīgumu kā šajā lietā aplūkojamais, kas ir sarežģīts konvencionāls kopums, kurš sastāv no vairākām daļām un atbilst pušu kopīgajai gribai izveidot ciešas saiknes un – vajadzības gadījumā – tās stiprināt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 27. februāris, Western Sahara Campaign UK, C‑266/16, EU:C:2018:118, 59.–61. punkts), iestādēm ir jābūt iespējai veikt nepieciešamo izšķiršanu strīdos starp dažādajām aplūkojamajām interesēm attiecībās ar trešo valsti, Savienības partneri, un noteikt šajā ziņā vispiemērotāko stratēģiju (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2019. gada 25. septembris, Magnan/Komisija, T‑99/19, EU:T:2019:693, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

343    Turklāt Tiesa ir lēmusi, ka, tā kā starptautisko paražu tiesību principu precizitātes pakāpe nav tāda pati kā starptautiskā nolīguma tiesību normām, tiesas kontrolei obligāti ir jābūt ierobežotai ar jautājumu, vai, pieņemot attiecīgo aktu, Savienības iestādes saistībā ar šāda principa piemērošanas nosacījumiem nav pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Air Transport Association of America u.c., C‑366/10, EU:C:2011:864, 110. punkts un tajā minētā judikatūra).

344    Tādējādi, pirmām kārtām, Tiesa ir lēmusi, ka pārbaude tiesā par acīmredzamu kļūdu vērtējumā prasa, ka Savienības iestādēm, kas ir pieņēmušas attiecīgo tiesību aktu, ir jāspēj Savienības tiesā pierādīt, ka tiesību akts ir pieņemts, efektīvi īstenojot savas izvērtēšanas pilnvaras, un tas nozīmē, ka ir ņemti vērā visi atbilstošie pierādījumi un apstākļi, kas pastāvēja situācijā, kādu ir paredzēts reglamentēt ar šo tiesību aktu (spriedums, 2006. gada 7. septembris, Spānija/Padome, C‑310/04, EU:C:2006:521, 122. punkts).

345    Otrām kārtām, Tiesa arī ir nospriedusi, ka attiecībā uz jautājumu par to, ir vai nav izpildīts nosacījums, saskaņā ar kuru lēmumu, ar ko tiek dota atļauja sākt ciešāku sadarbību, pieņem kā galējo līdzekli, tai bija jāizvērtē, vai Padome, kas ir piemērotākā situācijā, lai pārbaudītu, vai dalībvalstis varēja panākt šā regulējuma pieņemšanu kopumā, bija rūpīgi un objektīvi pārbaudījusi šā jautājuma atbilstošos apstākļus un vai secinājums, pie kura tā ir nonākusi, ir pietiekami pamatots (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 16. aprīlis, Spānija un Itālija/Padome, C‑274/11 un C‑295/11, EU:C:2013:240, 52.–54. punkts).

346    Šā sprieduma 344. un 345. punktā atgādinātie Tiesas apsvērumi, kas minēti saistībā ar prasību, no vienas puses, par leģislatīvu aktu un, no otras puses, par Padomes lēmumu atļaut ciešāku sadarbību, kas pieņemts, pamatojoties uz LESD 329. panta 1. punktu, proti, tiesību aktiem, kuri paredz īpaši nozīmīgu to autoru rīcības brīvību, ir mutatis mutandis piemērojami prasībai attiecībā uz lēmumu par starptautiska nolīguma noslēgšanu (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta M. Vatelē secinājumus lietā Padome/Front Polisario, C‑104/16 P, EU:C:2016:677, 224.–227. punkts).

347    Turklāt iestāžu rīcības brīvību var ierobežot, tostarp saistībā ar ārējām attiecībām, juridisks jēdziens, ar kuru ievieš objektīvus kritērijus, kas garantē Savienības tiesībās prasīto paredzamības līmeni (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 16. jūlijs, National Iranian Oil Company/Padome, T‑578/12, nav publicēts, EU:T:2014:678, 123. punkts).

348    Šajā gadījumā, kā konstatēts šā sprieduma 281. punktā, pirmām kārtām, no pašnoteikšanās principa secinot prasību attiecībās starp Savienību un Marokas Karalisti ievērot Rietumsahāras patstāvīgo un atšķirīgo statusu un, otrām kārtām, no līgumu relatīvās iedarbības principa secinot prasību, saskaņā ar kuru šīs teritorijas tautai vajadzēja piekrist nolīgumam starp Savienību un Marokas Karalisti, kas attiecībā uz šo tautu tiks īstenots, Tiesa ir pasludinājusi skaidrus, precīzus un beznosacījumu pienākumus, kas noteikti iestādēm attiecībā uz trešo pusi, kuru pārstāv prasītāja.

349    Līdz ar to rīcības brīvību, kas ir Padomei, lai noslēgtu ar Marokas Karalisti nolīgumu, kurš skaidri attiecas uz Rietumsahāru, juridiski regulē šā sprieduma 348. punktā minētie pienākumi. It īpaši attiecībā uz prasību, saskaņā ar kuru šīs teritorijas tautai vajadzēja piekrist šādam nolīgumam, protams, Padomei vajadzēja izvērtēt, vai pašreizējā situācija šajā teritorijā pamato to, ka tiek pielāgots veids, kā šī piekrišana tiek izteikta, un vai šie nosacījumi bija izpildīti, lai uzskatītu, ka tā tika izteikta. Tomēr Padomei nevajadzēja nolemt, vai bija iespējams minēto piekrišanu nepaust, jo citādi šī prasība tiek pārkāpta.

350    Otrkārt, šā sprieduma 203. punktā tika atgādināta Rietumsahāras, teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, īpašā situācija, attiecībā uz kuru pārvaldītājvara Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu 73. panta izpratnē atteicās no jebkādas starptautiskas atbildības un kurā joprojām notiek pašnoteikšanās process, jo šā pēdējā puses, proti, Marokas Karaliste un prasītāja kā šīs teritorijas pārstāve, nav panākušas vienošanos par šīs teritorijas situācijas regulējumu – it īpaši sakarā ar “leģitimitātes konfliktu”, par ko tās šajā ziņā nav vienisprātis.

351    Konkrētāk, šajā gadījumā var norādīt, ka pašlaik starp šīm pusēm nav vienošanās, ar kuru viena no tām būtu piekritusi tam, ka otra puse attiecībā uz šo teritoriju īstenotu muitas un tirdzniecības kompetenci, it īpaši saistībā ar tādu starptautisku nolīgumu, kas tai piemērojams, kā strīdīgais nolīgums.

352    Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 6. apsvērumā Padome ir norādījusi, ka “nolīgums starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti ir vienīgais līdzeklis, kā nodrošināt, ka uz Rietumsahāras izcelsmes produktiem attiecas preferenciāla izcelsme, jo Marokas iestādes ir vienīgās, kas var nodrošināt atbilstību noteikumiem, kuri vajadzīgi šādu preferenču piešķiršanai”. Līdz ar to ir jāsecina – lai izdarītu secinājumus no Rietumsahāras īpašās situācijas, kas aprakstīta šā sprieduma 350. un 351. punktā, Padome izlēma noslēgt strīdīgo nolīgumu ar Marokas Karalisti, kura tai šķita vienīgā šīs teritorijas pašnoteikšanās procesa puse, kas var īstenot ar šo nolīgumu prasīto kompetenci, un tas turklāt apstiprina Padomes un Komisijas argumentus par prasītājas nespēju šādu, saistībā ar šo tiesvedību minēto kompetenci īstenot.

353    Tomēr, kā atgādināts šā sprieduma 336. punktā, iestādes arī uzskatīja, ka Rietumsahāras īpašā situācija tām praksē neļauj iegūt šīs teritorijas tautas kā strīdīgā nolīguma trešās puses piekrišanu un ka tām vajadzēja apspriesties ar šīs teritorijas vietējiem iedzīvotājiem, lai apkopotu to viedokli par šā nolīguma noslēgšanu. It īpaši iestādes uzskatīja, ka nebija iespējams apspriesties ar šiem iedzīvotājiem tieši vai ar viena pārstāvja, proti, prasītājas, starpniecību un ka tām bija jāveic cik vien iespējams iekļaujoša apspriešanās, lai neiejauktos leģitimitātes konfliktā starp šo pēdējo un Marokas Karalisti.

354    Tādējādi ir jākonstatē, ka nevar piekrist dažādajiem ar Rietumsahāras īpašo situāciju saistītajiem elementiem, kurus Padome un Komisija ir norādījušas, lai pamatotu šā sprieduma 353. punktā minēto lēmumu.

355    Pirmām kārtām, attiecībā uz Padomes un Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru prasību iegūt piekrišanu nevar piemērot vienādi dalībvalstij un teritorijai, kurai nav savas pārvaldes, šā sprieduma 317. punktā tika konstatēts, ka ar Vīnes konvenciju kodificētos principus var piemērot citiem starptautisko tiesību subjektiem, ne tikai valstīm un ka katrā ziņā sprieduma Padome/Front Polisario 106. punktā Tiesa nav norādījusi satura atšķirību starp Rietumsahāras tautas kvalificēšanu par “trešo valsti” līgumu relatīvās iedarbības principa izpratnē un valsts kvalificēšanu par “trešo valsti” Vīnes konvencijas 34. panta izpratnē.

356    Otrām kārtām, attiecībā uz Komisijas minēto principu, kurš nostiprināts Vīnes konvencijas 36. panta 1. punkta otrajā teikumā un saskaņā ar kuru piekrišanu prezumē, ja nolīgums attiecīgajai trešai pusei rada ieguvumus vai tiesības, ir jāatgādina, ka šā sprieduma 319.–322. punktā minēto iemeslu dēļ 323. punktā tika konstatēts, ka šis princips nav piemērojams.

357    Trešām kārtām, attiecībā uz Padomes un Komisijas argumentāciju par to, ka pastāv grūtības noteikt Rietumsahāras tautas locekļus, ir jākonstatē, tāpat kā konstatē prasītāja, ka šādas grūtības pašas par sevi nav šķērslis tam, lai šī tauta varētu paust piekrišanu strīdīgajam nolīgumam. No vienas puses, ne no 2016. gada 21. decembra sprieduma Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973), ne no dažādajiem šajā spriedumā interpretētajiem starptautisko tiesību principiem neizriet, ka šīs tautas piekrišana noteikti būtu jāiegūst, izmantojot tiešu apspriešanos ar tās locekļiem. Turklāt prasītāja pati neatbalsta šādu tēzi un, gluži pretēji, replikas rakstā apgalvo, ka iestādēm nebija nekādas kompetences veikt šāda veida apspriešanos. No otras puses, kā pamatoti norāda prasītāja, pašnoteikšanās tiesības ir kolektīvas tiesības un ANO struktūras minētajai tautai ir atzinušas šīs tiesības un tādējādi pastāvēšanu neatkarīgi no indivīdiem, kas šo tautu veido, un no viņu skaita. Turklāt no iepriekš minētā sprieduma 106. punkta izriet, ka Tiesa netieši ir uzskatījusi šo tautu par patstāvīgu tiesību subjektu, kas var paust savu piekrišanu starptautiskam nolīgumam neatkarīgi no tās locekļu noteikšanas.

358    Ceturtām kārtām, attiecībā uz Padomes un Komisijas minēto nepieciešamību neiejaukties “leģitimitātes konfliktā” starp prasītāju un Marokas Karalisti attiecībā uz Rietumsahāru pietiek norādīt, ka šo argumentu ir sarežģīti saskaņot ar apstākli – kā norāda pati Padome –, ka apstrīdētā lēmuma 10. apsvērumā tā skaidri ir precizējusi, ka nekas apstrīdētajā nolīgumā neļauj uzskatīt, ka ar to tiktu atzīta Marokas Karalistes suverenitāte pār Rietumsahāru. Tā kā saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un Tiesas attiecībā uz tām izmantoto interpretāciju Savienība nevarēja atzīt Marokas Karalistes pretenzijas uz šo teritoriju, iestādes nevarēja atsaukties uz iejaukšanās risku strīdā starp prasītāju un šo trešo valsti attiecībā uz šīm pretenzijām, lai atturētos no atbilstīgas rīcības nolūkā nodrošināt šīs tautas piekrišanu.

359    Piektām kārtām, neatkarīgi no tā, vai Rietumsahāras tautas piekrišanu var paust vienīgi ar prasītājas starpniecību, it īpaši Padomes apgalvotais, ka Rietumsahāra šajā posmā ir teritorija, kurai nav savas pārvaldes, un ka līdz ar to tā nevar paust savu piekrišanu tādā pašā veidā kā neatkarīga valsts, nav izšķirošs.

360    No vienas puses, šī argumentācija galu galā balstās uz kļūdaino premisu, kura minēta šā sprieduma 295. punktā un saskaņā ar kuru Rietumsahāras tautai jau nebūtu pašnoteikšanās tiesību, jo šajā posmā ar šīs teritorijas galīgo statusu saistītais process vēl nav pabeigts un minētā tauta nevar šīs tiesības pilnībā īstenot. Taču, kā konstatēts tajā pašā punktā, šī premisa nav saderīga ar Tiesas veiktajiem konstatējumiem par ANO struktūru atzīšanu attiecībā uz šīs tautas pašnoteikšanās tiesībām.

361    No otras puses, apgalvotais apstāklis, ka tādu teritoriju tautas, kurām nav savas pārvaldes, kāda ir Rietumsahāras tauta, ne vienmēr var noslēgt līgumu par tirdzniecības preferenču piešķiršanu vai īstenot kompetenci, ko ietver šāds līgums, nenozīmē, ka tās nevar likumīgi paust savu piekrišanu šādam līgumam kā šā līguma trešās puses. It īpaši no līgumu relatīvās iedarbības principa, kā to interpretējusi Tiesa, nav secināms, ka šādas trešās puses piekrišana pati par sevi noteikti būtu jāsaņem, izmantojot līgumu.

362    Sestām kārtām, tas, ka iestādes Marokas Karalisti uzskata par “de facto pārvaldītājvaru” Rietumsahārā, nešķiet esam apstāklis, kas var izslēgt nepieciešamību šīs teritorijas tautai paust piekrišanu strīdīgajam nolīgumam. Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka sprieduma Western Sahara Campaign UK 72. punktā Tiesa ir konstatējusi, ka Marokas Karaliste ir kategoriski izslēgusi, ka tā būtu citastarp pārvaldītājvara Rietumsahāras teritorijā.

363    Nešķiet, ka Marokas Karalistes nostāja ir mainījusies, ciktāl, kā atgādina Comader, šī trešā valsts joprojām uzskata, ka “Rietumsahāras reģions ir valsts teritorijas neatņemama sastāvdaļa, attiecībā uz kuru [tā] īsteno visus suverenitātes instrumentus tāpat kā attiecībā uz pārējo valsts teritoriju”. Šī nostāja, kas turklāt ir atgādināta strīdīgā nolīguma trešajā daļā, nav saderīga ar pārvaldītājvaras statusu Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu 73. panta izpratnē; tajā noteikts, kā norādīts ANO Asamblejas rezolūcijā 2625 (XXV) (skat. šā sprieduma 5. punktu) un kā ir uzsvērusi prasītāja, ka teritorijai, kurai nav savas pārvaldes, ir patstāvīgs un atšķirīgs statuss salīdzinājumā ar tās valsts teritorijas statusu, kura šo teritoriju pārvalda. Katrā ziņā, pat pieļaujot, ka Marokas Karalistei “de facto” būtu pārvaldītājvaras loma attiecībā uz Rietumsahāru, šis apstāklis nevarētu atcelt nepieciešamību, ka šai tautai ir jāpiekrīt strīdīgajam nolīgumam, ņemot vērā tās tiesības uz pašnoteikšanos un līgumu relatīvās iedarbības principa piemērošanu.

364    Septītām kārtām, ir jāatgādina – kā tika konstatēts saistībā ar prasītājas locus standi esamības pārbaudi –, ka tās līdzdalība pašnoteikšanās procesā nenozīmē, ka tā nevar pārstāvēt šo tautu saistībā ar nolīgumu starp Savienību un Marokas Karalisti, un no lietas materiāliem neizriet, ka ANO struktūras būtu atzinušas citas organizācijas – nevis prasītāju – par pilnvarotām pārstāvēt minēto tautu (skat. šā sprieduma 207. un 208. punktu). Līdz ar to nebija neiespējami saņemt šīs tautas piekrišanu ar prasītājas starpniecību. Padomes un Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru šī hipotēze šai organizācijai piešķirtu “veto tiesības” attiecībā uz strīdīgā nolīguma piemērošanu minētajā teritorijā, var vienīgi noraidīt. Šajā ziņā pietiek atgādināt – kā konstatēts šā sprieduma 349. punktā –, ka Padomei nepienācās nolemt, vai bija iespējams nesaņemt Rietumsahāras tautas piekrišanu strīdīgā nolīguma noslēgšanai. Līdz ar to apgalvotais apstāklis, ka prasītājas kompetence izsacīt šo piekrišanu tai piešķirtu “veto tiesības”, nevar pamatot šādu lēmumu.

365    No tā izriet, ka Padomes un Komisijas izvirzītie elementi, kas saistīti ar Rietumsahāras īpašo situāciju, nav tādi, kas liktu izslēgt iespēju Rietumsahāras tautai paust savu piekrišanu nolīgumam kā šā nolīguma trešai pusei.

366    Treškārt, kā konstatēts šā sprieduma 339. punktā, Komisijas un EĀDD veiktās apspriešanās vienīgais priekšmets bija iegūt “attiecīgo iedzīvotāju” viedokli par strīdīgo nolīgumu, nevis Rietumsahāras tautas piekrišanu tam. Līdz ar to, kā pamatoti norāda prasītāja, šo apspriešanos nevar uzskatīt par tādu, kas atbilst prasībām, kuras Tiesa secinājusi no līgumu relatīvās iedarbības principa, kas piemērojams minētajai tautai atbilstoši tās pašnoteikšanās tiesībām.

367    Padomes, Francijas Republikas, Komisijas un Comader argumentācija, saskaņā ar kuru aplūkojamās apspriešanās procesā esot ievēroti attiecīgie starptautisko tiesību principi, neliek apšaubīt šo secinājumu.

368    Šajā ziņā, pirmām kārtām, Padome apgalvo, ka Savienības veiktā apspriešanās atbilstot attiecīgajiem starptautisko tiesību principiem, jo tā esot īstenota ar pārstāvības struktūrām un tās mērķis esot bijis iegūt piekrišanu. Padome šos kritērijus it īpaši secina no Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvencijas Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām, kas pieņemta Ženēvā 1989. gada 27. jūnijā, un no ANO Deklarācijas par pamatiedzīvotāju tautu tiesībām, kuru ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2007. gada 13. septembrī. Tādējādi aplūkojamās apspriešanās mērķis esot bijis nodrošināt pēc iespējas plašāku attiecīgos iedzīvotājus pārstāvošo struktūru un organizāciju piedalīšanos. Šajā ziņā Marokas Karaliste esot apspriedusies it īpaši ar vēlētiem reģionālajiem pārstāvjiem, kuri ievēlēti vispārējās, tiešās vēlēšanās 2015. gadā un no kuriem ievērojama daļa cēlusies no vietējām ciltīm. Komisija un EĀDD esot apspriedušies ar plašu loku vietējo politisko un sabiedriski politisko organizāciju un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju, kā arī ar prasītāju.

369    Otrām kārtām, Padomes ieskatā – un Padomi atbalsta Francijas Republika un Komisija –, iestādes esot balstījušās uz objektīvu kritēriju, proti, kritēriju par tarifa preferenču, kuras izriet no asociācijas nolīguma, labvēlīgo vai nelabvēlīgo raksturu attiecībā uz Rietumsahāras iedzīvotājiem; šis kritērijs atbilstot principiem, kuri secināmi no ANO juridiskā padomnieka 2002. gada 29. janvāra vēstules.

370    Attiecībā uz Padomes argumentāciju, kas minēta šā sprieduma 368. punktā, pietiek norādīt, ka saskaņā ar to, ko būtībā apgalvo prasītāja, kritēriji, kurus Padome secina no minētās konvencijas un deklarācijas, proti, ka ikvienam apspriešanās procesam būtu jātiek īstenotam ar attiecīgo iedzīvotāju pārstāvības struktūrām un ka tā mērķim vajadzētu būt to piekrišanas iegūšanai, neatbilst prasībām, kuras Tiesa secinājusi no līgumu relatīvās iedarbības principa saistībā ar pašnoteikšanās principu.

371    Pirmām kārtām, uzreiz ir jānorāda – kā jau tas vairākkārt ir darīts –, ka Padome piekrišanas jēdzienam nepiešķir tās pašas tiesiskās sekas, kas starptautiskajās tiesībās principā ir saistītas ar šo jēdzienu, jo šī iestāde šajā gadījumā nerunā par strīdīgā nolīguma trešās puses piekrišanu sprieduma Padome/Front Polisario 106. punkta izpratnē, bet gan par vietējo iedzīvotāju galvenokārt labvēlīgo viedokli (skat. šā sprieduma 336.–340. punktu).

372    Turklāt, kā uzsver prasītāja, 2018. gada 11. jūnija ziņojumā Komisija savos secinājumos neatsaucas uz piekrišanas jēdzienu, bet vienīgi norāda, ka “lielākā daļa no patlaban Rietumsahārā dzīvojošajiem iedzīvotājiem ļoti plaši atbalsta [asociācijas] nolīguma tarifa preferenču attiecināšanu uz Rietumsahāras produktiem”. Tāpat tā atsaucas uz “pozitīvo viedokli”, ko “Marokas iestāžu veiktajā informēšanas un apspriešanas procesā” pauduši “Rietumsahāras pārstāvji, kas ir ievēlēti valsts, reģionālajās un vietējās iestādēs”, un uz to, ka “šo viedokli lielā mērā atbalsta vietējās sociāli ekonomiskās organizācijas pilsoniskās sabiedrības ietvaros”.

373    Otrām kārtām, kā izklāstīts šā sprieduma 337. punktā un kā prasītāja vairākkārt ir norādījusi savas prasības atbalstam, it īpaši saistībā ar šo daļu, jēdziens “attiecīgie iedzīvotāji”, uz kuru iestādes atsaucas, nesakrīt ar “Rietumsahāras tautas” jēdzienu, kura saturā ietilpst tiesības uz pašnoteikšanos. Līdz ar to iestādes nevar apgalvot, ka abi šie jēdzieni ir līdzvērtīgi, pierādot, ka tās ir izpildījušas prasības, kuras izriet no šo tiesību ievērošanas.

374    It īpaši nešķiet, ka, izņemot prasītāju, puses, ar kurām Komisija ir apspriedusies, var uzskatīt par Rietumsahāras tautas “pārstāvības struktūrām”.

375    Pirmkārt, attiecībā uz to, ka Marokas Karaliste ir apspriedusies ar vēlētajiem reģionālajiem pārstāvjiem, ir jānorāda – kā precizē Komisija –, ka šīs vietējās un reģionālās autoritātes ir tikušas izraudzītas atbilstoši Marokas konstitucionālajai kārtībai un ka – saskaņā ar to, ko būtībā uzsver prasītāja, – viņu kompetences īstenošanas pamatā ir Marokas pretenzijas uz suverenitāti pār Rietumsahāru. Līdz ar to iestādes katrā ziņā nevar uzskatīt, ka apspriešanās ar minētajām autoritātēm, ko veica šī valsts, kura ir strīdīgā nolīguma puse, ir notikusi ar mērķi iegūt šā nolīguma trešās puses piekrišanu, bet gan ne vairāk kā ar mērķi iesaistīt tā noslēgšanā minētajai valstij piederošās ieinteresētās vietējās pašvaldības un publiskās struktūras.

376    Komisijas apgalvotajam faktam, ka šie vēlētie pārstāvji ir “Rietumsahāras izcelsmes”, šajā ziņā nav nozīmes, vēl jo vairāk tāpēc, ka saskaņā ar to, ko Komisija ir precizējusi 2018. gada 11. jūnija ziņojumā un ko norāda prasītāja, Marokas Karaliste neveic nošķīrumu, pamatojoties uz etnisko vai kopienas piederību, starp iedzīvotājiem, kas atrodas Rietumsahāras daļā, kuru tā kontrolē.

377    Otrkārt, attiecībā uz Komisijas un EĀDD apspriešanos ar dažādām nevalstiskajām organizācijām un uzņēmējiem, uz kuriem ir atsauce 2018. gada 11. jūnija ziņojumā, Komisija, šajā ziņā atbildot uz Vispārējās tiesas procesa organizatoriskajā pasākumā uzdotajiem jautājumiem, norādīja, ka, izraugoties šīs struktūras, EĀDD un pati Komisija galvenokārt ir balstījušies uz trim kritērijiem. Šie kritēriji ir, pirmām kārtām, struktūras faktiska klātbūtne vai regulāra darbība Rietumsahārā, otrām kārtām, veiktās darbības veids (sociāli ekonomiskās darbības un cilvēktiesības) un, trešām kārtām, Rietumsahāras iedzīvotāju labā veiktās darbības nozīmīgums vai atbilstība un tās atzīšana attiecīgajā nozarē Rietumsahārā vai starptautiskā līmenī. Rakstveida atbildē tā piebilst, ka lielākā daļa sarunu biedru bija norādījuši, ka ir Rietumsahāras izcelsmes.

378    Šajā ziņā, pirmām kārtām, var norādīt, ka šos izraudzīšanas kritērijus nevar uzskatīt par tādiem, ar kuriem tiektos izraudzīties Rietumsahāras tautas “pārstāvības struktūras”, bet gan vien par tādu struktūru paraugu, kuras darbojas šajā teritorijā vai nu sociālajā un ekonomikas jomā, vai nu pamattiesību jomā, un šī darbība var sniegt labumu vietējiem iedzīvotājiem. Komisijas norādei, ka lielākā daļa sarunu partneru bija minējuši, ka ir “Rietumsahāras izcelsmes”, šajā ziņā nav nozīmes. No šīs iestādes paskaidrojumiem izriet, ka šī izcelsme nebija minēto struktūru izraudzīšanās kritērijs un ka šie sarunu partneri katrā ziņā neizteicās kā minētās tautas locekļi, bet gan kā to struktūru pārstāvji, ar kurām notika apspriešanās.

379    Otrām kārtām, ir jānorāda, ka šīs vienības un struktūras ir ne vairāk kā dažādu sociālekonomisko un ar pilsonisko sabiedrību saistīto interešu pārstāves, bet ne no 2018. gada 11. jūnija ziņojuma, ne no Padomes un Komisijas procesuālajiem rakstiem neizriet, ka šīs vienības vai struktūras pašas sevi uzskatītu vai būtu jāuzskata par Rietumsahāras tautas pārstāvības struktūrām, kas pilnvarotas paust šīs tautas piekrišanu. Katrā ziņā, pat pieņemot, ka 368. punktā minētie kritēriji būtu piemērojami, no lietas materiāliem tāpat neizriet, ka tās pašas sevi uzskatītu vai būtu jāuzskata par “attiecīgo iedzīvotāju” “pārstāvības struktūrām”.

380    Turklāt ir jāpiebilst, ka prasītāja apstrīd vienību un struktūru, ar kurām apspriedās Komisija un EĀDD, pārstāvības spēju; prasītāja apgalvo, ka, no vienas puses, lielākā daļa organizāciju, par kurām Komisija 2018. gada 11. jūnija ziņojumā ir norādījusi, ka ir ar tām apspriedusies, faktiski nebija piedalījušās minētajā apspriešanās procesā (94 no ziņojuma pielikumā minētajām 112 organizācijām), un pamato savu apgalvojumu šajā ziņā ar precīziem un konkrētiem elementiem. No otras puses, prasītāja apgalvo, ka vienīgās struktūras, ar kurām Komisija apspriedās, lielākoties ir vai nu Marokas uzņēmēji, vai Marokas Karalistes interesēm labvēlīgas organizācijas. Padome un Komisija neapstrīd pirmo no šiem apgalvojumiem, un precizējumi, ko Komisija sniegusi attiecībā uz struktūrām, ar kurām faktiski notikusi apspriešanās, tiecas apstiprināt otro no tiem.

381    Treškārt, pati prasītāja apgalvo, ka 2018. gada 5. februārī Briselē notikusī tās pārstāvja un EĀDD pārstāvja tikšanās pati par sevi neiekļāvās šā sprieduma 377. punktā minētajā apspriešanās procesā. Prasītāja apstrīd pašu šīs apspriešanās principu, jo, tās ieskatā, Komisija un EĀDD nebija kompetenti to īstenot; prasītāja precizē, ka minētā tikšanās tika rīkota pēc prasītājas lūguma un vienīgi ar mērķi atsākt dialogu ar Komisiju. Savukārt Komisija 2018. gada 11. jūnija ziņojumā norāda, ka ir notikušas “tehniska rakstura pārrunas” ar prasītāju, “kas ir ANO sarunu [partnere] un ANO vadītā Rietumsahāras miera procesa puse”.

382    Tādējādi, ciktāl prasītājas viedoklis attiecībā uz strīdīgo nolīgumu tomēr tika ņemts vērā 2018. gada 11. jūnija ziņojumā, tāpat kā pārējo šajā ziņojumā minēto struktūru viedoklis, katrā ziņā ir jānorāda, ka Komisija neuzskatīja prasītāju par Rietumsahāras tautas pārstāvības struktūru, kas pilnvarota paust tās piekrišanu, bet ne vairāk kā par vienu no vairākām “ieinteresētajām pusēm” LES 11. panta 3. punkta izpratnē, ar kurām tai bija pienākums apspriesties atbilstoši šīm normām.

383    Līdz ar to nevar uzskatīt, ka apspriešanās, kas minēta 2018. gada 11. jūnija ziņojumā, tika veikta ar Rietumsahāras tautas “pārstāvības struktūrām”, bet gan – kā norāda prasītāja – būtībā ne vairāk kā ar “ieinteresētajām pusēm”, ko iestādes katrā ziņā varēja iesaistīt strīdīgā nolīguma noslēgšanā saskaņā ar Līgumiem neatkarīgi no apstrīdētā lēmuma 10. apsvērumā minētajiem Tiesas “apsvērumiem par piekrišanu”.

384    Tātad no šā sprieduma 371.–383. punkta izriet, ka apspriešanos, ko Komisija un EĀDD veica pēc Padomes lūguma, nevar uzskatīt par tādu, kas būtu ļāvusi iegūt Rietumsahāras tautas piekrišanu strīdīgajam nolīgumam saskaņā ar līgumu relatīvās iedarbības principu, kā to interpretējusi Tiesa.

385    Tagad attiecībā uz starptautisko tiesību interpretāciju, kuru aizstāv Padome, pamatojoties uz ANO juridiskā padomnieka 2002. gada 29. janvāra vēstuli, un kuru šajā ziņā atbalsta Komisija un Francijas Republika (skat. šā sprieduma 369. punktu), pirmām kārtām, ir jānorāda – kā jau atgādināts šā sprieduma 111. punktā –, ka Savienība ir autonoma tiesību sistēma. No tā izriet, ka iestādes nevar izvairīties no pienākuma izpildīt Tiesas interpretāciju attiecībā uz starptautisko tiesību normām, kas piemērojamas nolīgumam, kurš skar teritoriju, kam nav savas pārvaldes, aizstājot šo interpretāciju ar dažādiem kritērijiem, kuri izriet no ANO juridiskā padomnieka vēstules Drošības padomei un kuriem turklāt nav saistoša rakstura.

386    Turklāt ANO juridiskā padomnieka atzinumi tiek iesniegti ANO struktūrām saistībā ar uzdevumiem, kas veicami šīs starptautiskās organizācijas sekretariātam atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu 98. pantam. To apjoms līdz ar to nav tāds pats kā to konsultatīvo atzinumu apjoms, ko ST, kura saskaņā ar minēto statūtu 92. pantu ir galvenā ANO tiesu iestāde un kuras atzinumi nosaka uzdotajam jautājumam piemērojamās tiesības, izdod atbilstoši minēto statūtu 96. pantam (šajā nozīmē skat. konsultatīvo atzinumu, 2019. gada 25. februāris, Maurīcijas Čagosu arhipelāga nošķiršanas 1965. gadā tiesiskās sekas, ST, Krājums, 2019, 95. lpp., 137. punkts).

387    Otrām kārtām, ir jānorāda – kā atgādināts šā sprieduma 312. punktā –, ka ANO juridiskā padomnieka 2002. gada 29. janvāra vēstule neattiecas uz jautājumu par Rietumsahāras tautas piekrišanu starptautiskam nolīgumam, kas piemērojams šai teritorijai, bet uz jautājumu par to privāto tiesību līgumu likumību, kuri noslēgti starp Marokas publiskajām struktūrām un naftas sabiedrībām par naftas resursu krājumu izpēti un novērtējumu Rietumsahāras piekrastē.

388    Trešām kārtām, ir jānorāda, ka 2002. gada 29. janvāra vēstulē ANO juridiskais padomnieks vērtē Drošības padomes jautājumu, pamatojoties uz analoģiju ar jautājumu par to, vai, vispārīgāk, pārvaldītājvaras Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu 73. panta izpratnē darbība, kas attiecas uz teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, minerālresursiem, ir nelikumīga pati par sevi vai vienīgi ar noteiktiem nosacījumiem. Tomēr, kā jau izklāstīts šā sprieduma 362. un 363. punktā, Marokas Karaliste nevēlas tikt uzskatīta par Rietumsahāras pārvaldītājvaru un tā nav par tādu jāuzskata, ņemot vērā tās nostāju attiecībā uz šīs teritorijas statusu, kura turklāt ir atspoguļota strīdīgā nolīguma preambulā.

389    Ceturtām kārtām, no ANO juridiskā padomnieka 2002. gada 29. janvāra vēstules daļas “Secinājumi” izriet, ka viņš uzskata – teritoriju, kurām nav savas pārvaldes, dabas resursu izmantošana ir pretrunā šīm teritorijām piemērojamiem starptautisko tiesību principiem, ja minētā izmantošana ir notikusi, neievērojot šo teritoriju, kurām nav savas pārvaldes, tautas intereses un gribu. Tādējādi, pat pieņemot, ka šos secinājumus pēc analoģijas varētu piemērot Savienības piešķirto tirdzniecības preferenču attiecināšanai saistībā ar asociācijas nolīgumu, ir jākonstatē, ka tie neatbalsta Padomes, Komisijas un Francijas Republikas viedokli, saskaņā ar kuru iestādes ir izpildījušas piemērojamos starptautisko tiesību principus. No tā skaidri izriet, ka Rietumsahārā veiktajām izpētes un izmantošanas darbībām ir jābūt saderīgām ne tikai ar šīs teritorijas tautas interesēm, bet arī ar tās gribu un ka gadījumā, ja tas tā nav, šīs darbības ir pretrunā šiem principiem.

390    Līdz ar to Padome un Komisija katrā ziņā nevarēja pamatoties uz ANO juridiskā padomnieka 2002. gada 29. janvāra vēstuli, lai uzskatītu, ka strīdīgais nolīgums atbilst teritorijām, kurām nav savas pārvaldes, piemērojamiem starptautisko tiesību principiem, jo to varēja uzskatīt par labvēlīgu Rietumsahāras ekonomiskajai attīstībai, neatkarīgi no jautājuma par to, vai tika pausta Rietumsahāras tautas piekrišana. Tādējādi prasītāja pamatoti norāda, ka iestādes nevarēja aizstāt prasību par šīs piekrišanas izteikšanu, kas noteikta sprieduma Padome/Front Polisario 106. punktā, ar kritēriju par attiecīgo iedzīvotāju ieguvumiem no strīdīgā nolīguma.

391    No visa iepriekš minētā izriet, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Padome nav pietiekami ņēmusi vērā visus atbilstīgos elementus saistībā ar Rietumsahāras situāciju un ir kļūdaini uzskatījusi, ka tai bija rīcības brīvība izlemt, vai bija jāizpilda prasība, saskaņā ar kuru šīs teritorijas tautai kā strīdīgā nolīguma trešai pusei bija jāizsaka piekrišana tā piemērošanai šajā teritorijā, atbilstoši Tiesas izmantotajai interpretācijai par līgumu relatīvās iedarbības principu saistībā ar pašnoteikšanās principu. It īpaši, pirmkārt, Padome un Komisija kļūdaini ir uzskatījušas, ka tābrīža situācija šajā teritorijā neļāva nodrošināt šīs piekrišanas saņemšanu it īpaši ar prasītājas starpniecību. Otrkārt, uzskatot, ka Komisijas un EĀDD veiktā apspriešanās, kuras priekšmets nebija šādas piekrišanas saņemšana un kuras mērķis nebija vērsties pie minētās tautas “pārstāvības struktūrām”, ļāva izpildīt līgumu relatīvās iedarbības principu, kā Tiesa to interpretējusi sprieduma Padome/Front Polisario 106. punktā, Padome ir kļūdījusies gan attiecībā uz šīs apspriešanās apjomu, gan attiecībā uz minētajā punktā noteiktās prasības apjomu. Treškārt, Padome ir kļūdaini uzskatījusi, ka tā varēja pamatoties uz ANO juridiskā padomnieka 2002. gada 29. janvāra vēstuli, lai šo prasību aizstātu ar, kā apgalvots, šajā vēstulē noteiktajiem kritērijiem. No tā izriet, ka šī trešā pamata daļa ir pamatota un var būt par pamatu apstrīdētā lēmuma atcelšanai.

392    No visa iepriekš minētā izriet, ka, neesot nepieciešamībai vērtēt prasības trešā pamata otro daļu un pārējos pamatus, apstrīdētais lēmums ir jāatceļ.

C.      Par apstrīdētā lēmuma seku atstāšanu spēkā

393    Atbilstoši LESD 264. panta otrajai daļai Vispārējā tiesa, ja tā uzskata to par vajadzīgu, var noteikt, kuras no atceltā tiesību akta sekām ir jāuzskata par galīgi saistošām.

394    Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka apstrīdēta tiesību akta, it īpaši lēmuma par starptautiska nolīguma noslēgšanu, sekas var atstāt spēkā tiesiskās drošības dēļ, it īpaši, ja tā atcelšanas tūlītējais rezultāts ietver nopietnu nelabvēlīgu ietekmi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 28. aprīlis, Komisija/Padome, C‑28/12, EU:C:2015:282, 60. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 4. septembris, Komisija/Padome (Nolīgums ar Kazahstānu), C‑244/17, EU:C:2018:662, 51. punkts).

395    Šajā gadījumā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma tūlītējai atcelšanai var būt nopietnas sekas attiecībā uz Savienības ārējo darbību un tas var apdraudēt to starptautisko saistību tiesisko drošību, kurām Savienība ir piekritusi un kuras ir saistošas iestādēm un dalībvalstīm.

396    Šajos apstākļos pēc Tiesas ierosmes ir jāpiemēro LESD 264. panta otrā daļa, atstājot spēkā apstrīdētā lēmuma sekas uz laikposmu, kas nepārsniedz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta pirmajā daļā noteikto termiņu, vai, ja šajā laikā tiek iesniegta apelācija, – līdz Tiesa pasludinās spriedumu par šo apelāciju.

 Par tiesāšanās izdevumiem

397    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

398    Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.

399    Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam Francijas Republika un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

400    Atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam Vispārējā tiesa var nolemt, ka personai, kas iestājusies lietā un kas nav šā panta 1. un 2. punktā minētās personas, savi tiesāšanās izdevumi ir jāsedz pašai.

401    Līdz ar to šajā gadījumā ir jānolemj, ka Comader savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Padomes Lēmumu (ES) 2019/217 (2019. gada 28. janvāris) par to, lai noslēgtu Nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti par grozījumu izdarīšanu 1. un 4. protokolā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam par asociācijas izveidi starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses.

2)      Atstāt spēkā Lēmuma 2019/217 sekas uz laikposmu, kas nepārsniedz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta pirmajā daļā noteikto termiņu, vai, ja šajā laikā tiek iesniegta apelācijas sūdzība, – līdz Tiesa pasludinās spriedumu par šo apelāciju.

3)      Eiropas Savienības Padome papildus saviem tiesāšanās izdevumiem sedz tiesāšanās izdevumus, kas radušies Front populaire pour la libération de la Saguia elHamra et du Rio de oro (Front Polisario).

4)      Francijas Republika, Eiropas Komisija un Confédération marocaine de l’agriculture et du développement rural (Comader) sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Costeira

Gratsias

Kancheva

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 29. septembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs



*      Tiesvedības valoda – franču.