ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 3. maijā (1)
Lieta C‑189/16
Boguslawa Zaniewicz-Dybeck
pret
Pensionsmyndigheten
(Högsta förvaltningsdomstolen (Augstākā administratīvā tiesa, Zviedrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu sociālais nodrošinājums – Regula (EEK) Nr. 1408/71 – 46. panta 2. punkts – 47. panta 1. punkta d) apakšpunkts – 50. pants – Garantētā pamatpensija – Tiesību uz pensiju aprēķināšana – Aprēķina bāze – Pro rata aprēķins – Teorētiskā summa
I. Ievads
1. Šis Högsta förvaltningsdomstolen (Augstākā administratīvā tiesa, Zviedrija) 2016. gada 23. marta lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 2016. gada 4. aprīlī, ir par to, kā interpretēt 46. panta 2. punktu un 47. panta 1. punkta d) apakšpunktu Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (2), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1992/2006 (3) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”) (4).
2. Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp B. Zaniewicz-Dybeck un Pensiju dienestu par vecuma pensijas aprēķinu garantētās pamatpensijas veidā.
3. Iesniedzējtiesai tostarp ir radies jautājums par to, vai Regulas Nr. 1408/71 46. panta 2. punkts, kā arī 47. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka, veicot Zviedrijas garantētās pamatpensijas aprēķinu, ir iespējams citā Savienības dalībvalstī pabeigtajiem apdrošināšanas laikposmiem piešķirt pensijas vērtību, kas atbilst vidējai Zviedrijā pabeigto apdrošināšanas laikposmu vērtībai.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
4. Regulas Nr. 1408/71 4. pantā “Jautājumi, uz kuriem attiecas šī regula” ir paredzēts šādi:
“[..]
2. Šo regulu piemēro visām vispārīgajām un īpašajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, kuras var būt gan uz iemaksām balstītas, gan uz iemaksām nebalstītas sistēmas [..].
[..]”
5. Regulas Nr. 1408/71 III sadaļas “Īpašie noteikumi attiecībā uz dažādajām pabalstu kategorijām” 3. nodaļā “Vecuma pensijas un pēcnāves pensijas” ir ietverts 44.–51.a pants.
6. Šīs regulas 44. pants “Vispārīgi noteikumi pabalstu piešķiršanai, ja uz darbinieku vai pašnodarbinātu personu ir attiekušies divu vai vairāku dalībvalstu tiesību akti” ir formulēts šādi:
“1. Tāda darbinieka vai pašnodarbinātas personas tiesības uz pabalstiem, uz ko ir attiekušies divu vai vairāku dalībvalstu tiesību akti, vai viņu kā apgādnieku zaudējušo tiesības uz pabalstiem nosaka saskaņā ar šo nodaļu.
[..]”
7. Minētās regulas 46. pantā “Pabalstu piešķiršana” ir paredzēts:
“[..]
2. Ja kādi dalībvalsts tiesību aktos prasīti nosacījumi par tiesībām uz pabalstiem tiek izpildīti, vienīgi piemērojot 45. pantu vai 40. panta 3. punktu, tad piemēro šādus noteikumus:
a) kompetentā institūcija aprēķina teorētisko pabalsta summu, ko attiecīgā persona varētu pieprasīt, ja tie visi apdrošināšanas un/vai dzīvesvietas laika posmi, kas pabeigti saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem, kuri attiekušies uz šo darbinieku vai pašnodarbināto personu, būtu pabeigti attiecīgajā valstī saskaņā ar tiesību aktiem, ko tā piemēro pabalsta piešķiršanas dienā. Ja saskaņā ar šiem tiesību aktiem pabalsta summa nav atkarīga no pabeigto laika posmu ilguma, tad šo summu pieņem par teorētisko summu, kas minēta šajā daļā;
b) šī kompetentā institūcija tad nosaka faktisko pabalsta summu, balstoties uz iepriekšējā daļā minēto teorētisko summu, proporcionāli attiecībai starp to apdrošināšanas vai dzīvesvietas laika posmu ilgumu, kas pirms apdrošināšanas gadījuma iestāšanās pabeigts saskaņā ar tiesību aktiem, ko piemēro šī institūcija, un kopējo apdrošināšanas un dzīvesvietas laika posmu ilgumu, kas pirms apdrošināšanas gadījuma iestāšanās pabeigts saskaņā ar visu attiecīgo dalībvalstu tiesību aktiem.
[..]”
8. Regulas Nr. 1408/71 47. panta “Papildu noteikumi pabalstu aprēķināšanai” 1. punktā ir minēts:
“1. Lai aprēķinātu 46. panta 2. punktā minēto teorētisko un proporcionālo summu, piemēro šādus noteikumus:
[..]
d) ja saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem pabalstus aprēķina, ņemot par pamatu algu, iemaksu vai pieaugumu summu, kompetentā institūcija nosaka algas, iemaksas un pieaugumus, kas jāņem vērā attiecībā uz apdrošināšanas vai dzīvesvietas laika posmiem, kuri pabeigti saskaņā ar citu dalībvalstu tiesību aktiem, ņemot par pamatu vidējās algas, iemaksas vai pieaugumus, kas reģistrēti attiecībā uz apdrošināšanas laika posmiem, kuri pabeigti saskaņā ar tiesību aktiem, ko tā piemēro;
[..]”
9. Regulas Nr. 1408/71 50. pantā “Piemaksas piešķiršana gadījumā, kad visu saskaņā ar dažādu dalībvalstu tiesību aktiem maksājamo pabalstu kopsumma nesasniedz minimumu, ko noteikuši tās valsts tiesību akti, kurā saņēmējs dzīvo” ir noteikts šādi:
“Pabalstu saņēmējam, uz kuru attiecas šī nodaļa, tajā valstī, kurā viņš dzīvo un saskaņā ar kuras tiesību aktiem viņam pabalsts pienākas, nevar piešķirt pabalstu, kas ir mazāks par minimālo pabalstu, kurš šajos tiesību aktos paredzēts apdrošināšanas vai dzīvesvietas laika posmam, kas vienāds ar visiem apdrošināšanas vai dzīvesvietas laika posmiem, kuri ņemti vērā maksājumu veikšanai saskaņā ar iepriekšējiem šīs regulas pantiem. Šīs valsts kompetentā institūcija nepieciešamības gadījumā visu laiku, kamēr viņš dzīvo tās teritorijā, maksā viņam piemaksu, kas vienāda ar starpību starp to pabalstu kopsummu, kas saņemami saskaņā ar šo nodaļu, un minimālā pabalsta summu.”
B. Zviedrijas tiesības
10. Zviedrijas pensiju sistēmā ir vairākas daļas. Šī lieta attiecas uz vispārējo vecuma pensiju kā proporcionālo pensiju, papildu pensiju un garantēto pamatpensiju.
11. Proporcionālā un papildu vecuma pensija ir uz ienākumiem balstītas pensijas. Tās ir galvenokārt uz iemaksām balstīti pabalsti uz nodarbinātības pamata.
12. Garantētā pamatpensija ir uz dzīvesvietu balstīts pabalsts, un tā tiek finansēta no nodokļiem. Tās mērķis ir rast jaunu aizsardzības bāzi personām, kurām ir zemi ienākumi vai to vispār nav. Iesniedzējtiesas ieskatā šai pensijai, kura tiek noteikta atkarībā no citiem ienākumiem, nevis pensijas, ir sociāla pabalsta raksturs. Līdz ar to atkarībā no proporcionālās pensijas, papildu pensijas un citu pabalstu apmēra tā pakāpeniski tiek samazināta. Persona, kuras ienākumi no iepriekš minētajiem pabalstiem pārsniedz noteiktu summu, garantēto pamatpensiju nesaņem.
13. Šajā lietā atbilstošās valsts tiesību normas, kas attiecas uz garantēto pamatpensiju, ir lagen(1998:702)om garantipension (Likums (1998:702) par garantēto pamatpensiju), kas ir aizstāts ar socialförsakringsbalken (Sociālās apdrošināšanas likums (2010:110), turpmāk tekstā – “SFB”), normas.
14. Iesniedzējtiesa norāda, ka SFB 67. nodaļas 15. pantā ir “paredzēts, ka garantētās pamatpensijas aprēķina bāze [..] tiek veidota no ienākumiem balstītas vecuma pensijas, uz kuru apdrošinātajai personai ir tiesības par tiem pašiem gadiem, ar korekcijām un papildu iemaksām, kas norādīti citos [SFB 67. nodaļas 16.–20. panta] punktos (aprēķina bāze)” (5).
15. Bāzes summas apmērs ir noteikts SFB 2. nodaļas 7. pantā. Šī summa tiek indeksēta, ņemot vērā vispārējo cenu līmeni. Šīs lietas faktiem atbilstošajā gadā tās apmērs sasniedza SEK 39 400.
16. Lai aprēķinātu garantētās pamatpensijas galīgo summu, bāzes summai tiek piemērota SFB 67. nodaļas 23. un 24. pantā paredzētais palielinājums un atskaitījumi.
17. Garantēto pamatpensiju maksā personai, kura ir sasniegusi 65 gadu vecumu un kuras apdrošināšanas stāžs ir vismaz trīs gadi. Apdrošināšanas stāžs turklāt tiek noteikts, ņemot vērā arī Zviedrijā nodzīvoto laiku. SFB 67. nodaļas 25. pantā ir norādīts, ka personām, kuras, piesakoties uz garantēto pamatpensiju, nevar pierādīt, ka to apdrošināšanas stāžs ir 40 gadi, visas 21.–24. pantā norādītās, ar bāzes summas apmēru saistītās summas tiek proporcionāli samazinātas atbilstoši koeficientam, ko iegūst, dalot apdrošināšanas stāžu ar skaitli 40 (pro rata aprēķins).
18. Försäkringskassan (Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, Zviedrija), kura iepriekš risināja noteiktus, ar vecuma pensiju saistītus jautājumus, savos iekšējos norādījumos (2007. gada Norādījumi Nr. 2, turpmāk tekstā – “norādījumi”) ir noteikusi, ka, “veicot pro rata aprēķinu, it īpaši aprēķinot garantēto pamatpensiju kā vecuma pensiju, ko izmaksā personām, kuras ir dzimušas 1938. gadā vai pēc tā, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, aprēķinot teorētisko summu, piešķir katram citā attiecīgā dalībvalstī sasniegtajam apdrošināšanas laikposmam to pensijas vērtību, kāda atbilst vidējai Zviedrijā pabeigtu apdrošināšanas laikposmu pensijas vērtībai. Kopš 2010. gada 1. janvāra visus ar vecuma pensiju saistītos jautājumus izskata [Pensiju dienests]. Šis dienests savu lēmumu pieņemšanā joprojām balstās uz iepriekš minētajiem [..] norādījumiem” (6).
19. Iesniedzējtiesas ieskatā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra pēc norādījumu pieņemšanas garantētās pamatpensijas aprēķinu veica, piešķirot katram citā dalībvalstī pabeigtajam apdrošināšanas laikposmam pensijas vērtību, kas atbilst vidējai Zviedrijā pabeigto apdrošināšanas laikposmu vērtībai.
III. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
20. B. Zaniewicz-Dybeck ir Polijas pilsone, kas dzimusi 1940. gadā, un 1980. gadā viņa no Polijas pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā. Viņa strādāja Polijā 19 gadus, 24 gadus viņa uzturējās Zviedrijā, tur nostrādājot 23 gadus.
21. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra 2008. gada 5. augustā pieņēma lēmumu par B. Zaniewicz-Dybeck iesniegto pieteikumu vispārējās vecuma pensijas piešķiršanai un šai sakarā noteica garantētās pamatpensijas apmēru SEK 0 apmērā.
22. Lēmumā, kas saistībā ar sūdzību tika pieņemts 2008. gada 1. septembrī, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra apstiprināja savu pirmo lēmumu un to pamatoja tādējādi, ka B. Zaniewicz-Dybeck ir vienlaikus pabeigusi apdrošināšanas laikposmus gan Zviedrijā, gan Polijā. Šādi garantētā pamatpensija esot tikusi aprēķināta daļēji saskaņā ar Zviedrijas valsts tiesību normām un daļēji saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 46. panta 2. punktā paredzēto pro rata principu.
23. Iesniedzējtiesa konstatē, ka uz B. Zaniewicz-Dybeck ienākumu SEK 75 216 apmērā pamata sākotnēji Zviedrijas pensijai tika noteikta gada vērtība SEK 3134 apmērā (SEK 75 216/24) par 24 gadu apdrošināšanas stāžu Zviedrijā. Šī summa pēc tam esot tikusi reizināta ar garantētās pamatpensijas maksimālo apdrošināšanas stāžu, proti, 40 gadiem (SEK 3134 x 40 = SEK 125 360). Zviedrijas iestādes tādējādi uzskatīja, ka B. Zaniewicz-Dybeck pabalsts ir pārāk liels, lai viņai tiktu izmaksāta garantētā pamatpensija.
24. B. Zaniewicz-Dybeck Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras lēmumu pārsūdzēja Förvaltningsrätten i Stockholm (Stokholmas Administratīvā tiesa, Zviedrija), kura uzskatīja, ka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras veiktais aprēķins ir veikts atbilstoši Regulai Nr. 1408/71, un prasību noraidīja. B. Zaniewicz-Dybeck iesniedza apelāciju par Förvaltningsrätten i Stockholm (Stokholmas Administratīvā tiesa) lēmumu Kammarrätten i Stockholm (Stokholmas Administratīvā apelācijas tiesa, Zviedrija), kura apelācijas sūdzību noraidīja.
25. B. Zaniewicz-Dybeck tādējādi iesniedzējtiesā iesniedza kasācijas sūdzību. Tā norādīja, ka garantētās pamatpensijas teorētiskais apmērs bija jāaprēķina saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71, nepiemērojot Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras pieņemtos norādījumus. B. Zaniewicz-Dybeck ieskatā, tā kā Zviedrijas garantētā pamatpensija ir balstīta tikai uz kopējo apdrošināšanas laikposmu ilgumu, no tā atskaitot Zviedrijas fiksēto, ar ienākumiem saistīto vecuma pensiju, Regulas Nr. 1408/71 47. panta 1. punkta d) apakšpunkts nav piemērojams, aprēķinot garantēto pamatpensiju. B. Zaniewicz-Dybeck minēja, ka norādījumos paredzētā aprēķina metode radot neizdevīgāku situāciju lielai daļai personu, kas ir emigrējušas no citām Savienības valstīm un kas saņem pensiju, kura ir piesaistīta nelieliem ienākumiem.
26. Pensiju dienesta ieskatā apdrošināšanas laikposmi, kas pabeigti citā dalībvalstī, dod tiesības saņemt pensiju no šīs dalībvalsts un, tā kā garantētajai pamatpensijai ir papildinošs raksturs, tad ar pensijas aprēķinu, nepiemērojot Regulas Nr. 1408/71 47. panta 1. punkta d) apakšpunktu, pārmērīgi tiktu kompensēts pensijas saņēmējs, kurš ir pabeidzis apdrošināšanas laikposmus citā dalībvalstī, jo viņa garantētā pamatpensija būtu lielāka nekā personai, kurai šādu apdrošināšanas laikposmu nav.
27. Turklāt šī dienesta ieskatā, ja apdrošināšanas laikposmiem, kas pabeigti ārvalstīs, netiktu piešķirta pensijas vērtība, tad ārvalstīs pabeigtajiem apdrošināšanas laikposmiem tiktu piešķirta zemāka vērtība nekā atbilstošajiem Zviedrijā pabeigtajiem laikposmiem (de facto – pilnīgi nekāda vērtība). Tas uzskatīja, ka nebūtu pamatoti, ka garantētā pamatpensija, kas ir ar ienākumiem saistīta pamata aizsardzība, varētu tikt izmaksāta, neņemot vērā nedz ārvalstīs pabeigto apdrošināšanas gadu pensijas vērtību, nedz uz ienākumiem balstītu pensiju, ko izmaksā cita Savienības valsts. Pensiju dienests konstatēja, ka, šādi rīkojoties, uz ienākumiem balstītas pensijas, kuru izmaksā cita Savienības valsts, saņēmējs tādējādi saņemtu Zviedrijas garantēto pamatpensiju, kas būtu lielāka par to, kāda tiktu izmaksāta tad, ja pensijas saņēmējs būtu apdrošināts un būtu ieguvis tiesības tikai uz pensiju, kuras pamatā ir Zviedrijā gūti ienākumi.
28. Sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojumam iesniedzējtiesa ir precizējusi, ka “1998. gada 22. oktobra spriedumā Conti (C‑143/97, EU:C:1998:501) Tiesa konstatēja, ka valsts tiesību normas par pabalstu samazināšanu nevar tikt atrautas no Regulā Nr. 1408/71 paredzētajām prasībām un ierobežojumiem to piemērošanai tādējādi, ka tās varētu tikt klasificētas kā tiesību normas pabalsta aprēķināšanai. Valsts tiesību norma ir uzskatāma par tiesību normu par pabalsta samazināšanu, ja tajā paredzētā aprēķina metode nozīmē, ka pensijas apmērs, uz kuru personai ir tiesības, tiek samazināts tādēļ, ka personai ir tiesības uz pabalstu citā dalībvalstī (24. un 25. punkts)” (7). Iesniedzējtiesa ir piebildusi, ka “Zviedrijā no šī sprieduma tika izdarīts secinājums, ka [..] garantētās pamatpensijas samazināšana, ņemot vērā uz iemaksām balstīto vecuma pensiju, ir uzskatāma nevis par aprēķina normu, bet gan par tiesību normu par [pabalsta] samazināšanu Regulas Nr. 1408/71 izpratnē [..] Ievērojot to, Zviedrijas iestādes tiesību normas ir piemērojušas tādējādi, ka garantētā pamatpensija netiek samazināta par citā [Savienības] valstī saņemto pensiju apmēru. Tā vietā tiesībām uz garantēto pamatpensiju personām, kuras strādā gan Zviedrijā, gan citās [Savienības] valstīs, tiek piemērots pro rata aprēķins (8)”.
29. Iesniedzējtiesa norāda, ka pēc norādījumu (9) pieņemšanas tika veikts garantētās pamatpensijas aprēķins, piešķirot katram citā dalībvalstī pabeigtajam apdrošināšanas laikposmam pensijas vērtību, kas atbilst vidējai Zviedrijā pabeigto apdrošināšanas laikposmu pensijas vērtībai.
30. Iesniedzējtiesas ieskatā šajā lietā izvirzītais jautājums ir par to, vai šajā lietā ir jāpiemēro Regulas Nr. 1408/71 47. panta 1. punkta d) apakšpunkts un vai vajadzības gadījumā ir iespējams citā Savienības valstī pabeigtajiem apdrošināšanas laikposmiem piešķirt fiktīvu pensijas vērtību, kas atbilst vidējai Zviedrijā pabeigto apdrošināšanas laikposmu vērtībai pro rata aprēķinos, kuri ir jāveic atbilstoši šīs regulas 46. panta 2. punktam.
31. Šajos apstākļos Högsta förvaltningsdomstolen (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Regulas Nr. 1408/71 47. panta 1. punkta d) apakšpunkta noteikumi nozīmē, ka citā Savienības dalībvalstī pabeigtajiem apdrošināšanas laikposmiem Zviedrijas garantētās pamatpensijas aprēķinos var tikt piešķirta pensijas vērtība, kas atbilst vidējai Zviedrijas apdrošināšanas laikposmu vērtībai, kompetentajai iestādei pielietojot pro rata aprēķinu saskaņā ar šīs regulas 46. panta 2. punktu?
2) Vai, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, kompetentā iestāde savā tiesību uz garantēto pamatpensiju aprēķinā var ņemt vērā pensijas ienākumus, ko apdrošinātā persona gūst citā Savienības dalībvalstī, nenonākot pretrunā Regulas Nr. 1408/71 noteikumiem?”
IV. Tiesvedība Tiesā
32. Rakstveida apsvērumus iesniedza Pensiju dienests, Zviedrijas Karaliste, Čehijas Republika un Eiropas Komisija. Iepriekšminētās, izņemot Čehijas Republiku, tiesas sēdē, kas notika 2017. gada 9. martā, sniedza mutvārdu apsvērumus.
V. Vērtējums
A. Ievada apsvērumi
33. Iesniedzējtiesas uzdotie divi jautājumi ir par tiesību uz Zviedrijas garantēto pamatpensiju aprēķināšanu un par iespējamo Regulas Nr. 1408/71 tiesību normu piemērošanu.
34. Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, jāatgādina, ka ar Regulu Nr. 1408/71 nav organizēta vienota sociālā nodrošinājuma sistēma, bet pieļautas atsevišķas valstu sistēmas un ka tās vienīgais mērķis ir tās savā starpā koordinēt. Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalstis saglabā kompetenci savas sociālā nodrošinājuma sistēmas veidošanai. Līdz ar to, tā kā Savienības līmenī saskaņošanas nav, katras dalībvalsts likumdevējam tostarp ir jādefinē nosacījumi, kas rada tiesības uz pabalstiem. Īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm tostarp ir jāievēro Savienības tiesības un it īpaši LESD tiesību normas, kuras attiecas uz katra Savienības pilsoņa brīvību pārvietoties un uzturēties Savienības dalībvalstīs (10).
35. Šajā ziņā ir būtiski norādīt, ka ar Regulu Nr. 1408/71 dalībvalstīm netiek pieprasīts paredzēt tādu minimālo vecuma pabalstu kā Zviedrijas garantētā pamatpensija. Tomēr pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka, lai gan Regulā Nr. 1408/71 ir paredzēts, ka “visos tiesību aktos nav noteikti ietverts tāda veida minimālais pabalsts, kāds minēts [Zviedrijas tiesību aktos]” (11), šī pati regula ir piemērojama attiecībā uz tādiem pabalstiem (12), ja tie ir paredzēti valsts tiesību aktos.
36. Papildus ir jāatgādina, ka garantētā pamatpensija tiek aprēķināta, piemērojot SFB 2. nodaļas 7. pantā paredzētajai bāzes summai SFB 67. nodaļas 23. un 24. pantā paredzēto palielinājumu un atskaitījumus. No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka šis palielinājums un šie atskaitījumi tostarp ir paredzēti, lai tiktu ņemts vērā attiecīgās personas personiskais stāvoklis (13) un citi ienākumi no pensijas. No tā izriet, ka garantētās pamatpensijas apmērs nav nemainīgs un ka tās aprēķins ir atšķirīgs atkarībā no attiecīgās personas konkrētajiem apstākļiem. Neraugoties uz tās mainīgo apmēru, kas var būt SEK 0, ja attiecīgās personas ienākumi ir pārāk lieli, garantētās pamatpensijas mērķis (14) ir nodrošināt pamata ienākumus personām, kuras saņem zemu aroda un papildu pensiju (15). Tā kā ir jāraksturo aplūkojamais minimālais pabalsts, es uzskatu, ka tas ir uz iemaksām nebalstīts, Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2. punktā minēts vecuma pabalsts un ka pensijas saņēmēja tiesības šajā gadījumā saskaņā ar šīs regulas 44. pantu ir jānosaka atbilstoši minētās regulas III sadaļas 3. nodaļā atrodamajām tiesību normām, it īpaši atbilstoši tās 46. un 51.a panta tiesību normām (16).
37. Jānorāda, ka 2017. gada 9. marta tiesas sēdē Zviedrijas Karaliste uzsvēra faktu, ka garantētā pamatpensija ir daļa no vispārējās pensiju sistēmas. Tomēr, manuprāt un pretēji tam, kā, šķiet, apgalvo Zviedrijas Karaliste, garantētā pamatpensija nav vecuma pabalsts Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Ņemot vērā, ka garantētā pamatpensija tiek finansēta no nodokļiem (17), tā netiek aprēķināta, pamatojoties uz pašu saņēmēju iemaksām un uz to dalības apdrošināšanas sistēmā ilgumu (18). Turklāt no tiesību normām, kas attiecas uz garantētās pamatpensijas piešķiršanu, izriet, ka tā tiek izmaksāta ne tikai aroda pensijas un/vai papildu pensijas saņēmējiem (19). Proti, garantētā pamatpensija tiek izmaksāta personai, kura ir sasniegusi 65 gadu vecumu un kura ir pabeigusi vismaz trīs gadu ilgu apdrošināšanas laikposmu, kas noteikts, ņemot vērā, cik ilgi attiecīgā persona ir nodzīvojusi Zviedrijā, un pārējos iespējamos ienākumus no pensijas.
38. Turklāt Zviedrijas Karaliste norādīja, ka pastāv vēl viens vecuma pabalsts, lai nodrošinātu ienākumus iztikas minimumam. Man šķiet – ar nosacījumu, ka to pārbauda iesniedzējtiesa –, ka šis pēdējais minētais pabalsts šajā lietā netiek aplūkots. Turklāt tas ir paredzēts Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punktā, kas attiecas uz “speciālajiem, no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem, kas paredzēti tiesību aktos, kuri [..] atbilst gan sociālā nodrošinājuma tiesību aktu [..], gan sociālās palīdzības tiesību aktu pazīmēm”, un kas ir uzskaitīti tās II a pielikumā, proti, “finansiāls pabalsts gados veciem cilvēkiem” (Likums 2001: 853)” (20).
39. Katrā ziņā no 1993. gada 22. aprīļa sprieduma Levatino (C‑65/92, EU:C:1993:149, 21. punkts), kā arī no 1998. gada 24. septembra sprieduma Stinco un Panfilo (C‑132/96, EU:C:1998:427, 19.–21. punkts) izriet, ka Regulas Nr. 1408/71 46. panta 2. punkts un 50. pants ir piemērojami šīs regulas 4. panta 2. un 2.a punktā paredzētajiem pabalstiem.
B. Par prejudiciālajiem jautājumiem
1. Par pirmo jautājumu
40. Uzdodama pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa galvenokārt vēlas noskaidrot, vai, ja kompetentā iestāde veic Zviedrijas garantētās pamatpensijas pro rata aprēķinu, piemērojot Regulas Nr. 1408/71 46. panta 2. punktu, ir iespējams piešķirt citā dalībvalstī, šajā gadījumā – Polijā, pabeigtajiem apdrošināšanas laikposmiem pensijas vērtību, kas atbilst vidējai Zviedrijā pabeigtu apdrošināšanas laikposmu vērtībai atbilstoši šīs regulas 47. panta 1. punkta d) apakšpunktam.
41. Ņemot vērā, ka Regulas Nr. 1408/71 47. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir papildnoteikums, lai veiktu šīs regulas 46. panta 2. punktā paredzēto teorētiskās summas un pro rata aprēķinu, un tātad tas ir jāinterpretē, ievērojot šo pēdējo minēto normu (21), vispirms ir jāpārbauda, vai un – vajadzības gadījumā – kā Regulas Nr. 1408/71 46. panta 2. punkts ir piemērojams attiecībā uz Zviedrijas garantētās pamatpensijas aprēķinu (22).
42. Ja tiesības uz pabalstu saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem ir pakārtotas apdrošināšanas laikposmu pabeigšanai, Regulas Nr. 1408/71 45. pantā ir prasīts, lai šīs dalībvalsts, kuras tiesību aktos tiesību uz pabalstiem iegūšana, saglabāšana vai atgūšana ir pakārtota apdrošināšanas laikposmu pabeigšanai, kompetentā iestāde ņemtu vērā apdrošināšanas laikposmus, kas ir pabeigti atbilstoši visu dalībvalstu tiesību aktiem, tāpat kā tad, ja runa būtu par pabeigtiem laikposmiem atbilstoši tās piemērotajiem tiesību aktiem. Citiem vārdiem, dažādās dalībvalstīs pabeigtie apdrošināšanas laikposmi ir jāsummē (23).
43. Šādā gadījumā Regulas Nr. 1408/71 2. pants ir piemērojams. Tajā ir paredzēts, ka kompetentā iestāde aprēķina teorētisko summu pabalstam, uz kuru pensijas saņēmējam ir tiesības tā, it kā visi darba periodi, kurus viņš ir pabeidzis dažādās dalībvalstīs, būtu bijuši kompetentās iestādes dalībvalstī.
44. Tālāk, piemērojot Regulas Nr. 1408/71 46. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kompetentā iestāde nosaka faktisko pabalsta summu, pamatojoties uz apdrošināšanas laikposmu un/vai dzīvesvietas ilguma kompetentās iestādes dalībvalstī teorētisko summu pro rata attiecībā pret kopējo apdrošināšanas un/vai dzīvesvietas laikposmu ilgumu, kas pabeigti visās attiecīgajās dalībvalstīs (24).
45. No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka, lai noteiktu, vai B. Zaniewicz-Dybeck, attiecībā uz kuru bija pabeigti apdrošināšanas laikposmi un/vai dzīvesvietas ilgums Polijā un Zviedrijā, bija tiesības uz Zviedrijas garantēto pamatpensiju, Zviedrijas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra piemēroja pro rata metodoloģiju (tā saukto “pro rata aprēķinu”) (25) Zviedrijas uz ienākumiem (26) balstīto pensiju (proporcionālā un papildu pensija) summai (proti, SEK 75 216 apmērā) (27) un to darīja atbilstoši SFB 67. nodaļas 25. pantam un norādījumiem. Šī aprēķina rezultāts bija ievērojami lielāks nekā šī pēdējā minētā summa (proti, SEK 125 360 apmērā) (28), kas arī bija pārāk liela summa, lai rastos tiesības uz garantēto pamatpensiju.
46. Šī metodoloģija (29) nav pareiza, jo, manuprāt, tiesības saņemt Zviedrijas garantēto pamatpensiju ir jānovērtē atbilstoši Zviedrijas tiesību aktiem, kā arī Regulas Nr. 1408/71 50. pantam (30), nepiemērojot SFB 67. nodaļas 25. pantā un norādījumos paredzēto pro rata metodoloģiju.
47. Ņemot vērā, ka Regulā Nr. 1408/71 nav prasīts, lai dalībvalstis paredzētu tādus minimālos vecuma pabalstus kā Zviedrijas garantētā pamatpensija, šie minimālie pabalsti nav ietverti pilnīgi visos tiesību aktos. Tādējādi nav īsti saprotams, kādēļ Regulas Nr. 1408/71 46. panta 2. punktā ir paredzēti īpaši un detalizēti noteikumi šī minimālā pabalsta aprēķinam (31).
48. Toties Zviedrijas garantētās pamatpensijas summa, kas aprēķināta, piemērojot valsts tiesību aktus (32), atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 46. panta 2. punktam ir jāņem vērā (33), lai aprēķinātu Zviedrijas uz ienākumiem balstīto pensiju, nepiemērojot SFB 67. nodaļas 25. pantā un norādījumos paredzēto pro rata metodoloģiju.
49. Jāuzsver, ka 1998. gada 24. septembra sprieduma Stinco un Panfilo (C‑132/96, EU:C:1998:427) (34) 21. punktā Tiesa nosprieda, “ka minimālais pabalsts, kas ir nodrošināts dalībvalsts tiesību aktos, [būtu] jāņem vērā, aprēķinot teorētisko summu, kas ir paredzēta Regulas Nr. 1408/71 46. panta 2. punkta a) apakšpunktā” (35).
50. Faktiski no 1998. gada 24. septembra sprieduma Stinco un Panfilo (C‑132/96, EU:C:1998:427, 22. punkts), kā arī no 2005. gada 21. jūlija sprieduma Koschitzki (C‑30/04, EU:C:2005:492, 23. punkts) skaidri izriet, ka, piemērojot Regulas Nr. 1408/71 46. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kompetentajai iestādei pensijas teorētiskās summas noteikšanā, kas ir aprēķina bāze pro rata pensijai, ir jāņem vērā piemaksa, kuras mērķis ir sasniegt garantētās vai minimālās valsts tiesību aktos paredzētās pensijas apmēru.
51. Aprēķina, kas ir jāveic saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 46. panta 2. punkta a) apakšpunktu, “mērķis ir nodrošināt darbiniekam maksimālo teorētisko summu, kas viņam pienāktos, ja visi apdrošināšanas laikposmi būtu tikuši pabeigti attiecīgajā dalībvalstī” (36).
52. Līdz ar to, ja pensijas teorētiskā summa, kas ir aprēķina bāze pro rata pensijai, kura pienāktos B. Zaniewicz-Dybeck, ja viņa būtu strādājusi Zviedrijā visu savas profesionālās dzīves laiku, ir zemāka par garantētās pamatpensijas summu, kas aprēķināta atbilstoši Zviedrijas tiesību aktiem, tādā gadījumā teorētiskā summa ir jāpapildina ar piešķīrumu vai piemaksu, lai sasniegtu garantētās pamatpensijas apmēru.
53. Ņemot vērā, ka Zviedrijas uz ienākumiem balstītās pensijas pamatā ir “algas, iemaksas vai pieaugumi”, es uzskatu, ka no Regulas Nr. 1408/71 47. panta 1. punkta d) apakšpunkta formulējuma skaidri izriet, ka, aprēķinot pensijas teorētisko summu, kas ir aprēķina bāze pro rata pensijai atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 46. panta 2. punkta a) apakšpunktam, kompetentajai iestādei (37) ir obligāti jānosaka algu, iemaksu vai pieaugumu summa, kas jāņem vērā atbilstoši apdrošināšanas laikposmiem un/vai dzīvesvietas ilgumam, kas pabeigti saskaņā ar citu dalībvalstu tiesību aktiem (38), pamatojoties uz algu, iemaksu vai pieaugumu summu, kura ir konstatēta par apdrošināšanas laikposmiem un/vai dzīvesvietas ilgumu, kas ir pabeigti saskaņā ar tiesību aktiem, ko šī iestāde piemēro (39). Faktiski, piemērojot Regulas Nr. 1408/71 47. panta 1. punkta d) apakšpunktu, tiek nodrošināts, ka migrējošam darba ņēmējam tiek piemērota tāda pati attiecīgā aprēķina bāze kā tad, ja viņš nebūtu īstenojis savas tiesības brīvi pārvietoties, ko Tiesa jau ir atzinusi par atbilstošu LESD 48. pantā noteiktajam mērķim (40).
54. Papildus ir būtiski norādīt, ka pēc Regulas Nr. 1408/71 46. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētās pro rata metodoloģijas piemērošanas iespējamās papildinājuma vai piemaksas iekļaušanas pensijas teorētiskajā summā, kas ir aprēķina bāze pro rata pensijai, laisasniegtu Zviedrijas garantētās pamatpensijas apmēru, priekšrocība ir stingri ierobežota atbilstoši B. Zaniewicz-Dybeck apdrošināšanas laikposmiem Zviedrijā, kas ļauj izvairīties no jebkādas apgalvotās pārmērīgās kompensēšanas (41).
55. Jāsecina, ka mans viedoklis ir tāds, ka tiesības saņemt tādu minimālo vecuma pabalstu kā Zviedrijas garantētā pamatpensija ir jāvērtē atbilstoši Zviedrijas tiesību aktiem, nepiemērojot SFB 67. nodaļas 25. pantā un norādījumos paredzēto pro rata aprēķināšanas metodoloģiju, kā arī [atbilstoši] Regulas Nr. 1408/71 50. pantam. Veicot pensijas teorētiskās summas aprēķinu, kas ir aprēķina bāze pro rata pensijai atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 46. panta 2. punkta a) apakšpunktam, kompetentajai iestādei ir jāņem vērā minimālais vecuma pabalsts, kas ir garantēts tās dalībvalsts tiesību aktos, lai nodrošinātu darba ņēmējam pensijas maksimālo teorētisko summu, kas ir aprēķina bāze pro rata pensijai, kura viņam pienāktos, ja visi viņa apdrošināšanas laikposmi būtu bijuši pabeigti attiecīgajā dalībvalstī. Turklāt atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 47. panta 1. punkta d) apakšpunktam, veicot teorētiskās summas aprēķinu, kompetentajai iestādei ir jānosaka algu, iemaksu vai pieaugumu summa, kas jāņem vērā saskaņā ar apdrošināšanas laikposmiem un/vai dzīvesvietas ilgumu, kuri pabeigti atbilstoši citu dalībvalstu tiesību aktiem, pamatojoties uz algu, iemaksu vai pieaugumu summu, kas ir konstatēta par apdrošināšanas laikposmiem un/vai dzīvesvietas ilgumu, kuri ir pabeigti saskaņā ar šīs iestādes piemērotajiem tiesību aktiem.
2. Par otro jautājumu
56. Uzdodama otro prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regulā Nr. 1408/71 ir paredzēts, ka kompetentā iestāde garantētās pamatpensijas aprēķinā var ņemt vērā ienākumus no pensijas, ko apdrošinātā persona saņem no citas dalībvalsts.
57. Lai atbildētu uz šo jautājumu, es uzskatu, ka ir jāatgādina šo secinājumu 9. punktā minētais Regulas Nr. 1408/71 50. panta nosaukums un formulējums (42).
58. Tiesa 1977. gada 30. novembra sprieduma Torri (64/77, EU:C:1977:197) 5. un 6. punktā ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 1408/71 50. pants “attiecas uz gadījumiem, kuros darba ņēmēju karjeras saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem, kuriem tie bijuši pakļauti, ir bijušas salīdzinoši īsas, tādējādi, ka kopējā pabalstu summa, kura jāizmaksā šajās valstīs, nenodrošina normālu dzīves līmeni”. “Nolūk[ā] izlīdzināt šo situāciju šajā pantā ir noteikts, ka, ja dzīvesvietas valsts tiesību aktos ir paredzēts minimālais pabalsts, tad pabalsts, kas šai valstij ir jāizmaksā, tiek palielināts ar piemaksu, kas ir vienāda ar starpību starp to pabalstu kopsummu, kas saņemami no dažādām valstīm, kuru tiesību aktiem darba ņēmējs ir bijis pakļauts, un šo minimālā pabalsta summu” (43).
59. No tā izriet, ka tiesību uz Zviedrijas garantēto pamatpensiju aprēķinā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, ja vien tai nav jāmaksā lielāka suma (44), atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 50. pantam (45) var ņemt vērā ienākumus no pensijas, ko B. Zaniewicz-Dybeck saņem no citas dalībvalsts. Turklāt šajā tiesību normā ir paredzēts, ka Valsts apdrošināšanas aģentūrai ir jāņem vērā B. Zaniewicz-Dybeck apdrošināšanas laikposmi un/vai dzīvesvietas ilgums, kas tiek ņemts vērā pabalstu, tostarp vecuma pabalstu, piešķiršanai. No tā izriet, ka ir jāņem vērā B. Zaniewicz-Dybeck apdrošināšanas laikposmi un/vai dzīvesvietas ilgums Polijā un Zviedrijā (46).
60. Kompetentās iestādes iespēja ņemt vērā vecuma pabalstus, kas tiek saņemti citā dalībvalstī, kā arī apdrošināšanas laikposmus un/vai dzīvesvietas ilgumu ļauj izvairīties no jebkādas apgalvotās pārmērīgās kompensēšanas (47).
61. Uzskatu, ka Regulas Nr. 1408/71 50. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, aprēķinot tiesības uz minimālo vecuma pabalstu, kompetentā iestāde var ņemt vērā ienākumus no pensijas, ko apdrošinātā persona saņem no citas dalībvalsts.
VI. Secinājumi
62. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es aicinu Tiesu atbildēt uz Högsta förvaltningsdomstolen (Augstākā administratīvā tiesa, Zviedrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem šādi:
1) Tiesības saņemt minimālo vecuma pabalstu ir jāvērtē atbilstoši piemērojamajiem valsts tiesību aktiem, kā arī Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienā, tās redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1992/2006, 50. pantam, nepiemērojot pro rata metodoloģiju, kas paredzēta lagen(1998:702)om garantipension (Likums (1998:702) par garantēto pamatpensiju) 67. nodaļas 25. pantā, kurš ir aizstāts ar socialförsakringsbalken (Sociālās apdrošināšanas likums (2010:110), un Försäkringskassan (Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, Zviedrija) 2007. gada Norādījumos Nr. 2.
Veicot pensijas teorētiskās summas aprēķinu, kas ir aprēķina bāze pro rata pensijai atbilstoši Regulas Nr. 1408/71, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Regulu Nr. 118/97, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1992/2006, 46. panta 2. punkta a) apakšpunktam, kompetentajai iestādei ir jāņem vērā minimālais vecuma pabalsts, kas ir garantēts tās dalībvalsts tiesību aktos, lai nodrošinātu darba ņēmējam pensijas maksimālo teorētisko summu, kas ir aprēķina bāze pro rata pensijai, kura viņam pienāktos, ja visi viņa apdrošināšanas laikposmi būtu bijuši pabeigti attiecīgajā dalībvalstī.
Regulas Nr. 1408/71, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Regulu Nr. 118/97, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1992/2006, 47. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, veicot teorētiskās summas aprēķinu, kompetentajai iestādei ir jānosaka algu, iemaksu vai pieaugumu summa, kas jāņem vērā saskaņā ar apdrošināšanas laikposmiem un/vai dzīvesvietas ilgumu, kuri pabeigti atbilstoši citu dalībvalstu tiesību aktiem, pamatojoties uz algu, iemaksu vai pieaugumu summu, kas ir konstatēta par apdrošināšanas laikposmiem un/vai dzīvesvietas ilgumu, kuri ir pabeigti saskaņā ar šīs iestādes piemērotajiem tiesību aktiem.
2) Regulas Nr. 1408/71, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Regulu Nr. 118/97, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1992/2006, 50. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, aprēķinot tiesības uz minimālo vecuma pabalstu, kompetentā iestāde var ņemt vērā ienākumus no pensijas, ko apdrošinātā persona saņem no citas dalībvalsts.