ĢENERĀLADVOKĀTA
PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 4. oktobrī (1)
Lieta C‑420/16 P
Balázs‑Árpád Izsák,
Attila Dabis
pret
Eiropas Komisiju
Apelācija – Pilsoņu iniciatīva “Kohēzijas politika reģionu vienlīdzībai un reģionālo kultūru ilgtspējai”, ar kuru Komisija tiek aicināta iesniegt tiesību akta priekšlikumu, ar kuru nacionālo minoritāšu reģioni tiktu iekļauti Savienības kohēzijas politikā – Reģistrācijas pieteikums – Komisijas atteikums – Regulas (ES) Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunkts – Acīmredzami ārpus Komisijas pilnvarām – Acīmredzamais raksturs – Pierādīšanas pienākums – LESD 174. pants – LESD 167. pants – LESD 19. panta 1. punkts
I. Ievads
1. Šajā lietā Balázs‑Árpád Izsák un Attila Dabis lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 10. maija spriedumu Izsák un Dabis/Komisija (T‑529/13, EU:T:2016:282) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja to prasību atcelt Komisijas Lēmumu C(2013) 4975 final (2013. gada 25. jūlijs) par pieteikumu reģistrēt pilsoņu iniciatīvu “Kohēzijas politika reģionu vienlīdzībai un reģionālo kultūru ilgtspējai”, kas Komisijai tika iesniegta 2013. gada 18. jūnijā (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums” vai “lēmums par atteikumu).”
2. Šajā apelācijas sūdzībā izvirzītais centrālais jautājums ir par to, kā interpretēt pamatu, uz kuru balstoties, Vispārējā tiesa apstiprināja Komisijas lēmumu atteikt reģistrēt ierosināto Eiropas pilsoņu iniciatīvu (turpmāk tekstā – “EPI priekšlikums”), proti, ka tā esot “acīmredzami ārpus Komisijas pilnvarām iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu, lai īstenotu Līgumus” Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 211/2011 (2011. gada 16. februāris) par pilsoņu iniciatīvu (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 211/2011”) (2) 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē.
3. Vispirms es uzskatu, ka, ņemot vērā to, ka dažu apelācijas sūdzības pamatu formulējums dažbrīd ir vispārīgs, lielākā to daļa ir vai nu nepieņemami, vai nepamatoti.
4. Tomēr, kā izklāstīšu savā analīzē, es uzskatu, ka pirmais un trešais pamats, kopā ņemti, ir jāapmierina. Vispārējā tiesa nepamatoti noraidīja visus iebildumus par LESD 4. panta 2. punkta c) apakšpunkta un 174. panta, kā arī par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1059/2003 (2003. gada 26. maijs) par kopējas statistiski teritoriālo vienību klasifikācijas (NUTS) izveidi (3) 3. panta 5. punkta, to lasot šīs pašas regulas 10. apsvēruma gaismā, kļūdainu interpretāciju un apstiprināja strīdīgo lēmumu atteikt reģistrēt priekšlikumu. Tādējādi, manuprāt, tiktāl pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.
II. Tiesvedības priekšvēsture un pārsūdzētais spriedums
5. 2013. gada 18. jūnijā B.‑Á. Izsák un A. Dabis (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzēji”) līdz ar piecām citām personām Komisijai iesniedza EPI priekšlikumu “Kohēzijas politika reģionu vienlīdzībai un reģionālo kultūru ilgtspējai”. EPI priekšlikuma mērķis bija panākt, lai “Eiropas Savienības kohēzijas politika pievērstu īpašu vērību reģioniem, kuru etniskās, kultūras, reliģijas vai lingvistiskās īpatnības atšķiras no apkārtējo reģionu īpatnībām” (4).
6. 2013. gada 25. jūlijā, atgādinājusi Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta noteikumus un izvērtējusi it īpaši tos LESD noteikumus, uz kuriem bija atsauce EPI priekšlikumā, kā arī “visus citus iespējamos juridiskos pamatus”, Komisija atteicās reģistrēt apelācijas sūdzības iesniedzēju ierosināto EPI ar pamatojumu, ka tā acīmredzami ir ārpus Komisijas pilnvarām iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu, lai īstenotu Līgumus, atbilstoši Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktam un 3. punktam (5).
7. 2013. gada 27. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzēji cēla Vispārējā tiesā prasību atcelt strīdīgo lēmumu. Prasības vienīgā pamata – kas bija iedalīts vairākos iebildumos – mērķis bija panākt, lai tiek konstatēts, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta noteikumus. Šie iebildumi bija, pirmkārt, par kļūdainu LESD 4. panta 2. punkta c) apakšpunkta un 174. panta, kā arī Regulas Nr. 1059/2003 3. panta 5. punkta, to lasot šīs pašas regulas 10. apsvēruma gaismā, interpretāciju, otrkārt, par kļūdainu LESD 167. panta interpretāciju, treškārt, par kļūdainu LESD 19. panta 1. punkta interpretāciju, ceturtkārt, par Regulas Nr. 211/2011 4. panta 1. un 2. punktā neparedzētas informācijas kļūdainu ņemšanu vērā un, piektkārt, par pilnvaru nepareizu izmantošanu un labas pārvaldības principa pārkāpumu (6).
8. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa, pirms noraidīt prasību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, izvērtēja apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos iebildumus saistībā ar vienīgo pamatu.
III. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
9. 2016. gada 28. jūlijā apelācijas sūdzības iesniedzēji iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu. Savos prasījumos tie Tiesu galvenokārt lūdz pilnībā atcelt pārsūdzēto spriedumu, izlemt lietu pēc būtības un atcelt strīdīgo lēmumu un pakārtoti – nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā, ja Tiesa uzskatītu, ka tiesvedības stadija neļauj pieņemt galīgo spriedumu, kā arī piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
10. Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
11. Rumānijas un Slovākijas valdības, kas ir iestājušās lietā, lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
12. Ungārijas valdība, kas arī ir iestājusies lietā, lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un izlemt lietu pēc būtības vai, ja Tiesa uzskatītu, ka nosacījumi tam nav izpildīti, nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.
13. Pieteikumā par tiesas sēdes rīkošanu apelācijas sūdzības iesniedzēji arī izvirzīja trīs papildu pamatus un, balstoties uz tiem vai citiem apelācijas sūdzībā izvirzītajiem pamatiem, lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu. Komisija savos apsvērumos rakstveidā atbildēja, ka papildu pamati galvenokārt ir nepieņemami un pakārtoti – nepamatoti.
14. Šie lietas dalībnieki, izņemot Slovākijas valdību, kas nebija pārstāvēta, tika uzklausīti 2018. gada 3. aprīļa tiesas sēdē.
IV. Juridiskā analīze
Ievada apsvērumi
15. Apelācijas sūdzības atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzēji ir izvirzījuši piecus pamatus, kā arī savā iepriekš minētajā pieteikumā par tiesas sēdes rīkošanu – trīs papildu pamatus. Pirmais pamats ir par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta un par Vispārējas tiesas 2015. gada 4. marta Reglamenta (turpmāk tekstā – “Vispārējās tiesas Reglaments”) 92. panta 1. punkta pārkāpumu (7). Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts LES 11. panta 4. punkts un Regulas Nr. 211/2011 un 4. panta 2. punkta b) apakšpunkts. Trešais pamats ir par LESD 4. panta 2. punkta c) apakšpunkta un 174. panta pārkāpumu. Ceturtais pamats ir par LESD 7. un 167. panta, LES 3. panta 3. punkta, Hartas 22. panta, kā arī tiesību normu par diskriminācijas aizliegumu pārkāpumu. Piektais pamats ir par jēdziena “tiesību ļaunprātīga izmantošana” kļūdainu interpretāciju, Vispārējai tiesai lemjot par tiesāšanās izdevumiem. Trīs papildu pamati ir par labas pārvaldības principa pārkāpumu, kā arī par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un, visbeidzot, par EPI priekšlikuma daļējas reģistrācijas neesamību.
16. Lai gan apelācijas sūdzība ir balstīta uz pieciem pamatiem un trīs papildu pamatiem, es uzskatu, ka šajos secinājumos uzmanība jākoncentrē uz otrā līdz ceturtā pamata analīzi. Turklāt es uzskatu, ka apelācijas sūdzība ir jāpārstrukturē, apvienojot pirmo un trešo pamatu, kuri būtībā attiecas uz pierādīšanas pienākumu, kas pārsūdzētajā spriedumā bija uzlikts apelācijas sūdzības iesniedzējiem.
17. Vispirms jānorāda, ka, kopumā ņemti, apelācijas sūdzības pamati ir koncentrēti uz Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā iekļauto nosacījumu un uz Vispārējās tiesas veikto pārbaudi par Komisijas veikto vērtējumu attiecībā uz to, kas acīmredzami ir ārpus Komisijas pilnvarām.
18. Šajā ziņā vispirms ir jānorāda – kā izriet no Regulas Nr. 211/2011 4. apsvēruma un 4. panta 1. punkta pēdējās daļas –, ka Komisijai šīs reģistrācijas procedūras ietvaros ir jāsniedz Eiropas pilsoņu iniciatīvas (turpmāk tekstā – “EPI” vai “pilsoņu iniciatīva”) organizatoriem palīdzība un konsultācijas, jo īpaši par reģistrēšanas kritērijiem. Turpinājumā jāuzsver – kā ir atgādināts šīs regulas 10. apsvērumā –, ka lēmums par EPI priekšlikuma reģistrāciju minētās regulas 4. panta izpratnē ir jāpieņem saskaņā ar labas pārvaldības principu, kuram it īpaši ir piesaistīts kompetentās iestādes pienākums veikt rūpīgu un objektīvu izvērtēšanu, turklāt ņemot vērā visus elementus, kuriem ir nozīme konkrētajā gadījumā. Šīs prasības, kas ir raksturīgas labas pārvaldības principam, ir vispārīgi piemērojamas Savienības administrācijas darbībām tās attiecībās ar sabiedrību un tādējādi arī tiesību iesniegt EPI kā instrumentu pilsoņu dalībai Savienības demokrātiskajā dzīvē kontekstā (8).
19. Jāpatur prātā, ka atbilstoši šī instrumenta mērķiem, kā tie ir minēti Regulas Nr. 211/2011 1. un 2. apsvērumā un kas it īpaši ir pilsoņu līdzdalības sekmēšana un Savienības padarīšana par pieejamāku, šīs regulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais reģistrācijas nosacījums Komisijai, kurai ir iesniegts EPI priekšlikums, ir jāinterpretē un jāpiemēro tādā veidā, lai nodrošinātu EPI vieglu pieejamību (9). No šīs regulas 2. apsvēruma mērķiem izriet arī, ka procedūrām un noteikumiem, kas nepieciešami EPI, vajadzētu būt skaidriem, vienkāršiem, viegli īstenojamiem un samērojamiem ar EPI būtību. Ar nepieciešamajām procedūrām un noteikumiem būtu jāpanāk saprātīgs līdzsvars starp tiesībām un pienākumiem (10).
20. Tikai tad, kad EPI priekšlikums, ņemot vērā tās priekšmetu un mērķus, kādi tie izriet no obligāti sniedzamās un – attiecīgā gadījumā – papildu informācijas, ko organizatori snieguši atbilstoši Regulas Nr. 211/2011 II pielikumam, ir acīmredzami ārpus Komisijas pilnvarām (11) iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu, lai īstenotu Līgumus, Komisija ir tiesīga atteikties reģistrēt šo EPI priekšlikumu saskaņā ar šīs regulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu (12).
21. Apelācijas sūdzības pamati ir jāizskata, ņemot vērā šos apsvērumus.
A. Par pirmo un trešo pamatu – LESD 4. panta 2. punkta c) apakšpunkta un 174. panta pārkāpumu un pierādīšanas pienākuma sadali
1. Pārsūdzētais spriedums
22. Pārsūdzētā sprieduma 81. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nav pierādījuši, ka gan Savienības, gan dalībvalstu veiktā Savienības kohēzijas politikas īstenošana apdraudētu nacionālo minoritāšu reģionu raksturīgās īpatnības (13). Turklāt pārsūdzētā sprieduma 85. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nav arī pierādījuši, ka nacionālo minoritāšu reģionu etniskās, kultūras, reliģijas vai lingvistiskās īpatnības varētu tikt uzskatītas par būtisku vai pastāvīgu demogrāfisku atpalicību LESD 174. panta trešās daļas izpratnē.
23. Turpinājumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 86. punktā pievērsās LESD 174. panta trešās daļas (14) un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (15) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1303/2013)”, 121. panta 4. punkta (16) analīzei, kuras rezultātā tā konstatēja, ka šajās tiesību normās “atpalicības” vai “kavēkļa” jēdziens neietver atpalicību vai kavēkļus, kas izriet no nacionālo minoritāšu reģionu etniskām, kultūras, reliģijas vai lingvistiskām īpatnībām.
24. Šā sprieduma 87. punktā Vispārējā tiesa piebilda, ka, “pat pieņemot, ka šīs īpatnības varētu tikt aplūkotas kā attiecīgo reģionu īpašie demogrāfiskie dati, nav pierādīts, ka šo reģionu ekonomikas attīstībai tās veidotu pastāvīgu nelabvēlīgu faktoru salīdzinājumā ar apkārtējiem reģioniem”. Taisnība, ka Vispārējā tiesa atzina, ka lingvistiskās atšķirības var būt pamatā noteiktām darījumu papildizmaksām vai nodarbinātības grūtībām. Tomēr tā uzskatīja, ka tās nacionālo minoritāšu reģioniem var arī piešķirt zināmas salīdzinošas priekšrocības, kā, piemēram, zināmu pievilcību tūrisma ziņā vai daudzvalodību.
2. Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
25. Pirmais apelācijas sūdzības pamats, manuprāt, jāpārformulē, jo būtībā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa, tiem vispirms nenorādot uz pierādīšanas pienākuma apjomu, pārsūdzētā sprieduma 81. un 85. punktā nosprieda tā, kā jau iepriekš minēts, un tad pārsūdzētā sprieduma 89. punktā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumus pierādījumu neesamības dēļ. Trešais pamats ir uzskatāms par pirmā pamata paplašinājumu.
26. Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji, kurus būtībā atbalsta Ungārijas valdība, apgalvo, ka Vispārējā tiesa pirms pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas neinformēja lietas dalībniekus, ka tiem ir jāpierāda, ka gan Savienības, gan dalībvalstu veiktā Savienības kohēzijas politikas īstenošana apdraud nacionālo minoritāšu reģionu raksturīgās īpatnības (pārsūdzētā sprieduma 81. punkts) un ka nacionālo minoritāšu reģionu etniskās, kultūras, reliģijas vai lingvistiskās īpatnības varētu tikt uzskatītas par demogrāfisku atpalicību (pārsūdzētā sprieduma 85. punkts). Līdz ar to pārsūdzētā sprieduma 87. punktā Vispārējā tiesa esot balstījusies uz pieņēmumiem. Lai gan pārsūdzētā sprieduma 86. punktā Vispārējā tiesa LESD 174. panta trešajā daļā rodamajam uzskaitījumam piešķīra izsmeļošu raksturu, pārsūdzētā sprieduma 87. punktā tā savukārt netieši atzina iespēju šo uzskaitījumu paplašināt. Vispārējā tiesa esot izmantojusi neviennozīmīgu pamatojumu.
27. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Hartas 47. pantu (17) un sacīkstes principu, kā arī Vispārējās tiesas Reglamenta 92. panta 1. punktu (18). Apelācijas sūdzības iesniedzēju – kuri atsaucas uz 2013. gada 21. februāra spriedumu Banif Plus Bank (C‑472/11, EU:C:2013:88, 29. punkts) (19) – ieskatā, lai izpildītu prasības saistībā ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ir svarīgi, lai lietas dalībnieki zinātu un sacīkstes veidā varētu apspriest faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas ir izšķiroši attiecībā uz tiesvedības iznākumu.
28. Treškārt, Vispārējā tiesa esot arī kļūdaini atteikusies ņemt vērā statistikas datus, kas sniegti Judeţul Covasna (Kovasnas rajons, Rumānija) un Obec Debrad’ (Debradas municipalitāte, Slovākija) pieteikumos par iestāšanos lietā (turpmāk tekstā kopā – “pieteikumi par iestāšanos lietā pirmajā instancē”) un kas parāda, ka nacionālo minoritāšu reģioni cieš no demogrāfiskas atpalicības.
29. Komisija, kā arī Rumānijas un Slovākijas valdības apgalvo, ka iebildumi esot nepamatoti. Komisijas ieskatā, personai, kas norādījusi uz noteiktiem faktiem sava lūguma atbalstam, ir jāsniedz pierādījumi par to pastāvēšanu.
30. Komisija norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 80.–89. punktā Vispārējā tiesa pret šī sprieduma 80. un 85. punktā minētajiem apstākļiem nav attiekusies kā pret faktiem noteikumu par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu nozīmē. Gluži pretēji, tā veica atbilstošo tiesību normu interpretāciju, minētā sprieduma 84. punktā secinot, ka ne LES 2. pants, ne Hartas 21. panta 1. punkts, nedz arī kāda cita Savienības tiesību norma par cīņu pret diskrimināciju, it īpaši tiesību normas par piederību nacionālajai minoritātei, nevarēja Komisijai ļaut Savienības kohēzijas politikas ietvaros iesniegt tāda Savienības tiesību akta priekšlikumu, kura mērķis un saturs atbilstu ierosinātā tiesību akta mērķim un saturam.
31. Šajā gadījumā Komisija piemēroja interpretāciju, kādu Vispārējā tiesa izmantoja 2016. gada 19. aprīļa spriedumā Costantini/Komisija (T‑44/14, EU:T:2016:223, 16.–18. punkts). Šajos punktos Vispārējā tiesa būtībā atgādināja, ka saskaņā ar LES 5. pantu Savienības kompetenču robežas nosaka kompetences piešķiršanas princips un saskaņā ar LES 13. panta 2. punktu ikviena iestāde darbojas saskaņā ar tai Līgumos noteiktajām pilnvarām. Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunkts iekļaujas šajā kontekstā. No šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka, lai novērtētu, vai EPI priekšlikums acīmredzami ir ārpus Komisijas pilnvarām, Komisija veic pirmo tās rīcībā esošās informācijas pārbaudi, un jāprecizē, ka no šīs regulas 10. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka ir paredzēts, ka EPI priekšlikuma reģistrēšanas gadījumā tiek veikta pilnīgāka pārbaude.
3. Vērtējums
32. Pirmkārt, es uzskatu, ka iebildums par pieteikumos par iestāšanos lietā pirmajā instancē ietverto pierādījumu pieņemamību ir acīmredzami nepamatots. Jānorāda, ka šie pierādījumi ietver statistikas datus, kas jau bija ietverti pieteikumos par iestāšanos lietā pirmajā instancē, kurus Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs noraidīja ar 2015. gada 18. maija rīkojumu Izsák un Dabis/Komisija (T‑529/13, EU:ECLI:T:2015:325, nav publicēts). Šie pierādījumi atkal ir pievienoti šīs apelācijas sūdzības pielikumos. Tā kā šajā lietā pieteikumi par iestāšanos lietā pirmajā instancē tika noraidīti, Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā, pieņemot lēmumu pēc būtības, proti, pārsūdzēto spriedumu, neņēma vērā šajos pieteikumos ietvertos statistikas datus. Šie pierādījumi nevar tikt ņemti vērā arī apelācijas tiesvedības stadijā, jo Tiesa var pārbaudīt Vispārējās tiesas nolēmuma pamatotību vienīgi attiecībā uz tiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas ir bijuši tiesvedības Vispārējā tiesā priekšmets (20).
33. Otrkārt, ir jānoraida iebildums, kas būtībā ir par Vispārējās tiesas Reglamenta 92. panta 1. punkta pārkāpumu. Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 92. panta 1. punktu: “Vispārējā tiesa izdod rīkojumu, kurā ir noteikti pierādījumu savākšanas pasākumi, kurus tā uzskata par atbilstošiem, un izklāstīti pierādāmie fakti.” Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēji šī reglamenta 92. panta 1. punktu ir interpretējuši kļūdaini, jo Vispārējai tiesai nav pienākuma pret apelācijas sūdzības iesniedzējiem, kas būtu – tos aicināt precizēt pierādījumus, kas tiem ir jāsniedz. Patiešām, Vispārējā tiesa procesa organizatorisko pasākumu ietvaros var (21) veikt šī reglamenta 91. pantā minētos pierādījumu savākšanas pēc savas ierosmes pasākumus. Tomēr no judikatūras izriet, ka vienīgi Vispārējā tiesa var lemt par iespējamu nepieciešamību papildināt informāciju, kas tai ir pieejama izskatāmajā lietā (22). “Turklāt Vispārējās tiesas uzdotie pierādījumu savākšanas pasākumi [..] atbilstoši 91. pantam [..] ietilpst Vispārējās tiesas rīcības brīvībā. Tādējādi tā pati var lemt par to, vai noteikt vai nenoteikt šādus pasākumus.” (23)
34. Apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildums, ka Vispārējai tiesai esot vajadzējis tos aicināt iesniegt viņu apgalvojumu papildu pierādījumus, tādējādi ir jānoraida.
35. Taču, treškārt un visbeidzamām kārtām, es uzskatu, ka pamats, kas būtībā ir par LESD 4. panta 2. punkta c) apakšpunkta (24), LESD 174. panta un pierādīšanas pienākuma sadales, kāda tā izriet no Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta, pārkāpumu, būtu jāapmierina.
36. Atgādināšu, ka saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 4. panta 3. punktu Komisija atsakās reģistrēt EPI priekšlikumu, ja nav izpildīts it īpaši šīs regulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais nosacījums. Kā pamatoti norāda apelācijas sūdzības iesniedzēji, no šīs regulas gramatiskās interpretācijas izriet, ka Komisija var atteikties reģistrēt EPI priekšlikumu tikai tāpēc, ka acīmredzami “iztrūkst” pilnvaru attiecīgajā jomā (25). Apstākļa vārds “acīmredzami” liek veikt pirmo vispārīgo pārbaudi, kas ļautu noraidīt EPI priekšlikumus, uz kuriem acīmredzami neattiecas neviens no Līgumu noteikumiem, kas ļautu pamatot Savienības kompetenci (26), ar precizējumu, ka iniciatīvas reģistrācijas gadījumā ir paredzēta pilnīgāka pārbaude (27).
37. Lai izpildītu Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā iekļauto negatīvo nosacījumu, organizatoriem EPI priekšlikumā ir jāprecizē, ka tā ietilpst Komisijas pilnvarās, norādot tiesību normas, kuras, viņuprāt, ir atbilstošas, lai pamatotu Komisijas pilnvaras. Savukārt Komisijai un pēc tam – Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai šis negatīvais nosacījums ir izpildīts.
38. Līdz ar to tas nozīmē, ka, pirmkārt, šaubu gadījumā attiecībā uz tādas EPI priekšlikuma mērķi un uzdevumiem, kas potenciāli varētu ietilpt Komisijas pilnvarās, Komisijai EPI priekšlikums būtu jāreģistrē. Otrkārt, ja šis priekšlikums ir ārpus Komisijas pilnvarām, bet Komisija nav sniegusi pierādījumus par to, ka tas ir acīmredzami, EPI priekšlikums varētu tikt reģistrēts. Treškārt, EPI priekšlikumam jāietilpst Komisijas pilnvarās, bet organizatoriem nevar tikt prasīts, lai tie pierādītu, ka tas acīmredzami ietilpst Komisijas pilnvarās.
39. Paturot to prātā, ir jānovērtē pārsūdzētajā spriedumā Vispārējās tiesas veiktā pārbaude par “acīmredzami ārpus Komisijas pilnvarām” raksturu.
40. Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 60. punktā pamatoti atgādināja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu Komisijai ir jāveic tās rīcībā esošo faktu pirmā pārbaude, lai novērtētu, vai EPI priekšlikums nav acīmredzami ārpus tās pilnvarām. Pārsūdzētā sprieduma 61. punktā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka tai jāpārbauda, vai Komisija šajā lietā bija pareizi piemērojusi Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto nosacījumu.
41. Šos vērtējumus apelācijas sūdzības iesniedzēji neapšauba, un jānorāda, ka tie ir analoģiski tiem, kādus Vispārējā tiesa izdarīja 2016. gada 19. aprīļa spriedumā Costantini/Komisija (T‑44/14, EU:T:2016:223, 16.–18. punkts), uz kuru savos procesuālajos rakstos atsaucas Komisija.
42. Lai gan nevar neko iebilst pret šiem principiem, kuri jāievēro gan Komisijai, gan Vispārējai tiesai, tie – pretēji tam, ko savā atbildē uz apelācijas sūdzību apgalvo Komisija, – nesniedz šīs lietas atrisinājumu pēc būtības.
43. Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 64.–71. punktā vērtēja strīdīgā lēmuma pamatotību no to tiesību normu viedokļa, uz kuru kļūdainu interpretāciju pirmajā instancē atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēji (28). Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, šā sprieduma 72. punktā Vispārējā tiesa, ņemot vērā šīs tiesību normas, secināja, ka Komisija strīdīgajā lēmumā pamatoti bija uzskatījusi, ka “LESD 174., 176., 177. un 178. pants nevar būt juridiskais pamats ierosinātā tiesību akta pieņemšanai”. Minētā sprieduma 73.–76. punktā, attīstot strīdīgajā lēmumā ietverto Komisijas analīzi, Vispārējā tiesa šo lēmumu apstiprināja, secinot, ka “Savienības likumdevējs, nepārkāpdams LES 4. panta 2. punktu (29), nevarētu pieņemt tiesību aktu, kurā [..] būtu definēti nacionālo minoritāšu reģioni, kuri varētu gūt īpašu uzmanību Savienības kohēzijas politikas ietvaros, pamatojoties uz autonomiem kritērijiem un tādējādi – neraugoties uz attiecīgajās dalībvalstīs pastāvošo politisko, administratīvo un institucionālo situāciju”.
44. Tomēr, treškārt, Vispārējā tiesa savu analīzi niansē, pārsūdzētā sprieduma 77. punktā norādot, ka “katrā ziņā” gadījumā, ja “nacionālo minoritāšu reģioni [varētu] atbilst attiecīgajās dalībvalstīs pastāvošajām administratīvajām vienībām vai šādu vienību apvienojumiem, ir jānorāda, ka šo reģionu [..] īpatnību saglabāšana nav mērķis, kas varētu pamatot Savienības tiesību akta pieņemšanu, pamatojoties uz [LESD 174. pantu]”. Vispārējās tiesas ieskatā, LESD 174. panta mērķi neatbilst EPI priekšlikuma uzdevumiem, proti, saglabāt nacionālo minoritāšu reģionu īpatnības, jo pasākumi, kas pieņemti, pamatojoties uz šo pantu, ir domāti, lai veicinātu harmonisku visas Savienības attīstību un it īpaši mazinātu dažādu reģionu attīstības līmeņa atšķirības un vismazāk attīstīto reģionu atpalicību, veltot tiem īpašu uzmanību. Pārsūdzētā sprieduma 79. punktā Vispārējā tiesa atzīst, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka pašreizējā kohēzijas politikas īstenošana nepilda šos uzdevumus. Tomēr pārsūdzētā sprieduma 85. punktā Vispārējā tiesa piemin to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nav pierādījuši, ka nacionālo minoritāšu reģionu īpatnības varētu tikt uzskatītas par būtisku vai pastāvīgu atpalicību LESD 174. panta trešās daļas izpratnē. Neraugoties uz šo pierādījumu apjomu, ko Vispārējā tiesa uzskatīja par nepietiekamu, tā pārsūdzētā sprieduma 86. punktā, lemdama, ņemot vērā LESD 174. panta trešās daļas un Regulas Nr. 1303/2013 121. panta 4. punkta (30) formulējumu, nosprieda, ka no atvasinātajām tiesībām vai Līgumu tiesību notām nevar secināt, ka ““būtiskas vai pastāvīgas demogrāfiskas atpalicības” jēdziens LESD 174. panta trešās daļas izpratnē varētu ietvert nacionālo minoritāšu reģionu etniskās, kultūras, reliģijas vai lingvistiskās īpatnības”.
45. Ceturtkārt, pārsūdzētā sprieduma 87. punktā Vispārējā tiesa norāda, ka, “pat pieņemot, ka šīs īpatnības varētu tikt aplūkotas kā attiecīgo reģionu īpašie demogrāfiskie dati, nav pierādīts, ka šo reģionu ekonomikas attīstībai tās veidotu pastāvīgu (31) nelabvēlīgu faktoru salīdzinājumā ar apkārtējiem reģioniem”. Taisnība, ka Vispārējā tiesa atzīst, ka “atšķirības, tostarp lingvistiskās, starp šiem reģioniem un apkārtējiem reģioniem var būt pamatā noteiktām darījumu papildizmaksām vai nodarbinātības grūtībām”. Tomēr tā uzskata, ka “šo reģionu īpatnības tiem var arī piešķirt zināmas salīdzinošas priekšrocības, kā, piemēram, zināmu pievilcību tūrisma ziņā vai daudzvalodību.”
46. Pārsūdzētā sprieduma 89. punktā Vispārējā tiesa no tā secināja, ka, “tā kā trūkst jebkādu prasītāju sniegtu pierādījumu, nav nekāda pamata uzskatīt, ka nacionālo minoritāšu reģionu etniskās, kultūras, reliģijas vai lingvistiskās īpatnības sistemātiski radītu nelabvēlīgu situāciju to ekonomikas attīstībai salīdzinājumā ar apkārtējiem reģioniem un ka tādējādi šīs īpatnības varētu tikt atzītas par “būtisku vai pastāvīgu demogrāfisku atpalicību” LESD 174. panta trešās daļas izpratnē.”
47. Manā ieskatā, viss Vispārējās tiesas argumentācijas formulējums atklāj LESD 174. panta trešās daļas interpretācijas kļūdu līdz ar Komisijai uzliktā pierādīšanas pienākuma pārnešanu par sliktu apelācijas sūdzības iesniedzējiem.
48. Šajā ziņā atgādināšu, ka LESD 174. pantā noteikts, ka “Savienība, lai veicinātu tās vispārēju harmonisku attīstību, paredz un īsteno darbības, kas stiprina tās ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju. Savienība jo īpaši tiecas mazināt būtiskas dažādu reģionu attīstības līmeņa atšķirības un vismazāk attīstīto reģionu atpalicību. Šajā kontekstā īpaša uzmanība ir veltīta lauku apvidiem, apvidiem, kurus skar rūpniecības restrukturizācija, kā arī reģioniem, kuros ir būtiska vai pastāvīga ekonomiska vai demogrāfiska atpalicība, piemēram, galējie ziemeļu reģioni ar mazu iedzīvotāju blīvumu, kā arī salas un pārrobežu un kalnu reģioni.”
49. Kā apelācijas sūdzības iesniedzēji ir pamatoti apgalvojuši, no LESD 174. panta trešās daļas formulējuma izriet, ka attiecīgie reģioni tajā uzskaitīti neizsmeļoši, izmantojot formulējumu “piemēram”.
50. Pārsūdzētā sprieduma 86. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka attiecīgo reģionu uzskatījums ir izsmeļošs, savukārt šī sprieduma 72. punktā, atsaucoties uz strīdīgo lēmumu, tā apstiprināja Komisijas vērtējumu, saskaņā ar kuru runa bija par atpalicības [izpausmju] uzskaitījumu, kas bija izsmeļošs.
51. Attiecībā uz atpalicības [izpausmju] sarakstu LESD 174. panta trešajā daļā ir uzskaitīti divi to veidi, proti, “ekonomiska atpalicība” vai “būtiska vai pastāvīga demogrāfiska atpalicība”. Tomēr atpalicības veida izsmeļošais raksturs nenozīmē, ka nacionālo minoritāšu reģioni nevar atbilst otrajam šajā tiesību normā minētajam atpalicības veidam. Kā iepriekš norādīts, reģionu – kam pievēršama īpaša uzmanība – uzskaitījums nav izsmeļošs, ko parāda jēdziena “piemēram” izmantošana. Tomēr, uzskatīdama LESD 174. panta trešajā daļā minēto reģionu uzskaitījumu par izsmeļošu, Vispārējā tiesa izslēdz jebkādu nacionālo minoritāšu reģionu iespēju pretendēt uz politikas, kas izriet no LESD 174. panta, atbalstu.
52. Ja nebūtu šādas interpretācijas kļūdas, nevar tikt izslēgts, ka EPI priekšlikums ietilpst Komisijas pilnvarās. Kā es jau uzsvēru šo secinājumu 38. punktā, ja EPI priekšlikums potenciāli var ietilpt Komisijas pilnvarās, Komisijai tas būtu jāreģistrē.
53. Šī kļūda ir vēl jo uzkrītošāka tāpēc, ka Vispārējā tiesa apstiprināja lēmumu par atteikumu, uzsverot, ka EPI ierosinājuma mērķis ir pārdefinēt jēdzienu “reģions”, neņemot vērā dalībvalstīs pastāvošo politisko, administratīvo un institucionālo situāciju – kas ir situācija, ko kohēzijas politikai vajadzētu ņemt vērā – kaut arī LESD 174. panta trešā daļa reģionu kategorijā, uz ko attiecas šī politika, ietver “pārrobežu reģionus”.
54. Izmantojot šo terminoloģiju, LESD 174. panta trešā daļa potenciāli var būt juridiskais pamats valstu robežas pārsniedzošai reģionu kohēzijai.
55. Šādos apstākļos pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 72. punktā, LESD 174. panta trešā daļa var būt atbilstošs juridiskais pamats EPU priekšlikuma reģistrācijai. Kā es jau iepriekš norādīju šo secinājumu 38. punktā, ar šo iespēju vien pietiek, lai izpildītu Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto nosacījumu.
56. No tā izriet, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa nosprieda pārsūdzētā sprieduma 81., 85., 87. un 89. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzējiem nebija jāpierāda, ka nacionālo minoritāšu reģionu īpatnības varētu veidot būtisku vai pastāvīgu demogrāfisku atpalicību LESD 174. panta trešās daļas izpratnē, bet gan Komisijai bija jāsniedz pierādījumi, ka EPI priekšlikums acīmredzami ir ārpus tās pilnvarām.
57. Tas, ka EPI priekšlikums potenciāli var ietilpt Komisijas pilnvarās, ir pietiekami.
58. Piebildīšu, ka EPI priekšlikuma saturs, kas attiecas uz tā formātu, ir salīdzinoši ierobežots. No Regulas Nr. 211/2011 II pielikuma “Informācija ierosinātās pilsoņu iniciatīvas reģistrēšanai” izriet, ka priekšlikuma priekšmets var būt ne vairāk kā 200 rakstu zīmju un ka tās mērķu apraksts var būt ne vairāk kā 500 rakstu zīmju. Šī informācija ir obligāta. Fakultatīvi organizatori var arī, ja viņi to vēlas, pievienot papildu informāciju, kā arī iesniegt pielikumā pievienotu tiesību akta projektu.
59. EPI priekšlikums ir ierobežots arī pēc būtības, jo, kā iepriekš uzsvērts (32), to organizē pilsoņi, kas “nav Savienības tiesību speciālisti” un kuri nevar pārzināt visas Savienības jomas un politiku. Salīdzinājumā ar Eiropas un valstu iestādēm organizatoru rīcībā nav visu datu, resursu un līdzekļu, kas šajā lietā būtu ļāvuši sniegt pierādījumus par šo reģionu atpalicību, par to, ka Savienības kohēzijas politikas īstenošana apdraud nacionālo minoritāšu reģionu īpatnības, un par šīs atpalicības sistemātisko raksturu attiecībā uz to ekonomisko attīstību, lai cik iespējams labāk pamatotu savu EPI priekšlikumu.
60. Ņemot vērā šos apsvērumus, būtu īpaši nepamatoti un nesamērīgi organizatoriem uzlikt atbildību par šādu pierādīšanas pienākumu (33).
61. Turklāt es sev uzdodu jautājumu, kādi pierādījumi apelācijas sūdzības iesniedzējiem tika prasīti, ja Vispārējā tiesa balstījās uz kļūdainu pieņēmumu, ka LESD 174. panta trešajā daļā minētais reģionu uzskaitījums ir izsmeļošs.
62. No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka, manuprāt, pirmais un trešais pamats, kopā ņemti, ir jāapmierina.
B. Par otro apelācijas sūdzības pamatu – LES 11. panta 4. punkta un Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu
63. Apelācijas sūdzības otrais pamats sastāv no divām daļām. Pirmā daļa ir par kļūdu tiesību piemērošanā, ko pieļāva Vispārējā tiesa, kļūdaini apkopojot EPI priekšlikuma saturu. Otrā daļa ir par to, ka Vispārējā tiesa nav norādījusi pamatojumu, un par LES 11. panta 4. punkta un Regulas Nr. 211/2011 un 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu.
1. Par otrā pamata pirmo daļu – kļūdainu EPI priekšlikuma satura interpretāciju
a) Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
64. Vispirms apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka EPI priekšlikuma saturu un papildu informāciju Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. un 74. punktā esot apkopojusi kļūdaini. Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa, akceptējot Komisijas argumentāciju, priekšlikumam esot piedēvējusi kļūdainu saturu, kas neizriet no organizatoru iesniegtā EPI priekšlikuma. Tādējādi Vispārējā tiesa apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību esot noraidījusi prettiesiski. Replikā, kas iesniegta pirms 2017. gada 20. jūnija rīkojuma par labojumu veikšanu Izsák un Dabis/Komisija (T‑529/13, EU:T:2017:429, nav publicēts, turpmāk tekstā – “2017. gada 20. jūnija rīkojums par labojumu veikšanu”), apelācijas sūdzības iesniedzēji uztur savu iebildumu neatkarīgi no tās pārsūdzētā sprieduma valodas versijas, uz kuru atsaucas Tiesa (34).
65. Turpinājumā, apelācijas sūdzības iesniedzēju ieskatā, EPI priekšlikums atbilstot LES 11. panta 4. punktam (35), jo ar to esot izpildīts šī punkta pirmais nosacījums, proti, ka iniciatīvai jāattiecas uz jautājumu, kuros, pēc pilsoņu ieskata, Līgumu īstenošanai ir nepieciešams Savienības tiesību akts. Ar EPI priekšlikumu esot izpildīts arī otrais nosacījums, atbilstoši kuram Komisijai ir jābūt pilnvarām, kas tai ļauj iesniegt atbilstīgu priekšlikumu atbilstoši LES 11. panta 4. punktam, un reģistrācija nav izslēgta ar Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu (36). Apelācijas sūdzības iesniedzēji esot detalizēti izskaidrojuši, ka Komisija, balstīdamās uz “dalītās kompetences” jēdzienu, būtu varējusi iesniegt priekšlikumu, kas ietilpst Savienības kompetencē un izriet no dibināšanas Līgumiem, un kas tajā pašā laikā atbilst organizatoru iesniegtajam EPI priekšlikumam. Organizatori no EPI priekšlikuma satura negaidīja, ka tas dalībvalstīm uzliks pienākumu šo jēdzienu definēt vai izveidot reģionu sarakstu. Tas pat nebūtu nepieciešams, jo kohēzijas politika, kas ir dalītā Savienības un dalībvalstu kompetencē, ļaujot Savienībai, pirmkārt, definēt “nacionālo minoritāšu reģiona” jēdzienu un šiem reģioniem piemērojamā tiesiskā regulējuma vispārējo saturu, otrkārt, ļauj dalībvalstīm izraudzīties savas teritoriālās vienības, attiecībā uz kurām tās vēlas, lai tās ietilpst šajā jēdzienā, kāds tas noteikts ar attiecīgo tiesību aktu, to papildinot, un, treškārt, ļauj Komisijas tiesību akta pielikumā nosaukt reģionus, kurus dalībvalstis norādījušas kā nacionālo minoritāšu reģionus.
66. Komisija, ko atbalsta Rumānijas un Slovākijas valdības, uzskata, ka šī pamata daļa ir jānoraida kā nepamatota vai katrā ziņā neefektīva.
b) Vērtējums
67. Šī pamata daļa man šķiet daļēji acīmredzami nepamatota un daļēji acīmredzami nepieņemama.
68. Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka EPI priekšlikuma saturu un papildu informāciju Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. un 74. punktā esot apkopojusi kļūdaini.
69. Šajā ziņā vispirms jāatzīst, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji neidentificē nevienu pārsūdzētā sprieduma elementu, kas pamatotu viņu iebildumu par pārsūdzētā sprieduma 74. punktu (37).
70. Kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 73. punkta otro teikumu, jānorāda, ka tajā pārsūdzētā sprieduma tiesvedības valodas, proti, ungāru valodas, versijā bija pieļauta kļūda, kas tika labota ar 2017. gada 20. jūnija rīkojumu par labojumu veikšanu.
71. Pirms šī labojuma pārsūdzētā sprieduma ungāru valodas versijas 73. panta otrajā teikumā bija noteikts, ka “ierosinātajam tiesību aktam tostarp būtu dalībvalstīm jāuzliek pienākums ievērot to saistības pret nacionālajām minoritātēm, tostarp tad, kad tās īsteno Savienības kohēzijas politiku, definēt “nacionālo minoritāšu reģiona” jēdzienu, kas būtu arī “reģions” LESD 174.–178. panta izpratnē, un izveidot sarakstu ar nacionālo minoritāšu reģionu nosaukumiem [..]” (38).
72. Pārsūdzētā sprieduma ungāru valodas versija atšķīrās no visu citu valodu versijām tādā ziņā, ka tā lika domāt, ka EPI priekšlikumā tika aicināts nevis Savienību – ierosinātajā tiesību aktā –, bet gan dalībvalstis definēt “nacionālo minoritāšu reģiona” jēdzienu un izveidot nacionālo minoritāšu reģionu sarakstu (39).
73. Lai gan ir taisnība, ka 2017. gada 20. jūnija rīkojums par labojumu veikšanu tika pieņemts rakstveida procesa laikā šīs apelācijas sūdzības ietvaros, tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēji pēc šī rīkojuma pieņemšanas uzturēja savu iebildumu, kas vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 73. punkta otro teikumu tā ungāru valodas redakcijā, lai gan šajā versijā pieļautā acīmredzamā kļūda pamatoti bija izlabota ar šo rīkojumu.
74. Taču šis iebildums, kas ir balstīts uz EPI priekšlikuma satura neprecīzu kopsavilkumu, kāds tas bija ietverts pārsūdzētā sprieduma 73. punkta otrā teikuma ungāru valodas sākotnējā versijā, acīmredzami nevar būt sekmīgs, jo tas ir balstīts uz kļūdainu faktisko premisu.
75. Noslēdzot pirmās daļas pirmā punkta analīzi, es lietderības labad norādīšu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentam, saskaņā ar kuru Tiesas judikatūras vienveidība un tiesiskās noteiktības princips būtu apdraudēti, ja Tiesa dotu priekšroku citai valodas versijai, nevis versijai tiesvedības valodā, kas ir vienīgā autentiskā versija, trūkst faktiskā pamata, jo minētajā valodā vienīgā autentiskā versija ir tā pārsūdzētā sprieduma 73. punkta otrā teikuma redakcija, kāda tā ir labota ar 2017. gada 20. jūnija rīkojumu par labojumu veikšanu.
76. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējās tiesas konstatējums, saskaņā ar kuru Komisija pamatoti esot uzskatījusi, ka LESD 174., 176. un 178. pants nevar būt juridiskais pamats ierosinātā tiesību akta pieņemšanai, esot balstīts uz LES 11. panta 4. punkta un Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta kļūdainu interpretāciju. Patiešām, no vienas puses, pilsoņi uzskatīja, ka ir nepieciešams tiesību akts. No otras puses, tā kā iecerētais tiesību akts ietilpa kohēzijas politikā, uz to, apelācijas sūdzības iesniedzēju ieskatā, attiecās dalītā kompetence. Tādējādi EPI priekšlikumā ierosinātais tiesību akts neesot dalībvalstīm uzlicis pienākumu definēt “nacionālo minoritāšu reģiona” jēdzienu vai izveidot nacionālo minoritāšu reģionu sarakstu.
77. Taisnība, ka no LES 11. panta 4. punkta pirmās daļas izriet, ka organizatori “[aicina] Eiropas Komisiju saskaņā ar tās pilnvarām iesniegt atbilstīgu priekšlikumu jautājumos, kuros pēc pilsoņu ieskata Līgumu īstenošanai ir nepieciešams Savienības tiesību akts”. Tomēr LES 11. panta 4. punkta otrajā daļā ir paredzēti daži nosacījumi attiecībā uz EPI priekšlikuma iesniegšanu Komisijai, atstājot LESD 24. panta pirmajā daļā paredzētā regulējuma – Regulas Nr. 211/2011 – ziņā pilnīga tiesiskā regulējuma par EPI procedūrām un nosacījumiem noteikšanu.
78. Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē principā ir tikai novērtēt likumīgo risinājumu, kas sniegts atbilstoši pamatiem, kuri tikuši iesniegti tiesā, kas lietu izskatīja pēc būtības (40). Apelācijas sūdzība ir ierobežota ar tiesību jautājumiem, un tai jābalstās uz pamatiem par to, ka Vispārējā tiesa nav bijusi kompetenta, ka Vispārējā tiesā ir pieļauti procedūras pārkāpumi, kas aizskar apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses, vai arī par to, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Savienības tiesības.
79. Tikai Vispārējā tiesa ir kompetenta konstatēt faktus, izņemot gadījumu, ja šo faktu konstatējumu saturiskā neprecizitāte izriet no lietas materiāliem, kuri tai tikuši iesniegti, kā arī novērtēt iesniegtos pierādījumus.
80. Kā apgalvo Komisija, Tiesas veiktā strīdīgā lēmuma interpretācija ir faktu konstatācija un vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, un tādējādi nav tiesību jautājums, kas varētu tikt pārbaudīts Tiesā (41).
81. Apelācijas sūdzībā ne vien nav precīzi norādīti sprieduma punkti, kuros Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā – un tajā tikai vispārīgi izvirzīti argumenti “pretēji pārsūdzētajā spriedumā ietvertajai analīzei” –, bet arī apgalvots, ka organizatori negaidīja no ierosinātā tiesību akta, ka ar to dalībvalstīm tiks noteikts pienākums definēt “nacionālo minoritāšu reģiona” jēdzienu vai izveidot to reģionu sarakstu, kas pat neesot vajadzīgs, jo kohēzijas politika ietilpstot Savienības un dalībvalstu dalītā kompetencē. Šādi apelācijas sūdzības iesniedzēji mēģina apšaubīt faktiska rakstura konstatāciju un vērtējumu.
82. Līdz ar to šī daļa ir jānoraida kā nepieņemama. No tā izriet, ka otrā pamata pirmā daļa ir daļēji nepamatota un daļēji nepieņemama.
2. Par otrā pamata otro daļu – pamatojuma nenorādīšanu un LES 11. panta 4. punkta un Regulas Nr. 211/2011 un 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu
83. Otrā daļa ir par Vispārējās tiesas pienākumu norādīt pamatojumu un par LES 11. panta 4. punkta un Regulas Nr. 211/2011 un 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu.
a) Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
84. Apelācijas sūdzības otrā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēji, ko atbalsta Ungārijas valdība, būtībā apgalvo, ka ar pārsūdzēto spriedumu tiekot pārkāpts Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunkts. No šīs regulas gramatiskās interpretācijas izrietot, ka Komisija var atteikties reģistrēt pilsoņu iniciatīvu tikai tad, ja šajā jomā tai “iztrūkst” pilnvaru un tas ir acīmredzami.
85. Tādējādi Regula Nr. 211/2011 paredzot, ka EPI priekšlikums no Savienības kompetences viedokļa var tikt iesniegts dažādās formās. Pirmkārt, ja bez dziļākas analīzes var konstatēt, ka EPI priekšlikums neietilpst Savienības kompetencē, t. i., tas nav saistīts ar Savienības ekskluzīvās vai jauktās kompetences jomām, kā tās noteiktas Līgumos, Komisijai ir jāatsakās to reģistrēt. Otrkārt, gadījumā, ka EPI priekšlikums neietilptu Savienības kompetencē, bet to var konstatēt tikai pēc dziļākas analīzes vai tas nav acīmredzami, Komisijai priekšlikums tomēr būtu jāreģistrē. Tomēr, ja prasītie paraksti ir savākti, Komisijai būtu jāatsakās veikt tālākas darbības, lai pabeigtu šīs regulas 10. punktā aprakstīto procedūru, norādot iemeslu, kāpēc tai nav nepieciešamo pilnvaru.
86. Apelācijas sūdzības iesniedzēju ieskatā, savā lēmumā par atteikumu reģistrēt EPI Komisija norādīja, ka “tā savu lēmumu par atteikumu ir pieņēmusi, balstoties uz šajā ierosinājumā minēto Līgumu noteikumu, kā arī visu citu iespējamo juridisko pamatu padziļinātu (42) analīzi”. Ja EPI priekšlikuma priekšmets bija “acīmredzami ārpus Komisijas pilnvarām iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu, lai īstenotu Līgumus”, tad apelācijas sūdzības iesniedzējiem nav skaidrs, kāda būtu bijusi vajadzība pēc padziļinātas analīzes, jo EPI priekšlikums acīmredzami bija ārpus Komisijas pilnvarām.
87. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Vispārējās tiesas Reglamenta 117. panta m) punktā (43) paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā nav lēmusi par pilnvaru trūkuma acīmredzamā rakstura interpretāciju.
88. Komisija, ko atbalsta Rumānijas un Slovākijas valdības, apgalvo, ka šī pamata daļa un šis pamats, kopā ņemti, ir jānoraida kā nepamatoti.
b) Vērtējums
89. Iesākumā, kā atgādināts šo secinājumu 78. un 79. punktā, iebildums attiecībā uz Komisijas novērtējuma apjomu saistībā ar lēmumu par atteikumu attiecībā uz, pirmkārt, par atbilstīgiem uzskatītajiem noteikumiem un visiem citiem iespējamiem juridiskajiem pamatiem un, otrkārt, EPI priekšlikuma vērtējuma apjomu, lai gan tas acīmredzami bija ārpus Komisijas pilnvarām, ir analīze, uz kuru neattiecas vērtējums attiecībā uz juridisko risinājumu lietu pēc būtības izskatījušajā tiesā apspriestajiem pamatiem, bet gan faktu vērtējums.
90. Man šķiet neiespējami novērtēt šo iebildumu, tajā pašā laikā neapšaubot faktu konstatāciju un faktiska rakstura vērtējumu. Tātad šis iebildums nav pieņemams.
91. Turklāt otrā pamata otrās daļas galvenais iebildums par Vispārējās tiesas pamatojuma apjomu pārsūdzētajā spriedumā šķiet esam vienlaicīgi gan neefektīvs, gan nepieņemams.
92. Apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Vispārējās tiesas Reglamenta 117. panta m) punktā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa vienīgi daļēji esot izvērtējusi EPI priekšlikumu, to novērtējot par tādu, kas ir ārpus Komisijas pilnvarām, nelemjot par to, vai tas ir tāds, kas “acīmredzami ir ārpus Komisijas pilnvarām”.
93. Saskaņā ar iedibinātu judikatūru ir jānošķir pienākums norādīt pamatojumu kā būtiska formāla prasība, uz ko var atsaukties saskaņā ar pamatu, ar kuru tiek apšaubīta pamatojuma nepietiekamība vai pat neesamība lēmumā, no pamatojuma pamatotības pārbaudes, kas ir saistīta ar tiesību akta likumības pārbaudi pēc būtības un nozīmē, ka tiesa pārbauda, vai pamatojumā, ar kuru ir pamatots tiesību akts, nav pieļauta kļūda. Te ir runa par divām dažādām pārbaudēm, kas prasa atsevišķus Vispārējās tiesas novērtējumus (44).
94. Ciktāl pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums attiecas uz pārsūdzētā sprieduma punktiem, kurus es ierosinu atcelt pirmā un trešā pamata vērtējuma ietvaros, šis pārkāpums ir neefektīvs. Ja, kā es ierosinu, Tiesa apmierinās šos divus pamatus, tā katrā ziņā būs izvērtējusi pamatojuma, kas saistīts ar “Vispārējās tiesas vērtējuma par to, ka [EPI] acīmredzami ir ārpus Komisijas pilnvarām”, pamatotību.
95. Ciktāl šī daļa skar citus pārsūdzētā sprieduma pamatojuma punktus, apelācijas sūdzības iesniedzēji nav precizējuši, kādus pārsūdzētā sprieduma punktus ietekmē pamatojuma trūkums.
96. Tādējādi otrā pamata otrā daļa un līdz ar to viss otrais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.
C. Par ceturto pamatu – LESD 7. un 167. panta, LES 3. panta 3. punkta, Hartas 22. panta, kā arī tiesību normu par diskriminācijas aizliegumu pārkāpumu
1. Pārsūdzētais spriedums
97. Pārsūdzētā sprieduma 91.–104. punktā Vispārējā tiesa pārbaudīja apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, ka Komisija kļūdaini esot uzskatījusi, ka EPI priekšlikums acīmredzami ir ārpus Komisijas pilnvarām tāpēc, ka tas nesekmētu nevienu no LESD 167. pantā minētās Savienības kultūras politikas mērķiem. Pārsūdzētā sprieduma 95.–97. punktā atgādinājusi Līguma noteikumus, ko organizatori bija uzskatījuši par atbilstīgiem un norādījuši EPI priekšlikumā, Vispārējā tiesa analizēja it īpaši LESD 167. panta 2., 3. un 5. punkta tvērumu. Pārsūdzētā sprieduma 101.–104. punktā, uz ko attiecas šis pamats, Vispārējā tiesa analizēja un izvērsa argumentus, kas apstiprināja Komisijas lēmumu par atteikumu. Tādējādi Vispārējā tiesa nosprieda, ka LESD 167. pants nevarēja būt pamats tāda Savienības tiesību akta pieņemšanai, kuram būtu EPI priekšlikuma mērķis un saturs. EPI priekšlikuma mērķis (45), pirmkārt, pārsniedz vienkāršu dalībvalstu kultūru uzplaukuma veicināšanu, respektējot to nacionālās un reģionālās atšķirības, vai vienkāršu uzmanības pievēršanu kopīgajam kultūras mantojumam un, otrkārt, nav tieši saistīts ar kādu no LESD 167. panta 2. punktā konkrēti minētajiem mērķiem. Vispārējās tiesas ieskatā, apelācijas sūdzības iesniedzēji savā prasības pieteikumā ir atzinuši, ka EPI priekšlikuma mērķis nebija aizsargāt kultūras daudzveidību, pat ja ierosinātajam tiesību aktam varētu būt šādas sekas.
98. Pārsūdzētā sprieduma 105.–114. punkts attiecas uz LESD 19. panta 1. punkta (46) pārkāpumu. Pārsūdzētā sprieduma 105.–109. punktā ir apkopoti lietas dalībnieku argumenti un strīdīgā lēmuma saturs. Apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet kļūdainu LESD 19. panta 1. punkta interpretāciju. Pārsūdzētā sprieduma 111.–114. punktā Vispārējā tiesa pārbaudīja LESD 19. panta 1. punkta tvērumu.
2. Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
99. Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji, ko atbalsta Ungārijas valdība, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir veikusi kļūdainu interpretāciju, pārsūdzētā sprieduma 101.–104. punktā akceptēdama Komisijas argumentu, ka EPI priekšlikumā ierosinātais tiesiskais regulējums nesekmētu neviena no Savienības kultūras politikas mērķiem īstenošanu. Gluži pretēji, viņu ieskatā, priekšlikums sekmētu LESD 7. pantā (47) prasīto Savienības politiku un darbību savstarpēju konsekvenci, veicinot to, ka kohēzijas politikā tiek ņemta vērā LESD 167. pantā prasītā kultūru daudzveidība un tās ilgtspēja.
100. Turklāt, pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju domām, Vispārējā tiesa esot veikusi “šajā [apelācijas sūdzības] apakšsadaļā minēto tiesību normu (48) analīzi in abstracto, ārpus kohēzijas politikas konteksta, kas ir kļūdaini”.
101. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēji Vispārējai tiesai pārmet, ka pārsūdzētā sprieduma 104.–114. punktā tā ir noraidījusi iebildumus, kas pamatoti ar LESD 19. panta 1. punktu un 167. pantu. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju domām, “Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā risku, ka tiesiskais regulējums var pārkāpt šīs tiesību normas, kā arī citas šajā [apelācijas sūdzības] apakšsadaļā minētās tiesību normas”, gadījumā, ja Savienības likumdevējām iestādēm būtu jāgroza kohēzijas politikas ietvaros pieņemtie noteikumi. Savā replikas rakstā apelācijas sūdzības iesniedzēji uztur spēkā savu nostāju un apgalvo, ka Komisijas celtā iebilde par šī pamata nepieņemamību esot nepamatota. Apelācijas sūdzības iesniedzēji atgādina arī, ka kultūras jomā Savienības darbības mērķis ir sadarbības starp dalībvalstīm sekmēšana. Tāpat atbilstoši LESD 167. panta 4. punktam, rīkojoties saskaņā ar citiem Līgumu noteikumiem, Savienība ņem vērā arī kultūras aspektus. Apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda arī, ka šo pienākumu pastiprina LESD 7. pants, kurā ir noteikta prasība par Savienības politiku un darbību savstarpēju konsekvenci, kā arī Hartas 22. pants, saskaņā ar kuru Savienība savā darbībā respektē kultūru, reliģiju un valodu daudzveidību. Pašreizējā kohēzijas politikas īstenošana nesekmē LESD 167. pantā prasīto kultūru daudzveidības saglabāšanu un līdz ar to neatbilst LESD 7. pantam par Savienības politiku un darbību savstarpēju konsekvenci. Tādējādi pārsūdzētais spriedums esot prettiesisks.
102. Komisija, kuru atbalsta Rumānijas un Slovākijas valdības, uzskata, ka ceturtais pamats ir galvenokārt nepieņemams un pakārtoti – nepamatots.
3. Vērtējums
103. Tāpat kā Rumānijas un Slovākijas valdības un Komisija, es uzskatu, ka šis pamats būtu jāatzīst par nepieņemamu, jo apelācijas sūdzības iesniedzēji nav atsaukušies ne uz kļūdu tiesību piemērošanā, ne uz konkrētu juridisku argumentu saistībā ar Vispārējās tiesas argumentāciju pārsūdzētā sprieduma 101.–114. punktā.
104. Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, kā arī Tiesas Reglamenta (49) 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 169. panta 2. punkta izriet, ka apelācijas sūdzībā ir konkrēti jānorāda gan tās apstrīdētās nolēmuma daļas, kuras tiek lūgts atcelt, gan šo lūgumu īpaši pamatojošie juridiskie argumenti, pretējā gadījumā attiecīgā apelācijas sūdzība vai pamats ir nepieņemami (50).
105. Tādējādi apelācijas sūdzības 72.–84. punktā ietverti daži lietas tiesiskā ietvara elementi, bet apelācijas sūdzības iesniedzēji tomēr neizvērš konkrētu argumentāciju, kas būtu vērsta uz to, lai norādītu kļūdu tiesību piemērošanā, ko, viņu ieskatā, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, interpretējot tiesību normas, kuru pārkāpums tiek apgalvots, vai faktu juridiskajā kvalifikācijā saistībā ar šīm normām. Pretēji tam, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo savā replikas rakstā, viņi nav detalizēti izskaidrojuši tiesisko pamatu, attiecībā uz kuru Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, pārsūdzētā sprieduma 101. punktā interpretēdama LESD 167. pantu. Turklāt viņi nav konkrēti formulējuši, kā pārsūdzētais spriedums esot pārkāpis tiesību normas, ko viņi uzskaitījuši savā apelācijas sūdzībā. Tas, ka apelācijas sūdzības 81. un 84. punktā ietverto tiesību normu atsevišķi vārdi ir pasvītroti treknrakstā, nesniedzot komentāru par iemesliem, kuru dēļ apelācijas sūdzības iesniedzēji ir izraudzījušies tieši šīs tiesību normas, nevar būt juridisks arguments vai kritika par Vispārējās tiesas argumentāciju, tai apstiprinot lēmumu par atteikumu reģistrēt EPI.
106. Apelācijas sūdzības iesniedzēji sava otrā iebilduma 89. punktā vienīgi norāda, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi apelācijas sūdzībā minētās tiesību normas un ka tādējādi pārsūdzētais spriedums esot prettiesisks, argumentācijā par ceturto apelācijas sūdzības pamatu tomēr nenorādot ne mazāko juridisko argumentu šī apgalvojuma pamatojumam. Faktiski šis iebildums ir lūgums no faktu viedokļa pārskatīt Vispārējā tiesā izvirzīto iebildumu, bet tas neietilpst Tiesas kompetencē apelācijas stadijā.
107. Apelācijas sūdzības 86. un 87. punktā apelācijas sūdzības iesniedzēji, balstoties uz faktiskajiem apstākļiem, būtībā vienīgi norāda uz kultūras politikas konsekvences trūkumu, nenorādot kritizēto pārsūdzētā sprieduma pamatojumu un vienkārši sniedzot Tiesai atsauci uz EPI priekšlikumu, bet neizvēršot ne mazāko konkrēto kritiku par argumentāciju, uz kuru ir balstīts spriedums.
108. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēji savā replikas rakstā izdara kļūdainu secinājumu no 1999. gada 9. septembra sprieduma Lucaccioni/Komisija (C‑257/98 P, EU:C:1999:402, 61. un nākamie punkti). Pēc viņu domām, apelācijas sūdzība esot pieņemama tāpēc, ka apelācijas sūdzības iesniedzējiem vienīgi jānorāda juridiskais pamats, uz kuru balstoties Vispārējai tiesai esot bijis jāizdara citāds secinājums, jo vienīgi Tiesa varot interpretēt Savienības tiesības. Taisnība – Tiesa ir galējā tiesu instance, kura ir kompetenta interpretēt Savienības tiesības. Tomēr, kā precizējusi Komisija, no 1999. gada 9. septembra sprieduma Lucaccioni/Komisija (C‑257/98 P, EU:C:1999:402) 62. punkta skaidri izriet, ka šajā spriedumā minētais “juridiskais pamats”, uz kuru balstoties Vispārējai tiesai esot bijis jāizdara citāds secinājums, nepārprotami atšķiras no “tiesību normām”, kuru pārkāpums tika apgalvots Vispārējā tiesā (51). Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējiem būtu bijis jāizskaidro, pirmkārt, kādā ziņā pārsūdzētā sprieduma 101. punktā ietvertajā Vispārējās tiesas vērtējumā par LESD 167. panta tvērumu ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, ciktāl tajā atzīts, ka autonomijas statusa atzīšana nacionālo minoritāšu reģioniem Savienības kohēzijas politikas īstenošanas nolūkā ir mērķis, kas ievērojami pārsniedz vienkāršu dalībvalstu kultūru uzplaukuma veicināšanu, respektējot to nacionālās un reģionālās atšķirības. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējiem būtu bijis jāizskaidro, kādā ziņā šāda atzīšana – pretēji tam, ko Vispārējā tiesa nosprieda pārsūdzētā sprieduma 101. punktā, – ir tieši saistīta ar kādu no LESD 167. panta 2. punktā konkrēti minētajiem mērķiem.
109. Tādējādi, aprobežojoties ar Vispārējās tiesas it kā pārkāpto tiesību normu pieminēšanu, nenorādot konkrētus apsvērumus par tai pārmestajām kļūdām tiesību piemērošanā, apelācijas sūdzības iesniedzēji galu galā nav izvirzījuši nekādu iebildumu par prettiesiskumu.
110. Visbeidzot un treškārt, kas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumu, ka pārsūdzētā sprieduma 101.–104. punktā ietvertās konstatācijas izriet no citu tiesību normu, kas minētas “šajā apelācijas sūdzības apakšsadaļā”, analīzes in abstracto, ārpus kohēzijas politikas konteksta, man pirmām kārtām ir grūti saprast, uz tieši kādām tiesību normām un uz kuru apakšsadaļu (52) apelācijas sūdzības iesniedzēji atsaucas, neriskējot sagrozīt viņu nodomu, Gadījumā, ja runa būtu par LES 3. panta 3. punkta ceturto daļu un Hartas 22. pantu, kas ir minēti EPI priekšlikumā un strīdīgajā lēmumā, bet ne Vispārējā tiesā iesniegtajā prasības pieteikumā, atsaukties uz tiem vienīgi apelācijas tiesvedības stadijā nozīmētu paplašināt strīda priekšmetu, kāds tas ir ticis noteikts Vispārējā tiesā. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēji neprecizē, kādā veidā Vispārējās tiesas veikta interpretācija in abstracto ir izraisījusi kļūdainu LESD 167. panta interpretāciju un kādai attiecīgā gadījumā būtu bijis jābūt interpretācijai in concreto, kas Vispārējai tiesai esot bijusi jāizmanto, lai, kā tiek apgalvots, nepārkāptu šo pantu. Līdz ar to šis apgalvojums ir jāuzskata par nepieņemamu.
111. Līdz ar to, manuprāt, ceturtais pamats ir noraidāms kā nepieņemams.
D. Par piekto pamatu – tiesāšanās izdevumiem
1. Pārsūdzētais spriedums
112. No pārsūdzētā sprieduma 22. punkta izriet, ka pirmās instances tiesas sēdē Komisija informēja Vispārējo tiesu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji EPI priekšlikuma interneta vietnē ir publicējuši iebildumu rakstu, ko Komisija bija iesniegusi pirmās instances lietā, un ka, neraugoties uz tās lūgumu, tie ir atteikušies iebildumu rakstu izņemt no vietnes. Komisija lūdza Vispārējo tiesu, sadalot tiesāšanās izdevumus, ņemt vērā šo apelācijas sūdzības iesniedzēju ļaunprātīgo rīcību. Apelācijas sūdzības iesniedzēji Komisijas pārmestos faktus neapstrīdēja, bet apgalvoja, ka viņu rīcība nav tiesību ļaunprātīga izmantošana, jo nepastāv neviens dokuments, kurā tas būtu aizliegts. Tādējādi viņi lūdza Vispārējo tiesu piemērot vispārējos noteikumus par tiesāšanās izdevumiem.
113. Pārsūdzētā sprieduma 129. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējiem spriedums ir nelabvēlīgs, tiem ir jāsedz savi, kā arī jāatlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumi, un šajā ziņā nav jāņem vērā kaitējums, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji nodarījuši tiesvedības aizsardzībai, it īpaši pušu procesuālo tiesību vienlīdzības, kā arī pareizas tiesvedības principam (53).
2. Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
114. Apelācijas sūdzības iesniedzēji sniedz pierādījumus saistībā ar Komisijas procesuālā raksta publicēšanas internetā apstākļiem. Viņi apalvo arī, ka pārsūdzētā sprieduma 129. punktā ietvertais konstatējums, kas parāda, ka Vispārējā tiesa uzskata, ka “kaitējums, ko [apelācijas sūdzības iesniedzēji] nodarījuši tiesvedības aizsardzībai, it īpaši pušu procesuālo tiesību vienlīdzības, kā arī pareizas tiesvedības principam”, ir pierādīts fakts, ir kļūdains. Saskaņā ar dalībvalstu vispārējiem tiesību principiem šajā gadījumā nevar runāt par Savienības tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.
115. Komisija uzskata, ka atsevišķi prasījumi par apgalvoto Vispārējās tiesas lēmuma par tiesāšanās izdevumiem prettiesiskumu – ja pieņem, ka tādi ir tikuši iesniegti – katrā ziņā būtu nepieņemami. Pamats ir galvenokārt neefektīvs un tādējādi būtu jānoraida, un gadījumā, ja visi citi apelācijas sūdzības pamati ir noraidīti, prasījumi par apgalvoto Vispārējās tiesas lēmuma par tiesāšanās izdevumiem prettiesiskumu ir jānoraida kā nepieņemami, pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta otro daļu.
116. Ungārijas un Rumānijas valdības par šo pamatu nav paudušas savu viedokli, savukārt Slovākijas valdība būtībā atbalsta Komisiju.
3. Vērtējums
117. No Vispārējās tiesas apgalvojuma pārsūdzētā sprieduma 129. punktā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju rīcība nebija pamats nolēmuma daļai par tiesāšanās izdevumiem. Vispārējās tiesas izmantotais formulējums “nav jāņem vērā kaitējums” liecina, ka tā nav lēmusi par ietekmi, kāda apelācijas sūdzības iesniedzēju rīcībai var būt uz tiesāšanās izdevumu sadali.
118. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru iebildumi, kas vērsti pret Vispārējās tiesas nolēmuma papildu motīviem, nevar izraisīt šī nolēmuma atcelšanu un tāpēc ir neefektīvi (54).
119. Līdz ar to piektais pamats ir noraidāms kā neefektīvs.
E. Papildu pamati – labas pārvaldības principa pārkāpums, kļūda tiesību piemērošanā, nepastāvot daļējai reģistrācijai, un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums
120. Ar šiem trīs pamatiem apelācijas sūdzības iesniedzēji Vispārējai tiesai būtībā pārmet, pirmkārt, labas pārvaldības principa pārkāpumu, otrkārt, kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar EPI priekšlikuma daļējas reģistrācijas nepastāvēšanu un, treškārt, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, uz kuriem viņi balstās, prasot atcelt pārsūdzēto spriedumu.
121. Komisija apgalvo, ka šie pamati ir jauni un tādējādi pirmām kārtām nepieņemami. Tā uzskata, ka tie katrā ziņā ir nepamatoti.
122. Es savukārt uzskatu, ka papildu pamati ir nepamatoti.
123. Vispirms saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē principā ir tikai novērtēt likumīgo risinājumu, kas sniegts atbilstoši pamatiem, kuri tikuši apspriesti tiesā, kas lietu izskatīja pēc būtības (55). Turklāt jāatgādina – kā izriet no Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkta un no Tiesas Reglamenta 127. panta 1. punkta, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī pēdējā reglamenta 190. panta 1. punktu, tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, ja vien tie nav balstīti uz tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.
124. Šajā gadījumā pamati par labas pārvaldības principa pārkāpumu, kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar daļējas reģistrācijas nepastāvēšanu un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir balstīti uz faktiskiem un tiesiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi šīs apelācijas tiesvedības laikā un attiecas uz EPI “Minority SafePack – one million signatures for diversity in Europe” (turpmāk tekstā – “EPI Minority SafePack”) nacionālo un lingvistisko minoritāšu aizsardzībai un noteikumu Eiropas līmenī pieņemšanai, lai saglabātu Savienības valodas un kultūras daudzveidību, kā arī EPI “Let us reduce the wage and economic differences that tear the EU apart!”, kas tika daļēji reģistrēta ar Komisijas Lēmumu (ES) 2017/877 (2017. gada 16. maijs) par ierosināto pilsoņu iniciatīvu “Samazināsim darba samaksas un ekonomiskās atšķirības, kas šķeļ ES!” (56).
125. Komisija sākotnēji pieņēma noraidošu lēmumu attiecībā uz EPI Minority SafePack (57). Ar 2017. gada 3. februāra spriedumu Minority SafePack – one million signatures for diversity in Europe/Komisija (T‑646/13, EU:T:2017:59) Vispārējā tiesa šo Komisijas noraidošo lēmumu atcēla, un tādējādi EPI Minority SafePack tika daļēji reģistrēta (58). EPI priekšlikumā tiek aicināts “Eiropas Savienību uzlabot nacionālām un lingvistiskām minoritātēm piederošo personu aizsardzību un stiprināt kultūru un lingvistisko daudzveidību Savienībā”. No informācijas, kas sniegta kā prasītā informācija, izriet, ka EPI mērķi bija aicināt Eiropas Savienību “pieņemt virkni likumdošanas aktu, lai uzlabotu nacionālām un lingvistiskām minoritātēm piederošo personu aizsardzību un stiprinātu kultūru un lingvistisko daudzveidību [tās teritorijā]”, un ka “šiem aktiem būtu jāietver pasākumi saistībā ar reģionālām un minoritāšu valodām, izglītību un kultūru, reģionālo politiku, līdzdalību, vienlīdzību, mediju saturu, kā arī reģionālo iestāžu sniegtu valsts atbalstu.” EPI priekšlikumā ir ierosināts grozīt pastāvošo regulu, pamatojoties uz LESD 177. un 178. pantu (59).
126. Pirmkārt, pamats par kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar EPI nereģistrēšanu ir nepamatots.
127. Atbilstoši apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem, kuri ir balstīti uz šo secinājumu 124. un 125. punktā minēto EPI daļēju reģistrāciju, kas notika pēc pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas, daļējas reģistrācijas iespēja pastāvēja jau 2013. gadā, kad tika atteikts reģistrēt šo EPI priekšlikumu. Tas, ka visas organizatoru minētās un par atbilstīgām uzskatītās tiesību normas nav piemērots juridiskais pamats EPI priekšlikumam, neietekmē EPI daļēju reģistrāciju (60).
128. Tomēr apelācijas tiesvedībā Tiesa ir tiesīga vienīgi konstatēt sprieduma prettiesiskumu un nevar pieprasīt Komisijai veikt noteiktas darbības. Tādējādi, ja Tiesa apmierinātu apelācijas sūdzību, Komisijas ziņā būs no tā izdarīt visus secinājumus.
129. Otrkārt, arī pamati par labas pārvaldības principa pārkāpumu un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir nepamatoti.
130. Kā atgādināts Regulas Nr. 211/2011 10. apsvērumā, lēmums par EPI priekšlikuma reģistrāciju šīs regulas 4. panta izpratnē ir jāpieņem saskaņā ar labas pārvaldības principu, kuram it īpaši ir piesaistīts kompetentās iestādes pienākums veikt rūpīgu un objektīvu izvērtēšanu, turklāt ņemot vērā visus elementus, kuriem ir nozīme konkrētajā gadījumā (61). Tomēr [šis pamats] nevar izraisīt dziļāku analīzi un tādējādi ir neefektīvs.
131. Taisnība, ka EPI priekšlikuma mērķis, kas veido pašu EPI priekšlikuma būtību, dažos aspektos sakrīt ar EPI Minority SafePack saturu, bet EPI priekšlikums tomēr būtiski atšķiras no EPI Minority SafePack priekšlikuma, kāds tas atgādināts šo secinājumu 124. un 125. punktā. Tādējādi nevar apgalvot, ka būtu pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips attiecībā uz situācijām, kuras nav salīdzināmas. Tāpat pamats par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu nevar izraisīt dziļāku analīzi un tādējādi ir neefektīvs.
132. Es ierosinu noraidīt apelācijas sūdzības papildu pamatus kā neefektīvus.
V. Par prasību Vispārējā tiesā
133. Kā esmu norādījis šo secinājumu 62. punktā, es uzskatu, ka apelācijas sūdzības pirmais un trešais pamats ir jāapmierina. Tātad tiktāl pārsūdzētais spriedums, manuprāt, ir jāatceļ.
134. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.
135. Es uzskatu, ka Tiesa var lemt par prasību. Manā ieskatā, ir pietiekami konstatēt, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama, ka EPI priekšlikums acīmredzami ir ārpus Komisijas pilnvarām un ka Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais nosacījums nav izpildīts. Tādējādi es uzskatu, ka strīdīgais lēmums tiktāl ir jāatceļ. Komisijas ziņā ir no tā izdarīt visus secinājumus.
VI. Par tiesāšanās izdevumiem
136. Savas analīzes noslēgumā es ierosinu apmierināt apelācijas sūdzības pirmo un trešo pamatu.
137. No Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punkta izriet, ka, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā pati taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
138. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
139. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēj ir prasījuši piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
140. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 4. punktam personas, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
VII. Secinājumi
141. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai nospriest šādi:
1) Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 10. maija spriedumu Izsák un Dabis/Komisija (T‑529/13, EU:T:2016:282).
2) Atcelt Komisijas Lēmumu C(2013) 4975 final (2013. gada 25. jūlijs) par atteikumu reģistrēt pilsoņu iniciatīvu “Kohēzijas politika reģionu vienlīdzībai un reģionālo kultūru ilgtspējai”.
3) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
4) Ungārija, Rumānija un Slovākijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.