Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA MANUELA KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [MANUEL CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 4. jūlijā (1)
Lieta C‑295/23
Halmer Rechtsanwaltsgesellschaft UG
pret
Rechtsanwaltskammer München,
piedaloties
SIVE Beratung und Beteiligung GmbH,
Daniel Halmer
(Bayerischer Anwaltsgerichtshof (Bavārijas Advokātu disciplinārlietu komisija, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kapitāla brīva aprite – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Direktīva 2006/123/EK – Komercsabiedrības līdzdalība advokātu sabiedrības kapitālā – Advokātu sabiedrības izslēgšana no kolēģijas minētās līdzdalības dēļ
1. Tiesvedībā, kas ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā, ir strīds par to, vai Austrijas sabiedrībai, kurai nav licences juridisko konsultāciju sniegšanai, ir tiesības iegādāties advokātu sabiedrības, kas darbojas Vācijā, pamatkapitāla daļu.
2. Strīds ir radies pēc tam, kad Rechtsanwaltskammer München (Minhenes advokātu kolēģija; turpmāk tekstā – “kolēģija”) aizliedza šo iegādi, uzskatot, ka tā neatbilst tiesību aktiem, kas reglamentē advokāta profesiju Vācijā (2). Saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem advokāta darbības veikšana bija atļauta advokātu sabiedrībām, kuras darbojas kapitālsabiedrību juridiskajā formā un kurās dalībnieki nevarēja būt personas, kas nepraktizē noteiktās profesijās.
3. Lai atbildētu uz šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesai būs jānoskaidro:
– Vai gadījumā, ja kapitāla ieguldīšana ir saistīta ar zināmu ietekmes pakāpi uz advokātu sabiedrības vadību, tā ir jāvērtē, ņemot vērā vienu vai otru LESD pamatbrīvību un attiecīgā gadījumā Direktīvu 2006/123/EK (3);
– vai Savienības tiesībām atbilst valsts tiesiskais regulējums, kas ierobežo advokātu un noteiktu profesiju (bet ne citu) pārstāvju līdzdalību advokātu sabiedrībās, katrā ziņā rezervējot advokātiem lielāko daļu pamatkapitāla un balsstiesību.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības. Direktīva 2006/123
4. Direktīvas 2006/123 73. apsvērumā ir paredzēts:
“Izskatāmās prasības ietver attiecīgo valstu noteikumus, saskaņā ar kuriem, pamatojoties uz iemesliem, kas nav saistīti ar profesionālo kvalifikāciju, dažām darbībām var piekļūt tikai konkrēti pakalpojumu sniedzēji. Šīs prasības ietver arī prasības pakalpojumu sniedzējam iegūt noteiktu juridisko formu, jo īpaši, būt juridiskai personai, individuālam uzņēmumam, bezpeļņas organizācijai vai uzņēmumam, kas pieder tikai fiziskām personām, un prasības, kuras saistītas ar kapitāla daļu vai akciju turēšanu uzņēmumā, jo īpaši pienākumu turēt kādu minimālo kapitāla apjomu saistībā ar konkrētām pakalpojumu darbībām vai būt ar kādu noteiktu kvalifikāciju, lai varētu turēt kapitāla daļas vai akcijas kādā uzņēmumā vai vadīt kādu uzņēmumu [..]”.
5. Minētās direktīvas 77. apsvērumā ir noteikts:
“Ja uzņēmējs ceļo uz citu dalībvalsti, lai tur veiktu pakalpojumu darbības, būtu jānošķir situācijas, uz kurām attiecas brīvība veikt uzņēmējdarbību, un situācijas, uz kurām, ņemot vērā attiecīgo darbību pagaidu raksturu, attiecas pakalpojumu brīva aprite. Attiecībā un nošķīrumu starp brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvu apriti galvenais elements [..] ir tas, vai uzņēmējs veic vai neveic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā tas sniedz attiecīgos pakalpojumus. Ja uzņēmējs veic uzņēmējdarbību tajā dalībvalstī, kurā sniedz pakalpojumus, tad viņam būtu jāpiemēro noteikumi par brīvību veikt uzņēmējdarbību. Turpretī, ja uzņēmējs neveic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā sniedz pakalpojumus, tad uz viņa darbībām būtu jāattiecas pakalpojumu brīvai apritei. [..] Attiecīgo darbību pagaidu raksturs būtu jānosaka, ņemot vērā ne vien pakalpojuma sniegšanas ilgumu, bet arī regularitāti, periodiskumu un pastāvību [..]”.
6. Šīs direktīvas 88. apsvērumā ir paredzēts:
“Noteikumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību nebūtu jāpiemēro, ja saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem kādā dalībvalstī noteiktu darbību drīkst veikt vienīgi konkrētas profesijas pārstāvji, piemēram, ja prasības, kas juridiskas konsultācijas ļauj sniegt vienīgi juristiem.”
7. Saskaņā ar tās 3. pantu (“Saistība ar citiem Kopienas tiesību aktiem”):
“1. Ja šīs direktīvas noteikumi ir pretrunā ar kādiem noteikumiem citā Kopienas tiesību aktā, ar kuru regulē īpašus aspektus piekļuvei kādai pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai konkrētās nozarēs vai konkrētās profesijās, šā cita Kopienas tiesību akta noteikumi prevalē, un tos piemēro attiecīgajās nozarēs vai profesijās. Minētie tiesību akti ietver šādus aktus:
[..]”
8. Tās 4. pantā (“Definīcijas”) ir noteikts:
“Šīs direktīvas nolūkos piemēro šādas definīcijas:
[..]
8) “sevišķi svarīgi iemesli saistībā ar sabiedrības interesēm” ir iemesli, kas par tādiem atzīti Tiesas judikatūrā, tostarp šādi iemesli: sabiedriskā kārtība; valsts drošība, [..] patērētāju, pakalpojumu saņēmēju [..] aizsardzība;
9) “kompetentā iestāde” ir jebkura struktūra vai iestāde, kurai dalībvalstī ir uzraudzības vai reglamentējoša loma attiecībā uz pakalpojumu darbībām, tostarp, jo īpaši, pārvaldes iestādes, tostarp tiesas, kas veic šādu uzdevumu, profesionālās organizācijas un tās profesionālās apvienības vai citas profesionālās organizācijas, kas, rīkojoties juridiski patstāvīgi, kolektīvi reglamentē piekļuvi pakalpojumu darbībām vai to veikšanu;
[..]
11) “reglamentēta profesija” ir profesionāla darbība vai profesionālu darbību kopums, kā minēts [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV 2005, L 255, 22. lpp.)] 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā;
[..]”
9. Direktīvas 9. pantā (“Atļauju sistēmas”) ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis piekļuvei pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai piemēro atļauju sistēmu vienīgi tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:
a) atļauju sistēma nav diskriminējoša pret attiecīgo pakalpojuma sniedzēju;
b) vajadzība pēc atļauju sistēmas ir pamatota ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm;
c) izvirzīto mērķi nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošu pasākumu palīdzību, jo īpaši tāpēc, ka a posteriori pārbaude būtu pārāk vēla, lai būtu patiesi iedarbīga.
2. Šīs direktīvas 39. panta 1. punktā minētajā ziņojumā dalībvalstis raksturo savas atļauju sistēmas un norāda iemeslus, atspoguļojot to saderību ar šā panta 1. punktu.
3. Šo iedaļu nepiemēro tiem atļauju sistēmu aspektiem, ko tieši vai netieši reglamentē citi Kopienas tiesību akti.”
10. Direktīvas 11. panta (“Atļaujas termiņš”) 4. punktā ir noteikts:
“Šis pants neskar dalībvalstu tiesības anulēt atļaujas, ja vairs netiek izpildīti atļaujas piešķiršanas nosacījumi.”
11. Tās 15. pantā (“Novērtējamas prasības”) ir norādīts:
“1. Dalībvalstis pārbauda, vai saskaņā ar to tiesību sistēmu tiek piemērota kāda no 2. punktā minētajām prasībām, un nodrošina, ka visas šādas prasības atbilst 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Dalībvalstis pielāgo savus normatīvos vai administratīvos aktus tā, lai tie atbilstu šiem nosacījumiem.
2. Dalībvalstis pārbauda, vai to tiesību sistēmā kā nosacījums, lai atļautu piekļuvi pakalpojumu darbībai vai tās veikšanu, ir paredzēta atbilstība jebkurai no šādām nediskriminējošām prasībām:
[..]
c) prasības, kas saistītas ar kapitāla daļu vai akciju turēšanu uzņēmumā;
[..]
3. Dalībvalstis pārbauda, vai 2. punktā minētās prasības atbilst šādiem nosacījumiem:
a) nediskriminēšana: prasības nedrīkst ne tieši, ne netieši būt diskriminējošas saistībā ar valstspiederību vai uzņēmumu gadījumā – saistībā ar juridiskās adreses atrašanās vietu;
b) nepieciešamība: prasībām ir jābūt pamatotām ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm;
c) samērīgums: prasībām ir jābūt piemērotām, lai sasniegtu noteikto mērķi; tās nedrīkst būt augstākas, nekā ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai, un nedrīkst pastāvēt iespēja šīs prasības aizstāt ar citiem mazāk ierobežojošiem pasākumiem, ar kuriem sasniedz to pašu rezultātu.
[..]”
12. Direktīvas 25. pantā (“Daudznozaru darbības”) ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka pakalpojumu sniedzējiem nepiemēro prasības, kas tiem uzliek par pienākumu veikt tikai vienu konkrētu darbību vai kas ierobežo darbību apvienošanu vai to veikšanu partnerībā ar citām darbībām.
Tomēr šādas prasības var noteikt šādiem pakalpojuma sniedzējiem:
a) reglamentēto profesiju pārstāvjiem, ciktāl tas ir attaisnojams, lai garantētu atbilstību profesionālās ētikas un rīcības noteikumiem, kas var atšķirties atkarībā no katras profesijas īpatnībām, un nepieciešams, lai nodrošinātu to neatkarību un objektivitāti;
[..]
2. Ja starp 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētajiem pakalpojumu sniedzējiem ir atļautas daudznozaru darbības, dalībvalstis nodrošina, ka:
a) tiek novērsti interešu konflikti un konkrētu darbību nesavienojamība;
b) tiek nodrošināta atsevišķām darbībām prasītā neatkarība un objektivitāte;
c) profesionālās ētikas un rīcības noteikumi dažādām darbībām ir savstarpēji savienojami, jo īpaši attiecībā uz dienesta noslēpuma jautājumiem.
[..]”
B. Valsts tiesības. BRAO
13. Minētā tiesību akta 59.a pantā bija noteikts (4):
“(1) Advokāti var apvienoties ar advokātu kolēģijas locekļiem, intelektuālā īpašuma tiesībās specializējušiem advokātiem [patentu pilnvarotajiem], nodokļu konsultantiem, nodokļu aģentiem, revidentiem vai sertificētiem grāmatvežiem, lai kopīgi praktizētu savā profesijā savas attiecīgās profesionālās kompetences ietvaros. [..]
(2) Advokāti var arī praktizēt savā profesijā kopā ar:
1. citu valstu advokātu profesijas pārstāvjiem, kuriem [..] ir izsniegta licence darbības veikšanai atbilstoši šī likuma piemērošanas jomai un kuriem ir savs birojs ārvalstīs,
2. citu valstu intelektuālā īpašuma tiesībās specializējušiem advokātiem [patentu pilnvarotajiem], nodokļu konsultantiem, nodokļu aģentiem, revidentiem vai sertificētiem grāmatvežiem, kas praktizē profesijā, kas izglītības un kompetenču ziņā ir līdzvērtīga profesijām, kas ir minētas Patentanwaltsordnung (Noteikumi par patentu pilnvarotajiem), Steuerberatungsgesetz (Likums par nodokļu konsultantiem) vai Wirtschaftsprüferordnung (Likums par revidentiem) un kas var praktizēt savā profesijā kopā ar intelektuālā īpašuma tiesībās specializējušiem advokātiem [patentu pilnvarotajiem], nodokļu konsultantiem, nodokļu aģentiem, revidentiem vai sertificētiem grāmatvežiem atbilstoši šā likuma piemērošanas jomai.
[..]”
14. Atbilstoši likuma 59.c pantam advokātu sabiedrībām bija atļauts veikt advokāta darbību kapitālsabiedrības formā.
15. Minētā likuma 59.e pantā bija noteikts:
“(1) Tikai advokāti un 59.a panta 1. punkta pirmajā teikumā un tā 2. punktā minēto profesiju pārstāvji var būt advokātu sabiedrības dalībnieki. Tiem ir jāveic profesionālā darbība advokātu sabiedrībā. [..]
(2) Lielākajai daļai pamatkapitāla daļu un balsstiesību ir jāpieder advokātiem. Ja sabiedrības dalībniekiem nav atļaujas praktizēt kādā no 1. punkta pirmajā teikumā minētajām profesijām, tiem nav balsstiesību.
(3) Pamatkapitāla daļas advokātu sabiedrībā nevar piederēt trešām personām, un trešās personas nevar gūt daļu no advokātu sabiedrības peļņas.
(4) Dalībnieki var pilnvarot dalībnieka tiesību izmantošanai tikai dalībniekus, kuriem ir balsstiesības un kuri pieder pie tās pašas profesijas, vai kuri ir advokāti”.
16. Šī likuma 59.f pantā bija paredzēts:
“(1) Advokātu sabiedrību atbildīgi vada advokāti. Vadītāju vairākumam ir jābūt advokātiem.
(2) Par vadītājiem var būt tikai personas, kam ir tiesības praktizēt kādā no profesijām, kas ir minētas 59.e panta 1. punkta pirmajā teikumā.
[..]
(4) Ir jāgarantē to advokātu neatkarība, praktizējot advokāta profesijā, kas ir vadītāji vai pilnvarotie pārstāvji saskaņā ar šī panta 3. punktu. Dalībniekiem ir aizliegts īstenot ietekmi, tostarp sniedzot norādījumus vai izmantojot līgumsaistības”.
II. Fakti, tiesvedība pamatlietā un prejudiciālie jautājumi
17. Halmer Rechtsanwaltsgesellschaft UG (turpmāk tekstā – “Halmer UG”) ir advokātu sabiedrība, kas darbojas Vācijā haftungsbeschränkte Unternehmergesellschaft (uzņēmēju sabiedrības ar ierobežotu atbildību) formā. Tās vadītājs un vienīgais dalībnieks sākotnēji bija D. Halmer.
18. Ar 2021. gada 31. marta līgumu 51 no 100 D. Halmer piederošajām pamatkapitāla daļām tika pārdotas Austrijā dibinātai un reģistrētai sabiedrībai ar ierobežotu atbildību SIVE Beratung und Beteiligung GmbH (turpmāk tekstā – “SIVE”), kurai nedz Vācijā, nedz Austrijā nav izsniegta licence advokāta darbības veikšanai. Vienlaikus tika grozīti Halmer UG statūti, lai nodrošinātu neatkarību sabiedrības vadīšanā, ko var īstenot vienīgi advokāti.
19. 2021. gada 19. maijā kolēģija informēja Halmer UG, ka saskaņā ar BRAO, konkrētāk, tā 59.a un nākamajiem pantiem pamatkapitāla daļu nodošana SIVE nebija likumīga, tādējādi, ja daļu nodošana paliek spēkā, ir jāatsauc Halmer UG izsniegto licenci advokāta darbības veikšanai.
20. 2021. gada 26. maijā Halmer UG informēja kolēģiju, ka pamatkapitāla daļu nodošana paliek spēkā, lūdzot pieņemt attiecīgu lēmumu.
21. 2021. gada 9. novembrī kolēģija atsauca Halmer UG licenci.
22. 2021. gada 26. novembrī Halmer UG par kolēģijas lēmumu cēla prasību Bayerischer Anwaltsgerichtshof (Bavārijas Advokātu disciplinārlietu komisija, Vācija), kas ir nolēmusi uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“[1.] Vai par LESD 63. panta 1. punktā nostiprināto tiesību uz kapitāla brīvu apriti nepieļaujamu ierobežojumu ir uzskatāms tas, ka saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem advokātu sabiedrībai izsniegtā licence advokāta darbības veikšanai obligāti ir anulējama, ja
[a)] advokātu sabiedrības pamatkapitāla daļas tiek nodotas personai, kas neatbilst dalībvalsts tiesību aktos ietvertajām īpašajām prasībām konkrētā profesijā strādājošiem saistībā ar pamatkapitāla daļu iegādi? Saskaņā ar tiem pamatkapitāla daļas advokātu sabiedrībā var iegādāties vienīgi advokāts vai cits Advokātu kolēģijas loceklis, intelektuālā īpašuma tiesībās specializējies advokāts, nodokļu konsultants, nodokļu aģents, revidents vai sertificēts grāmatvedis, ārvalstī advokāta profesijā strādājoša persona, kura ir tiesīga sniegt juridiskās konsultācijas iekšzemē, vai attiecīgi intelektuālā īpašuma tiesībās specializējies advokāts, nodokļu konsultants, nodokļu aģents, revidents vai sertificēts grāmatvedis no ārvalsts, kurš ir tiesīgs praktizēt šo darbību iekšzemē, vai arī ārsts vai farmaceits?
[b)] sabiedrības dalībnieks gan atbilst [a)] jautājumā izklāstītajām īpašajām prasībām, tomēr šajā advokātu sabiedrībā nepraktizē savā profesijā?
[c)] līdz ar vienas vai vairāku sabiedrības pamatkapitāla daļu vai attiecīgi balsstiesību nodošanu šajā ziņā advokātiem vairs nav vairākuma tiesību?
[2.] Vai par LESD 63. panta 1. punktā nostiprināto tiesību uz kapitāla brīvu apriti nepieļaujamu ierobežojumu ir uzskatāms tas, ka sabiedrības dalībniekam, kurš nav tiesīgs praktizēt profesijā 1. [a)] jautājuma izpratnē, nav balsstiesību, lai gan sabiedrības statūtos ir ietverti tādi noteikumi par advokāta profesionālās darbības veicēju un sabiedrības advokātu profesionālās darbības neatkarības aizsardzību, kas nodrošina, ka sabiedrību var pārstāvēt vienīgi advokāti kā sabiedrības vadītāji vai prokūristi, ka sabiedrības dalībniekiem un sabiedrības dalībnieku sapulcei ir aizliegts ietekmēt sabiedrības vadību, dodot norādījumus vai netieši draudot ar nelabvēlīgām sekām, ka sabiedrības dalībnieku lēmumi, kas ir pretrunā minētajam, nav spēkā un ka advokāta konfidencialitātes pienākums ir attiecināms arī uz sabiedrības dalībniekiem un to pilnvarotām personām?
[3.] Vai 1.[jautājuma a) apakšpunktā] un 2. jautājumā minētie ierobežojumi atbilst nosacījumiem [..] Direktīvas 2006/123/EK [..] (turpmāk tekstā – “Pakalpojumu direktīva”) 15. panta 3. punkta a)‑c) apakšpunktā attiecībā uz pieļaujamu iejaukšanos pakalpojumu sniegšanas brīvībā?
[4.] Ja Tiesas ieskatā prasītājas tiesības uz kapitāla brīvu apriti ([1. un 2.] jautājums) nav tikušas ierobežotas un ja [Direktīva 2006/123] ([3.] jautājums) nav pārkāpta:
Vai ir tā, ka ar [1. un 2.] jautājumā minētajiem ierobežojumiem attiecībā uz pirmo pieaicināto personu [SIVE] netiek ievērotas LESD 49. pantā nostiprinātās tiesības uz brīvību veikt uzņēmējdarbību?”
III. Tiesvedība Tiesā
23. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika reģistrēts 2023. gada 9. maijā.
24. Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas Halmer UG un SIVE, kolēģija, Vācijas, Austrijas, Spānijas un Francijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tās visas, izņemot Francijas valdību, kā arī Horvātijas un Slovēnijas valdības piedalījās 2024. gada 30. aprīļa tiesas sēdē.
IV. Juridiskā analīze
A. Sākotnējie apsvērumi
25. Iesniedzējtiesa (5) izskata strīdu par advokātu sabiedrībai izsniegtas licences advokāta darbības veikšanai atsaukšanu.
26. Kā norāda kolēģija, advokātu sabiedrība, kuras licence tiek atsaukta, nav izpildījusi vairākas BRAO prasības; konkrētāk, šādas:
– dalībniekiem ir jābūt advokātiem vai jāpraktizē noteiktās brīvajās profesijās;
– dalībniekiem ir jāveic profesionālā darbība advokātu sabiedrībā;
– lielākajai daļai pamatkapitāla daļu un balsstiesību jāpieder advokātiem.
27. Iesniedzējtiesa vēlas zināt, īsumā, vai šīs valsts tiesību aktos noteiktās prasības:
– nepamatoti ierobežo LESD 63. panta 1. punktā garantēto kapitāla brīvu apriti;
– neatbilst nosacījumiem, kuri saskaņā ar Direktīvu 2006/123 pamato iejaukšanos pakalpojumu sniegšanas brīvībā, piekļūstot pakalpojumu darbībai vai to veicot;
– pakārtoti, netiek ievērotas LESD 49. pantā nostiprinātās tiesības uz brīvību veikt uzņēmējdarbību.
28. Tā kā iesniedzējtiesa, lai gan dod prioritāti LESD 63. pantam, ir uzdevusi jautājumus arī saistībā ar LESD 49. pantu un Direktīvu 2006/123, vispirms ir jānosaka, kura no brīvībām ir tieši skarta.
29. Uzskatu, ka iesniedzējtiesai var sniegt vienu atbildi, kas aptver visus jautājumus.
B. Apdraudētās brīvības šajā lietā
1. Kapitāla brīva aprite vai brīvība veikt uzņēmējdarbību?
30. Valsts tiesību normas, kas ir piemērojamas līdzdalībai, kura ir iegūta ar vienīgo mērķi veikt kapitāla ieguldījumu bez nolūka ietekmēt sabiedrības vadību un kontroli, ir jāpārbauda tikai saistībā ar kapitāla brīvu apriti (LESD 63. pants) (6).
31. Savukārt valsts tiesību akti, “kurus piemēro tikai tādai līdzdalībai, kas ļauj īstenot konkrētu ietekmi uz sabiedrības lēmumiem un noteikt tās darbību”, ietilpst LESD 49. panta par brīvību veikt uzņēmējdarbību piemērošanas jomā (7).
32. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā lietā ir skarta kapitāla brīva aprite. Tā ņem vērā, ka 51 % Halmer UG pamatkapitāla daļu ir nodotas SIVE, bet uzskata, ka šī informācija pati par sevi nenozīmē, ka SIVE var izšķiroši ietekmēt Halmer UG.
33. Iesniedzējtiesa norāda:
– izšķirošu ietekmi nenosaka tikai sabiedrības kapitāldaļu daudzums, bet arī tas, kā sabiedrības statūtos ir noteikta tās organizatoriskā kārtība;
– Halmer UG statūti pēc grozījumiem, kas izdarīti, lai padarītu iespējamu pamatkapitāla daļu nodošanu SIVE, neļauj pēdējai īstenot izšķirošu ietekmi uz advokātu sabiedrību (8);
– tādējādi tas esot tā saucamais “portfeļa ieguldījums”, proti, kas realizēts vienīgi ar nodomu veikt kapitāla ieguldīšanu bez nodoma ietekmēt uzņēmuma vadību un kontroli (9).
34. Līdzdalības pamatkapitālā amērs ir būtisks faktors, lai konstatētu ietekmi, ko to turēšana sniedz ieguldītājam. Tomēr tas nav pietiekams, lai secinātu, ka pamatkapitāla vairākums pats par sevi nodrošina zināmu ietekmi uz sabiedrību (10). Savukārt šo ietekmi var panākt arī ar mazāku līdzdalības apjomu (11).
35. Tas, ka SIVE pieder 51 % no Halmer UG pamatkapitāla, ir apstāklis, kuru eventuāli varētu atspēkot ar citiem apstākļiem līdz pat tam, ka varētu noraidīt, ka SIVE īsteno zināmu ietekmi uz Halmer UG darbību. Iesniedzējtiesas aprakstītie sabiedrības statūtu grozījumi (12) būtu tāda veida apstākļi.
36. Šis ir faktiskais apstāklis, kas ir jāizvērtē un jāizspriež iesniedzējtiesai. Ja, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, SIVE ieguldījums ir tikai kapitāla ieguldīšana bez nolūka ietekmēt vadību, izpētei ir jākoncentrējas uz LESD 63. pantu.
37. Tomēr analīze var attiekties nevis uz konkrētiem veiktā ieguldījuma apstākļiem, bet gan uz attiecīgās normas mērķa vispārīgāku un abstraktāku pieeju.
38. Kā uzsver Vācijas, Austrijas, Spānijas un Francijas valdības, šajā gadījumā piemērotā norma ir par piekļuvi un nosacījumiem advokāta darbības veikšanai (13). Tas būtu noteicošais kritērijs, lai noteiktu skarto brīvību.
39. BRAO ietilpst to tiesību aktu kopumā, kas tostarp paredzēti advokātu profesionālās neatkarības nodrošināšanai. Ar šo mērķi tas izslēdz, ka advokātu sabiedrībās dalībnieki ir personas, kurām ir tikai saimnieciskas intereses un uz kurām neattiecas advokatūras profesionālās ētikas noteikumi (14).
40. Šķiet, Vācijas likumdevējs uzskata par nevēlamu, ka ieguldītāji, kas nepieder advokatūrai (izņemot noteiktu slēgto profesiju pārstāvjus, kuras BRAO ir uzskatītas par pielīdzināmām advokatūrai), īstenotu pat mazāko, ne tikai izšķirošu ietekmi advokātu sabiedrības darbībā (15).
41. Saskaņā ar valsts likumu ieguldījums advokātu sabiedrības kapitālā, ko veic personas, kas nav piederīgas advokatūrai (vai kas nav piederīgas profesijām, kuras uzskata par tai pielīdzināmām), rada ietekmi, kas var izmainīt šīs profesijas praktizēšanu.
42. Aizliegums personām, kuras nav advokāti (vai praktizē pielīdzināmā profesijā saskaņā ar valsts tiesībām), ieguldīt kapitālu šajās sabiedrībās ir šķērslis brīvībai veikt uzņēmējdarbību (LESD 49. pants), kas ir galvenokārt skartā brīvība.
43. Ņemot vērā šīs premisas, iespējamais kapitāla brīvas aprites īstenošanas apdraudējums būtu regulējuma, kura galvenais mērķis ir cits, tikai papildu un sekundāra ietekme. Šis tiesiskais regulējums būtiski ierobežo tirgus dalībnieku izveidi kapitālsabiedrību formā, kuras ir tiesīgas sniegt advokātiem rezervētus juridisko konsultāciju pakalpojumus.
44. Šajos apstākļos nav obligāti nepieciešama šī tiesiskā regulējuma atsevišķa pārbaude, ņemot vērā LESD 63. pantu.
2. LESD 49. pants vai Direktīva 2006/123?
45. Nākamais solis ir noteikt, vai attiecīgā norma ir jāizvērtē, ņemot vērā LESD 49. pantu vai Direktīvu 2006/123.
46. Direktīvā 2006/123 ir ietverti vispārīgi noteikumi, lai atvieglinātu to, kā pakalpojumu sniedzēji īsteno brīvību veikt uzņēmējdarbību (1. panta 1. punkts).
47. Tiesa piešķir vispārēju prioritāti Direktīvai 2006/123: ja brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, tas nav jāpārbauda, ņemot vērā arī LESD 49. pantu (16).
48. Tādējādi attiecīgās valsts normas ir jāizskata, ņemot vērā Direktīvas 2006/123 normas, kura principā attiecas uz advokātu sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem (17).
49. Taču saskaņā ar Direktīvas 2006/123 3. panta 1. punktu, ja tam pretrunā ir noteikumi citā Savienības tiesību aktā, “ar kuru regulē īpašus aspektus piekļuvei kādai pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai konkrētās nozarēs vai konkrētās profesijās”, šā cita Savienības tiesību akta noteikumi prevalē.
50. Savienības likumdevējs ir pieņēmis Direktīvu 77/249/EEK (18) un Direktīvu 98/5/EK (19), lai atvieglotu pakalpojumu sniegšanas brīvību vai advokāta profesijas pastāvīgu praktizēšanu dalībvalstīs. Šajās direktīvās nav ietverti konkrēti noteikumi, kas attiecas uz kapitāla daļu iegādi vai balsstiesību izmantošanu advokātu sabiedrībās.
51. Direktīva 98/5 “neierobežo valsts tiesību aktus, kas reglamentē advokāta profesijas pieejamību un praksi [..]” (20). Konkrēti, tās 11. pantā par advokātu “kopīgu praksi” ir paredzēts, ka dalībvalstis var atļaut vai neatļaut šādu profesionālās darbības praktizēšanas veidu.
52. Tiesa ir atzinusi, ka “speciālu Kopienu noteikumu trūkuma gadījumā šajā jomā katra dalībvalsts principā var brīvi reglamentēt advokātu profesionālo darbību savā teritorijā [..]. Šī apsvēruma dēļ šai profesijai piemērojamie noteikumi vienā valstī var būtiski atšķirties no citas valsts noteikumiem” (21).
53. Saskaņā ar pašreiz spēkā esošajām Savienības tiesībām dalībvalstīm ir brīvība atļaut, ka advokāta darbības veikšana notiek kapitālsabiedrību formā. Ņemot vērā to izpratni par advokāta profesiju, kā arī iemeslus saistībā ar sabiedrības interesēm, kas pamato attiecīgo lēmumu, atšķirībā no Komisijas uzskatu, ka dalībvalstis varētu vienkārši aizliegt šo kopīgas profesionālās praktizēšanas veidu (22).
54. Tāpat (tā kā šis konkrētais jautājums nav saskaņots spēkā esošajos Savienības tiesību aktos), valstīm, kas atbalsta advokāta darbības veikšanu kapitālsabiedrību formā, ir tiesības noteikt konkrētus nosacījumus šādu sabiedrību izveidošanai un darbībai (23).
55. Tomēr, ņemot vērā, ka tiek atzītas dalībvalstīs pastāvošās atšķirības šajā jautājumā (24), ja dalībvalsts atļauj advokāta darbības veikšanu kapitālsabiedrību formā, kā tas ir šajā gadījumā, tās noteiktie ierobežojumi ir jāizvērtē saskaņā ar Direktīvu 2006/123.
56. Vācijas Federatīvā Republika būtu varējusi izvēlēties, kā jau minēju, vienkārši izslēgt advokāta darbības veikšanu kapitālsabiedrības formā, neapdraudot Savienības garantētās pamatbrīvības. Bet, ja ir atļauta šāda veida sabiedrību izveide un dibināšana, ierobežojumiem, ar kuriem tiek ierobežota to darbības brīva praktizēšana, ir jāatbilst citstarp Direktīvai 2006/123, saskaņā ar kuru tie ir jāizvērtē.
57. Šī izvērtēšana nozīmē izlemt: a) vai attiecīgie valsts pasākumi ir brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums; un b) vai, ja ir konstatēts to ierobežojošais raksturs, tie ir pienācīgi pamatoti.
C. Ierobežojuma analīze
1. Ierobežojuma esamība
58. Ierobežojums izriet no BRAO izvirzītajiem nosacījumiem līdzdalībai advokātu sabiedrībā. Iesniedzējtiesa tos izklāsta šādi:
– dalībniekam ir jābūt advokātam, intelektuālā īpašuma tiesībās specializējušam advokātam [patentu pilnvarotajam], nodokļu konsultantam, nodokļu aģentam, revidentam vai sertificētam grāmatvedim (25), ārstam vai farmaceitam (26);
– lielākajai daļai pamatkapitāla ir jāpieder advokātiem;
– dalībniekam ir jāveic profesionālā darbība advokātu sabiedrībā;
– lielākajai daļai balsstiesību ir jāpaliek advokātiem.
59. Nedomāju, ka ir šaubas par brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojuma esamību šajā lietā. BRAO piemērošana liedz SIVE kļūt par dalībnieku sabiedrībā (Halmer UG), kas sniedz pakalpojumus, kuri ir rezervēti advokātiem. SIVE nevar iegādāties Halmer UG kapitāla daļas, pretējā gadījumā Halmer UG tiek atsaukta licence advokāta darbības veikšanai, kā tas ir noticis.
2. Ierobežojuma pamatojums
60. Uz ierobežojumu ir attiecināma pārbaude, kas izriet no Direktīvas 2006/123 15. panta, kura 2. punkta c) apakšpunktā dalībvalstīm noteikts pienākums izvērtēt prasības, “kas saistītas ar kapitāla daļu vai akciju turēšanu uzņēmumā”, lai pārbaudītu, vai tās atbilst tā 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem (27).
61. Minētajā 3. punktā paredzētie nosacījumi būtībā ir tādi, ka noteiktās prasības: a) nav diskriminējošas saistībā ar valstspiederību vai uzņēmumu gadījumā – saistībā ar juridiskās adreses atrašanās vietu; b) ir pamatotas ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm; un c) ir “piemērot[as], lai sasniegtu noteikto mērķi; tās nedrīkst būt augstākas, nekā ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai, un nedrīkst pastāvēt iespēja šīs prasības aizstāt ar citiem mazāk ierobežojošiem pasākumiem, ar kuriem sasniedz to pašu rezultātu”.
62. Šie nosacījumi pēc būtības sakrīt ar tiem, kas Tiesas judikatūrā ir prasīti attiecībā uz LESD 49. un 63. pantā aizsargātajām pārvietošanās un aprites brīvībām. Šis apstāklis lielā mērā mazina diskusiju par konkrēti skartās brīvības identificēšanu šajā lietā.
a) Nediskriminēšana
63. Attiecīgajā ierobežojumā ne tieši, ne netieši nav ņemta vērā attiecīgo personu valstspiederība vai juridiskās adreses atrašanās vieta, bet tas vienādi skar gan valstspiederīgos, gan ārvalstniekus. Tādējādi tas atbilst Direktīvas 2006/123 15. panta 3. punkta a) apakšpunktam.
b) Sevišķi svarīgs iemesls saistībā ar sabiedrības interesēm
64. Tas pats attiecas uz pamatojumu, kas ir prasīts Direktīvas 2006/123 15. panta 3. punkta b) apakšpunktā. Iemesli, kas, kā norāda iesniedzējtiesa, ir BRAO normu pamatā, var tikt kvalificēti kā sevišķi svarīgi iemesli saistībā ar sabiedrības interesēm.
65. Tas ir tāpēc, ka ierobežojums ir paredzēts, lai nodrošinātu, no vienas puses, advokātu neatkarību, pareizu tiesvedību, pārredzamības principa ievērošanu un profesionālā noslēpuma aizsardzību (28), un, no otras puses, juridisko pakalpojumu saņēmēju aizsardzību (29).
66. Precīzāk un kā norādījusi Komisija, valsts likumdevējs savulaik kā pasākuma mērķus noteica aizsardzību, kas paredzēta: a) advokātu profesionālajai neatkarībai; b) profesiju reglamentējošo aktu ievērošanai; c) pakalpojumu kvalitātei un d) personu aizsardzībai (30).
67. Tie visi bez diskusijām ir pieņemami kā “sevišķi svarīga iemesla saistībā ar sabiedrības interesēm” jēdziens. Par tādiem tos atzinusi Tiesa (31), un tie ir vieni no Direktīvas 2006/123 4. panta 8. punktā uzskaitītajiem iemesliem.
c) Samērīgums un saskaņotība
68. Samērīgums, kas ir prasīts Direktīvas 2006/123 15. panta 3. punkta c) apakšpunktā, nozīmē, ka attiecīgās prasības ir piemērotas, lai sasniegtu noteikto mērķi; tās nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai un tās nevar aizstāt ar citiem mazāk ierobežojošiem pasākumiem, ar kuriem var sasniegt to pašu rezultātu.
69. Tādējādi galvenais ir noteikto prasību mērķis. No šī mērķa skatpunkta būs jāizvērtē šādu prasību piemērotība, to absolūta nepieciešamība un citu mazāk ierobežojošu pasākumu, kas nodrošina tādu pašu rezultātu, neesamība.
70. No mērķiem, kuriem kalpo attiecīgās prasības, galvenokārt pievērsīšos tiem, kas vērsti uz advokātu profesionālās neatkarības saglabāšanu un personu interešu aizsardzību. Pēdējās minētās var pamatoti sagaidīt, ka advokāts, kuram tās uztic savu aizstāvību, rīkosies, nepakļaujoties trešo personu, kas nepieder pie šīs profesijas, spiedienam (32).
1) Līdzdalības sabiedrībā ierobežojums noteiktām profesionāļu kategorijām
71. BRAO jau sākotnēji aizliedz būt par advokātu sabiedrību dalībniekiem pie advokāta profesijas nepiederošām personām. Šāds aizliegums ir piemērots, lai aizsargātu advokātu profesionālo neatkarību un nodrošinātu personu aizsardzību, ja šie advokāti nolemj izveidot sabiedrību, lai kopīgi praktizētu savā profesijā. Advokāta darbībā ir apvienotas acīmredzamas privātas intereses ar noteiktu vispārēju interešu apmierināšanu (33).
72. Attiecīgais aizliegums iegūst jēgu, nosakot, ka advokātiem “demokrātiskā sabiedrībā tiek uzticēts būtisks uzdevums, proti, personu aizsardzība[.] [..] Būtiskais uzdevums ietver, pirmkārt, prasību, kuras nozīme ir atzīta visās dalībvalstīs, ka ikvienam ir jābūt iespējai brīvi vērsties pie advokāta, kura profesija pēc būtības ietver uzdevumu neatkarīgi sniegt juridiskus atzinumus visiem tiem, kam tas ir nepieciešams, un, otrkārt, korelatīvu prasību par advokāta lojalitāti pret savu klientu” (34).
73. No tā izriet, ka “interešu konflikta neesamība ir praktizēšanas advokāta profesijā neatņemama sastāvdaļa un it īpaši prasa, lai advokāti ir neatkarīgi attiecībās ar valsts iestādēm un citiem tirgus dalībniekiem, kuru ietekmei tie nekad nedrīkst būt pakļauti” (35).
74. Profesionālās ētikas un disciplīnas normu, “kas ir paredzētas un tiek īstenotas vispārējo interešu labā” (36), attiecināšana uz advokātiem ir “koncepcijas, ka advokāts līdzdarbojas tiesas spriešanas procesā un tam neatkarīgi un taisnības interesēs ir jāsniedz klientam nepieciešamā juridiskā palīdzība” (37) otra puse.
75. Tādēļ iespējas būt advokātu sabiedrības dalībniekam attiecināšana tikai uz advokātiem ir atbilstoša, lai nodrošinātu to profesionālo neatkarību, no vienas puses, un personu aizsardzību, no otras puses.
76. Tomēr Vācijā šie izņēmuma noteikumi neizslēdz dažu profesionāļu, kas nepieder advokatūrai, līdzdalību advokātu sabiedrībās. Profesionāļi (kas nav advokāti), kas ir ietverti BRAO 59.a panta 1. punktā, faktiski var būt advokātu sabiedrības dalībnieki.
77. Tiesa, ka šiem profesionāļiem (kas nav advokāti) nevar piederēt vairākums pamatkapitāla daļu. Tomēr iespēja, ka daļu, pat ievērojamu, no advokātu sabiedrības kapitāla var iegūt daži (bet ne citi) profesionāļi, kas nepieder pie advokāta profesijas, rada jautājumu par noteikuma konsekvenci.
78. Kā ir norādījusi Komisija, šo profesionāļu pielīdzināšana advokātiem var būt izskaidrojama, ņemot vērā pieaugošo tiesvedību sarežģītību, it īpaši ekonomiskajos aspektos, kurās kvalitatīvām juridiskajām konsultācijām ir nepieciešama citu profesiju dalība (38).
79. Šis skaidrojums, iespējams, varētu pamatot dažu ar juridiskiem jautājumiem vairāk vai mazāk saistītu profesionāļu pielīdzināšanu BRAO 59.a pantā.
80. Principā advokātu profesionālās neatkarības aizsardzība un personu aizsardzība netiek apšaubīta, ja advokātu sabiedrībās līdzdalība papildus advokātiem ir arī citiem pielīdzināmiem profesionāļiem, kas mazākumā (39) veic darbību, kura nav nesavienojama ar advokātu neatkarību (40). Uz šiem citiem profesionāļiem arī ir jāattiecas profesionālajai disciplīnai, kas garantē pareizu, likumīgu un ētisku profesijas praktizēšanu.
81. Tomēr, tā kā šajā gadījumā nav izpildīts pienākums ar precīzu informāciju pienācīgi pierādīt attiecīgā pasākuma attaisnojošos iemeslus (41), nevar zināt, kādēļ tajā pašā pieļaujamo profesiju lokā nav citu profesiju, kuru dalība juridisko konsultāciju darbā varētu būt tikpat būtiska kā tām profesijām, kas ir paredzētas BRAO (42).
82. Ierobežojums nenodrošina izvirzītā mērķa sasniegšanu saskaņoti. Lai tā būtu, saskaņā ar judikatūru ir nepieciešams, lai tas “atbilst[u] rūpēm to sasniegt saskanīgi un sistēmiski” (43).
83. Noteiktu slēgto profesiju pielīdzināšana advokātiem un vienlaikus citu profesiju, kas atbilst tādiem pašiem (iespējamiem) pamatojošiem kritērijiem, izslēgšana atņem ierobežojošajam pasākumam, kāds tas bija brīdī, uz kuru attiecas šī tiesvedība, saskaņotību, kas vajadzīga, lai sasniegtu izvirzīto mērķi.
84. Manuprāt, šo vērtējumu apstiprina apstāklis, ka Vācijas likumdevējs pēc 2022. gada spēkā esošajā BRAO redakcijā ir grozījis attiecīgo ierobežojumu. Tā (jaunajā) 59.c panta 1. punkta 4. apakšpunktā ir noteikts, ka advokāti var apvienoties kopīgai profesijas praktizēšanai brīvo profesiju sabiedrībā ar personām, kas tajā praktizē brīvo profesiju, ja vien šāda apvienība nav nesavienojama ar advokāta profesiju.
2) Prasība par profesionālas darbības veikšanu advokātu sabiedrībā
85. Otrais ierobežojums, kuru min iesniedzējtiesa, ir saistīts ar prasību, ka advokātiem (vai pielīdzināmu profesiju pārstāvjiem) ir jāveic “profesionālā darbība advokātu sabiedrībā” (44).
86. Šādi noteiktais ierobežojums ir neskaidrs. Jādomā, ka tajā minētā “profesionālā darbība” ir kāda no darbībām, kuras var praktizēt tikai profesionāļi, kam ir atļauts būt advokātu sabiedrības dalībniekiem. Tāpat arī, ka šī praktizētā profesionālā darbība ir raksturīga tieši viņu profesijai.
87. Tas vēl vairāk sašaurina to personu loku, kuras ir tiesīgas būt advokātu sabiedrības dalībnieki: nepietiek ar to, ka persona ir advokāts (vai līdzvērtīgas profesijas pārstāvis), bet ir arī nepieciešams šajā profesijā praktizēt sabiedrībā. Tādēļ advokāti un pielīdzināmie profesionāļi, kas tikai veic ieguldījumu sabiedrībā vai kas tajā veic darbības, kas neatbilst advokāta (vai pielīdzināmas profesijas) darbam, tiek izslēgti (45).
88. Tomēr, kā tika pausts tiesas sēdē, šis ierobežojums nenosaka faktiskās darbības minimumu sabiedrībā un kolēģija kā atbildīgā par BRAO noteikumu izpildi praksē to nevar kontrolēt (46). Tādēļ ir pamatoti apšaubīt tā faktisko piemērotību tā (iespējamo) mērķu sasniegšanai.
89. Manuprāt, šis otrais ierobežojums precizē pirmā ierobežojuma tvērumu, nenovēršot saskaņotības trūkumu, kas man lika iepriekšējā punktā konstatēt tā nepiemērotību.
3) Balsu vairākuma rezervēšana advokātiem
90. Saskaņā ar BRAO 59.e panta 2. punktu lielākajai daļai pamatkapitāla un balsstiesību jāpieder advokātiem (47).
91. Divkāršais vairākums, kas ir rezervēts advokātiem attiecībā uz līdzdalību sabiedrībā, no vienas puses, un attiecībā uz balsstiesībām, no otras puses, ir paredzēts, lai nodrošinātu, ka personas, kas nav advokāti, būtiski neietekmē sabiedrības lēmumus.
92. Normas mērķis ir nodrošināt advokātu profesionālo neatkarību un personu aizsardzību. Lai sasniegtu šos mērķus, tā ir vērsta uz to, lai tad, ja personas, kas nepieder pie advokatūras, ir advokātu sabiedrības dalībnieki, tās, ņemot vērā to divkāršo mazākuma statusu, neīstenotu efektīvu kontroli pār šo sabiedrību.
93. Tomēr apstrīdētais regulējums atkal ir nedaudz nekonsekvents, jo bez citiem aizsardzības pasākumiem prasība par divkāršu vairākumu (kapitāla un balsstiesību) advokātiem varētu būt nepietiekama, lai novērstu nevēlamu spiedienu uz advokātiem no to ieguldītāju puses, kas nav advokāti.
94. Saistībā ar citu balsstiesību ierobežojumu (48) Tiesa ir atzinusi, ka “ir iespējams, ka lēmumi par finanšu ieguldījumiem vai ieguldījumu pārtraukšanu no mazākuma dalībnieku puses, kuriem pieder augstākais 25 % balsstiesību, varētu kaut vai netieši ietekmēt sabiedrības struktūru lēmumus” (49).
95. BRAO ir atļauts, ka dalībniekiem, kas nav advokāti, pieder līdz 49 % advokātu sabiedrības kapitāla, no vienas puses, un tik pat procenti balsstiesību šajā sabiedrībā, no otras puses. Tādējādi dalībnieki, kas nav advokāti, var īstenot izšķirošu ietekmi uz sabiedrības lēmumiem, jo tiem ir nepieciešama tikai 2 % dalība no advokātiem, kam pieder 2 % no kapitāla, lai ietekmētu sabiedrības lēmumus (50). Šis risks ir izteiktāks, ja kapitāls ir ļoti sadrumstalots starp dalībniekiem advokātiem (51).
96. Vācijas likumdevēja ieviestais noteikums attiecībā uz balsu vairākumu neliedz dalībniekiem, kas nav advokāti, ietekmēt sabiedrības, kurā viņi ir dalībnieki, lēmumus, tādējādi apdraudot advokātu neatkarību (52). Tādējādi tas ietekmēs arī personu priekšstatu par advokātu neatkarību, kuri ir jāaizsargā no ārēja spiediena.
97. Lai novērstu šo trūkumu, Komisija ierosina nodalīt kapitāla īpašumtiesību un balsstiesību prasības (53). Es uzskatu, ka sistēmas saskaņotība drīzāk nozīmētu pastiprināt preventīvus pasākumus, kas ex ante novērstu tiešu vai netiešu ietekmi uz advokātu neatkarību neatkarīgi no tā, cik balsu procentuāli pieder profesionāļiem, kas nav advokāti.
98. Protams, varētu, izstrādāt formulējumu, lai līdzsvarotu kapitāla un balsu svara attiecību, būtiski nesagrozot loģiku par saistību starp kapitāla īpašumtiesībām un sabiedrības lēmumu pieņemšanu (ko nosaka balsis, kas parasti ir saistītas ar katra dalībnieka līdzdalību).
99. Katrā ziņā uzskatu, ka ir jābūt noteikumiem, lai nepieļautu, ka ieguldītāji, kas nepieder pie attiecīgās profesijas, varētu tieši vai netieši ietekmēt advokātu sabiedrības lēmumus, ja tas skar advokātu neatkarību un klientu interešu pienācīgu aizsardzību. Man šķiet, ka piesardzības pasākumi, uz kuriem šajā ziņā atsaucas kāda no personām, kas iestājušās lietā (54), nav pietiekami, lai novērstu šo risku.
100. Valsts likumdevējam ir jāizstrādā atbilstošs tiesiskā regulējuma risinājums, un Tiesai šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā ir tikai jākonstatē, ka attiecīgās normas nav pietiekami saskaņotas, lai ierobežojums būtu pamatojams ar sevišķi svarīgiem iemesliem saistībā ar sabiedrības interesēm.
101. Šie apsvērumi atbilst BRAO noteiktajam vispārējam regulējumam, nevis abu strīdā iesaistīto sabiedrību konkrētajai situācijai. Ja Halmer UG grozītie statūti, kā tos raksturo iesniedzējtiesa (55), mazina risku, ka SIVE ietekmē advokātu sabiedrības lēmumus, tas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.
D. Kopsavilkums
102. Dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, lai reglamentētu advokāta profesiju, citstarp attiecībā uz tās praktizēšanu kapitālsabiedrībās.
103. Atbilstoši šai rīcības brīvībai, ja dalībvalstis atļauj advokāta darbības veikšanu kapitālsabiedrību formā, tām ir tiesības noteikt tai noteiktus ierobežojumus. Šiem ierobežojumiem ir jābūt savstarpēji saskaņotiem un saskaņotiem ar tos pamatojošiem iemesliem saistībā ar sabiedrības interesēm.
104. BRAO noteiktie ierobežojumi līdzdalībai advokātu sabiedrībās, par kuriem ir runāts iesniedzējtiesas jautājumos, nav saskaņoti, lai atbilstu Direktīvas 2006/123 15. panta 3. punkta noteikumiem, jo:
– izslēdz no dalībnieku loka citu profesiju pārstāvjus, kas nav profesijas, kas ir tieši minētas BRAO, kas varētu atbilst kritērijiem, pamatojoties uz kuriem minēto profesiju iekļaušana tiek pieļauta;
– tajos vispārīgi un bez precizējuma ir prasīts, lai advokāti un citi profesionāļi, kam ir atļauts apvienoties, veic profesionālo darbību sabiedrībā;
– tajos ir atļauts, ka profesionāļiem, kas nav advokāti, pieder kapitāla un balsstiesību procents, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu viņiem tiešu vai netiešu ietekmi, kas ir būtiska sabiedrības lēmumu pieņemšanā un kas var apdraudēt advokātu neatkarību, aizstāvot klientus.
V. Secinājumi
105. Ņemot vērā izklāstīto, ierosinu Tiesai Bayerischer Anwaltsgerichtshof (Bavārijas Advokātu disciplinārlietu komisija) atbildēt šādi:
“Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū 15. pants
jāinterpretē tādējādi, ka
tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram:
1) par advokātu sabiedrības dalībniekiem ir ļauts būt noteiktu profesiju pārstāvjiem, izslēdzot citas profesijas, kas objektīvi varētu atbilst tiem pašiem kritērijiem, pamatojoties uz kuriem tiek pieļauta attiecīgo profesiju pārstāvju iekļaušana;
2) vispārīgi un bez precizējuma ir prasīts, lai advokāti un citi profesionāļi, kam atļauts apvienoties, veic profesionālo darbību sabiedrībā;
3) ir atļauts, ka profesionāļiem, kas nav advokāti, pieder kapitāla un balsstiesību procentuālais īpatsvars, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu viņiem tiešu vai netiešu ietekmi, kura ir būtiska sabiedrības lēmumu pieņemšanā un var apdraudēt advokātu neatkarību, aizstāvot klientus”.