Pagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2016. gada 21. decembrī (*)
Apelācija – Valsts atbalsts – Lidostas maksas – LESD 108. panta 2. punkts – LESD 263. panta ceturtā daļa – Lēmums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru – Prasības atcelt tiesību aktu pieņemamība – Individuāli skarta persona – Interese celt prasību – LESD 107. panta 1. punkts – Selektivitātes nosacījums
Lieta C‑524/14 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2014. gada 20. novembrī iesniedza
Eiropas Komisija, ko pārstāv T. Maxian Rusche, R. Sauer un V. Di Bucci, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
pārējie lietas dalībnieki:
Hansestadt Lübeck, Flughafen Lübeck GmbH tiesību un saistību pārņēmēja, ko pārstāv M. Núñez Müller un I. Ruck, Rechtsanwälte,
prasītāja pirmajā instancē,
ko atbalsta
Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv T. Henze un K. Petersen, pārstāvji,
Spānijas Karaliste, ko pārstāv M. A. Sampol Pucurull, pārstāvis.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietnieks A. Ticano [A. Tizzano], palātu priekšsēdētāji R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], T. fon Danvics [T. von Danwitz], H. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça], E. Juhāss [E. Juhász] un A. Prehala [A. Prechal], tiesneši A. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], J. Malenovskis [J. Malenovský], E. Jarašūns [E. Jarašiūnas] (referents), F. Biltšens [F. Biltgen], K. Jirimēe [K. Jürimäe] un K. Likurgs [C. Lycourgos],
ģenerāladvokāts N. Vāls [N. Wahl],
sekretārs M. Aleksejevs [M. Aleksejev], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2016. gada 31. maija tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2016. gada 15. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 9. septembra spriedumu Hansestadt Lübeck/Komisija (T‑461/12, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2014:758), ar ko tā, pirmkārt, atcēla Komisijas 2012. gada 22. februāra Lēmumu C(2012) 1012 final saistībā ar valsts atbalstu SA.27585 un SA.31149 (2012/C) (ex NN/2012, ex CP 31/2009 un CP 162/2010) – Vācija (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ciktāl šis lēmums attiecas uz Lībekas (Vācija) lidostas maksājumu kārtību, kura pieņemta 2006. gadā (turpmāk tekstā – “2006. gada maksājumu kārtība”), un, otrkārt, noraidīja prasību pārējā daļā.
Tiesvedības priekšvēsture
2 Līdz 2012. gada 31. decembrim Lībekas lidostu pārvaldīja Flughafen Lübeck GmbH (turpmāk tekstā – “FL”). Līdz 2005. gada 30. novembrim FL pilnībā piederēja prasītājai pirmajā instancē, proti, Hansestadt Lübeck (Lībekas pilsēta). No 2005. gada 1. decembra līdz 2009. gada oktobra beigām FL 90 % apmērā piederēja Jaunzēlandes privātam uzņēmumam Infratil un 10 % apmērā Lībekas pilsētai. No 2009. gada novembra FL atkal pilnībā piederēja Lībekas pilsētai. 2013. gada 1. janvārī Lībekas lidosta tika pārdota Yasmina Flughafenmanagement GmbH. FL pārņēma Lībekas pilsēta, un 2013. gada 2. janvārī to izslēdza no komercreģistra.
3 Saskaņā ar 1964. gada 19. jūnija Luftverkehrs‑Zulassungs‑Ordnung (Noteikumi par gaisa transporta darbības licencēm; BGBl. I, 370. lpp.) 43.a panta 1. punktu atbilstoši redakcijai, kāda bija spēkā 2006. gadā (turpmāk tekstā – “LuftVZO”), FL pieņēma 2006. gada maksājumu kārtību, kuru apstiprināja Šlēsvigas‑Holšteinas federālās zemes aviācijas iestāde. Šī maksājumu kārtība kopš 2006. gada 15. jūnija ir piemērojama visām aviosabiedrībām, kas izmanto Lībekas lidostu, ja vien starp tās pārvaldītāju un kādu aviosabiedrību nav noslēgts līgums.
4 2007. gadā Komisija pieņēma lēmumu sākt formālu izmeklēšanas procedūru attiecībā uz līgumu, kas noslēgts starp FL un aviosabiedrību Ryanair, jo minētajā līgumā šai sabiedrībai bija noteiktas mazākas lidostas maksas par tolaik Lībekas lidostai piemērojamajā 1998. gada maksājumu kārtībā paredzētajām.
5 It īpaši uzskatot, ka 2006. gada maksājumu kārtība pati par sevi varēja arī ietvert valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, Komisija ar apstrīdēto lēmumu uzsāka LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz dažādiem pasākumiem saistībā ar Lībekas lidostu, tostarp attiecībā uz šo kārtību.
Tiesvedība Vispārējā tiesā uz pārsūdzētais spriedums
6 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 19. oktobrī, FL cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to, pirmkārt, tiek uzsākta formālā izmeklēšanas procedūra par 2006. gada maksājumu kārtību un, otrkārt, Vācijas Federatīvajai Republikai tiek uzlikts pienākums atbildēt uz rīkojumu sniegt informāciju par šo kārtību.
7 Replikas rakstā, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 20. februārī, Lībekas pilsēta ir paziņojusi, ka tā iestājas FL vietā, lai turpinātu tās uzsākto tiesvedību.
8 Sava pirmā prasījuma atbalstam Lībekas pilsēta izvirzīja piecus pamatus, no kuriem pirmais bija par Vācijas Federatīvās Republikas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, otrais – par pienākuma veikt rūpīgu un objektīvu izskatīšanu neizpildi, trešais – par LESD 108. panta 2. un 3. punkta un Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 4. un 6. panta, kā arī 13. panta 1. punkta pārkāpumu, ceturtais – par LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu un piektais – par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.
9 Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nosprieda, ka pirmais prasījums ir pieņemams, uzskatot, pirmkārt, ka apstrīdētais lēmums FL esot skāris tieši un individuāli un tādējādi tai prasības celšanas brīdī bija locus standi un, otrkārt, ka FL esot saglabājusi interesi celt prasību pēc Lībekas lidostas pārdošanas. Pēc būtības tā apmierināja ceturto pamatu, uzskatot, ka šajā lēmumā bija pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo Komisija minētajā lēmumā esot uzskatījusi, ka 2006. gada maksājumu kārtībā paredzētajām priekšrocībām ir selektīvs raksturs. Tādēļ tā atcēla minēto lēmumu, ciktāl ar to tika uzsākta formālā izmeklēšanas procedūra par šo maksājumu kārtību.
Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā
10 Komisija lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– pirmajā instancē celto prasību atzīt par nepieņemamu vai, pakārtoti, atzīt, ka tai nav priekšmeta;
– tāpat pakārtoti – atzīt, ka nav pamatota prasības ceturtā pamata daļa, kurā Lībekas pilsēta norāda uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu attiecībā uz selektivitātes nosacījumu, un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai pārējo šī pamata daļu un pirmā, otrā, trešā un piektā prasības pamata izskatīšanai, un
– piespriest Lībekas pilsētai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmās instances un apelācijas tiesvedībās vai, pakārtoti, ja lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pirmās instances un apelācijas tiesvedībās pieņemšanu.
11 Lībekas pilsēta lūdz Tiesu:
– noraidīt apelācijas sūdzību kopumā un pilnībā apmierināt prasījumus, kurus tā ir izvirzījusi pirmajā instancē, un
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
12 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2015. gada 26. marta un 14. aprīļa lēmumiem Vācijas Federatīvajai Republikai un Spānijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā Lībekas pilsētas prasījumu atbalstam.
Par apelācijas sūdzību
Par pirmo pamatu, kas saistīts ar to, ka FL ar apstrīdēto lēmumu neesot skarta tieši
Lietas dalībnieču argumenti
13 Ar savu pirmo pamatu Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir atzinusi, ka FL ar apstrīdēto lēmumu tika skarta tieši, jo tā uzskata, ka lidostas maksas nosaka nevis lidostas pārvaldītājs, bet gan federālās zemes pārraudzības iestāde. Pārsūdzētā sprieduma 29.–35. punktā atzīstot, ka, pieņemot 2006. gada maksājumu kārtību, FL īstenoja tai vien piešķirto kompetenci, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā šajā lietā piemērojamo valsts tiesību normu, atbilstoši kurai lidostas maksājumu kārtība ir jāapstiprina federālās zemes pārraudzības iestādei, kurai pašai ir saistoši federālie tiesību akti par lidostu maksām. Tikai tas, ka publisko tiesību uzņēmums, kas pārvalda lidostu, ir pilnvarots piedāvāt šo kārtību, nenozīmējot, ka pilnvaras noteikt pārvaldību un politiku, kas piemērojamas, izmantojot minēto kārtību, ir šim uzņēmumam, nevis valstij. Šajā ziņā Vispārējās tiesas vērtējums esot pretrunā tam, kas izriet no 1986. gada 10. jūlija sprieduma DEFI/Komisija (282/85, EU:C:1986:316), kurā cita starpā tika atzīts, ka saskaņā ar atbilstošo Francijas tiesisko regulējumu Francijas valdībai ir tiesības noteikt attiecīgās struktūras pārvaldību un politiku un tādējādi definēt intereses, kuras šai struktūrai ir jāaizstāv.
14 Lībekas pilsēta un Vācijas Federatīvā Republika lūdz šo pamatu noraidīt.
Tiesas vērtējums
15 Kā pārsūdzētā sprieduma 26. punktā ir atgādinājusi Vispārējā tiesa, citi subjekti, kuriem lēmums nav adresēts, var tikt uzskatīti par skartiem LESD 263. panta ceturtās daļas nozīmē tikai tad, ja šis lēmums attiecas uz tiem noteiktu tiem piemītošu īpašo raksturiezīmju dēļ un saistībā ar kādu faktu, kas tos izceļ salīdzinājumā ar kādu citu un tādējādi tos nošķir tādā pašā veidā kā lēmuma adresātu (spriedumi, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 223; 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 72. punkts, kā arī 2013. gada 19. decembris, Telefónica/Komisija, C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 46. punkts).
16 Šajā lietā, lai FL atzītu par individuāli skartu ar apstrīdēto lēmumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 34. punktā norādīja, ka, tā kā šis lēmums attiecās uz 2006. gada maksājumu kārtību, tas skar aktu, kura viena no autorēm ir FL, un liedz tai īstenot savas kompetences veidā, kādu tā uzskata par piemērotu. Pirms nonākšanas pie šāda secinājuma tā pārsūdzētā sprieduma 29. punktā norādīja, ka LuftVZO 43.a panta 1. punktā, protams, ir noteikts, ka federālās zemes pārraudzības iestādei, kas šajā gadījumā ir Šlēsvigas‑Holšteinas federālās zemes aviācijas iestāde, ir jāapstiprina lidostai piemērojamā maksājumu kārtība, taču no šīs normas izrietot, ka minētā kārtība ir jāizstrādā attiecīgajam lidostas pārvaldītājam un ka pārraudzības iestādei nav kompetences pašai noteikt minētās maksas un tā var tikai apstiprināt vai noraidīt piedāvāto kārtību.
17 Pārsūdzētā sprieduma 30. un 31. punktā Vispārējā tiesa arī norādīja, ka no apstrīdētā lēmuma un 2006. gada maksājumu kārtības izriet, ka iespēja minētajā kārtībā paredzēto atlaižu ietvaros piemērot samazinātas maksas ir pakļauta nosacījumam, ka Lībekas lidostas pārvaldītājam un aviosabiedrībai ir jānoslēdz savstarpēja vienošanās, neiesaistot pārraudzības iestādi, un ka tieši uz šādu starp FL un Ryanair noslēgtu vienošanos pamata šai aviosabiedrībai tika piemērotas īpašas maksas, izdarot atkāpi no 2006. gada maksājumu kārtībā noteiktajām maksām.
18 Minētā sprieduma 32. punktā tā līdz ar to secināja, ka FL kā Lībekas lidostas pārvaldītājai bija ekskluzīva kompetence šai lidostai piemērojamo maksu noteikšanas jomā un tā nerīkojās tikai kā valsts atvasinājums, īstenojot tikai valstij piešķirto kompetenci. Tādējādi Vispārējā tiesa uzskatīja, ka kompetence pieņemt 2006. gada maksājumu kārtību bija FL, nevis valsts iestādēm, neraugoties uz prasību, ka pārraudzības iestādei minētā kārtība ir jāapstiprina.
19 Šķiet, ka Vispārējā tiesa, ņemot vērā piemērojamās valsts tiesību normas, tādējādi uzskatīja, ka FL papildus tās pilnvarām piedāvāt pārraudzības iestādei Lībekas lidostai piemērojamo maksājumu kārtību, bija arī ekskluzīva kompetence šo kārtību pieņemt.
20 Tā kā Komisija šo apsvērumu apšauba ar argumentāciju, kas izklāstīta šī sprieduma 13. punktā, ir jāatgādina, ka attiecībā uz Vispārējās tiesas veiktu valsts tiesību interpretāciju Tiesai apelācijas ietvaros ir tiesības vienīgi pārbaudīt, vai ir notikusi šo tiesību sagrozīšana, kurai ir acīmredzami jāatspoguļojas lietas materiālos (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 53. punkts, un 2014. gada 3. aprīlis, Francija/Komisija, C‑559/12 P, EU:C:2014:217, 79. un 80. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
21 Taču šajā lietā Komisija nav apgalvojusi un a fortiori nav arī pierādījusi šādu valsts tiesību sagrozīšanu. Proti, tā nav nedz apgalvojusi, nedz pierādījusi, ka Vispārējā tiesa būtu izmantojusi tādus apsvērumus, kas acīmredzami ir pretēji attiecīgo Vācijas tiesību normu saturam, vai kādai no šīm normām būtu piešķīrusi tādu piemērošanas jomu, kas tai acīmredzami nebūtu jāpiešķir, ņemot vērā pārējos lietas materiālus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 3. aprīlis, Francija/Komisija, C‑559/12 P, EU:C:2014:217, 81. punkts).
22 Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.
Par otro pamatu, kas saistīts ar to, ka Lībekas pilsētai nebija pastāvošas intereses celt prasību
Lietas dalībnieču argumenti
23 Savā otrajā pamatā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 37. punktā uzskatīdama, pirmkārt, ka FL bija interese celt prasību arī pēc Lībekas lidostas pārdošanas privātam ieguldītājam, jo formālā izmeklēšanas procedūra nebija pabeigta un tādējādi apstrīdētais lēmums turpināja radīt sekas, un, otrkārt, ka katrā ziņā FL saglabājās interese celt prasību par laikposmu pirms pārdošanas.
24 Tā norāda, ka apstrīdētais lēmums arī bez galīgā lēmuma, kas pieņemts formālās izmeklēšanas procedūras beigās, vairs neradīja savas vienīgās tiesiskās sekas, proti, pienākumu apturēt atbalsta pasākumu uz izmeklēšanas laiku, jo pirms 2012. gada 31. decembra nebija notikusi izpildes apturēšana, un ka no 2013. gada 1. janvāra, proti, Lībekas lidostas privatizācijas datuma, 2006. gada maksājumu kārtību vairs nevarēja uzskatīt par atbalsta shēmu, kas ir izpildes stadijā, jo tā vairs netika finansēta no valsts līdzekļiem. Vispārējās tiesas vērtējums esot pretrunā Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, kurā tiek prasīta radusies un pastāvoša interese un kurā ir noteikts, ka šī interese turpina pastāvēt tikai tad, ja prasības iznākums var dot labumu lietas dalībniekam, kas to ir cēlis. Turklāt Lībekas pilsēta neesot pierādījusi, ka tai būtu bijusi jebkāda interese uzturēt prasību pēc Lībekas lidostas privatizācijas.
25 Lībekas pilsēta un Vācijas Federatīvā Republika lūdz šo pamatu noraidīt.
Tiesas vērtējums
26 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru prasītāja interesei celt prasību, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas brīdī un pretējā gadījumā šāda prasība nav pieņemama. Šim prasības priekšmetam – tāpat kā interesei celt prasību – ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā lieta ir jāizbeidz, līdz ar ko prasības rezultātam ir jāsniedz labums lietas dalībniekam, kas to ir cēlis (spriedums, 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija, C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Šajā lietā, lai noraidītu Komisijas argumentu, ka ar Lībekas lidostas pārdošanu privātai sabiedrībai 2013. gada 1. janvārī tika izbeigta attiecīgā atbalsta shēma un tādējādi pienākums minēto shēmu apturēt vairs nebija spēkā, un ka Lībekas pilsētai tādēļ vairs nebija pastāvošas intereses prasīt atcelt apstrīdēto lēmumu, Vispārējā tiesa, kā norādīts šī sprieduma 23. punktā, uzskatīja, ka, tā kā formālā izmeklēšanas procedūra nebija pabeigta, minētais lēmums joprojām radīja sekas un ka Lībekas pilsētai bija interese celt prasību vismaz attiecībā uz laikposmu pirms lidostas pārdošanas.
28 Vispirms pārsūdzētā sprieduma 27. punktā Vispārējā tiesa, atsaukdamās tostarp uz 2013. gada 24. oktobra spriedumu Deutsche Post/Komisija (C‑77/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:695, 52. un 53. punkts), ir atgādinājusi, ka lēmums par formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu saistībā ar izpildes stadijā esošu pasākumu, kas kvalificēts par “jaunu atbalstu”, rada autonomas tiesiskās sekas, īpaši attiecībā uz šī pasākuma izpildes apturēšanu. Tā ir norādījusi, ka šāds lēmums noteikti maina no izskatāmā pasākuma izrietošās tiesiskās sekas, kā arī saņēmēju uzņēmumu tiesisko stāvokli, it īpaši attiecībā uz šī pasākuma turpmāku ieviešanu. Tā arī ir atzīmējusi, ka vismaz pēc šāda lēmuma pieņemšanas pastāv būtiskas šaubas par izpildes stadijā esošā pasākuma likumību, kā rezultātā dalībvalstij būs jāaptur tā piemērošana, un ka uz šādu lēmumu var arī atsaukties valsts tiesā, kurai jāizdara secinājumi saistībā ar LESD 108. panta 3. punkta pēdējā teikuma pārkāpumu.
29 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa 2013. gada 21. novembra spriedumā Deutsche Lufthansa (C‑284/12, EU:C:2013:755, 45. punkts) un 2014. gada 4. aprīļa rīkojumā Flughafen Lübeck (C‑27/13, nav publicēts, EU:C:2014:240, 27. punkts) ir atzinusi, ka, ja atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam Komisija ir uzsākusi oficiālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz izpildes stadijā esošu nepaziņotu pasākumu, valsts tiesai, kura ir saņēmusi lūgumu likt izbeigt šī pasākuma izpildi un atgūt jau izmaksātās summas, ir pienākums veikt visus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izdarītu secinājumus no iespējamas pienākuma apturēt minētā pasākuma izpildi neievērošanas. Šajā nolūkā valsts tiesa var nolemt apturēt attiecīgā pasākuma izpildi un likt atgūt jau izmaksātās summas. Tā var arī nolemt izdot rīkojumu veikt pagaidu pasākumus, lai aizsargātu, pirmkārt, attiecīgo personu intereses un, otrkārt, Komisijas lēmuma uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru lietderīgo iedarbību.
30 Tādējādi no Tiesas judikatūras izriet, ka pretēji Komisijas nostājai pienākums apturēt attiecīgā pasākuma izpildi nav vienīgās tiesiskās sekas, kādas ir lēmumam uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru.
31 Šajā gadījumā, ņemot vērā šo judikatūru, šķiet, gluži kā to norādījusi Vispārējā tiesa, ka Lībekas pilsētai pēc Lībekas lidostas privatizācijas joprojām pastāvēja vismaz risks, ka valsts tiesa var uzdot atgūt iespējamo atbalstu, kas piešķirts, kad FL vēl bija šīs lidostas īpašniece. Tādēļ Vispārējā tiesa ir pamatoti atzinusi, ka, tā kā nebija galīgā Komisijas lēmuma par formālās izmeklēšanas procedūras noslēgšanu, apstrīdētā lēmuma sekas saglabājās un tādēļ Lībekas pilsētai arī saglabājās interese prasīt šī lēmuma atcelšanu.
32 Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par trešo pamatu, kas saistīts ar 2006. gada maksājumu kārtības selektīvā rakstura kļūdainu vērtējumu
Lietas dalībnieču argumenti
33 Ar savu trešo pamatu Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi selektivitātes nosacījumu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, pārsūdzētā sprieduma 53.–55. punktā uzskatot, ka, lai novērtētu tarifu skalas, kuru ir izveidojusi publiska iestāde konkrētas preces vai pakalpojuma izmantošanai, iespējami selektīvo raksturu, ir jāpārbauda, vai šī skala nediskriminējošā veidā ir piemērojama visiem uzņēmumiem, kuri izmanto vai var izmantot šo konkrēto preci vai pakalpojumu, un ka apstāklis, ka 2006. gada maksājumu kārtība ir piemērojama tikai aviosabiedrībām, kuras izmanto Lībekas lidostu, šajā lietā neesot atbilstošs.
34 Šāda interpretācija esot pretrunā Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru pasākums nav vispārīgs nodokļu vai ekonomikas politikas pasākums un līdz ar to tas ir selektīvs, ja tas attiecas vienīgi uz konkrētām tautsaimniecības nozarēm vai tikai uz atsevišķiem vienas nozares uzņēmumiem. Proti, tā kā pasākums, kurā paredzēti nosacījumi, ar kādiem publisks uzņēmums piedāvā savas preces vai pakalpojumus, nekad nav piemērojams visiem tirgus dalībniekiem, tas vienmēr esot uzskatāms par selektīvu pasākumu.
35 Neesot lielas nozīmes tam, ka šis pasākums nediskriminējoša veidā ir piemērojams visiem uzņēmumiem, kuri izmanto vai var izmantot šīs preces vai pakalpojumus, jo jautājums par nevienlīdzīgu attieksmi vai diskrimināciju nav svarīgs, lai izlemtu par atbalsta pastāvēšanu. Šajā ziņā Vispārējā tiesa esot nepareizi izmantojusi par pamatu kritēriju, kas ietverts 2001. gada 8. novembra spriedumā Adria‑Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke (C‑143/99, EU:C:2001:598), kurš attiecas vienīgi uz nodokļu pasākumiem, un neesot ievērojusi tvērumu, kāds piešķirams 1988. gada 2. februāra spriedumam Kwekerij van der Kooy u.c./Komisija (67/85, 68/85 un 70/85, EU:C:1988:38), 1996. gada 29. februāra spriedumam Beļģija/Komisija (C‑56/93, EU:C:1996:64), 2003. gada 20. novembra spriedumam, GEMO (C‑126/01, EU:C:2003:622), un 2011. gada 15. novembra spriedumam, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste (C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732).
36 Pakārtoti, Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 52. un 53. punktā neesot ņēmusi vērā arī Tiesas judikatūru, atbilstoši kurai, pirmkārt, pasākuma selektivitāte ir vērtējama, ņemot vērā šī pasākuma sekas, un, otrkārt, pasākumi, no kuriem labumu gūst tikai viena nozare, ir selektīvi. Tā uzsver, ka, lai gan Lībekas lidosta tieši konkurē ar Hamburgas (Vācija) lidostu, no priekšrocības, kas piešķirta ar 2006. gada maksājumu kārtību, labumu gūstot tikai aviosabiedrības, kuras izmanto pirmo minēto lidostu, kas, pēc tās domām, esot pietiekami, lai pierādītu šīs kārtības selektīvo raksturu. Vispārējās tiesas izmantotās pieejas rezultātā tiekot liegta iespēja piemērot noteikumus par valsts atbalstu regulējumiem, ar kuriem tiek noteiktas lidostas maksas.
37 Sekundāri pakārtoti Komisija norāda, ka, pieņemot, ka 2001. gada 8. novembra spriedumā Adria‑Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke (C‑143/99, EU:C:2001:598) noteiktais kritērijs ir piemērojams, lai konstatētu noteiktu valsts iestāžu izdotu maksājumu kārtību selektivitāti, Vispārējā tiesa šo kritēriju esot nepareizi interpretējusi. Lai noteiktu visus uzņēmumus, kuri atrodas salīdzināmā situācijā, faktiski būtu jāvadās nevis pēc attiecīgā pasākuma piemērošanas jomas, bet gan jāņem vērā uzņēmumi, kuriem ir tādas pašas budžeta izdevumu pozīcijas kā tiem uzņēmumiem, kuri no tā gūst priekšrocību. Turklāt 2006. gada maksājumu kārtība esot selektīva, jo tajā nav ievērots princips, ka lidostas maksām ir jāsedz izmaksas, kurš izriet no LuftVZO 43.a panta 1. punkta un kurš noteikti ir jāievēro visām Vācijas lidostām un tādējādi visām aviosabiedrībām, kas šīs lidostas izmanto. Kā noteicošo elementu izmantodama minētās kārtības piemērošanas jomu, nevis šīs normas mērķi, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
38 Noslēgumā Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa arī esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neizvērtējot, vai atlaides, kuras ir paredzētas 2006. gada maksājumu kārtībā, bija selektīvas, pamatojoties uz to, ka tās varēja izmantot tikai tās aviosabiedrības, kuras atbilst zināmiem nosacījumiem.
39 Lībekas pilsēta, Vācijas Federatīvā Republika un Spānijas Karaliste lūdz šo pamatu noraidīt.
Tiesas vērtējums
40 Kā Vispārējā tiesa atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 43. punktā, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai pasākumu varētu kvalificēt par “valsts atbalstu”, ir nepieciešams, lai būtu izpildīti visi turpmāk uzskaitītie nosacījumi. Pirmkārt, pasākumam jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu. Otrkārt, šim pasākumam jābūt tādam, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to ir jāsniedz selektīva priekšrocība atbalsta saņēmējam. Ceturtkārt, tam ir jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai arī tiek radīti draudi to izkropļot (skat. tostarp spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, BVVG, C‑39/14, EU:C:2015:470, 24. punkts).
41 Attiecībā uz nosacījumu par priekšrocības selektivitāti, kas veido “valsts atbalsta” jēdzienu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo ar to ir aizliegts atbalsts “konkrētiem uzņēmumiem un konkrētu preču ražošanai”, no Tiesas pastāvīgās judikatūras, kas atgādināta pārsūdzētā sprieduma 45. un 46. punktā, izriet, ka šī nosacījuma izvērtējumam ir nepieciešams noteikt, vai valsts pasākums konkrēta tiesiskā regulējuma ietvaros dod priekšroku “konkrētiem uzņēmumiem un konkrētu preču ražošanai” atšķirībā no pārējiem, kas, ņemot vērā minētā regulējuma mērķi, faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā. “Valsts atbalsta” jēdziens neietver valsts pasākumus, kuri rada diferenciāciju uzņēmumu starpā un tādējādi a priori ir selektīvi, ja šāda diferenciācija izriet no sistēmas, kurā tie ietilpst, rakstura vai uzbūves (skat. spriedumus, 2001. gada 8. novembris, Adria‑Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke, C‑143/99, EU:C:2001:598, 41. un 42. punkts; 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija, C‑487/06 P, EU:C:2008:757, 82. un 83. punkts; 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 74. un 75. punkts, kā arī 2015. gada 14. janvāris, Eventech, C‑518/13, EU:C:2015:9, 54. un 55. punkts).
42 Piekrizdama Lībekas pilsētas izvirzītajam pamatam par LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, jo Komisija apstrīdētajā lēmumā 2006. gada maksājumu kārtību bija atzinusi par selektīvu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 50. punktā vispirms konstatēja, ka šī apsvēruma pamatā apstrīdētajā lēmumā ir tikai tāds iemesls, ka attiecīgās priekšrocības ir piešķirtas tikai tām aviosabiedrībām, kuras izmantoja Lībekas lidostu.
43 Turpinot, minētā sprieduma 51. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka apstāklis, ka 2006. gada maksājumu kārtība ir piemērojama tikai minētajām aviosabiedrībām, nav nodalāms no Vācijas tiesiskā regulējuma par lidostu maksām un no pašas kārtības, ar ko tiek noteiktas šādas maksas, veida un ka šī tiesiskā regulējuma ietvaros aviosabiedrībām, kuras izmanto citas Vācijas lidostas, šajās lidostās tiek piemērotas maksājumu kārtības, kas ir piemērojamas tikai tajās, un šīs aviosabiedrības tātad nav salīdzināmā situācijā ar tām sabiedrībām, kuras izmanto Lībekas lidostu.
44 Turklāt pārsūdzētā sprieduma 52. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka, lai arī no judikatūras izriet, ka atbalsts var tikt uzskatīts par selektīvu, pat ja tas skar veselu tautsaimniecības nozari, tomēr minētā judikatūra ir attīstīta tostarp saistībā ar vispārēji piemērojamiem valsts pasākumiem un tā tieši uz šo lietu neattiecas, jo attiecīgais pasākums attiecas nevis uz visu lidostu nozari, bet gan tikai aviosabiedrībām, kuras izmanto Lībekas lidostu.
45 Visbeidzot pārsūdzētā sprieduma 53. punktā Vispārējā tiesa būtībā norādīja, ka, lai novērtētu pasākuma, kuru ir pieņēmusi publiska iestāde savu preču vai pakalpojumu izmantošanai, iespējami selektīvo raksturu, ir jāņem vērā visi uzņēmumi, kuri izmanto vai var izmantot šīs konkrētās preces vai pakalpojumus, un ir jāpārbauda, vai visi vai tikai daži no šiem uzņēmumiem saņem vai var saņemt iespējamu priekšrocību.
46 Ņemot vērā šos apsvērumus Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. un 55. punktā atzina, ka tikai tas vien, ka 2006. gada maksājumu kārtība tiek piemērota tikai aviosabiedrībām, kuras izmanto Lībekas lidostu, nav atbilstošs kritērijs, lai uzskatītu, ka tai ir selektīvs raksturs, un ka, tā kā nebija apstrīdēts, ka minētās maksājumu kārtības noteikumus var izmantot visas aviosabiedrības, “ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā norādīto pamatojumu, Komisija kļūdaini ir uzskatījusi, ka 2006. gada maksājumu kārtība ir selektīva”.
47 Šajā ziņā ir jānorāda, ka pretēji Komisijas nostājai no Tiesas judikatūras nekādi neizriet, ka pasākums, ar ko publisks uzņēmums nosaka savu preču vai pakalpojumu izmantošanas nosacījumus, vienmēr un tādējādi pēc sava rakstura ir selektīvs pasākums LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. No spriedumiem, uz kuriem tā atsaucas, īpaši šī sprieduma 35. punktā minētajiem, šāds vispārinājums neizriet.
48 Savukārt pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka LESD 107. panta 1. punktā nav paredzēts nodalījums atkarībā no tā, kādi ir valsts intervences pasākuma iemesli vai mērķi, bet šie pasākumi ir definēti, ņemot vērā to radītās sekas, un tādējādi neatkarīgi no lietotajām metodēm (spriedums, 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Tātad, lai arī nevar izslēgt, ka pasākums, ar ko publisks uzņēmums nosaka savu preču vai pakalpojumu izmantošanas nosacījumus, lai arī vispārīgi piemērojams visiem uzņēmumiem, kas šīs preces vai pakalpojumus izmanto, ir selektīva rakstura, lai noteiktu, vai tas tā ir, ir jāņem vērā nevis šī pasākuma raksturs, bet gan tā sekas, noskaidrojot, vai apgalvoti sniegtā priekšrocība patiesībā tiek tikai dažiem no šiem uzņēmumiem, bet ne pārējiem, lai arī attiecībā pret konkrētā regulējuma mērķi visi minētie uzņēmumi atrodas pielīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā.
50 No tā izriet, ka nav pamatota šī sprieduma 34. punktā izklāstītā Komisijas galvenā argumentācija par to, ka tāds pasākums, ar ko publisks uzņēmums nosaka savu preču vai pakalpojumu piedāvāšanas nosacījumus, vienmēr ir selektīvs.
51 Šo vērtējumu neatspēko šī sprieduma 35. punktā minētais Komisijas apgalvojums, ka, lai izlemtu par atbalsta pastāvēšanu, nav lielas nozīmes tam, ka šis pasākums nediskriminējošā veidā ir piemērojams visiem uzņēmumiem, kuri izmanto vai var izmantot šīs preces vai pakalpojumus, nedz arī arguments, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini balstījusies uz judikatūru nodokļu pasākumu jomā.
52 Proti, pirmkārt, lai noteiktu, vai pasākums, kurš, lai gan ir vispārpiemērojams visiem tirgus dalībniekiem, beigās tomēr sniedz priekšrocības tikai dažiem uzņēmumiem, ir jāpārbauda, kā izriet no šī sprieduma 41. punktā minētās judikatūras, vai noteikti uzņēmumi gūst priekšrocību salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuri attiecībā pret konkrētā regulējuma mērķi atrodas tiem pielīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā.
53 Pārbaude, vai šādam pasākumam ir selektīvs raksturs, tādējādi būtībā sakrīt ar pārbaudi, vai šis pasākums nediskriminējošā veidā ir piemērojams visam šim tirgus dalībnieku kopumam (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 14. janvāris, Eventech, C‑518/13, EU:C:2015:9, 53. punkts). Tātad selektivitātes jēdziens, kā savu secinājumu 75. punktā uzsver ģenerāladvokāts, ir saistīts ar diskriminācijas jēdzienu.
54 Otrkārt, kā arī izriet no minētās judikatūras, šī selektivitātes pārbaude ir jāveic “konkrētā tiesiskā regulējuma ietvaros”. Lai noteiktu, vai pasākums ir selektīvs, līdz ar to ir jāpārbauda, vai konkrētā tiesiskā regulējuma ietvaros pasākums rada priekšrocību dažiem uzņēmumiem salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuri attiecībā uz šī regulējuma mērķi ir pielīdzināmā juridiskā un faktiskā situācijā (spriedumi, 2006. gada 6. septembris, Portugāle/Komisija, C‑88/03, EU:C:2006:511, 56. punkts, un 2011. gada 28. jūlijs, Mediaset/Komisija, C‑403/10 P, nav publicēts, EU:C:2011:533, 36. punkts).
55 Šīs pārbaudes nolūkā tātad principā vispirms ir jānosaka atsauces sistēma, kurā attiecīgais pasākums ietilpst. Kā savu secinājumu 77. un 86.–89. punktā norāda ģenerāladvokāts, šī metode nav izmantojama tikai nodokļu pasākumu pārbaudei, jo Tiesa ir tikai atzīmējusi, ka atsauces sistēmas noteikšanai ir lielāka nozīme nodokļu pasākumu gadījumā, jo pat pašu priekšrocību var konstatēt, tikai to salīdzinot ar tā saucamajiem “normālajiem” nodokļiem (spriedums, 2006. gada 6. septembris, Portugāle/Komisija, C‑88/03, EU:C:2006:511, 56. punkts).
56 Attiecībā uz pakārtotajiem Komisijas argumentiem, kas izklāstīti šī sprieduma 36.–38. punktā, pirmkārt, attiecībā uz iebildumu par aplūkojamā pasākuma seku neņemšanu vērā, ir jāuzsver, ka Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi apstrīdētā lēmuma likumību, ņemot vērā tā motīvus, atbilstoši kuriem attiecīgās priekšrocības tika piešķirtas tikai aviosabiedrībām, kas izmanto Lībekas lidostu, konstatēdama, ka šie motīvi ir vienīgais minētā lēmuma pamatojums saistībā ar selektivitāti.
57 Turklāt, pārsūdzētā sprieduma 53. punktā netieši atzīstot, ka 2006. gada maksājumu kārtība nav diskriminējoša, un šī paša sprieduma 55. punktā konstatējot, ka nav ticis apstrīdēts, ka visas aviosabiedrības, kuras izmanto vai var izmantot Lībekas lidostu, varēja izmantot arī šīs kārtības tarifu noteikumus, Vispārējā tiesa ņēma vērā šīs kārtības sekas.
58 Otrkārt, pretēji Komisijas apgalvotajam, pasākums, kurš piemērojams tikai vienā darbības nozarē vai tikai daļai šīs nozares uzņēmumu, nav obligāti selektīva rakstura. Tas faktiski tā ir tikai tad, kā izriet no šī sprieduma 41. un 47.–55. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, ja konkrētā tiesiskā regulējuma ietvaros šis pasākums sniedz priekšrocību dažiem uzņēmumiem, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem no citām nozarēm vai tās pašas nozares, kuri attiecībā uz šī regulējuma mērķi ir pielīdzināmā juridiskā un faktiskā situācijā.
59 Tāpat arī apstāklis, ka Lībekas lidosta šajā gadījumā ir Hamburgas lidostas vai citu Vācijas lidostu tieša konkurente un ka tikai tās aviosabiedrības, kuras izmanto Lībekas lidostu, gūst priekšrocības, kuras apgalvoti sniedz 2006. gada maksājumu kārtība, nav pietiekams, lai pierādītu šīs kārtības selektīvo raksturu. Lai tai būtu šāds raksturs, būtu jāpierāda, ka tiesiskā regulējuma ietvaros, kas piemērojams visām šīm lidostām, minētā kārtība sniedz priekšrocību aviosabiedrībām, kuras izmanto Lībekas lidostu, kaitējot aviosabiedrībām, kuras izmanto citas lidostas, bet attiecībā uz šī regulējuma mērķi atrodas pielīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā.
60 Treškārt, kā izriet no šī sprieduma 52.–55. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, lai noteiktu visus uzņēmumus, kuri atrodas pielīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā, ir nepieciešams iepriekš noteikt tiesisko regulējumu, attiecībā pret kuru konkrētā situācijā ir jāpārbauda to uzņēmumu, kuri gūst priekšrocību no attiecīgā pasākuma, faktiskās un juridiskās situācijas pielīdzināmība to uzņēmumu situācijai, kuri šo priekšrocību negūst.
61 Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 32. un 51. punktā Vispārējā tiesa, īstenojot valsts tiesību interpretācijas kompetenci, konstatēja, kā izriet no šī sprieduma 16.–21. punkta, ka saskaņā ar LuftVZO 43.a panta 1. punktu katras lidostas pārvaldītājs, īstenojot tam vien piešķirto kompetenci, izveido šai lidostai piemērojamo maksu skalu.
62 No šī konstatējuma izriet, ka šajā gadījumā ar 2006. gada maksājumu kārtību par labu aviosabiedrībām, kas izmanto Lībekas lidostu, nav izdarīta atkāpe no LuftVZO 43.a panta 1. punkta vai cita visām lidostām piemērojama tiesiskā regulējuma, kurā noteiktas lidostās piemērojamās maksas, bet gan no kārtības, ko šai nolūkā ir pieņēmis pats lidostas pārvaldītājs, īstenojot savu kompetenci, kura attiecas vienīgi uz šo lidostu. Tādēļ izrādās, kā savu secinājumu 112. punktā norāda ģenerāladvokāts, ka atbilstošā atsauces sistēma, lai pārbaudītu, vai ar 2006. gada maksājumu kārtību tiek sniegta priekšrocība noteiktām aviosabiedrībām salīdzinājumā ar citām, kuras atrodas pielīdzināmā tiesiskā un faktiskā situācijā, ir vienīgi Lībekas lidostai piemērojamā kārtība.
63 Šādos apstākļos, proti, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, Vispārējā tiesa, attiecīgi ierobežojot konkrētajā lietā atbilstošo atsauces tiesisko regulējumu, atzina, ka aviosabiedrības, kuras izmantoja citas Vācijas lidostas, neatradās situācijā, kas būtu pielīdzināma to aviosabiedrību situācijai, kuras izmanto Lībekas lidostu.
64 Līdz ar to, norādot, ka 2006. gada maksājumu kārtība nediskriminējošā veidā bija piemērojama visām aviosabiedrībām, kuras izmanto vai var izmantot Lībekas lidostu, Vispārējā tiesa attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu pamatoti atzina, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka šai kārtībai ir selektīvs raksturs.
65 Visbeidzot, Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā nav pārbaudījusi, vai 2006. gada maksājumu kārtībā paredzētās atlaides bija selektīva rakstura, jo tās sniedza priekšrocību dažām aviosabiedrībām, kas izmanto Lībekas lidostu, kaitējot pārējām aviosabiedrībām, kuras arī izmanto šo lidostu. Proti, kā to norādījusi Komisija, lai arī apstrīdētajā lēmumā ir ietverts minēto atlaižu apraksts un to sākotnējais juridiskais vērtējums, pēdējais minētais tomēr attiecas tikai uz priekšrocības esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un minētā lēmuma pamatojums saistībā ar selektivitāti ir balstīts vienīgi uz konstatējumu, ka no minētajām priekšrocībām labumu guvušas tikai tās aviosabiedrības, kuras izmanto Lībekas lidostu. Līdz ar to Vispārējā tiesa pamatoti, pārbaudīdama Lībekas pilsētas izvirzīto pamatu par LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ko pieļāvusi Komisija selektivitātes kritērija vērtējumā, lēma par minētā lēmuma likumību attiecībā uz vienīgajiem šī vērtējuma pamatā esošajiem motīviem.
66 No tā izriet, ka Komisijas pakārtotā argumentācija nav pamatota.
67 Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Ceturtais pamats par pārsūdzētā sprieduma pamatojuma trūkumiem
Lietas dalībnieču argumenti
68 Ar ceturto pamatu Komisija norāda, pirmkārt, ka pārsūdzētajam spriedumam ir trīs pamatojuma trūkumi. Vispirms, šajā spriedumā neesot neviena konstatējuma par attiecīgā pasākuma mērķi, taču atbilstoši šim mērķim bija jānosaka uzņēmumi, kuri atrodas pielīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā. Turpinot tā norāda, ka minētajā spriedumā neesot pamatojuma attiecībā uz 2006. gada maksājumu kārtībā paredzētajām atlaidēm. Visbeidzot, tajā neesot izskaidroti iemesli, kādēļ minētā kārtība tik acīmredzami nebija selektīva, ka Komisijai nebija tiesību uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru.
69 Otrkārt, Komisija uzskata, ka Vispārējās tiesas argumentācija ir pretrunīga, jo pārsūdzētā sprieduma 51. un 53. punktā tā piemēro judikatūru par nodokļu pasākumu selektīvo raksturu, taču pēc tam 57. punktā atzīst, ka šī judikatūra nav atbilstoša.
70 Lībekas pilsēta, Vācijas Federatīvā Republika un Spānijas Karaliste lūdz šo pamatu noraidīt.
Tiesas vērtējums
71 Pirmkārt, šķiet, ka attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu un argumentāciju, ko Komisija pauda Vispārējā tiesā, atbilstoši kuriem 2006. gada maksājumu kārtība ir selektīva, jo tā ir piemērojama tikai tām aviosabiedrībām, kas izmanto Lībekas lidostu, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir plaši izklāstījusi iemeslus, kādēļ tā atzina, ka tikai šis apstāklis vien nav pamats šādam vērtējumam. Attiecībā it īpaši uz to uzņēmumu noteikšanu, kuri atrodas pielīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā, tā pārsūdzētā sprieduma 51. punktā precizēja iemeslus, kādēļ aviosabiedrības, kuras izmanto citas lidostas, attiecīgā tiesiskā regulējuma ietvaros neatrodas situācijā, kas būtu pielīdzināma to aviosabiedrību situācijai, kuras izmanto Lībekas lidostu.
72 Otrkārt, šī sprieduma 65. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Vispārējai tiesai nebija jālemj par 2006. gada maksājumu kārtībā paredzētajām atlaidēm.
73 Treškārt, Vispārējai tiesai nebija jāizvērtē tas, vai šai kārtībai bija vai nebija acīmredzami selektīvs raksturs, bet gan tas, kā tiks noskaidrots piektā pamata vērtējuma ietvaros, vai apstrīdētajā lēmumā bija pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.
74 Visbeidzot, Komisijas argumenta par pamatojuma pretrunīgumu pamatā ir apgalvojums, kas nav nekādi pierādīts.
75 Līdz ar to ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par piekto pamatu, kas saistīts ar tādas pārbaudes tiesā robežu neievērošanu, kura jāveic attiecībā uz lēmumu par formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu valsts atbalsta jomā
Lietas dalībnieču argumenti
76 Ar piekto pamatu Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi faktu, ka lēmumam uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru, it īpaši attiecībā uz tā pamatojumu, ir piemērojama ierobežota pārbaude tiesā. Tā norāda, ka vienkārša iepriekšēja faktu pārbaude nekliedēja tās šaubas par 2006. gada maksājumu kārtības selektīvā rakstura esamību vai neesamību. Proti, pārsūdzētajā spriedumā neesot ietverts neviens paskaidrojums attiecībā uz iemesliem, kādēļ šī kārtība tik acīmredzami nebija selektīva, ka Komisijai nebija tiesību uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru.
77 Lībekas pilsēta, Vācijas Federatīvā Republika un Spānijas Karaliste lūdz šo pamatu noraidīt.
Tiesas vērtējums
78 Kā pārsūdzētā sprieduma 42. punktā atgādinājusi Vispārējā tiesa, Savienības tiesas veiktā pārbaude par lēmuma uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru likumību gadījumā, kad prasītājs apstrīd Komisijas vērtējumu par strīdīgā pasākuma kvalifikāciju par “valsts atbalstu”, ir ierobežota ar pārbaudi par to, vai Komisija nav pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Alcoa Trasformazioni/Komisija, C‑194/09 P, EU:C:2011:497, 61. punkts).
79 Taču no šī sprieduma 47.–55. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas vērtējums, atbilstoši kuram no 2006. gada maksājumu kārtības izrietošās priekšrocības esot selektīva rakstura LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tikai tādēļ, ka tās piešķirtas vienīgi tām aviosabiedrībām, kas izmanto Lībekas lidostu, un uz kura pamata tā izlēma uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru attiecībā uz šo kārtību, ir acīmredzami kļūdains.
80 Tādēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 59. punktā ir pamatoti atzinusi, ka saistībā ar šo pamatojumu apstrīdētajā lēmumā bija pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, un tā ir pamatoti atcēlusi šo lēmumu, ciktāl tas attiecas uz 2006. gada maksājumu kārtību.
81 Līdz ar to piektais pamats ir noraidāms kā nepamatots.
82 Tā kā neviens no pamatiem, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi savas apelācijas sūdzības pamatojumam, nav ticis apmierināts, apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
83 Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs un Lībekas pilsēta ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tad tai ir jāpiespriež atlīdzināt šīs apelācijas tiesāšanās izdevumus.
84 Atbilstoši šī paša Reglamenta 140. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, Vācijas Federatīvā Republika un Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) apelācijas sūdzību noraidīt;
2) Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Hansestadt Lübeck tiesāšanās izdevumus;
3) Vācijas Federatīvā Republika un Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
[Paraksti]