Prasība, kas celta 2023. gada 15. maijā – Acampora u.c./Komisija
(Lieta T-261/23)
Tiesvedības valoda – itāļu
Lietas dalībnieki
Prasītāji: Roberto Acampora (Neapole, Itālija) un citi 172 prasītāji (pārstāve: E. Iorio, advokāte)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasījumi
Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
atcelt Eiropas Komisijas 2023. gada 27. janvāra skaidri izteikto lēmumu (EMPL.C.1/BPM/kt (2023) 633265), ar kuru ir noraidīts pieteikums GestDem n. 2022/0263 iepazīties ar 2022. gada 15. jūlija atkārtoto brīdinājuma vēstuli, ko Eiropas Komisija nosūtījusi Itālijas Republikai, kā arī tai sekojošo šīs dalībvalsts atbildi pārkāpuma procedūrā 2016/4081 par goda tiesnešu darba nosacījumus noteicošā Itālijas tiesiskā regulējuma saderīgumu ar Eiropas Savienības tiesībām, kā arī Itālijas atbildi uz to;
atcelt Eiropas Komisijas implicīto 2023. gada 15. marta lēmumu, ar kuru ir noraidīts atkārtotais pieteikums attiecībā uz skaidri pieņemto lēmumu un kurā ir teikts, ka administratīvu apsvērumu dēļ Komisija nespējot nedz atbildēt uz atkārtoto pieteikumu, nedz norādīt, vai un kad varētu tikt dota skaidri izteikta atbilde;
piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus gadījumā, ja tā neatzīs prasību.
Pamati un galvenie argumenti
Prasības pamatošanai prasītāji izvirza trīs pamatus.
Pirmais pamats ir par prasības pieņemamību. Prasītāji rīkojas, izmantojot Savienības pilsoņu vispārējās tiesības uz iestāžu darbības pārskatāmību, lai varētu saņemtu vajadzīgo informāciju, kā visiem Savienības pilsoņiem ir garantēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem 1 . Turklāt iepazīšanās ar atkārtoto brīdinājuma vēstuli un Itālijas atbildi uz to prasītajiem konkrēti ļautu izmantot savas tiesības saņemt informāciju, gandrīz septiņus gadus vēlāk uzzinot iemeslus, kāpēc Komisija joprojām nav izdevusi motivētu atzinumu. Komisija vispirms 2023. gada 27. janvārī ir pieņēmusi skaidri izteiktu lēmumu par piekļuves nesniegšanu un pēc tam 2023. gada 15. martā – implicītu lēmumu, kurā tā norādījusi, ka administratīvu apsvērumu dēļ tā nespējot atbildēt uz atkārtoto pieprasījumu attiecībā uz 2023. gada 27. janvāra lēmumu, un ka tā nezinot, vai un kad tā atbildēs. Par implicītiem lēmumiem, kas liecina par klusuciešot izteiktu atteikumu Regulas (EK) Nr. 1049/2001 izpratnē, ir iespējams celt prasību Vispārējā tiesā.
Otrais pamats ir par to, ka esot pārkāpti piekļuvē Eiropas Savienības iestāžu dokumentiem ievērojamie principi, kas ir paredzēti Līguma par Eiropas Savienību 1. panta otrajā daļā, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 42. pantā, Regulas (EK) Nr. 1049/2001 1. pantā un 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā – jo pastāv vispārējas intereses piekļūt 2022. gada 15. jūlija atkārtotajai brīdinājuma vēstulei.
Trešais pamats ir par to, ka neesot izpildīts pienākums norādīt Eiropas iestāžu dokumentu pamatojumu. Pamatojuma norādīšanas principi esot pārkāpti tāpēc, ka Komisija ir tikai gaužām vispārīgi un šabloniski norādījusi iemeslus, kāpēc 2022. gada 15. jūlija atkārtotās brīdinājuma vēstules un Itālijas atbildes izpaušana it kā apdraudētu “uzticēšanās gaisotni”, atbildi sniegdama tipveida veidlapā, kurā ietvertas nedaudzas un skopas norādes, kas prasītājiem un Vispārējai tiesai ļauj faktiski pārbaudīt, cik leģitīmi ir iemesli atteikumam, kas nav pietiekami pamatots, jo īpaši jautājumā par iemesliem, kas liedzot vismaz daļēji izpaust aktus – ņemot vērā, ka atkārtotā brīdinājuma vēstule jau daļēji bija publiskota kopā ar 2022. gada 15. jūlija pārkāpumu paketi – tādā veidā, lai neļautu saprast pret Itāliju izvirzīto papildiebildumu saturu un pamatojumu.
Apstrīdētajā piekļuves atteikumā, kas ietverts skaidri izteiktajā 2023. gada 27. janvāra lēmumā, nav skaidri norādīti tā pamatā esošie iemesli, šo iemeslu juridiskais pamats, faktiskie apstākļi, nedz arī tas, kā ir ņemtas vērā dažādās lietā nozīmīgās intereses, un tāpēc, ņemot vērā, ka šis atteikums skar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. un 47. pantā paredzēto tiesību izmantošanu un tādējādi pieņemtais akts ierobežo prasītājiem Līgumā atzītās tiesības, tās mazinot, šā akta pamatojumam esot jābūt ārkārtīgi stingram, konkrētam un precīzam, lai varētu skaidri saprast veiktās izvēles. Implicītais 2023. gada 15. marta lēmums nav vispār nekādi pamatots un ietver vienīgi sine die atsauci uz Komisijas lēmumu.
Piekļuves norādītajiem dokumentiem atteikums ir vēl jo nepamatotāks, ņemot vērā, ka 2022. gada 15. jūlija atkārtotā brīdinājuma vēstule ir tikusi neoficiāli publiskota kādā Facebook vietnē, kuras abonenti ir tūkstošiem goda tiesnešu.
____________
1 OV 2001, L 145, 43. lpp.