ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,
sniegti 2009. gada 25. jūnijā 1(1)
Lieta C‑73/08
Nicolas Bressol u.c.
un
Céline Chaverot u.c.
pret
Beļģijas Franču kopienas valdību
(Cour constitutionnelle (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Augstākā izglītība – Sabiedrības veselība – Numerus clausus – Dzīvesvietas nosacījums – Vienlīdzīga attieksme – Nediskriminācijas princips – Pamatojums
1. Studenti ir vēlējušies iegūt izglītību (daļu no tās) ārpus savas izcelsmes valsts lielākajā daļā no Eiropas vēstures posmiem (2). Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ne pirmo reizi tiek uzdots jautājums, vai uzņemošā valsts var ierobežot to ārvalstu studentu skaitu, kas var iekļūt tās izglītības sistēmā.
2. Šajā Beļģijas Cour constitutionnelle [Konstitucionālās tiesas] lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai tiek lūgts interpretēt EKL 12. panta pirmo daļu un 18. panta 1. punktu kopsakarā ar EKL 149. panta 1. punktu un 2. punkta otro ievilkumu un 150. panta 2. punkta trešo ievilkumu.
3. Valsts tiesā izskatāmā lieta ir saistīta ar prasību, ko iesnieguši vairāki studenti, no kuriem lielākā daļa ir francūži, un Communauté française de Belgique (Beļģijas Franču kopiena, turpmāk tekstā – “Franču kopiena”) augstāko izglītības iestāžu mācībspēki un administratīvais personāls, atcelt Décret régulant le nombre d’étudiants dans certains cursus de premier cycle de l’enseignement supérieur (Dekrēts, kas nosaka studentu skaitu atsevišķās augstākās izglītības pirmā posma programmās; turpmāk tekstā – “Dekrēts”), ko 2006. gada 16. jūnijā pieņēma Parlement de la Communauté française de Belgique (Beļģijas Franču kopienas parlaments) (3).
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
4. Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk tekstā – “ICESCR) (4) 2. panta 2. punktā noteikts:
“Šā pakta dalībvalstis apņemas garantēt, lai šajā paktā proklamētās tiesības tiktu realizētas bez jebkādas diskriminācijas – neatkarīgi no [..] nacionālās vai sociālās izcelšanās [..].”
5. ICESCR 13. panta 2. punkta c) apakšpunktā noteikts:
“Šā pakta dalībvalstis atzīst, ka minēto [katra cilvēka] tiesību [uz izglītību] pilnīgai realizēšanai:
[..]
c) veicot visus nepieciešamos pasākumus un tai skaitā pakāpeniski ieviešot bezmaksas izglītību, jāpanāk, lai augstākā izglītība būtu visiem vienādi pieejama, ievērojot katra spējas;
[..].”
Kopienu tiesības
6. EKL 2. pantā noteikts:
“Nodibinot kopēju tirgu un ekonomisko un monetāro savienību, kā arī īstenojot kopēju politiku vai 3. un 4. pantā minētās darbības, Kopienas uzdevums ir visā Kopienā [..] panākt ekonomisko un sociālo kohēziju un solidaritāti starp dalībvalstīm.”
7. EKL 10. pantā noteikts:
“Dalībvalstis veic gan vispārējus, gan īpašus attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no šā Līguma vai ko rada Kopienas iestāžu darbība. Tās atvieglina Kopienas uzdevumu veikšanu.
Tās atturas no visiem pasākumiem, kas varētu traucēt šā Līguma mērķu sasniegšanu.”
8. EKL 12. panta 1. punktā noteikts:
“Piemērojot šo Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”
9. EKL 18. panta 1. punktā noteikts:
“Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot šajā Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus.”
10. EKL 149. panta 1. punktā un 2. punkta otrajā ievilkumā noteikts:
“1. Veicinot dalībvalstu sadarbību un vajadzības gadījumā atbalstot un papildinot to rīcību, Kopiena sekmē pilnvērtīgās izglītības attīstību, pilnīgi respektējot dalībvalstu atbildību par mācību saturu un izglītības sistēmu organizāciju, kā arī kultūru un valodu dažādību.
2. Kopienas rīcības mērķi ir:
[..]
– veicināt studentu un mācībspēku mobilitāti, inter alia veicinot diplomu un mācību laika akadēmisku atzīšanu;
[..].”
11. EKL 150. panta 2. punkta trešajā ievilkumā noteikts:
“Kopienas rīcības mērķis ir:
[..]
– padarīt pieejamākas arodmācības un veicināt mācībspēku un mācāmo, un jo īpaši jaunatnes mobilitāti;
[..].”
Valsts tiesības
12. Dekrēta 1. pantā noteikts, kas šī dekrēta izpratnē kvalificējas kā students, kas ir pastāvīgais iedzīvotājs (5):
“Šī dekrēta izpratnē students, kas ir pastāvīgais iedzīvotājs, ir tāds students, kurš reģistrēšanās brīdī augstākās izglītības iestādē pierāda, ka tā galvenā dzīvesvieta ir Beļģijā un ka tas atbilst vienam no šādiem nosacījumiem:
1) tam ir tiesības pastāvīgi uzturēties Beļģijā;
2) Beļģija ir bijusi tā galvenā dzīvesvieta vismaz sešus mēnešus pirms tā reģistrēšanās augstākās izglītības iestādē un tajā pašā laikā tas ir bijis nodarbināts kā darba ņēmējs vai pašnodarbinātā persona vai ir saņēmis Beļģijas valsts iestādes piešķirtu pabalstu, kas nodrošina ienākumu aizstāšanu;
3) tam ir atļauja uzturēties [Beļģijā] neierobežotu laika periodu saskaņā ar attiecīgiem Beļģijas tiesību aktiem;
4) tas ir saņēmis atļauju uzturēties Beļģijā, jo tam ir piešķirts bēgļa statuss [kā noteikts Beļģijas tiesību aktos] vai tas ir iesniedzis pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu;
5) tam ir atļauja uzturēties Beļģijā, jo tam ir piešķirta pagaidu aizsardzība saskaņā ar [attiecīgiem Beļģijas tiesību aktiem];
6) tā māte, tēvs, likumīgais aizbildnis vai laulātais atbilst vienam no iepriekš minētajiem nosacījumiem;
7) reģistrēšanās brīdi augstākās izglītības iestādē tā galvenā dzīvesvieta vismaz trīs gadus ir bijusi Beļģijā;
8) tam akadēmiskā gada ietvaros saistībā ar sadarbību attīstībai ir piešķirta stipendija studijām, par kurām tika iesniegts reģistrācijas pieteikums.
“Pastāvīgas uzturēšanās tiesības” 1. panta 1. punkta izpratnē ir Direktīvas 2004/38/EK [(6)] 16. un 17. pantā noteiktās citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu tiesības [un] attiecīgajos Beļģijas tiesību aktos noteiktās ārvalstu pilsoņu tiesības uzturēties Beļģijā.”
13. Dekrēta II nodaļā ietvertas normas saistībā ar iestāšanos universitātē. 2. pants saskaņā ar 4. pantā noteikto metodi ierobežo to studentu skaitu, kuri kādā Franču kopienas universitātē pirmo reizi tiek uzņemti kādā no 3. pantā minētajām studiju programmām.
14. Dekrēta 3. pantā noteikts, ka II nodaļas noteikumi tiek piemēroti studiju programmām, kuras pabeidzot tiek iegūts bakalaura grāds fizioterapijā, rehabilitācijā un veterinārajā medicīnā.
15. Dekrēta 4. pantā ir noteikts:
“Katrā universitātē un katrā 3. pantā minētajā studiju programmā ir kopējais studentu skaits “T”, kuri attiecīgajā studiju programmā tiek uzņemti pirmo reizi un kuri tiek ņemti vērā finansējuma vajadzībām, kā arī studentu skaits “NR”, kuri attiecīgajā studiju programmā tiek uzņemti pirmo reizi un kuri netiek uzskatīti par pastāvīgiem iedzīvotājiem 1. panta izpratnē.
Ja attiecība starp skaitu NR, no vienas puses, un skaitu T iepriekšējos akadēmiskos gados, no otras puses, sasniedz noteiktu procentu lielumu “P”, akadēmiskajām iestādēm jāatsaka turpmāk reģistrēt studentus, kuri vēl nav uzņemti attiecīgajā studiju programmā un kuri netiek uzskatīti par pastāvīgajiem iedzīvotājiem 1. panta izpratnē.
Iepriekšējā daļā noteiktais lielums P ir 30 procenti. Tomēr, ja visās Eiropas Savienības augstākās izglītības iestādēs attiecīgajā akadēmiskajā gadā studentu, kas studē valstī, kas nav tā valsts, kurā tie ir ieguvuši vidusskolas diplomu, vidējais skaits ir lielāks par desmit procentiem, lielums P nākamajā akadēmiskajā gadā ir šo procentu reizinājums ar trīs.”
16. Dekrēta 5. pantā ir noteikts:
“[1] [..] studenti, un kuri netiek uzskatīti par pastāvīgajiem iedzīvotājiem 1. panta izpratnē, var pieteikties reģistrācijai 3. pantā minētajās studiju programmās ne ātrāk kā trīs darba dienas pirms 2. septembra, kas ir pirms attiecīgā akadēmiskā gada. Studentus [..] uzņem rindas kārtībā.
[..]
[3] Katrs reģistrācijas pieteikums, kas iesniegts sākot no 2. septembra, kas ir pirms akadēmiskā gada, tiek reģistrēts reģistrā [..]
[4] Atkāpjoties no šī panta pirmās daļas, attiecībā uz studentiem, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, bet kas ir ieradušies, lai iesniegtu reģistrācijas pieteikumu vienai no 3. pantā minētajām studiju programmām ne vēlāk kā pēdējā darba dienā pirms 2. septembra, kas ir pirms akadēmiskā gada, ja to studentu skaits, kas šādi ir ieradušies, pārsniedz NR kā noteikts 4. panta otrajā daļā, prioritāte [uzņemšanas vajadzībām] starp šiem studentiem tiek noteikta izlozes kārtā [..]
[5] Katrs students, kas nav pastāvīgais iedzīvotājs, var iesniegt tikai vienu reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz studiju programmām, kas minētas 3. un 7. pantā, pirms 2. septembra, kas ir pirms akadēmiskā gada. Studentus, kas pārkāpj šo noteikumu, izslēdz no augstākās izglītības iestādes, kurā tie uzņemti, lai apgūtu vienu no studiju programmām, kas minētas 3. vai 7. pantā.
[..]”
17. Dekrēta III nodaļā ietverti noteikumi attiecībā uz augstskolām. 6. panta pirmā daļa un 8. un 9. pants (kas ir šīs nodaļas sastāvdaļa) ietver noteikumus, kas ir analogi 2. panta pirmajai daļai un 4. un 5. pantam.
18. Ar Dekrēta 7. pantu III nodaļas noteikumi ir piemērojami studiju programmām, kuras pabeidzot tiek iegūts bakalaura grāds vecmāšu specialitātē, ergoterapijā, logopēdijā, ortopēdijā un ortopēdiskajā terapijā, kinezoterapijā, audioloģijā un pasniedzēja grāds ar specializāciju psihopedagoģiskajās konsultācijās.
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
19. Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Franču kopienas likumdevējs dažu gadu laikā ir konstatējis lielu to studentu skaita pieaugumu, kas attiecīgajās studiju programmās uzņemti pirmo reizi. Ir paustas bažas, ka, ņemot vērā budžeta, cilvēku un materiālos resursus, kas pieejami attiecīgajām mācību iestādēm, var tikt apdraudēta apmācību kvalitāte un, attiecīgās studiju programmas veida dēļ, arī sabiedrības veselība.
20. 2003./2004. akadēmiskajā gadā studentu skaits, kuriem bija citas dalībvalsts izsniegti vidusskolas diplomi un kuri tika uzņemti citās programmās, attiecībā uz kurām nav piemērojams Dekrēts, bija mazāks nekā 10 % no visu uzņemto studentu skaita. 2004./2005. akadēmiskajā gadā šis skaits bija starp 41 % un 75 % attiecībā uz augstskolu programmām, uz kurām attiecas Dekrēts. 2005./2006. akadēmiskajā gadā šis skaits bija starp 78 % un 86 % attiecībā uz universitāšu programmām, uz kurām attiecas Dekrēts.
21. Lielākajai daļai no uzņemtajiem studentiem, kuriem ir ārpus Beļģijas Franču kopienas iegūti vidusskolas diplomi, ir Francijas pilsonība. Saskaņā ar iesniedzējtiesas viedokli šādas situācijas iemesli ir vairāki faktori.
22. Pirmkārt, Francijā uzņemšana veterinārajās skolās notiek valsts konkursa kārtībā, kurā var piedalīties tikai tie studenti, kuri ir pabeiguši divu gadu sagatavošanas studijas pēc vidējās izglītības diploma iegūšanas. Šī konkursa dēļ 2004. gadā četrās valsts veterinārajās skolās tika uzņemti 329 kandidāti. 2005. gadā skaits tika samazināts līdz 221 un 2006. gadā palielināts līdz 436. Parasti tikai viena piektā daļa no konkursa kandidātiem tiek uzņemta.
23. Otrkārt, Francija psihoterapijas studentiem ir noteikusi numerus clausus.
24. Tādējādi daudzi Francijas studenti dodas uz Beļģijas Franču kopienu, lai studētu franču valodā. Pēc studiju pabeigšanas tie atgriežas Francijā, lai strādātu savā profesijā. Gandrīz viena trešā daļa veterināru, kas katru gadu uzsāk savu darbību Francijā, diplomus ir ieguvuši Beļģijas Franču kopienā. Nešķiet, ka tas Francijā radītu profesionāļu pārprodukciju. 2005. gadā vairāk nekā 800 studentu ieguva psihoterapijas diplomus Beļģijas Franču kopienā.
25. Reaģējot uz šo situāciju, Franču kopienas parlaments 2006. gada 16. jūnijā pieņēma Dekrētu. Tas nosaka numerus clausus attiecībā uz studentu uzņemšanu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, un definē, kas ir uzskatāmi par studentiem pastāvīgiem iedzīvotājiem un uz kuriem, izmantojot divkāršu nosacījumu, neattiecas numerus clausus. Būtībā “pastāvīgie iedzīvotāji” ir personas, ja tām gan galvenā dzīvesvieta ir Beļģijā, gan tām ir tiesības pastāvīgi dzīvot Beļģijā.
26. Katra universitāte vai augstskola var uzņemt tikai ierobežotu skaitu studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji. Šis skaits tiek noteikts katrai studiju programmai katrā iestādē, 2006./2007. gadam tas noteikts 30 % apmērā no kopējā studentu skaita, kas iestādē attiecīgajās studiju programmās uzņemti pirmo reizi. Kandidāti, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, var pieteikties uzņemšanai vienīgi trīs darba dienas pirms 2. septembra. Ja to skaits pārsniedz numerus clausus, veiksmīgos kandidātus nosaka izlozes kārtā.
27. N. Bresols [N. Bressol] un 43 citas personas 2006. gada 9. augustā iesniedza Konstitucionālajā tiesā prasību par Dekrēta atcelšanu. 2006. gada 13. decembrī S. Šaverota [C. Chaverot] un 18 citas personas līdzīgi iesniedza prasību par vairāku Dekrēta pantu atcelšanu. Neviens no prasītājiem nav pastāvīgais iedzīvotājs Dekrēta izpratnē. Tie apstrīd atšķirīgo attieksmi, ko Dekrēts saistībā ar uzņemšanu attiecīgajās programmās nosaka starp personām, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, un personām, kas tādi nav.
28. Komisija 2007. gada 24. janvārī nosūtīja Beļģijai brīdinājuma vēstuli, paužot bažas par Dekrēta saderīgumu ar Kopienas tiesību aktiem. Beļģija 2007. gada 24. maijā atbildēja uz šo vēstuli, sniedzot konkrētus statistikas datus un skaidrojumus. 2007. gada 28. novembrī, uzskatot, ka bez atbilstošiem aizsardzības pasākumiem Beļģijas Franču kopiena uzņemas risku, ka tā nav “spējīga uzturēt pietiekamu veselības aprūpes sistēmas teritoriālā seguma un kvalitātes līmeni”, Komisija nolēma apturēt šo rīcību uz pieciem gadiem, “tādējādi ļaujot Beļģijas iestādēm sniegt papildu informāciju, kas pamatotu tās argumentu, ka noteiktie ierobežojošie pasākumi ir gan vajadzīgi, gan samērīgi” (7).
29. Konstitucionālai tiesai ir šaubas par Dekrēta 4. un 8. panta saderīgumu ar vairākām Beļģijas Konstitūcijas normām kopsakarā ar EKL 12. panta pirmo daļu, 18. panta 1. punktu, 149. panta 1. un 2. punktu un 150. panta 2. punktu. Tādējādi tā Eiropas Kopienu Tiesai ir iesniegusi šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai 12. panta pirmā daļa un 18. panta 1. punkts Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā, aplūkojot tos kopsakarā ar šī paša Līguma 149. panta 1. punktu un 2. punkta otro ievilkumu un 150. panta 2. punkta trešo ievilkumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka šie noteikumi aizliedz, ka dalībvalsts autonoma kopiena, kurai ir kompetence augstākās izglītības jomā un kura saskaras ar kaimiņdalībvalsts studentu pieplūdumu vairākās medicīniska rakstura programmās, ko finansē no valsts līdzekļiem, sakarā ar ieviesto ierobežojošu politiku šajā kaimiņvalstī ievieš tādus pasākumus, kādi ir Franču kopienas 2006. gada 16. jūnija dekrētā, kas nosaka studentu skaitu atsevišķās augstākās izglītības pirmā posma programmās, ja šī kopiena norāda uz atbilstošiem iemesliem, lai apliecinātu, ka šī situācija varētu pārmērīgi apgrūtināt valsts finanses un apdraudēt sniegtās izglītības kvalitāti?
2) Vai atbilde uz pirmo jautājumu būtu citāda, ja šī kopiena pierādītu, ka šīs situācijas dēļ ļoti nedaudzi studenti, kas dzīvo šajā kopienā, saņem diplomu, lai ilgtermiņā būtu pietiekami daudz kvalificēta medicīniskā personāla, kas nodrošinātu sabiedrības veselības sistēmas kvalitāti šajā kopienā?
3) Vai atbilde uz pirmo jautājumu būtu citāda, ja šī kopiena, ņemot vērā Līguma 149. panta 1. punkta beigu daļu un Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. panta 2. punkta c) apakšpunktu, kurā ir standstill [atturēšanās no jebkādas darbības] pienākums, izvēlas saglabāt šīs kopienas iedzīvotajiem plašu un demokrātisku pieeju kvalitatīvai augstākajai izglītībai?”
30. Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāji pamata prāvā, Austrijas un Beļģijas valdības un Komisija.
31. Tiesas sēde notika 2009. gada 3. martā, kuras laikā šie lietas dalībnieki sniedza mutvārdu apsvērumus.
Ievada apsvērumi
32. Lai arī EKL 149. panta 1. punktā noteikts, ka dalībvalstis ir atbildīgas par “mācību saturu un izglītības sistēmu organizāciju, kā arī kultūru un valodu dažādību”, Tiesa ir skaidri noteikusi, ka arodmācību pieejamības nosacījumi ietilpst Līguma piemērošanas jomā (8). Šajā sakarā tā ir atsaukusies uz EKL 149. panta 2. punkta otro ievilkumu, kurā skaidri noteikts, ka Kopienas rīcības mērķis ir veicināt studentu un mācībspēku mobilitāti, inter alia veicinot diplomu un mācību laika akadēmisku atzīšanu, un uz EKL 150. panta 2. punkta trešo ievilkumu, kurā noteikts, ka Kopienas rīcības mērķis ir padarīt pieejamākas arodmācības un veicināt mācībspēku un mācāmo, un it īpaši jaunatnes mobilitāti (9). Tiesa ir arī noteikusi, ka arodmācības ietver gan augstāko, gan universitātes izglītību (10).
33. Nav strīda par to, ka Dekrētā paredzēti nosacījumi pieejai augstākajai vai universitātes izglītībai Beļģijas Franču kopienā. Tādējādi tajā tiek regulēts jautājums, kas ietilpst Līguma piemērošanas jomā.
34. Ir skaidri redzams, ka Dekrētā tiek nošķirti studenti, iedalot tos pastāvīgajos iedzīvotājos un tajos, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, atkarībā no tā, vai tie atbilst vai neatbilst noteiktiem kritērijiem. Studentiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, ir neierobežota pieeja visām studiju programmām. Studentiem, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, ir piemērojams numerus clausus attiecībā un noteiktām studiju programmām. Tādējādi acīmredzami pastāv atšķirīga attieksme pret divām studentu grupām.
35. EKL 12. pants, piemērojot Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, aizliedz jebkādu diskrimināciju pilsonības dēļ. Tādējādi Dekrēts ir jāvērtē kontekstā ar šo tiesību normu.
36. Ar iesniedzējtiesas izvirzītiem pirmajiem diviem jautājumiem tiek lūgti ieteikumi par diskriminējošas attieksmes iespējamiem pamatojumiem. Atbilde uz šiem jautājumiem daļēji ir atkarīga no tā, vai diskriminācija ir tieša vai netieša (11). Tādējādi vispirms ir jānoskaidro apskatāmās diskriminējošās attieksmes raksturs.
Diskriminējošās attieksmes raksturs
37. Ar Dekrētu tiek ierobežots noteiktās studiju programmās (minētas 3. un 7. pantā) pirmo reizi uzņemto studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, skaits. Students tiek uzskatīts par pastāvīgo iedzīvotāju un uz to neattiecas šie ierobežojumi, ja ir izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi, kas noteikti Dekrēta 1. pantā: i) tam ir jāpierāda, ka tā galvenā dzīvesvieta ir Beļģijā; ii) tam jāatbilst vienam no Dekrētā minētajiem turpmākiem astoņiem nosacījumiem (12).
38. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri norādīts, ka visiem Beļģijas pilsoņiem Dekrēta 1. panta pirmās daļas izpratnē ir tiesības (to pilsonības dēļ) pastāvīgi palikt Beļģijā, un tie automātiski atbilst šiem diviem kumulatīviem nosacījumiem, lai tiktu uzskatīti par pastāvīgiem iedzīvotājiem, ja vien, piesakoties uzņemšanai, to galvenā dzīvesvieta ir Beļģijā (13).
39. Turpretim katram topošajam studentam, kurš nav Beļģijas pilsonis, otrais kumulatīvais nosacījums ir patiess šķērslis. Lai izpildītu šo nosacījumu, ES pilsonis, kurš nav Beļģijas pilsonis, var pieprasīt tiesības “pastāvīgi dzīvot Beļģijā”, tikai ievērojot Direktīvas 2004/38 noteiktās robežas, proti, būtībā pēc pastāvīga piecu gadu likumīgas uzturēšanās Beļģijā laikposma (14). Ja tie nevar iegūt šādas tiesības (un nevar izpildīt jebkuru citu no septiņiem kritērijiem), tie netiks uzskatīti par pastāvīgiem iedzīvotājiem. Tieši tāds ir Dekrēta mērķis.
40. Vai šī atšķirīgā attieksme ir tieša vai netieša diskriminācija pilsonības dēļ?
41. Komisija 2007. gada 24. janvāra brīdinājuma vēstulē (15) pauda viedokli, ka tā ir tieša diskriminācija, jo Beļģijas pilsoņiem, lai atbilstu Dekrēta 1. panta pirmās daļas nosacījumam, ir jābūt vienīgi pastāvīgai dzīvesvietai Beļģijā, turpretim citu valstu pilsoņiem jāatbilst papildu nosacījumiem. Komisija šajā prāvā neievēroja šo argumentāciju, samierinoties ar uzdoto jautājumu vērtējumu saistībā ar netiešu diskrimināciju (tāpat to darīja pārējie lietas dalībnieki). Tomēr es neuzskatu, ka Tiesa var vai tai vajadzētu izvairīties no šī jautājuma.
42. Skaidrības dēļ šos divus ar Dekrētu noteiktos nosacījumus es vērtēšu atsevišķi. Tomēr vispirms ir jāizskaidro, ar ko manā izpratnē būtiski atšķiras tieša un netieša diskriminācija.
Atšķirība starp tiešu un netiešu diskrimināciju
43. Diezgan pārsteidzoši, ka Tiesas judikatūrā nav skaidras “tiešas diskriminācijas” definīcijas. Tādējādi šī jēdziena nozīme ir jāizsecina no Tiesas izteikumiem par vispārējo vienlīdzības principu un netiešas diskriminācijas jēdzienu.
44. Lai definētu vispārējo vienlīdzīgas attieksmes principu kā vispārēju Kopienu tiesību principu, Tiesa izmanto klasisku frāzi, ka šis princips nosaka, ka “līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatojama” (16). Tas šķiet piemērojams abiem diskriminācijas veidiem (17).
45. Tāpat maz palīdz tiešas diskriminācijas definīcijas Dzimumu diskriminācijas direktīvā (18), Rasu diskriminācijas direktīvā (19) un Vienlīdzīgas attieksmes pamatdirektīvā (20). Šīs direktīvas būtībā definē, ka tieša diskriminācija iestājas tad, kad salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret otru personu jebkādu aizliegtu iemeslu dēļ (21). Šīs definīcijas var pretnostatīt netiešas diskriminācijas definīcijām, kas iekļautas katrā direktīvā. Netieša diskriminācija iestājas tad, kad acīmredzami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda kādām raksturīgām pazīmēm atbilstošas personas īpaši nelabvēlīgā situācijā, salīdzinot ar citām personām, ja vien šāds noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnojams ar tiesisku mērķi un ja vien tas nav proporcionāls un vajadzīgs šāda mērķa sasniegšanas līdzeklis (22).
46. Pat šādā situācijā nav precīzi noteiktu atšķirību starp tiešu un netiešu diskrimināciju.
47. Manuprāt, problēma rodas, nosakot tieši kas veido “acīmredzami neitrālu noteikumu”. Galvenais termins, šķiet, ir nedalāmi saistīts ar jēdzienu “slēpta diskriminācija”, kas parādās arī citā Tiesas judikatūrā.
48. Tiesa ir atzinusi, ka “vienlīdzīgas attieksmes princips, kurā ietilpst EKL 12. panta 1. punktā noteiktais jebkādas diskriminācijas aizliegums pilsonības dēļ, ir īpašs jēdziens, kas aizliedz ne tikai atklātu diskrimināciju, kura pamatota ar pilsonību, bet arī visas slēptās diskriminācijas formas, ar kurām, piemērojot citus atšķirību kritērijus, panāk tādu pašu rezultātu” (23). Šis formulējums bieži tiek saistīts ar frāzi, kas nosaka netiešas diskriminācijas iespējamos pamatojumus. Piemēram, attiecībā uz migrējošiem darba ņēmējiem Tiesa ir atzinusi, ka, ja vien “valsts tiesību norma nav objektīvi pamatota un samērīga ar sasniedzamo mērķi, tā ir atzīstama par netieši diskriminējošu, ja tā pēc savas būtības var vairāk ietekmēt migrējošos darba ņēmējus nekā pašmāju darba ņēmējus un tādējādi draud nostādīt nelabvēlīgākā stāvoklī īpaši pirmos” (24).
49. Tādējādi šķiet, ka Tiesa atšķirības starp atklātu un slēptu diskrimināciju uzskata par grūti atrisināmu jautājumu saistībā ar to, kā atšķirt tiešu diskrimināciju no netiešas diskriminācijas. Tas vēl skaidrāk ir redzams spriedumā otrajā lietā Defrenne (aizsākums Tiesas judikatūrai par diskrimināciju dzimuma dēļ), kurā Tiesa atsaucās uz “tiešu un atklātu diskrimināciju” un pretnostatīja to “netiešai un slēptai diskriminācijai” (25).
50. Jāatzīstas, es neuzskatu, ka ir noderīgi šādā veidā noteikt atšķirības (26). Ir diezgan skaidrs, ka atšķirības starp atklātu un slēptu diskrimināciju ne vienmēr atbilst atšķirībām starp tiešu un netiešu diskrimināciju.
51. Skaidrs atklātas tiešās diskriminācijas piemērs ir atrodams spriedumā lietā Dekker. Dekerai [Dekker] tika paskaidrots, ka iemesls, kādēļ viņa nedabūja darbu, kuram viņa neapstrīdami bija labākais kandidāts, bija nevis grūtniecība pati par sevi, bet gan topošajam darba devējam radītās finansiālās sekas. Tiesai tika jautāts, vai atteikums pieņemt viņu darbā bija uzskatāms par tiešu diskrimināciju dzimuma dēļ. Tiesa pareizi atzina, ka atbilde ir atkarīgā no tā, “vai atteikuma pieņemt darbā galvenais pamatojums ir tāds, kas bez atšķirībām piemērojams abu dzimumu darbiniekiem vai pretēji tas piemērojams tikai viena dzimuma darbiniekiem”. Tiesa atzina, ka tikai sievietēm var tikt atteikta pieņemšana darbā grūtniecības dēļ un tādējādi šāds atteikums ir tieša diskriminācija dzimuma dēļ” (27). Tiesa pēc tam ir apstiprinājusi šo pieeju vairākās citās lietās (28).
52. Ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] atšķirību starp tiešu un netiešu diskrimināciju secinājumos lietā Schnorbus noteica nedaudz citādāk – un, manuprāt, daudz skaidrāk: “var uzskatīt, ka diskriminācija dzimuma dēļ rodas, ja pret viena dzimuma pārstāvjiem izturas labāk nekā pret otra dzimuma pārstāvjiem. Diskriminācija ir tieša, ja atšķirīga attieksme tiek pamatota ar kritēriju, kas ir skaidri saistīts ar dzimumu vai noteikti saistīts ar tādiem faktoriem, kas nav nodalāmi no dzimuma. Diskriminācija ir netieša, ja tiek piemēroti citi kritēriji, bet faktiski tiek ietekmēta ievērojami lielāka viena dzimuma nekā otra dzimuma daļa” (29).
53. Šo vērtējumu par to, kas veido tiešu diskrimināciju, var mainīt, lai piemērotu tiešai diskriminācijai jebkura aizliegta iemesla dēļ. Tādējādi attiecībā uz diskrimināciju pilsonības dēļ diskriminācija var tikt uzskatīta par tiešu, ja atšķirīga attieksme tiek pamatota ar kritēriju, kas ir skaidri saistīts ar pilsonību vai noteikti saistīts ar tādiem faktoriem, kas nav nodalāmi no pilsonības.
54. Spriedumā lietā Dekker Tiesa būtu izdarījusi tādus pašus secinājumus – ka diskriminācija ir tieša –, ja tā būtu piemērojusi tā saukto “vienīgā atšķirīgā faktora kritēriju”, saskaņā ar kuru, ja nebūtu “vienīgā atšķirīgā faktora” (dzimuma, rases, vecuma, pilsonības u.c.), attiecīgai personai būtu piemērota tikpat labvēlīga attieksme kā attiecīgajai salīdzināmajai personai (30). Tādējādi pārfrāzēts jautājums, uz ko valsts tiesai jāatbild, bija: “ja nebūtu grūtniecības (faktors, kas nav nodalāms no dzimuma), bet visiem pārējiem apstākļiem esot vienādiem, vai Dekere tiktu pieņemta darbā?” Ja atbilde uz jautājumu ir jā, tad atteikums pieņemt darbā rada tiešu diskrimināciju dzimuma dēļ (31).
55. Šis vērtējums – lielā mērā – netieši norāda, ka, lai pastāvētu tieša diskriminācija, ir pietiekami, ka cēloņsakarības ķēdes kādā posmā pret diskriminēto personu vērstā pretējā attieksme tiek pamatota ar vai tā radusies tādu faktoru izmatošanas dēļ, ko nevar izmantot, lai noteiktu atšķirības šo personu nošķiršanai no citām. Šo procesu ērtības labad es saukšu par “aizliegto klasifikāciju”.
56. Pamatojoties uz to, var tikt formulēta vispārējā definīcija, kas, ciktāl var spriest, precīzi atspoguļo visas situācijas, ko Tiesa atzinusi par tādām, kas veido tiešu diskrimināciju jebkura ar Kopienu tiesībām aizliegta iemesla dēļ. Par tiešu diskrimināciju es uzskatu tādu diskrimināciju, kad to personu kategorija, kam ir noteiktas priekšrocības, un to personu kategorija, kas atrodas ar šīm priekšrocībām saistītā nelabvēlīgākā situācijā, tieši atbilst attiecīgajām personu kategorijām, kas savstarpēji atšķiras tikai tad, ja piemēro aizliegto klasifikāciju.
57. Tādējādi Dekeres gadījumā to personu kategorija, kam ir noteiktas priekšrocības (tie, kas tiek uzskatīti par piemērotiem darba attiecībām), tieši atbilst personu kategorijām, kas savstarpēji atšķiras tikai tad, ja piemēro aizliegto klasifikāciju (dzimums – īpaši personas, kurām nekad nevar iestāties grūtniecība, t.i., vīrieši). To personu kategorija, kas atrodas ar šīm priekšrocībām saistītā nelabvēlīgākā situācijā (tie, kas netiek uzskatīti par piemērotiem darba attiecībām), tieši atbilst attiecīgajām personu kategorijām, kas savstarpēji atšķiras tikai tad, ja piemēro aizliegto klasifikāciju (dzimums, šajā gadījumā personas, kurām var iestāties grūtniecība, t.i., sievietes). Tādējādi pretēja attieksme (atteikums pieņemt darbā) rada tiešu diskrimināciju aizliegtās klasifikācijas (dzimuma) dēļ.
58. Kāds ir rezultāts, ja šo kritēriju piemēro tiešai diskriminācijai saistībā ar Dekrēta 1. pantā noteiktajiem diviem nosacījumiem?
Dekrēta 1. panta pirmās daļas pirmais kumulatīvais nosacījums
59. Dekrēta 1. panta pirmās daļas pirmais kumulatīvais nosacījums nosaka, ka topošo studentu galvenajai dzīvesvietai brīdī, kad tie reģistrējas augstākās izglītības iestādē, jābūt Beļģijā (turpmāk tekstā – “galvenās dzīvesvietas prasība”).
60. Ir skaidrs, ka šāds nosacījums nerada tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ. Gan Beļģijas pilsoņiem, gan citu valstu pilsoņiem galvenā dzīvesvieta var būt Beļģijā. Tādējādi to personu kategorija, kas atbilst Dekrēta 1. panta pirmās daļas pirmajam kumulatīvajam nosacījumam, neatbilst Beļģijas pilsoņu kategorijai.
61. Vai galvenās dzīvesvietas prasība rada netiešu diskrimināciju?
62. Tiesa ir atzinusi, ka diskriminācijas tāda iemesla dēļ, kas acīmredzami ir neitrāls atšķirību kritērijs ar faktiski tādu pat diskriminējošu rezultātu, aizliegums it īpaši ir piemērojams pasākumiem, kas rada atšķirības dzīvesvietas dēļ. Šī prasība var galvenokārt kaitēt citu dalībvalstu pilsoņiem, jo personas, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, lielākajā daļā gadījumu ir ārvalstnieki (32).
63. Faktiski nav apstrīdēts, ka galvenās dzīvesvietas prasība ir netieši diskriminējoša.
Dekrēta 1. panta pirmās daļas otrais kumulatīvais nosacījums
64. Pretēji tam, Dekrēta 1. panta pirmās daļas otrais kumulatīvais nosacījums, manuprāt, ir tieši diskriminējošs pilsonības dēļ.
65. Visiem Beļģijas pilsoņiem automātiski ir tiesības pastāvīgi palikt Beļģijā (pirmais no astoņiem iespējamiem kritērijiem, kas minēti Dekrēta 1. panta otrajā kumulatīvajā nosacījumā). Nevienam, kas nav Beļģijas pilsonis, automātiski nav šādu tiesību. Tādējādi tiem, lai iegūtu šādas tiesības, ir jāatbilst noteiktiem papildu kritērijiem (proti, tiem, kas paredzēti Direktīvā 2004/38) vai jāizpilda viens no pārējiem šajā tiesību normā minētajiem kritērijiem (33).
66. Tādējādi to personu kategorija, kam ir noteiktas priekšrocības (tie, kuriem automātiski ir tiesības pastāvīgi palikt Beļģijā un kuri tādā veidā automātiski atbilst Dekrēta 1. panta pirmās daļas otrajam kumulatīvajam nosacījumam), tieši atbilst attiecīgajai personu kategorijai, kas savstarpēji atšķiras tikai tad, ja piemēro aizliegto klasifikāciju (pilsonību, šajā gadījumā tie, kuriem ir Beļģijas pilsonība). To personu kategorija, kam nav atbilstošu priekšrocību (tie, kuriem automātiski nav šādu tiesību), tieši atbilst attiecīgajai personu kategorijai, kas savstarpēji atšķiras tikai tad, ja piemēro aizliegto klasifikāciju (pilsonību, šajā gadījumā tie, kuriem nav Beļģijas pilsonības).
67. Atšķirīgā attieksme skaidri ir balstīta uz kritēriju (tiesībām pastāvīgi palikt Beļģijā), kas noteikti saistīts ar faktoriem, kas nav nodalāmi no pilsonības (34). Šajā lietā apskatāmā diskriminācija pilsonības dēļ tādējādi ir tieša.
68. Fakts, ka ES pilsoņi, kas nav Beļģijas pilsoņi, var iegūt tiesības pastāvīgi palikt Beļģijā, ja tie atbilst Direktīvas 2004/38 nosacījumiem, neskar šo secinājumu. Tieša diskriminācija attiecas tieši uz faktu, ka visu personu, kas nav Beļģijas pilsoņi, tai skaitā pārējo ES pilsoņu tiesības pastāvīgi palikt Beļģijā ir pakļautas nosacījumam par viena no otrajā kumulatīvajā nosacījumā iekļauto kritēriju izpildi vai Direktīvas 2004/38 kritēriju izpildi. Visu Beļģijas pilsoņu tiesības noteikti un automātiski ir saistītas ar Beļģijas pilsonību un tādējādi ar aizliegto klasifikāciju: pilsonību.
69. Piemērojot tā saukto “vienīgā atšķirīgā faktora kritēriju”, es nonāku pie tāda paša secinājuma. Piemēram, var apskatīt divus topošos veterinārās medicīnas studentus, kuri abi ieguvuši vidējo izglītību Luksemburgā, kur dzīvo un strādā viņu vecāki. Abi studenti vēlas studēt Beļģijā. Students A ir Beļģijas pilsonis. Students B ir Bulgārijas pilsonis. Abi studenti pārceļas uz studentu kopmītnēm Lēvēnlanēvā [Louvain-la-Neuve] vienā un tajā pašā ēkā un sāk tur dzīvot 2008./2009. akadēmiskā gada sākumā, lai paātrinātu reģistrēšanos mācībām. Tādējādi abi var pierādīt, ka tie atbilst galvenās dzīvesvietas prasībai.
70. Students A automātiski atbilst Dekrēta 1. panta pirmās daļas otrajam kumulatīvajam nosacījumam. Viņam kā Beļģijas pilsonim ir tiesības pastāvīgi palikt Beļģijā. Tādējādi viņš tiek uzskatīts par “studentu, kas ir pastāvīgais iedzīvotājs” un neierobežoti var izmantot pieeju veterinārmedicīnas studiju programmām. Students B automātiski neatbilst šim nosacījumam. Iespējams viņš neatbilst arī Direktīvas 2004/38 nosacījumiem. Kamēr students B neizpildīs šo vai vienu no pārējiem otrā kumulatīvā nosacījuma kritērijiem (kas atbilstoši šiem faktiem ir maz ticams), uz viņu attieksies numerus clausus.
71. Ir skaidrs, ka Beļģijas pilsonība ir “vienīgais atšķirīgais faktors”, kādēļ students A automātiski nevar izpildīt otro kumulatīvo nosacījumu (35).
72. Jāpiebilst, ka Beļģijas Valsts Padomes viedoklī par Dekrētu ir paustas šaubas par to, vai tas, kas tika ierosināts, nav tieša diskriminācija – katrā ziņā tā norādīja, ka lietā Komisija/Austrija saskaņā ar attiecīgiem valsts tiesību aktiem Austrijas studenti, kas bija ieguvuši vidējās izglītības diplomu ārpus Austrijas, tika nostādīti tādā pašā (pretējā) situācijā kā studenti no citām dalībvalstīm (36).
73. Visbeidzot, pretēji Beļģijas valdības tiesas sēdē sniegtajiem mutvārdu apsvērumiem, Tiesas spriedums lietā Bidar neļauj apgalvot, ka jebkura diskriminācija, kas izriet no Dekrēta 1. panta pirmās daļas otrā kumulatīvā nosacījuma piemērošanas, ir tieša un nevis netieša. Apvienotās Karalistes tiesību akti, saistībā ar kuriem celta prasība lietā Bidar, noteica, ka tiesības saņemt studējošā aizdevumu ir atkarīgas no tā, vai i) šī persona “pastāvīgi dzīvo” Apvienotajā Karalistē valsts tiesību nozīmē, un ii) atbilst atsevišķiem uzturēšanās nosacījumiem (37). Saskaņā ar piemērojamiem Apvienotās Karalistes imigrācijas tiesību aktiem persona “pastāvīgi dzīvo” Apvienotajā Karalistē, ja tā pastāvīgi uzturas tajā un ja uz viņu neattiecas nekādi ierobežojumi attiecībā uz laika posmu, kurā tā var uzturēties minētajā teritorijā (38). Citas dalībvalsts pilsonis kā students nevar iegūt Apvienotajā Karalistē pastāvīgi dzīvojošas personas statusu tādēļ, ka viņš neatbilst abām testa daļām.
74. Ir taisnība, ka (līdzīgi kā Beļģijas pilsonis Beļģijā) nevienam no Apvienotās Karalistes pilsoņiem nav noteikti ierobežojumi attiecībā uz laika periodu, kurā viņš var palikt Apvienotās Karalistes teritorijā. Tomēr no Apvienotās Karalistes atbildes uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem lietā Bidar izriet, ka Apvienotās Karalistes pilsoņi noteiktos apstākļos arī var neatbilst testa daļai par “pastāvīgo uzturēšanos” un tādējādi tiem var nebūt “pastāvīgi dzīvojošas” personas statuss (39). Tādējādi to personu kategorija, kam ir noteiktas priekšrocības (tie, kuriem ir pastāvīgi dzīvojošas personas statuss), tieši neatbilst tai personu kategorijai, kas savstarpēji atšķiras tikai tad, ja piemēro aizliegto klasifikāciju (pilsonību, šajā gadījumā Apvienotās Karalistes pilsonību).
75. Tādējādi Tiesa pareizi ir atzinusi, ka diskriminācija lietā Bidar ir netieša, nevis tieša. Tomēr tādēļ, ka Apvienotās Karalistes tiesību akti aizliedza jebkādu iespēju citas dalībvalsts pilsonim kā studentam iegūt pastāvīgi dzīvojošas personas statusu un tādējādi padarīja neiespējami viņam saņemt aizdevumu neatkarīgi no viņa faktiskās integrācijas uzņemošās dalībvalsts sabiedrībā, Tiesa noraidīja “pastāvīgās dzīvesvietas nosacījumu” (40).
76. Valsts tiesas kompetencē, protams, ir noteikt, kāda ir situācija atbilstoši Beļģijas tiesību aktiem. Tomēr, ja tai jāsecina, ka visiem Beļģijas pilsoņiem automātiski un bez izņēmuma ir tiesības pastāvīgi palikt Beļģijā un tādējādi tie automātiski izpilda otro kumulatīvo nosacījumu, turpretim visiem pārējiem, tai skaitā visiem pārējiem ES pilsoņiem, automātiski nav šādu tiesību, Dekrēta 1. panta pirmās daļas otrais kumulatīvais nosacījums rada tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, kas ir pretēji EKL 12. pantam.
Pirmais un otrais jautājums
77. Ar pirmo un otro jautājumu būtībā tiek lūgts skaidrojums, vai Dekrēta noteikumi var tikt pamatoti ar trīs iespējamiem cēloņiem: i) ārvalstu studentu pieplūdums pārmērīgi apgrūtināt publiskos līdzekļus; ii) sniegtās izglītības kvalitāte ir apdraudēta; iii) Franču kopienas sabiedrības veselības sistēmas kvalitāte, iespējams, ir apdraudēta, jo nav pietiekami daudz kvalificēta medicīniskā personāla.
78. Atbilde daļēji ir atkarīga no tā, vai diskriminācija ir tieša vai netieša (41). Ir skaidri atzīts, ka netieša diskriminācija principā var tikt pamatota (42). Situācija tiešas diskriminācijas gadījumā ir daudz ierobežotāka (43). Ņemot vērā, ka uzskatu, ka pirmais kumulatīvais nosacījums ir netieši diskriminējošs un otrais kumulatīvais nosacījums tieši diskriminējošs, katru nosacījumu es vērtēšu pēc kārtas.
Vai Dekrēta 1. panta pirmās daļas pirmajam kumulatīvajam nosacījumam ir pamatojums?
79. Beļģijas valdība lielā mērā pamatojas uz Tiesas spriedumu lietā Bidar, kas, kā tā norāda, apstiprina dzīvesvietas nosacījuma attiecībā uz pieeju izglītībai likumību, jo Tiesa atļauj uzņemošajai dalībvalstij, izmantojot šādu dzīvesvietas nosacījumu, pieprasīt topošajiem studentiem pierādīt zināmu integrācijas pakāpi uzņemošās valsts sabiedrībā (44).
80. Tomēr ir būtiska atšķirība starp pieeju finansiālai palīdzībai, lai tiktu segti izglītības izdevumi citā dalībvalstī, kā tas ir lietā Bidar, un pieeju izglītībai kā tādai citā dalībvalstī, kā tas ir šajā lietā.
81. Spriedumā lietā Bidar Tiesa pareizi ņēma vērā dalībvalsts, kura ir saskārusies ar citu dalībvalstu studentu pieprasījumiem par finansiālo atbalstu, likumīgās intereses. Tā atzina, ka dalībvalstīm, organizējot un piemērojot sociālās palīdzības sistēmu, jāizrāda zināma finansiāla solidaritāte ar citu dalībvalstu pilsoņiem (45). Tomēr tās var “raudzīties, lai atbalsts uzturēšanās izdevumu segšanai studentiem no citām dalībvalstīm nekļūtu par pārmērīgu apgrūtinājumu, kas var kopumā iespaidot šīs dalībvalsts spēju piešķirt atbalstu” (46).
82. Pretēji tam, Eiropas Savienības studenta iespējas iegūt pieeju citas dalībvalsts augstskolu vai universitātes izglītībai ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs dalībvalsts pilsoņiem veido Līguma garantētās brīvas studentu pārvietošanās pašu būtību (47). Tādējādi tas, ko Tiesa atzinusi spriedumā lietā Bidar attiecībā uz dzīvesvietas nosacījumiem finansiāla atbalsta saņemšanai, nevar tikt transponēts uz šo lietu (48).
83. Šajā sakarā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ varētu pamatot tikai tad, ja tā būtu pamatota ar objektīviem apsvērumiem, kas nav saistīti ar attiecīgo personu pilsonību un ir samērīgi ar likumīgu mērķi (49).
84. Līdzīgi Tiesa ir atzinusi, ka valsts iestādēm, kas atsaucas uz atkāpi no personu brīvas pārvietošanās pamatprincipa, katrā atsevišķā gadījumā jāpierāda, ka viņu tiesiskais regulējums ir nepieciešams un samērīgs tā mērķa sasniegšanai, uz kuru tas ir vērsts. Attaisnojošajiem iemesliem, uz ko dalībvalsts var atsaukties, “jābūt pievienotai šīs valsts pieņemtā ierobežojošā pasākuma piemērotības un samērīguma analīzei, kā arī precīzai informācijai, kas var pamatot tās argumentāciju” (50).
85. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minēti Dekrēta travaux préparatoires (51), jo tajos norādīts, ka apstrīdētās tiesību normas galvenais mērķis ir “nodrošināt Franču kopienas iedzīvotājiem plašu un demokrātisku pieeju kvalitatīvai augstākajai izglītībai”. Apstrīdētā tiesību norma ir pamatota arī ar sabiedrības veselības apsvērumiem. Pirmkārt, izglītības kvalitātes samazināšanās, iespējams, ilgtermiņā maina piedāvātās aprūpes kvalitāti. Otrkārt, lielākā daļa studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, nav paredzējuši praktizēt Beļģijā, un tas var izraisīt profesionāļu trūkumu. Trūkums būtu “noteikti”, ja pirms uzņemšanas tiktu noteikta atlase.
86. Atbilstoši funkciju nodalīšanai starp šo Tiesu un iesniedzējtiesu, šīs Tiesas kompetencē ir atbildēt uz jautājumu, vai norādītie argumenti, ja tie ir konstatēti, būtu objektīvs netiešas diskriminācijas pamatojums. Ja tie tādi būtu, tad tas ir valsts tiesas kompetencē, pamatojoties uz pierādījumiem, noteikt, vai šie argumenti ir faktiski konstatēti.
Publisko līdzekļu pārmērīgs apgrūtinājums
87. Dekrēta travaux préparatoires kā pamatojums ir ietvertas šādas norādes uz publisko līdzekļu pārmērīgu apgrūtinājumu (52):
“To personu skaits, kas iegūst augstāko izglītību Franču kopienas izglītības sistēmā [attiecīgajās studiju programmās], būtiski pārsniedz attiecīgo sektoru vajadzības franču valodā runājošajā Beļģijas daļā. Franču kopiena nevar atbalstīt pārmērīgo apgrūtinājumu, kas rodas to studentu dēļ, kas pastāvīgi nedzīvo Beļģijā un ierodas studēt Franču kopienā vienīgi tādēļ, ka tiem nav pieejas šādām studijām to izcelsmes valstī, un kuriem nav nekādu nodomu strādāt savā profesijā Franču kopienā.”
88. Pirmais teikums, kurā apgalvots, ka studentu skaits, kas iegūst izglītību, “būtiski pārsniedz” Franču kopienas vajadzības, nav tieši saistāms ar alternatīvo pamatojumu par risku, ka sabiedrības veselības sistēma tiks apdraudēta un izraisīs kvalificētu medicīniskā personāla iespējamu trūkumu nākotnē (53).
89. Otrajā teikumā izvirzītais arguments būtībā ir vienīgi ekonomiska rakstura. Tas ir apšaubāms šādu iemeslu dēļ.
90. Pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ekonomiska rakstura iemesli nevar veidot vispārējo interešu primārus iemeslus, kas varētu pamatot Līgumā garantētās pamatbrīvības ierobežojumu (54).
91. Ir taisnība, ka Tiesa ir atzinusi, ka nav noliegts, ka risks, kas nopietni apdraud sociālā nodrošinājuma sistēmas finanšu līdzsvaru, var veidot primāro vispārējo interešu apsvērumu, ar ko var pamatot pakalpojumu sniegšanas brīvības šķēršļus (55). Tādējādi ekonomiska rakstura vai ar budžetu saistīti apsvērumi noteiktos apstākļos var tikt izvirzīti kā pamatojums. Daļēji tas var atspoguļot neizbēgamu faktu, ka jebkurš sabiedriskais pakalpojums, ko sniedz labklājības valstis, ir atkarīgs no budžeta līdzekļu pietiekamības to finansēšanai.
92. Tomēr es piekrītu ģenerāladvokāta Džeikobsa iebildumiem par Tiesas apsvērumu piemērošanu saistībā ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmu apgrūtinājumiem augstākās izglītības jomā. Šie apsvērumi ietver dubultas atkāpes: tie atkāpjas gan no personu brīvas pārvietošanās pamatprincipa, gan no pieņemtajiem pamatojumiem, saskaņā ar kuriem šādas atkāpes var tikt attaisnotas (kas Līguma jēdzienu izpratnē ir vienīgi tādi, kam nav ekonomiska rakstura). Tādējādi pamatojumi, kas balstīti uz ekonomiskiem pamatiem, ir jāizskata īpaši piesardzīgi (56).
93. Ģenerāladvokāts Džeikobss ierosina arī, ka, ja Tiesa paplašinātu studentu tiesības uz finansiālo palīdzību, pārsniedzot mācību un reģistrācijas maksas, iespējamo attaisnojumu loks, kas pieejams dalībvalstīm, būtu līdzīgi jāpaplašina saskaņā ar judikatūru attiecībā uz sabiedrības veselības aprūpes pakalpojumu saņēmējiem (57). Spriedumā lietā Bidar Tiesa patiešām paplašināja studentu tiesības uz finansiālo palīdzību, iekļaujot aizdevumus uzturēšanās izdevumu segšanai, un (papildus tam) atzina, ka studentiem pirms šādu aizdevumu saņemšanas ir jāpierāda zināma integrācijas pakāpe uzņemošajā dalībvalstī. Tādējādi ar budžetu saistīti apsvērumi ar noteiktiem ierobežojumiem var būt pamatojums ierobežotai pieejai finansiālajam atbalstam izglītības iegūšanai.
94. Tomēr, kā jau iepriekš uzsvērts, šī lieta attiecas uz pieeju izglītībai, nevis uz pieeju finansiālam atbalstam izglītībai; un Tiesas spriedums lietā Bidar tādējādi nav transponējams. Es nepiekrītu, ka ar budžetu saistīti apsvērumi var tikt izmantoti, lai pamatotu studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, ierobežotu pieeju izglītībai. Drīzāk uzskatu, ka Tiesas apgalvojums lietā Grzelczyk, ka Direktīva 93/96 (58) “apstiprina zināmu finansiālu solidaritāti starp uzņemošās dalībvalsts un citu dalībvalstu pilsoņiem” (59), kas izteikts saistībā ar finansiālo atbalstu izglītībai, a fortiori piemērojams attiecībā uz pieeju izglītībai.
95. Otrkārt, Franču kopienas likumdevējs šķiet pamatojas uz zināmo “free rider” argumentu: studenti, kas pārvietojas uz ārvalstīm studēt, iegūst labumus no sabiedriski finansētās izglītības, kas tiek sniegta uzņemošajā dalībvalstī, bet neiegulda savā finansējumā no (viņu vecāku) nacionālajiem nodokļiem un arī ne vienmēr “atmaksā”, paliekot uzņemošajā dalībvalstī un kļūstot tur par nodokļu maksātājiem (60). Netiešs arguments ir tāds, ka attiecīgie studenti, kuri nav Beļģijas pilsoņi, rīkojas nedaudz ļaunprātīgas izmantošanas veidā. Tas noteikti tā nav. Studenti, kas pārvietojas uz citu dalībvalsti, lai tur iegūtu izglītību, izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties – tiesības, kuras tie kā Savienības pilsoņi ir tiesīgi izmantot bez jebkādas diskriminācijas pilsonības dēļ (61). Viņu paredzamie nodomi, uz ko norāda Franču kopienas likumdevējs, ir pilnībā neatbilstoši (62).
96. Līdzīgi piekrītu ģenerāladvokāta Džeikobsa un ģenerāladvokāta Hēlhuda [Geelhoed] paustajiem viedokļiem (attiecīgi lietā Komisija/Austrija un lietā Bidar), ka, lai gan studenti tieši nevar dot ieguldījumu valsts nodokļu sistēmā, kurā tie nododas universitātes mācībām, viņi ir ieņēmumu avots vietējai ekonomijai, kurā atrodas universitāte, un arī zināmā mērā nacionālajai kasei caur netiešajiem nodokļiem (63). Loģiski izvērtējot, arguments, ka vienīgi tie, kas veikuši ieguldījumus, maksājot nodokļus, var saņemt valsts finansētu atbalstu, būtu šķērslis pašas dalībvalsts pilsoņiem, kuri nebūtu veikuši ieguldījumu vai būtu veikuši nelielā apmērā, pieprasīt šādu atbalstu (64).
97. Treškārt, Franču kopienas sniegtajos skaidrojumos, kas norādīti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, un Beļģijas Tiesai iesniegtajos apsvērumos nav norādīts, kādā veidā finansiālais apgrūtinājums, ko Franču kopienai radījušas šīs studentu kategorijas, ir “pārmērīgs” vai kā Dekrēts atrisina norādītās problēmas (65). Drīzāk šķiet, ka augstākā izglītība tiek finansēta, izmantojot “aizvērto aplokšņu” sistēmu. Ja saprotu pareizi, no tā netieši izriet, ka (jebkuras pilsonības) studentu skaita samazinājums nerada atbilstošu Franču kopienas finanšu ietaupījumus. Studentu skaita palielināšanās un samazināšanās neietekmē budžetu.
98. Visbeidzot jānorāda, ka Konstitucionālajā tiesā prasītāji apgalvoja, ka visi studenti, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, ir jāuzņem to izvēlētajās studiju programmās, taču tiem noteikti nav jāsniedz finansiāls atbalsts. Beļģijas valdība Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos atbildēja, ka šāds priekšlikums padarītu neiespējamu “[Dekrēta] mērķu, kas nav finansiāla rakstura, sasniegšanu”.
99. Apkopojot Beļģijas valdības izvirzīto pamatojuma pirmo aspektu, nepiekrītu, ka publisko līdzekļu pārmērīga apgrūtinājuma draudi principā ir izmantojami kā pamatojums netiešai diskriminācijai attiecībā uz pieeju izglītībai. Neuzskatu arī, ka (ja, pretēji manam viedoklim, šādu pamatojumu dalībvalstis teorētiski var izmantot) šāds pamatojums ir pārbaudīts.
Izglītības kvalitātes apdraudējums
100. Dekrēta travaux préparatoires turpinājumā norādīts uz alternatīviem pamatojumiem (66):
“Papildus finanšu apgrūtinājumam [..] ir arī jautājums par izglītības kvalitāti. Ja ir pārāk daudz studentu, tad nav iespējams garantēt tiem adekvātu izglītības struktūru gan kvalitātes, gan kvantitātes ziņā. Nav arī neierobežotas prakses iespējas profesionālos apstākļos.”
101. Franču kopiena iesniedzējtiesai apgalvoja, ka Dekrēta mērķi ir “absolūtas mobilitātes nepareizas sekas”: proti, arvien pieaugošais studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, skaits apdraudēja izglītības kvalitāti, kaitējot visiem studentiem. Izglītības iestādēm bija ierobežotas iespējas uzņemt studentus. Mācībspēku, budžeta un praktisko apmācību iespējas bija ierobežotas.
102. Pārpildītu klašu problēma ir zināma studentiem un arī akadēmiskajam personālam. Tās ir pamatotas rūpes. Tiesa ir atzinusi, ka “izglītības sistēmas saglabāšana vai uzlabošana” (67) un “universitātes izglītības augstu standartu nodrošināšana” (68) veido likumīgus mērķus saskaņā ar Līgumu. Ierobežojumiem, kas balstīti uz šiem pamatojumiem, tomēr ir jāiztur samērīguma pārbaude: tiem jāsasniedz izvirzītais mērķis un tie nedrīkst pārsniegt to, kas vajadzīgs, lai sasniegtu šo mērķi (69).
103. Tiesas rīcībā esošie dokumenti norāda, ka Dekrēta pieņemšana galvenokārt bija balstīta uz statistiku, kas uzrādīja reģistrēto studentu skaita, kuri nav ieguvuši vidējo izglītību Beļģijā, palielinājumu. Tas būtiski atšķiras dažādu studiju programmu starpā, uz kuriem attiecas Dekrēts (70). Skaitļi, kas norāda attiecīgajās studiju programmās uzņemto studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, skaitu, nebija pieejami pirms Dekrēta pieņemšanas. Kopumā skaidru iespaidu atstāj tas, ka tiesību akti, kas nosaka numerus clausus studentiem, kas nav Beļģijas pilsoņi, attiecībā uz vairākām studiju programmām ar diezgan dažādām specializācijām, tika pieņemti, pamatojoties uz diezgan neskaidru informāciju par dažiem aspektiem saistībā ar studentu uzņemšanu dažās minētajās studiju programmās. Tas nav pieļaujams. Lai izvairītos no pārpratumiem, ir jāpaskaidro, ka es neuzskatu, ka Franču kopienai pirms jebkādu darbību uzsākšanas bija pasīvi jāgaida, līdz tiktu nodarīts būtisks kaitējums tās augstākās izglītības specifiskām nozarēm. Mans viedoklis ir, ka drīzāk specifiski materiāli, kas piesardzīgam likumdevējam liktu secināt, ka ir jānovērš sākuma stadijā esošas īpašas problēmas ierosinātāji (un ka attiecīgi īpaši vērsti pasākumi ir vajadzīgi un samērīgi) – tik daudz, cik es varu pateikt no Tiesai iesniegtajiem materiāliem – vienkārši nebija pieejami un/vai netika izvērtēti Dekrēta pieņemšanas brīdī.
104. Turklāt šķiet, ka, ja studentu skaits ir problēma, tad tā ir problēma neatkarīgi no tā, no kurienes liekie studenti ir. Problēma ir pārsniegtais studentu skaits per se, nevis pārsniegtais studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, skaits. Drīzāk šķiet, ka Dekrēta mērķis ir saglabāt Beļģijas pilsoņu neierobežoto pieeju augstākajai izglītībai, tajā pašā laikā radot grūtības tiem ārvalstu studentiem (kas galvenokārt ir no Francijas), kuriem Franču kopienas augstākā izglītības sistēma ir loģiska alternatīva, lai iekļūtu šajā sistēmā. Šāds mērķis ir diskriminējošs pēc būtības un nav saderīgs ar Līguma mērķiem (71).
105. Tiesa jau ir atzinusi, ka pārmērīgs pieprasījums pēc pieejas īpašiem kursiem var tikt risināts, veicot specifiskus nediskriminējošus pasākumus, kā iestājeksāmena ieviešana vai minimālā vērtējuma prasība, lai reģistrētos. Šādi pasākumi atbilst EKL 12. pantam (72).
106. Atsevišķas dalībvalstis var vēlēties uzturēt neierobežotu brīvu pieeju augstākajai izglītībai. Tām, protams, ir absolūta brīvība šādi rīkoties. Tomēr šādā gadījumā tām ir jābūt gatavām piedāvāt neierobežotu brīvu pieeju visiem ES studentiem neatkarīgi no to pilsonības. Atbilstoši EKL 12. pantam katrai dalībvalstij jānodrošina, ka citas dalībvalsts pilsoņi situācijā, ko reglamentē Kopienu tiesību akti, atrodas pilnīgi līdzvērtīgā stāvoklī salīdzinājumā ar šīs valsts pilsoņiem (73). Savienības pilsoņa statuss ir dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, kas tiem no šiem pilsoņiem, kas atrodas tajā pašā situācijā, neatkarīgi no viņu pilsonības (74). Brīva pieeja izglītībai nenozīmē “brīva pieeja – bet tikai šīs valsts pilsoņiem”.
107. Ierobežojošā politika attiecībā uz pieeju noteiktām studiju programmām (tāda, ko realizē Francija) principā ir vienādi pieņemama. Šādu izvēli dalībvalsts var izdarīt tāpat kā izvēli par neierobežotu pieeju izglītībai. Beļģija patiešām nekur nenorāda, ka Francija ar šādu rīcību pārkāptu EK līgumu. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, pat ja cita dalībvalsts pārkāpj Kopienu tiesību aktus, tas nevar attaisnot citas dalībvalsts neitralizējošus vai aizsargājošus pasākumus, kas citos gadījumos būtu nelikumīgi (75). A fortiori tas tā ir, ja dalībvalsts pieņem diskriminējošus pasākumus kā atbildi uz citas dalībvalsts likumīgi izvēlētas politikas blakus efektiem.
108. Šķiet ļoti iespējams, ka mazāk diskriminējošu pasākumu ieviešana var nozīmēt pašreizējās sistēmas, saskaņā ar kuru neierobežota pieeja augstākajai izglītībai ir visiem Beļģijas pilsoņiem, atcelšanu. Ir labi redzams, ka tas uzskatāms par nevēlamu, un varētu būt labāk, ja (tādā apjomā kā nepieciešams) studentu pārrobežu plūsma tiktu regulēta Kopienu līmenī (76). Tomēr šādas sistēmas neesamības gadījumā fakts, ka šādas izmaiņas var būt nepieciešamas, atspoguļo pienākumus, kas rodas no Līgumā ietvertā vienlīdzīgas attieksmes principa (77).
109. Beļģija un noteiktas citas dalībvalstis, kas saskaras ar līdzīgām situācijām, ir norādījušas, ka tās atrodas nevienlīdzīgā un neaizsargātā stāvoklī (78).
110. Problēmas, ar ko saskaras Beļģijas Franču kopiena un Austrijas valdība un kas rodas ārvalstu studentu, kas var un vēlas mācīties attiecīgi franču un vācu valodā, skaita pieplūduma dēļ, faktiski nav tādas, ar ko izņēmuma kārtā saskaras tikai Beļģija un Austrija. Arī citām dalībvalstīm ir jārisina jautājumi saistībā ar citu dalībvalstu studentu pieplūdumu, kas rodas kopējas valodas vai citu īpašu apsvērumu dēļ (79).
111. Dekrēta travaux préparatoires (80) norādīts, ka uzņemšanas eksāmeni (acīmredzami neitrāls risinājums saredzamajiem draudiem izglītības kvalitātei pārmērīga studentu skaita dēļ) (81) nostādītu izdevīgākā situācijā studentus, kuri labvēlīgākas sociālās vides vai citu iemeslu dēļ ir labāk sagatavoti izvēlētajām studiju programmām. Šāds apgalvojums nav pamatots ne ar vienu empīrisku pierādījumu, kas būtu iesniegts Tiesai. Ja tas tā faktiski ir, manuprāt, atbilstoši risinājumi ir atrodami citur. Problēma per se nevar būt pamatojums diskriminējošu pasākumu izmantošanai, kas pārkāpj Kopienu tiesību aktus.
112. Ir iespējams, ka var rasties tādi apstākļi, kuros pastāvētu reāli, nopietni un nenovēršami draudi noteiktai universitātes izglītības nozarei. Šādā gadījumā Tiesa varētu atkārtoti izvērtēt, vai netieši diskriminējošie pasākumi, kas vērsti pret šādiem draudiem, principā var būt objektīvs pamatojums. Pat ja šāds pamatojums teorētiski ir iespējams (jautājums, ko es skaidri atstāju neatbildētu), šajā tiesvedībā Tiesas rīcībā esošie materiāli nebūt neatbilst tam, kas būtu nepieciešams, lai pamatotu šādu diskriminējošu attieksmi.
113. Tādējādi jāsecina, ka ar Dekrētu noteiktie attiecīgie pasākumi nevar tikt pamatoti ar universitātes izglītības kvalitātes saredzamo apdraudējumu Franču kopienā.
Sabiedrības veselības sistēmas kvalitāte
114. Pēdējais izvirzītais pamatojums ir tāds, ka ļoti nedaudzi studenti, kas dzīvo Franču kopienā (atšķirībā no studentiem, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji), iegūst diplomu noteiktās specialitātēs. Ilgtermiņā var nebūt pietiekami daudz kvalificēta medicīniskā personāla, lai nodrošinātu sabiedrības veselības sistēmas kvalitāti šajā kopienā.
115. Dekrēta travaux préparatoires šajā sakarā fokusējas uz veterināro medicīnu, kuras apgūšanai Franču kopiena 2003., 2004. un 2005. gadā rīkoja uzņemšanas eksāmenus. 2005. gada eksāmenos tikai 192 kandidātiem no 795 kandidātiem bija Franču kopienā iegūti vidējās izglītības diplomi. No 250 kandidātiem (likumdevēja fiksēts skaitlis), kas nokārtoja eksāmenu, 216 kandidātiem bija ārvalstīs iegūti vidējās izglītības diplomi. No tā netieši izriet, ka tikai 34 šajā valstī auguši kandidāti bija spējīgi uzsākt mācības veterinārajā medicīnā (82). Likumdevējs izdara šādus secinājumus (83):
“Šāds skaits nepārprotami nav pietiekams. Ja netiks veikti nekādi pasākumi, Franču kopiena uzņemas risku saskarties ar veterināru trūkumu. Pastāv būtiska iespējamība, ka nepietiekams veterināru skaits netiks kompensēts ar veterināriem no citām valstīm ierobežojumu dēļ, kas pastāv citās valstīs. Pats par sevi saprotams, ka šāds veterināru trūkums, iespējams, var radīt nopietnus draudus sabiedrības veselībai.”
116. Saistībā ar procedūru par pienākumu neizpildi Tiesai, lai atsauktos uz atkāpi saistībā ar sabiedrības veselību EKL 30. pantā, ir nepieciešama padziļināta izpēte par dalībvalsts minētajiem riskiem (84). Līdzīga veida kontrole ir piemērojama arī lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu (85), lai arī valsts tiesas kompetencē, protams, ir faktu galīgā konstatēšana.
117. Manuprāt, Beļģijas iesniegtie materiāli, kas pievienoti Tiesas rīcībā esošajiem dokumentiem, norāda, ka riska novērtējums, kas ir pamatā norādītajam sabiedrības veselības aizsardzības pamatojumam, būtiski atpaliek no vajadzīgā standarta.
118. Pirmkārt, kā norādīts Beļģijas valdības rakstveida apsvērumos, iespējamais veterināru trūkums, šķiet, ir radies Franču kopienas ieviestās sistēmas dēļ – proti, studentu skaita samazināšana, lai nodrošinātu izglītības kvalitāti. Tas ir (vismazākais) konceptuāli neparasti, ka darbība, kas vērsta uz izglītības kvalitātes saglabāšanu (pamatojums, kas pareizi izvirzīts, lai attaisnotu veiktos diskriminējošos pasākumus) vienlaikus liktu Beļģijas valdībai atsaukties uz pienācīgi kvalificētu veselības speciālistu trūkumu.
119. Otrkārt, Tiesas rīcībā esošie dokumenti rosina domāt, ka saredzamās potenciālās problēmas nākotnē ir saistītas (vismaz) ar šādu apgalvojumu savienojumu: i) kandidātu trūkums, kuri ieguvuši vidējās izglītības diplomus Franču kopienā, kuri vēlas studēt, lai kļūtu par veterināriem un kuri, ņemot vērā citu ES valstu kandidātu konkurenci, ir pietiekami labi, lai iekļūtu vienā no 250 vietām un studētu veterināriju; ii) pieņēmums, ka lielākā daļa studentu, kas uzņemti veterinārijas studiju programmās, kuri nav ieguvuši vidējās izglītības diplomus Franču kopienā, pēc mācību pabeigšanas automātiski atgriezīsies savā piederības dalībvalstī(-s). No šiem apgalvojumiem i) šķiet balstīts uz statistiku (86); bet ii) ir tikai pieņēmums. Īpaši pieņemts, ka veterināri, kas nav Beļģijas pilsoņi, vispārīgi atgriezīsies savā dalībvalstī(-s) pēc izglītības iegūšanas neatkarīgi no iespējām saņemt darbu šajā vietā. Varētu domāt (pretēji tam), ka, ja franču valodā runājošajā Beļģijas daļā būtu kvalificētu veterināru trūkums, šāds trūkums varētu izraisīt (tirgus vai valsts iestāžu) reakciju, kas padarītu vietējos darba piedāvājumus daudz pievilcīgākus un mudinātu dažus nesen izglītību ieguvušos veterinārus, kas nav Beļģijas pilsoņi, uzsākt to profesionālo darbību dalībvalstī, kurā tie mācījušies.
120. Treškārt, Franču kopienai vai Federālajai valdībai (vai abām darbojoties kopīgi) (87) ir vajadzīgie reglamentējošie instrumenti, lai atrisinātu potenciālo problēmu. Iespējamie risinājumi, kas minēti Tiesas rīcībā esošajos materiālos, ietver veterināru skaita noteikšanu, kuri katru gadu var iegūt izglītību vai kuri tiek uzņemti veterinārās medicīnas studiju otrajā (klīniskajā) daļā (88), sadarbību starp vidusskolām un fakultātēm, lai pielāgotu vidējās izglītības līmeni ar mērķi nodrošināt, ka pietiekams skaits Beļģijas pilsoņu izpilda noteiktiem standartiem atbilstošu eksāmenu prasības, un sagatavošanās mācību gada ieviešana, lai labāk sagatavotu nākamos veterinārus faktiskajām universitātes mācībām (89).
121. Saprotams, ka šādu pasākumu ieviešana var radīt praktiskas grūtības. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru praktiskas grūtības vien nevar attaisnot Līgumā paredzētas brīvības īstenošanas ierobežojumu (90).
122. Turklāt Beļģijas Valsts Padomes likumdošanas nodaļa norādīja, ka pieredze saistībā ar veterināro medicīnu nav noteikti attiecināma arī uz citām studiju programmām. Piemēram, neraugoties uz federālā līmenī noteiktajām psihoterapijas studiju kvotām, to personu skaits, kas pēc izglītības iegūšanas vēlas savu profesionālo darbību veikt Beļģijā, šķietami precīzi atbilst federālās valdības aprēķinātajai nepieciešamībai pēc profesionāļiem (91).
123. Ceturtkārt, “zināšanas, ko students iegūst studiju laikā augstskolā, parasti nav paredzētas vienam ģeogrāfiskam darba tirgum” (92). Tādējādi ar atbilstošu darba samaksu var veicināt personas, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji un kas iegūst izglītību Franču kopienā, uzsākt savu profesionālo karjeru tajā reģionā, kurā tie studējuši.
124. Šie apsvērumi mutatis mutandis piemērojami arī citām studiju programmām, uz ko attiecas apstrīdētais Dekrēts.
125. Attiecībā uz jebkuru iespējamo sabiedrības veselības pamatojumu Dekrēts būtībā šķiet preventīvs. Ja vien valsts tiesai netiek iesniegti būtiski labāki materiāli nekā tie, kas iesniegti šai Tiesai, manuprāt, samērīguma pārbaudi nevar uzskatīt par izturētu (93). Ja diskriminējošā attieksme tiek izmantota kā piesardzības pasākums pret saredzamo nākotnes problēmu, samērīguma pārbaude jāveic ar īpašu piesardzību.
126. Pamatojoties uz Tiesas rīcībā esošiem materiāliem, jāsecina, ka par apstrīdētā Dekrēta pamatojumu nevar izmantot to, ka pārāk maz studentu, kas dzīvo Franču kopienā, iegūst tādu izglītību, lai tur ilgtermiņā būtu pietiekams skaits kvalificēta medicīniskā personāla un lai šajā kopienā nodrošinātu sabiedrības veselības sistēmas kvalitāti.
Secinājumi par Dekrēta 1. panta pirmās daļas pirmo kumulatīvo nosacījumu
127. No tā izriet, ka Dekrēta 1. panta pirmās daļas (netieši diskriminējošo) dzīvesvietas prasību nevar pamatot ne ar vienu no pamatojumiem, uz ko balstās Beļģija.
Dekrēta 1. panta pirmās daļas otrais kumulatīvais nosacījums
128. Cik man zināms, Tiesa nekad nav atzinusi, ka pasākumi, kas ir tieši diskriminējoši pilsonības dēļ un ir pretēji EKL 12. pantam, var tikt pamatoti (94). Iepriekš norādīts, kādēļ es uzskatu, ka apstrīdētā Dekrēta otrais kumulatīvais nosacījums ir tieši diskriminējošs (95).
129. Tiesas pieeja līdz šim šķiet loģiska. Diskriminācija tādu iemeslu dēļ, kas aizliegti ar Līgumu, ir tādā mērā pretēja Eiropas Savienības pamatidejai, ka var tikt pieļauta vienīgi īpašu iemeslu dēļ. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šādu diskrimināciju var pamatot tikai tad, ja Līgumā ir skaidri noteikta atkāpe (96). Līgumā nav šādas atkāpes no EKL 12. pantā ietvertā vispārīgā aizlieguma diskriminēt pilsonības dēļ (97).
130. Diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumam ir būtiska simboliska nozīme. Kā ģenerāladvokāts Džeikobss to retoriski norādījis, šis aizliegums parāda, ka Kopiena “nav tikai komerciāla vienošanās starp dalībvalstu valdībām, bet arī kopīga apvienība, kurā visi Eiropas pilsoņi ir tiesīgi piedalīties kā indivīdi. Neviens no Kopienu tiesību aspektiem neskar indivīdus tiešāk un neviens tā nesekmē kopējās identitātes un kopīgā likteņa apziņu, bez kā “ciešākas Eiropas tautu savienības izveidošana”, kas noteikta Līguma preambulā, būtu vienīgi tukšs lozungs” (98).
131. Katrā ziņā, ja Tiesa tomēr gatavojas izteikt viedokli, ka tieša diskriminācija pilsonības dēļ EKL 12. panta izpratnē principā var tikt pamatota, ir jānorāda uz (iepriekš minētajiem) iemesliem, kādēļ es uzskatu, ka apstrīdētā Dekrēta noteiktais pirmais netieši diskriminējošais kumulatīvais nosacījums nevar tikt pamatots. A fortiori šie apsvērumi piemērojami Dekrēta otrajam tieši diskriminējošajam kumulatīvajam nosacījumam.
Secinājumi par Dekrēta 1. panta pirmās daļas otro kumulatīvo nosacījumu
132. Izriet, ka Dekrēta 1. panta pirmās daļas noteikumus (saskaņā ar kuriem Beļģijas pilsoņi automātiski atbilst otrajam kumulatīvajam nosacījumam, jo tiem ir tiesības pastāvīgi palikt Beļģijā, kas nav nodalāmas no pilsonības, turpretim visām personām, kas nav Beļģijas pilsoņi – tai skaitā pārējiem ES pilsoņiem – ir jāizpilda viens no pārējiem septiņiem šajā dekrētā noteiktajiem kritērijiem vai arī jāizpilda Direktīvas 2004/38 prasības) nevar pamatot.
Atbilde uz pirmo un otro jautājumu
133. Franču kopienas noteikto ierobežojumu pieņemšana ļautu dalībvalstīm sadalīt atsevišķos nodalījumos to augstākās izglītības sistēmas (99). Tādējādi Tiesai ir jābūt ļoti piesardzīgai, atzīstot, ka pieeju augstākajai izglītībai var ierobežot netieši diskriminējoši pasākumi, kas iztur samērīguma pārbaudi (ko Beļģijas pasākumi, cik ir redzams no Tiesas rīcībā esošajiem dokumentiem, neiztur). Tā nedrīkstētu pieļaut tādus pasākumus, kas šādā nolūkā tieši diskriminē šī pamata dēļ.
134. Tādēļ es secinu, ka EKL 12. panta pirmā daļa un 18. panta 1. punkts, aplūkojot tos kopsakarā ar šī paša Līguma 149. panta 1. punktu un 2. punkta otro ievilkumu un 150. panta 2. punkta trešo ievilkumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie aizliedz tādus noteikumus, kas iekļauti Beļģijas Franču kopienas pieņemtajā Décret régulant le nombre d’étudiants dans certains cursus de premier cycle de l’enseignement supérieur.
Trešais jautājums
135. Ar iesniedzējtiesas trešo jautājumu tiek jautāts, vai atbilde uz pirmo jautājumu būtu citāda, ja Franču kopiena, ņemot vērā EKL 149. panta 1. punkta beigu daļu un ICESCR (100) 13. panta 2. punkta c) apakšpunktu, kurā ir standstill pienākums, izvēlas saglabāt šīs kopienas iedzīvotajiem plašu un demokrātisku pieeju kvalitatīvai augstākai izglītībai.
136. Tiesa ir atzinusi, ka Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (turpmāk tekstā – “ICCPR”) (101) ir viens no tiem starptautiskiem dokumentiem, kas attiecas uz cilvēktiesību aizsardzību, kura tai jāņem vērā, piemērojot Kopienu tiesību vispārējos principus (102). Šķiet, tas attiecas arī uz ICESCR, kurš, tāpat kā ICCPR, ir saistošs katrai dalībvalstij (103).
137. Iesniedzējtiesa pareizi ir norādījusi, ka ICESCR 13. panta 2. punkta c) apakšpunkts, kas prasa “pakāpenisku bezmaksas izglītības ieviešanu”, ir standstill pienākums.
138. Vispārīgajās piezīmēs par šo noteikumu norādīts, ka uz ICESCR 2. panta 2. punktā iekļauto aizliegumu neattiecas “ne pakāpeniska realizēšana, ne resursu pieejamība; tas ir piemērojams pilnībā un nekavējoties visiem izglītības aspektiem un ietver visus starptautiski aizliegtos diskriminācijas iemeslus” (104). Ilustratīvā veidā Vispārīgajās piezīmēs norādīts, ka “13. panta pārkāpumi ietver: tādu normatīvo aktu, kas izglītības jomā diskriminē indivīdus vai grupas jebkura aizliegtā pamata dēļ, pieņemšana vai neatcelšana” (105)ICESCR 2. panta 2. punktā “pilsonība vai sociālā izcelšanās” minētas kā aizliegtie diskriminācijas pamati.
139. ICESCR 13. pants ir – ļoti nozīmīgs – līdzeklis, ar kuru attiecībā uz pieeju izglītībai par nelikumīgu atzīst diskrimināciju tādu pamatu dēļ, kas ir aizliegti. Mēģinājums balstīties uz ICESCR 13. panta 2. punkta c) apakšpunktu, lai pamatotu pasākumus, kas nepārprotami diskriminē tādu iemeslu dēļ, kas aizliegti gan ar EKL 12. pantu, gan ICESCR 2. panta 2. daļu, tādējādi ir neizprotams (106). (Pieteicēji patiešām pamata tiesvedībā balstījās uz ICESCR 13. pantu, lai kritizētu apstrīdēto Dekrētu).
140. Pilnīguma dēļ jāpapildina, ka Vispārīgajās piezīmēs par ICESCR 13. panta 2. punkta c) apakšpunktu noteikts arī, ka “vidējai izglītībai “ir jābūt visiem pieejamai un sasniedzamai”, bet augstākajai izglītībai “jābūt visiem vienādi pieejamai, ievērojot katra spējas”. Saskaņā ar šo pantu augstākā izglītība nav “vispārīgi pieejama”, bet pieejama, tikai “ievērojot katra spējas”. Indivīdu “spējas” ir jāvērtē, ņemot vērā visas to attiecīgās speciālās zināšanas un pieredzi” (107).
141. Attiecībā uz EKL 149. panta 1. punktu jāatkārto, ka, lai arī šis pants nosaka, ka dalībvalstis saglabā atbildību par “mācību saturu un izglītības sistēmu organizāciju, kā arī kultūru un valodu dažādību”, Tiesa skaidri ir noteikusi, ka arodmācību pieejamības nosacījumi ietilpst Līguma piemērošanas jomā (108). Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pat tādu jautājumu, kas neietilpst Līguma piemērošanas jomā (kā tas ir attiecībā uz noteiktiem izglītības politikas aspektiem), šī dalībvalstīm saglabātā kompetence ir jāīsteno, ievērojot Kopienu tiesības un it īpaši Līguma noteikumus par pārvietošanās un uzturēšanās brīvību dalībvalstu teritorijā, kas ir garantēta ar EKL 18. panta 1. punktu (109).
142. Diskriminācijas aizliegums patiešām ir jāuzskata par Līguma stūrakmeni tieši tādēļ, ka dalībvalstu rīcības brīvība attiecībā uz tiesisko regulējumu ir atstāta neskarta – ar nosacījumu, ka to tiesību akti ir piemērojami vienādi attiecībā uz pilsoņiem un nepilsoņiem. Galvenais tā pamatā esošais princips ir, ka pret visiem Savienības pilsoņiem ir jāizturas kā pret indivīdiem neatkarīgi no to pilsonības (110). Tādējādi “brīva un vienāda pieeja izglītībai visiem” nozīmē tieši to, kas pateikts. Tas nenozīmē “brīva un vienāda pieeja izglītībai savas valsts pilsoņiem”.
143. Es piekrītu, ka problēma, ar ko saskaras Franču kopiena, nav mazsvarīga. Tomēr tā ir jāatrisina tādā veidā, kas neatšķiras no “vienlīdzīgas attieksmes pret personām maģiskā apļa iekšienē” (111) (šajā gadījumā no attieksmes pret Beļģijas pilsoņiem), bet kas ievēro ES pilsoņu “pamatstatusu”, nodrošinot vienādu pieeju izglītībai visiem ES pilsoņiem neatkarīgi no to pilsonības.
144. Atbildi uz pirmo un otro jautājumu neatspēko EKL 149. panta 1. punkta beigu daļa. Pretēji tam, šīs atbildes pastiprina ICESCR 13. panta 2. punkta c) apakšpunkts, ja lasa to precīzi.
Par lūgumu ierobežot sprieduma spēku laikā
145. Beļģijas valdība lūdz Tiesu gadījumā, ja tā EKL 12. pantu interpretētu tādējādi, ka tam ir pretrunā tādi valsts tiesību akti kā Dekrēts, ierobežot sprieduma spēku laikā.
146. Sava lūguma pamatojumam Beļģijas valdība atsaucas uz šādiem iemesliem: ietekme uz Franču kopienas finansēm; fakts, ka Dekrēts tika veidots īpaši tā, lai tas atbilstu Tiesas judikatūrai un Kopienas tiesību aktiem; fakts, ka Komisija bija norādījusi, ka šāda sistēma var tikt pamatota; un atbilstošas judikatūras trūkums.
147. No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesa tikai izņēmuma kārtā var ierobežot iespēju visām ieinteresētajām personām atsaukties uz normu, kuru tā ir interpretējusi. Tiesa šādi ierobežo sprieduma spēku laikā, piemērojot Kopienu tiesību sistēmai raksturīgo vispārējo tiesiskās drošības principu. Lai varētu pieņemt lēmumu par šādu ierobežojumu, ir jāievēro divi pamatnosacījumi: to personu, kuru labā tiek ierobežots sprieduma spēks laikā, labas ticības esamība un būtisku traucējumu rašanās risks (112).
148. Tiesa sprieduma spēku laikā ir ierobežojusi tikai ļoti konkrētos apstākļos, kad pastāvēja risks, ka varētu iestāties būtiskas ekonomiskas sekas, it īpaši saistībā ar tādu tiesisko attiecību lielo skaitu, kas nodibinātas labā ticībā, pamatojoties uz regulējumu, kurš tika uzskatīts par spēkā esošu, un izrādījās, ka privātpersonas un valsts iestādes bija iesaistītas rīcībā, kas neatbilda Kopienu tiesiskajam regulējumam sakarā ar objektīvu un būtisku nenoteiktību attiecībā uz Kopienu tiesību normu piemērojamību; šo nenoteiktību varēja veicināt tāda pati rīcība no citu dalībvalstu vai Eiropas Kopienu Komisijas puses. Finansiālās sekas, kas dalībvalstij var rasties saistībā ar prejudiciālu nolēmumu, nav pietiekams pamats ierobežot minētā sprieduma iedarbību laikā (113).
149. Šajā lietā neatkarīgi no citu argumentu pamatotības Beļģijas valdība nav iesniegusi Tiesai materiālus, kas norādītu, ka pastāv nopietns ekonomisko seku risks.
150. Līdz ar to, ja tāds valsts tiesiskais regulējums kā apstrīdētais Dekrēts ir pretrunā EKL 12. pantam, Tiesai nevajadzētu ierobežot šī sprieduma spēku laikā.
Nobeiguma piebilde
151. Es esmu uzsvērusi Eiropas Savienības attīstībai nepieciešamo studentu pārvietošanās brīvības, kas balstīta uz vienlīdzību, nozīmi. Tomēr līdzīgi ES nedrīkst ignorēt patiešām pastāvošas problēmas, kas var rasties dalībvalstīm, kuras uzņem daudz citu dalībvalstu studentus (114).
152. Protokols par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu (115) nosaka, ka Kopienas līmeņa rīcība ir pamatota, ja “ierosinātās rīcības mērķus nevar pilnībā sasniegt ar dalībvalstu rīcību, ievērojot to konstitucionālo sistēmu, un tāpēc tos labāk īstenot ar Kopienas rīcību”. Protokols paredz, ka jāņem vērā šādas pamatnostādnes, lai novērtētu, vai ir ievērots iepriekš minētais nosacījums: i) attiecīgā jautājumā ir starptautiski aspekti, kurus nevar pilnībā atrisināt ar dalībvalstu rīcību; ii) rīcība tikai dalībvalstu līmenī vai tas, ka nenotiek Kopienas rīcība, būtu pretrunā Līguma prasībām vai citādi ievērojami kaitētu dalībvalstu interesēm; iii) Kopienas līmeņa rīcībai salīdzinājumā ar rīcību dalībvalstu līmenī būtu neapstrīdamas priekšrocības tās apjoma vai seku dēļ.
153. Es aicinu Kopienas likumdevēju un dalībvalstis izskatīt šo kritēriju piemērošanu attiecībā uz studentu brīvu pārvietošanos dalībvalstīs (116).
154. Visbeidzot jāatgādina, ka viens no EKL 2. pantā minētajiem Kopienas uzdevumiem ir panākt solidaritāti starp dalībvalstīm un ka dalībvalstīm, pamatojoties uz EKL 10. pantu, ir savstarpējs lojālas sadarbības pienākums (117). Šķiet, ka šie noteikumi ir ļoti nozīmīgi šajā lietā. Ja valodas tendences un atšķirīgas valstu politikas attiecībā uz pieeju augstākajai izglītībai veicina studentu mobilitāti īpaši lielos apjomos, kas rada patiesas grūtības uzņemošajai dalībvalstij, tas noteikti ir gan uzņemošās dalībvalsts, gan piederības dalībvalsts pienākums sarunu ceļā aktīvi meklēt Līgumam atbilstošu risinājumu.
Secinājumi
155. Līdz ar to es uzskatu, ka uz Cour constitutionnelle (Beļģija) uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild šādi:
Pirmais un otrais jautājums
EKL 12. panta pirmā daļa un 18. panta 1. punkts, aplūkojot tos kopsakarā ar šī paša Līguma 149. panta 1. punktu un 2. punkta otro ievilkumu un 150. panta 2. punkta trešo ievilkumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādus pasākumus, kas noteikti Beļģijas Franču kopienas pieņemtajā Décret régulant le nombre d’étudiants dans certains cursus de premier cycle de l’enseignement supérieur.
Trešais jautājums
EKL 149. panta 1. punkta beigu daļas un Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. panta 2. punkta c) apakšpunkta izvērtēšana neietekmē atbildi uz pirmo un otro jautājumu.