TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2024. gada 11. aprīlī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālais nodrošinājums – Migrējoši darba ņēmēji – Ģimenes pabalsti – Regula (EK) Nr. 883/2004 – 3. pants – Slimības pabalsti – Piemērojamība – Aprūpētāja atvaļinājuma pabalsts – Dalībvalsts pilsonis, kas dzīvo un strādā citā dalībvalstī un aprūpē savu ģimenes locekli pirmajā dalībvalstī – Aprūpes pabalstu papildinošs raksturs – 4. pants – Vienlīdzīga attieksme
Lietā C‑116/23
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesverwaltungsgericht (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) iesniegusi ar 2023. gada 23. februāra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2023. gada 27. februārī, tiesvedībā
XXXX,
piedaloties
Sozialministeriumservice,
TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs F. Biltšens [F. Biltgen], tiesneši N. Vāls [N. Wahl] un M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún] (referente),
ģenerāladvokāts: Ž. Rišārs Delatūrs [J. Richard de la Tour],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– XXXX vārdā – K. Mayr un D. Menkovic, pārstāvji,
– Austrijas valdības vārdā – J. Schmoll un C. Leeb, pārstāves,
– Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – F. Clotuche‑Duvieusart un B.‑R. Killmann, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 18. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp.) 3., 4., 7. un 21. pantu, kā arī efektivitātes principu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp XXXX un Sozialministeriumservice (Sociālo lietu ministrijas dienests, Austrija; turpmāk tekstā – “ministrijas dienests”) par pēdējā minētā atteikumu piešķirt XXXX aprūpētāja atvaļinājuma pabalstu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Regula Nr. 883/2004
3 Regulas Nr. 883/2004 8., 9., 12. un 16. apsvērumā ir teikts:
“(8) Vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips ir īpaši svarīgs darba ņēmējiem, kas nedzīvo dalībvalstī, kurā tie tiek nodarbināti, ieskaitot pierobežas darbiniekus.
(9) Tiesa dažos gadījumos ir sniegusi atzinumu par vienlīdzīgas attieksmes iespēju attiecībā uz nodrošinājuma summām, ienākumiem un faktiem; šis princips ir skaidri jāpieņem un jāattīsta, vienlaikus ievērojot likumīgo nolēmumu būtību un garu.
[..]
(12) Ņemot vērā proporcionalitāti, jāparūpējas par to, ka tiek nodrošināts, lai faktu un notikumu pielīdzināšanas princips neizraisītu objektīvi nepamatotus rezultātus vai viena veida pabalstu pārklāšanos vienā un tajā pašā laikposmā.
[..]
(16) Kopienā principā nav pamata sociālās nodrošināšanas tiesības padarīt atkarīgas no attiecīgās personas dzīvesvietas; tomēr konkrētos gadījumos, jo īpaši attiecībā uz īpašiem pabalstiem, kas ir saistīti ar attiecīgās personas ekonomisko un sociālo vidi, dzīvesvietu var ņemt vērā.”
4 Šīs regulas 3. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:
a) slimības pabalsti;
[..]
h) bezdarbnieka pabalsti;
[..].”
5 Minētās regulas 4. pantā ir paredzēts:
“Ja šajā regulā nav noteikts citādi, personām, uz ko attiecas šī regula, pienākas tādi paši pabalsti un ir tādi paši pienākumi kā tie, ko kādas dalībvalsts tiesību paredz akti tās piederīgajiem.”
6 Šīs pašas regulas 5. pantā ir noteikts:
“Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, ņemot vērā izklāstītos īpašos īstenošanas noteikumus, piemēro šādus noteikumus:
a) ja saskaņā ar kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem sociālā nodrošinājuma pabalstu un citu ienākumu saņemšanai ir zināmas tiesiskās sekas, minēto tiesību aktu attiecīgie noteikumi attiecas arī uz tādu līdzvērtīgu pabalstu saņemšanu, kas iegūti saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, vai uz ienākumiem, kas gūti citā dalībvalstī;
b) ja saskaņā ar kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem tiesiskas sekas saistās ar noteiktu faktu vai notikumu gadījumiem, minētā dalībvalsts ņem vērā līdzīgus faktus vai notikumus, kas notikuši jebkurā no dalībvalstīm, tā, it kā tie būtu notikuši tās teritorijā.”
7 Atbilstoši Regulas Nr. 883/2004 7. pantam:
“Ja šajā regulā nav noteikts citādi, naudas pabalstus, ko izmaksā saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem vai saskaņā ar šo regulu, nesamazina, nemaina, neatliek, neatceļ un nekonfiscē tādēļ, ka pabalsta saņēmējs vai viņa ģimenes locekļi dzīvo dalībvalstī, kas nav tā, kurā atrodas par pabalstu piešķiršanu atbildīgā iestāde.”
8 Šīs regulas 11. pantā ir noteikts:
“1. Personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.
[..]
3. Ievērojot 12.–16. pantu:
a) persona, kas veic darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā kādā dalībvalstī, ir pakļauta minētās dalībvalsts tiesību aktiem;
[..].”
9 Minētās regulas 21. pantā ir paredzēts:
“1. Apdrošinātai personai un viņas ģimenes locekļiem, kas dzīvo vai uzturas dalībvalstī, kura nav kompetentā dalībvalsts, ir tiesības uz naudas pabalstiem, ko nodrošina kompetentā iestāde saskaņā ar tiesību aktiem, kurus tā piemēro. Kompetentajai iestādei un dzīvesvietas vai uzturēšanās vietas iestādei vienojoties, šādus pabalstus var tomēr piešķirt dzīvesvietas vai uzturēšanās vietas iestāde par kompetentās iestādes līdzekļiem saskaņā ar kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem.
[..]”
Regula (ES) Nr. 492/2011
10 Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 492/2011 (2011. gada 5. aprīlis) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā (OV 2011, L 141, 1. lpp.) 7. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts valstspiederīgais, citā dalībvalstī valstspiederības dēļ nedrīkst piemērot citādus darba un nodarbinātības nosacījumus kā minētās valsts darba ņēmējiem, īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un bezdarba gadījumā – atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā.
2. Šādam darba ņēmējam ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem.”
Austrijas tiesības
AVRAG
11 Arbeitsvertragsrechts‑Anpassungsgesetz (Darba līgumu tiesību pielāgošanas likums; BGBl. 459/1993), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “AVRAG”), 14.a panta 1. punktā ir paredzēts:
“Darba ņēmējs var rakstveidā pieprasīt saīsināt parasto darba laiku, mainīt darba laiku vai pieprasīt atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas, lai palīdzētu tuvam radiniekam [..] dzīves beigās uz noteiktu laiku, kas nepārsniedz trīs mēnešus, norādot tā sākumu un ilgumu, pat ja darbinieks un tuvs radinieks nav vienas mājsaimniecības locekļi. [..]”
12 Šī likuma 14.c panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Ar nosacījumu, ka darba attiecības ir sasniegušas trīs mēnešus bez pārtraukuma, darbinieks un darba devējs var rakstveidā vienoties par aprūpētāja atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas no viena līdz trim mēnešiem, lai darbinieks varētu aprūpēt vai palīdzēt tuvam radiniekam 14.a panta izpratnē, kurš brīdī, kad sākas aprūpētāja atvaļinājums, saņem 3. vai augstāka līmeņa aprūpes pabalstu saskaņā ar Bundespflegegeldgesetz [(Federālais aprūpes pabalstu likums, BGBl. 110/1993), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “BPGG”)], 5. pantu. [..]”
BPGG
13 BPGG 3.a pants ir formulēts šādi:
“1. Austrijas pilsoņi, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir valsts teritorijā, var pretendēt uz aprūpes pabalstu saskaņā ar šo likumu, pat nesaņemot 3. panta 1. un 2. punktā minēto pamatpabalstu, ja vien citas dalībvalsts kompetencē nav piešķirt aprūpes pabalstus saskaņā ar Regulu [Nr. 883/2004] [..].
2. Austrijas pilsoņiem pielīdzina:
1) ārvalstniekus, uz kuriem neattiecas neviens no turpmākajiem punktiem, ja vienlīdzīga attieksme izriet no starptautiskajām konvencijām vai Savienības tiesībām, vai
[..]
3) personas, kam ir uzturēšanās tiesības saskaņā ar Savienības tiesību aktiem [..]
[..].”
14 Atbilstoši BPGG 21.c pantam:
“1. Personas, kas ir vienojušās par aprūpētāja atvaļinājumu saskaņā ar AVRAG 14.c pantu, [..] aprūpētāja atvaļinājuma laikā, bet ne ilgāk kā trīs mēnešus, saņem aprūpētāja atvaļinājuma pabalstu saskaņā ar šīs nodaļas noteikumiem. [..] Tiesības uz aprūpes atvaļinājumu ir saskaņā ar likumu.
2. Lai persona, kas atrodas atvaļinājumā, varētu pretendēt uz aprūpētāja atvaļinājuma pabalstu, tai jābūt apdrošinātai saistībā ar apturētajām darba attiecībām nepārtraukti trīs mēnešus [..], saņemot pilnu segumu [..]. Ja vien šajā likumā vai rīkojumā, kas pieņemts, pamatojoties uz 5. punktu, nav noteikts citādi, aprūpētāja atvaļinājuma pabalsts ir jāizmaksā bezdarbnieka pabalsta pamatsummas apmērā [..].
3. Personas, kas izmanto atvaļinājumu hospisa aprūpei mājas apstākļos, lai palīdzētu tuviniekam dzīves beigās vai ļoti smagi slimam bērnam,
1) saskaņā ar AVRAG 14.a vai 14.b pantu [..]
[..]
atvaļinājuma hospisa aprūpei mājas apstākļos laikā saņem aprūpētāja atvaļinājuma pabalstu saskaņā ar šo iedaļu. [..]”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
15 Prasītājs pamatlietā, Itālijas valstspiederīgais, kurš kopš 2013. gada dzīvo un strādā Austrijā, saskaņā ar AVRAG 14.c panta 1. punktu ir vienojies ar savu darba devēju par aprūpētāja atvaļinājumu no 2022. gada 1. maija līdz 13. jūnijam, lai aprūpētu savu tēvu, kurš dzīvoja Itālijā.
16 2022. gada 10. maijā šis prasītājs, pamatojoties uz BPGG 21.c panta 1. punktu, iesniedza ministra dienestam lūgumu piešķirt aprūpes atvaļinājuma pabalstu par laikposmu no 2022. gada 10. maija līdz 2022. gada 13. jūnijam, jo viņa tēvam veselības stāvokļa dēļ bija nepieciešama pastāvīga aprūpe. [Tēvs], kurš, šķiet, saņem aprūpes pabalstu saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem, bija aprūpējams, un, ja viņa pastāvīgā dzīvesvieta būtu Austrijā, tas viņam dotu tiesības saņemt 3. līmeņa aprūpes pabalstu, pamatojoties uz BPGG 3.a pantu.
17 Prasītāja pamatlietā tēvs nomira 2022. gada 29. maijā.
18 Ar 2022. gada 7. jūnija lēmumu ministrijas dienests noraidīja prasītāja pamatlietā lūgumu, pamatojoties uz to, ka viņa tēvs nesaņem aprūpes pabalstu saskaņā ar Austrijas tiesībām, bet šāda pabalsta izmaksa aprūpējamajai personai esot nepieciešamais nosacījums, lai aprūpētājs saņemtu aprūpētāja atvaļinājuma pabalstu saskaņā ar piemērojamajiem Austrijas tiesību aktiem.
19 2022. gada 7. jūlijā prasītājs pamatlietā cēla prasību par šo lēmumu Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija), kas ir iesniedzējtiesa, apgalvojot, ka aprūpētāja atvaļinājuma pabalsts nepapildina aprūpes pabalstu, jo tas tiek piešķirts un maksāts aprūpētajai personai, savukārt aprūpētāja atvaļinājuma pabalsts tiek piešķirts un maksāts aprūpētājam. Šis pēdējais minētais pabalsts tādējādi esot sociālā palīdzība aprūpētājam, tāpēc tā piešķiršanu nosakot viņa darba vieta. Šāds pabalsts uzskatāms par “slimības pabalstu” Regulas Nr. 883/2004 3.panta 1.punkta a) apakšpunkta izpratnē. Tādējādi, tā kā viņš strādā Austrijā, prasītājs pamatlietā uzskata, ka saskaņā ar šīs regulas 11. panta 3. punkta a) apakšpunktu viņam šajā gadījumā ir piemērojami Austrijas tiesību akti, kuros ir paredzēts šis pabalsts, un viņam ir jāsaņem minētais pabalsts, kuram ir naudas pabalsta raksturs, arī tad, ja viņš uzturas citā dalībvalstī, piemērojot minētās regulas 21. panta 1. punktu.
20 Turklāt prasītājs pamatlietā apgalvo, ka ministrijas dienesta 2022. gada 7. jūnija lēmumā ietvertā interpretācija būtībā izslēdz iespēju saņemt aprūpētāja atvaļinājuma pabalstu Eiropas Savienības pilsoņiem, kuriem nav Austrijas pilsonības, jo viņiem parasti mēdz būt vecāki, kas dzīvo ārpus Austrijas teritorijas. Tādējādi šī interpretācija esot migrējošu darba ņēmēju netieša diskriminācija vai vismaz darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojums, kas ir pretrunā LESD 45. pantam un Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktam.
21 Iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka, lai gan pamatlietas puses ir vienisprātis, ka aprūpētāja atvaļinājuma pabalsts ir kvalificējams par “slimības pabalstu” Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, esot arī iespējams, ka šim pabalstam piemīt pabalsta sakarā ar darba pagaidu pārtraukšanu raksturs, kas pamato to, ka tas tiek uzskatīts par bezdarbnieka pabalstu.
22 Otrkārt, runājot par aprūpētāja atvaļinājuma pabalsta kvalifikāciju par “naudas pabalstu”, šī tiesa atsaucas uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru aprūpētājam samaksātie pabalsti tiek uzskatīti par “slimības pabalstiem” saskaņā ar Regulu Nr. 883/2004. Tā kā attiecīgais pabalsts tiek piešķirts aprūpētājam, bet galu galā labumu no tā gūst aprūpējamā persona, tas tāpēc būtu jākvalificē nevis par “naudas pabalstu”, bet gan par “pabalstu natūrā”, kas ir jāmaksā tikai, lai aprūpētu Austrijā dzīvojošas personas. Tomēr būtu arī iespējams uzskatīt, ka uz šo pabalstu attiecas nevis Regula Nr. 883/2004, bet gan aprūpējošas personas statuss atbilstoši darba tiesībām, tādējādi tas būtu jāmaksā, ja aprūpētājs atbilstu BPGG 21.c panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, neatkarīgi no aprūpējamā dzīvesvietas.
23 Treškārt, minētā tiesa vēlas noskaidrot, vai tas, ka prasītājs pamatlietā ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties pirms desmit gadiem, apmetoties uz dzīvi Austrijā, ietekmē Regulas Nr. 883/2004 piemērošanu un vai tāpēc atteikums viņam piešķirt aprūpētāja atvaļinājuma pabalstu nav šķērslis šo tiesību uz brīvu pārvietošanos izmantošanai.
24 Ceturtkārt, attiecībā uz BPGG 3.a pantā paredzēto prasību, saskaņā ar kuru Austrijas aprūpes pabalstu var saņemt tikai tās aprūpējamās personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Austrijas teritorijā, šī pati tiesa norāda, ka Austrijas pilsoņiem, protams, ir vieglāk izpildīt šo kritēriju nekā citu dalībvalstu pilsoņiem, kā, piemēram, šajā gadījumā prasītāja pamatlietā tēvam, kas dzīvoja Itālijā un, šķiet, saņēma Itālijas aprūpes pabalstu. Tādējādi iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai pastāv netieša diskriminācija Regulas Nr. 883/2004 4. panta izpratnē ne tikai pilsonības, bet arī dzīvesvietas dēļ, jo pienākums aprūpējamajai personai saņemt Austrijas 3. līmeņa vai augstāka līmeņa aprūpes pabalstu, lai varētu pretendēt uz aprūpētāja atvaļinājuma pabalstu, vairāk ietekmējot tādus migrējošus darba ņēmējus kā prasītājs pamatlietā nekā Austrijas valstspiederīgos, kuru vecāku pastāvīgā dzīvesvieta parasti ir Austrijā.
25 Piektkārt, šī tiesa, ņemot vērā Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) judikatūru, no kuras izriet, ka visām sociālā nodrošinājuma iestādēm ir jāievēro princips, ka apdrošinātajai personai tiek piemērotas labvēlīgās tiesības, vēlas noskaidrot, cik lielā mērā ir jāņem vērā tas, vai prasītājs pamatlietā atbilda cita labvēlīgāka valsts pabalsta, proti, BPGG 21.c panta 3. punktā paredzētā atvaļinājuma hospisa aprūpei mājas apstākļos pabalsta, samaksas nosacījumiem, kas nav atkarīgi no tā, vai aprūpētajai personai tiek maksāts Austrijas aprūpes pabalsts. Tā šaubās par to, vai, neraugoties uz to, ka šī judikatūra nav piemērojama ministrijas dienestam, kas nav sociālā nodrošinājuma iestāde, un to, ka prasītājs pamatlietā nav lūdzis piešķirt šo atvaļinājuma hospisa aprūpei mājas apstākļos pabalstu, attiecīgā situācija nav netieša diskriminācija, kas ir pretrunā tostarp Regulas Nr. 883/2004 4. pantam un Hartas 7. pantam.
26 Šādos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai aprūpētāja pabalsts ir slimības pabalsts Regulas Nr. 883/2004 3. panta izpratnē vai attiecīgā gadījumā cits minētajā 3. pantā norādīts pabalsts?
2) Ja tas ir uzskatāms par slimības pabalstu, vai aprūpētāja pabalsts ir naudas pabalsts Regulas Nr. 883/2004 21. panta izpratnē?
3) Vai aprūpētāja pabalsts ir pabalsts, ko maksā personai, kas nodrošina aprūpi, vai personai, kurai nepieciešama aprūpe?
4) Vai tādējādi Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomā ietilpst faktiskā situācija, kurā Itālijas valstspiederīgais, kurš kopš 2013. gada 28. jūnija pastāvīgi dzīvo Austrijā (Augšaustrijas federālajā zemē) un kopš 2013. gada 1. jūlija tajā pašā federālajā zemē Austrijā nepārtraukti strādā pie viena un tā paša darba devēja – tāpēc nekas neliecina par to, ka pieteikuma iesniedzējam būtu pārrobežu darba ņēmēja statuss – un kurš par attiecīgo laikposmu no 2022. gada 1. maija līdz 13. jūnijam ir vienojies ar darba devēju par aprūpes atvaļinājuma piešķiršanu tēva aprūpei, kas ir Itālijas valstspiederīgais un pastāvīgi dzīvo Itālijā (Sassuolo), [ministrijas dienestam] lūdz piešķirt aprūpētāja pabalstu?
5) Vai ar Regulas Nr. 883/2004 7. pantu vai diskriminācijas aizliegumu dažādajos Eiropas tiesību aktos (piemēram, LESD 18. pantā, Regulas Nr. 883/2004 4. pantā u.tml.) netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā aprūpētāja pabalsta samaksa ir pakārtota tam, vai persona, kurai ir nepieciešama aprūpe, saņem Austrijas 3. vai augstāka līmeņa aprūpes pabalstu?
6) Vai Savienības tiesību efektivitātes princips vai diskriminācijas aizliegums dažādajos Savienības tiesību aktos (piemēram, LESD 18. pantā, Regulas Nr. 883/2004 4. pantā u.tml.) tādā faktiskajā situācijā, kāda ir šeit aplūkota, liedz piemērot valsts tiesisko regulējumu vai pastāvīgo valsts judikatūru, kurā nav paredzēta novērtējuma brīvība, lai “pieteikumu aprūpētāja atvaļinājuma piešķiršanai” pārkvalificētu par “pieteikumu atvaļinājuma hospisa aprūpei mājas apstākļos piešķiršanai”, jo nepārprotami ir izmantota veidlapa “pieteikums aprūpētāja pabalstam”, nevis tieši “pieteikums atvaļinājumam hospisa aprūpei mājas apstākļos” un nepārprotami tika noslēgta arī vienošanās ar darba devēju, kurā runa ir par “tuvinieku aprūpi”, nevis par “pirmsnāves aprūpi”, – lai gan pamatā esošie faktiskie apstākļi sakarā ar tēva, kuram bija nepieciešama aprūpe, nāvi, kas iestājusies pa šo laiku, principā atbilstu arī kritērijiem, lai saņemtu aprūpētāja pabalstu saistībā ar atvaļinājumu hospisa aprūpei mājas apstākļos, ja vien ar darba devēju būtu noslēgta cita vienošanās un iestādē būtu iesniegts cits pieteikums?
7) Vai ar Regulas Nr. 883/2004 4. pantu vai citu Savienības tiesību normu (piemēram, [Hartas] 7. pantu) netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums (BPGG 21.c panta 1. punkts), kurā aprūpētāja pabalsta piešķiršana ir pakārtota nosacījumam, ka persona, kurai nepieciešama aprūpe, saņem Austrijas 3. vai augstāka līmeņa aprūpes pabalstu, savukārt saskaņā ar citu valsts tiesību normu (minētā likuma 21.c panta 3. punkts), piemērojot to tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem, pabalsta izmaksa tieši nav pakārtota līdzīgam nosacījumam?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo līdz ceturto jautājumu
27 Ar pirmo līdz ceturto jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai jēdziens “slimības pabalsti” Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz aprūpētāja atvaļinājuma pabalstu, kas tiek maksāts darba ņēmējam, kurš palīdz vai aprūpē tuvinieku, kas saņem aprūpes pabalstu citā dalībvalstī, un kurš šajā ziņā izmanto neapmaksātu atvaļinājumu. Apstiprinošas atbildes gadījumā šī tiesa vēlas noskaidrot, vai šāds pabalsts ietilpst jēdzienā “naudas pabalsti” šīs regulas izpratnē.
Par pieņemamību
28 Eiropas Komisija, formāli neatsaucoties uz šo jautājumu nepieņemamību, apgalvo, ka tiem nav nozīmes pamatlietas atrisināšanā, jo ir piemērojams LESD 45. pants un Regulas Nr. 492/2011 7. pants neatkarīgi no tā, vai pamatlietā aplūkotais aprūpētāja atvaļinājuma pabalsts ietilpst Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomā.
29 Šajā ziņā jāatgādina iedibinātā judikatūra, saskaņā ar kuru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi saistībā ar pašas noteikto tiesisko regulējumu un faktiskajiem apstākļiem un kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, attiecas nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2023. gada 7. decembris, Obshtina Razgrad, C‑441/22 un C‑443/22, EU:C:2023:970, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
30 Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet – iesniedzējtiesa uzskata, ka atbildei, ko Tiesa sniegs uz minētajiem jautājumiem, ir nozīme pamatlietas atrisināšanā, it īpaši, lai saskaņā ar Savienības tiesībām kvalificētu attiecīgo aprūpētāja atvaļinājuma pabalstu. Tādējādi nevar uzskatīt, ka iesniedzējtiesas lūgtā Savienības tiesību interpretācija tai acīmredzami nav nepieciešama, lai atrisinātu tajā izskatāmo strīdu.
31 Tāpēc pirmais līdz ceturtais jautājums ir pieņemams.
Par lietas būtību
32 Vispirms jāuzsver, ka atšķirība starp pabalstiem, kas ietilpst Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomā, un pabalstiem, kuri no tās ir izslēgti, galvenokārt balstās uz katra pabalsta būtiskajām pazīmēm, it īpaši uz tā mērķiem un piešķiršanas nosacījumiem, nevis uz to, vai pabalsts valsts tiesību aktā ir vai nav kvalificēts par sociālā nodrošinājuma pabalstu (spriedums, 2023. gada 15. jūnijs, Thermalohotel Fontana, C‑411/22, EU:C:2023:490, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
33 Tādējādi no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pabalstu var uzskatīt par sociālā nodrošinājuma pabalstu, ja, pirmkārt, tas saņēmējiem tiek piešķirts neatkarīgi no jebkāda individuāla un rīcības brīvības ietvaros veikta personisko vajadzību vērtējuma, pamatojoties uz tiesību aktos definētu situāciju, un, otrkārt, tas ir saistīts ar kādu no Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punktā tieši uzskaitītajiem riskiem. Šie abi nosacījumi ir kumulatīvi (spriedums, 2023. gada 15. jūnijs, Thermalhotel Fontana, C‑411/22, EU:C:2023:490, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Attiecībā uz šī sprieduma iepriekšējā punktā minēto pirmo nosacījumu jāatgādina, ka tas ir izpildīts, ja pabalsts tiek piešķirts, ņemot vērā objektīvus kritērijus, kuri, ja tie ir īstenojušies, rada tiesības uz pabalstu, bez iespējas kompetentajai iestādei ņemt vērā citus personiskus apstākļus (spriedums, 2023. gada 15. jūnijs, Thermalhotel Fontana, C‑411/22, EU:C:2023:490, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 Šajā gadījumā šķiet, ka šis pirmais nosacījums ir izpildīts, ņemot vērā, ka pamatlietā aplūkotais pabalsts tiek piešķirts automātiski saskaņā ar BPGG 21.c panta 1. punkta pēdējo teikumu, ja pieteikuma iesniedzējs saņem aprūpētāja atvaļinājumu, un ministrijas dienests neņem vērā citus viņa personiskos apstākļus.
36 Attiecībā uz šī sprieduma 33. punktā minēto otro nosacījumu Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir skaidri minēti “slimības pabalsti”, kuru galvenais mērķis ir slimnieka atveseļošana, sniedzot aprūpi, kas nepieciešama viņa veselības stāvoklim, un tādējādi tie sedz risku, kas saistīts ar slimību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 15. jūnijs, Thermalhotel Fontana, C‑411/22, EU:C:2023:490, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka “slimības pabalstiem” šīs tiesību normas izpratnē ir pielīdzināmi izdevumi, kas radušies aprūpējamās personas aprūpes stāvokļa dēļ un kas vienlaikus vai atsevišķi attiecas uz šai personai sniegto aprūpi un tās ikdienas dzīves uzlabošanu, kā, piemēram, izdevumi, kas tai nodrošina trešo personu palīdzību, jo šādu izdevumu mērķis ir uzlabot aprūpējamo personu veselības stāvokli un dzīvi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 5. marts, Molenaar, C‑160/96, EU:C:1998:84, 23. un 24. punkts, un 2018. gada 25. jūlijs, A (Palīdzība personai ar invaliditāti), C‑679/16, EU:C:2018:601, 43. un 44. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
38 Šajā gadījumā pamatlietā aplūkotā aprūpētāja atvaļinājuma pabalsta piešķiršana, protams, izriet no aprūpētāja darba ņēmēja statusa. Tomēr, pirmkārt, šī piešķiršana ir pakārtota nosacījumam, ka aprūpējamais saskaņā ar Austrijas tiesībām saņem noteikta līmeņa aprūpes pabalstu.
39 Otrkārt, šķiet, ka pamatlietā aplūkotā aprūpētāja atvaļinājuma pabalsta piešķiršana, pat ja tas tiek piešķirts un maksāts aprūpētājam, lai kompensētu algas zudumu viņa atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas laikā, galīgais mērķis ir arī un galvenokārt ļaut slimniekam sniegt aprūpi, kas nepieciešama aprūpētās personas veselības stāvokļa dēļ, tādējādi pirmām kārtām pēdējā minētā gūst labumu.
40 Šādos apstākļos jāuzskata, ka pamatlietā aplūkotais aprūpētāja atvaļinājuma pabalsts ietilpst jēdzienā “slimības pabalsti” Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
41 Turpinājumā attiecībā uz jautājumu par to, vai šis pabalsts ir jākvalificē par “naudas pabalstu” šīs regulas izpratnē, jāprecizē, ka minēto pabalstu veido fiksēta naudas summa, kas periodiski tiek maksāta aprūpētājam, neņemot vērā faktiskās aprūpes izmaksas, un tās mērķis ir kompensēt darba samaksas zaudējumu, kas saistīts ar aprūpētāja atvaļinājumu, kā arī atvieglot no šī atvaļinājuma izrietošās izmaksas.
42 Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka trešās personas, kuru aprūpējamā persona izmanto, lai palīdzētu mājās, iemaksu uzņemšanās pati par sevi ir jākvalificē par naudas pabalstu, jo tas papildina pašu aprūpes pakalpojumu tādā ziņā, ka tā mērķis ir atvieglot aprūpes izmantošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 8. jūlijs, Gaumain‑Cerri un Barth, C‑502/01 un C‑31/02, EU:C:2004:413, 27. punkts).
43 Tādējādi pamatlietā aplūkotais aprūpētāja atvaļinājuma pabalsts, kurš papildina pašu aprūpes pabalstu, arī ir jākvalificē par “naudas pabalstu” Regulas Nr. 883/2004 izpratnē.
44 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo līdz ceturto jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “slimības pabalsti” šīs tiesību normas izpratnē attiecas uz aprūpētāja pabalstu, kas tiek maksāts darba ņēmējam, kurš palīdz vai sniedz aprūpi tuviniekam, kas saņem aprūpes pabalstu citā dalībvalstī, un kurš šajā ziņā saņem neapmaksātu atvaļinājumu. Tāpēc šāds pabalsts ietilpst arī jēdzienā “naudas pabalsti” šīs regulas izpratnē.
Par piekto jautājumu
45 Vispirms jānorāda, ka iesniedzējtiesa piektajā jautājumā atsaucas uz LESD 18. pantu.
46 Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesai ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības procedūras starp valstu tiesām un to ietvaros ir jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo lietu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi. Turklāt Tiesai var nākties ņemt vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (spriedums, 2023. gada 7. septembris, Groenland Poultry, C‑169/22, EU:C:2023:638, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Attiecībā uz LESD 18. pantu Tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka šo tiesību normu ir paredzēts piemērot patstāvīgi tikai Savienības tiesībās reglamentētajos gadījumos, attiecībā uz kuriem LESD nav paredzēti īpaši noteikumi par diskriminācijas aizliegumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. decembris, Caisse nationale d’assurance pension, C‑731/21, EU:C:2022:969, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Tomēr diskriminācijas aizlieguma princips sociālā nodrošinājuma jomā ir īstenots ar LESD 45. pantu un Regulas Nr. 883/2004 4. pantu, kā arī ar Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 16. jūnijs, Komisija/Austrija (Ģimenes pabalstu indeksācija) C‑328/20, EU:C:2022:468, 98. punkts).
49 Tādējādi, ņemot vērā visus iesniedzējtiesas norādītos apstākļus, jāuzskata, ka ar piekto jautājumu šī tiesa būtībā jautā, vai LESD 45. panta 2. punkts, Regulas Nr. 883/2004 4. pants, kā arī Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru aprūpētāja atvaļinājuma pabalsta piešķiršana ir pakļauta nosacījumam, ka aprūpējamā persona saņem noteikta līmeņa aprūpes pabalstu saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem.
50 Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka Regulas Nr. 883/2004 4. panta mērķis ir saskaņā ar LESD 45. pantu nodrošināt vienlīdzību sociālā nodrošinājuma jomā neatkarīgi no pilsonības, šajā ziņā novēršot jebkādu diskrimināciju, kas izriet no dalībvalstu tiesību aktiem. Otrkārt, Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkts precizē, ka darba ņēmējam, kas ir kādas dalībvalsts pilsonis, citās dalībvalstīs ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 16. jūnijs, Komisija/Austrija (Ģimenes pabalstu pārskatīšana), C‑328/20, EU:C:2022:468, 93. un 94. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
51 Jēdziens “sociālā priekšrocība”, kurš Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā ir attiecināts arī uz darba ņēmējiem, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi, ietver visas priekšrocības, kuras neatkarīgi no tā, vai tās ir saistītas ar darba līgumu, ir vispārīgi atzītas valsts darba ņēmējiem galvenokārt viņu objektīvā darba ņēmēju statusa dēļ vai vienkārši tādēļ, ka viņu dzīvesvieta ir valsts teritorijā, un kuru attiecināšana uz darba ņēmējiem, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi, tādēļ varētu sekmēt šādu darba ņēmēju mobilitāti Savienībā un tādējādi viņu integrāciju uzņemošajā dalībvalstī. Šajā tiesību normā izdarītā atsauce uz sociālajām priekšrocībām nevar tikt interpretēta sašaurināti (spriedums, 2022. gada 16. jūnijs, Komisija/Austrija (Ģimenes pabalstu indeksācija), C‑328/20, EU:C:2022:468, 95. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 No Tiesas judikatūras arī izriet, ka daži pabalsti var būt gan slimības pabalsti Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, gan sociālā priekšrocība Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 16. jūnijs, Komisija/Austrija (Ģimenes pabalstu indeksācija), C‑328/20, EU:C:2022:468, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).
53 Tātad tas, ka pamatlietā aplūkotā aprūpētāja atvaļinājuma pabalsta mērķis, kā tas ir norādīts šī sprieduma 39. punktā, ir galvenokārt, lai labumu gūtu aprūpētā persona, neietekmē tā kvalificēšanu arī par “sociālu priekšrocību” Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta izpratnē, jo šis pabalsts ir paredzēts, lai nodrošinātu tāda darba ņēmēja iztiku, kurš atvaļinājuma laikā neveic nekādu profesionālo darbību un tātad nesaņem nekādu atalgojumu.
54 Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka gan Regulas Nr. 883/2004 4. pantā, gan Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā, kā minēts šī sprieduma 48. punktā, ir konkretizēts LESD 45. pantā paredzētais vienlīdzīgas attieksmes princips sociālā nodrošinājuma jomā. Tāpēc abas šīs tiesību normas principā ir jāinterpretē vienādi un atbilstīgi LESD 45. pantam (spriedums, 2022. gada 16. jūnijs, Komisija/Austrija (Ģimenes pabalstu indeksācija), C‑328/20, EU:C:2022:468, 98. punkts).
55 Šādos apstākļos atbilstoši Tiesas judikatūrai nošķīrums, kas veikts atkarībā no dzīvesvietas un kas var būt vairāk nelabvēlīgs citu dalībvalstu pilsoņiem, jo nerezidenti visbiežāk ir citu valstu pilsoņi, rada netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, kura var tikt pieļauta tikai ar nosacījumu, ka tā ir objektīvi attaisnota (spriedums, 2022. gada 16. jūnijs, Komisija/Austrija (Ģimenes pabalstu indeksācija), C‑328/20, EU:C:2022:468, 99. punkts un tajā minētā judikatūra).
56 Šajā gadījumā pamatlietā aplūkotā aprūpētāja atvaļinājuma pabalsta piešķiršana saskaņā ar BPGG 21.c panta 1. punktu, skatot to kopā ar AVRAG 14.c panta 1. punktu un BPGG 3.a pantu, ir pakļauta nosacījumam, ka aprūpējamā persona saņem 3. vai augstākā līmeņa aprūpes pabalstu saskaņā ar Austrijas tiesībām. Tādējādi šis aprūpētāja atvaļinājuma pabalsts tiek piešķirts tikai tad, ja Austrijas iestādes ir kompetentas piešķirt aprūpes pabalstu aprūpētajai personai. Tāpēc jāuzskata, ka aprūpējamo personu tieša saikne ar pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsti ir konstatēta.
57 No tā izriet, ka tas, ka aprūpētāja atvaļinājuma pabalsts papildina aprūpes pabalstu, kas tiek piešķirts saskaņā ar piemērojamajiem Austrijas tiesību aktiem, var vairāk ietekmēt tādus migrējošus darba ņēmējus kā prasītājs pamatlietā, kura tēvs dzīvoja citā dalībvalstī, nekā Austrijas pilsoņus, kuru ģimenes, it īpaši vecāku, parastā dzīvesvieta lielākoties ir Austrijā.
58 Tādējādi šķiet, ka tas, ka aprūpētāja pabalstam ir papildinošs raksturs, rada netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, ko var pieļaut tikai tad, ja tā ir objektīvi pamatota.
59 Šajā ziņā Tiesa vairākkārt nospriedusi, ka, lai šāda netieša diskriminācija būtu attaisnota, tai ir jābūt tādai, ar kuru var nodrošināt leģitīma mērķa sasniegšanu, un tā nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (spriedums, 2022. gada 16. jūnijs, Komisija/Austrija (Ģimenes pabalstu indeksācija), C‑328/20, EU:C:2022:468, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 Lai gan lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav neviena elementa par to, ka aprūpētāja pabalsts varētu papildināt 3. vai augstāka līmeņa aprūpes pabalstu, kas tiek piešķirts saskaņā ar piemērojamajiem Austrijas tiesību aktiem, Komisija savos rakstveida apsvērumos tomēr atsaucas uz mērķi saglabāt valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas finanšu līdzsvaru.
61 Šajā ziņā jāuzsver – Tiesa jau ir nospriedusi, ka ar Regulu Nr. 883/2004 nav izveidota kopēja sociālā nodrošinājuma sistēma, bet gan tiek ļauts pastāvēt dažādām valstu sistēmām. Dalībvalstis saglabā kompetenci organizēt savas sociālā nodrošinājuma shēmas, un, tā kā Savienības līmenī nav veikta saskaņošana, katrai dalībvalstij savos tiesību aktos tostarp jānosaka tiesību uz sociāliem pabalstiem iegūšanas nosacījumi (spriedums, 2022. gada 15. septembris, Rechtsanwaltskammer Wien, C‑58/21, EU:C:2022:691, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
62 Ciktāl, kā savos rakstveida apsvērumos norāda Komisija, atkarības līmenis var norādīt uz attiecīgajai personai nepieciešamās aprūpes līmeni, kas attiecīgā gadījumā nozīmē, ka slimniekam nav iespējams turpināt savu profesionālo darbību, mērķis ierobežot no valsts līdzekļiem finansēto pabalstu saņemšanu, to attiecinot tikai uz 3. vai augstāka līmeņa atkarības gadījumiem, šķiet leģitīms.
63 Tomēr jāuzsver, ka šāds nosacījums par aprūpes 3. vai augstāku līmeni var tikt izpildīts arī tad, ja aprūpes pabalsts tiek piešķirts saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem. Šajā ziņā jāuzsver, ka Regulas Nr. 883/2004 5. pantā, skatītā kopā ar tās 9. apsvērumu, ir nostiprināts judikatūras princips par pabalstu, ienākumu un faktu pielīdzināšanu, ko Savienības likumdevējs ir vēlējies ieviest minētās regulas tekstā, lai šis princips tiktu attīstīts, ievērojot Tiesas nolēmumu būtību un garu (spriedums, 2020. gada 12. marts, Caisse d’assurance retraite et de la santé au travail d’Alsace‑Moselle, C‑769/18, EU:C:2020:203, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
64 Ņemot to vērā, iesniedzējtiesai, ievērojot it īpaši šī sprieduma 61.–63. punktā izklāstītos apsvērumus un pamatojoties uz visu pieejamo atbilstošo informāciju, galu galā būs jānovērtē, vai, ņemot vērā šī sprieduma 59. punktā atgādinātos Savienības tiesībās atzītos attaisnojumus, it īpaši attiecībā uz to, vai, iespējams, pastāv risks, ka nopietni tiks apdraudēts valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas finanšu līdzsvars (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 28. aprīlis, Kohll, C‑158/96, EU:C:1998:171, 41. punkts, un 2022. gada 15. septembris, Rechtsanwaltskammer Wien, C‑58/21, EU:C:2022:691, 74. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), var attaisnot to, ka attiecīgais aprūpētāja pabalsts papildina 3. vai augstāka līmeņa aprūpes pabalstu, kas tiek piešķirts saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem. Taču pamatlietā aplūkotā netiešā diskriminācija pilsonības dēļ, kas ir norādīta šī sprieduma 58. punktā, var tikt attaisnota tikai tad, ja tā ir vērsta uz izvirzītā mērķa sasniegšanu saskanīgā un sistemātiskā veidā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. decembris, Caisse nationale d’assurance pension, C‑731/21, EU:C:2022:969, 37. punkts un tajā minētā judikatūra), un arī tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
65 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz piekto jautājumu jāatbild, ka LESD 45. panta 2. punkts, Regulas Nr. 883/2004 4. pants, kā arī Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru aprūpētāja atvaļinājuma pabalsta piešķiršanas nosacījums ir, ka aprūpētā persona saņem konkrēta līmeņa aprūpes pabalstu saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem, ja vien šis nosacījums nav objektīvi attaisnots ar leģitīmu mērķi, kas it īpaši ir saistīts ar valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālā līdzsvara saglabāšanu, un ja vien tas nav samērīgs līdzeklis šī mērķa sasniegšanai.
Par sesto un septīto jautājumu
66 Ar sesto un septīto jautājumu, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Regulas Nr. 883/2004 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums vai judikatūra, saskaņā ar kuru, pirmkārt, aprūpētāja atvaļinājuma pabalsta un atvaļinājuma hospisa aprūpei mājas apstākļos pabalsta piešķiršanai ir piemērojami atšķirīgi nosacījumi un, otrkārt, nav atļauts pārkvalificēt aprūpētāja atvaļinājuma pieteikumu par atvaļinājuma hospisa aprūpei mājas apstākļos pieteikumu.
67 Šajā ziņā no LESD 48. panta, kurā ir paredzēta dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanas sistēma, nevis to saskaņošana, un uz kura pamata tika pieņemta Regula Nr. 883/2004, izriet, ka atšķirības katras dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmās pēc būtības un no procedūras viedokļa un tādējādi arī atšķirības tur apdrošināto personu tiesībās šī tiesību norma neietekmē un katras dalībvalsts kompetencē, ievērojot Savienības tiesības, ir savos tiesību aktos noteikt sociālā nodrošinājuma sistēmas pabalstu piešķiršanas nosacījumus (spriedums, 2021. gada 25. novembris, Finanzamt Österreich (Ģimenes pabalsti attīstības palīdzības sniedzējam) (C‑372/20, EU:C:2021:962, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).
68 Ar Regulu Nr. 883/2004 tātad nav izveidota kopēja sociālā nodrošinājuma sistēma, bet gan tiek ļauts pastāvēt dažādām valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām, un tās vienīgais mērķis ir nodrošināt šo sistēmu koordinēšanu, lai nodrošinātu, ka tiek efektīvi īstenota personu brīva pārvietošanās. Dalībvalstis saglabā savu kompetenci organizēt savas sociālā nodrošinājuma sistēmas (spriedums, 2021. gada 25. novembris, Finanzamt Österreich (Ģimenes pabalsti attīstības palīdzības sniedzējiem), C‑372/20, EU:C:2021:962, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).
69 Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, pirmkārt, atvaļinājuma hospisa aprūpei mājas apstākļos pabalsta piešķiršanas nosacījumi atbilstoši BPGG 21.c panta 3. punktam atšķiras no šī panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem attiecībā uz pamata lietā aplūkotā aprūpētāja atvaļinājuma pabalsta piešķiršanu, jo BPGG 21.c panta 3. punktā nav prasīts, lai aprūpējamā persona saņemtu Austrijas 3. vai augstāka līmeņa aprūpes pabalstu, kā tas ir paredzēts BPGG 21.c panta 1. punktā.
70 Otrkārt, tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, šķiet, ka ministrijas dienestam saskaņā ar Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) pastāvīgo judikatūru nav jāizvērtē pieteikums par aprūpētāja pabalsta piešķiršanu, sociāli piemērojot labvēlīgākās tiesības, pat ja prasītājs atbilst nosacījumiem, lai saņemtu labvēlīgāku valsts pabalstu, proti, pabalstu hospisa aprūpei mājas apstākļos saskaņā ar BPGG 21.c panta 3. punktu.
71 Tomēr, kā to rakstveida apsvērumos apgalvo Austrijas valdība, abu tiesību, kuras attiecas uz pabalstiem sociālā nodrošinājuma jomā un kurām katrai ir atšķirīgi mērķi, atšķirīgā koncepcija, kā arī veids, kādā uz šīm tiesībām atsaukties kompetentajās valsts iestādēs, ir jāreglamentē vienīgi valsts tiesību aktos.
72 Tādējādi šķiet, ka aprūpētāja atvaļinājuma pabalsta un atvaļinājuma hospisa aprūpei mājas apstākļos pabalsta piešķiršanas nosacījumu atšķirīgā koncepcija nerada diskriminējošas sekas attiecībā uz personām, kuras ir izmantojušas savas tiesības brīvi pārvietoties.
73 No iepriekš minētā izriet, ka uz sesto un septīto jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 883/2004 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums vai judikatūra, saskaņā ar kuru, pirmkārt, aprūpētāja atvaļinājuma pabalsta un atvaļinājuma hospisa aprūpei mājas apstākļos pabalsta piešķiršanai ir piemērojami atšķirīgi nosacījumi un, otrkārt, nav atļauts pārkvalificēt aprūpētāja atvaļinājuma pieteikumu par atvaļinājuma hospisa aprūpei mājas apstākļos pieteikumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
74 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
jēdziens “slimības pabalsti” šīs tiesību normas izpratnē attiecas uz aprūpētāja pabalstu, kas tiek maksāts darba ņēmējam, kurš palīdz vai sniedz aprūpi radiniekam, kas saņem aprūpes pabalstu citā dalībvalstī, un kurš šajā ziņā saņem neapmaksātu atvaļinājumu. Tāpēc šāds pabalsts ietilpst arī jēdzienā “naudas pabalsti” šīs regulas izpratnē.
2) LESD 45. panta 2. punkts, Regulas Nr. 883/2004 4. pants, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 492/2011 (2011. gada 5. aprīlis) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā 7. panta 2. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru aprūpētāja atvaļinājuma pabalsta piešķiršanas nosacījums ir, ka aprūpētā persona saņem konkrēta līmeņa aprūpes pabalstu saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem, ja vien šis nosacījums nav objektīvi attaisnots ar leģitīmu mērķi, kas it īpaši ir saistīts ar valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālā līdzsvara saglabāšanu, un ja vien tas nav samērīgs līdzeklis šī mērķa sasniegšanai.
3) Regulas Nr. 883/2004 4. pants
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums vai judikatūra, saskaņā ar kuru, pirmkārt, aprūpētāja atvaļinājuma pabalsta un atvaļinājuma hospisa aprūpei mājas apstākļos pabalsta piešķiršanai ir piemērojami atšķirīgi nosacījumi un, otrkārt, nav atļauts pārkvalificēt aprūpētāja atvaļinājuma pieteikumu par atvaļinājuma hospisa aprūpei mājas apstākļos pieteikumu.
[Paraksti]