TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2017. gada 12. septembrī (*)
LESD 273. pants – Dalībvalstu domstarpības, kas Tiesā iesniegtas saskaņā ar īpašu vienošanos – Nodokļi – Divpusēja konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu – Nodokļa uzlikšana procentiem no vērtspapīriem – Jēdziens “parāda prasības, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē”
Lieta C‑648/15
par pieteikumu atbilstoši LESD 273. pantam, ko 2015. gada 3. decembrī iesniedza
Austrijas Republika, ko pārstāv C. Pesendorfer, kā arī F. Koppensteiner un H. Jirousek, pārstāvji,
prasītāja,
pret
Vācijas Federatīvo Republiku, ko pārstāv T. Henze un J. Möller, pārstāvji,
atbildētāja.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietnieks A. Ticano [A. Tizzano], palātu priekšsēdētāji R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], T. fon Danvics [T. von Danwitz] un Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça], tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský], E. Levits, Ž. K. Bonišo [J. C. Bonichot] (referents), A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], K. Toadere [C. Toader], K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund], K. Vajda [C. Vajda], S. Rodins [S. Rodin], F. Biltšens [F. Biltgen] un K. Jirimēe [K. Jürimäe],
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretārs K. Malaceks [K. Malacek], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2016. gada 6. decembra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2017. gada 27. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Pieteikumā Austrijas Republika lūdz Tiesu lemt par tās un Vācijas Federatīvās Republikas domstarpībām jautājumā par to, kā interpretēt 2000. gada 24. augusta Abkommen zwischen der Republik Österreich und der Bundesrepublik Deutschland zur Vermeidung der Doppelbesteuerung auf dem Gebiet der Steuern vom Einkommen und vom Vermögen (Austrijas Republikas un Vācijas Federatīvās Republikas konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem, BGBl. III, 182/2002; turpmāk tekstā – “Austrijas un Vācijas konvencija”) 11. panta 2. punktu par nodokļa uzlikšanu procentiem no vērtspapīriem (Genussscheine), kurus emitējusi sabiedrība ar juridisko adresi Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā, bet kuri pieder sabiedrībai ar juridisko adresi Austrijas Republikas teritorijā.
Atbilstošās tiesību normas
Vīnes konvencija
2 Vīnes 1969. gada 23. maija Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (Recueil des traités des Nations unies, 1155. sēj., 331. lpp., turpmāk tekstā – “Vīnes konvencija”) 31. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim.”
Austrijas un Vācijas konvencija
3 Austrijas un Vācijas konvencijas 3. panta 2. punktā ir noteikts:
“Attiecībā uz [Austrijas un Vācijas konvencijas] piemērošanu, ko jebkurā laikā veic līgumslēdzēja valsts, visiem tajā nedefinētajiem terminiem ir tāda nozīme, kāda tiem tajā laikā ir attiecīgās valsts normatīvajos aktos attiecībā uz nodokļiem, uz ko attiecas konvencija, ja vien no konteksta nav izsecināms citādi, turklāt šīs valsts attiecīgajos nodokļu normatīvajos aktos paredzētā nozīme prevalē pār citos šīs valsts normatīvajos aktos paredzēto nozīmi.”
4 Saskaņā ar šīs konvencijas 11. panta 1. punktu ienākumiem procentu veidā tiek uzlikts nodoklis to saņēmēja rezidences vai reģistrācijas valstī. Šī kārtība atšķiras no minētās konvencijas 10. pantā paredzētā regulējuma par ienākumiem no dividendēm, kuriem nodoklis principā tiek uzlikts to izcelsmes valstī.
5 Minētās konvencijas 11. panta 2. punktā ir noteikts:
“Ienākumi, kuri gūti no tiesībām vai parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē, tostarp ienākumi, ko pasīvais līdzdalībnieks gūst no pasīvās līdzdalības, vai ienākumi no peļņdalības aizdevumiem un ienākuma obligācijām tomēr arī var tikt aplikti ar nodokli to izcelsmes līgumslēdzējā valstī saskaņā ar šīs valsts tiesībām.”
6 Lai novērstu nodokļu dubultu uzlikšanu šādiem ienākumiem, līgumslēdzējas valstis ir izvēlējušās t.s. “ieskaita” metodi, kas ir definēta Austrijas un Vācijas konvencijas 23. pantā un saskaņā ar kuru procentu saņēmēja rezidences vai reģistrācijas valstij no šī saņēmēja ienākumiem iekasējamajā nodokļa summā ir jāieskaita summa, kas atbilst izcelsmes valsts jau uzliktajam nodoklim.
7 Austrijas un Vācijas konvencijas 25. panta 1. punktā ir noteikts, ka jebkura persona, kas uzskata, ka tai nodoklis ir uzlikts neatbilstoši šai konvencijai, var ierosināt savstarpējas saskaņošanas procedūru starp līgumslēdzēju valstu kompetentajām iestādēm.
8 Tās pašas konvencijas 25. panta 5. punktā ir noteikts:
“Gadījumā, ja ir tādi sarežģījumi vai šaubas par šīs konvencijas interpretēšanu vai piemērošanu, kuras starp kompetentajām iestādēm nevar atrisināt atbilstoši iepriekšējiem šī panta punktiem organizētās savstarpējās saskaņošanas procedūrā trīs gadu laikā no minētās procedūras uzsākšanas, līgumslēdzējām valstīm pēc [1. punktā minētās] personas lūguma ir pienākums nodot domstarpību izskatīšanu [Eiropas Savienības] Tiesai šķīrējtiesas procedūrā saskaņā ar [LESD 273. pantu].”
9 Austrijas un Vācijas konvencijas 30. pantā ir precizēts, ka tās protokols ir tās neatņemama sastāvdaļa.
10 Šī protokola 16. punktā ir paredzēts, ka Austrijas un Vācijas konvencijas noteikumiem, kas formulēti atbilstoši attiecīgajiem Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) paraugkonvencijas par nodokļu uzlikšanu ienākumiem un kapitālam noteikumiem, parasti ir tāda pati nozīme kā noteikumiem, kas ir atrodami ESAO paraugkonvencijas pantu komentāros. Tajā pašā punktā turklāt ir norādīts, ka šie komentāri ir Austrijas un Vācijas konvencijas interpretācijas līdzeklis Vīnes konvencijas izpratnē.
Domstarpību rašanās fakti
11 Laikā no 1996. gada līdz 1998. gadam Bank Austria AG, sabiedrība ar juridisko adresi Austrijas Republikas teritorijā un ar neierobežotu nodokļu maksāšanas pienākumu šajā dalībvalstī, iegādājās vērtspapīrus no Westdeutsche Landesbank Girozentrale Düsseldorf und Münster, kas vēlāk kļuva par Landesbank NRW, kuras juridiskā adrese ir Vācijas Federatīvajā Republikā.
12 Saskaņā ar Austrijas Republikas apgalvojumiem, kurus Vācijas Federatīvā Republika nav apstrīdējusi, šo vērtspapīru emisijas noteikumu raksturiezīmes var apkopot šādi:
– vērtspapīri dod tiesības saņemt ikgadēju maksājumu atbilstoši fiksētiem procentiem no to nominālvērtības;
– ja ikgadējā maksājuma dēļ var veidoties bilances zaudējumi, maksājuma summu attiecīgi samazina;
– vērtspapīri tomēr to pastāvēšanas laikā dod tiesības uz pēcmaksu turpmākajos gados ar nosacījumu, ka šāda pēcmaksa nerada bilances zaudējumus;
– procentu maksājumiem un pēcmaksai ir prioritāte pār dotācijām rezervēs un maksājumiem galvotājiem;
– ieguldītā vērtspapīru kapitāla atmaksa notiek pēc to nominālvērtības;
– ja veidojas bilances zaudējumi, attiecīgi tiek samazināts atmaksas prasījuma apmērs. Arī šajā gadījumā atmaksas prasījumi tiek pieskaitīti vērtspapīru nominālvērtībai to pastāvēšanas laikā turpmākajos gados, ja vien tas nerada bilances zaudējumus;
– vērtspapīri nedod tiesības piedalīties emitenta likvidācijas ieņēmumu sadalē, un
– emitentsabiedrībai ir uzteikuma tiesības, ja zūd iespēja par vērtspapīriem atskaitīt nodokli.
13 Lai arī netiek apstrīdēts, ka ienākumi no šiem vērtspapīriem ir procenti Austrijas un Vācijas konvencijas 11. panta izpratnē, nevis dividendes šīs konvencijas 10. panta izpratnē, Austrijas Republika un Vācijas Federatīvā Republika tomēr nav vienisprātis par to, vai šiem procentiem ir piemērojams minētās konvencijas 11. panta 1. punkts vai 11. panta 2. punkts. Konkrētāk, Austrijas Republika uzskata, ka aplūkotie vērtspapīri neparedz piedalīšanos peļņas sadalē šīs konvencijas 11. panta 2. punkta izpratnē, savukārt Vācijas Federatīvā Republika apgalvo pretējo.
14 Šādas viedokļu atšķirības par Bank Austria saņemto procentu juridisko kvalifikāciju izraisīja to, ka šīs abas valstis uzstāja uz ekskluzīvām tiesībām uzlikt nodokli šiem procentiem, kas izraisīja nodokļu dubultu uzlikšanu šai sabiedrībai par taksācijas gadiem laikā no 2003. līdz 2009. gadam.
15 Saskaņā ar Austrijas un Vācijas konvencijas 25. panta 1. punktu Bank Austria iesniedza Austrijas iestādēs lūgumu uzsākt savstarpējās saskaņošanas procedūru. Šo procedūru ierosināja Austrijas Republika, bet 2011. gada beigās tā noslēdzās ar konstatējumu, ka risinājums nav rasts.
16 Tad Bank Austria lūdza Austrijas Republiku nodot domstarpības izskatīšanu Tiesai saskaņā ar Austrijas un Vācijas konvencijas 25. panta 5. punktu.
Lietas dalībnieku prasījumi
17 Austrijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:
– nospriest, ka attiecīgie vērtspapīri nav uzskatāmi par parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē, Austrijas un Vācijas konvencijas 11. panta 2. punkta izpratnē un ka līdz ar to Austrijas Republikai kā faktiskā saņēmēja rezidences valstij ir ekskluzīvas tiesības uzlikt nodokli procentiem no vērtspapīriem;
– nospriest, ka Vācijas Federatīvajai Republikai ir jāatturas no nodokļa uzlikšanas šiem procentiem un jāatmaksā nodokļi, kas uz šāda pamata jau ir iekasēti, un
– piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Vācijas Federatīvās Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:
– nospriest, ka attiecīgie vērtspapīri ir uzskatāmi par parāda prasībām, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē, Austrijas un Vācijas konvencijas 11. panta 2. punkta izpratnē un ka līdz ar to Vācijas Federatīvajai Republikai kā šo ienākumu izcelsmes valstij ir ekskluzīvas tiesības uzlikt nodokli procentiem no vērtspapīriem;
– nospriest, ka Austrijas Republikai ir jāatturas no nodokļa dubultas uzlikšanas šiem procentiem un jāatmaksā nodokļi, kas uz šāda pamata jau ir iekasēti, un
– piespriest Austrijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par pieteikumu atrisināt domstarpības
Par Tiesas kompetenci
19 Lieta Tiesā ir ierosināta atbilstoši LESD 273. pantam, kurā ir noteikts, ka “Tiesas jurisdikcijā ir visas dalībvalstu domstarpības, kas attiecas uz Līgumu priekšmetu, ja šis jautājums tiek iesniegts Tiesai saskaņā ar pušu īpašu vienošanos”.
20 Šajā noteikumā Tiesas kompetence ir pakārtota, pirmkārt, nosacījumam par dalībvalstu domstarpību esamību, par ko šajā gadījumā nav šaubu.
21 Proti, Austrijas Republika un Vācijas Federatīvā Republika vienlaikus pretendē uz ekskluzīvām tiesībām uzlikt nodokli ienākumiem par taksācijas gadiem, kuru laikā šīs abas valstis ir Eiropas Savienībā. Šāda dubulta pretenzija ir radījusi situāciju, kad nodokļa maksātājam ir uzlikts dubults nodoklis pretēji Austrijas un Vācijas konvencijas mērķiem, ar kuru līgumslēdzējas valstis ir tieši vēlējušās novērst nodokļu dubultu uzlikšanu. Tā kā šajā konvencijā paredzētā savstarpējās saskaņošanas procedūra nebija sekmīga, dalībvalstu domstarpību esamība LESD 273. panta izpratnē ir jāuzskata par pierādītu.
22 Otrkārt, Tiesas kompetence ir atkarīga no tai iesniegto domstarpību saistības ar Līgumu priekšmetu.
23 Kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 43. punktā, no LESD 273. panta dažādo valodu redakciju aplūkošanas perspektīvā izriet, ka ar terminu “attiecas uz” ir jāsaprot saikne, nevis vienādības attiecība.
24 Šādu interpretāciju pastiprina salīdzinājums ar LESD 259. pantā paredzēto iespēju dalībvalstij celt prasību sakarā ar pienākumu neizpildi pret kādu citu dalībvalsti, ja tā uzskata, ka pēdējā nav izpildījusi kādu Līgumos paredzētu pienākumu.
25 LESD 273. pantā izvirzītais saiknes nosacījums tādējādi ir izpildīts, ja tiek pierādīts, ka izskatīšanai Tiesā nodotajām domstarpībām ir objektīvi identificējama saikne ar Līgumu priekšmetu.
26 Tā tas acīmredzami ir šajā gadījumā, ņemot vērā nodokļu dubultas uzlikšanas samazinājuma labvēlīgo ietekmi uz iekšējā tirgus darbību, kura izveide ir Savienības mērķis saskaņā ar LES 3. panta 3. punktu un LESD 26. pantu. Proti, kā Eiropas Komisija būtībā ir norādījusi savā 2011. gada 11. novembra Paziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Nodokļu dubultā uzlikšana vienotajā tirgū” (COM(2011) 712, galīgā redakcija), divu dalībvalstu konvencijas par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu noslēgšanas mērķis un sekas ir tas, ka tiek izskausta vai mazināta šo valstu nodokļu uzlikšanas kompetences nekoordinētas īstenošanas zināma ietekme, kas būtībā var ierobežot, atturēt vai padarīt mazāk pievilcīgu LESD paredzēto aprites brīvību izmantošanu.
27 Visbeidzot, Tiesai ir kompetence lemt par pieteikumu atbilstoši LESD 273. pantam tikai tad, ja tas Tiesā ir iesniegts saskaņā ar vienošanos.
28 Protams, šis pieteikums tika iesniegts nevis saskaņā ar šķīrējklauzulu, kas īpaši pieņemta pašreizējo domstarpību atrisināšanai, bet gan saskaņā ar Austrijas un Vācijas konvencijas vispārīgu noteikumu, proti, pirms šo domstarpību rašanās paredzēto šīs konvencijas 25. panta 5. punktu, ar kuru līgumslēdzējas valstis ir apņēmušās nodot izskatīšanai Tiesā visas grūtības, kas varētu rasties saistībā ar minētās konvencijas interpretāciju vai piemērošanu un kas nav atrisinātas izlīguma ceļā.
29 Tādējādi, ņemot vērā LESD 273. panta mērķi sniegt dalībvalstīm iespēju savas domstarpības, kas attiecas uz Līgumu priekšmetu, atrisināt Savienības tiesu sistēmā, nekas neliedz pusēm vienošanos par vēršanos Tiesā noslēgt tādā noteikumā kā Austrijas un Vācijas konvencijas 25. panta 5. punkts pirms iespējamu domstarpību rašanās attiecībā uz noteiktiem gadījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 27. novembris, Pringle, C‑370/12, EU:C:2012:756, 172. punkts).
30 No tā izriet, ka Tiesai ir kompetence lemt par izskatāmajām domstarpībām.
Par lietas būtību
31 Domstarpības ir par jautājumu, vai Austrijas un Vācijas konvencijas 11. panta 2. punktā izmantotais jēdziens “parāda prasības, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver šajā lietā aplūkotos vērtspapīrus.
32 Šajā ziņā ir svarīgi norādīt, ka šos vērtspapīrus var uzskatīt par īpaša veida obligācijām. Proti, no to emisijas noteikumiem izriet, ka atlīdzībā par tiem tiek maksāti fiksētas likmes procenti no to nominālvērtības. Taču to īpatnība būtībā ir apstāklī, ka procentu maksājums tiek samazināts vai pat pārtraukts, ja šāda maksājuma dēļ emitentsabiedrība pārskata gadu noslēdz ar zaudējumiem, bet nesamaksāto summu pēcmaksa tiek veikta, kad tā atkal gūst peļņu, ja vien šāda pēcmaksa nerada zaudējumus.
33 Līdz ar to, lai atrisinātu domstarpības, ir jānoskaidro, vai šo vērtspapīru atlīdzības veidu var uzskatīt par tādu, kam ir raksturīga “piedalīšanās peļņas sadalē” Austrijas un Vācijas konvencijas 11. panta 2. punkta izpratnē, kas kā jēdziens šajā konvencijā nav definēts.
34 Šajā ziņā Vācijas Federatīvā Republika pamatojas uz interpretāciju, kas ir sniegta tās valsts tiesībās, it īpaši Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa, Vācija) 2010. gada 26. augusta spriedumā, saskaņā ar kuru atlīdzība par izskatāmajiem vērtspapīriem ietver piedalīšanos peļņas sadalē.
35 Tiesa gan, Austrijas un Vācijas konvencijas 3. panta 2. punktā ir paredzēts interpretācijas noteikums, saskaņā ar kuru šajā konvencijā nedefinētam jēdzienam vai izteicienam ir tāda nozīme, kāda tam ir tās valsts nodokļu tiesībās, kura to piemēro.
36 Tomēr šāds noteikums par noteiktā brīdī vienas valsts veiktu interpretāciju nebūs uzskatāms par noteikumu, kas ir paredzēts interpretācijas atšķirību atrisināšanai starp divām līgumslēdzējām valstīm.
37 Turklāt pretēja interpretācija laupītu šīs konvencijas 25. panta 5. punkta noteikumiem lietderīgo iedarbību, un tās savstarpējās saskaņošanas procedūrai un klauzulai par kompetences piešķiršanu Tiesai nebūtu nekādas jēgas, ja līgumslēdzējas valstis būtu domājušas, ka šī konvencija ir interpretējama, atsaucoties vienīgi uz valstu tiesībām, pat ja tām, kā šajā gadījumā, ir diametrāli pretējas nozīmes.
38 Tāpēc jēdziens “parāda prasības, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē” Austrijas un Vācijas konvencijas izpratnē ir jāinterpretē saskaņā ar starptautiskajām tiesībām raksturīgām metodēm.
39 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no Vīnes konvencijas, kurai ir pievienojusies gan Austrijas Republika, gan Vācijas Federatīvā Republika, noteikumiem izriet, ka līgums ir tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim, ņemot vērā jebkuras atbilstošās starptautisko tiesību normas, kas piemērojamas attiecībās starp šī līguma līgumslēdzējām pusēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 25. februāris, Brita, C‑386/08, EU:C:2010:91, 43. punkts).
40 Vispirms, runājot par vārdiem “piedalīties peļņas sadalē” piešķiramo parasto nozīmi, gan ikdienas valodā, gan vispārpieņemtajos grāmatvedības standartos tiek norādīts uz pieņēmumu, kas principā nozīmē iespējamību saņemt daļu no uzņēmuma ikgadējās darbības pozitīvajiem rezultātiem. Parasti tā tas ir akcionāra gadījumā, bet arī, piemēram, darbinieka gadījumā, kura darba līgumā ir paredzēta prēmija, kas izteikta kā daļa no darba devēja gūtās peļņas.
41 Turklāt izteiciens “piedalīties peļņas sadalē” parasti asociējas ar mainīgumu un neparedzamību, kas ir raksturīga jebkuram riska saimnieciskas darbības gada rezultātam. Tāpat piedalīšanās peļņas sadalē pārskata gadā parasti nozīmē tiesības saņemt nenoteiktu summu, kas var mainīties no gada uz gadu un turklāt var izrādīties nulles apmērā.
42 Tātad izteiciens “parāda prasības, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē” attiecas uz finanšu produktiem, par kuriem atlīdzība vismaz daļēji mainās atkarībā no debitora ikgadējās peļņas apmēra.
43 Šādu interpretāciju apstiprina gan kontekstuāla analīze, gan to noteikumu mērķa analīze, kuros atrodams pašreizējo domstarpību saknē esošais jēdziens “parāda prasības, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē”.
44 Turpinājumā, runājot par kontekstu, jāatzīmē, ka šis jēdziens ir lietots Austrijas un Vācijas konvencijas 11. panta 2. punktā pirms šo jēdzienu ilustrējoša uzskaitījuma, kurā ir norādīti trīs finanšu instrumentu veidi, kuru kopīgā raksturiezīme, kā ģenerāladvokāts ir atzinis savu secinājumu 94.–97. punktā, ir tāda, ka atlīdzība par šiem instrumentiem var būt mainīga atkarībā no emitenta ikgadējās peļņas.
45 Tur ir minētas “ienākuma obligācijas”, ar kurām parasti saprot obligācijas, kas papildus piedāvātajiem fiksētajiem procentiem dod tiesības uz daļu no emitenta peļņas.
46 Tāpat “peļņdalības aizdevumiem” principā ir raksturīga fiksēta vai mainīga bāzes procentu likme, papildināta ar procentiem, kuriem ir savstarpēja saistība ar debitora peļņas apmēru.
47 Attiecībā uz “pasīvo līdzdalībnieku”, lai kāda būtu tā forma, tas pēc definīcijas piedalās tādas sabiedrības peļņas sadalē, kurā tam pieder daļas, kā to turklāt, nevienam neiebilstot, ir apgalvojusi Austrijas Republika.
48 Visbeidzot, runājot par to noteikumu mērķi, kuros ietverta frāze “parāda prasības, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē”, jānorāda, ka Austrijas un Vācijas konvencijas 11. panta 2. punkts ir formulēts kā izņēmums no līgumslēdzēju valstu fiskālās kompetences sadalījuma principa, kas ir izklāstīts šīs konvencijas 11. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru procentiem nodoklis tiek principā uzlikts šo procentu saņēmēja reģistrācijas vai rezidences valstī. Šajā izņēmuma noteikumā ir atļauts “arī” procentus no parāda prasības, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē, aplikt ar nodokli to izcelsmes valstī. Tātad šo procentu saņēmēja reģistrācijas vai rezidences valstij ir jānovērš nodokļu dubulta uzlikšana, nodokli, kas ir jau iekasēts izcelsmes vietā, ieskaitot pārējos nodokļos, kuri jāmaksā šī parāda kreditoram.
49 Ņemot vērā šo Austrijas un Vācijas konvencijas vispārējo sistēmu un mērķi, proti, cik vien iespējams novērst nodokļu juridisku dubultu uzlikšanu pārrobežu situācijās starp abām līgumslēdzējām valstīm, kritērijs, kas atļauj atkāpties no nolīgtā fiskālās kompetences sadalījuma, t.i., piedalīšanās peļņas sadalē, ir jāinterpretē šauri, kā noteikts šī sprieduma 40.–42. punktā.
50 Šīs konvencijas 11. panta 2. punktā minētā izteiciena “piedalīties peļņas sadalē” plaša interpretācija varētu ierobežot tās 11. panta 1. punkta tvērumu, kurš, stingri sadalot kompetenci attiecībā uz nodokļu uzlikšanu procentiem, paredz novērst jebkādu nodokļu dubultu uzlikšanu, savukārt minētā 11. panta 2. punkta piemērošana nozīmē nodokļu dubultu uzlikšanu, kuras nelabvēlīgās sekas attiecībā uz iekšējā tirgus pareizu darbību tiek vienīgi mazinātas ar ieskaita noteikumu, kas ir paredzēts šīs pašas konvencijas 23. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 2. punkta b) apakšpunktā.
51 Šajā lietā neapšaubāmi ir tas, ka atlīdzība par aplūkojamajiem vērtspapīriem tiek maksāta katru gadu pēc fiksētas likmes, kas tiek piemērota vērtspapīru nominālvērtībai, kura arī ir fiksēta, un šie divi skaitļi tiek noteikti pirms parakstīšanās.
52 Tiesa gan, atlīdzība par šiem vērtspapīriem, starp citu, ir tik neierasta, ka tā tiek samazināta vai pārtraukta, ja šādas atlīdzības dēļ emitentsabiedrības pārskata gads tiek noslēgts ar zaudējumiem, bet pēc tam nesamaksāto summu pēcmaksa tiek veikta nākamajos pārskata gados, kuros tiek gūta peļņa, ja vien šāda pēcmaksa nerada zaudējumus, tātad šī pēcmaksa tiek pieskaitīta tādu procentu maksājumiem, kas parasti ir jāmaksā nākamajos pārskata gados.
53 Taču šāda īpatnība nozīmē vienīgi to, ka procentu ikgadējais maksājums notiek ar nosacījumu, ka tiek gūta pietiekama bilances peļņa tajā pašā pārskata periodā, bet nenozīmē to, ka aplūkojamie vērtspapīri papildus ikgadējiem procentiem dotu tiesības uz daļu no šīs peļņas.
54 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Austrijas un Vācijas konvencijas 11. panta 2. punktā izmantotais jēdziens “parāda prasības, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neietver tādus vērtspapīrus kā šajā lietā aplūkotie.
55 Jautājumā par Austrijas Republikas un Vācijas Federatīvās Republikas savstarpējām prasībām izbeigt fiskālo pilnvaru īstenošanu attiecībā uz ienākumiem no aplūkotajiem vērtspapīriem, Tiesas sniegtajai atbildei uz jautājumu par Austrijas un Vācijas konvencijas 11. panta 2. panta interpretāciju jābūt pietiekamai.
56 Runājot par Austrijas Republikas un Vācijas Federatīvās Republikas savstarpējām prasībām noteikt pienākumu atmaksāt nepamatoti iekasētos nodokļus, nekādā gadījumā nav pamata tās apmierināt.
57 Proti, Tiesas rīcībā nav atbilstošu elementu, lai tā šajā ziņā varētu paust savu nostāju, it īpaši attiecībā uz jebkādu iespējamu iejaukšanos eventuāli notiekošajos procesos vienas vai otras valsts tiesās.
58 Tāpēc Austrijas Republikai un Vācijas Federatīvajai Republikai ir jāizdara secinājumi no šī sprieduma, šajā nolūkā lojāli sadarbojoties.
Par tiesāšanās izdevumiem
59 Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
60 Tā kā Austrijas Republika ir prasījusi piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Vācijas Federatīvajai Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) 2000. gada 24. augusta Abkommen zwischen der Republik Österreich und der Bundesrepublik Deutschland zur Vermeidung der Doppelbesteuerung auf dem Gebiet der Steuern vom Einkommen und vom Vermögen (Austrijas Republikas un Vācijas Federatīvās Republikas konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem) 11. panta 2. punktā izmantotais jēdziens “parāda prasības, kas dod tiesības piedalīties peļņas sadalē” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neietver šajā lietā aplūkotos vērtspapīrus;
2) Vācijas Federatīvā Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]